25. nodaļa. Ballīte jeb stāsts par zudušām atmiņām.

Lūdzu ievērojiet, ka šonakt ir tapušas divas nodaļas. Nepalaidiet vienu garām.

Četros nulle, nulle zvanīja modinātājs.
No gultas izvēlās divas pusaizmigušas meitenes. Cikāde pilnībā pamodās pirmā. Melisa vienmēr apbrīnoja to enerģiju, kas nerimstoši kūsāja meitenē. Viņa pati pamodās tikai tad, kad ielēja sev sejā aukstu ūdeni. Atgriezusies istabā viņa ieraudzīja Cikādi jau pilnībā gatavu. Visu laiku, kamēr Melisa taisījās, Cikāde lēkāja apkārt pa istabu. Melisa savukārt visu laiku runāja. Agri no rītiem viņu apklusināt nespēja pilnīgi nekas.
Kad viņa bija gatava, meitenes savāca dāvanas un kūku. Tad viņas pavisam klusām sāka lavīties ārā no dzīvokļa un lejā pa kāpnēm. Melisa jau iepriekšējā vakarā bija sarunājusi ar vienu no geimeriem, lai viņi atstāj pagraba durvis neaizslēgtas.
Pie durvīm viņas aizdedzināja svecītes uz kūkas. Klusi atvērušas durvis viņas ielavījās iekšā. Kā par brīnumu vismaz 4 cilvēki vēl negulēja. Ar brīdinošām zīmēm, viņas lika tiem izturēties klusu. Kreisā gultu bija pavisam viegli atrast. Tā bija vienīgā gulta, kurai bija sega ar lācīšiem un Kreisā mati, kā spilgts zāles kušķis rēgojās vienā tās galā.
-Viens. Divi, Trīs! – Cikāde čukstēja un pēc trīs sasita kopā šķīvjus. Abas meitenes sāka dziedāt dzimšanas dienas dziesmu. Viss pagrabs, ieskaitot Kreiso, pamodās. Lielākā daļa cilvēku sāka dziedāt līdzi. Pats jubilārs izskatījās pēc tāda, kurš neko nesaprot un ir pārliecināts par to, ka vēl aizvien sapņo. Kad dziesma izskanēja, Cikāde ieleca viņa gultā un uzspieda viņam uz lūpām lielu dzimšanas dienas buču. Pēc tam viņam lika nopūst svecītes. Tad Kreisais tika apdāvināts. Saņemot Cikādes dāvanu, viņa seja pieņēma neatkārtojamu izteiksmi. Tā svārstījās starp „Burkāni! Kā es tevi mīlu” un „Pag, kas pie velna?”. Viņš svēti apsolījās šīs abas lietas vienmēr lietot kopā. Bet kleitu viņš uzvilka mugurā uzreiz.
-Tagad es jūtos kā īsta līgava, - Kreisais lepni teica, iekozdamies burkānā.
Dzimšanas dienas šokolādes kūka četros no rīta patika visiem. Drīz no kūkas palika pāri tikai šokolādes nospiedums uz šķīvja un svecītes. Šoreiz tā pat negaršoja pēc olām ar šokolādes garšu.
Kad viss bija apēsts, pulkstenis pie sienas rādīja pieci no rīta. Melisa nožāvājās.
-Ejam atpakaļ gulēt? – viņa vaicāja.
-Labi, - Cikāde atbildēja uz viņu kritiski paskatījusies, - citādāk tu tūlīt aizmigsi sēžot, bet tevi vēl šovakar dzīvu vajadzēs.
Viņas novēlēja visiem pamodinātajiem cilvēkiem saldu dusu un devās atpakaļ uz dzīvokli gulēt. Nākošreiz viņas pamodās tad, kad ārā jau bija pavisam gaišs un dzīvoklī notika pierastā rosība.
Dienas plānā vēl bija aiziet līdz veikalam ar kādu pilngadīgu personu un iegādāties dzeramo vakaram. Cikādei bija iedvesma jaukt kokteiļus, tāpēc viņai jau bija sastādīts saraksts ar nepieciešamo alkoholu.
Līdzi viņām izdevās sarunāt Beņķi. Kamēr viņš taisījās, uzvilka bikses un tamlīdzīgi, Cikāde virtuvē mazgāja tukšās pudeles, lai nevajadzētu visus kokteiļus katru reizi jaukt no jauna.
Ar veikalu viņi tika galā diezgan ātri. Melisa saprata, ka pudeļu nešana ir diezgan smaga nodarbe. Tāpēc viņa bija priecīga beidzot nokļūstot atpakaļ mājās. Viņai par pārsteigumu virtuvē pie galda jau sēdēja Juris ar Matiem un dzēra alu.
-Ballīte jau sākas? – Beņķis vaicāja, viņiem piebiedrodamies.
-Jāsāk jau ir. Lai ballīte ilgāka sanāk, - Juris smējās.
-Uzmanies, ka viņa tev nebeigsies pirms sākuma, - Melisa iebilda, krāmēdama ārā uz galda pudeles.
-Nu gan jums te ir kolekcija, - atzinīgi novērtējis pudeles, Mati teica. – Jūs vienkārši gribat visu izmēģināt vai arī jums te būs kokteiļu jaukšana.
-Viennozīmīgi kokteiļi, - topošā bārmene atteica un sāka meklēt nepieciešamos traukus.
Melisa tikmēr izmantoja iespēju iemukt savā istabā un steidzīgi izpildīt dažus mājasdarbus, jo viņai bija tāda sajūta, ka nākošajā dienā no mājasdarbu pildīšanas nekas nesanāks. Vēstures esejas vidū pie viņas durvīm kāds pieklauvēja.
-Jā?
-Varu ienākt? – jautāja Matu galva.
-Protams, it īpaši, ja tu nāc ar zināšanām par Bizantiju.
-Nē, tādu gan man nav. Bet mani nupat izmeta ārā no virtuves.
-Kāpēc?
-Es gribēju uzjaukt kādu kokteili, bet Cikāde man neļāva, un tad mēs sakāvāmies. Tad Jurim un Beņķim nostrādāja sieviešu solidaritāte un viņi mani izlika aiz durvīm.
-Neveicas tev, - Melisa smējās un lika viņam apsēsties turpat uz grīdas. Meitene turpināja rakstīt savu vēstures eseju, bet Mati pievērsās viņas vēstures grāmatai. Abi bija tik tālu iegrimuši katrs savā nodarbē, ka nemaz nepamanīja istabā ienākam Cikādi ar kokteiļu krūzēm rokās.
-Ei, tauta, - viņa uzsauca.
Mati izbijās un izmeta no rokām grāmatu, bet Melisa netīšām šo saucienu ierakstīja savā esejā. Turklāt viņa bija tik tālu iegrimusi, ka turpināja rakstīt. Cikāde viņu aplūkoja, izgāja no istabas un atveda Juri.
-Izdari kaut ko ar viņu. Viņai ir pazudusi saikne ar ārpasauli. Viņa atrodas Bizantijas impērijas laikos, - Cikāde šausminājās.
Juris kritiski paskatījās, tad viņš meiteni pacēla, pārmeta pāri vienam plecam un iznesa ārā no istabas. Viņš viņu iznesa cauri visam dzīvoklim un nometa uz dzīvojamās istabas dīvāna. Tad uzradās Cikāde ar segu un kokteiļa krūzi. Viņa ievīstīja Melisu segā un iedeva viņai krūzi:
-Veseļojies bērns, veseļojies.
Melisa sāka smieties: - Ja es kādreiz gribēšu sajukt prātā, jūs man to neļausiet, vai ne? Bet, ja jūs mani vienmēr ārstēsiet ar šitādām dzirām, tad jukt prātā es varētu biežāk, - viņa teica, kad bija pagaršojusi Cikādes uzjaukto kokteili.
Tad bija arī pienācis laiks doties lejā uz ballīti. Viņi nonesa lejā bļodu ar nenosakāma sastāva garšīgu dzērienu, kas atgādināja ļoti pakusušu šokolādi un vairākas pudeles ar Cikādes jauktajiem kokteiļiem. Cilvēki bija sākuši vākties. Un viņu solījās būt daudz, jo Kreisais pazina gandrīz visus un tie, kurus nepazina viņš, zināja viņu.
Kreisais vēl joprojām staigāja Melisas dāvinātajā kāzu kleitā. Viņš visiem stāstīja to, ka jūtas, kā laimīgā līgava savā kāzu dienā. Uz viena galda stāvēja bļoda pilna ar pagatavotiem roltoniem. Pie tās stāvēja Juliana ar Emīlu un sacentās ar ēšanas ātrumu. Bet ieraudzījusi Melisu, Juliana kapitulēja un skrēja sasveicināties ar draudzeni.
Par dzeramo cilvēki bija parūpējušies ar uzviju. Kad visi bija puslīdz ieradušies, katrs sev pielēja plastmasas krūzīti ar savu mīļāko dziru un klausījās Kreisajā.
-Tagad vajadzētu būt tostam, bet es tikai lūdzu - piedzerieties par mani! - un visi iedzēra uz viņa veselību.
Kreisā ballīte tiešām bija tāda, kas rāva nost pagrabu. Pat burtiskā nozīmē, jo kādā mirklī Beņķis mēģināja izrakt pagraba grīdā caurumu. Par laimi viņu diezgan ātri apturēja, jo tomēr nebūtu bijis labi, ja viņš būtu aizracies līdz Ķīnai un ballītē masveidā sāktu ieplūst ķīnieši.
Melisa atcerējās ballītes pirmās trīs stundas. To laikā viņa bija pīpējusi ūdenspīpi un runājusi ar apkārtējiem par ģeometriju.
-Aplis ir daudzstūris ar ļoti daudziem stūriem.
Bedrēm.
-Paņem izroc somu un ieliec viņā bedri, tad ieliec to atpakaļ bedrē un atroc atkal ciet.
Un lidojošiem rūķīšiem.
-Viņi ielidos tavā istabā un nozags visus tavus putekļu zaķīšus.
Tad viņa bija gājusi ārā spēlēt sunīšus, nokritusi un nobrāzusi kāju. Juris bija tēlojis medmāsiņu un apsējis viņas kāju. Tikai diemžēl to, kura nebija nobrāzta. Cilvēki piedzērās apbrīnojami ātri. Pēdējā lieta, ko Melisa atcerējās bija tas, ka viņa gulēja uz Jura ceļiem pīpējot ūdenspīpi.
Tad viņa atjēdzās nākošajā rītā gultā. Viņai apkārt bija aplikta Jura roka, kas likās nenormāli smaga. Izstaipoties Melisa pēkšņi pamanīja to, ka viņa augšup gurniem ir pilnīgi kaila. Protams, pamodusies puskaila gultā ar Juri, viņa vainoja puisi. Ar kāju palīdzību viņa izgrūda viņu ārā no gultas.
-Kas? Ko? Au! – viņš izdvesa skaņas pamostoties.
-Ko mēs vakar darījām?
-Es nezinu. Kāpēc tu esi plika? – viņš vaicāja, pamanīdams to, ka Melisa piesedzas ar segas palīdzību.
-Es nezinu, tāpēc jau es tev jautāju.
Pēc Jura sejas izteiksmes viņa saprata to, ka puisis neko neatceras. Melisa ievaidējās un palūdza Jurim pamest viņai kādu kreklu. Apģērbusies viņa izlīda ārā uz virtuvi. Tagad gribējās tikai dzert.
Virtuvē sēdēja Šarlote ar Amandu.
-Smukas krūtis, - labrīta vietā noteica Amanda.
