27. nodaļa. Mazās lidojošās lietiņas.

Pārmaiņas starp Melisu un Juri nebija ietekmējušas apkārt notiekošo. Un pat viņu savstarpējās attiecības nebija īpaši mainījušās, tikai tagad viņi mēdza skūpstīties, staigāt sadevušies rokās un teikt viens otram sirdi sildošus vārdus.
Melisas jukusī māte vēl joprojām turējās pienācīgā attālumā un neuzbāzās savai meitai. Skola bija diezgan interesanta nodarbe, it īpaši, ja bija tāda draudzene kā Marija. Turklāt Melisa bez īpašas piepūles mācībās turējās savas klases priekšgalā. Arī darbā gāja gandrīz ideāli. Viņa bija piemērojusies slodzei un vakaros vairs nejutās tik ļoti pārgurusi.
Tomēr, kādu dienu pēc skolas ienākot Šarlotes kabinetā, uzreiz varēja just, ka kaut kas nav kārtībā. Šarlote izskatījās tāda, ka varētu sākt mētāties ar lietām. Viņas kustības bija saspringtas un saraustītas. Melisai bija pat bail jautāt, kas ar draudzeni ir noticis. Visu dienu viņa pavadīja pēc iespējas tālāk no Šarlotes, jo viņas kabinetā gaiss bija smags kā akmens un potenciālās enerģijas pilns. Mājās gan viņas kā parasts gāja kopā, bet sarunas kaut kā nevedās.
Melisai tā arī neizdevās saprast, kas īsti ir noticis, līdz viņas tika līdz mājām. Ieejot pa durvīm, pirmais skats, kas pavērās bija Amanda, kas ar saraudātām acīm un kakao krūzi rokās skatījās kādu romantisku filmu. Melisu viņa pat nepamanīja, bet ieraudzījusi Šarloti meitene sāka pavisam skaļi raudāt.
Sapratusi, ka viņas klātbūtne šeit ir galīgi nevēlama, Melisa pēc iespējas ātrāk manījās prom uz savu istabu. Pildot mājasdarbus, viņa varēja izsekot nelielai skaņu etīdei. No sākuma aiz durvīm varēja dzirdēt balsu murdoņu. Tad tā pārauga skaļākos izsaucienos. Tiem sekoja plīstošu trauku troksnis (saplīsa kakao krūze) un pēdu dipoņa. Kā fināls aizcirtās istabas durvis.
Pēc kāda laika pie Melisas durvīm kāds pieklauvēja.
-Nāksi ar mani uztaisīt vakariņas? – vaicāja Amanda, stāvot puspavērtajās durvīs.
-Ē... Labi, - Melisa atbildēja pēc nelielas vilcināšanās.
Taisot vakariņas Amanda sev neraksturīgi daudz runāja. Turklāt par kādām lietām! Viņas monologa tēmās ietilpa laika apstākļi un flīžu krāsa. Vēl skaļāk un interesantāk meitene sāka runāt tad, kad virtuvē ienāca Šarlote. Viņa tikai uzmeta Amandai vienu ledainu skatienu un, paņēmusi pienu no ledusskapja atgriezās savā istabā. Melisa pavisam samulsusi sēdēja ierāvusies virtuves stūrī un cerēja netikt iesaistīta.
Pēc vakariņām viņa atgriezās savā istabā, lai pabeigtu mācības. Kā meklējot iespēju izvairīties no savām problēmām, viņai pievienojās Amanda, kura, iekārtojusies uz Melisas gultas, lasīja grāmatu. Melisai par laimi vismaz lasot viņa klusēja. Dzirdot ierodamies Beņķi, Melisa atviegloti uzelpoja un aizcirta vēstures grāmatu.
-Ejam skatīties ziņas? – viņa ierosināja meitenei ar melnajiem drediem, kura sēdēja viņas gultā.
-Labi, - Amanda atbildēja.
Tā nu viņas pārvācās uz dzīvojamo istabu, kur jau sēdēja Beņķis, atvēris alus bundžu. Melisa apsēdās viņam blakām un nopriecājās redzot, ka Amanda apsēdās uz otra dīvāna. Viņa bija uzvedusies tik dīvaini, ka Melisai skrēja tirpas pār mugurkaulu.
Pēc kāda laika Amanda tomēr bija izdomājusi vai saņēmusies kaut ko darīt. Ievilkusi elpu viņa devās uz savu istabu, kurā atradās Šarlote. Minūtes desmit valdīja klusums. Tad viņu istabas durvis atsprāga vaļā un varēja dzirdēt Šarloti kliedzam: - Ārā!
-Es zināju! Tu tāpat mani uzskati par resnu un neglītu. Būtu to vismaz pateikusi acīs!
-Ja es to tagad pateiktu tev labāk paliktu? Liec mani mierā un guli kaut vai gaitenī!
-Tā ir arī mana gulta, kaut gan, protams, tu to gribētu dalīt ar to puisi no veikala.
-Viņam ar to nav pilnīgi nekāda sakara!
-Neliedzies, ir! Tu tā vien gribētu viņu iemainīt pret mani!
-Kādu vēl iemainīšanu?!
-Tev vispār nerūp, kas ar mūsu attiecībām notiek!
-Kurš runātu? Tu pat saviem vecākiem vēl neesi pateikusi. Cik gadi ir pagājuši?
-Aizveries, tā ir pavisam cita situācija!
Strīds vēl kādu laiku turpinājās. Viņas laikam izvilka visas nesaskaņas, kas ir notikušas pagātnē. Viss beidzās ar to, ka Amanda raudādama izskrēja ārā no dzīvokļa Šarlotes lamu pavadīta. Turklāt kā laba vēlējumu viņa tai aizsvieda pakaļ rozā vibratoru.
Beņķis dziļdomīgi noskatījās garām skrienošajās meitenēs. Un iedzēra alu.
-Kas te tikko notika? – Melisa pavisam apjukusi vaicāja.
-Tā ik pa laikam gadās, - Beņķis atbildēja un turpināja skatīties televizora ekrānā, - gan jau pieradīsi. Man liekas, ka tas ir tajās dienās, kad viņām sakrīt PMS. Vismaz šoreiz neviena neizšķaidīja stiklu ar kādu no tām lietām, - viņš teica norādot uz rozā priekšmetu, kurš mētājās uz grīdas.
Melisa saprata, ka labāk ir ieturēt neitrālu attieksmi pret visu. Turklāt Beņķis tam bija ideāls paraugs. Pēc pāris stundām pavisam klusu atgriezās Amanda un paņēmusi segu ieritinājās uz brīvā dīvāna. Tā kā viņas šņukstēšana traucēja saklausīt televizoru Beņķis un Melisa devās gulēt.
Šonakt viņai sapnī rādījās lidojoši vibratori, kas cīnījās par karaļvalsti. Karaļvalsts atradās uz Beņķa alus bundžas un uz tās atradās pats Beņķis. Kaut kur tālumā kliedza kaijas, kuras atgādināja Amandu un Šarloti.
No rīta Melisa pamodās pavisam neizgulējusies.
-Ko rādi tik skābu ģīmi? – vaicāja Juris, viņu satikdams parastajā vietā.
-Vaino lidojošus vibratorus, - viņa atbildēja.
-Pag, ko?
Melisa pāris vārdos atstāstīja vakar notikušo.
-Turklāt man liekas, ka šodien darbā varētu būt tikpat „interesanti” kā vakar, - viņa noelsās. – Žēl, ka es nepajautāju Beņķim, cik ilgi viņām parasti šie strīdi velkas.
-Gan jau būs labi, - Juris viņu mierinot apskāva.
Sliktas lietas parasti nemēdza notikt ilgi, bet tas netraucēja Melisa aizmigt vairākās stundās pēc kārtas saldā bez sapņu miegā. Kad skola beidzās viņa gāja uz darbu pilnīgi bez entuziasma. Bet kā par brīnumu tur viņu sagaidīja pavisam cita Šarlote. Šī nebija drūma un saīgusi, bet pavisam gaiša un smaidīga.
-Labrīt, - viņa uzčivināja Melisai.
-Brīt, - viņa atbildēja. Un no šoka pat izberzēja acis. – Es drīkstu kaut ko pajautāt?
-Nu?
-Kas tevi vakar bija nolaupījis, izskalojis tavas smadzenes un salaidis tās īssavienojumā?
-Mazie rūķīši un Sniegbaltīte.
-Skāidrs, - tagad bija kārta sajukt prātā otrai.
Bet smaidoša Šarlote bija labāka par saīgušu Šarloti. Un viņas jautrība pielipa arī Melisai, kura tik un tā vēl gribēja gulēt.
Šoreiz Melisa dabūja mājās iet viena, jo Šarlote ar Amandu gāja uz kino. Kā vienmēr piektdienas vakaros pie Beņķa bija sapulcējies draugu bars, kas spēlēja kārtis, dzēra alu un citādi labi pavadīja laiku. Nedaudz pasēdējusi pie viņiem Melisa devās gulēt. Šoreiz sapņi neatstāja traumatisku iespaidu.
No rīta neviens viņai gulēt neļāva. Septiņos no rīta viņas gultā ielēca Cikāde. Tas viņai jau bija kļuvis par paradumu, bet Melisa vēl aizvien nespēja saprast, kā draudzenei vienmēr izdevās tik agri pamosties.
-Es nācu garām un izdomāju tev pajautāt, vai tu gribi ar mani un Matiem braukt uz Kuldīgu?
-Septiņos no rīta?
-Jā, ar stopiem.
Dzirdot par stopēšanu, Melisa pamodās uzreiz. Ar stopiem viņa nebija braukājusi apkārt, kopš ieradās Rīgā. Viņai šī padarīšana bija sākusi pietrūkt. No Cikādes viņa uzzināja, ka meitene kopā ar Matiem taisās braukt uz Kuldīgu, lai nodotos bradājumiem. Pēc Matu vārdiem tur vajadzēja būt dažām labām, pamestām ēkām.
-Turklāt trijatā stopēšana veicas tīri labi, - Cikāde smaidot noteica
Jau pēc pusstundas visi trīs bija ceļošanas gatavībā. Iesēdušies autobusā viņi aizbrauca gandrīz līdz Jūrmalas šosejai. Kad viņi stāvēja un drebinājās, gaidot kādu, kas par viņiem apžēlosies, bija jau pulksten deviņi no rīta.
Pēc desmit minūšu gaidīšanas viņus beidzot paņēma kāda laipna kundze pusmūža gados. Viņa apsolīja jaukos jauniešus aizvest līdz Kandavai.
-Man pašai ir bērni jūsu vecumā, - viņa čaloja. – Viņi arī šādā veidā braukā apkārt. Tagad jau par biļetēm samaksāt ir neiespējami. Es gan saku, lai viņi dodas pāris dienas agrāk un brauc ar riteni, bet viņi tikai „nē, nē”. \
Cikāde, kas sēdēja priekšā tikai apstiprinoši māja ar galvu, jo kaut ko pateikt bija gandrīz neiespējami. Tiekot līdz Kandavai viņi bija uzzinājuši, ka vecajai kundzei ir četri bērni, viņa strādā izdevniecībā, vasarās brauc uz Ēģipti atpūsties un viņai ir bail no zirnekļiem. Turklāt viņa ceļotājus pacienāja ar konfektēm.
