11. Nodaļa. Kurā kāda meitene ierauga mājas.

Pasakot to visu vārdos Melisas ausīm tas pēkšņi izklausījās pavisam muļķīgi. Pat nekas tāds, kā dēļ būtu bijis vērts mukt prom. Bet viņai pašai tas vienmēr bija bijis nozīmīgi.

Viņa vairs nespēja noturēt asaras, kas lauzās ārā straumēm. Tajās izpaudās visas līdz šim sakrātās skumjas un rūpes. Juris raudošo meiteni pievilka sev klāt un cieši apskāva. Viņš ļāva Melisai izraudāties. Kā mierinot viņš viegli glāstīja meitenes matus.

-Piedod, - asarām pierimstot un slaukot acis, viņa teica.

-Nekas, - Juris atbildēja, vēl joprojām turēdams meiteni cieši apskautu. – Viss būs labi. Nu vismaz tagad tu varēsi uzsākt jaunu dzīvi, - viņš teica, pēc iespējas optimistiskā tonī. Diemžēl tas īsti nepalīdzēja, jo Melisa sāka atkal raudāt. Viņa negribēja jaunu dzīvi, tikai normālu esošo. Uzlabotu un sakārtotu. To viņa izšņukstēja caur asarām Jurim.

Puisis skumji uz viņu paskatījās un apskāva vēl ciešāk. Viņš pat nezināja, kādi vārdi spētu viņu nomierināt. Juris nekad īsti nebija mācējis šādos gadījumos izteikties, bet tomēr ap viņu varēja just līdzcietības auru.

Kad raudas otro reizi bija mitējušās, viņš viņu kārtīgi sabužināja. Meitenē tas izsauca smaidu. Lai smaids kļūtu lielāks, viņš viņu sāka viegli kutināt. Nu Melisa jau smējās. Protams, viņa sāka kutināt pretī. Kādā mirklī, kad abi atvilka elpu, viņa izslaucīja acis no asarām, jo tās vairs nebija nepieciešamas. Daudz laika acu izslaucīšanai nebija dots. Juris atkal sāka viņu kutināt. Puisis baidījās, ka skumjās domas varētu atkal atgriezties. Viņi vārtījās pa grīdu, gandrīz nogāžot ūdenspīpi un ietriecoties stūros. Pēkšņi, kādā mirklī viņi attapās ar sejām pāris milimetru attālumā. Varēja just otra cilvēka vieglo elpu uz savām lūpām. Kad ne tikai elpa, bet arī acu skatieni sastapās, iestājās mulsa sastinguma brīdis. Juris nedaudz paliecās uz priekšu, lai ar savām lūpām aizskartu Melisas, bet meitene bija paspējusi aizgriezt galvu prom, un puisis attapās ar lūpām aizskarot viņas ausi. Melisa steidzīgi piecēlās. Lai slēptu savu samulsumu, viņa sāka gatavot ūdenspīpi, kura jau bija paspējusi izdegt.

Juris vēl kādu brīdi apjucis gulēja uz zemes. Šādu izgāšanos viņš sen nebija piedzīvojis. Viņš vēroja Melisu. Viņas roku kustības bija straujas un viņa likās pilnīgi koncentrējusies ūdenspīpes taisīšanai. Jura skatienam arī nepaslīdēja garām nelielais sārtums meitenes sejā. Viņš uzķepurojās kājās un apsēdās iepriekšējā vietā. Gaiss apkārt atkal centās sasniegt to smagumu, kāds bija pie Valkas. Par laimi ūdenspīpe ir labāka gaisa mīkstinātāja nekā iešana pa vientuļu ceļu. Drīz atkal atsākās sarunas, kuras turpinājās vēl ilgi. Tukšojās tējas krūzes un pīpējās ūdenspīpe.

Ap trijiem naktī miegs sāka ņemt virsroku. Melisas stāstītais kļuva aizvien klusāks līdz pavisam aprāvās un meitene bija iemigusi. Juris viņu kārtīgi apsedza, nolika ūdenspīpi tālāk prom un apgūlās turpat viņai blakus. Pirms iemigšanas pa viņa galvu vēl rosījās dažādas domas. Kā parasti pusmiegā tās bija saraustītas un sajauktas. Tur bija Melisa, kura mazgāja matus, viņu sadotās rokas mēģinot nostopēt mašīnu, un visbeidzot Melisas acis šajā vakarā. Tajā mirklī viņš bija bijis tik pārliecināts par to, ko šīs acis vēlās. Jura prātā uzpeldēja bilde par to, kā būtu, ja viņa nebūtu aizgriezusies. Pie sevis pasmaidījis viņš iemiga saldā miegā.

Nākamajā rītā Melisa pamodās pirmā. Viņa sāka klusi smieties ieraugot to, kā Juris bija miegā pavisam ieracies segā. Paskatījusies pulkstenī viņa saprata, ka laika vēl pāris stundas. Melis izlēma pārbaudīt savu e-pastu, kamēr puisis vēl saldi guļ. Viņai necēlās roka Juri modināt no viņa saldā miega.

E-pastā bija pāris vēstules no vecākiem. Tās Melisa pat nepapūlējās atvērt, jo jau zināja, kas no tām ir sagaidāms.

-Vismaz tagad viņiem ir iemesls būt sliktās domās par mani, - viņa nodomāja.

Vēl bija pāris vēstules no draudzenēm, kuras uztraucās par viņas pēkšņo pazušanu. Bet arī tajās nebija nekas tāds, uz ko būtu vērts atbildēt, jo lai kādas draudzenes tās nebūtu, viņas tāpat nesaprastu iemeslus. Laimīgie cilvēki, kas dzīvo savā ideālajā pasaulītē neko vairāk nevēloties.

Tālāk viņa ielogojās savā draugiem.lv profilā. Jauni draugiem.lv paziņojumi, astoņas vēstules un vairāki uzaicinājumi. Šie uzaicinājumi lika Melisas sejā parādīties neizpratnes izteiksmei, kas izlīdzinājās ieraugot starp uzaicinājumiem Cikādi un Mārtiņu. Arī uzaicinājuma teksti bija jautrības pilni. Rīts bija pamanījies kļūt par vēl pāris iedaļām labāks. Puse no vēstulēm bija ķēdes vēstules, bet pārējo saturs neatšķīrās no tām, kas atradās viņas e-pastā. Sapratusi, ka vairs nekā uzmanības cienīga nav viņa izgāja no pārlūkprogrammas. Pagriezusies atpakaļ, viņa konstatēja, ka Juris ir tikai vēl vairāk ieracies segā. Un kā par spīti viņš vēl aizvien izskatījās nemodināms.

Lai kavētu sev laiku, Melisa ķērās pie viņa sienu izpētes. Vairāk uzmanības viņa pievērsa fotogrāfijām un uzrakstiem. Starp bildēm bija tādas, kur Juris bija vēl pavisam jauns. Vienā bildē viņš stāvēja kopā ar Mārtiņu. Viņi izskatījās apmainījušies ar matiem, jo bildes uzņemšanas laikā Mārtiņa mati bija gari, bet Jurim tie vēl nesniedzās nemaz līdz pleciem. Tur bija izdrukātas fotogrāfijas no dažādiem pasākumiem, foto ar draugiem un kā par brīnumu arī ar viņa brāli.

Uzraksti uz sienām lielākoties bija tādi, kurus saprot tikai pats rakstītājs. Daži teikumi bija arī kā atgādinājumi. Piemēram, „Neceri ne uz ko, kamēr tas nav piepildījies”. Citi bija dažādi joki.

Viņa nebija paspējusi kārtīgi apskatīt ne ceturto daļu no sienas, kad viņa sadzirdēja grozīšanos sev blakus. Juris bija pamodies un mēģināja izķepuroties ārā no segas, kura iespējams mēģināja viņu nožņaugt. Tas viņam prasīja kādu laiciņu un dīvainu skaņu izdvešanu, bet cīņa beidzās ar viņa uzvaru.

-Labrīt no rīta, - viņš teica, ieraudzīdams smaidošo Melisu un apzinādamies cik komisks droši vien bija izskatījies.

-Brīt, - melisa atbildēja.

Juris kādu brīdi vēl sēdēja mēģinādams aizgaiņāt pēdējās miega paliekas. Kad tas bija kaut cik izdevies, viņš ierosināja doties brokastu meklējumos.

-Es gan tomēr nemāku pagatavot neko lielu, bet pieļauju, ka brokastīm pietiks. Taisot tēju pamanīju, ka mājās ir olas un kečups. Manuprāt, brokastīm pietiks.

Un brokastis tika radītas. Vienam cilvēkam taisīt brokastis ir pieradums, bet diviem tas jau ir piedzīvojums. Abi jaunieši izklaidējās apmētājot viens otru ar tējas biezumiem, taisot sviesta sejas maskas un pēc pirmās olas netīšas sadauzīšanas izlēma gatavot olu kulteni. Melisa sakūla olas ar pienu, kamēr Juris rīvēja sieru un mēģināja atrast piemērotu trauku cepšanai. Ņemot vērā to, ka viņš abas darbības mēģināja apvienot arī grīda tika pie savas brokastu siera porcijas.

Kā par brīnumu beigu beigās brokastis sanāca diezgan garšīgas. Varbūt nedaudz piededzinātas un nedaudz bez sāls, bet tik un tā garšīgas.

-Starp citu, - Melisa ieminējās, brokastu laikā, - tavi vecāki no ēdienu gatavošanas trokšņa nebūs pamodušies?

-Es vakar viņus nedzirdēju pārnākam, tāpēc viņi droši vien nemaz nav mājās. Vienīgais, ko mēs varam pamodināt, ir mans mazais brālis. Bet tā nebūtu liela nelaime, - Juris atbildēja un atbildei beidzoties pret viņa galvu lidoja labi nomērķēta čība.

-Tā ir nelaime, - noteica Jura brālis, kuru viņiem tiešām bija izdevies pamodināt. – Man šodien ir jāiet uz tām kāzām, un tur būs tantes draudzenes meita un es nevaru iet ar ziliem riņķiem zem acīm.

-Sliktāk jau tāpat neizskatīsies, - uz histērisko runu smaidot atbildēja Melisa, liekot puiša sejai izskatīties tā, it kā viņš pats būtu dabūjis ar čību pa to. Juris tikmēr ar aktīvu galvas māšanu piekrita Melisai.

Atguvis runas spējas, Jura brālis noteica kaut ko, kas līdzinājās- par gaumi nestrīdas- un izgāja no virtuves skaļi aizcirzdams durvis.

Viņam izejot no istabas Melisa un Juris sāka smieties. Jā, daži cilvēki māk pārspēt paši sevi. Jautrībai pierimstot tik tālu, ka viņi spēja apēst atlikušās brokastis, jaunieši atkal pievērsās mierīgākām sarunām. Melisa žēlojās par to, ka viņai ir bail vienai iet uz svešu dzīvokli, skatīties vai spēs tur nodzīvot samērā ilgu laiku.

-Bet tu jau nebūsi viena, - uz žēlošanos atbildēja Juris, - ar tevi būs Cikāde. Turklāt Beņķi tu arī pazīsti.

-Es viņus esmu redzējusi tikai pavisam maz, - viņa turpināja gausties.

-Tu mani arī biji maz redzējusi, bet tas netraucēja tev ar mani braukāt apkārt, - puisis argumentēti iebilda.

-Nu tu neskaities, - viņa atmeta ar roku. Bet kaut kāda nedrošība iekšā palika.

Beidzot pienāca laiks iet. Melisai gan nācās sagaidīt, kamēr Juris savācas, jo viņš bija izlēmis uzreiz no stacijas braukt uz kāzām. Meitene pirmo reizi mūžā redzēja puisi, kuram sataisīšanās uz pasākumu prasītu tik ilgu laiku. Pirmā problēma bija piemērots krekls, kam sekoja kaklasaites izvēle un, kā ķirsītis visam pa virsu, zeķu atrašana. Melisa sāka apsvērt domu, vai šī puiša pārģērbšanās viņa paša drēbēs nav pat jautrāka par to pārģērbšanos, kas notika Alūksnē.

Kad Juris bija pavisam sašļucis no neveiksmīgiem mēģinājumiem, viņš beidzot ļāva Melisai ķerties klāt viņa garderobei. Drīz vien meitene no tās atmeta puisim piemērotas drēbes. Un vārds „atmeta” ir jālasa burtiskā nozīmē, kaut vai tāpēc, ka viena no zeķēm piezemējās stāvlampā.

Lampa drīz bija atbrīvota no zeķēm, Melisa bija savākusi savas izmazgātās drēbes, un abi bija gatavi doties ceļā.

