Cikāde Melisu veda uz tuvāko lielveikalu, kurš pilnībā attaisnoja savu nosaukumu. Vismaz Melisa domāja, ka tā aizņemtajā platībā varētu ierīkot nelielu valsti. Par laimi Cikāde tur neatradās pirmo reizi, citādāk viņas abas būtu neglābjami apmaldījušās.
Pateicoties tam, ka vismaz viena no viņām orientējās lielveikalu labirintos drīz vien Melisas iepirkumu saraksts bija izpildīts.
Tika iegādātas:
1 puķaina, bieza sega
1 puķains, biezs spilvens
1 pūkains zaļš halāts, kas Cikādei asociējās ar salāt lapām
1 naktskrekls ar lācīšiem, kuru radītāju noteikti bija iedvesmojusi laba zāle
2 čības, kuras iespējams bija normālākais pirkums dienā
1 šķīvis, 1 bļodiņa, 2 dakšas, 1 nazis un 1 krūze govs formā
1 paklājam pieskaņota galda lampa
1 lielizmēra plecu soma skolai
Grāmatas un klades skolai. Melisa bija pat pacentusies no savas ceļasomas dziļumiem izmakšķerēt ļoti samīcīto grāmatu sarakstu.
Dažādi pārtikas produkti, piemēram, brokastu pārslas, ūdens, āboli un daudz, daudz šokolādes.
Un visbeidzot
1 lampas abažūrs. Cikādei tomēr izdevās pārliecināt Melisu par to, ka tas padarīs istabu daudz mājīgāku, nekā vientuļa spuldze, kas vadā karātos no griestiem. Bet, pat piekrītot šim apgalvojumam, Melisa vēlējās atrast vispiemērotāko savai jaunajai istabai. Protams, Cikāde viņai piedāvāja visa veida lampas. Sākot no kristāla lustrām, beidzot ar kupolu, apgleznotu ar Vinnija Pūka motīviem. Bet visbeidzot viņa to atada. Lampas kupols, kurš viņu uzrunāja, atradās pašā veikala stūrī. Tā apaļie, nedaudz grubuļainie stikla sāni bija pamīšus sarkanā un zaļā krāsā, trūka tikai uzraksta „Ņem Mani”, bet pat bez tā kupola liktenis bija izlemts.
Kopumā iepirkšanās ilga vairākas stundas, un tā bija Melisu pilnībā nokausējusi. Viņai nekad nebija domājusi, ka dažu lietu nopirkšanai ir nepieciešams tik ilgs laiks un tik daudz enerģijas. Protams, bija sajūta, par labi padarītu darbu un daudz, daudz maisu, ko nest.
Atpakaļ ceļā no veikala Melisa jutās pārāk nogurusi, lai iesaistītos sarunā. Tā vietā viņa klausījās Cikādes stāstītajā par pamestas rūpnīcas apmeklējumu, kura izrādījās apsargāta. Bet drīz vien viņas domas aizmaldījās pavisam kur citur. Lai cik nepatīkami nebūtu, viņai drīzumā vajadzēja aizsūtīt vēstuli vecākiem, lai paziņotu par to, ka ir atradusi dzīvokli un to, ka viņai drīz beigsies nauda iztikai. Melisa gan bija apņēmusies drīzumā atrast darbu, lai nevajadzētu justies vecākiem parādā, bet, kamēr tas nebija izdarīts, no gaisa viņa pārtikt nevarēja.
No domām viņu rupji iztraucēja skaļa kliegšana, kas nāca no Cikādes somas. Tā izrādījās viņas telefona zvana melodija, kura apklusa tikko kā Cikāde atrada telefonu. No sarunas Melisa noprata, ka Cikādei tūlīt būs kaut kur jāsteidzas. Kā arī bija.
-Klau, nežēlīgs piedod, bet man Tevi tagad būs jāpamet. Ceļu tu taču atradīsi, un nav nemaz tik tālu vairs jāiet. Man steidzīgi ir jādodas palīdzēt salāpīt morālās pohas. Tā teikt – ārkārtas gadījums, - Cikāde nobēra, atdodama Melisai iepirkumu maisus un steidzīgi viņu apskaudama.
Melisa palika stāvam ielas vidū, nokrauta ar maisiem un skatoties uz Cikādes muguru, kas attālinājās skriešanas ātrumā. Viņa pie sevis nolamājās, bet nekas cits neatlika, kā mēģināt pacelt visus iepirkumu maisus reizē un doties uz māju pusi.