Kandava izskatījās pēc Mirušās pilsētas. Cilvēku apkārt bija pavisam maz. Protams, to arī varēja norakstīt uz to, ka vēl bija sestdienas rīts un tādos cilvēki nav īpaši aktīvi. Bet vienalga par cilvēkiem, arī mašīnas šajā agrajā rīta stundā vēl nebrauca. Melisa ar Cikādi sēdēja ceļa malā, un Cikāde mācīja Melisai grovlot. Tikmēr Mati stāvēja un centās panākt kādas mašīnas apstāšanos.
-Man liekas, ka viņas apstāsies tikai tad, kad es nokritīšu uz ceļa.
-Nē, viņas droši vien pārbrauks tev pāri, - mierīgi atteica Cikāde, - kaut gan, tu neizskaties pēc guļošā policista.
-Ak, stopēšanas dievs, es apsolu tev aizsūtīt geju porno, ja piecu minūšu laikā kāda mašīna apstāsies, - salikusi kopā plaukstas, Melisa lūdzās stopēšanas dievam.
Cikāde sāka smieties, bet, lai cik tas dīvaini nebūtu, Melisas lūgšanas beigās pie viņiem apstājās sarkana mašīna. Vadītājs brauca līdz pašai Kuldīgai. Šajā mašīnā bez viņa brauca arī mazs kaķēns, ko mašīnas īpašnieks bija tikko paņēmis no kādām lauku mājām. Mazais ķipars bija melnbalts ar brūniem plankumiņiem uz vaigiem un ķepām. Mašīnas vadītājs stāstīja viņiem par to, ka kaķi ir vislabākie palīgi rakstot. Arī Hemingvejam esot bijuši neskaitāmi kaķi.
-Šodien mums ir literāti, - Mati noteica, izkāpjot no mašīnas. – Bet man ir viens jautājums. Uz kurieni tu sūtīsi to geju porno?
-Ja stopēšanas dievam viņu vajadzēs, tad viņš droši vien man atsūtīs e-pasta adresi, - Melisa iesmējās.
Viņi atradās pie kāda lielveikala Kuldīgas centrā. Kā pirmā plāna punktā bija paredzēta vecā slimnīca pašā Kuldīgas centrā. Kurš būtu domājis, ka pašā pilsētas centrā, māju ielenkumā var atrasties pamesta ēka?
Vecā slimnīca bija liela un dzeltena ēka. Lai tajā iekļūtu, jauniešiem bija jālien cauri nelielam nātru laukam. Bet tas bija vienīgais šķērslis, kas bija jāpārvar. Viņi nonāca gaišā tukšā telpā. Tālāk ejot, viņi nonāca kāpņu telpā, kura bija piepildīta ar mistiski zilu gaismu.
-Skaisti, - Melisa noelsās.
Staigājot, pa telpām vienīgie vārdi bija saucieni iet un aplūkot ko jaunatrastu. Telpas bija tukšas. Krāsa no sienām bija nolupusi un dažas istabas bija pilnībā noklātas ar sūnām. Melisa nekad nebūtu domājusi, ka slimnīcā sajūta var būt tik romantiska un jauka. Viena istaba gan bija nedaudz baisa, jo tās grīda bija gandrīz pilnībā iebrukusi. Tā bija telpa, kurā agrāk gulēja visi jaundzimušie.
Pēdējā stāvā bija istabas ar stikla sienām. Aplūkošanai bija palikuši tikai bēniņi. Pateicoties zilajai plēvei, ar ko bija pārklāts jumts, tur izskatījās pēc zilas siltumnīcas. Grīda bija noklāta ar sūnām un nelieliem augiem. Viņi tur uzkavējās, sēžot uz ielūzt draudošās grīdas un ēdot brokastis.
Tad viņi neveiksmīgi mēģināja iekļūt morgā. Un sapratuši, ka tas neizdosies, devās tālāk. Melisa pat priecājās, jo viņa īsti nevēlējās staigāt pa vietām, kurās agrāk bija gulējuši miruši cilvēki. 

26. nodaļa. Kurā tika atrastas traģiskas atmiņas.

Kārtīgi apģērbusies un izdzērusi vismaz pāris litrus ūdens, Melisa devās atmiņu medībās. Lai varētu visu salikt pa plauktiņiem, viņa izlēma pierakstīt uzzināto kladē. Tikai izrādījās, ka neviens īpaši daudz neatceras. Juris atcerējās varbūt par vienu stundu ilgāk. Viņi bija risinājuši dziļi filozofiskas sarunas par dzīvi un cilvēku attiecībām, bet viņš pats sīkāk neatcerējās. Tad bija atnākusi Cikāde ar svaigi uzjauktiem kokteiļiem, kuri tika uzreiz izķerti.
Melisa nokāpa pagrabā, lai kaut ko uzzinātu no tur esošajiem cilvēkiem. Skats nedaudz atgādināja šausmu filmu. Grīda bija noklāta ar guļošiem cilvēkiem, bet tie, kuri jau staigāja atgādināja zombijus, kas grīļīgi pārvietojās. No vannas istabas iznāca vienīgā mūžīgi gaišā persona – Cikāde.
-Labs rīts!
-Brīt, ballīte bija fantastiska. 
-Noteikti, ja tikai es varētu atcerēties pēdējās stundas, - Cikāde smējās.
-Es cerēju, ka tu man palīdzēsi atcerēties.
-Var jau mēģināt, nav jau tā, ka neatceros vispār neko, - draudzene Melisu mierināja.
No Cikādes viņa uzzināja, ka bija spēlējusi alias un mēmo šovu. Turklāt diezgan draņķīgi. Tad viņa esot kaut kur pazudusi ar Matiem, pēc pāris stundām parādījusies un tad viņas esot ietinušas Kreiso līmlentē. Tad arī Cikādei esot pazudusi filma.
Neredzējusi Matus guļam pagrabā, Melisa devās augšup uz viņa dzīvokli. Durvis atvēra pavisam samīcīts cilvēks.
-Labs rīts, filmas meklēšana, man liekas, ka pie tevis ir manējā, - Melisa smaidot vēlēja viņam labrītu.
-Jā, nāc iekšā, - Mati atbildēja un tikpat samīcīts devās atpakaļ dzīvoklī.
-Man Cikāde teica, ka mēs uz divām stundām esot pazuduši, ko mēs tajā laikā darījām? – viņa jautāja iekārtojusies dīvānā.
-Pag, tu neko neatceries? – viņš jautāja pavisam aizdomīgā balsī.
-Nē... – Melisa atbildēja un uztraukti sarosījās. – Notika kaut kas tāds, ko man labāk būtu atcerēties?
-Nē, nē! – Mati ļoti aktīvi sāka protestēt. Ieraugot Melisas sejas izteiksmi, viņš piebilda, - Noteikti ne tas, ko tu nupat iedomājies. Mēs tikai ļoti daudz runājām. Un zīmējām.
Viņš paņēma no nelielā galda vairākas papīra lapas ar zīmējumiem. Pēc viņa vārdiem tos visus viņi bija zīmējuši kopā. Bildes bija satriecošas. Tajās pārsvarā bija attēlotas nereālas vietas – pilis, salas, mākoņu pilsētas. Uz galda bija vēl viena papīra lapa. Melisa to gribēja paņemt, bet Mati viņu apstādināja.
-Tā lapa ir tukša, - bet viņa balss skanēja aizdomīgi.
Melisa vairāk neprasīja. Pateikusies par atgriezto filmu viņa devās tālāk. Dzīvoklī Beņķis jau bija pamodies, bet viņš nespēja sniegt nekādu noderīgu informāciju. Arī no Šarlotes un Amandas atmiņām vairs nebija nekāda labuma.
No pāris geimeriem pagrabā Melisa uzzināja, ka bija mēģinājusi cilvēkus pierunāt sacensties lidošanā uz slotas. Emīls vēl mācēja pastāstīt to, ka viņa bija ļoti aktīvi mēģinājusi sazvanīt kādu, bet viņai tas neesot izdevies. Beigās viņš viņai atņēma telefonu, jo ar katru zvanīšanas reizi Melisa esot jutusies aizvien draņķīgāk. Pie reizes viņš atdeva meitenei telefonu.
Melisa paskatījās zvanītajos numuros un apstulba. Pirms pāris gadiem neilgi pēc vecmāmiņas nāves meiteni bija piemeklējis kāds notikums. Viņa to jau bija paspējusi aizmirst, bet iepriekšējā naktī viņa bija mēģinājusi sazvanīt cilvēku, kurš bija miris pirms diviem gadiem. Viņa sadrūma. Nez kāpēc vairs nemaz negribējās turpināt meklēt iepriekšējo nakti. Tāpat tas būtu bijis diezgan neiespējami, jo neviens nespēja atcerēties lietas, kuras bija notikušas pēc diviem vai trijiem naktī.
Ballīte iegāja vēsturē ar nosaukumu „Laika mašīna”. Jo tā visus cilvēkus pārnesa no vienas dienas otrā.
Viņa atgriezās atpakaļ dzīvoklī un uzreiz devās uz savu istabu. Juris, redzot Melisu pametamies garām, par pavisam skumju sejas izteiksmi pavisam satraucās. Viņš devās meitenei pakaļ, bet atklāja, ka viņas istabas durvis ir aizslēgtas. Juris sāka satraukties vēl vairāk. Domās viņš devās lejā, lai noskaidrotu, ko Melisa ir uzzinājusi.
No Emīla viņš uzzināja to pašu ko Melisa.
-Kā tu domā, kam viņa mēģināja zvanīt? – viņš vaicāja.
-Es nezinu. Bijušajam puisim iespējams. Meitenes dzērumā tā parasti dara, - Emīls pārliecināti teica.
-Viņa neizskatās pēc tādas, kas ļoti mocītos ar sirdssāpēm.
-Ar sievietēm ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt.
-Laikam jau, - Juris novilka. Bet kaut kas tik un tā nelikās tā, kā tam vajadzētu būt.
Viņš uzkāpa atkal augšā uz dzīvokli. Tu valdīja klusums. Beņķis bija aizgājis gulēt, bet Šarlote ar Amandu devās apciemot Šarlotes māti. Šoreiz pie durvīm viņš pieklauvēja.
-Melisa? – viņš klusi iesaucās, nedaudz pagaidījis. Aiz durvīm bija kapa klusums.
Pēc kāda laiciņa Melisa tās beidzot atvēra. Viņa bija pavisam bāla, un acīs varēja redzēt biedējošu stingumu. Ieraugot Juri, meitene it kā sabruka un izrāvās no sastinguma. Iekritusi puiša rokās, viņa sāka histēriski raudāt. Puisis viņai ļāva izraudāties.
Kad asaras sāka pierimt, viņš aizveda viņu līdz gultai un sāka taisīt tēju. Melisas istabā stāvēja elektriskā tējkanna un vairākas tējas paciņas. Gaidot, kamēr tēja uzvārīsies Juris apsēdās draudzenei blakus un mierinoši aplika viņai roku apkārt.
-Kas ir noticis? – viņš beidzot klusu jautāja, kā baidīdamies no jauna izsaukt asaru plūdus.
-Nekas tāds, - meitene šņukstot atbildēja.
-Ja nekas tāds nebūtu noticis, tu tagad nemēģinātu sev izraudāt acis.
-Arī tiesa, - Melisa izšņukstēja, - bet es tikai atcerējos kaut ko ļoti sen notikušu.
-Ko tieši?
-Kādu cilvēku.
-Puisi?
Par atbildi Melisa pamāja ar galvu.
-Kas tad tāds notika, ka tu tagad tik ļoti pārdzīvo? – Juris turpināja vaicāt, redzot, ka kaut kur sirds dziļumos Melisa vēlējās uz jautājumiem atbildēt.
-Viņš nomira.