Viņi nemaz nebija tikuši līdz Origo pulkstenim, kad pretī skrēja Cikāde, īsajiem oranžajiem matiem lēkājot uz viņas galvas. Sasveicināšanās bija tikpat sirsnīga, kā atvadas Borderrockā. Liels lācīgs apskāviens tika gan Melisai, gan Jurim.

-Man ir tāds prieks jūs redzēt, - čaloja Cikāde – un pat vienā gabalā. Es visu laiku tomēr baidījos, ka jūs aizvedīs lielais ļaunais onkulis savā melnajā BMW.

-Nekas tāds nenotika, mums bija tikai jauks vecs vīrs, kurš mums iedeva naktsmājas šķūnī ar zālīti, - smējās Juris.

-Oho, - atskanēja apbrīnas pilna atbilde.

-Tā, bet tagad jūs abas mani pavadīsiet uz vilcienu, un tad jūs varēsiet doties tālāk savās gaitās, - noteica Juris. Meitenes labprātīgi piekrita, tikai Jurim vēl nācās izskaidrot Cikādei, kāpēc viņam vajadzēja braukt. Gaidot vilcienu, Cikāde ierādīja Melisai baložu trenkāšanas burvību, ar ko viņas nodarbojās vairākas minūtes, līdz viņas pārtvēra Juris, kuram jau bija sākusi griezties galva no meiteņu skraidīšanas apkārt.

-Un tā, lai es viņu atbraucot atrastu vienā gabalā, - piekodināja Juris Cikādei, atstājot viņas uzraudzībā Melisu. Pašu uzraugāmo viņš pavisam cieši apskāva, kā nekā, kopš viņu pazīšanās šī būs pirmā nakts, ko abi pavadīs šķirti.

Meitenes noskatījās pakaļ vilcienam, kad tas brauca prom. Mirklim dramatiskumu piešķīra Cikāde, mādama vilcienam pakaļ ar papīra kabatas lakatiņu. Ar sirdi plosošiem žestiem viņai pievienojās arī Melisa.

-Nu tā, dodamies? – vaicāja Cikāde, kad vilciens bija pazudis skatienam.

-Laikam, - atbildēja Melisa, - tikai kur mums īsti ir jādodas?

-Tur, tad tur, un tad tā, - Cikāde stāstīja vispirms norādot pa labi, tad pa kreisi un tad pa diagonāli. Protams, ka Melisai tas neko neizteica. Redzot apmulsumu draudzenes sejā, viņa sāka smieties. –Neuztraucies, nekādā tumšā stūrī tevi neievedīšu. Starp citu, tu vispār zini kaut ko sīkāk par to māju?

-Neko īsti. Tikai to, ka tur dzīvojot dīvaini cilvēki, un to, ka tur esot viena brīva dzīvokļa vieta.

-Tātad, pastāstīšu tev mājas stāstu. Būs arī interesantāka iešana, - noteica Cikāde un ķērās pie stāstīšanas. – Tā māja pieder kaut kādam sasodīti bagātam biznesmenim. Viņam ir citi ienākumu avoti, tāpēc to māju viņš uztur vairāk prieka nekā ienākumu pēc. Tāpēc īres maksa ir viena no mazākajām, bet cilvēki vieni no interesantākajiem. Jau pirmos īres līgumus viņš slēdza tikai ar tiem cilvēkiem, kas viņu ieinteresēja. Ja nemaldos, tad pirmais iemītnieks bija viens tāds hipij čalītis. Un tie cilvēki vilka līdzi citus interesantus cilvēkus un beigās tā izvērtās par daudzdzīvokļu māju alternatīvajiem. Cik zinu, tad reizi gadā viņi taisa lielo balli par godu mājas īpašniekam.

Tavi kaimiņi tur arī būs diezgan interesanti. Es īsti nezinu, kas pašlaik vēl dzīvo pie Beņķa, bet tieši virs viņa dzīvo metālistu kompānija, blakus durvis ir māksliniece ar savu hipij čalīti, un pretējās dzīvo Mati. Tu būsi starā iepazīstoties ar to puisi.

Un pagrabstāvā dzīvo visādi geimeri un Kreisais. Man liekas, ka kāds viņu pieminēja arī Borderrockā. Bēniņos dzīvo visādi dzejnieki un jaunie komponisti. Mūžīgā čilla zona. Vispār vēl ir daudz cilvēku, bet viņus visus apsekot ir diezgan grūti. Vismaz tādam nepatstāvīgam iedzīvotājam, kā man.

Melisa klausījās pavisam uzjautrināta. Tā vieta izklausījās labāka ar katru teikumu. Pēc nelielas līkumošanas pa pilsētu viņas nonāca pie sešstāvu mūra ēkas ar spilgti zaļām ieejas durvīm, uz kurām bija uzpūstas sarkanas rūtiņas. Arī logi liecināja par to, ka māja nav diez ko parasta. Aizkari bija košās krāsās, ja tādu nebija, tad logos bija krāsainas rūtis, un ja arī tās nebija, tad pavērās skats uz dzīves skartiem griestiem. No viena loga krājās ārā rūtainas bikses. Melisa pieļāva, ka tā kāds viņas mēģina izžāvēt.

-Tu redzi tās plīvojošās bikses? – ievaicājās Cikāde.

-Jup.

-Tur tieši atrodas Beņķa dzīvoklis. Un es tiešām ceru, ka viņam ir vairāk par vienām biksēm, - Cikāde smējās.

-Solās būt interesanti – atbildēja Melisa. Viņa vairs nedomāja par to, ko pie velna tur dara, jo vieta izstaroja sengaidīto māju sajūtu.

10. Nodaļa. Īsa bet top uzzināts kaut kas jauns.

Tas bija četrpadsmit līdz piecpadsmit gadus vecs puika melni rūtainā kreklā, platmalē un ļoti platās biksēs. Ieskrienot, no pirmā acu uzmetiena puskailā meitenē, arī viņa sejas izteiksme bija neaprakstāmi smieklīga. Melisa pati izdvesa skaņu, kura ļoti līdzinājās gandrīz spiedzienam. Izdzirdot troksni gaitenī, durvis atvēra Juris.
-Oho, brāl, nu tu gan smukas meitenes ved mājās. Rarr. – sīkais brālis izsmejošā balsī teica Jurim, pamanīdams, ka tas ir atvēris istabas durvis.
-Aizveries un liec viņu mierā, - atbildēja Juris diezgan dusmīgā balsī. Brālis viņu varēja izvest no pacietības pāris minūtēs un turklāt viņš nemaz nedomāja rimties.
-Ko tad jūs labu darījāt visas dienas, kamēr biji prom? A? - viņš vaicāja izpildot diezgan divdomīgas gurnu kustības.
Neko tādu gan viņam nevajadzēja darīt. Juris izsprāga no savas istabas un, saķēris sīko brāli aiz sprandas, iegrūda viņu tā durvīs. Melsa šo īso cīņu izmantoja, lai iemuktu iekšā Jura istabā.
-Piedod, tas bija mans mazais brālis, - teica Juris atgriezdamies.
-Tagad es diezgan labi saprotu, ko tu biji domājis, teikdams, ka viņš ir galīgi neciešams.
-Un tāds viņš ir gandrīz vienmēr, - Juris atbildēja, - Es labāk ieslēgšu mūziku, citādi viņam ir iestrādājies paradums noklausīties manas sarunas.
Kādu laiku istabā valdīja klusums. Dīvaini, cik ļoti brīvā dabā klusums atšķiras no klusuma pilsētas dzīvoklī. Viņi abi to sajuta diezgan spēcīgi tāpēc steidzami vajadzēja atrast, ko darīt lietas labā. Juris devās pie sava skapja. Atverot durvis laukā izvēlās vairāki drēbju gabali un tamlīdzīgas lietas. Juris sāka aktīvi pa skapi rakāties. Tā kā viņš stāvēja priekšā skapja durvīm, Melisa nespēja apmierināt savu ziņkāri un redzēt, ko viņš mēģina atrast. No viņa puses bija sadzirdama klusa purpināšana.
Bet drīz mistērija tika atrisināta. Viņš pagriezās, vienā rokā turēdams nelielu ūdenspīpi, bet otrā tabaku un ogli. Juris pasmaidīja, redzot iemirdzamies Melisas acis. Viņi iekārtojās uz grīdas. Lai Melisai nekļūtu auksti, Juris viņai pagādāja lielu pūkainu segu un spilvenu, pret kuru atspiesties. Ūenspīpes taisīšanu viņš uzticēja meitenei, bet pats tikmēr devās uzvārīt viņiem abiem tēju. Melisa sāka klusi smieties, dzirdēdama aiz durvīm bļaustīšanos. Noteikti arī Jura brālis atradās virtuvē.
Pēc laiciņa, kuram paejot ūdenspīpe jau bija iepīpēta, atgriezās Juris, nesdams divas piparmētru tējas krūzes. Daži saka, ka piparmētru tēja uzdzenot depresiju, bet Juris bija pārliecināts, ka tā ir īstā tēja, kuru dzert mierīgos vakaros mājās. Jau tējas smarža vien vedināja ieritināties segā un atslābināt visus locekļus.
Tikai tagad abi jaunieši tā īsti apzinājās to, cik tomēr bija noguruši. Šonakt vismaz viņus abus gaidīja siltas segas un ērti matrači. Abi bija aizrunājušies par miegu un sapņiem. Neviens no viņiem nemēdza redzēt zīmīgus sapņus, bet abu sapņi bieži ieņēma seriālu formu.
-Tad kad mani sapņi tā sāk darīt, - stāstīja Juris, - es gandrīz vai gribu gulēt vairāk, lai varētu uzzināt, kas notiks tālāk. It īpaši, ja panesas kāda asa sižeta tēma.
-Tādā veidā manus sapņus varētu raksturot, kā ziepju operu. Tur ir Šekspīra traģēdiju cienīgi sacerējumi iepīti ikdienas tēmās. Dažreiz jau ir bijis tā, ka es pamostos, bet vēl visu rītu uzskatu, ka doma sapnī ir arī tāda realitātē. Piemēram, reiz es naktī redzēju sapni, kurā mana matemātikas skolotāja bija aizbraukusi atvaļinājumā. Pilnā pārliecībā, ka tā ir patiesība, es nemaz nepaņēmu uz skolu nevienu matemātikas grāmatu vai kladi.
-Un skolotāja bija?
-Protams. Stāvēja un blisinājās uz mani ar savām zebiekstes acīm.
Dažiem skolotājiem ir talants paskatīties uz skolēniem tā, ka tie kļūst melni un maziņi viņu priekšā. Par laimi, tādu nav daudz. Arī Melisas matemātikas skolotāja starp tiem neietilpa. Viņas skatiens spēja panākt tikai sarukšanu par pāris centimetriem.
-Kāpēc tu izlēmi mācīties Rīgā? – Juris viņai pavaicāja.
-Gribēju tikt no turienes projām, - Melisa atbildēja, iesviežot karotīti tējas krūzē atpakaļ nedaudz stiprāk, nekā tas bija nepieciešams. Šajā mirklī viņa ļoti cīnījās ar sevi. Varbūt Juris to nejuta, bet viņai traucēja tas, ka viņa puisim nebija izstāstījusi visu. Bieži teikumus viņai nācās pārtraukt pusvārdā, lai neizraisītu jautājumus, uz kuriem viņa laikam negribēja atbildēt. Laikam. Viņu pašu biedēja šī dīvainā vēlēšanās uzticēties cilvēkam, kuru viņa pazina nepilnu nedēļu. Protams, divatā klaiņojot viņi bija paspējuši viens otru iepazīt diezgan daudz, bet vai tas bija pietiekami?
-Labi Melisa, - viņa pie sevis domāja, - Vienkārši izdari to un miers. Viņam būs vieglāk tevi saprast, un tev būs vieglāk ar viņu runāt. Turklāt, kādreiz tas viss tāpat kādam būs jāizstāsta. Tad labāk viņš, nekā kāds cits.
Melisa ievilka dziļi elpu. Pirmie vārdi vienmēr bija paši grūtākie.
-Man pašai mans dzīvesstāsts atgādina pasakas par sērdienīti, kuras māte un tēvs bija miruši, un viņu audzināja ļaunā pamāte. Cik muļķīgi patiesībā, ņemot vērā to, ka mana māte vēl ir dzīva. Vairākus gadus es dzīvoju pie savas vecmāmiņas. Viņa par mani rūpējās un ievadīja pirmajos patstāvīgajos dzīves soļos. Vecākus es satiku tikai pāris reizes mēnesī. Viņi abi vienmēr strādāja. Un dzīvoklī, kur viņi dzīvoja, man vieta neatradās. Neilgi pēc manas 14 dzimšanas dienas vecmāmiņa nomira. Es to ilgi nevarēju pārdzīvot. Vecāki ievācās vecmāmiņas mājā un sāka pārkārtot ierasto kārtību. Viņi mēģināja pārveidot arī mani.
Pēkšņi viņu acu priekšā bija viņu bērns. Nu jau gandrīz izaudzis un viņuprāt nepareizi audzināts. Pēdējos gadus viņi visiem spēkiem mēģināja atgūt iekavēto manā audzināšanā. Drīz man nācās atskaitīties par lietām, kurās vecmāmiņa man bija uzticējusies. Parādījās daudzi nepamatoti ierobežojumi. Pie tādas audzināšanas es nebiju pieradusi, tāpēc sāku pretoties. Tas izraisīja jaunus un jaunus konfliktus. Dažreiz tas noveda tik tālu, ka es nedrīkstēju izrādīt savas emocijas, jo tā bija nepateicība. Biju vēl maza un dumja, un tad arī radās rētas uz rokām. Viss vēl būtu bijis paciešams, ja es zinātu, ka tiešām viņiem rūpu, bet skarbā realitāte rāda tikai to, ka viņi sev vēlas ideāli izaudzinātu cilvēku nevis savu bērnu. Pārējiem cilvēkiem mūsu miestā es vienmēr biju tā sliktā un nepareizā, bet vecākiem vienmēr taisnība. Lai gan vaina bija vienlīdzīgi abās pusēs. Tā teikt pagale nedeg viena
Pēdējās dienās pirms manas aizbraukšanas viss kļuva pavisam neciešami. Mana mamma bija pārliecināta par to, ka es Rīgā labu galu neņemšu un lasīja par to lekcijas no rīta līdz vakaram. Pēc kārtējā strīda es izlēmu vienkārši iet projām, - beigusi stāstīt Melisa nodūra galvu, lai Juris neredzētu asaras viņas acīs. Viņa nebija pateikusi visu, bet viņa cerēja, ka pārējo, piemēram, emocionāli pārdzīvoto, Juris sapratīs pats.
Kad Melisa beidza runāt iestājās klusums.

