Slapja un dreboša Melisa ielīda mašīnā, lai somā sameklētu sev drēbes, kuras vismaz būtu sausas. Sēžot mašīnā un pārģērbjoties viņa klusībā nolādēja visu pasauli, jo nebija gaidāms, ka drēbes tik ātri varētu izžūt, un slapjas drēbes somā nozīmēja viscaur slapju somu.
Ārā viņa izlīda jau sausās drēbēs un izmantoja Mārtiņa mašīnu par drēbju žāvējamo. Vismaz uzklātām uz mašīnas drēbēm bija lielākas cerības izžūt. Tagad Melisai mugurā bija sarkana, saņurcīta blūze un melnas bikses, kas drīzāk bija īsas nekā garas. Vēl joprojām salstot viņa apsēdās nezūdošajā aplī pie ūdenspīpes. Cilvēki šeit izrādījās atsaucīgi un ātri reaģēja uz Melisas zobu skaļo klabēšanu. Viņai tika pasniegta pudele ar diezgan sildošu dziru un pudele ar kolu. Likās, ka vienīgais nedzerošais cilvēks bija Mārtiņš, ņemto vērā to, ka viņš bija pie stūres. Bet viņam alkohols nemaz nebija nepieciešams. Lielākā daļa no cilvēkiem apkārt jau bija reibumā, kas svārstījās no nedaudz jautra garastāvokļa līdz nespējai noiet taisni vai sastādīt loģisku teikumu. Melisa pati jutās diezgan peldoša. Sildošais dzēriens iedzina ne tikai siltumu rīklē, bet arī lika galvai justies nedaudz nestabilai. Viņa mēģināja atlaisties uz labo pusi un piezemējās uz Jura sāniem. Puisis to uztvēra kā normālu parādību un ļāva Melisas galvai noslīdēt uz viņa kājām. Viņi tā sēdēja, pīpēja ūdenspīpi, kad pie tādas tika un piedalījās sarunā par rūķīšiem, kuri dzīvo katrā mežā. Sarunā par rūķīšiem Melsiai izdevās iesaistīt jautājumu Mārtiņam, par dzeltenajām zobubirstēm. Izrādījās, ka Mārtiņam dzeltenās zobubirstes nepatika tāpēc, ka reiz ar tādu viņam esot bijusi jātīra klase skolā. Vecie labie laiki, kā viņš tos raksturoja. TImēr Juris sevi izklaidēja, pinot Melisas matus daudzās sīkās bizītēs.
Mieru iztraucēja Cikāde, gandrīz kā vienmēr, - Nekādas gulšņāšanas, ejam pie skatuves. Paklausieties, kas skan!
Ne Juris, ne Melisa neatpazina grupu, bet, Cikādei lēkājot apkārt, bija neiespējami nosēdēt mierīgi, turklāt negribējās arī neko palaist garām.
Turpmākās pāris stundas Melisa pavadīja pie skatuves. Bija jau vienalga, kas spēlēja, jo visas grupas likās labas. Varbūt, ka tā arī bija. Grupu starplaikos viņa sēdējā pie skatuves dažādās cilvēku kompānijās un mēģināja atgūt līdzsvara sajūtu. Šo pāris stundu laikā viņa iepazinās ar vairāk cilvēkiem, nekā viņa iepazinās pusgada laikā. Protams, nekur nebija teikts, ka pēc laika viņa šos cilvēkus atpazīs, bet šajā mirklī iespēja runāt ar visiem tika izmantota pilnā mērā.
Pie skatuves Melisai nācās izvairīties arī no dažiem tipiem, kas mēģināja viņai uzmākties. Tāpēc viņa drīz vien atklāja, ka drošāk ir turēties Jura tuvumā, jo viņam piemita spēja tādus puišus atbaidīt tikai ar acu skatienu vien.
Kādā dziesmu starplaikā, kad ārā jau metās krēsla, Melisa sekoja gotiska izskata meitenei, lai iedzertu tēju. Tā bija nenosakāmas izcelsmes tēja, kura tika vārīta katliņā uz ugunskura. Kā tējas krūzi Melisa izmantoja tukšu plastmasas alus glāzi. Meitene, kas sēdēja Melisai blakus stāstīja par ļoti interesantu sajukumu – tēja, sarkanais LB un ābolu sula. Šo stāstu puisis papildināja ar pieredzi par moku ar pienu un Cappy Ice Fruit. Izrādījās, ka daudzi cilvēki ir naski uz šķidrumu sajaukšanu dīvainās kombinācijās, kas lika Melisas iekšām apmest pāris lokus. Bet, pirms viņas iekšas izdomāja iesākt ko vairāk par kūleņošanu, vēl kādam sāka apnikt sarunas tēma. Tas bija tas pats dredainais puisis, kas pašā sākumā viņai bija sēdējis blakus ūdenspīpes aplī. Šķebinošās domas par savādiem sajaukumiem viņš ieteica aizgaiņāt ar tekilu.
