5. Nodaļa. Kurā viņi pārvietojas.

Bet nonākuši ceļa malā, viņi saprata, ka liktenis ir uz viņiem sazvērējies. Bet varbūt tā bija diennakts stunda, kurā nebrauca neviena mašīna, un pat, ja brauca, tā netaisījās apstāties, lai uzņemtu abus ceļotājus.
-Man apnika, - nopūtās Melisa, pabraucot garām kārtējai mašīnai.
-Tu pilnībā lasi manas domas. Varbūt pamēģinām citu variantu?
-Kādu?
-Griežamies riņķī, aizčāpojam uz citu ceļu un dodamies uz Alūksni. Es tur pietiekami sen neesmu bijis, lai gribētu turieni apciemot, turklāt tas būtu piemērots sākums mūsu „mazajam” līkumiņam.
Domāts – darīts. Par laimi, vajadzīgais pagrieziens nebija nemaz tik tālu, un viņiem nevajadzēja maldīties cauri Valkai. Pa ceļam viņi satika dažus cilvēkus, kuri devās uz vilcienu. Starp viņiem bija arī dredainais puisis. Melisas galvā šis apzīmējums viņam piestāvēja labāk, nekā viņa paša vārds – Ģirts. Tā kā viņiem tāpat nebija, kur steigties, abi izlēma pavadīt Ģirtu līdz vilcienam. Kamēr abi bija neveiksmīgi mēģinājuši tikt līdz Valmierai, Ģirts bija palīdzējis piekopt teritoriju un aizčāpojis līdz savai tantei, kura viņu kārtīgi pabaroja. Melisa izmantoja iespēju pavaicāt, vai viņš gadījumā nezina, kurš viņai bija iedevis jaku. Puisis teicās, to kaut kur redzējis, bet precīzāk viņš nemācēja teikt.
-Lai nu kā, bet darīt tur vairs nav ko. Priecājies vismaz, ka tev ir jaka. Dīvainākā lieta, kas pie manis ir nonākusi šādā veidā, bija sieviešu augstpapēžu sandale, ko es atradu nākošajā rītā savā kabatā. Īpašniece, protams, nepieteicās. Un es pat to kurpi nevaru valkāt! – Ģirts novaimanājās par tādu neveiksmi.
Stacijā viņi satika vēl dažus cilvēkus, kuri arī bija aizkavējušies Valkā. Daži no viņiem spēlēja kārtis un citi turpināja iesākto dzeršanu, bet visi izskatījās diezgan noguruši un klusi.
Pēc vilciena atiešanas Melisa un Juris atgriezās pie sava sākotnējā ceļa. Diena jau sāka iet uz beigām un viņiem bija jātiek kaut vai nedaudz uz priekšu. Nokļūšana uz lielā ceļa prasīja aptuveni stundu.
Ceļa malā Melisa sāka pārkrāmēt somu, lai atrastu vietu jakai. Viņai krāmējoties, Juris pirmo reizi ieraudzīja uz gaišās ādas tikko manāmas rētas, kas stiepās visapkārt viņas rokām.
-Kāpēc tu īsti aizlaidies no mājām?
Melsa iztraucēta pacēla acis. Jura nopietnais balss tonis liecināja, ka tas nebija tāpat vien vaicāts jautājums.
-Tā sanāca, - Melisa atbildēja tonī, kurš varēja nozīmēt tikai ļoti īsās sarunas beigas. Viņa strauji piecēlās, uzmeta somu plecos un sāka doties uz priekšu.
Diezgan ilgu laiku viņi gāja klusēdami. Klusums nebija no tiem klusumiem, kuros ir patīkami pavadīt laiku, šis klusums nospieda sirdi un padarīja gaisu smagu. Melisa atcerējās vēl vienu iemeslu, kāpēc viņa izvēlējās ceļot apkārt vienatnē. Nebija jautājumu. Nebija jāskaidro cēloņi un jāatskaitās par sekām. Pametot skatienu uz Juri, viņa tomēr sāka apsvērt domu, ka varbūt nevajadzēja reaģēt tik asi. Puša sejas izteiksme skaidri liecināja par to, ka viņš vairs tamlīdzīgus jautājumus tik drīz neatkārtos. Turklāt tā iet un klusēt bija kļuvis pārāk apgrūtinoši, un, ja viņi taisījās ceļot kopā vēl ilgi, šāds klusums ātri vien sabojātu jebkādu prieku.
-Varbūt vēlies kādu cepumu? – piedāvāja Melisa, izzvejojot paciņu no somas, pati brīnīdamās par traģisko sarunas atsākšanu. Bet, neskatoties uz veidu, mērķis bija panākts. Jura sejas izteiksmē atkal iemirdzējās dzīvība. Cepumi ar šokolādes gabaliņiem tiešām spēja uzlabot garastāvokli. Varbūt tieši tāpēc viņi tika radīti. Vismaz Melisa par to bija pārliecināta.
Ēšanu pārtrauca tālumā dzirdama mašīnas motora rūkoņa. Drīz varēja redzēt arī pašu auto. Abi jaunieši pacēla rokas cerībā, ka mašīna apstāsies. Šoreiz gan, liktenis bija viņu pusē. Vadītājs gan viņus varēja aizvest tikai gandrīz līdz Zvārtavai, bet arī tas derēja. Brauciena laikā viņi uzzināja, ka vecais vīrs, abiem jaukajiem bērniņiem, būtu arī naktsmājas piedāvājis, tikai sievai taisot 60 gadu dzimšanas dienas svinības un visas gultas vietas, jau esot izdotas. Viņš pats sievai vedot smalku žurnālgaldiņu, kas izjaukts atradās mašīnas bagāžniekā.
Gan Melisa, gan Juris tika izjautāti par to, no kurienes viņi brauca un kas tieši bija viņu galamērķis. Protams, bija arī tādi gādīgie jautājumi par to, vai viņu vecāki zina, kur viņi atrodas. Liels bija abu pārsteigums uzzinot, ka mašīnas vadītājs uzskatīja viņus par brāli un māsu. Izdzirdot šo faktu, jaunizveidotie radinieki centās viens uz otru neskatīties, lai neizplūstu smieklu lēkmē. Melisa šādu secinājumu norakstīja uz to, vīrs nepieļāva iespēju diviem pretēja dzimuma jauniešiem ceļot kopā neesot precētiem vai asinsradiniekiem.
Viņus izlaida no mašīnas kādu kilometru pirms Zvārtavas ezera. Vecais vīrs bija arī pietiekami laipns, lai aprakstītu, kā tur nokļūt. Mašīnai izzūdot skatienam, Melisa un Juris sāka nevaldāmi smieties.
-Sveika, mās! – Juris caur smiekliem izgrūda.
-Čau, mans dārgais brāli! – atbildēja Melisa, - es priecājos, ka matu lokošanās gēni skāra tikai tevi.
-Īsta sievietes domāšana, tā par laimi nav skārusi mani, - Juris atsmēja.
Viņi sāka iet uz priekšu un ik pa laikam iesmējās. Taisnību sakot, ne tikai palaikam, bet gandrīz visu laiku viņi ķiķināja un ķiķināja. Likās, ka gaiss saturētu smieklu gāzi, jo viss apkārt pēkšņi likās neizsakāmi smieklīgs. Smieklus mēģinot aizturēt, tie laužas uz āru vēl vairāk, jo cilvēka griba nav pār tiem pavēlniece.
Smiekliem nedaudz pierimstot, Melisa pastāstīja Jurim kādu gadījumu, kad smieklu lēkmes dēļ, viņu izsūtīja no klases kontroldarba laikā. Bet, kā viņa būtu varējusi nesmieties? Viņai aiz muguras sēdēja divi klasesbiedri, kuri pilnā nopietnībā apsprieda to, vai smadzenes ir vienšūnas vai daudzšūnu orgāns. „Tas attiecas uz to, kādam cilvēkam šīs smadzenes ir. Viņiem droši vien tas būtu vienšūnas orgāns”, ar šo domu pilnīgi pietika, lai izlauztos smieklu šalts.
-Tas man lika atcerēties vienu teoriju, - ieminējās Juris. – Ir pierādīts, ka vienmēr izdzīvo stiprākais. Un dzerot tiek iznīcinātas smadzeņu šūnas. Pirmās tiek iznīcinātas vājākās smadzeņu šūnas un paliek tikai stiprākās. Tādējādi cilvēks paliek gudrāks. Un ja tiešām pacenšas tad paliek viena superstipra smadzeņu šūna.
-Un ko tad, ja to arī iznīcina?
-Tad jau ir vienalga, - atsmēja Juris.
-Ģeniāli, vienkārši ģeniāli.
Un tad jau viņi arī bija nonākuši līdz ezeram. Vieta izskatījās daudzsološa, un, ņemot vērā to, ka viņiem nebija kur steigties, tika nolemts palikt šeit pa nakti. Piemērotas naktsvietas atrašana prasīja kādu laiku, jo ezera krastos atradās mājas un arī pils parks. Tomēr, kas meklē, tas arī atrod. Drīz viņi bija iekārtojušies, kādā jaukā vietiņā netālu no ūdens. Iekārtošanās izpaudās, kā somu nolikšana zem koka un izlaišanās zālē ar cepumu un šokolādes paciņu blakus.
Bet Melisa ilgi tā nevarēja nogulēt, jo viņa zināja, ka citādāk aizmigs. Un gulēt viņa vēl negribēja. Precīzāk sakot, viņas ķermenis būtu laimīgs par atslēgšanos, bet viņas prāts bija pārāk ieinteresēts dienas gaismā. Atstājusi Juri graužam cepumus viņa devās pārbaudīt pašu ezeru. Piegājusi pie krasta Melisa iemērca ūdenī savus pirkstu galus, tas izrādījās tieši tajā silumā, ar kuru viņai saistījās peldēšana. Viņa ar plaukstu nobrauca pa ūdens virsmu, saviļņojot ūdeni un savu atspulgu tajā.
Spēlējoties ar ūdeni Melisa nenojauta, ka Juris viņu klusībā vēroja. Viņa nezināja arī to, ka savā prātā viņš viņu pielīdzināja nimfai. Viņaprāt skaistāks skats vairs nebija iedomājams. Zaļā zāle, koki un meldri fonā. Ezers, kas sevī atspoguļoja debesis un krastu. Un Melisa, kura sēdēja pie paša ūdens un ļāva saviem pirkstiem slīdēt pa tā virsmu.
-Ei, sapņotāj, - Melisa iztraucēja viņa domu pavedienu, - ejam peldēties?
-Tev jau nepietika ar vienām slapjām drēbēm? – nosmēja Juris, bet Melisa, nopietni uz viņu paskatījusies, paskaidroja, ka viņai somā ir arī tāda lieta, kā peldkostīms.
-Bet kāpēc tad tu neuzvilki to Borderrockā?
-Es par viņu aizmirsu, - tik vienkārša bija Melisas atbilde. – Tad mēs ejam?
-Nu ja jau tu tā vēlies, - Juris piekrita. Pats viņš klusībā arī ilgojās pēc tādas ekstras, kā peldbikses, bet viņš apzinājās to, ka nāksies iztikt ar šortiem. Tas viņam atgādināja to, ka būtu vērts iegriezties arī kādā apģērbu veikalā, ja viņi taisās tā ceļot apkārt ilgi.
Paņēmusi savu peldkostīmu, Melisa pazuda aiz krūmiem, lai pēc kāda laika parādītos, nesot rokās savas sausās drēbes. Juris pie sevis atzinīgi novērtēja to, kā Melisa izskatījās sarkanajā peldkostīmā. Viņa paša pārģērbšanās bija sastāvējusi tikai no krekla, bikšu un kurpju novilkšanas. Tagad stāvot savos šortos ar zvaigznīšu apdruku, viņš vēlējās, kaut Melisa neizskatītos tik labi.
Tikmēr Melisa izbaudīja iespēju beidzot atkal kārtīgi izpeldēties, jo dzenāšanos pa ūdeni Borderrokā viņa par tādu neuzskatīja. Ūdens bija siltāks nekā viņa bija gaidījusi. Iepeldējusi pietiekami dziļi, viņa ienira zem ūdens. Tā bija patīkama sajūta just visapkārt tikai ūdens, ūdens un vēlreiz ūdens.
Melisas piemēram sekoja Juris. Viņš gan nebija īsti peldēšanās garastāvoklī, tomēr arī viņš nespēja pretoties ūdenim. Kādu laiku mierīgi peldējis viņš sāka domāt, kā padarīt mirkli interesantāku. Juris atcerējās, kādu sen izmantotu paņēmienu. Pēc ieniršanas izniris blakus draudzenei, viņš izpurināja savus garos matus kā suns. Tas izraisīja gaidīto spiegšanu. Nevienai meitenei, ko viņš pazina, nepatika šļakstīšanās. Pat ja patika, to tik un tā pavadīja spiedzieni.
Melisa panira zem ūdens, lai izvairītos no lidojošajām, slapjajām ūdens lāsēm. Paniršanu viņa izmantoja arī, lai aizlavītos Jurim aiz muguras un uzšļakstītu viņam pāris litrus ūdens. Par to savukārt Juris viņai atriebās raidot nepārtrauktas ūdens šaltis viņas virzienā. Viņš nepamanīja, kurā mirklī Melisa pazuda no vietas, kur viņa bija stāvējusi, bet nākošajā brīdī viņa iznira no ūdens viņam tieši priekšā, mēģinot viņu nogāzt uz muguras. Puisis tik tikko spēja noturēt līdzsvaru. Melisa tā vien mēģināja viņam palīdzēt... iekrist ūdeni. Lai viņu apturētu, Juris satvēra abas meitenes rokas. Viņai sākot pretoties, puisis pievilka viņu sev vēl tuvāk klāt un satvēra rokas vēl ciešāk.