9. Nodaļa. Kurai pēc manas skaitīšanas vajadzēja būt 10.

Rīta pastaiga noderēja diezgan labi, kaut vai tāpēc, ka tā uzdzina pamatīgu ēstgribu. Viņi ēda turpat kur iepriekšējā dienā, un apēda gandrīz tikpat. Gandrīz vai nepieklājīgi daudz brokastīm. Un tāpat, kā iepriekšējā reizē, viņi pēc ēšanas īsti negribēja nekur kustēties. Melisa spēja saņemties tālākam ceļa gabalam tikai pēc vēl vienas aukstas sulas glāzes izdzeršanas. Vispirms gan viņa iegāja ēdnīcas tualetē. Beidzot viņa pievērsa uzmanību spogulim. Viņai pretī vērās meitene ar diezgan sajauktiem matiem, puslīdz bālu seju, kurā bija apsārtis deguns no lielās šķaudīšanas. Ap degunu viņa saskatīja daudzas mazas pumpiņas, tāpat kā uz pieres. Mati arī sāka mesties netīri. Viņa sašķobīja seju un parādīja spogulim mēli. Tā izdarījusi viņa jutās neizskaidrojami labāk. Tik labi, lai sāktu smieties. Nu, vismaz varēja būt arī sliktāk.
Bet tomēr dīvaini, cik spoguļa redzējums var atšķirties no cilvēka redzējuma. Piemēram, Juris neredzēja mazās pumpiņas, tā vietā viņš atzinīgi novērtēja to, cik lielas izskatījās meitenes acis bālajā sejā. Arī garie mati, par spīti nelielam ķemmēšanas trūkumam, bija taisni un viņai tas piestāvēja vienkārši burvīgi.
Līdz lielceļam abi jaunieši gāja diezgan lēni. Protams, ka ar pilniem vēderiem ātri paiet bija diezgan sarežģīti. Šoreiz likteņa dievi viņus mīlēja. Viņi jau diezgan ātri tika apmēram līdz pusceļam. Viņu nostopētajai mašīnai gan vajadzēja griezties uz Smilteni, tāpēc viņi tika izsēdināti turpat pie pagrieziena. Brauciens bija bijis samērā ilgs, tāpēc viņi neķērās uzreiz pie nākošās mašīnas meklēšanas, bet nedaudz izlocīja kājas.
-Paklau, mums derētu pāris stundu čilla pauzīte, - noteica Juris, norādīdams uz kādu ērta paskata vietiņu ceļa malā. Nelielā čilla pauzīte izvērtās diezgan gara, jo Juris no somas izzvejoja pāris paņemtās lapiņas. Izmantojot visus pieejamos līdzekļus, kas, pateicoties Jurim, nemaz nebija tik mazi, drīz vien izdevās tās sagatavot patērēšanai. Melisa vienmēr bija brīnījusies par to, ka puišiem dažreiz bija līdzi vairāk mantu kā meitenēm. Šoreiz viņas pārsteigumu izraisīja tas, ka Jurim līdzi bija gan cigarešu tinamā mašīnīte, gan kaut kāda tabaka, gan sušī kociņi, kuri netika izmantoti, gan arī citi dīvaini priekšmeti.
Drīz viņi iekārtojās ar pāris kārtīgi uztītām cigaretēm. Melisa bieži nemēdza smēķēt, bet šis bija īpašs gadījums. Pēc kāda laika viņa juta, ka zālīte sāk iedarboties. Viņi abi ķiķināja, un, kādā mirklī, Juris mēģināja uzkāpt priedē. Tas, protams, viņam īsti nesanāca. Melisa mēģināja viņu pastumt uz augšu, bet tas sanāca vēl mazāk. Tad kādam no viņiem radās ideja par lidmašīnām. Juris pacēla Melisu rokās, un viņi skraidīdami starp kokiem tēloja divplākšņus. Jūs zinājāt, ka divplākšņi dzīvo kokos un pīpē baravikas? Pēc tam, kad viņi abi laimīgi bija izvairījušies no skudru pūžņa, viņi ievēlās bedrē, vai arī kalna nogāzē aiz kuras uzreiz sākās otrs kalns. Šeit viņi palika kādu laiku guļam. Varbūt viņi tur gulēja tāpēc, ka nebija nekādu cerību tuvākajā laikā atpiņķerēt kājas vienam no otra, tāpat kā savijušos pirkstus. Ar vienu brīvo roku Juris sāka piņķerēt kopā viņu matus, iepinot tur dažādus čiekurus. Meitene savukārt sāka prātot, kāpēc mākoņi nevarētu nākt dzīvot pāris stāvus zemāk un nebūt tikai daudzi sīki ūdens pilieniņi. Juris kaut kur no viņu apakšas izvilka savu somu un uztaisīja vēl vienu cigareti. Un viņi turpināja tā gulēt un pīpēt. Viņš viegli glāstīja Melisas matus, un meitene jutās tik labi, cik sen nebija jutusies. Pēkšņi pasaule sašķīda daudzos trijstūrīšos. Tie atgādināja mazus stikla gabaliņus, kuros atspoguļojās apkārtējais. Melisa vēl paspēja nodomāt, ka kāds ir saplēsis pasaules spoguli, kad sajuta pazūdam arī Juri viņai blakām un zemi zem viņas. Bet viņa par to neuztraucās. Visu viņas iekšieni bija pārņēmis neizsakāms miers, siltums. Kaut kur prātā pazibēja doma, kura kļuva aizvien lielāka. Vairs apkārt nebija nekā. Nebija drauga, nebija skudru un divplākšņu, tikai liela, liela vientulība visapkārt. Un tad nebija arī pašas Melisas.
-Tādai ir jābūt nāvei? – viņa domāja pie sevis. Jo neeksistēja vairs itin nekas.
Tad pēkšņi atgriezās sajūtas. Viegla purināšana. Un skaņas. Uztraukta balss, kas sauca viņas vārdu. Un tad viņa atkal saskatīja pasauli. Nekas patiesībā nebija mainījies. Tikai divas uztrauktas acis viņā vērās, patiesās bailēs par to, ka viņa būtu varējusi arī nepamosties. Redzot viņā dzīvības pazīmes, puiša atvieglojums pārtapa spēcīgā viņas kratīšanā. Kad Melisas izsaucieni kļuva pārāk skaļi, viņš beidza viņu kratīt, apskāva un ilgi nelaida vaļā. Meitenei nācās pielikt diezgan daudz spēka, lai piedabūtu puisi nomierināties. Beigu beigās viņš viņu atlaida, bet turpināja turēt viņas roku cieši satvertu savējā. Viņi tā sēdēja un Melisa pastāstīja Jurim, ko viņa bija piedzīvojusi. Melisas stāstītais, likās, Juri uztrauca vēl vairāk, jo, pieminot nāves sajūtu, viņa roka sakļāvās ciešāk.
Vajadzēja novirzīt domas. Bet Melisas prāts to darīja pats. Viņa nepamanīja, kurā mirklī bija beigusi runāt par novēroto un sākusi runāt par ziloņiem. Juris viņu pierāva kājās un abi devās meklēt ziloņus.
Laiks bija palicis galīgi dīvains. Dažos mirkļos tas gāja palēnināti. Dažubrīd skrēja kā sadedzis. Dažreiz viņa vienkārši nebija. Tāpat mēdza pazust arī zeme zem kājām un domas galvā. Bet laiks pagāja. Pasaule beidza būt sirreāla. Domas beidza būt sirreālas. Atgriezās mērķis.
Abi beidzot bija nomierinājušies tik tālu, lai dotos meklēt ceļu. Un pie reizes atrast arī Melisas somu. Paveikuši šo grūto uzdevumu, viņi sāka iet gar ceļa malu, vēl joprojām smejoties par visu un runājot par tik nopietnām lietām, kā rūtiņu klades un nagu lakas.
Šajā mirklī viņi iespējams izskatījās neīpaši droši līdzbraucēji, tāpēc arī neviena mašīna tik drīz nemaz neplānoja piestāt. Abiem apģērbā bija dažādas meža veltes, sākot no zariņiem un lapām un beidzot ar pāris skudrām, kurām šis bija garākais ceļojums mūžā. Līdzīgs stāvoklis bija arī matos, turklāt tie bija arī samudžināti, sapīti un ļoti atgādināja putnu ligzdas. Jāpiemin, ka abi vēl aizvien gāja sadevušies rokās. Bet diez vai kāds no viņiem to apzinājās.
Pabraucot garām kādai divdesmitajai mašīnai, Jurim radās vienkārši ģeniāla ideja.
-Palau, varbūt mums derētu sakopties un iegūt atkal cilvēku, nevis meža bērnu, cienīgu izskatu?
-Vispār laba doma, - atbildēja Melsa, piekrītoši mādama ar galvu. Lai sāktu kārtošanos, viņai vajadzēja abas rokas un šajā mirklī viņa pamanīja, ka viņas roka atradās Jura rokā. Šis bija pirmais samulsuma mirklis vairāku stundu laikā, tomēr Melisai izdevās to nomaskēt. Viņa atbrīvoja tvērienu un ķērās pie sava apģērba attīrīšanas. To pašu darīja arī Juris.
-Zini, - viņš teica, - no tā, ko mēs tagad no sevis nolasām, varētu uztaisīt diezgan labu ugunskuru. Varbūt ne tik lielu, kā Jāņos, bet pietiekami, lai uzceptu desiņas.
Melisa piekrita. Vēl palika iztīrīt matus. Šajā mirkli Juris aptvēra kādu sen zināmu patiesību: cilvēks nevar redzēt pats savu galvu. Tā nu viņš, izmantojot kucēna acu skatienu, lūdza Melisai palīdzību viņa matu atbrīvošanā no svešķermeņiem. Viņa bija jauks cilvēks un neatteica. Meitenei tāpat izpalīdzēja arī Juris.
Šī sakopšanās diezgan labi jauniešiem noderēja, jo nu pavisam drīz apstājās mašīna. Tā brauca līdz pašai Siguldai. Vadītājs bija jauns puisis, ar kuru ātri vien izdevās atrast kontaktu. Viņi visu ceļu pavadīja runādami. Melisas un Jura teikumi gan ne vienmēr bija kaut ko izsakoši, bet tas netraucēja.
Siguldā viņus izlaida pie dzelzceļa stacijas. Izrādījās, ka abi bija bijuši Siguldā diezgan bieži, tāpēc varēja labi saprast, kur kas atrodas. Bija vēl tikai nedaudz pēc pusdienlaika, tāpēc viņi izlēma doties pastaigāties pa pilsētu.
-Zini, es gribu braukt ar panorāmas ratu, - ieteicās Melisa un uzreiz paskaidroja iemeslu, - Es nekad ar tādu neesmu braukusi, jo man ir bail no augstuma. Bet tagad es jūtos tā, it kā ar mani nekas nevarētu notikt.