Vismaz vienā lietā viņas jaunajai draudzenei bija taisnība, mājas patiešām bija tuvu. Melisa gandrīz atvieglota nometa maisus pie durvīm, protams, ka viņa bija aizmirsusi durvju kodu. Patiesībā Melisai pat sava telefona numura atcerēšanās prasīja lielu piepūli. Tagad viņai neatlika atkrist uz iepirkumu maisiem un ar bezcerīgu skatienu pētīt metāla podziņas un cerēt, ka durvju slēdzene par viņu apžēlosies un maģiski atvērsies, vai arī kāds nāks ārā vai iekšā un atvērs viņai durvis.
Durvju metāla slēdzene palika auksta un nekustīga, bet daudzdzīvokļu mājai tuvojās kāds pavisam dzīvs stāvs, kurš jau kādu laiku bija vērojis pie durvīm sēdošo meiteni. Šis tēls bija vidēji garš puisis kedās, melnās biksēs ar vairākām ķēdēm, melni rūtainā kreklā un ar matiem, kuri pilnībā aizsedza viņa seju.
-Sveika, - viņš pienāca klāt Melisai. Varēja noprast, ka zem matiem viņš draudzīgi smaida.
-Sveiks, ē. Es aizmirsu kodu durvīm un netieku iekšā, - Melisa paskaidroja savas sēdēšanas iemeslu. Kad puisis nedaudz jautājoši piešķieba galvu, viņa turpināja, - Es šodien ievācos.
-Hei, tad jau Tu esi tā meitene, kas turpmāk dzīvos man pretī. Tad jau vajadzētu iepazīties. Es esmu Mati, - viņš teica, un pasniedza viņai roku.
Tā kā iepazīšanās sēžot Melisai nelikās īsti pieņemama, viņa mēģināja strauji piecelties kājās. Tomēr piebāztajam celofāna iepirkuma maisam, uz kura viņa sēdēja, bija pavisam citi ieskati par viņas mērķiem. Meitenes centieni piecelties beidzās ar to, ka viņa gandrīz atkal sasniedza zemi. No sāpīgā kritiena viņu aizkavēja tikai pieķeršanās pie Matu pasniegtās rokas. Par laimi puisim izdevās Melisu noturēt.
-Spēcīgs rokasspiediens, - viņš iesmējās, - tas noteikti ir uz labu draudzību. Kaimiņiem jau ir jābūt labās attiecībās, lai viņi nesāktu zagt viens otra pastu un kājslauķus.
Runādams Mati bija atslēdzis durvis. Viņš izrādījās Melisas glābējs ne tikai durvju atvēršanas jomā. Bez viņa palīdzības meitene droši vien, ka nebūtu dabūjusi augšā pa kāpnēm visus iepirkuma maisus ar pirmo reizi. Kad viņi bija veiksmīgi tikuši līdz savu dzīvokļu durvīm, Mati pēkšņi kaut ko iedomājās. No savas somas dziļumiem viņš izmakšķerēja melnu pildspalvu.
-Klau, iedod roku, - viņš teica Melisai, - es pierakstīšu mājas durvju numuru. Tas pagaidām ir vislabākais man zināmais veids, kā atcerēties lietas. Un tad tev arī nākošreiz nevajadzēs nīkt pie mājas durvīm.
Melisa zināja, cik apšaubāmas ir viņas spējas atcerēties lietas, bet doma pat nelikās nemaz tik peļama. Viņa priecīgi pateicās Matiem par vispārējo palīdzību un saņēma uzaicinājumu kādreiz ierasties pie viņa uz pankūkām. Iepazīšanās ar Matiem viņai bija ļoti uzlabojusi garastāvokli.
-Esmu mājās! – viņa iesaucās ienākdama pa durvīm.
No istabas parādījās Šarlotes galva, kas viņu sveicināja, un arī telpu dziļumos bija dzirdami Beņķa rūcieni. Melisa priecīga aizvilka maisus līdz savai istabai un apmierināta atkrita gultā. Dīvaini, bet šajā mirklī viņa pat neko nedomāja, bet izbaudīja siltuma sajūtu iekšienē. Iespējams viņa tā būtu gulējusi ilgi, bet netīšs skatiens uz grīdu viņai atgādināja par neizkrautajām mantām, un viņas iekšienē pamodās pedante.
Laiks līdz vakaram tika pavadīts, lai iekārtotos. Sega un spilvens atrada vietu uz gultas. Pidžama tikai kārtīgi novietota zem spilvena, halāts iekārts skapī un čības uzvilktas kājās.
-Nu tik daudz ar apģērbu, - Melisa nodomāja.