Atbilde Juri satrieca. Viņš bija gaidījis kaut ko līdzīgu: „viņš mani pameta” vai „viņam bija cita, bet kas tāds, jau bija nopietni.
-Kāpēc viņš nomira? – pēc neilgas pauzes Juris vaicāja.
-Viņu noindēja.
-Kas un kāpēc?
-Es neesmu droša. Man liekas, - Melisa sāka runāt ātrāk un plašāk, mēģinādama ātrāk no visa, visa tikt vaļā, - ka to izdarīja mana māte. Mēs bijām draugi jau no bērnudārza. Es viņam varēju uzticēties. Pēc vecmāmiņas nāves man likās, ka viņš tagad bija visa mana pasaule. Bet māte to nesaprata. Es vairāk klausījos viņā nevis mātē. Viņa par to bija nikna. Un tad. Tad vienu dienu viņa bija pavisam jauka. Viņa uzaicināja viņu pusdienās. Tajā vakarā viņam palika pavisam slikti un viņš nomira. Ārsts teica, ka viņš kaut ko ir nelāgu ieēdis. Bet man pat neļāva iet uz bērēm. Un atvadīties.
Viņas stāsts beidzās ar jaunām asarām. Juris vairs nezināja, ko teikt. Viņas māte bija izskatījusies psihopātiska, bet ne jau pēc maniakālas slepkavas.
-Tu viņam biji mēģinājusi zvanīt?
Melisa par atbildi atkal pamāja ar galvu. Izslēdzās tējkanna. Ar vienu roku Juris ielēja tēju krūzē un pasniedza krūzi Melisai. Meitene paņēma karsto tēju, bet karstumu viņa nejuta. Asaras vēl aizvien tecēja pār viņas vaigiem. Līdz šim viņa nevienam pašam nebija stāstījusi par seno notikumu. Tur atpakaļ viņai nebija neviena, kam pastāstīt, jo jaunus draugus, kuriem uzticēties, iegūt viņai bija bail. Un visu šo vasaru tas bija licies tik tālu pagātnē. Bet arī tagad viņai bija bail pielaist sev cilvēkus pavisam tuvu klāt. It īpaši Juri, kurš viņai tik ļoti patika.
Arī Juris tagad saprata meitenes izvairīšanos no viņa. Bet pāri visam bija vēlme draudzeni pasargāt. Ja viņas māte bija tik maniakāla, lai novāktu meitas draugu, tad viņa noteikti nepacietīs to, ka viņai tagad ir daudz draugu, kas par viņu rūpējas mātes vietā.
-Neuztraucies, viņa nevienam šeit netiks klāt. Es apsolu, - viņš teica Melisu pavisam cieši apskaudams.
-Apsoli? – viņa jautāja, skatīdamās puisim acīs.
-Apsolu, - Juris atbildēja. Viņu acis saistīja solījums, kuru pilnībā izteica skatiens. Juris paliecās nedaudz uz priekšu, un viņu acis reizē aizvērās.
Viņu pirmais skūpsts garšoja pēc asarām, bet tam klāt jaucās kāda netverama, salda piegarša. Abiem likās, ka viņi ir pacēlušies virs zemes un atrodas kaut kur tālu, tālu izplatījumā prom no visiem.
Skūpstam beidzoties daļa burvības pagaisa, un Melisa nosarkusi sāka vērot tējas krūzi. Viņas lūpas rotāja samulsis smaids. Juris nolika savu galvu uz meitenes pleca. Viena viņa roka vēl aizvien bija aplikta ap viņas vidukli.
Neviens no viņiem nevēlējās runāt.
Pēc kāda laika no Beņķa istabas sāka skanēt skaļa mūzika, kas drīzāk atgādināja neartikulētu troksni.
-Romantiskiem mirkļiem neder pankroks, - Melisa secināja.
-Piekrītu, - puisis nosmējās un izstaipījās.
-Paldies tev, - viņa teica un kautrīgi viņu noskūpstīja uz lūpām. Jura sirds vēlreiz salecās. Bet Melisa jau bija piecēlusies un devās uz virtuvi. Tagad Juris nedaudz apmulsa. Viņš nesaprata, kas tagad bija izmainījies viņu attiecībās, jo kaut kas noteikti vairs nebija tā kā agrāk.
Puisis iegāja virtuvē. Tur Melisa turēja seju zem krāna ar aukstu ūdeni, mēģinot noskalot nost visas negatīvās emocijas. Sajutusies jau labāk viņa iztaisnojās un aizgrieza ūdens plūsmu. Tikmēr Juris viņai bija pienācis klāt un no aizmugures meiteni apskāva. Pēkšņi viņa sajutās tik droša.
-Un nemaz neiedomājies laist mani vaļā, - viņa nočukstēja.
Tas bija kā apstiprinājums tam, ko Juris tik ilgi jau bija gaidījis. Vienmēr sliktās lietas beidzas ar kaut ko labu. Dažreiz pat tiek piepildīti sapņi un iegūts iekšējs miers.
Bet nekāda divu cilvēku atklātā romantika nevar stāties ceļā pankam, kurš ir izsalcis un vēlas tikt pie ledusskapja. Pilnīgi noignorējis jaunos mīlniekus Beņķis sāka rakāties pa virtuvi, meklējot pusdienas.
-Pagaidi, es kaut ko mums visiem trim tūlīt pagatavošu, - ierunājās Melisa, kura jutās tā, ka varētu pabarot visu pasauli. Tā nu viņa ķērās pie īpaši garšīgu makaronu vārīšanas, kamēr Juris ar Beņķi apsprieda „Laika Mašīnas” spilgtākos momentus, ko viņi vēl bija spējīgi atsaukt atmiņā.
Tieši laikā uz vakariņām ieradās arī Šarlote ar Amandu
Vakaru viņi pavadīja ģimeniskā lokā. Amanda izvilka senaizmirstu monopola dēli un viņi nodevās spēlēšanai līdz vēlam vakaram. Meiteņu acīm nepaslīdēja garām tie nejaušie pieskārieni, acu skatieni un pārējie sīkumi, kas liecināja par izmaiņām abu jauniešu attiecībās. Šarlote ar Amandu saskatījās un pasmaidīja. Viņas atcerējās tos laikus, kad pašas bija tik tikko iemīlējušās viena otrā.
Juris devās prom ap pusnakti. Melisa jau žāvājās un viņas acīs varēja nolasīt to, ka meitenei no rīta būs pavisam grūti pamosties. Viņa pavadīja Juri līdz kāpņu beigām.
-Tad jau līdz rītdienai?
-Aha. Gaidīšu tevi kā parasti, - puisis atbildēja un uz viņas lūpām uzspieda atvadu skūpstu.
Kad Juris bija pazudis ārā tumšajā naktī, Melisa laimīgi atslīga pret durvīm. Dzīvē bija pienācis tas mirklis, kad viss notika tā, kā tam vajadzēja notikt jau sen. Rūgtums un bailes, kas viņu pārņēma atceroties notikušo traģēdiju, bija izgaisušas un to vietā stājās laimes un drošības sajūta. Par spīti nogurumam viņa tovakar ilgi nevarēja aizmigt. Viņa domāja reizē par visu un par neko.
Atgriežoties mājās Jurim tās vairs nelikās tik tukšas kā parasti. Puisim vēl turējās siltuma sajūta sirdī. Iegājis virtuvē pakaļ ūdenim, viņš ieraudzīja savu mazo brāli.
-Čau sīkais, - viņš iesaucās un apskāva brāli. Vienīgais iemesls, kāpēc viņš nesaņēma sitienu pretī bija tas, ka viņa brālis nepaspēja aptvert, kas notiek.
-Galīgi jucis? – viņš sev vaicāja, vērodams, kā viņa vecākais brālis dungodams atgriežas savā istabā, žonglēdams ar ūdens pudeli. 

25. nodaļa. Ballīte jeb stāsts par zudušām atmiņām.

Lūdzu ievērojiet, ka šonakt ir tapušas divas nodaļas. Nepalaidiet vienu garām.

Četros nulle, nulle zvanīja modinātājs.
No gultas izvēlās divas pusaizmigušas meitenes. Cikāde pilnībā pamodās pirmā. Melisa vienmēr apbrīnoja to enerģiju, kas nerimstoši kūsāja meitenē. Viņa pati pamodās tikai tad, kad ielēja sev sejā aukstu ūdeni. Atgriezusies istabā viņa ieraudzīja Cikādi jau pilnībā gatavu. Visu laiku, kamēr Melisa taisījās, Cikāde lēkāja apkārt pa istabu. Melisa savukārt visu laiku runāja. Agri no rītiem viņu apklusināt nespēja pilnīgi nekas.
Kad viņa bija gatava, meitenes savāca dāvanas un kūku. Tad viņas pavisam klusām sāka lavīties ārā no dzīvokļa un lejā pa kāpnēm. Melisa jau iepriekšējā vakarā bija sarunājusi ar vienu no geimeriem, lai viņi atstāj pagraba durvis neaizslēgtas.
Pie durvīm viņas aizdedzināja svecītes uz kūkas. Klusi atvērušas durvis viņas ielavījās iekšā. Kā par brīnumu vismaz 4 cilvēki vēl negulēja. Ar brīdinošām zīmēm, viņas lika tiem izturēties klusu. Kreisā gultu bija pavisam viegli atrast. Tā bija vienīgā gulta, kurai bija sega ar lācīšiem un Kreisā mati, kā spilgts zāles kušķis rēgojās vienā tās galā.
-Viens. Divi, Trīs! – Cikāde čukstēja un pēc trīs sasita kopā šķīvjus. Abas meitenes sāka dziedāt dzimšanas dienas dziesmu. Viss pagrabs, ieskaitot Kreiso, pamodās. Lielākā daļa cilvēku sāka dziedāt līdzi. Pats jubilārs izskatījās pēc tāda, kurš neko nesaprot un ir pārliecināts par to, ka vēl aizvien sapņo. Kad dziesma izskanēja, Cikāde ieleca viņa gultā un uzspieda viņam uz lūpām lielu dzimšanas dienas buču. Pēc tam viņam lika nopūst svecītes. Tad Kreisais tika apdāvināts. Saņemot Cikādes dāvanu, viņa seja pieņēma neatkārtojamu izteiksmi. Tā svārstījās starp „Burkāni! Kā es tevi mīlu” un „Pag, kas pie velna?”. Viņš svēti apsolījās šīs abas lietas vienmēr lietot kopā. Bet kleitu viņš uzvilka mugurā uzreiz.
-Tagad es jūtos kā īsta līgava, - Kreisais lepni teica, iekozdamies burkānā.
Dzimšanas dienas šokolādes kūka četros no rīta patika visiem. Drīz no kūkas palika pāri tikai šokolādes nospiedums uz šķīvja un svecītes. Šoreiz tā pat negaršoja pēc olām ar šokolādes garšu.
Kad viss bija apēsts, pulkstenis pie sienas rādīja pieci no rīta. Melisa nožāvājās.
-Ejam atpakaļ gulēt? – viņa vaicāja.
-Labi, - Cikāde atbildēja uz viņu kritiski paskatījusies, - citādāk tu tūlīt aizmigsi sēžot, bet tevi vēl šovakar dzīvu vajadzēs.
Viņas novēlēja visiem pamodinātajiem cilvēkiem saldu dusu un devās atpakaļ uz dzīvokli gulēt. Nākošreiz viņas pamodās tad, kad ārā jau bija pavisam gaišs un dzīvoklī notika pierastā rosība.