-Mazāk pīpēt vajag, - iesmējās Juris, bet piekrita.
Panorāmas rats, kā vienmēr bija liels un krāsains. Arī nedaudz aprūsējis, bet tas piederēja pie lietas. Protams, konstrukcija neradīja sajūtu par īpašu drošību, bet tas viņus neuztrauca. Viņi bija arī vienīgie cilvēki, kas todien vēlējās ar ratu pacelties debesīs. Samaksājuši par biļeti viņi gaidīja, kad varēs iekāpt. Gaidīšana pat sanāca nedaudz ilgāka, jo Melisa gribēja sēdēt sarkanajā veidojumā. Viņas vēlēšanās tika piepildīta, un nu abi cēlās augstu, augstu gaisā. Juris atklāja to, kā likt griezties viņu grozam. Tā nu viņš lika tam riņķot, līdz Melisa sāka spiegt. Tur augšā viņas bailes no augstuma atgriezās. Viņa piespieda sevi paskatīties lejup. Zeme bija daudz tālāk, nekā viņa bija iedomājusies. To apzinoties meitene aizspieda acis.
-Hei, nepalaid garām braucienu. – to ieraugot iesaucās Juris un, kā mēģinot pierādīt brauciena jautrību, vēlreiz apgrieza viņu sēdvietu uz riņķi.
-Tas nepalīdz, - ierunājās Melisa, atvērdama vienu aci. Nu viņi bija jau gandrīz pašā augšā. Varēja tālu redzēt uz visām debess pusēm. Jura skatienu piesaistīja Gaujas ieleja.
-Klau, kad tiksim lejā, aiziesim uz tām alām pie Gaujas? – viņš vaicāja.
-Ja mēs tiksim lejā tad jā, - Melisas balsī ieskanējās nedaudz panisks tonis. Paniskums radās tāpēc, ka viņi bija sākuši nedaudz šūpoties.
-Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa, - viņai priekšā skaitīja Juris, to papildinādams ar atbilstošām roku kustībām. Meitene nomierinājās tik tālu, ka spēja atkal pievērsties fantastiskajiem skatiem, kas pavērās. Visur apkārt varēja redzēt zaļumu, kokus. Protams, arī pilsētu. Brīvības sajūta gandrīz vai pārspēja bailes no augstuma. Šajā mirklī, pirms vēl meitene to bija pamanījusi, Juris bija paspējis viņu nobildēt. Tādu, kāda viņa tur sēdēja, mirdzošām acīm vērojot apkārtni. Šeit augšā viņa arī nešķaudīja, jo putekļi nespēja nokļūt tik augstu. Nobraucot lejā Melisa pierunāja puisi vēl vienam braucienam. Atkal viņi sagaidīja sarkano grozu, atkal Melisa pašā augšā baidījās, atkal Juris grieza viņus uz riņķi. Bet šoreiz Melisa tikai smējās.
Tālāk viņi devās uz Gūtmaņa alu. Jau netālu no tās vietas, varēja dzirdēt flautas skaņas. Melisa atcerējās, ka arī pirms gada vecais vīrs tur bija stāvējis un spēlējis.
-Jā, katram jau kaut kā iztika ir jāpelna, - piekrītoši ar galvu māja Juris.
Ala bija plaša un dziļa. Visas sienas bija noklātas ar apmeklētāju parakstiem. Melisa pat minēja, ka parakstu daudzuma dēļ, ala pat varētu būt izrakta dziļāka nekā tā bija agrāk. Viņi abi sāka pētīt sienu uzrakstus un atrada daudz ko interesantu. Tur bija uzraksti, vairākus gadus veci. Bija arī tādi, kurus bija atstājuši cilvēki no citām valstīm. Arī telefona numuri.
-Vienmēr, kad redzu tādu numuru, man gribas uz viņu piezvanīt, - puisis smējās.
-Man ir tieši tāpat. Es vienreiz arī tā izdarīju. Izrādījās, ka tam nabaga cilvēkam nebija ne mazākās nojausmas par to, ka viņa numurs ir bijis izlikts apskatei.
-Un tu viņam to pateici?
-Jā. Un reakcija bija samērā laba. Viņš sāka lamāt kaut kādus cilvēkus un tad nometa klausuli. Diezgan labs sarunu biedrs vispār bija.
Tālāk līkumu līkumiem viņi devās atpakaļ, un, nonākot atkal pie pirmajām mājām, viņi bija gatavi apēst veselu govi. Protams, govi neviens viņiem tāpat nebūtu devis, tāpēc viņi samierinājās ar iebrukšanu lielveikalā. Šoreiz viņu pusdienas sastādīja bulciņas, augļi un Melisas šokolāde. Tas saucās naudas taupīšanas režīms. Ēst viņi izvēlējās turpat pie veikala. Ēdiens arī nebūtu nemaz varējis tikt tālāk.
-Labu apetīti, - viņu pusdienas iztraucēja balss aiz muguras. Pagriežoties viņi ieraudzīja pusi havajiešu kreklā ar pusgariem lokainiem matiem.
-Čau, Jāni! - iesaucās Juris, esot acīmredzami pazīstams ar pusdienas iztraucējušo cilvēku. Viņi sasveicinoties paspieda rokas un Jānis sevi stādīja priekšā Melisai.
-Nu, Juri, stāsti, ko tu te dari? – viņš vaicāja pēc iepazīšanās ar Melisu un apsēšanās turpat uz zemes.
-Tāpat vien braukāju apkārt ar stopiem, - viņš atbildēja, un nedaudz padomādams piemetināja, - kaut kādas trīs dienas jau.
-Skaidrs, bet tu zini, ka tavs sīkais brālis tevi nesen meklēja?
-Kāpēc? Un ja jau tā, tad kādēļ viņš man nepiezvanīja?
-Šis ir pazaudējis telefonu, ja es pareizi sapratu. Vai arī iemainījis pret zābaku pāri, es īsti nesapratu. Bet tas nav svarīgākais. Viņš gribēja teikt, lai tu velcies uz mājām, jo otrdien, tas ir rīt, tavai tantei ir kāzas. Un tās nebūtu vēlams kavēt.
-Ārprāts, es pavisam aizmirsu, - Jura balsī sāka skanēt uztraukums. Viņš pagriezās pret Melisu un teica, - klau, man ir jābrauc atpakaļ. Maniem senčiem tāpat nebūs ne silts, ne auksts par to, vai es tur būšu, bet tante sacels veselu traci. Viņa mums tāda nervoza ir pagadījusies.
-Saprotu, - atbildēja Melisa. Kamēr Juris atkal iesaistījās sarunā ar Jāni, viņa apdomāja iespējamos rīcības plānus. Un pēkšņi viņa atklāja, ka vairs negrib atgriezties uz ceļa viena. Nu jau viņu nedaudz biedēja doma par daudzajām vienatnes stundām kopā tikai ar savām domām. Nebūtu vairs joku un sarunu.
-Es braukšu ar tevi, - viņa pēkšņi ieteicās.
Juris paskatījās uz viņu ar priecīgu skatienu. Viņš nebija cerējis, ka meitene tiešām brauks ar viņu uz pilsētu, nevis turpinās klaiņojumus.
-Tikai aiziešu uzlādēt telefonu un piezvanīšu Cikādei un sarunāšu satikties. Man taču vajadzēs arī kādu vietu, kur palikt pa nakti, - viņa turpināja.
-Eu, čalīt, - ierunājās Jānis, - un tu dāmai pat naktsmājas nepiedāvāsi? Es biju par tevi augstākās domās, - viņš noteica un pārspīlēta sašutuma pilns nošūpoja galvu.
-Ko tu par to saki? Cikādi satiksi rīt, turklāt tad būs arī vairāk laika, - Juris jautāja Melisai.
-Labi, - viņa piekrita.
Tika nolemts, ka ātrākais veids, kā tikt līdz pilsētai tomēr būs vilciens.
Melisa nebija ar vilcienu braukusi jau vairākus gadus, tāpēc tas viņai solīja senaizmirstas emocijas. Biļešu pirkšanu viņa gan uzticēja Jurim. Līdz stacijai viņus pavadīja Jānis, kurš izrādījās diezgan hiperaktīvs un arī runāt viņš varēja bez apstājas. Viņš paspēja pažēloties Jurim, par viņa sīko brāli.
-Nezinātu, es nemūžam neticētu, ka jūs esat radinieki. Viņš ir mazs, sīks un kaitinošs, bet tu vismaz māki izlikties normāls! – viņš gaudās.
Līdz vilcienam bija vēl pāris stundas, tāpēc viņi atkal devās nelielā klaiņojumā pa pilsētu. Jānis viņus pasolīja aizvest līdz Urlu alai. Tā izrādījās tilta apakša, kas atradās skeitparkā. Par Urlu alu to padarīja uzraksts uz tās. Šajā tilta apakšā atradās soliņš, uz kura sēdēt, un uz tilta pašu augšu veda zālains uzkalniņš. Melisa uzreiz atrada sev izklaidi, kas izpaudās, kā skraidīšana augšā un lejā pa kalnu. Ņemot vērā kalna samērā lielo slīpumu un augstumu šī nodarbošanās bija nedaudz bīstama. Kādā trešajā skriešanas reizē Melisu no kritiena atturēja tikai Juris, kurš paspēja viņu pārtvert, pirms to izdarīja zeme.
-Uzmanīgāk, tevi man mājās pārvest būtu vieglāk vienā gabalā un ar pilnībā funkcionējošiem locekļiem.
-Piedod, - noteica Melisa, matus atmezdama atpakaļ un paskatīdamies uz viņu ar pavisam mīlīgu skatienu. Tāds viņai sanāca pavisam netīšām, lai gan vēlāk viņa pati par to nebija pilnībā pārliecināta. Puslīdz romantisko mirkli izjauca Jānis, ar skaļu svilpienu.
-Balodīši, šitam jums laika vilcienā būs atliku likām.
Pie vārda balodīši viņi abi atraisījās viens no otra. Kuram gan patīk, ja viņu pielīdzina putnam, turklāt ne pārāk gudram.
Netālajā veikalā, Jāņa vadībā viņi nopirka pāris D-light pudeles un atlikušo laiku sēdēja uz skeitparka rampas. Melisa un Juris viens caur otru izstāstīja par ceļā piedzīvoto, par Borderrocku un visiem plāniem. Jānis neatturējās no komentāriem, un Melisa drīz vien saprata, ka puse no tiem nav jāņem galvā.
