Pasakot to visu vārdos Melisas ausīm tas pēkšņi izklausījās pavisam muļķīgi. Pat nekas tāds, kā dēļ būtu bijis vērts mukt prom. Bet viņai pašai tas vienmēr bija bijis nozīmīgi.
Viņa vairs nespēja noturēt asaras, kas lauzās ārā straumēm. Tajās izpaudās visas līdz šim sakrātās skumjas un rūpes. Juris raudošo meiteni pievilka sev klāt un cieši apskāva. Viņš ļāva Melisai izraudāties. Kā mierinot viņš viegli glāstīja meitenes matus.
-Piedod, - asarām pierimstot un slaukot acis, viņa teica.
-Nekas, - Juris atbildēja, vēl joprojām turēdams meiteni cieši apskautu. – Viss būs labi. Nu vismaz tagad tu varēsi uzsākt jaunu dzīvi, - viņš teica, pēc iespējas optimistiskā tonī. Diemžēl tas īsti nepalīdzēja, jo Melisa sāka atkal raudāt. Viņa negribēja jaunu dzīvi, tikai normālu esošo. Uzlabotu un sakārtotu. To viņa izšņukstēja caur asarām Jurim.
Puisis skumji uz viņu paskatījās un apskāva vēl ciešāk. Viņš pat nezināja, kādi vārdi spētu viņu nomierināt. Juris nekad īsti nebija mācējis šādos gadījumos izteikties, bet tomēr ap viņu varēja just līdzcietības auru.
Kad raudas otro reizi bija mitējušās, viņš viņu kārtīgi sabužināja. Meitenē tas izsauca smaidu. Lai smaids kļūtu lielāks, viņš viņu sāka viegli kutināt. Nu Melisa jau smējās. Protams, viņa sāka kutināt pretī. Kādā mirklī, kad abi atvilka elpu, viņa izslaucīja acis no asarām, jo tās vairs nebija nepieciešamas. Daudz laika acu izslaucīšanai nebija dots. Juris atkal sāka viņu kutināt. Puisis baidījās, ka skumjās domas varētu atkal atgriezties. Viņi vārtījās pa grīdu, gandrīz nogāžot ūdenspīpi un ietriecoties stūros. Pēkšņi, kādā mirklī viņi attapās ar sejām pāris milimetru attālumā. Varēja just otra cilvēka vieglo elpu uz savām lūpām. Kad ne tikai elpa, bet arī acu skatieni sastapās, iestājās mulsa sastinguma brīdis. Juris nedaudz paliecās uz priekšu, lai ar savām lūpām aizskartu Melisas, bet meitene bija paspējusi aizgriezt galvu prom, un puisis attapās ar lūpām aizskarot viņas ausi. Melisa steidzīgi piecēlās. Lai slēptu savu samulsumu, viņa sāka gatavot ūdenspīpi, kura jau bija paspējusi izdegt.
Juris vēl kādu brīdi apjucis gulēja uz zemes. Šādu izgāšanos viņš sen nebija piedzīvojis. Viņš vēroja Melisu. Viņas roku kustības bija straujas un viņa likās pilnīgi koncentrējusies ūdenspīpes taisīšanai. Jura skatienam arī nepaslīdēja garām nelielais sārtums meitenes sejā. Viņš uzķepurojās kājās un apsēdās iepriekšējā vietā. Gaiss apkārt atkal centās sasniegt to smagumu, kāds bija pie Valkas. Par laimi ūdenspīpe ir labāka gaisa mīkstinātāja nekā iešana pa vientuļu ceļu. Drīz atkal atsākās sarunas, kuras turpinājās vēl ilgi. Tukšojās tējas krūzes un pīpējās ūdenspīpe.
Ap trijiem naktī miegs sāka ņemt virsroku. Melisas stāstītais kļuva aizvien klusāks līdz pavisam aprāvās un meitene bija iemigusi. Juris viņu kārtīgi apsedza, nolika ūdenspīpi tālāk prom un apgūlās turpat viņai blakus. Pirms iemigšanas pa viņa galvu vēl rosījās dažādas domas. Kā parasti pusmiegā tās bija saraustītas un sajauktas. Tur bija Melisa, kura mazgāja matus, viņu sadotās rokas mēģinot nostopēt mašīnu, un visbeidzot Melisas acis šajā vakarā. Tajā mirklī viņš bija bijis tik pārliecināts par to, ko šīs acis vēlās. Jura prātā uzpeldēja bilde par to, kā būtu, ja viņa nebūtu aizgriezusies. Pie sevis pasmaidījis viņš iemiga saldā miegā.