Dienas plānā vēl bija aiziet līdz veikalam ar kādu pilngadīgu personu un iegādāties dzeramo vakaram. Cikādei bija iedvesma jaukt kokteiļus, tāpēc viņai jau bija sastādīts saraksts ar nepieciešamo alkoholu.
Līdzi viņām izdevās sarunāt Beņķi. Kamēr viņš taisījās, uzvilka bikses un tamlīdzīgi, Cikāde virtuvē mazgāja tukšās pudeles, lai nevajadzētu visus kokteiļus katru reizi jaukt no jauna.
Ar veikalu viņi tika galā diezgan ātri. Melisa saprata, ka pudeļu nešana ir diezgan smaga nodarbe. Tāpēc viņa bija priecīga beidzot nokļūstot atpakaļ mājās. Viņai par pārsteigumu virtuvē pie galda jau sēdēja Juris ar Matiem un dzēra alu.
-Ballīte jau sākas? – Beņķis vaicāja, viņiem piebiedrodamies.
-Jāsāk jau ir. Lai ballīte ilgāka sanāk, - Juris smējās.
-Uzmanies, ka viņa tev nebeigsies pirms sākuma, - Melisa iebilda, krāmēdama ārā uz galda pudeles.
-Nu gan jums te ir kolekcija, - atzinīgi novērtējis pudeles, Mati teica. – Jūs vienkārši gribat visu izmēģināt vai arī jums te būs kokteiļu jaukšana.
-Viennozīmīgi kokteiļi, - topošā bārmene atteica un sāka meklēt nepieciešamos traukus.
Melisa tikmēr izmantoja iespēju iemukt savā istabā un steidzīgi izpildīt dažus mājasdarbus, jo viņai bija tāda sajūta, ka nākošajā dienā no mājasdarbu pildīšanas nekas nesanāks. Vēstures esejas vidū pie viņas durvīm kāds pieklauvēja.
-Jā?
-Varu ienākt? – jautāja Matu galva.
-Protams, it īpaši, ja tu nāc ar zināšanām par Bizantiju.
-Nē, tādu gan man nav. Bet mani nupat izmeta ārā no virtuves.
-Kāpēc?
-Es gribēju uzjaukt kādu kokteili, bet Cikāde man neļāva, un tad mēs sakāvāmies. Tad Jurim un Beņķim nostrādāja sieviešu solidaritāte un viņi mani izlika aiz durvīm.
-Neveicas tev, - Melisa smējās un lika viņam apsēsties turpat uz grīdas. Meitene turpināja rakstīt savu vēstures eseju, bet Mati pievērsās viņas vēstures grāmatai. Abi bija tik tālu iegrimuši katrs savā nodarbē, ka nemaz nepamanīja istabā ienākam Cikādi ar kokteiļu krūzēm rokās.
-Ei, tauta, - viņa uzsauca.
Mati izbijās un izmeta no rokām grāmatu, bet Melisa netīšām šo saucienu ierakstīja savā esejā. Turklāt viņa bija tik tālu iegrimusi, ka turpināja rakstīt. Cikāde viņu aplūkoja, izgāja no istabas un atveda Juri.
-Izdari kaut ko ar viņu. Viņai ir pazudusi saikne ar ārpasauli. Viņa atrodas Bizantijas impērijas laikos, - Cikāde šausminājās.
Juris kritiski paskatījās, tad viņš meiteni pacēla, pārmeta pāri vienam plecam un iznesa ārā no istabas. Viņš viņu iznesa cauri visam dzīvoklim un nometa uz dzīvojamās istabas dīvāna. Tad uzradās Cikāde ar segu un kokteiļa krūzi. Viņa ievīstīja Melisu segā un iedeva viņai krūzi:
-Veseļojies bērns, veseļojies.
Melisa sāka smieties: - Ja es kādreiz gribēšu sajukt prātā, jūs man to neļausiet, vai ne? Bet, ja jūs mani vienmēr ārstēsiet ar šitādām dzirām, tad jukt prātā es varētu biežāk, - viņa teica, kad bija pagaršojusi Cikādes uzjaukto kokteili.
Tad bija arī pienācis laiks doties lejā uz ballīti. Viņi nonesa lejā bļodu ar nenosakāma sastāva garšīgu dzērienu, kas atgādināja ļoti pakusušu šokolādi un vairākas pudeles ar Cikādes jauktajiem kokteiļiem. Cilvēki bija sākuši vākties. Un viņu solījās būt daudz, jo Kreisais pazina gandrīz visus un tie, kurus nepazina viņš, zināja viņu.
Kreisais vēl joprojām staigāja Melisas dāvinātajā kāzu kleitā. Viņš visiem stāstīja to, ka jūtas, kā laimīgā līgava savā kāzu dienā. Uz viena galda stāvēja bļoda pilna ar pagatavotiem roltoniem. Pie tās stāvēja Juliana ar Emīlu un sacentās ar ēšanas ātrumu. Bet ieraudzījusi Melisu, Juliana kapitulēja un skrēja sasveicināties ar draudzeni.
Par dzeramo cilvēki bija parūpējušies ar uzviju. Kad visi bija puslīdz ieradušies, katrs sev pielēja plastmasas krūzīti ar savu mīļāko dziru un klausījās Kreisajā.
-Tagad vajadzētu būt tostam, bet es tikai lūdzu - piedzerieties par mani! - un visi iedzēra uz viņa veselību.
Kreisā ballīte tiešām bija tāda, kas rāva nost pagrabu. Pat burtiskā nozīmē, jo kādā mirklī Beņķis mēģināja izrakt pagraba grīdā caurumu. Par laimi viņu diezgan ātri apturēja, jo tomēr nebūtu bijis labi, ja viņš būtu aizracies līdz Ķīnai un ballītē masveidā sāktu ieplūst ķīnieši.
Melisa atcerējās ballītes pirmās trīs stundas. To laikā viņa bija pīpējusi ūdenspīpi un runājusi ar apkārtējiem par ģeometriju.
-Aplis ir daudzstūris ar ļoti daudziem stūriem.
Bedrēm.
-Paņem izroc somu un ieliec viņā bedri, tad ieliec to atpakaļ bedrē un atroc atkal ciet.
Un lidojošiem rūķīšiem.
-Viņi ielidos tavā istabā un nozags visus tavus putekļu zaķīšus.
Tad viņa bija gājusi ārā spēlēt sunīšus, nokritusi un nobrāzusi kāju. Juris bija tēlojis medmāsiņu un apsējis viņas kāju. Tikai diemžēl to, kura nebija nobrāzta. Cilvēki piedzērās apbrīnojami ātri. Pēdējā lieta, ko Melisa atcerējās bija tas, ka viņa gulēja uz Jura ceļiem pīpējot ūdenspīpi.
Tad viņa atjēdzās nākošajā rītā gultā. Viņai apkārt bija aplikta Jura roka, kas likās nenormāli smaga. Izstaipoties Melisa pēkšņi pamanīja to, ka viņa augšup gurniem ir pilnīgi kaila. Protams, pamodusies puskaila gultā ar Juri, viņa vainoja puisi. Ar kāju palīdzību viņa izgrūda viņu ārā no gultas.
-Kas? Ko? Au! – viņš izdvesa skaņas pamostoties.
-Ko mēs vakar darījām?
-Es nezinu. Kāpēc tu esi plika? – viņš vaicāja, pamanīdams to, ka Melisa piesedzas ar segas palīdzību.
-Es nezinu, tāpēc jau es tev jautāju.
Pēc Jura sejas izteiksmes viņa saprata to, ka puisis neko neatceras. Melisa ievaidējās un palūdza Jurim pamest viņai kādu kreklu. Apģērbusies viņa izlīda ārā uz virtuvi. Tagad gribējās tikai dzert.
Virtuvē sēdēja Šarlote ar Amandu.
-Smukas krūtis, - labrīta vietā noteica Amanda.
-Kas īsti vakar notika? Es plika skraidīju apkārt vai? – Melisa vaicāja. Viņas balsī jau jautās bezcerība.
-Ne gluži.
-Bet?
-Beņķis tevi pie durvīm aplēja ar sīrupu un tu gāji mazgāt drēbes. Cik es sapratu pēc tā, cik ilgi tu paliki vannas istabā, tu biji tur aizmigusi. Tad tu pamodies un aizgāji gulēt uz savu gultu drēbes atstājot vannā, - Šarlote stāstīja.
-Viņa staigāja apkārt pusplika un es to neatceros, - ievaidējās Juris, kurš arī bija ienācis virtuvē.
-Varbūt skats bija pārāk fantastisks, lai to varētu atcerēties. Priecājies, ka nepaliki akls no tāda daiļuma uzlūkošanas,
-Melis smējās, juzdamies jau nedaudz labāk. Vismaz viņa nebija plika skraidījusi apkārt. Tagad atlika noskaidrot, ko viņa bija darījusi visu pārējo laiku. 

24. nodaļa. Kurā Melisa sāk strādāt un nopērk kāzu kleitu.

Tā bija viena no daudzajām tāda veida mājām Rīgas centrā. Daudz stāvu un burvīga fasāde, izrotāta ar dažādām māla puķēm, vīriešu sejām un sieviešu augumiem. Arī kāpņu telpa bija raksturīgi īpatnēja. Kāpnes augšup vijās spirālē. To margas bija izlocītas ornamentos. Grīdas flīzes veidoja savdabīgu rakstu.
Melisa ieskatījās lapiņā. Viņai bija jākāpj uz trešo stāvu. Pilnīgi runājot pretī senatnīgajām paskatam, trešajā stāvā atradās modernas stikla durvis. Aiz tām varēja redzēt pieņemšanas galdu un gaiteņus, kas devās divos virzienos. Ievilkusi elpu, viņa devās iekšā.
Pēc sekretāres norādījumiem viņai vajadzēja iet pa labi līdz kabinetam ar numuru 154. Visas durvis šeit bija vienādi brūnas un neizteiksmīgas, bet, ieejot iekšā pie Šarlotes, Melisa nokļuva pilnīgi citā pasaulē.
154. telpa bija plaša un gaiša. Sienas bija noklātas ar dažādiem attēliem un skicēm. Telpas vidū atradās liels gads noklāts ar dažādiem rasēšanas rīkiem un vēl skicēm. Gar sienām bija vairāki plaukt piekrauti ar mapēm un grāmatām. Vienā istabas stūrī bija neliels galds ar datoru. Pie tā pašlaik sēdēja Šarlote un kaut ko aktīvi rakstīja. Melisai ienākot, viņa brīdinoši pacēla roku, liekot Melisai sastingt. Tad pāris minūtēs viņa pabeidza rakstīt un pievērsās draudzenei.
-Ū, labi izskaties, - viņa atzinīgi novērtēja, uzmezdama skatienu Melisai. Meitene par atbildi iesmējās un īsumā pastāstīja, kā viņa līdz šādam izskatam bija nonākusi. Šarlotei klausoties sākās pamatīga smieklu lēkme.
-Lūk, šis ir iemesls, kāpēc sieviešu solidaritāte ir jāciena, - Šarlote beidzot pateica, kad bija beigusi smieties. – Bet tagad ejam pie priekšnieces. Jānokārto viss ar dokumentiem. Domāju, ka mēs tāpat neko labāku par tevi neatradīsim, - Šarlote smējās.
-Paldies, - Melisa tēlotā apvainojumā norūca.
Viņas atkal izgāja brūnajā gaitenī. Pa ceļam Šarlote stāstīja, ka viņa no rīta jau bija brīnījusies par to, ka nevarēja dzirdēt Melisas ik rīta kautiņus ar Beņķi.
-Es jau cerēju, ka jūs esat saraduši no rītiem dalīt virtuvi un es varēšu mierīgi gulēt, - viņa nopūtās. Pirms Melisa paspēja atbildēt Šarlote jau atvēra kādas durvis.
Pretēji Šarlotes darba telpai, kas izstaroja radošu nekārtību, šī telpa bija visparastākais ofiss. Kārtīgs galds, skapji gar sienām un oficiāla izskata krēsli galda priekšā. Sieviete, kura sēdēja aiz galda, ļoti piestāvēja biroja videi. Viņa bija dāma pusmūžā gaišā kostīmā, ar kārtīgi ieveidotiem blondiem matiem un atturīgu grimu. Tieši tāda, pie kuras varētu vēlēties pasūtīt savas ģimenes ligzdiņas izdaiļošanu.
-Sveika atkal, - Šarlote uzrunāja savu priekšnieci, - es atvedu jauno palīdzi.
Viņas sasveicinājās. Melisa jau varēja just, ka topošā priekšniece jau ir viņu pieņēmusi kolektīvā. Protams, viņa uzdeva dažādus jautājumus par to, ko Melisa jau ir darījusi, vai viņai ir bijusi kāda saskare ar grāmatvedību un tamlīdzīgas lietas. Meitenei tika pastāstīts tas, ka viņai vajadzēs palīdzēt Šarlotei sarēķināt izmaksas, iznēsāt pa nodaļām dokumentus un aizpildīt vienkāršās veidlapas.
-Principā, tev būs jādara tie sīkie darbi, kurus šeit neviena no radošajām personām negrib īsti darīt, - Šarlote teica. – Tu būsi kā labais gariņš.
-Man liekas, ka man tas pat varētu patikt, - Melisa secināja. Arī alga viņu apmierināja, ja viņa būs taupīga, tad vajadzētu pietikt gan ēdienam, gan īrei.
Atlika tikai nokārtot dokumentus. Par laimi Melisa bija no mājām paņēmusi arī savu nodokļu grāmatiņu, jau iepriekš paredzot, ka Rīgā nekas cits viņai neatliks, kā vien atrast darbu. Pārējie vajadzīgie dokumenti bija sagatavoti jau no rīta.
-Sveicu komandā, - Melisu apsveica viņas jaunā priekšniece. – Es ceru, ka tev darāmās lietas ierādīs Šarlote. Pavisam nesen viņai pašai ar tām vajadzēja nodarboties.
-Jā, kad te sāku strādāt sāku gandrīz no pašas apakšas. Studentu centieni izsisties.
Melisa sāka strādāt tajā pašā dienā. Nolikusi mantas Šarlotes kabinetā, viņa iekārtojās vienā lielā galda stūrī ar kalkulatoru, čeku un papīra lapu čupu. Viņai tika parādīts, kuras lietas ir jāsaskaita un jāieraksta tabulā.
-Urā, lai top svētīts rutīnas darbs, - smējās Melisa.
Sākumā rēķināšana padevās viegli, turklāt visur, kur viņa nesaprata Šarlote bija klāt, lai palīdzētu. Tikai uz beigām acis jau sāka griezties un visur, kur viņa paskatījās, varēja redzēt lidojošus skaitļus. Dodot iespēju Melisai izvēdināt galvu Šarlote viņai iedeva aiznest mapi ar dokumentiem uz ceturtā stāva 215. kabinetu. Par spīti tam, ka telpās Melisa orientējās slikti, šo telpu viņa atrada pavisam viegli. Tā izrādījās pavisam liela telpa ar cilvēkiem un galdiem. Tur valdīja pamatīga kņada. Cilvēki runāja pa telefoniem, zīmēja, apspriedās un apmētāja viens otru ar auduma gabaliem. Vienā telpas stūrī kāds pat apzeltīja bilžu rāmi.
Tā kā Melisas ienākšanu neviens nebija pamanījis, viņa vērsās pie tuvākā cilvēka, kas izrādījās aktīva meitene ar astē saņemtiem matiem.
-Sveiki, vari, lūdzu, pateikt, kur šeit varu atrast Alisi? – Melisa jautāja un par atbildi saņēma rokas mājienu uz kādas sievietes pusi, kura aktīvi kaut ko mēģināja uzzīmēt uz planšetes.
Melisa devās pie viņas un pasniedza dokumentus. Par atbildi uz nedaudz neizprotošo skatienu viņa izskaidroja to, ka tagad šeit strādās. Sievietes skatiens uzreiz noskaidrojās.
-Ū, jauna gaļa, - viņa nosmējās.
-Svaiga un neēdama, - Melisa atteica.
Sieviete parādīja viņai augšup pavērstus īkšķus un pievērsās atpakaļ savam darbam.
Dienas beigās Melisa kopā ar Šarloti devās mājup. Viņa bija jaunu iespaidu pilna. Nostrādājusi četras stundas un izskraidījusi pa visiem iestādes galiem, meitene jau jutās piederīga jaunajam darbam.
Ieejot pa durvīm viņa taisnā ceļā devās uz virtuvi. Izlaistās pusdienas jau pēdējās divas stundas lika sevi manīt. Par laimi virtuvē bija pietiekami daudz ēdiena. Un Amanda. Kuru Melisa pamanīja tikai pēc tām, kad bija jau iekodusies ābolā un uzlikusi vārīties ūdeni.
-Labs rīts, - viņa sveicināja. – Kā gāja pirmajā dienā?
-Diezgan labi, - Melisa atbildēja. Tas gan drīzāk izklausījās pēc „dieuan abi”, jo Melisa ļoti aktīvi vēl ēda ābolu.
-No viņas sanāktu labs mājas gariņš, jo strādā viņa nenogurstoši, - Šarlote teica, ienākdama virtuvē.
-Viss ir labi, kamēr es nekļūstu caurspīdīga, - Melisa atbildēja, bakstīdama katlu ar makaroniem cerībā, ka tas vārīsies ātrāk.
Beigu beigās viņa tos sagaidīja. Pēc ēšanas viņai palika tikai viena vēlme – gulēt. Bet šī iespēja viņai vēl bija ļoti tāla. To pa gabalu turēja ceļš. kuru sauc par mājasdarbiem un kontroldarbiem nākošajā dienā. Melisa ievaidējās, paskatoties plānotājā.
Pulksten vienos viņa laimīgi atkrita gultā. Iepriekš gan viņa brīdināja Beņķi, lai viņš viņu pamodina, ja viņa nestāv virtuvē un neaizņem ceļu pie ledusskapja.
Nedēļas beigās Melisa nedaudz atgādināja dzīvespriecīgu, staigājošu dzīvo mironi.
-Es esmu pieradusi dzīvot askētiski, bet tagad tas uzņem jaunus apgriezienus. Man pilnai laimei pietiktu ar horizontālu virsmu un miegu, - viņa stāstīja Vivai. Kā izrādījās, viņa bija ļoti jauka meitene. Un pirmais iespaids Melisai par viņu bija izrādījies maldinošs.
Darbā viņa jau bija iepazinusies ar lielāko daļu cilvēku. Cilvēki bija pieraduši pie viņas staigāšanas un dokumentu iznēsāšanas. Viņa izrādījās pavisam noderīga, jo bieži vien meitene tika sūtīta no viena kabineta uz otru ar dažādiem dokumentiem, mapēm, papīra ruļļiem un ziņojumiem.
Par spīti tam, ka tas bija nogurdinoši, Melisai sāka šis darbs tiešām iepatikties. Turklāt vienmēr bija aizraujoši pētīt istabu plānus. Dažas telpas bija pilnas ar audumu paraugiem un dažādiem interjera sīkumiem. Nodaļā, kurā cilvēki veidoja dārzu plānojumu, vienmēr atradās dažādi dīvaini augi. Melisai pašai reiz vajadzēja uz turieni nest atsūtītu palmu.
Melisa bieži varēja vērot Šarlotei strādājam. Ik pa laikam novērsdamies no rēķiniem, viņa varēja sekot tam, kā tapa telpas uzmetums, tika ieskicēti dažādi sīkumi un izvēlēti īstie materiāli. Meitenei sāka rasties ideja par to, ko viņa vēlas darīt pēc tam, kad būs izcīnījusi cīņu ar vidusskolu.
Esošajā mirklī cīņa bija smaga. Visu bija grūti apvienot. Mājasdarbus viņa bija sākusi pildīt starpbrīžos, jo vakaros galvenokārt nāca miegs. Marija gan bija pilnīgi pārliecināta, ka Melisa tā sevi tikai nobeigs. Pati pārgurusī radība gan bija pārliecināta, ka viņai vajag brīvdienās tikai kārtīgi izgulēties un viņa būs spējīga atkal ķerties pie visa klāt.
Bet šīs brīvdienas nebija paredzētas tam, lai gulētu. Sestdien Kreisais taisījās svinēt savu dzimšanas dienu. Kā Melisa bija dzirdējusi, viņa ballītes bija paredzētas tam, lai norautu pagrabam grīdu.
Piektdien pēc darba Melisa ar Cikādi devās meklēt Kreisajam dzimšanas dienas dāvanu. Cikāde jau likās diezgan pārliecināta par to, ko grib viņam dāvināt. Viņas iegāja Origo Rimi veikalā. Viņa uzreiz devās pie burkānu stenda.
-Zināji, ka viņš pārtiek principā tikai no burkāniem un roltoniem? – Cikāde jautāja, piekrāmēdama ar burkāniem vienu maisiņu pēc otra. Piepildījusi kādus trīs, viņa kritiski uz tiem paskatījās. – Domā, ka viņam ar to kādu mēnesi pietiks?
-Vajadzētu pietikt, - Melisa atbildēja, - bet tu domā, ka viņam pietiks tikai ar burkāniem?
-Nē, - Cikāde atbildēja, un tā kā viņas jau atradās pie kasēm, viņa pie pirkuma piemeta pāris prezervatīvu paciņas. – Man liekas, ka šī ir dīvainākā lietu kombinācija, ko es jebkad esmu iegādājusies.
To apstiprināja arī pārdevējas skatiens. Viņa vairākas reizes paskatījās uz Cikādi un viņas pirkumiem, turklāt pārjautāja, vai tie ir kopā. Melisa vairs nevarēja izturēt. Viņa izmetās no rindas un apsēdās ārpusē uz grīdas histēriski smejoties. Drīz viņai pievienojās Cikāde.
-Es nekad nebūtu domājusi, ka tieši gados vecāki cilvēki ir tik samaitāti.
-Melis, nebrīnies. Viņiem padomju laikā seksa nebija, vajadzēja taču kaut kā citādi izklaidēties. Varbūt tie burkāni viņai atnesa labas atmiņas.
Viņas vēl kādu laiku smējās un vāļājās pa grīdu, traucējot gājēju kustībai. To gan drīz pārtrauca apsargs, ļoti pieklājīgi lūdzot viņām tīt makšķeres. Nedaudz sapīkušas viņas devās tālāk. Arī Melisai vajadzēja atrast Kreisajam dāvanu. Viņas kādu stundu bezmērķīgi klejoja pa Origo plašumiem. Tad Cikādei radās laba doma: – Ejam uz tirgu. Tur noteikti būs vismaz kaut kas viņam piemērots.
Tirgus Melisai bija kaut kas pavisam jauns. Skatam pavērās daudz brūnu tirdzniecības būtu, no kurām jau daudzas taisījās ciet. Starp tām slējās augstas ķieģeļu ēkas, kurās atradās veikali, dzīvokļi un pat kāda viesnīca. Otrā pusē bija plaši angāri, kuri agrāk bija paredzēti cepelīniem. Cikāde šeit pazina katru stūrīti, jo agrāk viņai un Julianai piektdienas vakaros bieži nebija ko darīt. Viņas zināja pa kurām kāpnēm jākāpj, lai ieskatītos dīvainās telpās un starp kurām tirdzniecības būdām ir vislabāk paslēpties.
Līkumojot cauri tirgus būdām, Melisas skatiens pēkšņi pievērsās baltai, kuplai kleitai ar spīgulīšiem. Tā nedaudz atgādināja apēstu un izvemtu kūku, bet pat tam bija savs šarms.
-Redzi, kāzu kleita, - Melisa piebikstīja Cikādei.
-Ideāli, - viņa tikai spēja noelsties.
Kleitas izmērs bija pietiekami liels, lai viņā varētu ielīst vismaz divas Melisas. Tikai Melisa šaubījās vai par šādu kleitu ir vērts maksāt divdesmit latus.
-Jūs nevarat būt nopietna. Izskatās, ka kāds būtu uz viņas visu mūžu sēdējis, - viņa sāka strīdēties ar pārdevēju.
-Ko jūs, tā ir jaunākā kolekcija. Uzreiz no fabrikas.
-Par šādu summu, tā ir pircēju krāpšana. Es par šo galdautu dotu kādus piecus latus ne vairāk.
-Jūs esat traka. Paskatieties kāds audums, kādas šuves.
Strīds turpinājās kādas minūtes desmit. Kleitai tika atrastas vismaz desmit labas īpašības un tik pat daudz sliktas. Melisa bija pieradusi kaulēties ar savu māti par parastām lietām, tādēļ šāda kaulēšanās likās pavisam viegla. Beigās viņa kleitu dabūja par sešiem latiem, un pārdevēja izskatījās laimīga par to, ka viņa beidzot dodas prom ar visu nolāpīto kleitu.
-Iespaidīgi, - Cikāde atzinīgi novērtēja Melisas spējas. – Tu tagad noteikti iekļuvi manā ievērojamāko cilvēku top desmit.
-Paldies, paldies, - Melisa pateicās zemu paklanoties, - nevajag jau. Tas ir dabisks talants. Bet tagad gan dodamies pie manis. Mums vēl ir jāuzcep kūka, un es vēl joprojām gribu gulēt.
Cikāde bija plānojusi nakšņot pie Melisas, lai jau no paša rīta varētu pārsteigt Kreiso ar kūku, svecītēm un burkāniem. Līdzi viņa pat bija paņēmusi neliela izmēra šķīvjus, lai varētu radīt dzimšanas dienas troksni.
Mājās jau bija iestājies vakara nogurums. Melisas dzīvokļa biedri un pāris Beņķa draugi sēdēja iekārtojušies pie televizora un skatījās vakara filmu. Meitenes savukārt devās uz virtuvi. Melisa bija izlēmusi izmantot iegūtās zināšanas par šokolādes kūkas gatavošanu. Turklāt bezveidīga kūka vislabāk Kreisajam piederētos.
Šoreiz gatavošana neizvērtās tik lielā haosā kā iepriekšējā reizē. Kaut gan grīda tika pie svaigas olu maskas. Drīz kūka bija gatava. Melisa drošības dēļ viņu neatstāja ledusskapī, jo zinot Beņķi, tā noteikti līdz nākošajam rītam neizturētu. Ielikusi kūku istabas skapī, Melisa pievienojās Cikādei dāvanu saiņošanā.
Tad viņas beidzot uzlika modinātājus uz četriem no rīta un devās pagulēt pāris stundas. 

23. nodaļa. Kas seko līdzi diezgan neveiksmīgam rītam.

Nākošo pāris nedēļu laikā Melisa pielāgojās jaunajam dienas ritmam. Katru rītu viņa sešos izvēlās ārā no gultas. Tad viņa aizvilkās līdz dušai. Nomazgājusies un apģērbusies viņa devās uz virtuvi, kur ar Beņķi izkāvās par piekļuvi plītij, skapjiem un ledusskapim. Piecpadsmit minūtes pāri septiņiem viņa izgāja ārā no mājas, lai pusastoņos satiktu Juri, kurš parasti pamanījās nedaudz kavēt. Bez piecpadsmit minūtēm astoņos viņi iegāja skolā un devās pie skapīšiem. Astoņos sākās stundas.
Melisas māte bija mēģinājusi izņemt meitas dokumentus, bet Emīla plāns bija nostrādājis. Tikai Melisas klases audzinātāja piegāja viņai klāt un lūdza apstiprināt stāstīto. Kad Melisa pateica, ka tas viss ir tiesa, viņai tika apsolīts, ka bez viņas klātbūtnes dokumentus nevienam neatdos.
Skola izrādījās ļoti interesanta vieta. Marija uzreiz ņēma Melisu savā paspārnē. Viņa izrādījās ļoti aktīva radība. Ja klasē kāds runāja, traucēja vai izturējās nepiemēroti pret klasesbiedriem, tā noteikti bija viņa. Par spīti tam atzīmes meitenei bija fantastiskas. Turklāt likās, ka viņa pazīst visus skolas dīvainos cilvēkus un visi skolas reperi grib no viņas pēc iespējas ātrāk tikt vaļā. Tās sauc par problēmām, kas rodas, nespējot novaldīt muti.
Skolas gaiteņos Melisa bija paspējusi pamanīt vairākus pazīstamus cilvēkus no vasaras. Viņi likās, kā mazas vasaras saulītes pelēku mākoņu gubās. Ar pārējiem Melisu ātri vien iepazīstināja Marija.
Starpbrīžus, kurus Melisa nepavadīja ar Juri vai Emīlu, viņa uzturējās kopā ar Mariju, Kristapu un Maiju, vēl vienu jauniņo meiteni viņas klasē. Runājot par krūtīm, skolotājiem un vasaru laiks paskrēja ātri.
Ceturtajā starpbrīdī viņi devās uz skolas kafejnīcu pagrabstāvā. Gandrīz visi, ko Melisa pazina, ņēma uz skolu līdzi paši savas pusdienas, jo skolas ēdnīcā cenas bija pārāk astronomiskas. Uzreiz pēc ceturtās stundas Marija izmetās no klases zibens ātrumā, lai paspētu aizņemt viņu galdu kafejnīcas stūrī. Tad palēnām, pļāpājot ar Kristapu un Maiju, arī Melisa devās lejā. Drīz viņiem pievienojās Emīls un Juris. Mēdza uzpeldēt arī meitene ar asins sarkanajiem matiem, kuras vārdu Melisa vēl aizvien nezināja.
Ap diviem vai trijiem Melisai beidzās stundas. Tad viņa mēdza sagaidīt Juri, lai kopā ietu mājās, vai devās ar Mariju un Kristapu vazāties pa centru.
Atnākusi mājās viņa uzbruka ledusskapim. Kārtīgi paēdusi, viņa iekārtojās savā istabā uz grīdas un ķērās pie mājasdarbiem, pēc kuru pildīšanas parasti palika milzīgas grāmatu kaudzes pa visu istabu. Kad mājasdarbiem bija pielikts punkts, Melisa pārvācās uz dzīvojamo istabu. Ap to laiku tur parasti jau sēdēja Beņķis un skatījās televizoru. Vēlāk viņiem pievienojās arī Amanda un Šarlote. Melisai tie atgādināja jaukus, ģimeniskus vakarus.
Bet viss nebija tik ideāli kā gribētos. Melisas māte bija pārtraukusi sūtīt Melisai naudu pārliecībā, ka palikusi bez līdzekļiem Melisa atgriezīsies mājās. Tāpēc kādu vakaru Melisa sēdēja virtuvē, pāri visam galdam izklājusi avīzes ar darba sludinājumiem.
-Labs rīts! – viņu sveicināja Šarlote, kura tikko bija atnākusi mājās. – Ko tu te ņemies?
-Mēģinu atrast vietu, kur piestrādāt pēc skolas. Negribētos sākt pārdot mantas.
-Tava jukusī māte tev vairs nesūta naudu? – Šarlote jautāja. Stāsts par Melisas māti jau bija izplatījies pa visu māju. Un visi viņai izteica patiesu līdzjūtību.
Par atbildi Melisa pamāja ar galvu.
-Vispār es tev varētu izpalīdzēt. Man darbā vajag kādu, kas pa vakariem atnāktu un sarēķinātu izdevumus, iznēsātu dokumentus un tamlīdzīgas lietas. Tev būtu tāda kā sekretāra palīga vieta. Man liekas, ka tas tev varētu derēt.
Protams, ka Melisa nekavējoties piekrita. Tas izklausījās viegli, turklāt viņa vismaz strādātu kopā ar kādu, ko viņa pazīst. Viņa ar Šarloti sarunāja, ka darbā ieradīsies nākošajā dienā pēc skolas, lai noskaidrotu, kas viņai īsti būs jādara.
Par spīti labajām cerībām nākošā diena nesākās nemaz tik labi. Vispirms Melisa aizgulējās, un, ja Juris nebūtu sācis viņai zvanīt, meitene droši vien būtu nogulējusi vēl vairākas stundas. Uzvilkusi mugurā pirmos tīros apģērba gabalus, ko varēja atrast Melisa sameta skolas somā vajadzīgās lietas un metās ārā no mājas. Sprints noteikti nebija viņas mīļākā lieta. Vismaz kādu gabalu viņai līdzi skrēja Kreisais, kurš arī tajā laikā izgāja ārā no mājas.
Melisa ieskrēja skolā desmit minūtes pēc stundu sākuma. Vēl piecas minūtes viņai prasīja īstā kabineta atrašana. Meklējot viņa paspēja nolamāt skolas arhitektu, stundu saraksta sastādītājus, kuri nejēdza norādīt pareizo kabinetu, modinātājpulksteņu veidotājus un visas pārējās dzīvās un nedzīvās radības. Jau pavisam dusmīga viņa atvēra īstā kabineta durvis.
Nelaime nenāk viena, un šoreiz viņa bija sarūpējusi līdzi veselu armiju. Pa pusei nokavētā pirmā stunda bija fizika. Melisa no fizikas saprata tikai tik daudz, ka eksistē tāda lieta kā gravitācija. Tāpēc ir skaidri saprotams, kāpēc viņa pavisam atgādināja nelaimes čupiņu tad, kad ieraudzīja, ka visa klase raksta kontroldarbu. Fizikas skolotāja ar ļaunu smīnu pasniedza Melisai kontroldarba lapu. Viņai bija palikušas divdesmit minūtes, ko rakstīt.
Visu atlikušo stundu paniski rakstījusi vienu formulu pēc otras, meitene no klases iznāca pavisam saburzīta. 
-Klau, - viņai aiz muguras ierunājās Marija, - tu zināji, ka tev ir neķemmēti mati?
Melisa ievaidējās un aptaustīja savu galvu. Pēc taustes likās, ka matos ir ievācies dzīvot kāds putns.
-Lūdzu, saki, ka es vismaz visa esmu kārtīgi apģērbusies, - Melisa teica. – Man tagad ir bail paskatīties lejup.
-Ir labi, tikai bikses gan varēji uzvilkt, - Marija teica, apstājusies domīgā pozā.
Melisa satraukti paskatījās uz leju, bet, paldies dievam, ieraudzīja kājās savas mīļās džinsu bikses. Tagad atlika sameklēt ķemmi un zobu birsti. Melisa devās uz meiteņu tualeti vismaz nedaudz sakārtot izskatu.
Pa ceļam viņa ieraudzīja Juri.
-Čau, - viņš iesaucās un pavisam mīļi apskāva meiteni, kura izskatījās galīgi sadrūmusi, - nu, tu paspēji.
-Tehniski - jā, uz pēdējām divdesmit fizikas kontroldarba minūtēm pie Rācenes, - Melisa norūca.
-Nabadzīte, - Juris teica, sabužinot viņas matus.
-Klau, varbūt tev vismaz atradīsies ķemme, ja jau tu viņus tā mēģini sajaukt? – Melisa pajautāja. Viņas garastāvoklis tiešām bija zem nulles. Bet beidzot notika pirmā labā lieta dienā - Jurim bija ķemme. Melisa to paķēra un nozuda tualetē.
„Vismaz tas nesaplīst,” Melisa nodomāja, skatoties spogulī. Viņas mati tiešām izskatījās ļoti neķemmēti un meitene pati atgādināja kādu, kas tikko ir iznācis no vidusmēra festivāla. Mugurā viņai bija džinsu bikses ar caurumu celī, un, lai skrienot nenosaltu, viņa bija uzvilkusi atrasto jaku. Pēkšņi viņa nevarēja vairs atcerēties, ko viņa bija uzvilkusi zem tās. Pavelkot jaku uz sāniem, Melisa saprata, ka zem tās viņai nekā nav. Tas bija īstais izskats, kādā iet uz darba pārrunām. Lai kaut kā sevi nomierinātu, Melisa sāka ķemmēt matus. Zvans uz stundu sāka skanēt tad, kad viņa bija paspējusi izķemmēt tikai pusi.
-Klau, tu zini... – Marija ierunājās pie klases.
-Kuš! – Melisa atcirta ar tādu skatienu acīs, kas lika Marijai paslēpties aiz Kristapa. – Piedodiet, man šodien ir ļoti slikta diena. Nē, Marij, man nav sācies pirms menstruālais sindroms.
-Es tikai pajautāju, - viņa atbildēja un devās klasē.
Par laimi tā bija latviešu valoda un šīs stundas varēja vienkārši neņemt vērā, jo skolotāja runāja par visu citu iespējamo, izņemot latviešu valodu. Sēžot pēdējā solā blakus Marijai, viņa mēģināja izķemmēt otru matu pusi.
-Marij, - Melisa ierunājās.
-Nu? – Marija atjautāja, atraudamās no skolotājas karikatūras zīmēšanas.
-Tu man varētu saorganizēt pieklājīgu apģērbu līdz stundas beigām? Man ir jāiet uz darba pārrunām uzreiz pēc stundām.
-Kāpēc tu šitāda nevari iet? Vienkārši novelc jaku, - Marija ieteica.
-Zini, ar to jaku ir viena problēma. Ja es viņu novilktu, tad to darbu dabūtu tikai tādā gadījumā, ja priekšnieks būtu vīrietis.
Marija uz viņu dīvaini paskatījās, tad pieliecās tuvāk un, pavilkusi jakas apkakli uz priekšu, ieskatījās zem tās. 
-Jā, šeit mums ir problēma. Turklāt tavs krūšturis nav pieskaņots tavai matu krāsai, - meitene secināja. Viņas secinājums piesaistīja arī priekšā sēdošo zēnu uzmanību.
-Krūtis? Kur krūtis? – viens no viņiem pagriezies jautāja.
-Tev, veselas divas, turklāt plakanas, - Marija atcirta.
-Nav jau tavi gaisa spilveni.
-Es ar saviem „gaisa spilveniem” tevi piekaut varētu.
Strīds turpinājās kādu laiku. Melisa nolika galvu uz rokām. Divu nedēļu laikā viņa bija pieradusi, ka šādas saķeršanās bija pavisam parasta lieta. Ja gribēja pasargāt savus nervus vienkāršāk bija notiekošo ignorēt nekā iesaistīties.
-Tātad, tev vajag drēbes? – Marija atkal pievērsās tēmai nākošajā starpbrīdī.
-Jā, diezgan, - Melisa atcirta.
-Mieru, tikai mieru.
Un Marija sāka organizēt drēbes. Pēc nelielas apspriešanās ar Maiju un Kristapu viņa sastādīja sarakstu ar meitenēm, kurām varētu būt apģērbs, kas atbilst Melisas izmēriem. Saraksts nebija pārāk garš, bet tas vismaz bija kaut kāds sākums. Visu starpbrīdi pēc trešās stundas visi četri skraidīja apkārt pa skolu, dzenājot rokās cilvēkus.
-Kurp tu skrien, - Juris uzsauca garām joņojošajai Maijai.
-Meklēju drēbes, - viņa atkliedza un aizskrēja.
-Vai man tikai liekas, vai arī mūsu jaunībā nekas tāds nenotika? – dziļdomīgi vaicāja Emīls sēdēdams turpat uz palodzes.
Kā parasts nākošajā starpbrīdī Melisa devās uz skolas kafejnīcu. Iepriekšējo brīvo divdesmit minūšu laikā viņas bija atradušas Melisai svārkus. Tos aizdeva blondā meitene Viva, kas bija Ģirta rīkotajā ballītē. Svārkus viņa bija aizmirsusi skolas skapītī, kopš skolas koncerta. Tie bija vienkārši, līdz celim gari un balti. Tagad atlika tikai atrast, ko uzvilkt mugurā.
Pēkšņi pie galda pienāca meitene ar asins sarkanajiem matiem. Viņas apģērbs nedaudz atgādināja kādu mazu tumšu princesi. Kupli svārciņi, melns topiņš, kas atgādināja korseti un zem tā tumši sarkana blūze.
-Bingo, - iesaucās Marija.
Viņa meitenei izskaidroja situāciju. Klausoties no malas, arī Juris beidzot saprata apkārt skraidīšanas iemeslu. Sarkanmatainā meitene klausījās ļoti uzmanīgi. Kad Marija bija beigusi runāt, viņa uzreiz bija gatava palīdzēt.
-Meiteņu solidaritāte, - viņa iesmējās un turpat ēdnīcā sāka raisīt vaļā korsetei līdzīgo topiņu. Kristaps kaut ko mēģināja iebilst, bet Juris ar Emīlu viņam vienlaicīgi aizspieda ciet muti.
-Nebojā skatu, - klusi noteica Emīls.
-Vīrieši, - garlaikoti novilka Maija.
-Jā, bet ko gan mēs bez viņiem iesāktu? – viņai atjautāja Melisa.
-Droši vien jau būtu izmukušas no globālās sasilšanas draudiem, būtu nemirstīgas un iekarojušas visumu, - atbildēja sarkanmatainā meitene pie reizes pasniegdama Melisai blūzi. Meitene pateicībā viņu cieši, cieši apskāva, gandrīz nogāzdama no krēsla.
-Pilnai laimei, jūs tagad drīkstat mani pabarot. Skrienot ārā no mājas es arī pusdienas nepaspēju sagādāt.
Cilvēki šajā dienā bija jauki un drīz vien Melisa tika pie tējas krūzes un pāris siermaizēm. Kristaps viņai pat piedāvāja savu rīsu putru. Diena lēnām kļuva labāka. Iespējams, ka ar tādiem cilvēkiem apkārt ilglaicīgas sliktas lietas nemaz nebija iespējamas.
Drīz stundas beidzās. Melisa, nu jau pārģērbusies, stāvēja skolas priekšā. Juris atzinīgi novērtēja to, cik labi Melisa izskatījās. Viņš bija pārliecināts, ka meitene varētu apburt jebkuru, ko vēlētos. Viņš skaidri zināja, ka pats pilnībā atrodas vienkāršās burvības varā. 
Melisa ievilka elpu.
-Nu ko, vēliet man veiksmi, citādi man atnāks pakaļ ļaunā pūķu mātīte un aiznesīs mani prom.
Draugi viņai novēlēja veiksmi, un Melisa devās uz Šarlotes norādīto adresi.  

Āāā, es atpalieku par veselu dienu. 

22. nodaļa. Kurā tiek iznīcināti nervi.

-Nevar būt, - Melisa pie sevis noelsās un pagriezās.
Viņa atradās aci pret aci ar nevainojama izskata sievieti. Perfekti mati, apģērbs, pieskaņotas kurpes un somiņa.. Izskatījās, ka viņa salūztu, ja viss nebūtu ideāli. Sejā viņai bija ielīmēts žurnālu smaids. Melisas māte nebija mainījusies.
-Dārgā, tu tik sen neesi redzēta, - viņa runāja glaimīgā balsī, ne uz mirkli nepazaudējot žurnālu smaidu. – Vai šie ir tavi draugi? Iepazīstināsi? Sveiki, es esmu Melisas māte.
-Ko jūs te darāt? – Melisa beidzot spēja kaut ko izdabūt pāri lūpām. Šoks bija pārāk liels.
-Es izdomāju, ka būtu tevi patīkami pārsteigt pirmajā septembrī. Turklāt es gribu pārliecināties, ka ar tevi viss ir labi, un redzēt, kur tu dzīvo.
-Tas nav patīkams pārsteigums, - Melisa klusi atbildēja. Ja acu skatiens spētu nogalināt, tad Melisas vecāku pīšļi būtu saberzti atomos. – Es jau teicu, ka ar mani viss ir labi. Tev bija pilnīgi bezjēdzīgi braukt uz šejieni. Turklāt, es tagad nemaz neeju mājās.
-Bet, Melisa, - viņas māte iebilda nedaudz brīdinošā tonī, - es esmu tava māte un man ir tiesības zināt, kur un ar ko tu dzīvo.
-Es tev to nelūdzu, - Melisa atcirta.
Melisas mātes seja noraustījās. Viņa lēnām sāka zaudēt pacietību. Ko šī nepateicīgā meitene no sevis iedomājas? Viņa bija pielikusi tik daudz pūļu viņas audzināšanā, bet Melisa tik un tā nespēja turēties rāmjos.
-Es tūlīt iešu pie tevis, un es nekādus iebildumus necietīšu. Citādi tūlīt iešu iekšā skolā un izņemšu tavus dokumentus, - mātei runājot, viņas iespīlētais smaids likās pārplēsīs viņas seju uz pusēm.
Melisa tik ļoti gribēja vienkārši pagriezties un aiziet, bet viņa arī zināja, ka viņas māte ir uz ko tādu spējīga. Pagriezusies pret Juri, ar lūdzošu acu skatienu viņa jautāja, - Tu nāksi līdzi?
-Protams, - viņš atbildēja, negribēdams atstāt draudzeni saplosīšanai.
-Mīļā, es nedomāju, ka tā ir tik laba doma. Es tevi tik sen neesmu redzējusi, varbūt laiku ar saviem draugiem tu varētu pavadīt vēlāk.
-Nē, - Melisa atbildēja un sāka iet māju virzienā.
Ar acu kaktiņu viņa pamanīja Emīlu runājam ar briļļainu puisi un norādām viņas virzienā. Jauki, tagad arī skolā sāks klīst baumas par viņas dīvaino māti. Ideāls gada iesākums. Vismaz Jura soļi viņai blakus radīja drošības sajūtu.
Visu ceļu līdz mājām viņi nogāja pilnīgā klusumā. Melisas māte mēģināja uzsākt sarunas, bet Melisa neatbildēja. Kad viņa sāka izjautāt Juri, viņa atbildes bija tik īsas un pieklājīgas, ka nebija kur piesieties.
Pēc pusstundas viņi stāvēja pie mājas durvīm. Uzmetot skatu uz spilgti zaļajām ieejas durvīm, Melisas māte izdvesa kaut ko vaidam līdzīgu.
-Tā būs pilnīga izgāšanās, - Melisa pačukstēja Jurim, ejot iekšā mājā. Bija jācer, ka dzīvojamajā istabā nesēdēs Beņķis. Viņš bija jauks cilvēks, bet Melisas vecāki, viņu ieraugot, aizvestu savu meitu uz Norvēģijas ziemeļiem.
Melisa ar drebošu sirdi atslēdza dzīvokļa durvis. Par laimi, mājās neviena nebija, jo Šarlote ar Amandu bija darbā, bet Beņķim bija sākušās studijas. Nesenā rudens tīrīšana vēl bija atstājusi savas pēdas, un alus pudeles nemētājās pa visu viesistabu.
Viņa izveda māti cauri dzīvoklim uz viņas istabu.
-Jauka vieta, bet, dārgā, tev taču nav galda.
-Man nevajag.
-Bez galda nevar, nākošreiz, kad ar tēvu būsim Rīgā, tev atvedīsim. Un es atradīšu arī jēdzīgākus aizkarus. Vispār, man šī vieta īsti nepatīk. Izskatās, ka šeit dzīvo nenopietni cilvēki. Es tevi varētu iekārtot pie savas tantes. Viņa dzīvo otrā Rīgas galā un varētu tevi pieskatīt. Es viņai šovakar piezvanīšu.
-Nē! – Melisa iebilda, tālāk runājot, viņas balss drebēja. – Es negribu galdu, un es neiešu dzīvot citur. Man šeit patīk. Jūs tagad esat redzējuši, kā man iet, varat braukt atpakaļ uz savām mājām.
-Bet tu viena netiksi galā.
-Es esmu diezgan labi tikusi galā līdz šim pati. Šaubos, vai kaut kas mainīsies.
-Ja tu tā turpināsi spītēties, man nekas cits neatliks kā tev likt tūlīt braukt ar mums mājās.
-Es nekur nebraukšu. Man ir skola.
-Mēs tevi vēl varam paspēt iekārtot tavā vecajā skolā. Tur ir tavi draudziņi.
-Nē! Vienkārši ej prom.
-Tā tu pret savu māti izturēties nevari, - viņa atbildēja, un žurnālu smaids nedaudz izzuda. – Es par tevi tik ilgi rūpējos.
-Par mani rūpējās vecmāmiņa.
-Viņa bija tevi tikai izlaidusi. Es tev iemācīju kaut kādas uzvedības normas.
-Viņa mani izaudzināja labāk par tevi, - Melisa atbildēja pavisam klusi, bet viņas balsī ieskanējās tāda nots, kas lika viņas mātei aizvērties. Viņa pagriezās un devās prom.
-Laikam nekas cits neatliks, kā izņemt tavus dokumentus. Citādi tevi nevar griezt pie prāta, - Melisas māte noteica, ejot ārā pa durvīm.
Aizcērtoties ārdurvīm, Melisa atkrita gultā. Juris, kurš visu laiku bija stāvējis Melisai aiz muguras, apsēdās viņai blakus. Meitenes akmens pelēkā seja viņu biedēja. Pēkšņi viņa sāka raudāt. Puisis spēja viņai tikai aplikt roku ap pleciem un mierināt, ka viss būs labi.
-Viņa taču nevar izņemt tavus dokumentus?
-Var. Tā ir mana māte, viņa varētu izdarīt visu. Ar to savu sasodīto iestērķelēto smaidu.
Vēl vairāk iztraucējot mirkli, Jurim iezvanījās telefons.
-Jā? Es nezinu, mēs nupat tikām vaļā no tās vistas ar kuces smaidu, - Melisa pasmaidīja, dzirdot aso salīdzinājumu. – Pag, ko tu izdarīji? Emīl, tu esi ģēnijs. Es domāju, ka mēs pēc kādas pusstundas būsim. Nosvinēsim. Labi, es tūlīt viņai pastāstīšu.
Melisa, tu neticēsi. Emīls dzirdēja jūsu sarunu, arī to daļu par dokumentu izņemšanu. Viņš aizgāja pie Uģa, kuru visas skolotājas vienkārši dievina, un palūdza aiziet aprunāties ar mācību pārzini. Viņš viņai sekmīgi iestāstīja, ka tava māte ir garīgi nestabila un mēģinās izņemt tavus dokumentus. Uģis viņai pateica, ka tu kaunies iet ar viņiem runāt, bet bez tavas atļaujas tavus dokumentus neatdot.
-Nevar būt, viņi viņam noticēja?
-Protams, tas ir Uģis. Ja viņš pateiktu, ka zeme ir plakana, tad viņam arī ticētu.
-Tas ir fantastiski, - Melisa iesaucās un apkrita Jurim ap kaklu. Viņš meiteni pacēla gaisā un sāka griezt uz riņķi. Tad viņi uzdejoja nelielu uzvaras deju.
-Ejam ēst uzvaras sušī? – Juris apjautājās. Viņš saņēma pozitīvu atbildi, un abi jaunieši devās ceļā.
Vecrīgā viņi satika Emīlu un Uģi, kurš Melisai tagad izskatījās pēc briļļaina eņģeļa ar īsiem, rudiem un čirkainiem matiem. Visi kopā viņi devās uz vienu no labākajiem sušī bāriem Vecrīgā, pie Pētera baznīcas.
Melisa atklāja to, ka sušī ir ļoti garšīga lieta. It īpaši ar vasabi, kas bija zaļa un asa ķēpa, ingvera sakni, kas sākumā garšoja pēc ziepēm, un sojas mērci, kura īstenībā satur alkoholu. Puišiem gan nācās diezgan pacensties, lai iemācītu Melisai rīkoties ar sušī kociņiem. Pašai meitenei visvienkāršākais veids likās sušī uz kociņiem uzdurt. Beigās, viņa bija iemanījusies lietas diezgan labi satvert. Kā mazs bērns viņa mēģināja ar kociņiem satvert visu, ieskaitot Emīla degunu un Jura matus.
Beigās viņi saskandināja trauciņus ar pāri palikušo soju.
-Par labu nākošo mācību gadu, mierīgiem vecākiem un labām ballītēm, - Juris teica. Tad viņi izdzēra savu soju un devās ārā ielās.
Rīga bija pilna ar cilvēkiem, kas svinēja pirmo septembri. Emīls ieteicās, par svinēšanas turpināšanu, bet Melisa beidzot atkal sajuta nogurumu. Negulētā nakts viņai mācās virsū kā liels mīksts spilvens.
Tuvojoties mājām, Melisa pamanīja pie durvīm stāvam viņas māti. Pie sevis novaidējusies viņa pagriezās citā virzienā un aizgāja līdz mājai pa otru pusi. Nometusies ceļos pie viena no pagraba logiem viņa pieklauvēja. Pie datora sēdošais, garmatainais čalis nedaudz salēcās viņu ieraugot. Par laimi viņš Melisu atpazina un ielaida iekšā. 
-Kas tad tev? Durvju kodu aizmirsi?
-Nē, ieeju mājā apsargā draudīga lauva ar modeles smaidu, - Melisa atbildēja un sāka smieties, ieraugot puiša neizpratnes pilno seju. – Mana māte, kura uzskata, ka mani vajag vest atpakaļ uz tiem pāķiem, no kuriem esmu veiksmīgi tikusi vaļā. Būtu labi, ja neviens viņu neielaistu iekšā.
-To var viegli nokārtot, - puisis noteica un sāka rakāties pa mantām. Drīz viņš bija izvilcis lielu kartona plāksni. No atvilktnes starp roltoniem viņš atrada liela izmēra marķieri. Ar lieliem burtiem viņš uzrakstīja „Nelaidiet viņu iekšā” un novilka bultu uz leju. Kartona plāksni viņš izlika otrā stāva logā.
-Šādi mēs ik pa laikam mēdzam sazināties, - viņš teica. – Ejam lejā. Atvērsim logu pie ieejas. Diezgan labi varēsim dzirdēt, kas tur ārā notiks, paliekot neredzamiem.
Melisai ideja ļoti iepatikās. Viņi nogāja lejā un apsēdās uz gultas, kas stāvēja zem ieejas loga. Puisis uzvārīja pāris roltonus un sagādāja kārtis, lai būtu interesantāka gaidīšana. Drīz varēja dzirdēt tuvojošos soļus, kas atšķīrās no Melisas mātes ritmiskās staigāšanas.
-Varat lūdzu ielaist? Es pie meitas, - atskanēja Melisas mātes glaimīgā balss.
-Lai viņa pati nāk pie jums. Svešos nelaižam iekšā, citādi mums te pa naktīm bezpajumtnieki mēdz kāpņu telpās gulēt, - skaidroja Beņķis. Melisa sāka smieties iztēlojoties savas mātes sejas izteiksmi. Viņa apņēmās Beņķim vēlāk nopirkt alu.
Pusstundas laikā garām pagāja vismaz pieci cilvēki. Neviens Melisas māti iekšā neielaida. Pat tie, kas nebija redzējuši zīmi, uzskatīja, ka viņai tur nav ko meklēt. Beidzot mājup nāca Kaiva. Viņai bija ļoti slikta diena un tagad, redzot uzbāzīgu sievieti, kas tik ļoti atgādināja viņas priekšnieci, Kaivas nervi vairs neizturēja.
-Ja jūs nevarat sazvanīt savu meitu, tad brauciet mājās, nevis stāviet te un krītiet uz nerviem iedzīvotājiem, - viņa gandrīz vai kliedza.
Melisas māte izdarīja kļūdu, viņa mēģināja iebilst, un sekas tam bija vairāk vai mazāk graujošas.
-Jūs varat paklusēt? Mani neinteresē tas, ka jums ir nogurušas kājas, salst vai ir iestājusies menopauze. Pagriezieties un ejiet mājās, kaut gan man liekas, ka līdz ellei ir pārāk tāls ceļš. Es nebrīnos, ka jūsu meita jūs negrib redzēt, ja jūs būtu mana māte es jūs nakts vidū ar lāpstu ieraktu zemē. Un ja jūs tūlīt neiesiet prom, es izsaukšu policiju uz aizdomu pamata par to, ka jūs izspiegojat mūsu māju, - viņa kliedza. – Hop, hop, hop. Jūs pat nemākat staigāt vai?
Iespējams Kaiva sāka izskatīties vardarbīga, jo Melisas māte pagriezās un aizgāja. Melisa redzēja māti no aizmugures, un viņa izskatījās sarāvusies melna un maziņa. Bet Kaiva, patīkami izlādējusies devās iekšā mājā. Uz kāpnēm Melisa viņu panāca un apskāva.
-Paldies, tu mani izglābi.
-Tā bija tava māte? – Kaiva izbrīnīta prasīja. – Kur tik normāliem cilvēkiem, var rasties tādi vecāki?
-Laikam nepareizi gēni, - Melisa atbildēja.
Kopā viņas uzkāpa līdz savam stāvam un, novēlējušas viena otra labu vakaru, devās savās durvīs. Melisa pāris vārdos izstāstīja notikušo Beņķim, kurš sāka histēriski smieties, un piekodināja viņam mēģināt Melisas māti aizbiedēt, ja viņa vēlreiz izdomātu uzrasties. Beņķis svēti apsolījās to darīt.
Sapratusi, ka viņai vairs nekas nedraud, Melisa devās gulēt. Ieritinājusies savā gultā zem savas mīkstās segas savā istabā bez galda viņa saldi iemiga.