Pēc pēdējās pudeles iztukšošanas Juris iedomājās paskatīties pulkstenī. Redzētais viņu satrieca pietiekami, lai puisis strauji pielektu kājās gandrīz zaudēdams līdzsvaru un noripodams no rampas.
-Melisa, ir problēma. Mēs kavējam!
-Cik ļoti?
-Pietiekami. Vilciens ir pēc kādām desmit minūtēm.
-Mēs paspēsim, - viņa atbildēja un, jau kāpdama lejā, vērsās pie Jāņa, atkārtojot to pašu kā jautājumu.
-Jā, ja ļoti, ļoti, ļoti, ļoti ātri skriesiet, tad droši vien.
Protams, viņi skrēja. Jānis palīdzēja viņiem, skrienot paņemdams dažas viņu mantas, lai nesamais smagums viņiem visiem būtu vienāds. Drīz jau bija redzama vilciena stacija. Dzirdams arī bija jau pienākošais vilciens. Jānis paskriet vairs nespēja, tāpēc viņš atdeva abiem viņu mantas un vēroja viņus aizskrienam.
-Run, Forest, run! – viņi dzirdēja Jāņa kliedzienus aizmugurē.
Vilciens bija jau apstājies, kad viņi beidzot bija uzskrējuši uz perona. Par laimi vilciena vadītājs par viņiem bija apžēlojies un neaiztaisīja durvis viņiem deguna priekšā. Viņi ielēca iekšā pirmajās durvīs un aizelsušies turpat arī apsēdās. Tādus viņus atrada konduktore, kuras acīs bija lasāma vilšanās redzot, ka abiem jauniešiem, lai gan saburzītas, bet tomēr biļetes bija. Beidzot atvilkuši elpu tik tālu, ka spēja piecelties, viņi devās meklēt piemērotu sēdvietu. Tāda drīz vien tika atrasta un mantas uzmestas uz plauktiņa virs tās.
Melisa saprata, kāpēc priekšroku tomēr viņa deva mašīnām un stopēšanai. Tas bija interesantāk, nekā sēdēt vagonā ar vienādiem brūniem sēdekļiem un vienādi pelēkiem cilvēkiem. Vilciena kratīšanās uzdzina miegu. Juris drīz vien iemiga uz Melisas pleca, bet Melisa savus miega rūķīšus sastapa aizmiegot, atspiedusi savu galvu uz Jura galvas.
Viņi paši brīnījās par to, kā bija izdevies pamosties, jo pēc visām pazīmēm, viņi Centrālajā Stacija bija stāvējuši jau pāris minūtes. Arī cilvēki apkārt bija nomainījušies. Viņi izstaipījās un savāca mantas. Kaklā un mugurā bija manāms nepatīkams stīvums. Izkāpuši ārā viņi uzreiz sajuta to, ka atradās lielpilsētā. Plaušām, kuras bija pieradušas pie svaiga gaisa, nu nācās cīnīties ar pilsētas putekļiem un dūmiem. Pat Jurim, kurš šajā gaisā bija nodzīvojis gandrīz visu savu mūžu, pāreja nebija no patīkamākajām. Ieejot stacijas tuneļos, tikpat nepierastas likās lielās cilvēku masas. Ikviens no viņiem kaut kur steidzās, bet tie, kuri nekur negāja, savu uzmanību veltīja mazajiem veikaliņiem tuneļa malās.
Melisas acīm garām nepaslīdēja mazs kioskiņš Stils-M. Tā skatlogā bija izlikti dažādi spaiki, gredzeni un kuloni. Viņa pievilka Juri klāt, lai kārtīgāk visu aplūkotu. Viņš pats tam tik lielu uzmanību nepievērsa, jo šeit bija nopircis gandrīz visus savus aksesuārus. Tas vairs nebija nekas neparasts.
-Es laikam esmu atradusi perfektu vietu, - jūsmoja Melisa.
-Pagaidi, te vēl ir pāris šikākas vietas, - Juris noteica. - Kādu dienu es tevi aizvedīšu ekskursijā pa Rīgu un viņas parādīšu. Starp citu, mēs taču pie manis ejam ar kājām? Es pieļauju, ka mēs vairs sēdēt īpaši nekārojam. Vismaz es.
Melisa piekrita un viņi devās ceļā. Nevarētu teikt, ka ejamais gabaliņš būtu pārāk mazs. Juris jau tā Melisu veda pa dažādiem īsākajiem ceļiem. Viņa bija pārliecināta, ka atpakaļceļu nebūtu spējīga atrast.
-Tur, kur es līdz šim dzīvoju, ir tikai pāris ielas un tās pašas ir pilnībā pārskatāmas.
-Tu ātri vien pieradīsi, - Juris viņu mierināja. – Bet kā tu atradi skolu, kad devies pieteikties?
-Pateicoties sievietes intuīcijai un kartei. Es kartē orientējos daudz labāk nekā mutiskās norādēs.
Drīz vien viņi bija nonākuši pie kādas daudzdzīvokļu mājas. Vēl viena lieta, pie kuras Melisa vēl nebija pieradusi, bija augstās mājas. Pats Juris dzīvoja pašā pēdējā stāvā.
-Mājās neviena nav, - viņš noteica, paraustīdams durvis un saprazdams, ka tās ir aizslēgtas, - bet viņi jau tāpat mēdz pārrasties tikai ap vienpadsmitiem vakarā.
Viņš veltīja vairākas minūtes atslēgu meklēšanai somā. Tā vainagojās ar panākumiem tikai tad, kad viņš izgāza somas saturu turpat kāpņu laukumā. Un vēl tad to nācās izmētāt uz visām debess pusēm, lai atslēgu saišķis atrastos ietīts netīru zeķu pārī.
-Jā, Gordija mezglu ir vieglāk pārcirst nekā atšķetināt, - viņš izskaidroja Melisai, kura smejoties sēdēja uz pēdējā pakāpiena un pārtvēra lejup ripojošās mantas.
Juris atvēra durvis un daļēji ar roku un kāju palīdzību iestūma iekšā mantas.
-Mājas mīļās mājas, - Juris noteica. Pirmā vieta, kas pavērās Melisas skatienam, bija tumšs priekšnams, kuram visās pusēs bija durvis. Juris nospieda slēdzi, kas atradās aiz mēteļu kaudzes, un iedegās gaisma. Gaisma puisim bija nepieciešama tāpēc, lai stumjot uz priekšu mantas, nevienu nepazaudētu. Viņš tās iestūma otrajās durvīs labajā pusē. Likās, ka tā istaba ir no pilnīgi citas pasaules. Sienas bija nolīmētas ar plakātiem un bildēm. Vietās, kur paspīdēja kāds tapešu gabaliņš, tas bija aprakstīts ar marķieri. Ar griestiem situācija bija ļoti līdzīga, tikai tur vēl bija daži gaiši laukumi. Istabas stūrī atradās stāvlampa, kura bija paredzēta istabas apgaismošanai. Pretējā istabas pusē bija dators uz galda, kurš bija pilnībā nokrauts ar dažādām grāmatām, krūzēm, diskiem un lapām. Gultas funkcijas izpildīja divi lieli matrači, kuri bija nolikti uz grīdas. Pašu grīdu sedza pelēks paklājs, uz kura mētājās pat salīdzinoši maz mantu. Viss pārējais bija sabāzts sienas skapī tā, ka to pilnībā nevarēja aiztaisīt. Blakus galdam atradās durvis uz balkonu. Liela jēga gan no tā nebija, jo tas bija vērsts uz iekšpagalmu, kas neizcēlās ar pārāk lielu platību. Bet istabas kopējais iespaids bija mājīgs. Pie durvīm atradās plauktiņš kurpēm. Juris izskaidroja, ka tas ir tāpēc, lai viņa ciemiņi netiktu izlikti pārāk ilgai publiskai apskatei gaitenī.
Melisa noāva kājas un somu nosvieda turpat istabas stūrī. No tās viņa izķeksēja lādētāju un telefonu, ko tā arī nebija izdevies uzlādēt Alūksnē. Izdarījusi šo svarīgo darbu, viņa ķērās pie zvanīšanas Cikādei. Cikādes numurs viņai bija uzrakstīts uz lapiņas, kura visu laiku bija atradusies bikšu kabatā. Protams, nu jau lapiņa pēc tādas vairs neizskatījās, bet numuru tomēr vēl varēja saburtot.
Tikmēr Juris bija ieslēdzis datoru un pārskrēja ar acīm pāri e-pasta vēsturēm un ziņām draugiem.lv. Bija pienākušas vairākas vēstules, no kurām viņš izlasīja tikai dažas un tikai uz dažām no tām viņš atbildēja.
-Čau, te Melisa., – viņš dzirdēja Melisu sev aiz muguras runājam pa telefonu, - nu es tagad esmu Rīgā... Nē, es šonakt palieku pie Jura...(smiekli)... Nē... Labi, divpadsmitos es varētu... Man liekas, ka ceļu es pat varētu atrast... Labi... Tad līdz rītdienai... Čau!
-Nu tā, man rīt ir jābūt pie Origo divpadsmitos. Tu taču man parādīsi ceļu, vai ne? – viņa, beigusi sarunu, pievērsās Jurim.
-Es domāju, ka jā. Man pašam uz tām kāzām vajadzēs braukt tikai ap trijiem.
Melisa izteica vēlmi beidzot apmeklēt civilizētu dušu. Kā nekā pēdējā laikā vienīgā iespēja nomazgāties bija ezeri, upes un lielveikalu izlietnes. Puisis bija atsaucīgs un iedeva Melisai lielu, mīkstu dvieli un lielizmēra kreklu, ko uzvilkt pēc mazgāšanās. Tāpat viņš arī deva Melisai brīvu pieeju viņa veļas mašīnai, ar nosacījumu, ka meitene pie reizes izmazgās arī viņa drēbes. Jurim, kā īstam vīriešu kārtas pārstāvim, visas podziņas veļas mašīnā bija ķīniešu ābece.
Melisa dušu izbaudīja pilnībā. Beidzot bija pieejams ūdens, kura siltumu varēja regulēt, kā vien vēlējās. Līstošais ūdens patīkami masēja plecus. Vairs nevajadzēja pieskatīt to, lai šampūna un dušas želejas pudelīte neaizpeldētu projām. Kārtīgi nomazgājusies, viņa izlīda no dušas un ietinās mīkstajā dvielī. Tagad viņa varēja arī izmantot iespēju ietīt tajā matus, kā lielā baltā turbānā. Mugurā viņa uzvilka Jura iedoto kreklu un kādus pavisam īsus šortus, kuri bija palikuši, kā vienīgais tīrais viņas apģērba gabals somā.
Iespējams veļas mašīnas trokšņa dēļ viņa nebija dzirdējusi ārdurvju atvēršanos. Lai nu kā, gaitenī viņa ieskrēja pavisam negaidītā cilvēkā.