Nākamajā rītā Melisa pamodās pirmā. Viņa sāka klusi smieties ieraugot to, kā Juris bija miegā pavisam ieracies segā. Paskatījusies pulkstenī viņa saprata, ka laika vēl pāris stundas. Melis izlēma pārbaudīt savu e-pastu, kamēr puisis vēl saldi guļ. Viņai necēlās roka Juri modināt no viņa saldā miega.
E-pastā bija pāris vēstules no vecākiem. Tās Melisa pat nepapūlējās atvērt, jo jau zināja, kas no tām ir sagaidāms.
-Vismaz tagad viņiem ir iemesls būt sliktās domās par mani, - viņa nodomāja.
Vēl bija pāris vēstules no draudzenēm, kuras uztraucās par viņas pēkšņo pazušanu. Bet arī tajās nebija nekas tāds, uz ko būtu vērts atbildēt, jo lai kādas draudzenes tās nebūtu, viņas tāpat nesaprastu iemeslus. Laimīgie cilvēki, kas dzīvo savā ideālajā pasaulītē neko vairāk nevēloties.
Tālāk viņa ielogojās savā draugiem.lv profilā. Jauni draugiem.lv paziņojumi, astoņas vēstules un vairāki uzaicinājumi. Šie uzaicinājumi lika Melisas sejā parādīties neizpratnes izteiksmei, kas izlīdzinājās ieraugot starp uzaicinājumiem Cikādi un Mārtiņu. Arī uzaicinājuma teksti bija jautrības pilni. Rīts bija pamanījies kļūt par vēl pāris iedaļām labāks. Puse no vēstulēm bija ķēdes vēstules, bet pārējo saturs neatšķīrās no tām, kas atradās viņas e-pastā. Sapratusi, ka vairs nekā uzmanības cienīga nav viņa izgāja no pārlūkprogrammas. Pagriezusies atpakaļ, viņa konstatēja, ka Juris ir tikai vēl vairāk ieracies segā. Un kā par spīti viņš vēl aizvien izskatījās nemodināms.
Lai kavētu sev laiku, Melisa ķērās pie viņa sienu izpētes. Vairāk uzmanības viņa pievērsa fotogrāfijām un uzrakstiem. Starp bildēm bija tādas, kur Juris bija vēl pavisam jauns. Vienā bildē viņš stāvēja kopā ar Mārtiņu. Viņi izskatījās apmainījušies ar matiem, jo bildes uzņemšanas laikā Mārtiņa mati bija gari, bet Jurim tie vēl nesniedzās nemaz līdz pleciem. Tur bija izdrukātas fotogrāfijas no dažādiem pasākumiem, foto ar draugiem un kā par brīnumu arī ar viņa brāli.
Uzraksti uz sienām lielākoties bija tādi, kurus saprot tikai pats rakstītājs. Daži teikumi bija arī kā atgādinājumi. Piemēram, „Neceri ne uz ko, kamēr tas nav piepildījies”. Citi bija dažādi joki.
Viņa nebija paspējusi kārtīgi apskatīt ne ceturto daļu no sienas, kad viņa sadzirdēja grozīšanos sev blakus. Juris bija pamodies un mēģināja izķepuroties ārā no segas, kura iespējams mēģināja viņu nožņaugt. Tas viņam prasīja kādu laiciņu un dīvainu skaņu izdvešanu, bet cīņa beidzās ar viņa uzvaru.
-Labrīt no rīta, - viņš teica, ieraudzīdams smaidošo Melisu un apzinādamies cik komisks droši vien bija izskatījies.
-Brīt, - melisa atbildēja.
Juris kādu brīdi vēl sēdēja mēģinādams aizgaiņāt pēdējās miega paliekas. Kad tas bija kaut cik izdevies, viņš ierosināja doties brokastu meklējumos.
-Es gan tomēr nemāku pagatavot neko lielu, bet pieļauju, ka brokastīm pietiks. Taisot tēju pamanīju, ka mājās ir olas un kečups. Manuprāt, brokastīm pietiks.
Un brokastis tika radītas. Vienam cilvēkam taisīt brokastis ir pieradums, bet diviem tas jau ir piedzīvojums. Abi jaunieši izklaidējās apmētājot viens otru ar tējas biezumiem, taisot sviesta sejas maskas un pēc pirmās olas netīšas sadauzīšanas izlēma gatavot olu kulteni. Melisa sakūla olas ar pienu, kamēr Juris rīvēja sieru un mēģināja atrast piemērotu trauku cepšanai. Ņemot vērā to, ka viņš abas darbības mēģināja apvienot arī grīda tika pie savas brokastu siera porcijas.