Melisa nekad nebija dzērusi tekilu, tāpēc viņai pavisam dīvainas likās izdarības ar sāli un citronu.
-Eu, - viņa piebikstīja Jurim, - tu man iemācīsi, kā īsti ir jādara?
-Tu neesi dzērusi tekilu? – viņa balsī bija manāms izbrīns.
-Jup.
-Tad skaties līdzi un atceries, - Juris atbildēja un paņēma glāzīti ar tekilu, sālstrauciņu un citrona gabaliņu, ko viņam padeva dredainais puisis. Vispirms viņš nolaizīja plaukstas daļu zem īkšķa un rādītājpirksta, tad uzbēra tur sāli. Pēc tam viņš nolaizīja no rokas sāli, ielēja mutē tekilu no glāzītes un uzkoda citronu. – Redzi, kas var būt vienkāršāk?
Melisa paskatījās uz Juri ar samāksloti nopietnu skatienu – tu tiešām domā, ka spēšu izdarīt visu bez kļūdām? – bet par spīti šaubām viņa paņēma visu nepieciešamo.
-Tātad,. – Melisa noteica, nostabilizējusi uz zemes glāzīti ar tekilu un turēdama rokās sālstrauku.
-Vispirms tev ir jānolaiza roka. Tā, lūk, - noteica Juris satverdams Melisas plaukstu un to nolaizīdams. Tad viņš uzbēra virsū sāli, -Tagad nolaizi sāli, uzdzer tekilu un apēd citrona gabaliņu.
Melisa tā arī izdarīja. Viņai gan nācās atzīt, ka pats process bija interesantāks par garšu. Viņai pat nebūtu nekas pretī, ja pie procesa piederētos viņas rokas laizīšana Jura izpildījumā. Diemžēl viņai neizdevās pārbaudīt, vai tas atkārtosies, jo Juris pēkšņi ieminējās, ka vajadzētu atgriezties pie mašīnas.
-Varbūt cilvēki tiešām sāks vākties paslēpēm mežā. Un ir jau krēsla, - viņš piemiedza ar aci Melisai un piecēlās. Meitenei gan ar piecelšanos negāja tik veiksmīgi, jo pieceļoties viņai tik ļoti sareiba galva, ka Jurim nācās viņu noķert, pirms viņa bija nokritusi. Līdzsvara atgūšanai bija nepieciešams kāds laiciņš un tāpat nelikās, ka tas būtu atgūts pilnībā.
Izrādījās, ka vēl neviens nebija atcerējies ideju par paslēpēm, tāpēc viņi abi izlēma pārējos pierunāt paši. Mārtiņu pierunāt ilgi nevajadzēja, viņš jebkurā mirklī bija gatavs gājējs. Pēc nelielas paskraidīšanas apkārt Melisai izdevās atrast arī Cikādi un Julianu. Kopā savācās kādi 15 cilvēki. Spēle bija sunīšu un paslēpju sajaukums. Mežā vajadzēja visiem iespējamajiem līdzekļiem izvairīties no noķeršanas un atrašanas. Noklīšanai mežā bija dotas tikai 20 sekundes, tāpēc nācās vien pasteigties.
-Divdesmit, - Melisa noelsa aizskriedama aiz kāda krūma. Tur viņa sāka vērot, vai apkārt neredzēs kādu, kam dzīties pakaļ, - nez, kā mēs izšķirsim, kurš no kura mūk?
Domu izdomāt līdz galam viņai neizdevās, jo no muguras viņai bija pielavījusies Silva, - Ķer! – viņa iesaucās, iebikstīdama Melisai sānos, un atkal aizskrēja. Melisa, neatpalika un metās Silvai pakaļ. Pa ceļam viņu no abām pusēm mēģināja taranēt Juliana un Cikāde, kuras acīm redzami mēģināja ķert viena otru reizē, un tām saskrieties neļāva tikai viņu vienādie magnētiskie poli. Izrādījās, ka izvairīties nācās ne tikai no ķērājiem, bet arī no kokiem un zariem, kuri, liekas, arī piedalījās spēlē. Viena šāda zara dēļ, Melisa pazaudēja skatienam Silvu. Tagad viņa klusi lavījās atpakaļ, cerēdama, kādam nemanīti uzklupt. Visur apkārt varēja dzirdēt skrienošus soļus, spiedzienus un izsaucienus. Garām Melisas slēptuvei skrēja Edgars. Lauvas cienīgā lēcienā viņa izlēca ārā un ar vieglu sitienu norādīja to, ka ir viņu noķērusi. Ilgi negaidot viņa apgriezās pretējā virzienā, dzirdot skrienošos soļus aiz sevis. Šajā skrējienā viņa pamanījās ietriekties mugurā Mārtiņam. Šo ietriekšanos viņa pati skaitīja, kā noķeršanu. Un pirms vēl Mārtiņš bija sapratis, kas viņā ieskrēja, Melisa jau bija prom.