Ņemot vērā galda iztrūkumu mājā, Melisas jaunā galda lampa tikai pieskrūvēta pie palodzes. Meitene sāka apsvērt ideju, dzīvot vispār bez galda, jo tad arī nevajadzētu krēslu. Sēdēšanai viņa varētu iztikt arī tikai ar gultu un grīdu. Grīdai varētu pagādāt pāris spilvenus un vieta būtu ideāla.
Tomēr drīz Melisa secināja, ka arī krēsliem ir savas labās īpašības. Uz krēsliem uzkāpjot var aizsniegt lietas, kas ir augstākas par tevi pašu. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem aizsniegt vietu, kur bija iekārta spuldze, stāvot uz gultas, Melisa atmeta tam ar roku. Viņa tomēr deva priekšroku drošākiem akrobātiskiem vingrojumiem. Tā vietā viņa devās krēsla medībās un to viņa atrada virtuvē.
-Čāū, es te uz piecām minūtēm aizņemšos krēslu, - Melisa paziņoja Amandai, kas dziļdomīgi ēda jogurtu.
-Ko tu darīsi ar krēslu piecas minūtes? – Amanda pavaicāja vēl joprojām dziļdomīgi.
-Es mēģināšu pielikt lampas abažūru.
-Drīkstu iet skatīties?
-Protams, - Melisa atbildēja. Tā nu uz viņas istabu devās Melsa, virtuves krēsls un dziļdomīgā Amanda ar jogurtu, zemeņu, starp citu.
Ir vairāki joki par to, cik cilvēku ir nepieciešams spuldzītes ieskrūvēšanai, bet lampas abažūrs paver daudzas jaunas iespējas. Sākumā tas likās pavisam vienkārši, bet uzkāpjot uz krēsla ar abažūru rokās viss pēkšņi sarežģījās.
-Klau, kā tas ir jādara? – viņa vaicāja Amandai, kas viņu vēroja no lejas.
-Es nezinu, man liekas, ka vispirms tev tas ir jādabū aiz spuldzītes, - viņa sprieda.
Tagad abažūrs nokļuva uz gultas, kamēr Melisa mēģināja noskrūvēt spuldzīti. Kā par brīnumu tas izdevās bez lieliem sarežģījumiem. Bet Melisai nekā neizdevās pierunāt raibo stikla abažūru turēties un nekrist nost.
-Varbūt pamēģini no otras puses, - ieteica Amanda. Vispirms Melisa centās izdomāt, kādu pusi Amanda domā. Bet nevarēdama atrast racionālu izskaidrojumu, viņa padevās.
-Šeit ir nepieciešama vīrieša roka, - Melisa noteica.
Tā nu nabaga Beņķis tika izrauts no televizora skatīšanās. Viņš gan nebija īpašā sajūsmā par kāpšanu kaut kur, lai darītu kaut ko, bet ko tikai neizdarīs abažūru dēļ. Beņķim veicās daudz labāk.
-Tam metāla štruntiņam, uz kura bija jāturas tam stikla štruntam, ir aizlocītas malas, - viņš paziņoja. Pavisam drīz problēma bija atrisināta. Uz Melisas pateicību Beņķis atbildēja tikai to, ka viņam ir prieks kādreiz kaut ko izdarīt cilvēces labā. Ejot ārā no istabas viņš nospieda gaismas slēdzi, un telpu piepildīja skaista sarkanzaļa gaisma.
-Skaisti, - noteica Amanda, nolaizīdama jogurta karoti. Melisa pasmaidīja. Cikādei tiešām bija taisnība par to, ka lampas kupols ir nepieciešams.
Pārējās mantas sakārtot bija diezgan ātri. Skolas lietas viņa salika skapja atvilktnēs un skolai paredzēto somu iemet skapja dziļumos. Līdz tam vēl laika bija diezgan.
Pudeli ar ūdeni un krūzi govs formā viņa atstāja savā istabā blakus šokolādes kaudzei, bet pārējos produktus un traukus viņa pārvietoja uz virtuvi. Šoreiz virtuve bija tukša, tāpēc pagāja kāds laiks, kamēr viņa atrada, kur kas atrodas. Lai gan vispārēja kārtība tur tāpat nevaldīja.
Atgriezusies savā istabā viņa pavērās apkārt. Tagad skatu bojāja tikai celofāna maisu kaudze. Tos viņa ātri salocīja un noglabāja skapī, jo tādas lietas vienmēr noder. Bet lampas kupola kaste atrada savu vietu uz palodzes.
Melisa savai istabai bija sevi pieteikusi.
-Es Te Dzīvošu.