Kā par brīnumu beigu beigās brokastis sanāca diezgan garšīgas. Varbūt nedaudz piededzinātas un nedaudz bez sāls, bet tik un tā garšīgas.
-Starp citu, - Melisa ieminējās, brokastu laikā, - tavi vecāki no ēdienu gatavošanas trokšņa nebūs pamodušies?
-Es vakar viņus nedzirdēju pārnākam, tāpēc viņi droši vien nemaz nav mājās. Vienīgais, ko mēs varam pamodināt, ir mans mazais brālis. Bet tā nebūtu liela nelaime, - Juris atbildēja un atbildei beidzoties pret viņa galvu lidoja labi nomērķēta čība.
-Tā ir nelaime, - noteica Jura brālis, kuru viņiem tiešām bija izdevies pamodināt. – Man šodien ir jāiet uz tām kāzām, un tur būs tantes draudzenes meita un es nevaru iet ar ziliem riņķiem zem acīm.
-Sliktāk jau tāpat neizskatīsies, - uz histērisko runu smaidot atbildēja Melisa, liekot puiša sejai izskatīties tā, it kā viņš pats būtu dabūjis ar čību pa to. Juris tikmēr ar aktīvu galvas māšanu piekrita Melisai.
Atguvis runas spējas, Jura brālis noteica kaut ko, kas līdzinājās- par gaumi nestrīdas- un izgāja no virtuves skaļi aizcirzdams durvis.
Viņam izejot no istabas Melisa un Juris sāka smieties. Jā, daži cilvēki māk pārspēt paši sevi. Jautrībai pierimstot tik tālu, ka viņi spēja apēst atlikušās brokastis, jaunieši atkal pievērsās mierīgākām sarunām. Melisa žēlojās par to, ka viņai ir bail vienai iet uz svešu dzīvokli, skatīties vai spēs tur nodzīvot samērā ilgu laiku.
-Bet tu jau nebūsi viena, - uz žēlošanos atbildēja Juris, - ar tevi būs Cikāde. Turklāt Beņķi tu arī pazīsti.
-Es viņus esmu redzējusi tikai pavisam maz, - viņa turpināja gausties.
-Tu mani arī biji maz redzējusi, bet tas netraucēja tev ar mani braukāt apkārt, - puisis argumentēti iebilda.
-Nu tu neskaities, - viņa atmeta ar roku. Bet kaut kāda nedrošība iekšā palika.
Beidzot pienāca laiks iet. Melisai gan nācās sagaidīt, kamēr Juris savācas, jo viņš bija izlēmis uzreiz no stacijas braukt uz kāzām. Meitene pirmo reizi mūžā redzēja puisi, kuram sataisīšanās uz pasākumu prasītu tik ilgu laiku. Pirmā problēma bija piemērots krekls, kam sekoja kaklasaites izvēle un, kā ķirsītis visam pa virsu, zeķu atrašana. Melisa sāka apsvērt domu, vai šī puiša pārģērbšanās viņa paša drēbēs nav pat jautrāka par to pārģērbšanos, kas notika Alūksnē.
Kad Juris bija pavisam sašļucis no neveiksmīgiem mēģinājumiem, viņš beidzot ļāva Melisai ķerties klāt viņa garderobei. Drīz vien meitene no tās atmeta puisim piemērotas drēbes. Un vārds „atmeta” ir jālasa burtiskā nozīmē, kaut vai tāpēc, ka viena no zeķēm piezemējās stāvlampā.
Lampa drīz bija atbrīvota no zeķēm, Melisa bija savākusi savas izmazgātās drēbes, un abi bija gatavi doties ceļā.
Viņi nemaz nebija tikuši līdz Origo pulkstenim, kad pretī skrēja Cikāde, īsajiem oranžajiem matiem lēkājot uz viņas galvas. Sasveicināšanās bija tikpat sirsnīga, kā atvadas Borderrockā. Liels lācīgs apskāviens tika gan Melisai, gan Jurim.
-Man ir tāds prieks jūs redzēt, - čaloja Cikāde – un pat vienā gabalā. Es visu laiku tomēr baidījos, ka jūs aizvedīs lielais ļaunais onkulis savā melnajā BMW.
-Nekas tāds nenotika, mums bija tikai jauks vecs vīrs, kurš mums iedeva naktsmājas šķūnī ar zālīti, - smējās Juris.
-Oho, - atskanēja apbrīnas pilna atbilde.