Kad viņai vairs nebija spēka līkumot uz riņķi, viņa atkrita ar muguru pret kādu koku. Salīdzinošais klusums apkārt liecināja par to, ka vismaz viņai pakaļ neviens vairs nedzenās. Melisa pieļāva domu, ka Edgaru tagad dzenāja Mārtiņš. Aizvērusi acis viņa ieelpoja svaigo gaisu. Tas lika justies daudz labāk un svaigāk. Arī galva beidzot bija nostājusies savā vietā un domas kļuvušas nedaudz skaidrākas. Nedaudz.
Pēkšņi divas spēcīgas rokas piespieda viņu pie koka un balss pie auss nočukstēja, - Noķēru.
Meitenes spējas atpazīt balsti, vēl pirms acu attaisīšanas, deva viņai iespēju atpazīt, ka tā ir Jura balss. Pats balss īpašnieks nemaz vēl netaisījās viņu atlaist. Melisa juta viņa elpu pie savas auss un kakla. Pavisam tuvu.
Pēkšņā un neizskaidrojamā panikas lēkmē viņa sāka puisi kutināt, tādējādi atbrīvojoties no viņa tvēriena. Juris viņu sāka kutināt pretī un drīz vien viņi atkal viens otru dzenāja pa mežu. Galīgā pārgurumā un nu jau nakts vidū viņi atkal ieklīda pasākuma teritorijā. Pirmā lieta, ko viņi darīja, bija atlikušā alkohola un pārtikas krājumu revidēšana. Juris atrada dažas alus un džina pudeles, kā arī pāris paciņas ar roltoniem. Roltoni Jurim asociējās ar festivāliem. Tos varēja ņemt līdzi vienmēr un sausi viņi garšoja gandrīz tāpat, kā vārīti. Arī Melisai nekas iebilstams nebija. Paņēmusi no Jura džina pudeli un vistas roltonu paciņu viņa ķērās pie vēlām vakariņām.
Iespējams garšvielas bija par stipru, vai arī viņa džina pudeli bija izdzērusi par ātru, bet sekojošos notikumus viņa vairs neatcerējās tik skaidri, kā būtu bijis nepieciešams. Fragmentāri pavīdēja lēkāšana pie skatuves. Beņķis viņu kaut kur nesa uz pleciem. Un atkal viņa zīmēja. Tad atkal bija lēkāšana pie skatuves ar Juri, kurš viņu sargāja no nokrišanas. Tad viņa ar kādu meiteni aktīvi apsprieda mandarīnus un ziemassvētkus. Mandarīni bija ziemassvētki. Nez kāpēc viņa par to bija tik pārliecināta? Tāpat viņa bija pārliecināta, ka mazie akmentiņi zemē noteikti ir kaut kas vērtīgs, kas būtu jāpaņem par piemiņu. Nez no kurienes uzradās vēl alus.
Kāds garāks fragments, bija dejošana dīdžeju teltī. Raustīgās gaismas radīja dīvaini nereālu sajūtu. It kā viņa būtu uz lapas stūriem uzzīmēta kustīga bildīte, kuru kāds ātri šķir uz priekšu, un par spīti kustībai, tomēr bilde raustās lapu šķiršanas dēļ.
Nākošajā rītā Melisa pamodās no tā, ka viņai sala. Kaut kas arī sāpēja. Vēl neatverot acis viņa apsvēra domu, ka sāp vai nu kāja, vai arī kakls. Varbūt abi reizē. Piespiedusi sevi attaisīt acis viņa saprata to, ka viņa noteikti negulēja teltī vai jebkurā citā vietā, kam būtu jumts. Melisas acu skatienam pavērās zilas debesis, diezgan gara slapja zāle un daļa no Jura galvas. Pārējā Jura daļa bija viņai kaut kā apķērusies riņķī. Meitene saņēmās piecelties. Izķepurojusies no Jura rokām viņa pārsteigti secināja, ka zem galvas viņi abi bija palikuši savus guļammaisus. Prātošanu par iemeslu šai dīvainajai rīcībai viņa atlika uz vēlāku laiku un devās uz ūdens pusi, lai nomazgātu seju. Apkārt bija kluss un staigāja daži cilvēki, kas izskatījās visu nakti negulējuši, kāds bariņš vāca nost telti. Visa pļava, kas bija pie pieejas ūdenim bija pavisam slapja. Skatoties uz leju, lai kaut kur neiekāptu, Melisa pēkšņi ieraudzīja, kāpēc viņa nebija paspējusi pārsalt pilnībā. Mugurā viņai bija uzvilkta melna jaka, kas viņai bija daudzkārt par lielu. Doma par to, kam ir jāatdod jaka, pilnībā izkonkurēja domu par guļammaisiem.