Un te randa man lika iet gulēt.

4. Nodaļa. Kurā cilvēki pamostas.

Pateicoties visu mīļotajai fizikai, man šodien nebija nekādas iespējas uzrakstīt kaut ko vairāk. Tas nozīmē, ka esmu pazaudējusi savu iegūto handikapu.

Pamodusies bija arī Cikāde, kura uz ugunskura mēģināja uzvārīt ūdeni, lai brokastīs varētu ieēst uzvārītus makaronus.

Melisa juta, ka labprāt pagulētu vēl drusku, jo viņa jutās samīcītāka, nekā pirmajā pamošanās reizē, bet tāda iespēja vairs netika dota. Viņa mēģināja kārtīgi izstaipīties un atcerējās, par svešās jakas eksistenci viņas mugurā.

-Paklau, - Melisa uzrunāja Juri, kurš jau cēlās kājās, - tu nezini, no kā es dabūju jaku?

-Nav ne mazākās nojausmas. Vismaz neatceros nevienam tādu redzējis.

Melisa nopūtās, ja nepieteiksies neviens no cilvēkiem, kas vēl bija uzkavējušies pasākuma teritorijā, tad viņai laikam būs jauna jaka. Viņa pielika pie sejas piedurknes un ieelpoja jakas smaržu. Tā bija patīkami silta cilvēka smarža un nedaudz vēdīja dezodoranta aromāts. Protams, Melisa necerēja atrast jakas īpašnieku ar ožas palīdzību, bet bija patīkami par šo cilvēku iegūt vismaz kaut kādu nojausmu. Un arī tikai tagad viņa pievērsa uzmanību jakas apdrukai, kurā bija attēlots pūķis. Klusa balstiņa Melisā sāka izteikt vēlēšanos, kaut jakas saimnieks neatrastos.

Pēc staipīšanās Melisa devās pie Cikādes, savu guļammaisu vilkdama sev aiz muguras.

-Labrīt!

-Brīt!

-Jēziņ, tu atceries visu, kas vakar notika?

-Puslīdz. Man pastāstīt, ko tu darīji? – Cikāde vaicāja, ierosinādama Melisā panikas lēkmi.

-Es izdarīju kaut ko traģisku? – viņas balsī skanēja uztraukums.

-Vispār nē, - meitene atbildēja un uz mirkli viņa apklusa, mēģinot atcerēties visu notikušo. – Tu visu laiku skraidīji apkārt un vispār biji ļoti līksma. Vazājies apkārt, runāji ar cilvēkiem un vispār darbojies. Daudz gāji pie skatuves un vienā mirklī būtu izpeldējusies, ja Ģirts nebūtu Tevi atturējis, - Cikāde teica norādīdama uz dredaino puisi, kurš rosījās pie skatuves. – Vēl tu nāci man un Julianai līdzi meklēt diennakts veikalu. Mēs viņu neatradām starp citu. Tad tu staigāji apkārt ar Jurim un, kad es gāju gulēt, redzēju jūs jau saldi čučam, ieritinājušos zālē.

-Interesanti. Tagad man ataust atmiņā tas, kā es sēdēju autobusa pieturā, - patiesībā atmiņā Melisai atausa daudzas lietas, bet viņai būtu bijis pārāk gari tās visas atstāstīt. Piemēram, to, kā viņa sēdēja estrādes augšā un mēģināja iemācīties spēlēt zoli. – Paklau, bet tu gadījumā nezini, no kā es dabūju jaku?

-Hmm, neviens tāds nenāk prātā. Vismaz mugurā tādu nevienam neredzēju. Nu, ja kāds ņaudēs par pazaudētu jaku, es zināšu, kur viņu sūtīt, - Cikāde iesmējās. – Makaronus?

Abas meitenes, ēdot makaronus, sagaidīja pēdējo guļošo cilvēku, Edgara un Julianas, pamošanos. Pēc pirmajām brokastīm Melisa devās rīta skaistumkopšanas tūrē, kura saturēja zobu mazgāšanu, neveiksmīgu mēģināšanu izķemmēt matus, aizlauzto nagu novīlēšanu un acu atkārtotu uzkrāsošanu. Pēc tam Cikāde iedeva Melisai savu un Beņķa un arī pārējo telefonu numurus un piekodināja viņai noteikti piezvanīt, kad gadīsies nokļūt pilsētā. Melisa noteikti vēl negribēja sevi ieslēgt pilsētas džungļos, bet atkal nokļūt pilnīgā vienatnē viņa vairs īsti nevēlējās. Šīs situācijas atrisinājums nāca pilnīgi negaidīti ar matos iesprūdušu ķemmi. Atrisinājums apsēdās pie ugunskura un sāka lamāt savus sapinkājušos matus, un nemaz vēl nenojauta, ka ir atrisinājums.

-Melisa, - beidzis komentēt savu matu uzvedību, meiteni uzrunāja Juris, - mums vajadzētu atrast citu veidu, kā tikt mājās, jo mašīna jau tā būs pilnīgi piebāzta. Tur vietu ir aizrunājusi arī Juliana.

-Es gan vēl īsti netaisījos atgriezties civilizācijā, - Melisa pilnīgi godīgi atbildēja, jau sagatavojoties atbildei, kas piedāvātu pabraukt kopā kādu gabaliņu un tad atkal atstāt viņu vienu nekurienes vidū. Tāpēc vēl jo lielāks pārsteigums bija Jura atbilde.

-Man arī ne īsti gribās. Mēs varētu izmest kādu pāris dienu līkumiņu pirms braukšanas uz Rīgu. Par to jau vakar runāju ar Mārtiņu, bet viņš netiek tāpēc, ka ir piesaistīts pie tās četru riteņu kastes. Bet ko tu par to teiktu?