-Tā, bet tagad jūs abas mani pavadīsiet uz vilcienu, un tad jūs varēsiet doties tālāk savās gaitās, - noteica Juris. Meitenes labprātīgi piekrita, tikai Jurim vēl nācās izskaidrot Cikādei, kāpēc viņam vajadzēja braukt. Gaidot vilcienu, Cikāde ierādīja Melisai baložu trenkāšanas burvību, ar ko viņas nodarbojās vairākas minūtes, līdz viņas pārtvēra Juris, kuram jau bija sākusi griezties galva no meiteņu skraidīšanas apkārt.
-Un tā, lai es viņu atbraucot atrastu vienā gabalā, - piekodināja Juris Cikādei, atstājot viņas uzraudzībā Melisu. Pašu uzraugāmo viņš pavisam cieši apskāva, kā nekā, kopš viņu pazīšanās šī būs pirmā nakts, ko abi pavadīs šķirti.
Meitenes noskatījās pakaļ vilcienam, kad tas brauca prom. Mirklim dramatiskumu piešķīra Cikāde, mādama vilcienam pakaļ ar papīra kabatas lakatiņu. Ar sirdi plosošiem žestiem viņai pievienojās arī Melisa.
-Nu tā, dodamies? – vaicāja Cikāde, kad vilciens bija pazudis skatienam.
-Laikam, - atbildēja Melisa, - tikai kur mums īsti ir jādodas?
-Tur, tad tur, un tad tā, - Cikāde stāstīja vispirms norādot pa labi, tad pa kreisi un tad pa diagonāli. Protams, ka Melisai tas neko neizteica. Redzot apmulsumu draudzenes sejā, viņa sāka smieties. –Neuztraucies, nekādā tumšā stūrī tevi neievedīšu. Starp citu, tu vispār zini kaut ko sīkāk par to māju?
-Neko īsti. Tikai to, ka tur dzīvojot dīvaini cilvēki, un to, ka tur esot viena brīva dzīvokļa vieta.
-Tātad, pastāstīšu tev mājas stāstu. Būs arī interesantāka iešana, - noteica Cikāde un ķērās pie stāstīšanas. – Tā māja pieder kaut kādam sasodīti bagātam biznesmenim. Viņam ir citi ienākumu avoti, tāpēc to māju viņš uztur vairāk prieka nekā ienākumu pēc. Tāpēc īres maksa ir viena no mazākajām, bet cilvēki vieni no interesantākajiem. Jau pirmos īres līgumus viņš slēdza tikai ar tiem cilvēkiem, kas viņu ieinteresēja. Ja nemaldos, tad pirmais iemītnieks bija viens tāds hipij čalītis. Un tie cilvēki vilka līdzi citus interesantus cilvēkus un beigās tā izvērtās par daudzdzīvokļu māju alternatīvajiem. Cik zinu, tad reizi gadā viņi taisa lielo balli par godu mājas īpašniekam.
Tavi kaimiņi tur arī būs diezgan interesanti. Es īsti nezinu, kas pašlaik vēl dzīvo pie Beņķa, bet tieši virs viņa dzīvo metālistu kompānija, blakus durvis ir māksliniece ar savu hipij čalīti, un pretējās dzīvo Mati. Tu būsi starā iepazīstoties ar to puisi.
Un pagrabstāvā dzīvo visādi geimeri un Kreisais. Man liekas, ka kāds viņu pieminēja arī Borderrockā. Bēniņos dzīvo visādi dzejnieki un jaunie komponisti. Mūžīgā čilla zona. Vispār vēl ir daudz cilvēku, bet viņus visus apsekot ir diezgan grūti. Vismaz tādam nepatstāvīgam iedzīvotājam, kā man.
Melisa klausījās pavisam uzjautrināta. Tā vieta izklausījās labāka ar katru teikumu. Pēc nelielas līkumošanas pa pilsētu viņas nonāca pie sešstāvu mūra ēkas ar spilgti zaļām ieejas durvīm, uz kurām bija uzpūstas sarkanas rūtiņas. Arī logi liecināja par to, ka māja nav diez ko parasta. Aizkari bija košās krāsās, ja tādu nebija, tad logos bija krāsainas rūtis, un ja arī tās nebija, tad pavērās skats uz dzīves skartiem griestiem. No viena loga krājās ārā rūtainas bikses. Melisa pieļāva, ka tā kāds viņas mēģina izžāvēt.
-Tu redzi tās plīvojošās bikses? – ievaicājās Cikāde.
-Jup.
-Tur tieši atrodas Beņķa dzīvoklis. Un es tiešām ceru, ka viņam ir vairāk par vienām biksēm, - Cikāde smējās.
-Solās būt interesanti – atbildēja Melisa. Viņa vairs nedomāja par to, ko pie velna tur dara, jo vieta izstaroja sengaidīto māju sajūtu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru