12. Nodaļa. Kurā nekas īsti nenotiek.

Pie durvīm Cikādei vajadzēja pāris minūtes, lai atminētos durvju kodu. Bet pateicoties noberztajām podziņām to izdevās diezgan viegli izdarīt.

-Tā, kā tu te dzīvosi, tad iegaumē to numuru – astoņi, trīs, četri deviņi, - Cikāde piekodināja, un Melisa, kāpjot pa kāpnēm augšup, to skaitīja pie sevis, labi zinot, ka tāpat tūlīt aizmirsīs. Un arī lai atcerētos pārāk ilgs laiks nebija lemts. Viņas jau bija nonākušas pie trešā stāva durvīm, aiz kurām varēja dzirdēt diezgan skaļu mūziku. Durvis bija tumši brūnas ar dīvainiem krāsainiem pleķiem uz tām. Nebija arī dzīvokļa numura un tādas īpašās lietas, kā durvju zvans. Cikāde jau rādījās pieradusi pie tādas īpatnības, jo viņa sāka klauvēt pie durvīm. Viņas klauvēšana izpaudās diezgan sadzirdamā veidā, precīzāk, pāris skaļos spērienos pa durvīm.

Drīz arī durvju otrā pusē varēja sadzirdēt rosīšanos, un tad durvis atvērās un parādījās pavisam izspūrusi galva.

-Čau Cikāde, čau meitene, kurai es neatceros vārdu un kura te dzīvos, - Beņķis nobēra un atvēra durvis pietiekami plaši, lai abas meitenes varētu ieiet iekšā.

-Man arī prieks tevi redzēt, - atbildēja Cikāde, ievilkdama arī Melisu iekšā dzīvoklī, kurš sākās ar viesistabu. Tur valdīja patīkama nekārtība. Patīkama tā bija tādā, mājīguma ziņā. Sienas bija violetas un dažās vietās apkrāsotas. Pie divām sienām stāvēja dīvāni, vidū bija žurnālu galdiņš. Vienā no stūriem bija televizors un otrā plaukti, kuri laikam bija piebāzti ar visu iespējamo un neiespējamo.

Beņķis pats izrādījās tikko pamodies un nedaudz pohains, bet viņš savācās pietiekami, lai izvestu Melisu nelielā tūrē pa dzīvokli un atcerētos viņas vārdu.

-Tātad, šeit pa labi dzīvo Amanda ar Šarloti, tur pretī ir mana istaba, - viņš teica norādīdams vispirms uz zaļām un tad uz durvīm ar sarkaniem krāsas pleķiem. – Tur ir virtuve. Reizi divos mēnešos mēs rīkojam ledusskapja attīrīšanu no veciem produktiem. Tas tā, lai pārējie nesāk pelēt. Un traukus katrs mazgā aiz sevis, ja ne tad uz pāris mēnešiem veidojas tāda kaudze, kā tagad, - viņš teica, un izlietne tiešām bija piekrauta ar bļodām, šķīvjiem un jogurta trauciņiem. – Un tur ir tualete un duša. Brīdinājums – nelietot citu cilvēku zobubirstes un neatstāt viņas tur, kad te notiek kaut kādi pasākumi.

Un šeit, - viņš sacīja pie gaiši zilām durvīm, - vari dzīvot Tu.

Atverot durvis pavērās ne pārāk liela istaba ar oranžām sienām, zaļu paklāju un koka gultu pie loga. Istabā atradās arī liels brūns skapis ar vairākām atvilktnītēm.

-Te dzīvoja Andris. Tevi ir paveicies, ka viņš bija pedants, jo te viss ir salīdzinoši kārtīgs. Pats viņš izdomāja pārvākties pie savas meitenes un tā te atbrīvojās vieta. Gulta un skapis palika, jo viņam bija slinkums viņus jaukt ārā, un bail laist to visu lejā pa logu.

- Vienīgās mēbeles, kas caur logu ir sasniegušas zemi, šajā mājā ir daži lidojošie krēsli – smējās Cikāde.

Melisai istaba patika. Tā bija mājīga un gaiša. Turklāt lika domāt par siltiem vasaras rītiem. Tālākā sarunā viņa arī noskaidroja, ka īres maksa ir tiešām smieklīgi maza, un ieguva dzīvokļa un istabas atslēgas. Par otrajām viņa priecājās tāpēc, ka tas nozīmēja pilnīgu mieru, ja rastos tāda vēlme.

Mājās neviens viņai nekad neļāva ieslēgties. Iespējams kādā jaukā dienā viņas vecāki būtu arī viņai atņēmuši istabas durvis.

Kamēr Beņķis aizgāja uz virtuvi uztaisīt sev rīta kafiju, Melisa ar Cikādes palīdzību sāka iekārtoties. Viņa nekad nebūtu iedomājusies, ka viss būs tik vienkārši – atnākt un sākt dzīvot. Daudz mantu gan nebija, ko kārtot. Lielākā daļa no tām nonāca skapī, kurš tāpat palika pustukšs. Tādas lietas, kā telefons, lādētājs, acu zīmulis un spogulis, viņa salika uz palodzes.

- Hmm, man vajadzēs galdu un varbūt kādu krēslu, - Melisa noteica.

- Tev vajag ļoti daudz lietas vēl, lai šī istaba sāktu izskatīties pavisam mājīga. Zini, es tev atstiepšu pāris plakātus no mājām. Un mēs aiziesim tev nopirkt sienas pulksteni. Un puķainu lampas abažūru. Un aizkarus. Un... -bet tad Cikāde pēkšņi pārtrauca savus vārdu plūdus, ieklausoties kņadā pie ārdurvīm. – Liekas, ka Šarlote un Amanda ir klāt.

Pirmo reizi dienas laikā Melisu pārņēma nedrošība. Par Beņķi viss bija skaidrs, viņam bija puslīdz vienalga par to, ka viņa te dzīvos, bet kā to uztvers pārējās divas meitenes. Kā nekā laikam lēmumu bija pieņēmis Beņķis viens pats.

Cikāde jau devās ārā pa istabas durvīm un Melisa pieņēma par visprātīgāko viņai sekot. Bet viņai pašai par brīnumu tikšanās izrādījās daudz vienkāršāka. Cikāde ātri vien viņas sapazīstināja, un izrādījās, ka pati Cikāde meitenēm bija stāstījusi par Melisu, tāpēc viņa arī neparādījās kā sniegs vasaras vidū.

Uz iepazīšanos Šarlote aicināja Melisu uz tēju nu jau arī viņas dzīvoklī. Gatavojot tēju viņa paspēja sīkāk izstāstīt par virtuves iekārtojumu, īres maksām, elementārajiem noteikumiem un lietām, ko dzīvoklim bija nācies jau pārciest.

-Trakākā reize bija tad, kad te nakšņoja kādi 30 cilvēki, - viņa stāstīja, izgāžot galda atvilktnes saturu uz galda, lai atrastu sietiņu. – Es nezinu, kā mums izdevās šurp vispār tik daudz cilvēkus dabūt, bet beigās visas virsmas bija noklātas ar ķermeņiem. Kādreiz parādīšu arī bildes, tas bija fantastisks skats.

- Jā, un pēc tam šo vietu arī īsti vairs pazīt nevarēja, - piebilda Amanda, - bet vismaz grīdas pēc tam bija apbrīnojami tīras. Runājot par tīrību, tu esi tieši laikā uz lielo rudens tīrīšanu.

- Tāda te notiek katru gadu, kad visa māja savācas un tīra, vai vismaz mēģina tīrīt, - stāstīja Cikāde, - es nezinu, kurš to izdomāja, bet tam cilvēkam galva tiešām strādāja. Un tev vajadzēs redzēt, kādas tik lietas nelido ārā pa logiem.

- Logiem?

- Aha, - mājot ar galvu piekrita Šarlote, - tas ir ātrākais veids. Un pēc tam notiek lielā pagalma sakopšana, kad visas izmestās mantas savāc vienā lielā čupā.

- Tad piedalās pat mūsu mājas geimeri, kas dienasgaismu jau tā redz pavisam maz, - smējās Amanda.

Tējas dzeršana turpinājās tādā pašā gaisotnē un jau pavisam drīz Melisa juta, ka šīs tiešām būs mājas.

- Tu droši vien sāksi kaut kad kārtīgu iekārtošanos vai ne? – ieminējās Šarlote.

- Emm, visa mana iedzīve jau it kā atrodas šeit, - atbildēja Melisa, - un es šaubos, vai man no mājām kaut ko vedīs.

- Es domāju, ka jebkurā gadījumā tev ir jātiek pie dažām pirmās nepieciešamības lietām. Tu to vēlies vai nē, bet es tevi šodien vedu iepirkties - paziņoja Cikāde.

Melisa nedaudz apdomājās un atzina, ka ideja tiešām nemaz nav slikta. Arī viņas pašas galvā radās kāda jauka doma. Viņa aizsteidzās uz savu istabu un drīz atgriezās ar rūtiņu kladi un pildspalvu rokās. Jaunas lapas augšpusē viņa lieliem burtiem uzrakstīja „Pirmās nepieciešamības preces”.

- Tagad jums ir uzdevums, izdomāt, kas īsti man būs nepieciešams. Es pēdējās nedēļas esmu dzīvojusi, kā pasaules bērns un jau būšu aizmirsusi, kas ir nepieciešams kārtīgā mājā.

- Pirmkārt, tev ir nepieciešama sega un spilvens, - ieteica Amanda, kura, kā vēlāk Melisa uzzināja, varēja iemigt gandrīz jebkur.

Melisa pierakstīja.

- Pirmais punkts. Sega un spilvens. Kas vēl?

- Trauki, lampas abažūrs, paklājs, aizkari, krēsls, galds, čības, - noskaitīja Cikāde, acīmredzami nosaukdama visas lietas, kas viņai saistījās ar mājīgu iedzīvi. No tā visa Melisa pierakstīja traukus un čības. Par pārējām lietām viņa izlēma parūpēties pakāpeniski.

- Noteikti iepērc kaut ko ēdamu. Mēs gan ēdienu liekam visi kopā, bet viņam ir tendence pazust gaismas ātrumā.

- Runājot kosmosa terminos, mums ir aizdomas, ka Beņķa vēdera vietā ir melnais caurums, vai arī viņš zem gultas uztur fermu.

Drīz saraksts tika papildināts ar halātu un vēl pāris lietām, ieskaitot Cikādes tik ļoti kāroto lampas abažūru. Un viņas varēja doties reidā pa veikaliem. Izejot pa durvīm, Melisa izbaudīja iespēju pateikt Beņķim, kurš šķērsoja gaiteni, ka drīz būs mājās, un aizslēgt durvis pašai ar savu atslēgu.