9. Nodaļa. Ar cilvēkiem kuri runā.

-Ir viens iemesls, kāpēc es priecājos dzīvot civilizētā pasaulē. Te ir pieejamas garšvielas un silts ēdiens. Vispār uguni un ceptu gaļu var dabūt arī tad, ja kādā kokā nav iespēris zibens, - Melisa noteica.
-Nu tādas ekstras bija jau arī viduslaikos, - piebilda Juris.
-Es šaubos vai viņi tad pazina frī kartupeļus, - un, kā apstiprinādama kartupeļu nepieciešamību, viņa vienu tādu iesvieda mutē. – Burvīgi. Vispār, mēs esam pilsētā, tāpēc rodas jautājums, ko mēs darīsim tālāk?
Jura ierosinājums bija drēbju veikali, kas atradās otrajā stāvā. Melisa gan mēģināja iebilst, bet Juris pietiekami pamatoti uzstāja. Kā nekā viņš tomēr nebija pietiekami sagatavojies vairāku dienu pārbraucienam. Trūka kaut vai tādu apģērba gabalu, kā svaigu zeķu un ne tikai.
Tikai tik drīz viņi nesāka savu pārgājienu pa veikaliem. Viņus pie krēsliem turēja apēstā ēdiena svars. Kuņģis lēnām sagremoja pārtiku, un tas savukārt paņēma visu pārējo enerģiju. Melisa pat izstrādāja domu par guļamēdnīcas izstrādāšanu.
-Tur būtu lielas, lielas porcijas un krēslus viegli varētu pārveidot par gultām un pēc ēšanas pagulēt, - pati meitene jau bija nolikusi galvu uz galda. Tomēr Juris neļāva viņai aizmigt, kaut vai tāpēc, ka tad arī viņš pats iemigtu.
Kad abi jutās pietiekami spējīgi pakustēties nedaudz ātrāk par gliemežiem, viņi saņēmās veikt kāpienu līdz otrajam stāvam. Tur tiešām bija vairāki apģērbu veikali. Sākotnējais Jura mēģinājums nopirkt zeķes un citus nepieciešamos apģērba gabalus, beidzās ar traku vandīšanos pa veikaliem. Melisa viņam piedāvāja visneiedomājamākos apģērba gabalus, sākot no garām sieviešu zeķēm, līdz pat rozā stringiem. Juris atriebjoties par piedāvājumiem pierunāja Melisu uzvilkt pieguļošas lateksa bikses. Un ar šīm, vēl nevainīgajām lateksa biksēm sākās nekontrolēta pārģērbšanās tūre. Starp daudzajiem parastajiem apģērba gabaliem viņi spēja atrast visdīvainākos. Pēc ilgas pierunāšanas Juris pat piekrita uzvilkt rozā kleitiņu ar daudzām rišiņām, kas viņam diezgan labi piestāvēja. Savukārt Melisa iemēģināja to, kā viņa izskatītos, ja būtu rokere. Juris centās arī iejusties saldā puiša ādā, liekot spogulim gandrīz vai pārcukuroties. Melisa viņam piespēlēja, ieģērbjoties apspīlētās gaišās džinsu biksēs, ar spīdīgu jostu un baltu krekliņu, uz kura bija uzzīmēts playboy zaķis.
-Zini, ja mani kāds tagad redzētu, tad noteikti nosmietu mani no zemes virsas, - Juris pārliecināti apgalvoja.
-Tu smagi maldies, tevi vienkārši neatpazītu, - smējās Melisa.
-Kurš nu runātu, tu neesi domājusi par saldās meitenes karjeru? Tu tam izskaties kā radīta.
Un to pasakot Jurim nācās izvairīties no viņa virzienā mestām zeķēm. Nākošais fantastiskais apģērba gabals, ko viņiem izdevās atrast, bija pieguļošas, spilgti rozā bikses. Ieraudzīdama tajās Juri, Melisa gandrīz nespēja paelpot no smiekliem. Lieki teikt, ka bikses viņam derēja kā uzlietas. Mugurā viņš vēl uzvilka ādas jaku. Šis skats tika arī iemūžināts Jura telefonā ar nosacījumu, ka to nekad un nekādos apstākļos neviens neredzēs.
Veikalu „ķemmēšanai” beidzoties Melisa pati bija nopirkusi sev jaunu jostu un lielu salmu cepuri ar ļoti platām malām. Juris pats bija apbruņojies ar vairākiem zeķu pāriem un dažām svaigām apakšbiksēm. Vismaz tagad viņš jutās nodrošinājies ar higiēnu atlikušajām ceļojuma dienām.
Tā kā līdz krēslai vēl bija pamatīgs laiks viņi nolēma aiziet līdz tuvējam ezeram. Tuvu, šajā gadījumā nozīmēja vairāku kilometru attālumā.
-Galvenais ir virzīties uz lielo metāla štruntiņu, - teica Juris norādīdams uz augstu torni viņiem priekšā. Ceļš bija samērā paugurains. Vismaz viņiem abiem iestrādājās paradums lejā no kalna skriet un, beidzot skriet, atkrist zemē un mēģināt atvilkt elpu. To varēja uzskatīt arī par metodi, kā sadedzināt iepriekš uzkrātās kalorijas. It kā kādam no viņiem tas būtu vajadzīgs. Beigu beigās viņi nogriezās pa labi, no viena smilšaina ceļa uz otru. Jāpiebilst, ka Melisas šķavas bija mazinājušās tikai veikalā, bet ejot tās bija atsākušās ar jaunu spēku. Pēc pāris minūšu gājiena skatienam pavērās ezers. Krasts bija smilšains un lēzens. Pie paša krasta no ūdens rēgojās ārā pāris akmeņi. Tos Melisa izmantoja, lai tiktu pie dziļāka ūdens sejas un roku nomazgāšanai.
-Šī vieta ir samērā piemīlīga – meitene atzina, - bet citur pie krasta arī ir iespējams piekļūt?
-Es īsti nezinu, - aizdomājās Juris, - toreiz, kad es te biju, daži cilvēki gāja iekšā mežā dzert. Kaut kur tajā virzienā.
Melisa paskatījās tur, kur norādīja Juris. Piegājusi pie vietas, kur sākās zāle un krūmi, viņa ieraudzīja nelielu taciņu.
-Nāc ejam!
Vēl pirms puisis bija paspējis iebilst, viņa jau bija tikusi krietnu gabaliņu uz priekšu. Iešana nebija pārāk viegla, jo taciņa bija nelīdzena un krūmu zari sitās sejā. Turklāt zem kājām čirkstēja gliemeži, lai kā censtos uz viņiem neuzkāpt.
-Ļaunā meitene, nemin uz nabaga gliemežiem, - iesmējās Juris, - citādāk tevi iesūdzēs gliemežu tiesā.
Tikai tajā pašā mirklī arī pats Juris uzkāpa uz gliemeža. Un nu gliemežu skarbās tiesas priekšā nāktos stāties viņiem abiem. Pēc pamatīga gājiena viņi ezera malā atrada nelielu laukumu. Tur bija pāris nokrituši koki, kā paredzēti sēdēšanai, un sen izdzisis ugunskurs. Netālu mētājās arī šņabja pudele un sulas paka. Tiem starp vidu bija iedurts iesms.
-Un te mēs atpūtīsimies! – paziņoja Melisa. Viņi iekārtojās uz nokritušajiem kokiem. Kādu laiku abi sēdēja klusumā. Melisa bakstīja ar iesmu smiltis un zīmēja tajā dažādas zīmes. Tad viņa pēkšņi ierunājās, - Šī vieta man atgādina mājas. Arī tur bija pie ūdens tāda aizaugusi vieta, kur es mēdzu aizklīst, kad viss pārāk sakrita uz nerviem.
-Tas bija bieži?
- Pēdējos gados tā bija lielākajā daļā no vakariem. Tā vieta vismaz mani pieņēma un nenieka neteica. Nebija pat paša mazākā pārmetuma par nepiemērotu skatienu vai vārdu. Dabai ir tāds patīkams paradums, nepievērst man uzmanību.
-Laikam pārāk daudz uzmanības ir tikpat slikti, kā tad, ja tās ir par maz.
-Kāpēc tev tā šķiet?
-Grūta pieredze, - Juris atbildēja, bet pēc īsa klusuma brīža viņš Melisai pastāstīja par saviem vecākiem. Tā stāstot viņš sajutās diezgan muļķīgi un likās, ka tūlīt Melisa, tāpat kā visi citi, pateiks to, lai viņš neuztraucas un izmanto brīvību.
-Tu gribi teikt, ka tu neesi bijis mājās trīs dienas un viņi nav likušies, ne zinis?
-Nu jā, un es neesmu pārliecināts, vai viņi vispār zina kur es atrodos.
-Tas ir briesmīgi, - Melisa iesaucās un apkrita puisim ap kaklu ciešā apskāvienā. – Kā viņi var neapzināties, ka viņiem ir tik foršs dēls, kuram ir nepieciešama uzmanība?
-Es jau esmu pie tā pieradis, - atbildēja Juris. Tomēr nemēģināja atbrīvoties no Melisas apskāviena. Viņam likās nepierasti, ka viņš ir spējis tā uzticēties, pavisam nesen satiktai meitenei, turklāt saņemt no viņas puses patiesu līdzjūtību. Pasaule bija izlēmusi runāt pretī pati sev. Kad Melisa atlaida apskāvienu, Juris uz mirkli jutās tā, it kā viņam pietrūktu kaut kas ļoti svarīgs.
-Bet kā ir ar Tevi? – viņš klusā balsī pajautāja Melsiai, - Vai kāds uztraucas tev esot tik ilgi prom?
Uz mirkli Jurim likās, ka viņa neatbildēs, tāpat kā toreiz pie Valkas. Bet viņa pēc neilga klusuma brīža ierunājās.
-Viņi droši vien, ka uztraucās. Bet viņu uztraukums nav gādīgs. Drīzāk pienākuma uztraukums par kādu, par ko ir jārūpējas. Diezgan nomācoši patiesībā.
-Tu viņiem vismaz atstāji kādu zīmīti par to, ka aizgāji?
-Jā, un pirmajās dienās vakaros aizsūtīju īsziņu par to, ka man vēl visi kauliņi ir klāt. Bet tad man arī izslēdzās telefons, un es varu vismaz atpūsties. Zini, visas atbildes īsziņas bija par to, ka es esmu nepateicīga maita tā aizmukdama un man ir jāatgriežas mājās.
-Bet kādreiz, taču tev tas būs jāizdara, - atgādināja Juris.
-Ne tik drīz. Tūlīt sāksies skola un es iekārtošos dzīvot Rīgā. Skolas lietām un īres viņi, ka gādīgie vecāki, man pārskaitīs naudu, un droši vien pati arī sākšu kaut kur piestrādāt. Turklāt, viss dzīvei nepieciešamais man atrodas somā tajā šķūnī. Esmu minimālisma piekritēja, - viņa iesmējās.
Atbildes vietā Juris viņai mierinoši aplika rokas ap pleciem. Sīkāk viņš vairs neko nejautāja, jo juta, ka Melisa pati pastāstīs to, ko vēlēsies, lai viņš uzzina. Viņš piespieda savu galvu klāt Melisas matiem un ieelpoja to smaržu. Nedaudz šampūna un daudz dabas.
Pati meitene sen nebija jutusies tik droša. Viņa beidzot kādam uzticēja kaut vai nedaudz no tā, kas viņu iekšienē mocīja. Turklāt Juris mācēja labi klausīties un neko neteikt tad, kad tas nebija nepieciešams.
Pēc laika sarunas atsākās. Tikai šoreiz par mazāk nopietnām tēmām, kā, piemēram, gliemežu tiesu un šņabja pudeles stāstu. Viņi izdomāja stāstu par to, ka šņabja pudele uzkrita uz galvas gliemežu galvenajam kurpniekam, tāpēc viņš pudeli iesūdzēja gliemežtiesā. Tur šņabja pudele mēģināja sevi attaisnot ar to, ka viņai galvā bija šņabis, kurš tai lika darīt lietas. Bet gliemežu tiesa to nepieņēma, kā vainu mīkstinošu faktoru, un notiesāja šņabja pudeli uz mūža ieslodzījumu aiz vienas restes - iesma.
Nākošā loģiskā doma bija par iešanu atpakaļ uz naktsmītnes pusi. Pa ceļam gan viņi paspēja pavārtīties pļavā. Melisa izteicās, ka pļava ir vienīgā vieta, kur var tā tiešām no visas sirds izvārtīties un uztaisīt zāles eņģelīšus.
Atpakaļceļš kā vienmēr likās īsāks. Ejot cauri pilsētai viņi iegriezās veikalā un nopirka katrs pa saldējumam. Juris, gan uztraucoties par Melisas šķavām, šo domu neatbalstīja, bet meitenei piemita apbrīnojamas pierunāšanas spējas. Savās naktsmājās viņi atgriezās ap vienpadsmitiem vakarā. Viss jau bija pilnīgi kluss un tumšs. Neviens no viņiem neizjuta īpašu vēlmi pārbaudīt, vai mājas saimnieki jau guļ, tāpēc viņi tik klusu, cik vien varēja ieslīdēja iekšā šķūnī. Uz siena uzklātas, bija uzradušās pāris vilnas segas. Šis fakts jauniešus tiešām iepriecināja. Uzlīduši sienaugšā viņi izritināja guļammaisus, apsedzās ar siltajām segām un ierušinājās sienā. Visapkārt patīkami smaržoja siens, un šķūņa iekšienē valdīja patīkami miegaina krēsla.
Kādu laiku mēģinot iemigt Juris sajuta pieskārienu pie savas sejas, kas viņam lika salēkties. Tā izrādījās Melisa. Viņu pēkšņi tumsā bija pārņēmusi baisa vienatnes sajūta. Galvā nāca domas par to, ka Juris varētu nogrimt sienā un viņa paliktu viena pati. Juris mierinot saņēma viņas roku. Tā vismaz viņa varēja būt droša, ka turpat blakus ir cilvēks ar miesu, asinīm un nedaudz raupjām plaukstām. Tā sadevušies rokās viņi arī iemiga.
Nākošajā rītā Juri pamodināja vairākas šķavas. Melisa sēdēja iespiedusi seju rokās un mēģināja apturēt jaunus šķaudienus. Tas sanāca ne pārāk veiksmīgi. Arī viņas acis bija galīgi sasārtušas.
-Labrīt, - viņa teica, pamanīdama, ka Juris ir pamodies, - liekas, ka pa nakti man degunā kāds būtu sabāzis vati.
-Labrīt, un nabadzīte, - Juris atbildēja un padeva viņai no somas izvilktu papīra kabatas lakatiņu paciņu.
-Paldies.
Viņai neizdevās apspiest šķavas līdz izkļūšanai no šķūņa. Izejot tās, kā uz burvju mājiena pierima. Ārā bija vēss vasaras rīts. Lai nenosaltu, Melisai nācās ieiet atpakaļ, pakaļ jakai. Ieejot šķūnī no tā atkal sāka skanēt šķaudīšana.
-Interesanti, - Juris pie sevis noteica. – Melisa, paklau, ieej vēlreiz šķūnī.
Viņa iegāja iekšā un atkal sāka šķaudīt.
-Tagad iznāc ārā.
Viņa iznāca ārā un šķavas pierimās.
-Tagad atkārto eksperimentu vēlreiz.
Un rezultāti bija tieši tādi paši.
-Zini, mana dārgā, man liekas, ka tev ir nevis iesnas, bet alerģija, - Juris viszinīgi noteica.
-Pret ko?!
-Nezinu, bet pret kaut ko, kas bija šķūnī, uz ceļiem un daļā no mašīnām.
-Tad varētu būt putekļi, bet agrāk nekas tāds nebija noticis, - Melisa vēl šaubījās.
-Bet agrāk, tu droši vien ar viņiem tik daudz nesaskāries, - Juris argumentēja.
-Un ko man tagad darīt? Tas nozīmē, ka pret šķavām īsti nav iespējams cīnīties, ja tas, no kā es šķaudu ir visapkārt.
-Man ir ideja, - Juris atbildēja un sāka rakāties pa somu. Drīz viņš no turienes izvilka sarkanu lakatu.
-Nedaudz izskatīsies pēc mežonīgo rietumu filmas, it īpaši ar to cepuri, bet vajadzētu nostrādāt, - viņš teica apsienot lakatu ap Melisas degunu un muti. Pēc šīs apstrādes Melisa vēlreiz iegāja siena šķūnī. Šaudīšana atsākās, bet ne tik intensīvi un vēl bija kontrolējama. Meitene uzkāpa sienaugšā lai savāktu mantas, kad pamanīja tālākajā šķūņa galā interesantus augus, karājamies no griestiem.
-Zini, man liekas, ka es sapratu, kāpēc mūs tik daudzas reizes brīdināja nenosvilināt šķūni, - Melisa uzsauca Jurim, - šeit tā jauki zālīte kaltējās.
Pāris sekunžu laikā puisis bija augšā blakus meitenei un apstiprināja viņas vārdus. Pēc neilga apspriedes brīža viņi izlēma, ka dažu lapiņu iztrūkums, nevienam īpaši nekaitēs. Turklāt viņiem priekšā vēl bija gaidāms ilgs ceļš, kurā laiku kaut kā vajadzēs aizpildīt. Ierunājoties par ceļu, Melis ierunājās par to, ka varētu doties uz Siguldu.
Viņi savāca mantas, salocīja segas un jau sāka apsvērt iespēju atstāt pateicības pilnu zīmīti, kad Melisa izdzirda suņa riešanu ārā. Protams, suns bija pamodies kopā ar saimnieku un nu abi devās mašīnas virzienā. Tagad labrīta vēlējumi un pateicības izskanēja mutiski. Juris arī pastāstīja, kā viņi bija atraduši šķavu cēloni, bet nelikās, ka onkuli, tas īpaši interesētu.
-Tik un tā labi, ka meitēns negulēja uz zemes, - viņš atbildēja, pamāja ardievas ar roku un pagriezies devās savās gaitās. Bet Melisa ar Juri gāja uz Alūksni paēst brokastis pirms tālā ceļa.