-Kas īsti vakar notika? Es plika skraidīju apkārt vai? – Melisa vaicāja. Viņas balsī jau jautās bezcerība.
-Ne gluži.
-Bet?
-Beņķis tevi pie durvīm aplēja ar sīrupu un tu gāji mazgāt drēbes. Cik es sapratu pēc tā, cik ilgi tu paliki vannas istabā, tu biji tur aizmigusi. Tad tu pamodies un aizgāji gulēt uz savu gultu drēbes atstājot vannā, - Šarlote stāstīja.
-Viņa staigāja apkārt pusplika un es to neatceros, - ievaidējās Juris, kurš arī bija ienācis virtuvē.
-Varbūt skats bija pārāk fantastisks, lai to varētu atcerēties. Priecājies, ka nepaliki akls no tāda daiļuma uzlūkošanas,
-Melis smējās, juzdamies jau nedaudz labāk. Vismaz viņa nebija plika skraidījusi apkārt. Tagad atlika noskaidrot, ko viņa bija darījusi visu pārējo laiku. 

24. nodaļa. Kurā Melisa sāk strādāt un nopērk kāzu kleitu.

Tā bija viena no daudzajām tāda veida mājām Rīgas centrā. Daudz stāvu un burvīga fasāde, izrotāta ar dažādām māla puķēm, vīriešu sejām un sieviešu augumiem. Arī kāpņu telpa bija raksturīgi īpatnēja. Kāpnes augšup vijās spirālē. To margas bija izlocītas ornamentos. Grīdas flīzes veidoja savdabīgu rakstu.
Melisa ieskatījās lapiņā. Viņai bija jākāpj uz trešo stāvu. Pilnīgi runājot pretī senatnīgajām paskatam, trešajā stāvā atradās modernas stikla durvis. Aiz tām varēja redzēt pieņemšanas galdu un gaiteņus, kas devās divos virzienos. Ievilkusi elpu, viņa devās iekšā.
Pēc sekretāres norādījumiem viņai vajadzēja iet pa labi līdz kabinetam ar numuru 154. Visas durvis šeit bija vienādi brūnas un neizteiksmīgas, bet, ieejot iekšā pie Šarlotes, Melisa nokļuva pilnīgi citā pasaulē.
154. telpa bija plaša un gaiša. Sienas bija noklātas ar dažādiem attēliem un skicēm. Telpas vidū atradās liels gads noklāts ar dažādiem rasēšanas rīkiem un vēl skicēm. Gar sienām bija vairāki plaukt piekrauti ar mapēm un grāmatām. Vienā istabas stūrī bija neliels galds ar datoru. Pie tā pašlaik sēdēja Šarlote un kaut ko aktīvi rakstīja. Melisai ienākot, viņa brīdinoši pacēla roku, liekot Melisai sastingt. Tad pāris minūtēs viņa pabeidza rakstīt un pievērsās draudzenei.
-Ū, labi izskaties, - viņa atzinīgi novērtēja, uzmezdama skatienu Melisai. Meitene par atbildi iesmējās un īsumā pastāstīja, kā viņa līdz šādam izskatam bija nonākusi. Šarlotei klausoties sākās pamatīga smieklu lēkme.
-Lūk, šis ir iemesls, kāpēc sieviešu solidaritāte ir jāciena, - Šarlote beidzot pateica, kad bija beigusi smieties. – Bet tagad ejam pie priekšnieces. Jānokārto viss ar dokumentiem. Domāju, ka mēs tāpat neko labāku par tevi neatradīsim, - Šarlote smējās.
-Paldies, - Melisa tēlotā apvainojumā norūca.
Viņas atkal izgāja brūnajā gaitenī. Pa ceļam Šarlote stāstīja, ka viņa no rīta jau bija brīnījusies par to, ka nevarēja dzirdēt Melisas ik rīta kautiņus ar Beņķi.
-Es jau cerēju, ka jūs esat saraduši no rītiem dalīt virtuvi un es varēšu mierīgi gulēt, - viņa nopūtās. Pirms Melisa paspēja atbildēt Šarlote jau atvēra kādas durvis.
Pretēji Šarlotes darba telpai, kas izstaroja radošu nekārtību, šī telpa bija visparastākais ofiss. Kārtīgs galds, skapji gar sienām un oficiāla izskata krēsli galda priekšā. Sieviete, kura sēdēja aiz galda, ļoti piestāvēja biroja videi. Viņa bija dāma pusmūžā gaišā kostīmā, ar kārtīgi ieveidotiem blondiem matiem un atturīgu grimu. Tieši tāda, pie kuras varētu vēlēties pasūtīt savas ģimenes ligzdiņas izdaiļošanu.
-Sveika atkal, - Šarlote uzrunāja savu priekšnieci, - es atvedu jauno palīdzi.
Viņas sasveicinājās. Melisa jau varēja just, ka topošā priekšniece jau ir viņu pieņēmusi kolektīvā. Protams, viņa uzdeva dažādus jautājumus par to, ko Melisa jau ir darījusi, vai viņai ir bijusi kāda saskare ar grāmatvedību un tamlīdzīgas lietas. Meitenei tika pastāstīts tas, ka viņai vajadzēs palīdzēt Šarlotei sarēķināt izmaksas, iznēsāt pa nodaļām dokumentus un aizpildīt vienkāršās veidlapas.
-Principā, tev būs jādara tie sīkie darbi, kurus šeit neviena no radošajām personām negrib īsti darīt, - Šarlote teica. – Tu būsi kā labais gariņš.
-Man liekas, ka man tas pat varētu patikt, - Melisa secināja. Arī alga viņu apmierināja, ja viņa būs taupīga, tad vajadzētu pietikt gan ēdienam, gan īrei.
Atlika tikai nokārtot dokumentus. Par laimi Melisa bija no mājām paņēmusi arī savu nodokļu grāmatiņu, jau iepriekš paredzot, ka Rīgā nekas cits viņai neatliks, kā vien atrast darbu. Pārējie vajadzīgie dokumenti bija sagatavoti jau no rīta.
-Sveicu komandā, - Melisu apsveica viņas jaunā priekšniece. – Es ceru, ka tev darāmās lietas ierādīs Šarlote. Pavisam nesen viņai pašai ar tām vajadzēja nodarboties.
-Jā, kad te sāku strādāt sāku gandrīz no pašas apakšas. Studentu centieni izsisties.
Melisa sāka strādāt tajā pašā dienā. Nolikusi mantas Šarlotes kabinetā, viņa iekārtojās vienā lielā galda stūrī ar kalkulatoru, čeku un papīra lapu čupu. Viņai tika parādīts, kuras lietas ir jāsaskaita un jāieraksta tabulā.
-Urā, lai top svētīts rutīnas darbs, - smējās Melisa.
Sākumā rēķināšana padevās viegli, turklāt visur, kur viņa nesaprata Šarlote bija klāt, lai palīdzētu. Tikai uz beigām acis jau sāka griezties un visur, kur viņa paskatījās, varēja redzēt lidojošus skaitļus. Dodot iespēju Melisai izvēdināt galvu Šarlote viņai iedeva aiznest mapi ar dokumentiem uz ceturtā stāva 215. kabinetu. Par spīti tam, ka telpās Melisa orientējās slikti, šo telpu viņa atrada pavisam viegli. Tā izrādījās pavisam liela telpa ar cilvēkiem un galdiem. Tur valdīja pamatīga kņada. Cilvēki runāja pa telefoniem, zīmēja, apspriedās un apmētāja viens otru ar auduma gabaliem. Vienā telpas stūrī kāds pat apzeltīja bilžu rāmi.
Tā kā Melisas ienākšanu neviens nebija pamanījis, viņa vērsās pie tuvākā cilvēka, kas izrādījās aktīva meitene ar astē saņemtiem matiem.
-Sveiki, vari, lūdzu, pateikt, kur šeit varu atrast Alisi? – Melisa jautāja un par atbildi saņēma rokas mājienu uz kādas sievietes pusi, kura aktīvi kaut ko mēģināja uzzīmēt uz planšetes.
Melisa devās pie viņas un pasniedza dokumentus. Par atbildi uz nedaudz neizprotošo skatienu viņa izskaidroja to, ka tagad šeit strādās. Sievietes skatiens uzreiz noskaidrojās.
-Ū, jauna gaļa, - viņa nosmējās.
-Svaiga un neēdama, - Melisa atteica.
Sieviete parādīja viņai augšup pavērstus īkšķus un pievērsās atpakaļ savam darbam.
Dienas beigās Melisa kopā ar Šarloti devās mājup. Viņa bija jaunu iespaidu pilna. Nostrādājusi četras stundas un izskraidījusi pa visiem iestādes galiem, meitene jau jutās piederīga jaunajam darbam.
Ieejot pa durvīm viņa taisnā ceļā devās uz virtuvi. Izlaistās pusdienas jau pēdējās divas stundas lika sevi manīt. Par laimi virtuvē bija pietiekami daudz ēdiena. Un Amanda. Kuru Melisa pamanīja tikai pēc tām, kad bija jau iekodusies ābolā un uzlikusi vārīties ūdeni.
-Labs rīts, - viņa sveicināja. – Kā gāja pirmajā dienā?
-Diezgan labi, - Melisa atbildēja. Tas gan drīzāk izklausījās pēc „dieuan abi”, jo Melisa ļoti aktīvi vēl ēda ābolu.
-No viņas sanāktu labs mājas gariņš, jo strādā viņa nenogurstoši, - Šarlote teica, ienākdama virtuvē.
-Viss ir labi, kamēr es nekļūstu caurspīdīga, - Melisa atbildēja, bakstīdama katlu ar makaroniem cerībā, ka tas vārīsies ātrāk.
Beigu beigās viņa tos sagaidīja. Pēc ēšanas viņai palika tikai viena vēlme – gulēt. Bet šī iespēja viņai vēl bija ļoti tāla. To pa gabalu turēja ceļš. kuru sauc par mājasdarbiem un kontroldarbiem nākošajā dienā. Melisa ievaidējās, paskatoties plānotājā.
Pulksten vienos viņa laimīgi atkrita gultā. Iepriekš gan viņa brīdināja Beņķi, lai viņš viņu pamodina, ja viņa nestāv virtuvē un neaizņem ceļu pie ledusskapja.
Nedēļas beigās Melisa nedaudz atgādināja dzīvespriecīgu, staigājošu dzīvo mironi.
-Es esmu pieradusi dzīvot askētiski, bet tagad tas uzņem jaunus apgriezienus. Man pilnai laimei pietiktu ar horizontālu virsmu un miegu, - viņa stāstīja Vivai. Kā izrādījās, viņa bija ļoti jauka meitene. Un pirmais iespaids Melisai par viņu bija izrādījies maldinošs.
Darbā viņa jau bija iepazinusies ar lielāko daļu cilvēku. Cilvēki bija pieraduši pie viņas staigāšanas un dokumentu iznēsāšanas. Viņa izrādījās pavisam noderīga, jo bieži vien meitene tika sūtīta no viena kabineta uz otru ar dažādiem dokumentiem, mapēm, papīra ruļļiem un ziņojumiem.
Par spīti tam, ka tas bija nogurdinoši, Melisai sāka šis darbs tiešām iepatikties. Turklāt vienmēr bija aizraujoši pētīt istabu plānus. Dažas telpas bija pilnas ar audumu paraugiem un dažādiem interjera sīkumiem. Nodaļā, kurā cilvēki veidoja dārzu plānojumu, vienmēr atradās dažādi dīvaini augi. Melisai pašai reiz vajadzēja uz turieni nest atsūtītu palmu.
Melisa bieži varēja vērot Šarlotei strādājam. Ik pa laikam novērsdamies no rēķiniem, viņa varēja sekot tam, kā tapa telpas uzmetums, tika ieskicēti dažādi sīkumi un izvēlēti īstie materiāli. Meitenei sāka rasties ideja par to, ko viņa vēlas darīt pēc tam, kad būs izcīnījusi cīņu ar vidusskolu.
Esošajā mirklī cīņa bija smaga. Visu bija grūti apvienot. Mājasdarbus viņa bija sākusi pildīt starpbrīžos, jo vakaros galvenokārt nāca miegs. Marija gan bija pilnīgi pārliecināta, ka Melisa tā sevi tikai nobeigs. Pati pārgurusī radība gan bija pārliecināta, ka viņai vajag brīvdienās tikai kārtīgi izgulēties un viņa būs spējīga atkal ķerties pie visa klāt.
Bet šīs brīvdienas nebija paredzētas tam, lai gulētu. Sestdien Kreisais taisījās svinēt savu dzimšanas dienu. Kā Melisa bija dzirdējusi, viņa ballītes bija paredzētas tam, lai norautu pagrabam grīdu.
Piektdien pēc darba Melisa ar Cikādi devās meklēt Kreisajam dzimšanas dienas dāvanu. Cikāde jau likās diezgan pārliecināta par to, ko grib viņam dāvināt. Viņas iegāja Origo Rimi veikalā. Viņa uzreiz devās pie burkānu stenda.
-Zināji, ka viņš pārtiek principā tikai no burkāniem un roltoniem? – Cikāde jautāja, piekrāmēdama ar burkāniem vienu maisiņu pēc otra. Piepildījusi kādus trīs, viņa kritiski uz tiem paskatījās. – Domā, ka viņam ar to kādu mēnesi pietiks?
-Vajadzētu pietikt, - Melisa atbildēja, - bet tu domā, ka viņam pietiks tikai ar burkāniem?
-Nē, - Cikāde atbildēja, un tā kā viņas jau atradās pie kasēm, viņa pie pirkuma piemeta pāris prezervatīvu paciņas. – Man liekas, ka šī ir dīvainākā lietu kombinācija, ko es jebkad esmu iegādājusies.
To apstiprināja arī pārdevējas skatiens. Viņa vairākas reizes paskatījās uz Cikādi un viņas pirkumiem, turklāt pārjautāja, vai tie ir kopā. Melisa vairs nevarēja izturēt. Viņa izmetās no rindas un apsēdās ārpusē uz grīdas histēriski smejoties. Drīz viņai pievienojās Cikāde.
-Es nekad nebūtu domājusi, ka tieši gados vecāki cilvēki ir tik samaitāti.
-Melis, nebrīnies. Viņiem padomju laikā seksa nebija, vajadzēja taču kaut kā citādi izklaidēties. Varbūt tie burkāni viņai atnesa labas atmiņas.
Viņas vēl kādu laiku smējās un vāļājās pa grīdu, traucējot gājēju kustībai. To gan drīz pārtrauca apsargs, ļoti pieklājīgi lūdzot viņām tīt makšķeres. Nedaudz sapīkušas viņas devās tālāk. Arī Melisai vajadzēja atrast Kreisajam dāvanu. Viņas kādu stundu bezmērķīgi klejoja pa Origo plašumiem. Tad Cikādei radās laba doma: – Ejam uz tirgu. Tur noteikti būs vismaz kaut kas viņam piemērots.
Tirgus Melisai bija kaut kas pavisam jauns. Skatam pavērās daudz brūnu tirdzniecības būtu, no kurām jau daudzas taisījās ciet. Starp tām slējās augstas ķieģeļu ēkas, kurās atradās veikali, dzīvokļi un pat kāda viesnīca. Otrā pusē bija plaši angāri, kuri agrāk bija paredzēti cepelīniem. Cikāde šeit pazina katru stūrīti, jo agrāk viņai un Julianai piektdienas vakaros bieži nebija ko darīt. Viņas zināja pa kurām kāpnēm jākāpj, lai ieskatītos dīvainās telpās un starp kurām tirdzniecības būdām ir vislabāk paslēpties.
Līkumojot cauri tirgus būdām, Melisas skatiens pēkšņi pievērsās baltai, kuplai kleitai ar spīgulīšiem. Tā nedaudz atgādināja apēstu un izvemtu kūku, bet pat tam bija savs šarms.
-Redzi, kāzu kleita, - Melisa piebikstīja Cikādei.
-Ideāli, - viņa tikai spēja noelsties.
Kleitas izmērs bija pietiekami liels, lai viņā varētu ielīst vismaz divas Melisas. Tikai Melisa šaubījās vai par šādu kleitu ir vērts maksāt divdesmit latus.
-Jūs nevarat būt nopietna. Izskatās, ka kāds būtu uz viņas visu mūžu sēdējis, - viņa sāka strīdēties ar pārdevēju.
-Ko jūs, tā ir jaunākā kolekcija. Uzreiz no fabrikas.
-Par šādu summu, tā ir pircēju krāpšana. Es par šo galdautu dotu kādus piecus latus ne vairāk.
-Jūs esat traka. Paskatieties kāds audums, kādas šuves.
Strīds turpinājās kādas minūtes desmit. Kleitai tika atrastas vismaz desmit labas īpašības un tik pat daudz sliktas. Melisa bija pieradusi kaulēties ar savu māti par parastām lietām, tādēļ šāda kaulēšanās likās pavisam viegla. Beigās viņa kleitu dabūja par sešiem latiem, un pārdevēja izskatījās laimīga par to, ka viņa beidzot dodas prom ar visu nolāpīto kleitu.
-Iespaidīgi, - Cikāde atzinīgi novērtēja Melisas spējas. – Tu tagad noteikti iekļuvi manā ievērojamāko cilvēku top desmit.
-Paldies, paldies, - Melisa pateicās zemu paklanoties, - nevajag jau. Tas ir dabisks talants. Bet tagad gan dodamies pie manis. Mums vēl ir jāuzcep kūka, un es vēl joprojām gribu gulēt.
Cikāde bija plānojusi nakšņot pie Melisas, lai jau no paša rīta varētu pārsteigt Kreiso ar kūku, svecītēm un burkāniem. Līdzi viņa pat bija paņēmusi neliela izmēra šķīvjus, lai varētu radīt dzimšanas dienas troksni.
Mājās jau bija iestājies vakara nogurums. Melisas dzīvokļa biedri un pāris Beņķa draugi sēdēja iekārtojušies pie televizora un skatījās vakara filmu. Meitenes savukārt devās uz virtuvi. Melisa bija izlēmusi izmantot iegūtās zināšanas par šokolādes kūkas gatavošanu. Turklāt bezveidīga kūka vislabāk Kreisajam piederētos.
Šoreiz gatavošana neizvērtās tik lielā haosā kā iepriekšējā reizē. Kaut gan grīda tika pie svaigas olu maskas. Drīz kūka bija gatava. Melisa drošības dēļ viņu neatstāja ledusskapī, jo zinot Beņķi, tā noteikti līdz nākošajam rītam neizturētu. Ielikusi kūku istabas skapī, Melisa pievienojās Cikādei dāvanu saiņošanā.
Tad viņas beidzot uzlika modinātājus uz četriem no rīta un devās pagulēt pāris stundas. 

23. nodaļa. Kas seko līdzi diezgan neveiksmīgam rītam.

Nākošo pāris nedēļu laikā Melisa pielāgojās jaunajam dienas ritmam. Katru rītu viņa sešos izvēlās ārā no gultas. Tad viņa aizvilkās līdz dušai. Nomazgājusies un apģērbusies viņa devās uz virtuvi, kur ar Beņķi izkāvās par piekļuvi plītij, skapjiem un ledusskapim. Piecpadsmit minūtes pāri septiņiem viņa izgāja ārā no mājas, lai pusastoņos satiktu Juri, kurš parasti pamanījās nedaudz kavēt. Bez piecpadsmit minūtēm astoņos viņi iegāja skolā un devās pie skapīšiem. Astoņos sākās stundas.
Melisas māte bija mēģinājusi izņemt meitas dokumentus, bet Emīla plāns bija nostrādājis. Tikai Melisas klases audzinātāja piegāja viņai klāt un lūdza apstiprināt stāstīto. Kad Melisa pateica, ka tas viss ir tiesa, viņai tika apsolīts, ka bez viņas klātbūtnes dokumentus nevienam neatdos.
Skola izrādījās ļoti interesanta vieta. Marija uzreiz ņēma Melisu savā paspārnē. Viņa izrādījās ļoti aktīva radība. Ja klasē kāds runāja, traucēja vai izturējās nepiemēroti pret klasesbiedriem, tā noteikti bija viņa. Par spīti tam atzīmes meitenei bija fantastiskas. Turklāt likās, ka viņa pazīst visus skolas dīvainos cilvēkus un visi skolas reperi grib no viņas pēc iespējas ātrāk tikt vaļā. Tās sauc par problēmām, kas rodas, nespējot novaldīt muti.
Skolas gaiteņos Melisa bija paspējusi pamanīt vairākus pazīstamus cilvēkus no vasaras. Viņi likās, kā mazas vasaras saulītes pelēku mākoņu gubās. Ar pārējiem Melisu ātri vien iepazīstināja Marija.
Starpbrīžus, kurus Melisa nepavadīja ar Juri vai Emīlu, viņa uzturējās kopā ar Mariju, Kristapu un Maiju, vēl vienu jauniņo meiteni viņas klasē. Runājot par krūtīm, skolotājiem un vasaru laiks paskrēja ātri.
Ceturtajā starpbrīdī viņi devās uz skolas kafejnīcu pagrabstāvā. Gandrīz visi, ko Melisa pazina, ņēma uz skolu līdzi paši savas pusdienas, jo skolas ēdnīcā cenas bija pārāk astronomiskas. Uzreiz pēc ceturtās stundas Marija izmetās no klases zibens ātrumā, lai paspētu aizņemt viņu galdu kafejnīcas stūrī. Tad palēnām, pļāpājot ar Kristapu un Maiju, arī Melisa devās lejā. Drīz viņiem pievienojās Emīls un Juris. Mēdza uzpeldēt arī meitene ar asins sarkanajiem matiem, kuras vārdu Melisa vēl aizvien nezināja.
Ap diviem vai trijiem Melisai beidzās stundas. Tad viņa mēdza sagaidīt Juri, lai kopā ietu mājās, vai devās ar Mariju un Kristapu vazāties pa centru.
Atnākusi mājās viņa uzbruka ledusskapim. Kārtīgi paēdusi, viņa iekārtojās savā istabā uz grīdas un ķērās pie mājasdarbiem, pēc kuru pildīšanas parasti palika milzīgas grāmatu kaudzes pa visu istabu. Kad mājasdarbiem bija pielikts punkts, Melisa pārvācās uz dzīvojamo istabu. Ap to laiku tur parasti jau sēdēja Beņķis un skatījās televizoru. Vēlāk viņiem pievienojās arī Amanda un Šarlote. Melisai tie atgādināja jaukus, ģimeniskus vakarus.
Bet viss nebija tik ideāli kā gribētos. Melisas māte bija pārtraukusi sūtīt Melisai naudu pārliecībā, ka palikusi bez līdzekļiem Melisa atgriezīsies mājās. Tāpēc kādu vakaru Melisa sēdēja virtuvē, pāri visam galdam izklājusi avīzes ar darba sludinājumiem.
-Labs rīts! – viņu sveicināja Šarlote, kura tikko bija atnākusi mājās. – Ko tu te ņemies?
-Mēģinu atrast vietu, kur piestrādāt pēc skolas. Negribētos sākt pārdot mantas.
-Tava jukusī māte tev vairs nesūta naudu? – Šarlote jautāja. Stāsts par Melisas māti jau bija izplatījies pa visu māju. Un visi viņai izteica patiesu līdzjūtību.
Par atbildi Melisa pamāja ar galvu.
-Vispār es tev varētu izpalīdzēt. Man darbā vajag kādu, kas pa vakariem atnāktu un sarēķinātu izdevumus, iznēsātu dokumentus un tamlīdzīgas lietas. Tev būtu tāda kā sekretāra palīga vieta. Man liekas, ka tas tev varētu derēt.
Protams, ka Melisa nekavējoties piekrita. Tas izklausījās viegli, turklāt viņa vismaz strādātu kopā ar kādu, ko viņa pazīst. Viņa ar Šarloti sarunāja, ka darbā ieradīsies nākošajā dienā pēc skolas, lai noskaidrotu, kas viņai īsti būs jādara.
Par spīti labajām cerībām nākošā diena nesākās nemaz tik labi. Vispirms Melisa aizgulējās, un, ja Juris nebūtu sācis viņai zvanīt, meitene droši vien būtu nogulējusi vēl vairākas stundas. Uzvilkusi mugurā pirmos tīros apģērba gabalus, ko varēja atrast Melisa sameta skolas somā vajadzīgās lietas un metās ārā no mājas. Sprints noteikti nebija viņas mīļākā lieta. Vismaz kādu gabalu viņai līdzi skrēja Kreisais, kurš arī tajā laikā izgāja ārā no mājas.
Melisa ieskrēja skolā desmit minūtes pēc stundu sākuma. Vēl piecas minūtes viņai prasīja īstā kabineta atrašana. Meklējot viņa paspēja nolamāt skolas arhitektu, stundu saraksta sastādītājus, kuri nejēdza norādīt pareizo kabinetu, modinātājpulksteņu veidotājus un visas pārējās dzīvās un nedzīvās radības. Jau pavisam dusmīga viņa atvēra īstā kabineta durvis.
Nelaime nenāk viena, un šoreiz viņa bija sarūpējusi līdzi veselu armiju. Pa pusei nokavētā pirmā stunda bija fizika. Melisa no fizikas saprata tikai tik daudz, ka eksistē tāda lieta kā gravitācija. Tāpēc ir skaidri saprotams, kāpēc viņa pavisam atgādināja nelaimes čupiņu tad, kad ieraudzīja, ka visa klase raksta kontroldarbu. Fizikas skolotāja ar ļaunu smīnu pasniedza Melisai kontroldarba lapu. Viņai bija palikušas divdesmit minūtes, ko rakstīt.
Visu atlikušo stundu paniski rakstījusi vienu formulu pēc otras, meitene no klases iznāca pavisam saburzīta. 
-Klau, - viņai aiz muguras ierunājās Marija, - tu zināji, ka tev ir neķemmēti mati?
Melisa ievaidējās un aptaustīja savu galvu. Pēc taustes likās, ka matos ir ievācies dzīvot kāds putns.
-Lūdzu, saki, ka es vismaz visa esmu kārtīgi apģērbusies, - Melisa teica. – Man tagad ir bail paskatīties lejup.
-Ir labi, tikai bikses gan varēji uzvilkt, - Marija teica, apstājusies domīgā pozā.
Melisa satraukti paskatījās uz leju, bet, paldies dievam, ieraudzīja kājās savas mīļās džinsu bikses. Tagad atlika sameklēt ķemmi un zobu birsti. Melisa devās uz meiteņu tualeti vismaz nedaudz sakārtot izskatu.
Pa ceļam viņa ieraudzīja Juri.
-Čau, - viņš iesaucās un pavisam mīļi apskāva meiteni, kura izskatījās galīgi sadrūmusi, - nu, tu paspēji.
-Tehniski - jā, uz pēdējām divdesmit fizikas kontroldarba minūtēm pie Rācenes, - Melisa norūca.
-Nabadzīte, - Juris teica, sabužinot viņas matus.
-Klau, varbūt tev vismaz atradīsies ķemme, ja jau tu viņus tā mēģini sajaukt? – Melisa pajautāja. Viņas garastāvoklis tiešām bija zem nulles. Bet beidzot notika pirmā labā lieta dienā - Jurim bija ķemme. Melisa to paķēra un nozuda tualetē.
„Vismaz tas nesaplīst,” Melisa nodomāja, skatoties spogulī. Viņas mati tiešām izskatījās ļoti neķemmēti un meitene pati atgādināja kādu, kas tikko ir iznācis no vidusmēra festivāla. Mugurā viņai bija džinsu bikses ar caurumu celī, un, lai skrienot nenosaltu, viņa bija uzvilkusi atrasto jaku. Pēkšņi viņa nevarēja vairs atcerēties, ko viņa bija uzvilkusi zem tās. Pavelkot jaku uz sāniem, Melisa saprata, ka zem tās viņai nekā nav. Tas bija īstais izskats, kādā iet uz darba pārrunām. Lai kaut kā sevi nomierinātu, Melisa sāka ķemmēt matus. Zvans uz stundu sāka skanēt tad, kad viņa bija paspējusi izķemmēt tikai pusi.
-Klau, tu zini... – Marija ierunājās pie klases.
-Kuš! – Melisa atcirta ar tādu skatienu acīs, kas lika Marijai paslēpties aiz Kristapa. – Piedodiet, man šodien ir ļoti slikta diena. Nē, Marij, man nav sācies pirms menstruālais sindroms.
-Es tikai pajautāju, - viņa atbildēja un devās klasē.
Par laimi tā bija latviešu valoda un šīs stundas varēja vienkārši neņemt vērā, jo skolotāja runāja par visu citu iespējamo, izņemot latviešu valodu. Sēžot pēdējā solā blakus Marijai, viņa mēģināja izķemmēt otru matu pusi.
-Marij, - Melisa ierunājās.
-Nu? – Marija atjautāja, atraudamās no skolotājas karikatūras zīmēšanas.
-Tu man varētu saorganizēt pieklājīgu apģērbu līdz stundas beigām? Man ir jāiet uz darba pārrunām uzreiz pēc stundām.
-Kāpēc tu šitāda nevari iet? Vienkārši novelc jaku, - Marija ieteica.
-Zini, ar to jaku ir viena problēma. Ja es viņu novilktu, tad to darbu dabūtu tikai tādā gadījumā, ja priekšnieks būtu vīrietis.
Marija uz viņu dīvaini paskatījās, tad pieliecās tuvāk un, pavilkusi jakas apkakli uz priekšu, ieskatījās zem tās. 
-Jā, šeit mums ir problēma. Turklāt tavs krūšturis nav pieskaņots tavai matu krāsai, - meitene secināja. Viņas secinājums piesaistīja arī priekšā sēdošo zēnu uzmanību.
-Krūtis? Kur krūtis? – viens no viņiem pagriezies jautāja.
-Tev, veselas divas, turklāt plakanas, - Marija atcirta.
-Nav jau tavi gaisa spilveni.
-Es ar saviem „gaisa spilveniem” tevi piekaut varētu.
Strīds turpinājās kādu laiku. Melisa nolika galvu uz rokām. Divu nedēļu laikā viņa bija pieradusi, ka šādas saķeršanās bija pavisam parasta lieta. Ja gribēja pasargāt savus nervus vienkāršāk bija notiekošo ignorēt nekā iesaistīties.
-Tātad, tev vajag drēbes? – Marija atkal pievērsās tēmai nākošajā starpbrīdī.
-Jā, diezgan, - Melisa atcirta.
-Mieru, tikai mieru.
Un Marija sāka organizēt drēbes. Pēc nelielas apspriešanās ar Maiju un Kristapu viņa sastādīja sarakstu ar meitenēm, kurām varētu būt apģērbs, kas atbilst Melisas izmēriem. Saraksts nebija pārāk garš, bet tas vismaz bija kaut kāds sākums. Visu starpbrīdi pēc trešās stundas visi četri skraidīja apkārt pa skolu, dzenājot rokās cilvēkus.
-Kurp tu skrien, - Juris uzsauca garām joņojošajai Maijai.
-Meklēju drēbes, - viņa atkliedza un aizskrēja.
-Vai man tikai liekas, vai arī mūsu jaunībā nekas tāds nenotika? – dziļdomīgi vaicāja Emīls sēdēdams turpat uz palodzes.
Kā parasts nākošajā starpbrīdī Melisa devās uz skolas kafejnīcu. Iepriekšējo brīvo divdesmit minūšu laikā viņas bija atradušas Melisai svārkus. Tos aizdeva blondā meitene Viva, kas bija Ģirta rīkotajā ballītē. Svārkus viņa bija aizmirsusi skolas skapītī, kopš skolas koncerta. Tie bija vienkārši, līdz celim gari un balti. Tagad atlika tikai atrast, ko uzvilkt mugurā.
Pēkšņi pie galda pienāca meitene ar asins sarkanajiem matiem. Viņas apģērbs nedaudz atgādināja kādu mazu tumšu princesi. Kupli svārciņi, melns topiņš, kas atgādināja korseti un zem tā tumši sarkana blūze.
-Bingo, - iesaucās Marija.
Viņa meitenei izskaidroja situāciju. Klausoties no malas, arī Juris beidzot saprata apkārt skraidīšanas iemeslu. Sarkanmatainā meitene klausījās ļoti uzmanīgi. Kad Marija bija beigusi runāt, viņa uzreiz bija gatava palīdzēt.
-Meiteņu solidaritāte, - viņa iesmējās un turpat ēdnīcā sāka raisīt vaļā korsetei līdzīgo topiņu. Kristaps kaut ko mēģināja iebilst, bet Juris ar Emīlu viņam vienlaicīgi aizspieda ciet muti.
-Nebojā skatu, - klusi noteica Emīls.
-Vīrieši, - garlaikoti novilka Maija.
-Jā, bet ko gan mēs bez viņiem iesāktu? – viņai atjautāja Melisa.
-Droši vien jau būtu izmukušas no globālās sasilšanas draudiem, būtu nemirstīgas un iekarojušas visumu, - atbildēja sarkanmatainā meitene pie reizes pasniegdama Melisai blūzi. Meitene pateicībā viņu cieši, cieši apskāva, gandrīz nogāzdama no krēsla.
-Pilnai laimei, jūs tagad drīkstat mani pabarot. Skrienot ārā no mājas es arī pusdienas nepaspēju sagādāt.
Cilvēki šajā dienā bija jauki un drīz vien Melisa tika pie tējas krūzes un pāris siermaizēm. Kristaps viņai pat piedāvāja savu rīsu putru. Diena lēnām kļuva labāka. Iespējams, ka ar tādiem cilvēkiem apkārt ilglaicīgas sliktas lietas nemaz nebija iespējamas.
Drīz stundas beidzās. Melisa, nu jau pārģērbusies, stāvēja skolas priekšā. Juris atzinīgi novērtēja to, cik labi Melisa izskatījās. Viņš bija pārliecināts, ka meitene varētu apburt jebkuru, ko vēlētos. Viņš skaidri zināja, ka pats pilnībā atrodas vienkāršās burvības varā. 
Melisa ievilka elpu.
-Nu ko, vēliet man veiksmi, citādi man atnāks pakaļ ļaunā pūķu mātīte un aiznesīs mani prom.
Draugi viņai novēlēja veiksmi, un Melisa devās uz Šarlotes norādīto adresi.  

Āāā, es atpalieku par veselu dienu. 

22. nodaļa. Kurā tiek iznīcināti nervi.

-Nevar būt, - Melisa pie sevis noelsās un pagriezās.
Viņa atradās aci pret aci ar nevainojama izskata sievieti. Perfekti mati, apģērbs, pieskaņotas kurpes un somiņa.. Izskatījās, ka viņa salūztu, ja viss nebūtu ideāli. Sejā viņai bija ielīmēts žurnālu smaids. Melisas māte nebija mainījusies.
-Dārgā, tu tik sen neesi redzēta, - viņa runāja glaimīgā balsī, ne uz mirkli nepazaudējot žurnālu smaidu. – Vai šie ir tavi draugi? Iepazīstināsi? Sveiki, es esmu Melisas māte.
-Ko jūs te darāt? – Melisa beidzot spēja kaut ko izdabūt pāri lūpām. Šoks bija pārāk liels.
-Es izdomāju, ka būtu tevi patīkami pārsteigt pirmajā septembrī. Turklāt es gribu pārliecināties, ka ar tevi viss ir labi, un redzēt, kur tu dzīvo.
-Tas nav patīkams pārsteigums, - Melisa klusi atbildēja. Ja acu skatiens spētu nogalināt, tad Melisas vecāku pīšļi būtu saberzti atomos. – Es jau teicu, ka ar mani viss ir labi. Tev bija pilnīgi bezjēdzīgi braukt uz šejieni. Turklāt, es tagad nemaz neeju mājās.
-Bet, Melisa, - viņas māte iebilda nedaudz brīdinošā tonī, - es esmu tava māte un man ir tiesības zināt, kur un ar ko tu dzīvo.
-Es tev to nelūdzu, - Melisa atcirta.
Melisas mātes seja noraustījās. Viņa lēnām sāka zaudēt pacietību. Ko šī nepateicīgā meitene no sevis iedomājas? Viņa bija pielikusi tik daudz pūļu viņas audzināšanā, bet Melisa tik un tā nespēja turēties rāmjos.
-Es tūlīt iešu pie tevis, un es nekādus iebildumus necietīšu. Citādi tūlīt iešu iekšā skolā un izņemšu tavus dokumentus, - mātei runājot, viņas iespīlētais smaids likās pārplēsīs viņas seju uz pusēm.
Melisa tik ļoti gribēja vienkārši pagriezties un aiziet, bet viņa arī zināja, ka viņas māte ir uz ko tādu spējīga. Pagriezusies pret Juri, ar lūdzošu acu skatienu viņa jautāja, - Tu nāksi līdzi?
-Protams, - viņš atbildēja, negribēdams atstāt draudzeni saplosīšanai.
-Mīļā, es nedomāju, ka tā ir tik laba doma. Es tevi tik sen neesmu redzējusi, varbūt laiku ar saviem draugiem tu varētu pavadīt vēlāk.
-Nē, - Melisa atbildēja un sāka iet māju virzienā.
Ar acu kaktiņu viņa pamanīja Emīlu runājam ar briļļainu puisi un norādām viņas virzienā. Jauki, tagad arī skolā sāks klīst baumas par viņas dīvaino māti. Ideāls gada iesākums. Vismaz Jura soļi viņai blakus radīja drošības sajūtu.
Visu ceļu līdz mājām viņi nogāja pilnīgā klusumā. Melisas māte mēģināja uzsākt sarunas, bet Melisa neatbildēja. Kad viņa sāka izjautāt Juri, viņa atbildes bija tik īsas un pieklājīgas, ka nebija kur piesieties.
Pēc pusstundas viņi stāvēja pie mājas durvīm. Uzmetot skatu uz spilgti zaļajām ieejas durvīm, Melisas māte izdvesa kaut ko vaidam līdzīgu.
-Tā būs pilnīga izgāšanās, - Melisa pačukstēja Jurim, ejot iekšā mājā. Bija jācer, ka dzīvojamajā istabā nesēdēs Beņķis. Viņš bija jauks cilvēks, bet Melisas vecāki, viņu ieraugot, aizvestu savu meitu uz Norvēģijas ziemeļiem.
Melisa ar drebošu sirdi atslēdza dzīvokļa durvis. Par laimi, mājās neviena nebija, jo Šarlote ar Amandu bija darbā, bet Beņķim bija sākušās studijas. Nesenā rudens tīrīšana vēl bija atstājusi savas pēdas, un alus pudeles nemētājās pa visu viesistabu.
Viņa izveda māti cauri dzīvoklim uz viņas istabu.
-Jauka vieta, bet, dārgā, tev taču nav galda.
-Man nevajag.
-Bez galda nevar, nākošreiz, kad ar tēvu būsim Rīgā, tev atvedīsim. Un es atradīšu arī jēdzīgākus aizkarus. Vispār, man šī vieta īsti nepatīk. Izskatās, ka šeit dzīvo nenopietni cilvēki. Es tevi varētu iekārtot pie savas tantes. Viņa dzīvo otrā Rīgas galā un varētu tevi pieskatīt. Es viņai šovakar piezvanīšu.
-Nē! – Melisa iebilda, tālāk runājot, viņas balss drebēja. – Es negribu galdu, un es neiešu dzīvot citur. Man šeit patīk. Jūs tagad esat redzējuši, kā man iet, varat braukt atpakaļ uz savām mājām.
-Bet tu viena netiksi galā.
-Es esmu diezgan labi tikusi galā līdz šim pati. Šaubos, vai kaut kas mainīsies.
-Ja tu tā turpināsi spītēties, man nekas cits neatliks kā tev likt tūlīt braukt ar mums mājās.
-Es nekur nebraukšu. Man ir skola.
-Mēs tevi vēl varam paspēt iekārtot tavā vecajā skolā. Tur ir tavi draudziņi.
-Nē! Vienkārši ej prom.
-Tā tu pret savu māti izturēties nevari, - viņa atbildēja, un žurnālu smaids nedaudz izzuda. – Es par tevi tik ilgi rūpējos.
-Par mani rūpējās vecmāmiņa.
-Viņa bija tevi tikai izlaidusi. Es tev iemācīju kaut kādas uzvedības normas.
-Viņa mani izaudzināja labāk par tevi, - Melisa atbildēja pavisam klusi, bet viņas balsī ieskanējās tāda nots, kas lika viņas mātei aizvērties. Viņa pagriezās un devās prom.
-Laikam nekas cits neatliks, kā izņemt tavus dokumentus. Citādi tevi nevar griezt pie prāta, - Melisas māte noteica, ejot ārā pa durvīm.
Aizcērtoties ārdurvīm, Melisa atkrita gultā. Juris, kurš visu laiku bija stāvējis Melisai aiz muguras, apsēdās viņai blakus. Meitenes akmens pelēkā seja viņu biedēja. Pēkšņi viņa sāka raudāt. Puisis spēja viņai tikai aplikt roku ap pleciem un mierināt, ka viss būs labi.
-Viņa taču nevar izņemt tavus dokumentus?
-Var. Tā ir mana māte, viņa varētu izdarīt visu. Ar to savu sasodīto iestērķelēto smaidu.
Vēl vairāk iztraucējot mirkli, Jurim iezvanījās telefons.
-Jā? Es nezinu, mēs nupat tikām vaļā no tās vistas ar kuces smaidu, - Melisa pasmaidīja, dzirdot aso salīdzinājumu. – Pag, ko tu izdarīji? Emīl, tu esi ģēnijs. Es domāju, ka mēs pēc kādas pusstundas būsim. Nosvinēsim. Labi, es tūlīt viņai pastāstīšu.
Melisa, tu neticēsi. Emīls dzirdēja jūsu sarunu, arī to daļu par dokumentu izņemšanu. Viņš aizgāja pie Uģa, kuru visas skolotājas vienkārši dievina, un palūdza aiziet aprunāties ar mācību pārzini. Viņš viņai sekmīgi iestāstīja, ka tava māte ir garīgi nestabila un mēģinās izņemt tavus dokumentus. Uģis viņai pateica, ka tu kaunies iet ar viņiem runāt, bet bez tavas atļaujas tavus dokumentus neatdot.
-Nevar būt, viņi viņam noticēja?
-Protams, tas ir Uģis. Ja viņš pateiktu, ka zeme ir plakana, tad viņam arī ticētu.
-Tas ir fantastiski, - Melisa iesaucās un apkrita Jurim ap kaklu. Viņš meiteni pacēla gaisā un sāka griezt uz riņķi. Tad viņi uzdejoja nelielu uzvaras deju.
-Ejam ēst uzvaras sušī? – Juris apjautājās. Viņš saņēma pozitīvu atbildi, un abi jaunieši devās ceļā.
Vecrīgā viņi satika Emīlu un Uģi, kurš Melisai tagad izskatījās pēc briļļaina eņģeļa ar īsiem, rudiem un čirkainiem matiem. Visi kopā viņi devās uz vienu no labākajiem sušī bāriem Vecrīgā, pie Pētera baznīcas.
Melisa atklāja to, ka sušī ir ļoti garšīga lieta. It īpaši ar vasabi, kas bija zaļa un asa ķēpa, ingvera sakni, kas sākumā garšoja pēc ziepēm, un sojas mērci, kura īstenībā satur alkoholu. Puišiem gan nācās diezgan pacensties, lai iemācītu Melisai rīkoties ar sušī kociņiem. Pašai meitenei visvienkāršākais veids likās sušī uz kociņiem uzdurt. Beigās, viņa bija iemanījusies lietas diezgan labi satvert. Kā mazs bērns viņa mēģināja ar kociņiem satvert visu, ieskaitot Emīla degunu un Jura matus.
Beigās viņi saskandināja trauciņus ar pāri palikušo soju.
-Par labu nākošo mācību gadu, mierīgiem vecākiem un labām ballītēm, - Juris teica. Tad viņi izdzēra savu soju un devās ārā ielās.
Rīga bija pilna ar cilvēkiem, kas svinēja pirmo septembri. Emīls ieteicās, par svinēšanas turpināšanu, bet Melisa beidzot atkal sajuta nogurumu. Negulētā nakts viņai mācās virsū kā liels mīksts spilvens.
Tuvojoties mājām, Melisa pamanīja pie durvīm stāvam viņas māti. Pie sevis novaidējusies viņa pagriezās citā virzienā un aizgāja līdz mājai pa otru pusi. Nometusies ceļos pie viena no pagraba logiem viņa pieklauvēja. Pie datora sēdošais, garmatainais čalis nedaudz salēcās viņu ieraugot. Par laimi viņš Melisu atpazina un ielaida iekšā. 
-Kas tad tev? Durvju kodu aizmirsi?
-Nē, ieeju mājā apsargā draudīga lauva ar modeles smaidu, - Melisa atbildēja un sāka smieties, ieraugot puiša neizpratnes pilno seju. – Mana māte, kura uzskata, ka mani vajag vest atpakaļ uz tiem pāķiem, no kuriem esmu veiksmīgi tikusi vaļā. Būtu labi, ja neviens viņu neielaistu iekšā.
-To var viegli nokārtot, - puisis noteica un sāka rakāties pa mantām. Drīz viņš bija izvilcis lielu kartona plāksni. No atvilktnes starp roltoniem viņš atrada liela izmēra marķieri. Ar lieliem burtiem viņš uzrakstīja „Nelaidiet viņu iekšā” un novilka bultu uz leju. Kartona plāksni viņš izlika otrā stāva logā.
-Šādi mēs ik pa laikam mēdzam sazināties, - viņš teica. – Ejam lejā. Atvērsim logu pie ieejas. Diezgan labi varēsim dzirdēt, kas tur ārā notiks, paliekot neredzamiem.
Melisai ideja ļoti iepatikās. Viņi nogāja lejā un apsēdās uz gultas, kas stāvēja zem ieejas loga. Puisis uzvārīja pāris roltonus un sagādāja kārtis, lai būtu interesantāka gaidīšana. Drīz varēja dzirdēt tuvojošos soļus, kas atšķīrās no Melisas mātes ritmiskās staigāšanas.
-Varat lūdzu ielaist? Es pie meitas, - atskanēja Melisas mātes glaimīgā balss.
-Lai viņa pati nāk pie jums. Svešos nelaižam iekšā, citādi mums te pa naktīm bezpajumtnieki mēdz kāpņu telpās gulēt, - skaidroja Beņķis. Melisa sāka smieties iztēlojoties savas mātes sejas izteiksmi. Viņa apņēmās Beņķim vēlāk nopirkt alu.
Pusstundas laikā garām pagāja vismaz pieci cilvēki. Neviens Melisas māti iekšā neielaida. Pat tie, kas nebija redzējuši zīmi, uzskatīja, ka viņai tur nav ko meklēt. Beidzot mājup nāca Kaiva. Viņai bija ļoti slikta diena un tagad, redzot uzbāzīgu sievieti, kas tik ļoti atgādināja viņas priekšnieci, Kaivas nervi vairs neizturēja.
-Ja jūs nevarat sazvanīt savu meitu, tad brauciet mājās, nevis stāviet te un krītiet uz nerviem iedzīvotājiem, - viņa gandrīz vai kliedza.
Melisas māte izdarīja kļūdu, viņa mēģināja iebilst, un sekas tam bija vairāk vai mazāk graujošas.
-Jūs varat paklusēt? Mani neinteresē tas, ka jums ir nogurušas kājas, salst vai ir iestājusies menopauze. Pagriezieties un ejiet mājās, kaut gan man liekas, ka līdz ellei ir pārāk tāls ceļš. Es nebrīnos, ka jūsu meita jūs negrib redzēt, ja jūs būtu mana māte es jūs nakts vidū ar lāpstu ieraktu zemē. Un ja jūs tūlīt neiesiet prom, es izsaukšu policiju uz aizdomu pamata par to, ka jūs izspiegojat mūsu māju, - viņa kliedza. – Hop, hop, hop. Jūs pat nemākat staigāt vai?
Iespējams Kaiva sāka izskatīties vardarbīga, jo Melisas māte pagriezās un aizgāja. Melisa redzēja māti no aizmugures, un viņa izskatījās sarāvusies melna un maziņa. Bet Kaiva, patīkami izlādējusies devās iekšā mājā. Uz kāpnēm Melisa viņu panāca un apskāva.
-Paldies, tu mani izglābi.
-Tā bija tava māte? – Kaiva izbrīnīta prasīja. – Kur tik normāliem cilvēkiem, var rasties tādi vecāki?
-Laikam nepareizi gēni, - Melisa atbildēja.
Kopā viņas uzkāpa līdz savam stāvam un, novēlējušas viena otra labu vakaru, devās savās durvīs. Melisa pāris vārdos izstāstīja notikušo Beņķim, kurš sāka histēriski smieties, un piekodināja viņam mēģināt Melisas māti aizbiedēt, ja viņa vēlreiz izdomātu uzrasties. Beņķis svēti apsolījās to darīt.
Sapratusi, ka viņai vairs nekas nedraud, Melisa devās gulēt. Ieritinājusies savā gultā zem savas mīkstās segas savā istabā bez galda viņa saldi iemiga.

21. nodaļa. Ballīte, saullēkts un skola.

Trijos no rīta viņi savāca kopā vēl nomodā esošos uz pankūku ēšanu. Nomodā bija vēl salīdzinoši daudz cilvēku, bet par laimi pankūku pietika visiem. Sēžot pie pankūkām viņi sāka runāt par skolu. Melisa varēja aplūkot vēl pāris topošos skolas biedrus. Izrādījās, ka bez Jura, tur mācās arī blondā meitene, hipija paskata puisis, kurš bija viens no tiem, kurš uzsāka šamaņu deju, un kāda klusa meitene ar gariem asins sarkaniem matiem.
-Man galvenais ir atkal nesastrīdēties ar savu ķīmijas skolotāju, - teica hipija paskata puisis Emīls. – Viņa vienmēr skatās uz mani ar tādām acīm, ka liekas – viņa grib mani noskalpēt un manas iekšas izlaist pa visu skolu.
-Nevar būt tik traki, - iebilda Ģirts. – Skolotāji parasti izskatās ļaunāki nekā viņi patiesībā ir. Tā ir daļa no profesijas.
-Tu viņu nezini. Iespējams, viņa ir izlīdusi no elles, - Emīls strīdējās.
-Bet tas izklausās pēc skaista ļaunuma. Jebkas, kur ir iesaistītas izlaistas zarnas, ir savā veidā burvīgs, - pēkšņi ierunājās sarkanmatainā meitene.
-Vampīru bērns mazais, - teica Juris un sabužināja viņai matus. – Pankūku?
-Labāk bļodu ar mazu bērnu asinīm, bet no pankūkas es arī neatteikšos, - viņa atbildēja. – Bet par ķīmijas skolotāju runājot, viņa nav izlīdusi no elles, viņa ir piedzemdējusi sātanu.
-Un viņš droši vien ir no viņas pārbijies, - piebalsoja Emīls.
-Lūdzu, nepārbiedējiet mani, - Melisa lūdza – Citādi man pirms ķīmijas stundām drebēs kājas.
-Tās tev drebēs tāpat, - blondā meitene viņu uzmundrināja.
-Neuztraucies, es tevi pasargāšu, - meiteni mierināja Juris, aplikdams viņai apkārt roku un piedāvādams pankūku.
Laikam pankūkas rosina cilvēkus uz sarunām. Daļa cilvēku pankūkām beidzoties izklīda, bet uz vietas palikušie runāja gandrīz vai līdz rītausmai.
-Klau, cilvēki, - istabā pēkšņi ienāca Ģirts, kurš otrā istabā pēdējo stundu bija mēģinājis Julianai iemācīt spēlēt ģitāru, - kāpjam uz jumta skatīties saullēktu.
Ģirta mājai bija vēl viena laba īpašība. Uz tās jumta varēja viegli uzkāpt. Uz paša jumta atradās pāris krēsli un daudz puķupodu. Melisa iekārtojās uz vienas no lielo puķupodu apmalēm. No šīs vietas varēja redzēt pāri visām privātmājām līdz pat mežam gabaliņu tālāk. No meža puses debesis kļuva aizvien gaišākas. Likās, ka mežu no aizmugures izgaismo ar prožektoriem. Drīz vien, pie koku galotnēm varēja saskatīt pirmos saules starus.
Uz jumta visi mēmi apbrīnoja dabas vienkāršo skaistumu. Juris, kurš stāvēja blakus Melisai, satvēra meitenes roku. Viņa atbildēja rokasspiedienam, un tā turot viens otra roku viņi vēroja sauli paceļoties pāri koku galotnēm. Sāka dziedāt pirmie putni.
Meitene Melisai pa labi nožāvājās. Žāvas lēnām pielipa arī apkārtējiem. 
-Ejam gulēt? – pagriezusies pret Juri, Melisa vaicāja.
-Ejam, mums gan jau pēc stundas ir jāceļas, bet, guļot ilgāk, piecelties būtu grūtāk.
Viņi abi nokāpa lejā un atrada kādu brīvu guļammaisu un neaizņemtu vietiņu pie grīdas. Melisa aizmiga gandrīz tajā pašā mirklī, kad nolika galvu uz Jura pleca.
Jurim gan aizmigt tik drīz neizdevās. Pa galvu jaucās dažādas domas. Vai tiešām lietas bija sākušas virzīties uz priekšu? Vai tiešām Melisa vairāk viņu neatstumj? Jau no šādām domām vien viņam iekšā kaut kas priecīgi salecās. Viņš paskatījās uz aizmigušo meiteni, noskūpstīja viņas matus un aizmiga ar vieglu smaidu uz lūpām.
Pēc nepilnas pusstundas sāka zvanīt viņa modinātājs. Vēl pusaizmidzis viņš izstaipīja savu brīvo roku un kāju. Tad viņš sāka bakstīt Melisu. Ilgi gan viņam nenācās to darīt, jo meitene gandrīz uzreiz pamodās.
-Man sāp labā kāja un dibens, - viņa konstatēja pieceldamās kājās.
Līdz skolas sākumam bija vēl divarpus stundas. Šo laiku Melisa cerēja izmantot lietderīgi. Kāpjot pāri aizmigušiem cilvēkiem viņa aizlavījās līdz vannas istabai. Nekas neatsvaidzināja labāk, kā karsta ūdens strūkla. Pārskatot pagājušās nakts notikumus, viņa nopriecājās par to, ka nekas no viņas atmiņas nebija pazudis.
Slapjos matus Melisa saņēma astē un no somas izvilka pirmajai skolas dienai paredzētās drēbes. Kad viņa bija apģērbusies, pie durvīm sāka klauvēt nākošais nomodā esošais cilvēks. Tas izrādījās Mati. Viņš izskatījās diezgan nelaimīgs.
-Man pēc stundas būs jāsāk sēdēšana lekcijās līdz vakaram, - viņš novaidējās. – Bet man liekas, ka es vismaz nebūšu vienīgais pusdzīvais, zinot manu kursu.
-Tu turies. Vakarā vari ienākt, pēc nomierinošas tējas, - Melisa viņu uzmundrināja.
-Uzmanies, es pat atnākšu, - Mati teica brīdinošā balsī un tad pazuda aiz vannas istabas durvīm.
Melisa tikmēr nokāpa lejā uz pirmo stāvu. Juris tur jau stāvēja un vārīja tēju.
-Juri, tu zini, ko meitene vēlas, - viņa apmierināti noteica.
-Paldies, - viņš pasmaidīja. – Šorīt brokastīs auksti šašliki un vakardienas pīrādziņi.
-Tieši tas, kas bija vajadzīgs!
Ar mērķi viņus pavadīt virtuvē bija iznācis Ģirts. Puiša dredi nedaudz atgādināja baobabu mežu pēc vētras. Kopskats nedaudz atgādināja palmu. Viņš izteica cerību, ka paliks vismaz kāds, kas palīdzēs savākt visu radušos haosu. Salīdzinot ar pagājušo gadu, šajā reizē vismaz nekas nebija pievemts un visas lietas vēl bija vienā gabalā.
Paēduši brokastis viņi devās uz autobusu. Ģirts viņus pavadīja līdz mājas vārtiņiem un līdz ielas stūrim Juris ar Melisu gāja atmuguriski, mājot viņam ardievas.
Autobusā Melisa atkal aizmiga. Juris visiem spēkiem turējās nomodā, lai nepalaistu garām viņu pieturu.
Bez desmit minūtēm pusdeviņos Melisa ar Juri ienāca skolā. Viņš atgādināja draudzenei, kā nokļūt līdz viņas klasei, un novēlējis veiksmi pazuda skolnieku pūlī, jo zinot viņa pedantisko klases audzinātāju, kavēt nebija gudri.
Palikusi viena Melisa dziļi ievilka elpu un devās ceļā. Salīdzinot ar viņas nelielo lauku skolu, šeit cilvēki mudžēja kā skudru pūznī un troksnis līdzinājās vilciena dunoņai. Atradusi klasi, viņa konstatēja, ka tās durvis ir vaļā. Skolotāju neredzēja, bet iekšā jau bija vairāki jaunieši. Daļa no viņiem sarunājās savā starpā, bet citi vienkārši sēdēja savā nodabā. Ienākot klasē, Melisa juta pievērstos acu skatienus.
-Labs rīts topošajiem klasesbiedriem, - viņa sveicināja klasē esošos, lai kaut kā izkliedētu nedrošības sajūtu.
-Brīt, - daži cilvēki viņas sveicienam atbildēja.
„Tātad, pasīvā klase” viņa pie sevis nodomāja un apsēdās brīvā solā pie loga. Ārpusē varēja redzēt skolas pagalmu. Pāris koki, metāla šūpoles un skrejceļš. Cilvēki turpināja nākt. Noskanēja skolas zvans, kas aizdomīgi atgādināja pūt vējiņu melodiju. Pa šo laiku klasē bija paspējuši ienākt vēl trīs cilvēki, kas izskatījās pēc jauniņajiem. To varēja spriest pēc tā, ka viņi gandrīz nemanāmi ieslīdēja klasē un pēc tam pirmajā brīvajā solā.
Zvanam noskanot, klasē ienāca Melisas jaunā klases audzinātāja. Viņa pateica pāris ievadvārdus, pastāstīja to, cik ļoti vidusskola ir nozīmīga turpmākajā dzīvē. Izrādījās, ka lielāko daļu no klases veido cilvēki, kuri bija pabeiguši šajā skolā devīto klasi. Skolotāja Frīzenberga iepazīstināja viņus ar jauniņajiem. Melisas novērojumi par pārējiem jaunajiem cilvēkiem, bija bijuši pareizi. Tad skolotāja izdalīja skapīšu atslēgas un sekmju grāmatiņas ar skolas attēlu virsū un pastāstīja par šī gada plāniem – iesvētībām, Ziemassvētku pasākumiem un tamlīdzīgi.
-Veiksmi mācībās, - viņa visbeidzot novēlēja. Tagad visiem vajadzēja doties uz skolas zāli un klausīties skolotāja uzrunā.
Skolas zāle bija milzīga telpa ar skatuvi vienā galā. Pie griestiem karājās milzīga lustra un pie logiem bija piekārti sarkani aizkari. Cilvēki tika sasēdināti pa klasēm. Ejot uz savu vietu, Melisa paspēja pūlī pamanīt Juri, kurš aktīvi strīdējās ar briļļainu puisi, un meiteni ar asins sarkanajiem matiem, kura uzlikusi milzīgas austiņas klausījās mūziku.
Kā visi skolu pasākumi, arī šis kavējās. Gaidot Melisa sāka prātot, par savu jauno klasi. Viņas jaunie klasesbiedri neizskatījās īpaši saprātīgi. Lielākā daļa puišu bija skūti un lielās biksēs, kurās noteiktie pietiktu vietas vēl pāris cilvēkiem. Meitenes arī pārsvarā atgādināja klīrīgas cacas. Tomēr klasē vēl Melisa bija pamanījusi meiteni kerzās, melnā mētelī un izskūtiem matu sāniem. Viņa atskrēja pēdējā minūtē. Vēl viņas klasē mācījās puisis ar gariem blondiem matiem, brūnās kedās un zaļi rūtainā kreklā. Viņš nedaudz atgādināja hipiju – mežcirtēju. Jauniņie arī izskatījās diezgan saprātīgi.
Beidzot uz skatuves uzkāpa skolas direktors. Tas bija apbrīnojami kaulains vīrs bez bārdas un matiem. Kailā galva spīdēja kā prožektors. Mugurā viņam bija solīds melns uzvalks. Viņš sāka runāt par to, ka tā ir viņu izvēle mācīties vidusskolā un neviens viņus nespiež to darīt. Bet no viņa teiktā varēja saprast, ka izvēloties nemācīties vidusskolā varēja uzreiz ķerties pie slotas un sākt slaucīt ielas. Pēc viņa runāja mācību pārzine, kas stāstīja par to, kā iepriekšējā gada divpadsmitā klase absolvēja skolu. Apmēram pēc piecpadsmitās runas minūtes Melisa pārstāja klausīties. Viņa sāka pīt matus bizē. Neizskatījās arī, ka citiem būtu īpaši interesanti. Meitene ar kerzām no viņas klases ar blondo čali spēlēja desas uz papīra lapas. Puiši ķircināja meitenes un apsprieda vasaras piedzīvojumus.
Pēc pusstundas runai pienāca beigas. Cilvēki aplaudēja drīzāk par godu tam, ka viss ir beidzies, nekā par godu runātājiem. Vidusskolnieku masas sāka plūst ārā no zāles. Vienubrīd Melisai likās, ka viņas aknas viņu taisās pamest. Viņa drīzāk tika iznesta nekā gāja pati. Pie durvīm viņu pārtvēra Juris, kurš stāvēja kopā ar Emīlu.
-Nu, kā gāja?
-Mana klase izskatās diezgan nožēlojami. Daudz reperu un cacu. Tirpas skrien pār kauliem, bet vēl jau neko īsti nevar pateikt, jāiedzīvojas.
-Gan jau nebūs tik traki, - Juris viņu uzmundrināja.
Pa ceļam ārā Juris ar Emīlu izrādīja Melisai skolu. Viņi aizveda meiteni līdz stundu sarakstam otrajā stāvā un pēc tam uz skolas kafejnīcu, kas jau pirmajā skolas dienā bija pārbāzta.
-Mazajiem bērniem, kas spiežas virsū drīkst spert, - Emīls Melisu pamācīja un uz minūtēm desmit pazuda pūlī.
Gaidot Emīlu, pie Melisas pienāca meitene kerzās.
-Čau, es esmu Marija. Mēs klasē nepaspējām iepazīties, - viņa sasveicinājās un līksmi pasmaidīja. – Izskatās, ka man būs vēl viens cilvēks, ar kuru cīnīties pret cacu baru. Ar Kristapu vien nepietiek, jo viņš ir pārāk nevardarbīgs. Labi, man jāskrien, mums abiem ir sarunāts iet uz kino. Līdz rītdienai.
Uz atvadām viņa Melisu tik pamatīga apskāva, ka likās – ir pazudušas dažas ribas. Drīz vien no kafejnīcas izlīda Emīls. 
-Savas kājas es sajutīšu atkal iespējams tikai rīt, - viņš konstatēja. – Šeit sanāktu labs fizikas uzdevums Uģim: „Ja nabaga Emīlam uz kājas uzkāpj 5 reizes cilvēki, kuru masa pārsniedz 60kg. Ar cik lielu spēku ir spiests uz nabaga Emīla kājas un pēc cik ilga laika viņš beigs vaidēt?”.
-Precīzi, - smējās Juris un paskaidroja Melisai – Uģis mācās mūsu klasē. Viņš ir tik gudrs, ka es sajūtos gudrs tikai tad, kad viņš klusē. Bet ko mēs darīsim tagad. Man likās, ka es gribēšu iet gulēt, bet tagad tādas domas ir pazudušas.
-Mēs varētu iet kaut kur uzēst, - ierosināja Melsa, kura pēdējās dienas bija pārtikusi no šašlikiem, pankūkām un saldumiem.
-Sušī! – uzreiz iesaucās Emīls. Viņa priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts. Melisa pati gan nekad nebija ēdusi sušī, bet kārdinājums pamēģināt bija liels. It īpaši pēc Cikādes paziņojuma, ka tas ir garšīgākais ēdiens uz pasaules.
Viņi devās ārā no skolas, ka Melisai aiz muguras atskanēja sen nedzirdēta balss.
-Melisiņ, kurp tad tu dodies?

20. nodaļa. Kurā ir ballītes pirmā daļa.

Tuvojoties vakaram, ballīte sāka uzņemt apgriezienus. Cilvēki bija tiešām daudz. Ap kādiem četriem ieradās Juris. Tad bija arī drūmā paskata dzīvespriecīgais Edgars. Juliana ar savām čirkām un Silva, kurai vēl joprojām mati bija sapīti daudz, daudz bizītēs. Bet visus cilvēkus uzskaitīt būtu bijis gandrīz neiespējami. Galds ar uzkožamajiem un dzērieniem pildījās. Pie ugunskura, izmantojot atnestos ķieģeļus, tika uzbūvēts neliels grils, uz kura cepās šašliki.
Izmantojot visu savākto, Ģirts ieviesa tādas lietas, kā lidojošo šķīvīti ar mašīnas disku, vasabi ēšanas sacensības un maza izmēra kāzas. Notika arī dueļi ar gumijas vistām.
-Kā tu to visu izdomāji? - vaicāja Melisa, sūkdama Silvas sajaukto kokteili.
-Patiesībā es vienkārši sarakstīju neloģiskākās lietas, ko varēja iedomāties. Un jo dīvaināka lieta, jo lielāka iespēja, ka kāds izdomās, ko ar viņu iesākt, - Ģirts skaidroja. – Vienīgā lieta, ko prasīju apzināti bija 7l katls.
To viņš bija izmantojis, lai vienuviet sabērtu visas graužamās lietas. Protams, tam bija savi mīnusi. Lai tiktu pie siera bumbiņām, vajadzēja izrakties cauri gumijas lācīšu un domino cepumu slānim.
Dzīvojamā istabā uz grīdas tika spēlētas kārtis. Melisa ar Ģirtu sēdēja istabas stūrī un vēroja spēli. Viņa izbaudīja pēdējo atpūtas dienu, jo jau no rīta, viņai vajadzēja doties uz skolu. Ar Juri viņi bija izlēmuši, ka no rīta brauks uzreiz ar autobusu. Namatēvs viņai bija arī apsolījis iespēju pirms tam ieiet dušā un sakopties.
Pēkšņi istabā ieskrēja Cikāde, kurai pa pēdām sekoja Kreisais.
-Nu tā, kurš no šejienes ir par ūdens kaujām? – viņa prasīja.
Melisa uzreiz pietrūkās kājās, kaut ko tik jautru nedrīkstēja laist garām. Viņiem pievienojās vēl pāris cilvēki. Cikāde vēl apvaicājās Ģirtam, vai viņi var apbruņoties ar neplīstošajiem traukiem no viņa virtuves. Pēc apstiprinošas atbildes saņemšanas Cikāde nokliedzās – Uzpriekšu! un viņi visi devās ārā.
Mājas stūros stāvēja lielas mucas ar lietus ūdeni. Kreisais bija izvilcis un piepildījis ar ūdeni arī vairākus spaiņus no šķūņa. Tika norīkoti cilvēki, kam vajadzēja rūpēties par ūdens pietiekamību. Topošie kaujinieki apbruņojās ar traukiem vai ūdens pistolēm. Katram bija savs pluss. Trauki bija ietilpīgāki, bet ūdens pistoles bija ideālas tāliem šāvieniem. Juris gan šīs abas lietas apvienoja, paņemdams izdzertu sidra pudeli, ieliedams tajā ūdeni un izdurdams caurumu korķī. Melisa pati turēja rokās dekorējamo aparātu, kas izskatījās pēc milzīgas šļirces. Parasti pa to ārā tika stumts krēms, bet šoreiz tas tika piepildīts ar ūdeni.
Tika dota komanda izklīst. Paslēpusies aiz koka, Melisa sajutās, kā īstā kaujas laukā. Tika dots starts. Pāri visam zālienam lidoja ūdens strūklas. Uzvarētāja parametri nemaz nebija noteikti, vajadzēja vienkārši saslapināt visus, ko redzēja. Melisa izmantoja savu verķi, lai padarītu slapjus Julianas matus. Vēl viņa pamanījās izvairīties no kāda panka mestā ūdens tā, ka tas trāpīja Jurim. Ūdens drīz beidzās, un viņa devās pakaļ papildinājumam. Pēkšņi viņas priekšā kaut kas noplaukšķēja. Sāka uzbrukt gaisa spēki, no otrā stāva vannas istabas loga, ar ūdeni pildītiem baloniem. No pirmā Melisai bija izdevies izvairīties, bet otrais viņai trāpīja tieši uz galvas. Sajūta bija, kā tikko izpeldoties. Par atriebību viņa steidzīgi piepildīja savu verķi un no visa spēka uzbruka tuvākajam cilvēkam ko redzēja. Tas izrādījās Beņķis, kura grebene bija pilnībā izmirkusi un atgādināja beigtu papagaili.  
Visur atskanēja smiekli un spiedzieni. Divi puiši bija paņēmuši Silvu un iesēdināja viņu iekšā ūdens mucā. Bombardēšana no augšas turpinājās. Kreisais bija paslēpies aiz stūra ar bļodu un uzgāza to uz galvas katram, kas lavījās garām. Beidzot gandrīz viss ūdens bija beidzies. Slapjie un ar dzīvi nu jau ļoti apmierinātie cilvēki atkrita tikpat slapjajā zālē. Īpaši netīrāki vai slapjāki viņi tāpat vairs nevarēja kļūt.
Pa mājas durvīm izliecās ārā Ģirts.
-Klau, veči, vai nu jūs tur ārā izžūstiet, vai arī nāciet mājā iekšā bez drēbēm, - viņš paziņoja.
Daži iekārtojās pie ugunskura, kurš par laimi atradās mājas otrā pusē, tāpēc no ūdens plūdiem necieta, un siltumam apbruņojās ar grādīgajām vielām. Citi mēģināja izspiest drēbes sausas. Daļa izdarīja visvienkāršāko lietu – noģērbās. Protams, ne jau pilnībā. Juliana apsēdās blakus Melisai un viņai iebakstīja, - Ievērtē čaļus. Vēl viens iemesls viņiem saslapināt drēbes, - viņa smējās.
Melisa palūdza Jurim iznest viņai ārā viņas siltās drēbes. Starp tām bija arī atrastā jaka, kuru viņa bija izmazgājusi.
Par spīti tam, ka viņa bija apģērbusies, Melisa viegli drebēja. To redzot, Juris viņu sildot apskāva.
-Klau, tev noteikti ir jāiet iekšā, jo noslimot pirmo skolas nedēļu nav prātīgi. It īpaši jaunā skolā, - viņš teica un ieveda meiteni iekšā.
Viesistabā cilvēki vēl aizvien spēlēja kārtis. Melisa sēdēja satinusies jakā un gaidīja atgriežamies Juri, kurš viņai bija apsolījis kaut ko sirdi sildošu. Turpat blakus sēdēja Edgars.
-Man sāk likties, ka viņš drīz bez tevis vairs dzīvot nevarēs, - Edgars ierunājās, draudzīgi viņai uzsizdams pa plecu.
-Oh, tiešām? – Melisa nedaudz apjuka.
-Nesaki, ka tu neesi pamanījusi, - viņš smējās, - jūs esiet kā radīti viens otram.
-Nu nezinu, - viņa izvairīgi atbildēja. Protams, Melisa bija pamanījusi Jura attieksmi. Tomēr viņa bija pateicīga puisim, ka viņš to viņai neuzspieda. Šī doma viņu nedaudz biedēja.
Par laimi, no tālākajiem jautājumiem viņu izglāba Jura ierašanās. Rokā viņš turēja kūpošas tējas krūzi, tomēr, pasmaržojot vien, varēja pateikt, ka tā noteikti nav tikai tējiņa.
-Tam vajadzētu sasildīt un izēst visus baciļus, - viņš teica.
-Kas tur ir iekšā? – Melisa aizdomīgi vaicāja. Tēja smaržoja labi, bet drošība pirmajā vietā.
-Sena ģimenes recepte, pagaršo.
Šī noteikti bija viena no tām receptēm, kuru aizmirst nedrīkst, jo garšoja satriecoši. Melisai palika silti. Galva sāka viegli griezties un pasaule nedaudz atkāpās. Izbaudot peldošo sajūtu viņa aplūkoja istabu.
Vidū bija kāris spēlējošie cilvēki, vienā no stūriem sēdēja un klusi runāja Cikāde ar Kreiso, netālu no Melisas Juliana ar Edgaru spēlēja plaukstiņ polku. Juris runāja, ar kādu savu paziņu, ko Melisa nepazina. Viņa bija gara, blonda un ļoti atgādinātu parastu cacu, ja vien nebūtu izskūto sānu un melni rozā platformas kerzu.
Melisas domas iztraucēja Silva.
-Neguli, vakars vēl tikai ir sācies. Nāc, ejam ēst šašlikus ar alu, - viņa saķēra Melisu aiz rokas, un izvilka ārā. Viņa tikai paspēja uzmest pēdējo skatu cacveidīgajai radībai.
Ārā bija izvilkts mūzikas centrs un pilnā skaļumā skanēja Inokentijs Mārpls. Daži gan sūdzējās, bet Beņķis bija draudīgi ieņēmis savu vietu pie skaņošanas.
-Ēst? Nu, lūdzu, - ieraudzījis meitenes Mārtiņš katrai iedeva pa šašlika gabalam. Mati viņām pameta alus bundžas. Turpat ugunskura siltumā apsēdušās viņas sāka ēst. Kā vienmēr ap Mārtiņu un Matiem risinājās interesantas sarunas. Izrādījās, ka viņi ir gājuši vienā skolā līdz divpadsmitajai klasei.
-Es atceros tos laikus, kad Mati gāja cauri tai stadijai, kad visi mēģina pīpēt. Kā mēs varam redzēt, viņš vēl ir cigarešu brīvs, - kā televīzijas reklāmās Mārtiņš norādīja uz Matiem. – Un tam mums ir jāpateicas viņa galvas rotai, jo viņš pīpējot gandrīz nodedzināja matus.
-Nevar taču atļauties pīpēšanas dēļ graut savu tēlu, - Mati piekrita. – Vismaz no alus man mati neaizdegas.
Melisa smējās citiem līdzi. Tagad viņa bija paēdusi un alus bija izdzerts. Radās nepārvarama vēlme darīt lietas.
-Ejam darīt lietas, - viņa pabakstīja Silvu.
-Kādas lietas?
-Lietas! Neņem mani galvā, es plivinos, - Melisa smējās.
-Tad plivināmies kopā, - Silva ierosināja, un viņas abas aizplivinājās.
Skraidīt un lidināties bija jautri. Viņas vēl pamanījās iekļūt gumijas vistu kauju čempionātā. Silva pat viņā uzvarēja, uzveicot Edgaru, Julianu un Cikādi.
-Es esmu visvarenākā gumijas vista – viņa sauca.
Ap to laiku, kad čempionāts tuvojās finālam un Melisa jau bija izkritusi, viņai atkal sāka nākt miegs. Iegājusi virtuvē viņa sastapa veselu baru ar cilvēkiem, kuri runāja par politiku. Nedaudz paklausījusies, viņa saprata, ka politika nav priekš viņas. Vajadzēja atrast Juri.
Viesistabā viņa vairs nebija. Melisa izskraidīja visu dārzu. Neviens Juri nebija redzējis. Viņa sadrūma un paņēma vēl vienu alus pudeli. Iekārtojusies kādā brīvā dārza krēslā, Melisa skatījās apbrīnojami zvaigžņotajās debesīs un sajutās melna un maziņa.
-Neesi tik drūma pēdējā vasaras dienā, - viņu uzmundrināja Mati, apsēzdamies turpat blakus pie ugunskura.
-Es neesmu drūma, tikai mazliet skumīga, - Melisa atbildēja.
-Kāpēc?
-Tāpēc, ka pasaule ir tik ļoti liela, bet es esmu tik ļoti maziņa.
-Pasaulei jau ir jābūt lielai, un mums jābūt maziņiem. Citādi mēs uz viņas nesatilptu.
-Zini, tev ir taisnība, - Melisa paceldamies sēdus piekrita. Pēkšņi viņas pasaules skumjais noskaņojums pārvērtās līksmākā. Viņa mīlēja visu pasauli. Priecādamās viņa apskāva Matus un tad aizgāja paprasīt Mārtiņam vēl vienu šašliku.
No mājas otras puses atskanēja ritmiski saucieni. Ieinteresēta Melisa ar Matiem aizgāja apskatīties, kas tur īsti notiek. Divi puiši, ar kuriem Melisa bija paspējusi iepazīties nedaudz agrāk, stāvēja zāliena vidū un kliedza – Ballīte! Ballīte! – pieskaņojot tam astoņdesmito gadu deju kustības.
Piebikstījusi Matiem, Melisa viņiem pievienojās. Drīz vien jau kādi desmit cilvēki izpildīja šo maģisko rituālu. Otrā stāva guļamistabas logā parādījās izspūrusi galva bez krekla.
-Jums nu gan ir apgriezieni, - uz leju sauca puisis, kurā Melisa ar nedaudz satrauktu sirdi atpazina Juri. Kāpēc viņa atkal sāka domāt par blondo meiteni? Logs atkal aizvērās, bet lejā notiekošais tagad atgādināja šamaņu deju – Ballīte! Uga-Čaka! Ballīte! Uga-Čaka!
Drīz parādījās arī Juris. Vēl aizvien bez krekla. Ieraugot Melisu, viņš pasmaidīja, pacēla viņu gaisā un apgrieza uz riņķi. Melisa pamanīja, ka viņa mati ir slapji un viņš smaržo pēc ziepēm.
-Kur ir tavs krekls? - viņa vaicāja, ar pirkstu norādīdama uz viņa kailo krūškurvi.
-Palika uz gultas, - viņš atbildēja. – Un nemaz neskaties ar tik aizdomīgu skatienu. Man uz galvas uzlēja alus un rasola maisījumu un es aizgāju nomazgāties.
-Skaidrs, - Melisa atbildēja un sāka smieties pati par savu muļķību un par to, ka vispār uztraucās. Kas gan viņš tai bija, lai neļautu viņam iet ar visādām blondām meitenēm.
Tagad viņi abi pievienojās rituālu dejai. Iespējams otrajā stāvā kāds bija mēģinājis aizmigt, jo no turienes sāka atkal lejup lidot ar ūdeni pildītie baloni.
Smiedamies un spiegdams pūlis metās uz visām pusēm. Lai atriebtos viņi metās augšup uz otro stāvu. Kā vainīgie izrādījās Cikāde un Kreisais, kuriem troksnis ārā neļāva pilnībā nodoties cilvēka izpētei tuvplānā, jo tas bija dziļi zinātnisks process, kam nederēja traucēšana.
-Mūsdienās vairs cilvēkam nav iespējama divvientulība, - Cikāde skumji nopūtās un pirmajam istabā ienākušajam cilvēkam iemeta ar spilvenu.
Pēc neilgas spilvenu un guļammaisu kaujas, pār kādu beidzot nāca līdzjūtība pret Cikādi un Kreiso. Viņi beidzot tika atstāti vieni.
Tikmēr Melisa ar Juri virtuvē cepa pankūkas. Melisas galva bija beigusi griezties un kā laimes rats izvēlējās laimestu labas idejas veidā.