Tas bija pārāk labi, lai būtu patiesība. Melisa vilcinājās ar atbildi, gaidīdama mirkli, kad kaut kas noies greizi. Bet, kad pēc pauzes izturēšanas nekas nebija mainījies viņa atbildēja apstiprinoši.

-Tikai ar vienu noteikumu, - Melisa teica brīdinošā balsī.

-Kādu?

-Mēs gulēsim guļammaisos nevis uz tiem.!

-Sarunāts, - iesmējās Juris.

Atlikušais laiks pagāja diezgan ātri. Tika sapakotas mantas, izdzerts viss pieejamais tīrais ūdens, un apēsta atlikusī pārtika. Ar patiesu prieku Melisa atklāja, ka viņas drēbes uz Mārtiņ mašīnas ir paguvušas gandrīz pilnībā izžūt. Vismaz tik daudz, lai nepadarītu somā slapjas visas pārējās lietas. Improvizēto brokastu laikā Melisa beidzot kārtīgi iepazinās ar dredaino puisi, kuru sauca Ģirts. Tieši no Ģirta Juris saņēma norādījumus, kā vislabāk izkļūt uz lielceļa, kurš nebūtu pilnībā izmiris.

Atvadīšanās no pārējiem izvērtās pavisam sirsnīga. Daudz mīļu apskāvienu. No Julianas viņa pat saņēma īstu lāča apskāvienu, pēc kura gan Melisa nebija pārliecināta, vai visi orgāni ir savās vietās. Viņai vajadzēja arī apsolīties noteikti būt klāt vasaras aizvadīšanas pasākumā augusta pēdējā dienā. Cikāda draudēja, ka ja Melisa nebūšot, tad viņa ar Julianu metieni sasiešot un pašrocīgi aizstiepšot uz pasākuma vietu.

Diemžēl arī atvadām pienāk beigas, un, mašīnai izzūdot skatienam, Melisai jau sāka pietrūkt jauniegūto draugu. Par laimi, maza daļiņa no viņiem bija palikusi tepat – Jura personā. Pats Juris jau bija aizgājis pakaļ somai, kura visu rītu bija nomētājusies zālē.

-Ejam?

-Ejam!

Pirmais viņu galamērķis bija lielveikals, par kura eksistenci viņi paši brīnījās. Likās, ka šādā pilsētiņā nedrīkstētu būt nekas lielāks, par mazu veikaliņu, kurā pat nevar norēķināties ar karti. Galvenais viņu mērķis bija nodrošināties ar dzeramā ūdens un nelieliem ēdiena krājumiem, lai nenāktos līdz nākamajam veikalam cīnīties ar badu un slāpēm. Papildus tam Melisa apbruņojās ar šokolādes krājumiem, kā Juris izteicās, visām atlikušajām augusta nedēļām.

Nākošā viņu iecerētā pietura bija Valmiera.

3. Nodaļa. Kurā notiek lietas, kuras pazūd.

Slapja un dreboša Melisa ielīda mašīnā, lai somā sameklētu sev drēbes, kuras vismaz būtu sausas. Sēžot mašīnā un pārģērbjoties viņa klusībā nolādēja visu pasauli, jo nebija gaidāms, ka drēbes tik ātri varētu izžūt, un slapjas drēbes somā nozīmēja viscaur slapju somu.
Ārā viņa izlīda jau sausās drēbēs un izmantoja Mārtiņa mašīnu par drēbju žāvējamo. Vismaz uzklātām uz mašīnas drēbēm bija lielākas cerības izžūt. Tagad Melisai mugurā bija sarkana, saņurcīta blūze un melnas bikses, kas drīzāk bija īsas nekā garas. Vēl joprojām salstot viņa apsēdās nezūdošajā aplī pie ūdenspīpes. Cilvēki šeit izrādījās atsaucīgi un ātri reaģēja uz Melisas zobu skaļo klabēšanu. Viņai tika pasniegta pudele ar diezgan sildošu dziru un pudele ar kolu. Likās, ka vienīgais nedzerošais cilvēks bija Mārtiņš, ņemto vērā to, ka viņš bija pie stūres. Bet viņam alkohols nemaz nebija nepieciešams. Lielākā daļa no cilvēkiem apkārt jau bija reibumā, kas svārstījās no nedaudz jautra garastāvokļa līdz nespējai noiet taisni vai sastādīt loģisku teikumu. Melisa pati jutās diezgan peldoša. Sildošais dzēriens iedzina ne tikai siltumu rīklē, bet arī lika galvai justies nedaudz nestabilai. Viņa mēģināja atlaisties uz labo pusi un piezemējās uz Jura sāniem. Puisis to uztvēra kā normālu parādību un ļāva Melisas galvai noslīdēt uz viņa kājām. Viņi tā sēdēja, pīpēja ūdenspīpi, kad pie tādas tika un piedalījās sarunā par rūķīšiem, kuri dzīvo katrā mežā. Sarunā par rūķīšiem Melsiai izdevās iesaistīt jautājumu Mārtiņam, par dzeltenajām zobubirstēm. Izrādījās, ka Mārtiņam dzeltenās zobubirstes nepatika tāpēc, ka reiz ar tādu viņam esot bijusi jātīra klase skolā. Vecie labie laiki, kā viņš tos raksturoja. TImēr Juris sevi izklaidēja, pinot Melisas matus daudzās sīkās bizītēs.
Mieru iztraucēja Cikāde, gandrīz kā vienmēr, - Nekādas gulšņāšanas, ejam pie skatuves. Paklausieties, kas skan!
Ne Juris, ne Melisa neatpazina grupu, bet, Cikādei lēkājot apkārt, bija neiespējami nosēdēt mierīgi, turklāt negribējās arī neko palaist garām.
Turpmākās pāris stundas Melisa pavadīja pie skatuves. Bija jau vienalga, kas spēlēja, jo visas grupas likās labas. Varbūt, ka tā arī bija. Grupu starplaikos viņa sēdējā pie skatuves dažādās cilvēku kompānijās un mēģināja atgūt līdzsvara sajūtu. Šo pāris stundu laikā viņa iepazinās ar vairāk cilvēkiem, nekā viņa iepazinās pusgada laikā. Protams, nekur nebija teikts, ka pēc laika viņa šos cilvēkus atpazīs, bet šajā mirklī iespēja runāt ar visiem tika izmantota pilnā mērā.
Pie skatuves Melisai nācās izvairīties arī no dažiem tipiem, kas mēģināja viņai uzmākties. Tāpēc viņa drīz vien atklāja, ka drošāk ir turēties Jura tuvumā, jo viņam piemita spēja tādus puišus atbaidīt tikai ar acu skatienu vien.
Kādā dziesmu starplaikā, kad ārā jau metās krēsla, Melisa sekoja gotiska izskata meitenei, lai iedzertu tēju. Tā bija nenosakāmas izcelsmes tēja, kura tika vārīta katliņā uz ugunskura. Kā tējas krūzi Melisa izmantoja tukšu plastmasas alus glāzi. Meitene, kas sēdēja Melisai blakus stāstīja par ļoti interesantu sajukumu – tēja, sarkanais LB un ābolu sula. Šo stāstu puisis papildināja ar pieredzi par moku ar pienu un Cappy Ice Fruit. Izrādījās, ka daudzi cilvēki ir naski uz šķidrumu sajaukšanu dīvainās kombinācijās, kas lika Melisas iekšām apmest pāris lokus. Bet, pirms viņas iekšas izdomāja iesākt ko vairāk par kūleņošanu, vēl kādam sāka apnikt sarunas tēma. Tas bija tas pats dredainais puisis, kas pašā sākumā viņai bija sēdējis blakus ūdenspīpes aplī. Šķebinošās domas par savādiem sajaukumiem viņš ieteica aizgaiņāt ar tekilu.
Melisa nekad nebija dzērusi tekilu, tāpēc viņai pavisam dīvainas likās izdarības ar sāli un citronu.
-Eu, - viņa piebikstīja Jurim, - tu man iemācīsi, kā īsti ir jādara?
-Tu neesi dzērusi tekilu? – viņa balsī bija manāms izbrīns.
-Jup.
-Tad skaties līdzi un atceries, - Juris atbildēja un paņēma glāzīti ar tekilu, sālstrauciņu un citrona gabaliņu, ko viņam padeva dredainais puisis. Vispirms viņš nolaizīja plaukstas daļu zem īkšķa un rādītājpirksta, tad uzbēra tur sāli. Pēc tam viņš nolaizīja no rokas sāli, ielēja mutē tekilu no glāzītes un uzkoda citronu. – Redzi, kas var būt vienkāršāk?
Melisa paskatījās uz Juri ar samāksloti nopietnu skatienu – tu tiešām domā, ka spēšu izdarīt visu bez kļūdām? – bet par spīti šaubām viņa paņēma visu nepieciešamo.
-Tātad,. – Melisa noteica, nostabilizējusi uz zemes glāzīti ar tekilu un turēdama rokās sālstrauku.
-Vispirms tev ir jānolaiza roka. Tā, lūk, - noteica Juris satverdams Melisas plaukstu un to nolaizīdams. Tad viņš uzbēra virsū sāli, -Tagad nolaizi sāli, uzdzer tekilu un apēd citrona gabaliņu.
Melisa tā arī izdarīja. Viņai gan nācās atzīt, ka pats process bija interesantāks par garšu. Viņai pat nebūtu nekas pretī, ja pie procesa piederētos viņas rokas laizīšana Jura izpildījumā. Diemžēl viņai neizdevās pārbaudīt, vai tas atkārtosies, jo Juris pēkšņi ieminējās, ka vajadzētu atgriezties pie mašīnas.
-Varbūt cilvēki tiešām sāks vākties paslēpēm mežā. Un ir jau krēsla, - viņš piemiedza ar aci Melisai un piecēlās. Meitenei gan ar piecelšanos negāja tik veiksmīgi, jo pieceļoties viņai tik ļoti sareiba galva, ka Jurim nācās viņu noķert, pirms viņa bija nokritusi. Līdzsvara atgūšanai bija nepieciešams kāds laiciņš un tāpat nelikās, ka tas būtu atgūts pilnībā.
Izrādījās, ka vēl neviens nebija atcerējies ideju par paslēpēm, tāpēc viņi abi izlēma pārējos pierunāt paši. Mārtiņu pierunāt ilgi nevajadzēja, viņš jebkurā mirklī bija gatavs gājējs. Pēc nelielas paskraidīšanas apkārt Melisai izdevās atrast arī Cikādi un Julianu. Kopā savācās kādi 15 cilvēki. Spēle bija sunīšu un paslēpju sajaukums. Mežā vajadzēja visiem iespējamajiem līdzekļiem izvairīties no noķeršanas un atrašanas. Noklīšanai mežā bija dotas tikai 20 sekundes, tāpēc nācās vien pasteigties.
-Divdesmit, - Melisa noelsa aizskriedama aiz kāda krūma. Tur viņa sāka vērot, vai apkārt neredzēs kādu, kam dzīties pakaļ, - nez, kā mēs izšķirsim, kurš no kura mūk?
Domu izdomāt līdz galam viņai neizdevās, jo no muguras viņai bija pielavījusies Silva, - Ķer! – viņa iesaucās, iebikstīdama Melisai sānos, un atkal aizskrēja. Melisa, neatpalika un metās Silvai pakaļ. Pa ceļam viņu no abām pusēm mēģināja taranēt Juliana un Cikāde, kuras acīm redzami mēģināja ķert viena otru reizē, un tām saskrieties neļāva tikai viņu vienādie magnētiskie poli. Izrādījās, ka izvairīties nācās ne tikai no ķērājiem, bet arī no kokiem un zariem, kuri, liekas, arī piedalījās spēlē. Viena šāda zara dēļ, Melisa pazaudēja skatienam Silvu. Tagad viņa klusi lavījās atpakaļ, cerēdama, kādam nemanīti uzklupt. Visur apkārt varēja dzirdēt skrienošus soļus, spiedzienus un izsaucienus. Garām Melisas slēptuvei skrēja Edgars. Lauvas cienīgā lēcienā viņa izlēca ārā un ar vieglu sitienu norādīja to, ka ir viņu noķērusi. Ilgi negaidot viņa apgriezās pretējā virzienā, dzirdot skrienošos soļus aiz sevis. Šajā skrējienā viņa pamanījās ietriekties mugurā Mārtiņam. Šo ietriekšanos viņa pati skaitīja, kā noķeršanu. Un pirms vēl Mārtiņš bija sapratis, kas viņā ieskrēja, Melisa jau bija prom.
Kad viņai vairs nebija spēka līkumot uz riņķi, viņa atkrita ar muguru pret kādu koku. Salīdzinošais klusums apkārt liecināja par to, ka vismaz viņai pakaļ neviens vairs nedzenās. Melisa pieļāva domu, ka Edgaru tagad dzenāja Mārtiņš. Aizvērusi acis viņa ieelpoja svaigo gaisu. Tas lika justies daudz labāk un svaigāk. Arī galva beidzot bija nostājusies savā vietā un domas kļuvušas nedaudz skaidrākas. Nedaudz.
Pēkšņi divas spēcīgas rokas piespieda viņu pie koka un balss pie auss nočukstēja, - Noķēru.
Meitenes spējas atpazīt balsti, vēl pirms acu attaisīšanas, deva viņai iespēju atpazīt, ka tā ir Jura balss. Pats balss īpašnieks nemaz vēl netaisījās viņu atlaist. Melisa juta viņa elpu pie savas auss un kakla. Pavisam tuvu.
Pēkšņā un neizskaidrojamā panikas lēkmē viņa sāka puisi kutināt, tādējādi atbrīvojoties no viņa tvēriena. Juris viņu sāka kutināt pretī un drīz vien viņi atkal viens otru dzenāja pa mežu. Galīgā pārgurumā un nu jau nakts vidū viņi atkal ieklīda pasākuma teritorijā. Pirmā lieta, ko viņi darīja, bija atlikušā alkohola un pārtikas krājumu revidēšana. Juris atrada dažas alus un džina pudeles, kā arī pāris paciņas ar roltoniem. Roltoni Jurim asociējās ar festivāliem. Tos varēja ņemt līdzi vienmēr un sausi viņi garšoja gandrīz tāpat, kā vārīti. Arī Melisai nekas iebilstams nebija. Paņēmusi no Jura džina pudeli un vistas roltonu paciņu viņa ķērās pie vēlām vakariņām.
Iespējams garšvielas bija par stipru, vai arī viņa džina pudeli bija izdzērusi par ātru, bet sekojošos notikumus viņa vairs neatcerējās tik skaidri, kā būtu bijis nepieciešams. Fragmentāri pavīdēja lēkāšana pie skatuves. Beņķis viņu kaut kur nesa uz pleciem. Un atkal viņa zīmēja. Tad atkal bija lēkāšana pie skatuves ar Juri, kurš viņu sargāja no nokrišanas. Tad viņa ar kādu meiteni aktīvi apsprieda mandarīnus un ziemassvētkus. Mandarīni bija ziemassvētki. Nez kāpēc viņa par to bija tik pārliecināta? Tāpat viņa bija pārliecināta, ka mazie akmentiņi zemē noteikti ir kaut kas vērtīgs, kas būtu jāpaņem par piemiņu. Nez no kurienes uzradās vēl alus.
Kāds garāks fragments, bija dejošana dīdžeju teltī. Raustīgās gaismas radīja dīvaini nereālu sajūtu. It kā viņa būtu uz lapas stūriem uzzīmēta kustīga bildīte, kuru kāds ātri šķir uz priekšu, un par spīti kustībai, tomēr bilde raustās lapu šķiršanas dēļ.

Nākošajā rītā Melisa pamodās no tā, ka viņai sala. Kaut kas arī sāpēja. Vēl neatverot acis viņa apsvēra domu, ka sāp vai nu kāja, vai arī kakls. Varbūt abi reizē. Piespiedusi sevi attaisīt acis viņa saprata to, ka viņa noteikti negulēja teltī vai jebkurā citā vietā, kam būtu jumts. Melisas acu skatienam pavērās zilas debesis, diezgan gara slapja zāle un daļa no Jura galvas. Pārējā Jura daļa bija viņai kaut kā apķērusies riņķī. Meitene saņēmās piecelties. Izķepurojusies no Jura rokām viņa pārsteigti secināja, ka zem galvas viņi abi bija palikuši savus guļammaisus. Prātošanu par iemeslu šai dīvainajai rīcībai viņa atlika uz vēlāku laiku un devās uz ūdens pusi, lai nomazgātu seju. Apkārt bija kluss un staigāja daži cilvēki, kas izskatījās visu nakti negulējuši, kāds bariņš vāca nost telti. Visa pļava, kas bija pie pieejas ūdenim bija pavisam slapja. Skatoties uz leju, lai kaut kur neiekāptu, Melisa pēkšņi ieraudzīja, kāpēc viņa nebija paspējusi pārsalt pilnībā. Mugurā viņai bija uzvilkta melna jaka, kas viņai bija daudzkārt par lielu. Doma par to, kam ir jāatdod jaka, pilnībā izkonkurēja domu par guļammaisiem.
-Kas pie velna vakar notika? – viņa sev nebeidza jautāt. Protams, cik viņa atcerējās, nebija noticis nekas ārkārtējs, bet vienmēr jau pastāvēja tā daļa, kuru viņa neatcerējās.
Nonākusi līdz ūdenim viņa ar baudu nomazgāja seju. Sajūta vairs vismaz nebija tik traģiska. Skatoties uz savu atspulgu ūdenī Melisa varēja redzēt to, ka matus izķemmēt būs neiespējami ilgu laiku. Viņa pat priecājās, ka ūdenī nevarēja saredzēt izskata kopējos sīkumus, jo tad viņai noteikti būtu sabojājies garastāvoklis.
Ejot atpakaļ viņa ievēroja to, ka viņa ar Juri bija aizmigusi pavisam netālu no mašīnas un Edgara telts. Mašīnas durvis bija atvērtas un pa tām bija izkārtas divas kājas. Ieskatoties iekšā, Melisa redzēja, ka kāju īpašnieks ir Mārtiņš. Viņš, apsedzies ar jaku izskatījās tik piemīlīgs, ka Melisa neriskēja iekļūt mašīnā pie savām mantām, jo tad viņa būtu varējusi viņu pamodināt. Nožāvājusies viņa paskatījās uz guļammaisu un izgulēto vietu zālē blakus Jurim. Nopūtusies viņa paņēma savu guļammaisu, beidzot izritināja un, ielīdusi tajā, viņa atkal aizmiga turpat, kur bija pamodusies.

Kā par brīnumu, viņa pat redzēja sapni. Nevarētu teikt, ka sapnis bija daudz sakarīgāks par pēdējām lietām, ko viņa spēja atcerēties. Tajā bija daudz visādu cilvēku. Viņi visi bija lielā vilcienā. Tas bija interesants vilciens, jo viņā bija arī ugunskurs un egles. Vēl tur bija arī kinozāle. Visi cilvēki, likās, bija tur ar kādu mērķi. Vienīgi Melisa nespēja saprast savu sūtību šajā vietā.
Kad viņa kādam prasīja, visas atbildes aprobežojās gariem stāstījumiem, kurus viņai nebija laika noklausīties līdz galam, un kuri nesniedza nekādus paskaidrojumus. Meklējot savu vietu viņa paspēja iesākt klausīties stāstus par zābakiem, svečturiem, piramīdām un cukurtraukiem. Vilciena vidū viņu sāka vajāt doma par to, ka varbūt viņa pati ir cukurtrauks. Tāds ar baltu pūderi iekšā.
Tajā mirklī viņa saprata, ka viss viņas mērķis ir censties neizbērt cukuru uz grīdas. Grīdai pret cukuru bija alerģija. Pēkšņi vilciens sāka kratīties. Aizvien vairāk un vairāk. Viņa mēģināja pieķerties roku balstiem, bet nekas nepalīdzēja.

Juris sāka smieties, kad uz viņu paskatījās viena nikna Melisas acs. Viņa vēl aizvien bija iekrampējusies viņam rokās, un Jurim nācās atzīt, ka meitenes satvēriens miegā ir diezgan spēcīgs.
-Tu izbēri cukuru, - viņa neapmierināti noburkšķēja.
-Ko tādu?
-Cukuru! Baltu, birstošu un garšīgu. Jā, man laikam ir jābeidz gulēt, vai ne? – noskurinājās Melisa, mēģinot tā arī nokratīt sapni.
-Tā kā derētu gan. Turklāt daļa no mūsējiem jau arī ir pamodušies, - Juris noteica un norādīja uz Mārtiņu, kura kājas vairs nekarājās ārā no mašīnas, bet bija izstieptas zālē un acīmredzot tika sauļotas.

2. Nodaļa. Kura izvēršas samērā slapja

Šī nodaļa uz beigām ir diezgan sviestaina, bet tas ir tikai tāpēc, ka es viņu rakstīju jau pusaizmigusi. Jā, NaNoWriMo, negulētas naktis ir garantētas. Un girbēju piebilst, ka man patīk radīt tēlus un notikumus, kombinējot iztēli, ar reāliem notikumiem, dzirdētām lietām un dažādām pazīstamu/zināmu cilvēku īpašībām.

Neviens no viņiem nebija iedomājies, ka tikt mazā pilsētiņā ir iespējams apmaldīties. Tomēr, tad, kad viņi jau kādu laiku bija riņķojuši apkārt, bija jāatzīst sava sakāve. Šajā laikā Mārtiņš bija paspējis mazās ieliņas nolamāt visādos vārdos, piemēram, par dzeltenām zobu birstēm. Melisa nolēma, ka vēlāk vajadzēs pajautāt, kas viņam ir pret dzeltenām zobu birstēm, jo viņai pašai viena tāda bija līdzi somā.

Pēc kāda laika viņi izlēma pieturēt pie kāda maza tehnikas veikaliņa un paprasīt ceļu. Šim mērķim viņi deleģēja Melisu un Silvu. Izrādījās, ka viņas tam bija kā radītas. Melisai pietika drosmes prasīt ceļu, bet Silva bija spējīga atcerēties norādījumus, kas nemaz nebija tik sarežģīti. Pie reizes viņas uzzināja, kur atradās pārtikas veikals.

Tagad nokļūšana galā prasīja mazāk par 5 minūtēm. Vēl neredzot vietu bija iespējams sadzirdēt vilinošu mūziku. Pirms griešanās uz pasākuma teritoriju, Mārtiņš apstādināja mašīnu un pagriezies vaicāja pārējiem – Klau, mēs braucam uz veikalu tagad, vai arī nebraucam vispār? Jūsu zināšanai pārtikas un šmigas šajā mašīnā pietiktu trīsdienniekam, tāpēc mēs droši vien tāpat barosim arī citus cilvēkus, ieskaitot šitos divus pieklīdenīšus.

-Jū-hū, - apmierināts iesaucās Juris – man nekas dzīvē vairs nav nepieciešams.

-Pārējie ir tikpat apmierināti?

-Jup, - noteica Edgars.

-Tātad, braucam baudīt dzīvi!

Tam sekoja daudzbalsīgas urravas.

Drīz viņi bija tikuši pie aprocēm un novietojuši mašīnu kādā laukuma stūrī. Puiši sāka izkraut telti un mantas.

-Pat, ja neviens šonakt netaisās gulēt, tomēr ir patīkamāk, ja zināms, ka ir kāda ērtāka vieta, par auto, kur atlaisties, - tādas vismaz bija Edgara domas.

Melisa izkāpusi mēģināja izstaipīties, bet to pārtrauca Cikāde.

-Tur spēlē KGDJ! – viņa iesaucās un paķērusi aiz rokas Melisu un Silvu, viņa tās aizrāva līdzi pie skatuves. Tur nebija pārāk daudz cilvēku, bet pietiekami daudz, lai varētu kārtīgi izlēkāties un izgrūstīties.

Es skatos tavos matos

Cik vatos šodien kratos,

Jēzus ir tur tevī,

Tik paturi to sevī.

Melisa atpazina vārdus, jo šo pašu dziesmu mašīnā bija dziedājusi Cikāde. Viņa kauca līdzi dziesmai un, saķērusies rokās ar Silvu, lēkāja uz riņķi. Melisa jau gandrīz bija aizmirsusi patīkamo sajūtu, kas radās matiem plīvojot apkārt galvai. Pie skatuves viņa uzskrēja (burtiskā nozīmē) virsū dažiem sen neredzētiem draugiem un dabūja daudzus jaukus apskāvienus. Tas viņas garastāvokli uzlaboja vēl vairāk. Dziesmu starplaikos viņa apsēdās zemē turpat pie skatuves un mēģināja nodabūt matus nost no sejas, bet tam viņai nepietika laika, nācās atgriezties pie lēkāšanas.

Grupai beidzot spēlēt viņai sāpēja nomītās kājas un mati bija pilnībā sajaukti, un pozitīvā sajūta plūda pāri malām. Meitenes izlēma atgriezties pie pamestajiem puišiem. Viņu prombūtnes laikā Edgars, Juris un Mārtiņš bija paspējuši iekārtoties un uztaisīt ūdenspīpi. Bariņam bija pievienojušies daži jauni cilvēki, un apkārt tika laista piena paka ar moku. Melisa atkrita blakus Jurim, kurš viņai tieši pasniedza ūdenspīpi.

-Satriecoši, tas bija vienkārši satriecoši!

- Good for you. Tu taču apzinies, ka tas ir tikai sākums, vai ne?

-Ak jel, - ūdenspīpes pauze, - ja šitā turpināsies, es rīt pakustēties nevarēšu vispār.

-Tik traki jau noteikti nebūs, ber vispār šitādām lietām vajag treniņu, - nosmēja Juris.

Melisa turpināja vērot dūmus, kas vēlās viņas acu priekšā, aizsedzot skatu uz pārējiem, un pamāja ar galvu. Sarunas kompānijā risinājās par stulbo skolu, kurai tūlīt bija jāsākas.

-Eu, eu, eu, - melisa iesaucās, padodot ūdenspīpi dredainajam puisim pa labi, - kādam ir ideja, kur es varētu dzīvot Rīgā skolas laikā?

-Hmm, tu varētu paprasīt Beņķim, viņam tagad dzīvoklī ir brīva vieta. Cik es zinu, - Cikāde noteica.

-Beņķim?

-Nu vienam pankam, viņam kaut kur šeit vajadzētu būt. Gan jau es jūs pa dienu sapazīstināšu.

-Es tur pats gribētu dzīvot, - ierunājās Edgars, - tā māja ir fantastiska.

-Kāpēc? – ievaicājās emo paskata meitene.

-Vienkārši visi cilvēki, kas tur īrē dzīvokļus un dzīvo, ir pavisam kreisi.

-Jup. Tur dzīvo arī Kreisais, - iesmējās Mārtiņš.

Ūdenspīpe pīpējās, un mokai pievienojās arī zaļā džina pudele. Viņi sarunāja tumsas iestāšanās laikā iet mežā spēlēt paslēpes. Visi, ja vien kāds nebūs pamanījies atlūzt. Sākot spēlēt nākošajai grupai, viņi sēžot izveidoja galvas kratītāju apli. Melisa konstatēja, ka tā darot, arī alkohols viņas organismā aktivizējās, un parādījās patīkama reibuma sajūta. Šajā mirklī viņai piebikstīja Juris, - Nāc, ejam pie skatuves.

Un viņi gāja.

Ir cilvēki, kas nesaprot, kāda ir jēga no lēkāšanas, grūstīšanās un galvas kratīšanas pie skatuves. Bet tas viss rada fantastisku eiforijas un līksmības sajūtu. Brīvību. Rodas tāda enerģija, ka tajā mirklī varētu izdarīt visu.

Kādas dziesmas vidū Juris Melisu pievilka pie pašas skatuves, kur bija atbrīvojusies vieta. Viņš bija izlaidis matus un, lai gan tie bija jau galīgi sapinkojušies, Melisa atzina, ka izskatās skaisti. Atspiedusies ar rokām pret skatuves malu, viņa klausījās dziesmā, kuru pat zināja, un mēģināja atvilkt elpu.

Pēkšņi viņu kāds aiz gurniem ievilka atpakaļ lēkājošajā barā aiz muguras. Tas izrādījās kāds, ko viņa nepazina – puisis ar varavīkšņotu grebeni un ādas jaku. Viņš meiteni apķēra ap vidu un ievilka improvizētā valsī. Par laimi viņam piemita spēja vadīt, tāpēc deja bija tīri baudāma. Diemžēl tā bija pēdējā dziesma, tāpēc dejošana neturpinājās pārāk ilgi. Tā kā Melisa Juri vairs nekur neredzēja, viņa gāja līdzi tikko sastaptajam čalim. Izrādījās, ka iešana līdzi vainagojās ar panākumiem, Melisa tika pie alus bundžas.

Viņa ar panku stāvēja pie telts un runāja par pasākumiem vispār. Meitene uzzināja cik daudz viņa bija vasarā palaidusi garām.

-Hei, man jūs bija jāiepazīstina, - pēkšņi iesaucās Cikāde, kura bija pamanījusi abus jau draudzīgi runājam, - Beņķi, iepazīsties, šī ir tava nākošā dzīvokļa biedrene. Melisa, šis ir Beņķis.

Pateicoties Cikādei abi smejoties beidzot kārtīgi iepazinās.

-Forši vispār. Nu ja Tev nav pretī dzīvot dzīvoklī, kur jau ir pilns ar cilvēkiem, tad esi laipni gaidīta.

-Domāju, ka man pretenziju īsti nebūs. Vienmēr jau var būt arī sliktāk.

-Eū, Beņķi! Tu nāksi uz veikalu? – kliedza kāds puisis netālu no izejas.

-Tūlīt, - viņš atkliedza. – Klau, Cikāde tev iedos manu numuru, piezvani, kad uzkulsies Rīgā, - un prom arī viņš bija.

-Nu, ko saki? – Cikāde pievērsās Melisai.

-Interesanti, ko lai citu saka. Liekas, ka dzīvei vairs nespīd būt garlaicīgai.

Cikāde ierosināja aiziet līdz mašīnai pēc kaut kā dzerama, jo Melisas alus bundža bija jau bīstami tukša. Pie mašīnas vēl sēdēja cilvēki. Tikai kompānija tagad bija daļēji nomainījusies. Tur vairs nevarēja manīt Edgaru un Silvu, bet klāt bija nākuši daži cilvēki, kurus Melisa bija pamanījusi jau iepriekš pie skatuves. Bet daudz laika viņai nebija, jo Cikāde jau bija izlīdusi no mašīnas ar divām sidra pudelēm rokās, no kurām vienu viņa pasvieda Melisai.

-Ejam zīmēt, - Cikāde ierosināja, norādot uz netālu no skatuves uzslieto radošo darbnīcu.

Radošā darbnīca tiešām veidoja radošu vidi. Apkārt bija saliktas kastes ar baltām lapām uz kurām zīmēt. Uz galdiem valdīja māksliniecisks haoss, kas mijās ar dažu labu zīmētāju. Melisa apbruņojās ar zīmuli un kartona gabalu, gatava mākslas radīšanai. Savukārt Cikāde viņai blakus aktīvi nodarbojās ar origami locīšanu. Pēc laika viņām pievienojās, kā par brīnumu, kopīga paziņa – Juliana. Melisa viņu pazina no nometnes, kurā sen atpakaļ viņas bija sadziedājušās. Abas vēl atcerējās faktu, ka nometnes vadītāja vairs nekādā gadījumā nevēlējās viņas atkal redzēt. Bet Cikāde viņai dzīvoja gandrīz kaimiņos. Nabaga viņu kaimiņi. Aktivitātes ziņā šī nežēlīgi čirkainā, melnmatainā meitene noteikti varēja sacensties ar Cikādi. Jau pēc pāris minūtēm Melisa pārvācās sēdēt zem galda, lai izvairītos no lidojošiem krāsas gabaliņiem, ar kuriem abas meitenes viena otru apmētāja. Jā, origami māk arī lidot, un ir diezgan labas kaujas lidmašīnas, ja pacenšas. Tā kā ilgi trakot viņām neļāva, tad Cikāde un Juliana devās dzenāt viena otru ārā. Melisu mēģināja pierunāt izlīst no galda apakšas, bet viņa šo vietu bija atradusi par tik iedvesmojošu, ka attiecās izkustēties.

Tur viņu tādu atrada Juris. Patiesībā viņš bija nedaudz apvainojies par meitenes pēkšņo pazušanu pie skatuves, bet sīka balstiņa viņam iekšā teica, ka labāk to neizrādīt. Un viņš arī paklausīja. Juris palīda zem galda blakus Melisai un ieskatījās viņas zīmējumā, lai ieraudzītu telti ar sešām kājām, kurai pakaļ skrēja bruņurupucis ar četriem spārniem.

-Paklau, tev pie sidra nekas nav piejaukts, - smejoties pusaizdomīgi noprasīja Juris, pētot Melisas sidra pudeli.

-Cik zinu nē. Bet šitik kreisa iedvesmas mūza mani sen nebija piemeklējusi. Un vispār tu nāc tieši laikā. Es pabeidzu zīmēt, - Melisa noteica, parakstījās uz bildes un, izlīdusi no galdapakšas, atdeva to meitenēm, kuras atbildēja par radošo darbnīcu.

-Tu nāksi? – viņa apvaicājās Jurim, kurš aizvien sēdēja zem galda.

-Tūlīt, es pētu šī galda vēsturi. Es esmu puslīdz pārliecināts, ka, ja pacenstos, es varētu saskaitīt koka gadu apļus.

To izdzirdot Melisu skāra smieklu lēkme, kas tika apspiesta un izpaudās kā neartikulēti spurdzieni. Kaut gan smiekli jau laikam nekad nemēdz būt artikulēti. Nosaukti pa burtiem.

-Septiņpadsmit. Es esmu puslīdz drošs, ka tam galdam ir apmēram septiņpadsmit gadu. – teica Juris, beidzot pieceldamies. Melisa bija sevi kaut cik jau savākusi, bet izdzirdot šo paziņojumu viņa izplūda jaunā neartikulētu smieklu lēkmē. Skanīgie smiekli aizrāva arī Juri un vēl pāris cilvēkus, kas ķēpājās netālu. Un tā viņi stāvēja un smējās praktiski ne par ko.

Kādā atelpas mirklī Juris ierosināja aiziet izpētīt apkārtni. Savos klaiņojumos viņi atrada estrādes priekšpusi, kur atradās daudz solu un dīdžeju telts. Tur bija arī tiltiņš, no kura varēja nokļūt līdz citiem soliem, kas bija novietoti kalna nogāzē, kas atradās augstāk par estrādi. Tie bija paredzēti koncertu skatītājiem, bet tagad tos aizņēma dažādi bariņi, kam vienkārši vajadzēja ērtu vietu kur sēdēt un atpūsties.

Bet tā nebija īstā vieta, kur abi jaunieši vēlējās doties. Viņi apmeta vēl pāris bezjēdzīgus apļus pa teritoriju meklējot interesantu vietu, kur palikt uz ilgāku laiku. Pa ceļam viņi satika diezgan daudz jau pazīstamus cilvēkus. Vismaz Juris, bet Melisai bija iespēja iepazīties ar Jura draugiem. Uz laiku viņu uzmanību atkal saistīja skatuve. Vēlāk viņi atkal piesēda aplī, kas atradās pie mašīnas. Vēl aizvien cilvēki pīpēja ūdenspīpi un uz riņki tika laisti alkoholiskie dzērieni. Melisa sāka apsvērt domu, ka šajā ūdenspīpē deg mūžīgā uguns, jo viņa to vēl nebija redzējusi nelietotu.

Sēžot aplī viņa sāka ar kādu meiteni runāt par mākslu un atklāja, ka tomēr nav vienīgais cilvēks, kas zina vēl kādu Davinči darbu, neskaitot Monu Lizu, bez Dena Brauna grāmatas izlasīšanas. Melisa ieguva arī uzaicinājumu uz tēju un maizītēm ar ievārījumu gadījumā, ja viņa ieklīstu Siguldā. Tas bija patīkami. Pēkšņi viņa pa ausu galam sadzirdēja kaut ko, kas Jura balsī pieminēja peldēšanos. Te un tagad. Palūgusi sarunu biedrenei uzgaidīt viņa pievērsās Jurim.

-Tu taisies iet peldēties?

-Varbūt, - viņš atbildēja, mēģinādams izskatīties pēc iespējas nevainīgāks, bet tā vietā viņa sejas izteiksme izskatījās diezgan viltīga. Viņš nebija pārliecināts, vai Melisa šo ideju atbalstītu, tāpēc viņu pārsteidza draudzenes atbilde.

-Ejam.

-Ko?!

-To ko tu dzirdēji. Ejam, - Melisa noteica un pierāva kājās Juri. Kopā ar viņiem izlēma iet vēl pāris puiši un dažas meitenes, kas gan cerēja ieņemt tikai skatītāju lomu.

Ūdens izskatījās aizdomīgi slapjš un auksts. Melisa jau sāka klusībā apsvērt domu nelīst ūdenī, bet pirms viņa paspēja padomāt, Juris viņu pacēla gaisā un sāka nest iekšā ūdenī. Spiegšana un spirināšanās nelīdzēja. Puisis jau bija paspējis iebrist ūdenī līdz ceļiem un nemaz netaisījās apstāties. Pretošanās jau nozīmēja netīšu iekrišanu ūdenī un priekšlaicīgu izmirkšanu. To Melisa nevēlējās. Tomēr izbaudīt ūdeni viņai nācās tāpat, jo Juris viņu tajā pēkšņi iesvieda. Matiem un drēbēm pilot viņa piecēlās kājās ūdenī un metās virsū Jurim ar noteiktu mērķi, viņu tāpat iesviest ūdenī, kā viņš pats tikko bija izdarījis. Bet Juris negaidīja, kamēr niknā Melisa viņam tiks klāt. Smejoties viņš sāka mukt no viņas prom. Tā izvērtās par sunīšu spēli ūdenī.

Beidzot dzenāt Juri un atzīstot savu sakāvi, Melisa izlīda krastā un atkrita zālē.

-Tu man vēl skriesi pakaļ? – jautāja arī tikko krastā iznākušais Juris.

-Es izskatos spējīga vēl paskriet?

-Nu, tu izskaties slapja.

-Jā, tā arī ir taisnība. Un tā iemesla dēļ es tagad gribu uzvilkt sausas drēbes.

Bet līdz mašīnai Melisa tik ātri netika, jo uz skatuves spēlēja grupa, kura patika Jurim, un viņš pierunāja Melisu iet pie skatuves sasildīties. Šāda veida sildīšanās arī palīdzēja, jo grupa bija laba, un kustēšanās neļāva nosalt. Lai gan bija jāatzīst, ka slapjo matu sišanās pret seju nebija īsti patīkama nedz viņai, nedz arī apkārtējiem cilvēkiem. Grupai beidzot spēlēt Melisa gandrīz bija aizmirsusi, kurp viņa taisījās iet, kad Juris viņai to atgādināja, pievēršot uzmanību viņas, no aukstuma jau zilganajām, lūpām.

1. Nodaļa. Kur cilvēki tiek iesaistīti.

Nekurienes vidū apstājās sarkans Audi. Tā durvis atvērās un no tām ātrā gaitā vispirms parādījās divas melnas, nostaigātas kedas, melnas bikses un sarkans T-krekls, kas bija nedaudz par lielu tā valkātājai. Skats beidzās ar pleciem, uz kuriem bija meitenes galva ar melniem gariem matiem, kuros dažviet pavīdēja spilgti sarkanas šķipsnas. Viņai plecā karājās soma, uz kuras bija uzsiets guļammaiss.

-Paldies! – viņa uzsauca mašīnā sēdošajiem un aizcirta durvis. Mašīnai pazūdot no redzesloka viņa nepatikā noskurinājās. Melisa būtu bijusi laimīgāka, ja šis nebūtu nekurienes vidus, bet viņa vairs nevēlējās atrasties tajā mašīnā vai pat tuvu tai. Puiši, kas bija viņu paņēmuši, kaut kur pie Siguldas, visu laiku smēķēja, dzēra alu, pat puisis pie stūres, un izteica viņai kaitinošus divdomīgus komentārus. Ātri vien, viņa saprata, ka jātiek no turienes prom, tāpēc ieraugot lauku mājas, viņa izdomāja pastāstu par vecmāmiņas māju, kurā viņai noteikti ir jāiegriežas, un laimīgi tika ārā.

Protams, Melisu neiepriecināja fakts, ka viņa atrodas vietā, kur nav īpaši bieža mašīnu satiksme. Viņa pat pieļāva iespēju, ka šī ceļa mašīnu dienas limitu, jau izsmēla sarkanais Audi. Un vēl vairāk viņas garastāvoklis sadrūma ieraugot vēl vienu stopētāju krietnu gabaliņu atpakaļ.

- Nu, protams. Viņu Noteikti paņems pirmo un es te varēšu iet, kamēr nosirmošu. – Melisa klusi pie sevis lamājās un sāka doties uz priekšu. Drīz vien strauji tuvojošies soļi viņai lika atskatīties. Puisim, līdz meitenei vēl bija gabaliņš, ko iet, tāpēc viņiem abiem bija laiks vienam otru kārtīgi nopētīt. Jau no pirmā kārtīgā acu uzmetiena meitene saprata, ka puisis viņai neko ļaunu nenodarīs, tāpēc Melisa apstājās viņu sagaidīt.

Puisis bija ģērbies melnā kreklā un biksēs. Bikses bija iestūķētas divās kerzās, kas varbūt kādreiz bija spīdējušas, bet tagad ceļa putekļu dēļ bija skaisti pelēkas. Melnie mati aizmugurē bija saņemti astē, bet priekšā sejai nokarājās dažas viegli čirkainas šķipsnas.

Kad Juris beidzot sasniedza, meiteni viņš pārguris nometa zemē somu, kurai arī bija klāt guļammaiss, un nosēdās viņai pie kājām.

-Paldies, ka pagaidīji, - viņš noteica pasmaidot. – Man ir galīgi garlaicīgi, jau vairākus kilometrus vienam velkoties pa šito ceļu.

-Tas bija piedāvājums vilkties kopā? – Melisa smejoties vaicāja.

-Ja Tu tā vēlies, esmu izmisis.

-Nu pirms šitādiem uzaicinājumiem parasti vismaz vārdu pasaka.

-Ā, jā, - nopriecājies, ka meitenei ir arī humora izjūta, ne tikai skaistas kājas, Juris piecēlās un sniedza roku iepazīstoties – priecājos iepazīties, mani sauc Juris.

-Melisa, - meitene pasniedza roku, bet tad viņa pielieca galvu un ieskatījās acīs puisim, kurš bija nedaudz garāks par viņu, - klau, tu zini, ka tavs vārds izklausās pēc Japāņu lesbian anime porn?

Pusotru sekundi Juris izskatījās galīgi apjucis, bet tad sāka nevaldāmi smieties.

-Parasti cilvēki, kas vispār zina, kas ir anime, šādas lietas izdomā ilgākā laikā, nekā pirmajā iepazīšanās minūtē. Nu, bet lai būtu kā būdams, Tu arī mēģini nokļūt uz to pasākumu Valkā?

-Em, tur notiek kāds pasākums? – Melisa izbrīnījusies atbildēja. Viņai nemaz pat nebija nojausmas, ka tādos nostūros arī kaut kas mēdz notikt.

-Nu, jā. Borderrock. Es tikai, manuprāt, esmu noklīdis no ceļa, turklāt ļoti pamatīgi. Bet ja jau tu nedodies turp, kur tad?

-Em, - šoreiz apjukums viņas balsī bija vēl lielāks, - ja godīgi, tad man īsti galamērķa nav. Pastāsti labāk par to pasākumu.

-Zini, ja jau man ir jāstāsta, tad ejam apsēsties tā koka ēnā un pie reizes kaut ko uzēdīsim. Ātrsoļošana, mēģinot tevi panākt, paņēma visus manus atlikušos spēkus, - Juris atteica un devās koka virzienā. Drīz vien viņi abi iekārtojās uz lielās kļavas saknēm un gatavoja maizītes. Kā izrādījās abiem līdzi bija gan maize, gan siers, gan desa. Īsts ceļotāju ēdiens.

-Tātad, Borderrock ir pasākums, kas katru gadu notiek Valkā. Tas ir latviešu un Igaunijas grupu sadraudzības pasākums. Tur spēlē daudzas latviešu un igauņu alternatīvās grupas, cilvēki paliek pa nakti teltīs vai arī visu nakti neguļ. Borderrock vēl ir arī dīdžeju telts un radošā darbnīca. Protams, arī ļoti uzcenots alus un free kartupeļi. Ieeja maksā 3Ls.

-Tu jau izklausies, kā uzziņu birojs, - Melisa smējās. Bet tad viņa nedaudz iegrima domās. Vairākas dienas viņa jau bija klīdusi apkārt viena un varbūt satikt jaunus cilvēkus nekaitēja. Turklāt iespēja dzirdēt grupas dzīvajā arī izklausījās pozitīvi.

-Nu?

-Zini, man liekas, ka es pat būtu ar mieru braukt. Tikai līdz Valkai vēl ir diezgan pamatīgs gabals. Mēs paspēsim?

-Pirmās grupas mēs nokavēsim droši, bet gan jau izdzīvosim. Galvenais ir kārtīgi iestiprināties pirms došanās uz priekšu, - Juris noteica un, kā apstiprinādams savus vārdus, nokoda pamatīgu gabalu no siermaizes.

-Bet ko tu tā viena ceļo apkārt?

-Tu ļoti gribi zināt? – Melisa pajautāja ar to balss toni, kas jau norāda, kādai vajadzētu būt atbildei. Respektīvi – Nē.

-Ja tu ļoti gribi stāstīt, - Juris atbildēja arī jau zinādams atbildi. Vismaz šķietami zinādams. Bet laikam pat sekundes simtdaļas laikā Melisa apjauta to, ka viņai beidzot vajag kādam to izstāstīt. Varbūt ne gluži izkratīt sirdi, bet vismaz lielos vilcienos izstāstīt. Turklāt Juris izskatījās tāds, kam var uzticēties. Vienkārši dažreiz, visvieglāk var uzticēties cilvēkiem, ko satiec pirmo reizi mūžā, un, kuri nepazīst Tevi.

-Es varētu izstāstīt, - puisim par pārsteigumu Melisa atbildēja, - Es aizmuku no mājām. Vismaz uz kādu mēnesi. Tāpat tuvākajā laikā man tur nevajadzēs atgriezties uz pārāk ilgu laiku, jo es iekārtojos jaunā skolā Rīgā un tas ir pietiekami tālu no mājām. Lai nu kā, man tur apnika strīdēties ar visiem, es iekrāju naudu un tagad vienkārši jau vairākas dienas ceļoju apkārt, kur vien acis rāda.

-Intriģējoši. Man gan gribētu ierunāties par muļķību, bet es nezinu situāciju Meitenei, vienai braukājot apkārt, ir jābūt diezgan drosmīgai un vēlams arī saprātīgai.

-Es jau tomēr arī nekāpju iekšā katrā mašīnā, ko redzu, - Melisa piebilda.

-Bet cik ļoti no pacietības tev bija jābūt izvestai, lai tu spētu aizmukt?

-Ļoti. – viņa īsi atbildēja, sākot ar koku zemē zīmēt ornamentus, - Bet zini, šādi ceļot apkārt nemaz nav tik traki. Tikai dažreiz paliek nedaudz vientulīgi.

-Tad jau Borderrock tev būs patīkama atelpa, - Juris atbildēja, nemaz nenojauzdams, ka ir devis Melisai gaidīto iespēju mainīt tēmu.

Turpmākās desmit minūtes viņi veltīja ēšanai un runāšanai par Borderrock. Melisa noskaidroja, kādas grupas spēlēs. Lielāko daļu viņa nezināja, bet galīgi traģiski arī nebija. Tad viņi sāka runāt par mūziku vispār un meitene konstatēja, ka viņai ar Juri ir diezgan līdzīga mūzikas gaume.

-Klau, šitajā čuhņā tomēr pārvietojas transporta līdzekļi. Celies, varbūt tur tajā mašīnā būs vieta, -Juris pēkšņi iesaucās norādīdams uz tālumā redzamo spīdīgo punktu, kas strauji tuvojās. Nežēlīgā ātrumā savākuši mantas viņi abi aizskrēja līdz ceļam un izstiepuši rokas gaidīja. Aiz viņiem palika zīmējums smiltīs, kurā varēja redzēt visu apkārtējo ainavu.

Mašīna tuvojās. Tas bija balts Opel. Mašīna bija tik tuvu, ka puslīdz jau varēja pateikt to, ka tajā atrodas tikai vadītājs. Tas izskatījās pat pārāk cerīgi, lai būtu patiesība. Un tā arī bija. Protams, mašīna nebija mirāža, bet tas netraucēja viņai, ignorējot abus jauniešus, aizbraukt tālāk pa vientuļo ceļu.

-Velns! – Juris nolamājās, nomezdams zemē somu.

-Mieru, tikai mieru. Vadītāja bija sieviete gados, varbūt viņa baidījās, ka mēs esam necivilizēti mežoņi, kuri ēd vecas dāmas.

-Hei, vecas dāmas varētu būt kaitīgas manai gremošanas sistēmai, - Juris atbildēja tēlotā aizvainojumā.

-Vecā dāma noteikti to dzirdēja un tagad uz tevi apvainojās.

-Lai, - Juris noteica un parādīja pakaļ mašīnai mēli.

-Bet ko tad mēs darām?

-Ejam.

Tā arī laikam bija vienīgā iespēja, ja viņi negribēja atlikušo dienas daļu pavadīt sēžot zem koka. Ejot viņi vismaz varēja nonākt pie kāda cita ceļa, pa kuru varētu braukt vairāk nekā viena mašīna četrās stundās. Drīz vien Melisa saprata, ka Jura kompānija tiešām bija patīkama pārmaiņa. Vēlāk viņa nespēja pateikt, par ko viņi abi bija runājuši ceļā, bet runāja viņi visu laiku. Runājot viņi pat uzņēma ievērojamu ātrumu cilvēkiem, kuri nesa karstā dienas laikā diezgan smagas somas.

Apmēram pēc stundas gājiena viņi, ne pārāk lielā attālumā, ieraudzīja ceļu, kurš acīm redzami bija apdzīvotāks, par viņu pašreizējo atrašanās vietu. Pa to liecināja salīdzinoši daudzās mašīnas, kuras devās abos virzienos.

-Beidzot! – Melisa iekliedzās un priecīga sāka lēkāt apkārt Jurim. Viņš pats, izrādot sajūsmu, pameta gaisā savu guļammaisu, kuram gan nācās skriet pakaļ grāvī, - Urrā!

Tomēr, līdz viņi nonāca pie ceļa pagāja vēl kādas piecpadsmit minūtes, bet tas jau vairs viņus īsti neuztrauca. Likās, ja pusceļš uz Borderrocku jau ir paveikts.

-Klau, - ievaicājās Melisa, kad viņi jau taisījās turpināt ceļojumu motorizētā veidā, - tu zini uz kuru pusi mums ir jābrauc?

- Nu, protams! Em. Emm, - pēc neliela apjukuma brīža Juris norādīja uz labo pusi – Turp... Laikam, - un ar katru mirkli viņš izskatījās aiz vien nepārliecinātāks par saviem vārdiem.

-Oh, un ko mēs darīsim tagad?

-Manuprāt, mēģināsim uz labu laimi, - Juris noteica nezinādams cik ļoti laime viņiem stāvēs klāt.

Pirms vēl viņu izvēlētajā pusē izdomāja pieturēt kāda mašīna, otrā ceļa pusē apstājās violets auto. No tā izliecās puisis ar īsiem melniem matiem.

-Ei, Juri, kurp tad tu? Virzienus neesi sajaucis?

-Čau, tu trāpīji tieši desmitniekā. Mums ir zudusi jebkura orientācija.

-Traki ir ar tevi, - puisis nogrozīja galvu, - varbūt jūs abus aizvest, ja jums nav nekas pretī nedaudz saspiesties.

Protams, ka pretenziju viņiem nebija. Mašīnas aizmugurē jau sēdēja trīs cilvēki, bet, gan Melisai, gan Jurim vieta atradās. Melisa iekārtojās klēpī jauka paskata meitenei, kuras mati bija sapīti daudzās garās, krāsainās bizītēs.

-Čau, mani sauc Silva.

-Čau, un es esmu Melisa.

Paspiedušas rokas viņas pamanījās iekārtoties ērtāk. Vienu kāju ērtības dēļ Melisai nācās pārlikt pāri drūma paskata puiša kājai. Drūmuma iespaidu radīja viņa seja, kura izstaroja kapu atmosfēru, gan bālā āda, gan tumšās acis un tumšie riņķi zem tām. Tomēr brauciena laikā izrādījās, ka drūmā paskata čalītim, Edgaram, tāda seja ir no dabas un viņš tur neko nespēj mainīt, lai gan viņa raksturs bija pilnīgi pretējs drūmam.

Jurim klēpī sēdēja īsa auguma meitene ar spilgti oranžiem matiem. Melisai sevi viņa iepazīstināja, kā Cikādi. Cikāde bija tā, kura iesāka kopējo dziedāšanu mašīnā, lai īsinātu laiku braucot. Melisa bija pārsteigta pati par sevi, jo viņa zināja vārdus dažām dziesmām, kuras, pēc Cikādes vārdiem, būs dzirdamas arī Borderrockā.

Vadītāja vārds bija Mārtiņš. Tuvāk ieskatoties Melisai viņš izskatījās pēc tāda tipa, kurš varētu izdomāt nakts vidū iet ārā sauļoties, vai doties rīta pastaigā pa Rīgu halātā. Uz šādām domām viņu rosināja fakts, ka vienā Mārtiņa tunelī bija iesieta bārbijas galva, bet uz viņa kakla aizmugures bija uztetovēts vārds – CEPELĪNS.

Blakus Mārtiņam neviens nesēdēja. Tajā krēslā atradās liela soma, kurai, pēc Mārtiņa vārdiem, citur vieta neatrastos. Par šādu, nelietderīgu vietu izmantošanu viņš gan tika pāris reizes nolamāts, bet laikam cilvēki jau bija pieraduši pie viņa dīvainībām.

-Bet kas tev vispār ir tajā somā, kura izkonkurē tavu vidusmēra draugu? – Juris beidzot pajautāja.

-Zeķes, - viņš pilnā nopietnībā atbildēja.

-Mārtiņ, tu mani iemainīji pret somu ar zeķēm, - pasaules skumju piepildītā balsī novilka Edgars, - tās vismaz varēja būt apakšbikses nevis zeķes. Es esmu vīlies.

-Vai ausu bakstāmie kociņi, - piemetināja Cikāde.

-Nu labi jau labi. Es atzīšos. Tur ir iestūķēta lielā ūdenspīpe un tabaka, un piens, un moka. Jā un arī zeķes. Bet viņas diemžēl neaizņem lielāko daļu.

-Ahh, Mārtiņ, es tevi mīlu, - iesaucās Silva, - Tas ir ģeniāli. Pat vairāk, tas ir perfekti.

Melisa, klausoties sarunā sāka lēnām apjaust, ka šis pasākums tiešām būs kaut kas jautrs. Pēc pāris minūtēm viņa jau aktīvi iesaistījās sarunās par gaidāmo. Vēl pēc pāris minūtēm viņai jau likās, ka šī kompānija ir bijusi pazīstama jau ilgu laiku.

Šo pārmaiņu diezgan atzinīgi novērtēja Juris, kurš sākumā bija baidījies par iespēju, ka Melisa varētu neiejusties. „Forši cilvēki starp foršiem cilvēkiem ir un paliek forši cilvēki,” viņš apmierināts nodomāja. Bet tad arī viņa domu pavedienu iztraucēja Cikāde, kura visiem spēkiem mēģināja aizsniegt Silvas bizes, lai varētu tās sapīt ar Edgara matiem. Viņai nācās saskarties ar protestiem no Silvas un Edgara puses un no Jura skaļām vaimanām, viņai pāris reizes netīšām viņam sāpīgi iesperot vai iebakstot ar elkoni. Palielinot vispārējo apjukumu un traucējot Cikādei izpildīt viņas ļauno plānu, Melisa mēģināja sakasīt viņas matus putna cienīgā ligzdā.

Kad haoss mašīnas aizmugurē bija kļuvis pārāk liels, Mārtiņš sāka protestēt.

-Tauta! – viņš tika ignorēts

-TAUTA!! – viņš vēl aizvien tika ignorēts.

-NLĀPĪTĀS ČĪBAS JŪS TĀDAS! – un aizmugurē visi sastinga un baidījās pakustēties. Stingums gan ilga tikai pussekundi pirms histēriskas smieklu vētras.

-Ew, čaļi, paklau, ja jūs tā turpināsit, tad es izjutīšu pārāk spēcīgu vēlmi pievienoties. Bet tas nozīmētu, ka mašīna paliktu brīvgaitā līdz tuvākajam kokam.

-Ui, - Melisa noteica.

Visi savācās. Tas bija arī pēdējais mirklis, jo nu viņiem vajadzēja likt prātus kopā, lai izdomātu, kā pareizi aizbraukt līdz vajadzīgajai vietai.