7. Nodaļa. Īss ieskats tajā, kas notika pēc tam

Melisa savukārt pielika visus spēkus lai varētu nedomāt. Pārāk daudz dažādu lietu bija noticis, un, ja viņas mēģinātu apsmadzeņot, tas noteikti beigtos galvassāpēs. Vienīgā doma, kuru Melisa sev atļāva, teica to, ka viņa pārāk mēģina neredzēt lietas. Bet viņa arī negribēja. Tā bija daudz, daudz vieglāk.

Viņus abus no mašīnas izlaida tieši pie pagrieziena, un tieši tur aizejot, un tieši tur paceļot roku apstājās tieši salātu zaļa mašīna, kura brauca tieši uz Alūksni. To savukārt vadīja vecs nerunīgs onkulis, kas, likās, nožēloja jauniešu paņemšanu jau pēc pāris kilometriem, Melisas šķaudīšanas dēļ. Gandrīz pie katras šķavas viņš salēcās.

-Mēģini nešķaudīt, citādi viņš iebrauks tuvākajā grāvī, - Melisai čukstēja Juris.

-Es jau mēģinu, jau mēģinu, - viņa atbildēja un iespieda seju kabatas lakatā, mēģinot apspiest jaunu šķaudienu.

-Paklau, tu neesi galīgi slima? – vaicāja Juris, nu jau viņa balsī bija manāms uztraukums.

-Nu es jau saku, ka neesmu. Apčī!

-Nestrīdies ar gudrākiem. Vajadzēs šonakt atrast, kādu siltāku vietu kur pārlaist nakti. Šitādu tevi nevar taču laist uz zemes gulēt.

Pēkšņi sarunā iesaistījās onkulis, - tu gribi teikt, ka nabaga meitenīte ar šitādām iesnām uz zemes guļ. Jums bērniem galīgi prāta vairs nav? Manā laikā vispār neviens neiedomājās tā apkārt vazāties, - viņš nogrozīja galvu. Bet pirms Juris bija izdomājis piemērotu atbildi vecītis turpināja runāt tālāk.

-Es jums varētu ļaut gulēt manā sienaugšā, jo tur noteikti būs siltāks par zemi. Mana vecā arī droši vien, ka neiebildīs. Tikai šķūni gan nenodedziniet.

Abi jaunieši bija pārsteigti par netīšām sarunātajām naktsmājām. Ar onkuli viņi sarunāja, ka viņš viņus aizvedīs līdz savām mājām, kur viņi varēs šķūnī nolikt mantas, un tad aiziet līdz pilsētai.

-Ja līdz tumsai atpakaļ ceļu neatradīsit, tad paši vien būsiet vainīgi.

Kad abi bija apsolījuši, ka ceļu labi iegaumēs, onkulis atkal palika kluss un turpināja salēkties pie katra Melisas šķaudiena.

Sēta, kurā viņi iebrauca bija neliela, bet sakopta ar daudzām puķu dobēm, zaļu mauriņu un puslīdz stabilu šķūni vienā stūrī un baltu mājiņu ar sārtiem slēģiem otrā. Mašīnai pretī skrēja maza auguma suns, kura sugu, tāpat kā krāsu, noteikt bija neiespējami. Onkulis noteica, lai viņi no suņa nebaidoties, bet lai kāpjot ārā no mašīnas. Viņš viņiem norādīja virzienu uz šķūni, un vēlreiz pieteica, lai tie viņu nenodedzina. Tad no mājas viņiem pretī iznāca apaļīga sieviete gados bāli dzeltenā kleitā.

-Nu sveiks, kādus tad ceļiniekus tu šoreiz atvedi? – viņa noprasīja. Onkulis pamāja roku jauniešiem, lai viņi iet uz šķūni, bet pats pievērsās savai sievai.

-Forši, ka mēs tikām pie naktsmājām, - noteica Melisa.

-Piekrītu, viņš nepavisam neizskatījās pēc tāda cilvēka, kas apžēlotos par diviem nožēlojama paskata tīņiem, - piekrita Juris, atvērdams šķūņa durvis.

Iekšienē tas bija diezgan tumšs un pretī viņiem vēlās siena smarža. Siens bija samests gandrīz līdz pašiem griestiem un, lai tiktu augšā, pie tā bija pieslietas trepes. Pēc neilga pārrunu brīža viņi izlēma iztikt tikai ar Jura somu, kura bija vieglāka, un pārējās mantas atstāt šķūnī. Melisa tikai paņēma līdzi maku un telefonu kopā ar telefona lādētāju.

-Es ceru, ka varēšu kādā vietā viņu uzlādēt, - Melisa paskaidroja, norādīdama uz nedzīvo telefona ekrānu. – Viņš ir atslēdzies jau no piektdienas rīta.

Izejot ārā Melisa atviegloti konstatēja, ka vecais onkulis vēl darbojas ap mašīnu, tāpēc viņiem nevajadzēs klauvēt pie mājas durvīm, lai paziņotu par savu aiziešanu.

-Jā, jā. Ejiet kur vien jums vajag, tikai rīt no rīta mantas savāciet un neļauj meitēnam zemē gulēt, - viņš atbildēja un atkal pievērsās savai mašīnai.

Juris svēti to nosolījās. Pēc ļoti īsās sarunas viņi devās pilsētas virzienā.

Jāiet nebija pārāk tālu un Melsai pat radās sajūta, ka Juris zina kur iet. Drīz viņi gāja pa pilsētas galveno ielu, un, kamēr Juris devās noteiktā virzienā, Melisa tēloja šķaudošo sekotāju. Drīz viņi bija nonākuši līdz vietai, kur noteikti bija autoosta, jo tur jau stāvēja daži no šiem dižajiem radījumiem.
-Atradu! – iesaucās Juris norādīdams uz pretējo ielas pusi. Tur atradās ēka, kas izskatījās pēc veikala un vēl kaut kādām lietām viņā iekšā. – Autiņš, tajā ēdnīcā pēdējo reizi, kad biju Alūksnē, es tā pieēdos. Tā vieta ir fantastiska, turklāt, es tev apsolīju tēju un siltu ēdienu.

Melisa pretī nestrīdējās un viņi abi devās pāri ielai un iekšā ēdnīcā. Vieta bija gaiša pasteļtoņos ar daudziem galdiņiem. Vienā malā atradās ēdienu lete. Melisai saskrēja siekalas mutē ieraugot visus garšīgos, siltos ēdienus. Pat vēders sāka kurkstēt, kā atceroties kāda laba ēdiena garšu. Abu jauniešu šķīvji beigās bija piekrauti pilni. Kartupeļi frī, kotletes, pankūkas, salāti un vēl pa tējas krūzei. Viņi apsēdās pie galdiņa un kādu laiku nebija dzirdams nekas cits, kā vien aktīvas ēšanas troksnis. Apēdusi lielāko daļu Melisa atlaidās krēslā un izbaudīja iekšējo siltumu, kas bija radies tējas un cepto kartupeļu rezultātā.

6. nodaļa. Kurā ir daudz pārdomu

Nu viņi bija pavisam tuvu viens otram. Melisa uz viņu skatījās ar pavisam spītīgu skatienu, bet viņas acīs Juris spēja saskatīt savu atspulgu. Bet pietika viņam nedaudz atbrīvot tvērienu, kad Melisa atsvabināja rokas un beidzot puisi kārtīgi iegrūda ūdenī.

-Grrr, - viņš ierūcās, lai gan, par spīti dubultajam zaudējumam, jutās diezgan priecīgi noskaņots. Un viņš īstenoja savu atriebības plānu, paceļot Melisu un iesviežot viņu ūdenī. Atriebība gan nebija īsti izdevusies, jo iznirusi Melisa prasīja, lai viņu iesviež vēl vienu reizi.

Tā viņi darbojās pa ūdeni, līdz Melisas lūpas atkal ieguva viegli zilganu nokrāsu, un Juris viņai lika iet ārā un saģērbties pavisam silti.

Uz sausajām drēbēm Melisa pa virsu uzvilka arī mistiskās izcelsmes jaku, jo tā noteikti bija viens no viņas siltākajiem apģērba gabaliem. Viņai paveicās, ka naktis vismaz vēl nebija bijušas pārāk aukstas. Tikmēr Juris bija ķēries pie vakariņu pagatavošanas. Pa abiem viņi uztaisīja čupu ar maizītēm, kuras sastāvēja no siera, desas, precīzāk – diviem desu veidiem, kečupa un sinepēm. To nevarēja saukt, par īpaši veselīgu ēdienu, bet paēst varēja. Turklāt Melisa izvilka vienu no savām šokolādes tāfelītēm.

Noskaņa bija tieši piemērota runāšanai, un viņi arī runāja. Melisa uzzināja, ka Juris mācās tajā pašā skolā, kur viņa, tikai klasi augstāk. Šī ziņa meiteni patiesi iepriecināja, jo vismaz skolā vairs nebūs pilna tikai ar nepazīstamiem cilvēkiem. Juris vēl stāstīja daudz, Viņš pastāstīja Melsai par skolu un skolotājiem. Par skolas emo bērnu, kurš nogrieza grebeni un turpināja izskatīties pēc emo bērna, par skolotājiem, kuri katrs savā ziņā bija neatkārtojami, par skolas smēķētavu, par savu istabu un mazo brāli, kurš darīja visu, lai izbojātu viņam dzīvi.

Melisai patika klausīties viņa nebeidzamajā runāšanā. Sākumā viņa uzdeva pāris jautājumus vai cīnījās ar smieklu lēkmēm, bet tad nemanot viņa bija iesaistīta sarunā. Un nemanot viņa bija pastāstījusi daudz vairāk nekā viņa gribēja. Viņa stāstīja par piedzīvotām lietām ar pagātnē atstātiem draugiem, un stāstot viņa visu izdzīvoja vēlreiz. Gan skolotājas tējā ielietās caurejas zāles piektajā klasē, gan slepeno aģentu spēles septītajā, gan pazudušas govs vešana pie saimniekiem, viss tas atausa atmiņā un tika pastāstīts.

Arī Juris bija aizrāvies sarunā. Melisas balss bija patīkama viņa ausīm, turklāt, pati to nemanot, viņa mācēja visu pastāstīt ar pamatīgu humora piedevu. Un puisis centās pārspēt viņu piedzīvojumu stāstīšanā.

Iestājoties nelielai pauzei, viņi pamanīja, ka apkārt jau ir sācis krēslot. Juris beidzot atkal sajutu pārgurumu un vēlmi izgulēt iepriekšējās nakts miegu. Viņš paskatījās uz tumšajām debesīm, tad uz Melisu, bet viņš paspēja tikai atvērt muti, kad meitene jau atbildēja – Tev ir pilnīga taisnība, ejam gulēt. Viņu somas tika noliktas par ērtiem pagalvjiem uz koka saknēm, un viņi paši ielīda guļammaisos. Melisa jau bija pieradusi gulēt uz nelīdzenas zemes, tāpēc viņa sāka ķiķināt, skatoties Jura centienus iekārtoties starp visiem zemes nelīdzenumiem.

-Žēl, ka nepaķērām pāris pudeles kaut kā grādīga, lai tev jau būtu vienalga, kur tu aizmiedz, - viņa smējās.

-Jā, es tiešām neatteiktos, - Juris ievaidējās izvilkdams no apakšas kādu koka zaru. Ar laiku viņš meta mieru centieniem un, novēlējis Melisai arlabunakti, ieslīga miegā. Viņa miegs bija no tiem, kad ir neiespējami saprast vai tu guli vai nē. Tu apzinies to, ka guli uz aukstas zemes, bet apkārt visu laiku rādās lietas. Pāris reizes naktī viņam nācās atvērt acis, lai pārliecinātos, ka turpat acu priekšā guļ Melisa un nekas nav mainījies. Vienā no šādām reizēm par acu atvēršanas iemeslu bija dīvaina skaņa. Sapnī viņam tā saistījās ar daudziem maziem skavotājiem, kas viņam dzinās pakaļ, tikai atverot acis viņš ieraudzīja īsto cēloni. Tie bija Melisas klabošie zobi. Pati meitene bija sarāvusies mazā čokuriņā, mēģinot saglabāt siltumu. Puisis apgūlās tuvāk un apskāva viņu, lai sasildītu. Melisa pat nepamodās, bet piespiedusies pie siltuma avota, viņa beidza klabināt zobus.

Nākošajā dienā Juris pamodās pirmais. Uz rīta pusi, viņam bija izdevies ieslīgt dziļā bezsapņu miegā, tāpēc pamostoties viņš jutās izgulējies. Viņš uzmanīgi piecēlās, cenšoties nepamodināt vēl guļošo Melisu.

Ūdens nebija pārāk auksts, tāpēc Juris izmakšķerēja no somas pudelīti ar šampūnu un ziepes. Puisim bija iemesls priecāties par to, ka viņš šīs divas lietas bija paņēmis līdzi, jo viņa melnie mati jau bija sākuši taukoties un pretēji daļai citu puišu viņš to necieta.

Rezultātā, pirmais skats, ko Melisa redzēja pamostoties, bija līdz viduklim ūdenī stāvošs Juris ar saputota šampūna pilniem matiem. Iekārtojusies uz vēdera viņa ar smaidu vēroja puiša darbošanos. Viņš izskaloja matus, kā labu skalojamo paņēmienu viņš izmantoja ieniršanu ūdenī. Iznirstot Juris atmeta matus atpakaļ tieši tā, kā to darot Melisa atminējās nāriņu no multfilmām. Tālāk viņš ķērās pie sevis mazgāšanas. Lai cik graciozi no malas izskatījās roku un torsa mazgāšana, visa grācija izzuda mēģinot nomazgāt pēdas. Stāvot līdz viduklim ūdenī tā bija doma, kas beidzās ar līdzsvara zaudēšanu un iekrišanu ūdenī. Melisa nespēja noturēt smieklus, un tā bija pirmā skaņa, ko Juris izdzirdēja iznirstot no ūdens.

-Labrīt tev arī, - Juris uzsauca tēlotā aizvainojumā un mēģināja atlipināt matus nost no sejas.

-Labrīt, - atbildēja Melisa vēl joprojām smejoties.Bet tad viņa aizdomājās, ka Jura ideja nemaz tik slikta nav. Ezers tik tiešām nedaudz līdzinājās lielai vannai, kas tā vien gaidīja, kad viņā kāds nomazgāsies.

Juris jau bija apģērbies, kad Melisa bija pārģērbusies peldkostīmā un devās ūdenī. Tagad bija viņa reize iekārtoties uz vērošanu. Tikai diemžēl Melisa nesagādāja viņam iespēju pasmieties uzvedoties kārtīgi u neiekrītot ūdenī. Bet Juris tāpat nesūdzējās.

Ūdens bija aukstāks, nekā Melisa bija gaidījusi. Bet tas netraucēja. Izmazgājusi matus viņa jau jutās divreiz svaigāka un tīrāka. Maģiski. Ūdens likās noskalojot ne tikai visus netīrumus, bet arī raizes, kas viņu atkal bija sākušas lēnām pārņemt. Tagad atlika tikai, izmantojot dzeramo ūdeni izmazgāt zobus, lai laime būtu pilnīga. Noķērusi, prom peldēt sākušās, šampūna un dušas želejas pudelītes viņa gāja ārā no ūdens.

Pirmā lieta, ko Melisa pamanīja, bija Jura apgarotā sejas izteiksme, kas izzuda ieraugot meitenes skatienu. Meitenei šis skatiens īsti nepatika, bet pirms puisis bija paspējis kaut ko pateikt, viņa jau bija paķērusi sausās drēbes un pazudusi pārģērbties. Pateicoties steigai, viņa nebija ievērojusi puiša vieglo sārtumu vaigos. Lai vismaz kaut cik novērstu domas, Juris izvilka no somas roltonu un sāka grauzt savas brokastis. Ēšanas laikā viņš tik un tā sevi lamāja, gan par to, ka nebija spējis novērsties, gan par savu nespēju kontrolēt sejas krāsu. „Un ko gan tagad viņa vispār par mani domās?” bija galvenā doma, kas bija pamats visām, pārējā, puiša galvā.

Bet Melisas attieksme, viņai atnākot atpakaļ bija tāda, it kā nekas nebūtu noticis. Tikai, tur, ārpus Jura skatiena, viņa bija pāris minūtes stāvējusi, atspiedusi galvu pret koka stumbru. Tagad Melisa pievienojās Jurim roltonu ēšanā.

Pēc brokastīm viņi savāca savu apmetnes vietu un devās atpakaļ uz ceļu. Juris, paskatoties beidzot pulkstenī, konstatēja, ka bija vēl tikai vienpadsmit un septiņpadsmit minūtes. Tātad laika viņiem bija vēl daudz. Viņi pat sākumā īapši necentās nevienu mašīnu nostopēt, jo rīts bija kā radīts pastaigai. To varēja pat raksturot kā sentimentālu. Saule spīdēja, putniņi čivināja un divi ceļotāji devās pa vientuļu ceļu. Bet cilvēki pašos pamatos ir slinkas būtnes. Pēc stundas gājiena arī abiem jauniešiem sentimentālais rīts bija pazaudējis savu nokrāsu. Un nu, mašīnas, kā iespītējušās vairs nestājās.

-Apčī! Zini, ja kāda mašīna tūlīt neapstāsies, apčī, tad es vienkārši apgulšos ceļa vidū, apčī, nošķaudīja Melisa.

-Uz veselību. Jā, tu apgulsies mašīnai priekšā un tad tu viņu nošķaudīsi līdz nāvei, - iesmējās Juris, veiksmīgi izvairīdamies no guļammaisa, kas lidoja viņa virzienā. Un metienam sekoja vēl divi šķaudieni. – Paklau, man liekas, ka tu esi saaukstējusies.

-Muļķības. Apčī!

-Tad kāpēc tu šķaudi?

-Kā es to varētu zināt?

-Tāpēc, ka tās ir Tavas šķavas. Nu jebkurā gadījumā, kas nonāksim Alūksnē es tev uzsaukšu tasi karstas tējas. Vai vispār – siltu ēdienu un siltu tēju.

-Kā vēlies, - Melisa atbildēja, klusībā tomēr atzīdama, ka silta tēja varētu arī noderēt. Patiesībā viņai pietrūka tāds kārtīgs silts ēdiens. Braukājot apkārt viņa bija pārtikusi no pusfabrikātiem, maizes un šokolādes. Nevēlēšanās redzēt cilvēkus bija viņu atturējusi no iegriešanās ēdnīcās.

Pāris minūšu intervālā viņa paspēja nošķaudīties vēl pāris reizes. Bet, pirms Juris atkal to paspēja nokomentēt, apstājās garām braucošā mašīna. Tajā brauca jauna sieviete un mazs bērniņš, cieši aizmidzis bērnu sēdeklītī.

-Kurp jūs aizvest? – viņa vaicāja, pavērusi vaļā logu jauniešu pusē.

-Mēs esam ceļā uz Alūksni, - atbildēja Juris,

-Es dodos uz Rīgu, bet pie šosejas es jūs varētu izmest ārā. Vismaz gabaliņu būsit tikuši uz priekšu, - viņa atbildēja un pasmaidīja.

Juris un Melisa pieņēma piedāvājumu. Jaunā sieviete izrādījās tik pat runātīga, kā vecais vīrs, kurš viņus bija vedis līdz ezeram.

-Jūsu vecumā es arī tā braukāju apkārt. Ar draudzeni visu Latviju izbraukājām. Bija pat ideja uz ārzemēm aizšaut, bet nedaudz pajuka, jo skola sākās. Un tad jau vairāk laika nebija. Tad kad bija laiks, tad mazā peciņa uzradās, - viņa stāstīja un ar mīļu skatienu noraudzījās uz mazo guļošo meitenīti. – Stopētājus es vienmēr mēģinu paņemt. Labāk, lai es paņemu, nevis kaut kādi sliktie onkuļi.

Dažubrīd viņa abiem uzdeva jautājumus, bet pārējā laikā nerimtīgi runāja. Sākumā bija interesanti klausīties, bet tik un tā jaunieši bija priecīgi par to, ka jābrauc nebija pārāk ilgi. Izkāpjot no mašīnas viņi atvadījās un pateicās par ceļojumu, pretī saņemot veiksmes vēlējumus un norādījumus nekāpt sliktu onkuļu mašīnās.

-Tev arī vēl džinkst ausīs? – Melisa jautāja, purinot galvu.

-Nedaudz, - atsmēja Juris, - es pat nebrīnos, kāpēc tas bērniņš bija tik saldi iemidzis. Viņa ir tīrākās miega zāles. Diemžēl ar ausīs džinkstošiem blakus efektiem.

Gar šoseju iet nevajadzēja pārāk ilgi. Viņus ātri vien paņēma mašīnā pāris pusmūža onkuļu, kuriem radio skanēja kasete ar Elvisu Presliju. Rokenrola karaļa attēls atradās arī uz gaisa atsvaidzinātāja pie priekšējā spoguļa. Viņi paziņoja, ka izmetīs abus ārā pie pagrieziena uz Alūksni un pievērsās paši savām sarunām. Sarunas risinājās par karburatoriem, ceļamkrāniem, javu un kartupeļiem. Pa vidu pāris reizes tika iesaistīts Elviss. Bet neņemot vērā Elvisu, brauciens bija diezgan garlaicīgs. Melisa to pavadīja pa logu vērojot garām slīdošās ainavas, bet Juris, vērojot Melisas labo kāju, un domāja. Viņa domas gan nekā nebija saistītas ar Melisas labo kāju vai kurpi. Tās bija saistītas ar visu šo kreiso piedzīvojumu. Kopš viņš bija izgājis no mājām piektdienas rītā, nekas nebija noticis tā kā pierasts. Un viņš pat nesūdzējās. Nebija jau arī par ko. Viņš bija pavadījis labu nakti Borderrockā un tagad braukāja apkārt kopā ar jauniegūtu draudzeni. Nedaudz urdīja domas par to, kāpēc vēl neviens no mājām nav piezvanījis, lai uzzinātu kur viņš vazājas. Bet varbūt viņi vienkārši domāja, ka viņš kā parasti būs atpakaļ svētdien. Jura māte bija darbaholiķe tāpat kā viņa tēvs. Viņa vienīgais pienākums pret vecākiem bija atrādīt atzīmju izrakstu nedēļas beigās un nesaņemt vai saņemt kabatas naudu vai mājas arestu, atkarībā no atzīmēm. Un kopš 16 gadu vecuma sasniegšanas, no šāda vecuma cilvēks var atrasties uz ielas pēc vienpadsmitiem vakarā, vecāki atcēla arī aizliegumu būt mājās ap desmitiem. Juris šo atļauju vienmēr bija izmantojis, tomēr dažos mirkļos, kā, piemēram, šoreiz, viņš būtu atdevis visas atļaujas, lai vecāki vismaz reizi viņam piezvanītu un paprasītu, vai viss ir kārtībā.