-Kas pie velna vakar notika? – viņa sev nebeidza jautāt. Protams, cik viņa atcerējās, nebija noticis nekas ārkārtējs, bet vienmēr jau pastāvēja tā daļa, kuru viņa neatcerējās.
Nonākusi līdz ūdenim viņa ar baudu nomazgāja seju. Sajūta vairs vismaz nebija tik traģiska. Skatoties uz savu atspulgu ūdenī Melisa varēja redzēt to, ka matus izķemmēt būs neiespējami ilgu laiku. Viņa pat priecājās, ka ūdenī nevarēja saredzēt izskata kopējos sīkumus, jo tad viņai noteikti būtu sabojājies garastāvoklis.
Ejot atpakaļ viņa ievēroja to, ka viņa ar Juri bija aizmigusi pavisam netālu no mašīnas un Edgara telts. Mašīnas durvis bija atvērtas un pa tām bija izkārtas divas kājas. Ieskatoties iekšā, Melisa redzēja, ka kāju īpašnieks ir Mārtiņš. Viņš, apsedzies ar jaku izskatījās tik piemīlīgs, ka Melisa neriskēja iekļūt mašīnā pie savām mantām, jo tad viņa būtu varējusi viņu pamodināt. Nožāvājusies viņa paskatījās uz guļammaisu un izgulēto vietu zālē blakus Jurim. Nopūtusies viņa paņēma savu guļammaisu, beidzot izritināja un, ielīdusi tajā, viņa atkal aizmiga turpat, kur bija pamodusies.
Kā par brīnumu, viņa pat redzēja sapni. Nevarētu teikt, ka sapnis bija daudz sakarīgāks par pēdējām lietām, ko viņa spēja atcerēties. Tajā bija daudz visādu cilvēku. Viņi visi bija lielā vilcienā. Tas bija interesants vilciens, jo viņā bija arī ugunskurs un egles. Vēl tur bija arī kinozāle. Visi cilvēki, likās, bija tur ar kādu mērķi. Vienīgi Melisa nespēja saprast savu sūtību šajā vietā.
Kad viņa kādam prasīja, visas atbildes aprobežojās gariem stāstījumiem, kurus viņai nebija laika noklausīties līdz galam, un kuri nesniedza nekādus paskaidrojumus. Meklējot savu vietu viņa paspēja iesākt klausīties stāstus par zābakiem, svečturiem, piramīdām un cukurtraukiem. Vilciena vidū viņu sāka vajāt doma par to, ka varbūt viņa pati ir cukurtrauks. Tāds ar baltu pūderi iekšā.
Tajā mirklī viņa saprata, ka viss viņas mērķis ir censties neizbērt cukuru uz grīdas. Grīdai pret cukuru bija alerģija. Pēkšņi vilciens sāka kratīties. Aizvien vairāk un vairāk. Viņa mēģināja pieķerties roku balstiem, bet nekas nepalīdzēja.
Juris sāka smieties, kad uz viņu paskatījās viena nikna Melisas acs. Viņa vēl aizvien bija iekrampējusies viņam rokās, un Jurim nācās atzīt, ka meitenes satvēriens miegā ir diezgan spēcīgs.
-Tu izbēri cukuru, - viņa neapmierināti noburkšķēja.
-Ko tādu?
-Cukuru! Baltu, birstošu un garšīgu. Jā, man laikam ir jābeidz gulēt, vai ne? – noskurinājās Melisa, mēģinot tā arī nokratīt sapni.
-Tā kā derētu gan. Turklāt daļa no mūsējiem jau arī ir pamodušies, - Juris noteica un norādīja uz Mārtiņu, kura kājas vairs nekarājās ārā no mašīnas, bet bija izstieptas zālē un acīmredzot tika sauļotas.
Ārā viņa izlīda jau sausās drēbēs un izmantoja Mārtiņa mašīnu par drēbju žāvējamo. Vismaz uzklātām uz mašīnas drēbēm bija lielākas cerības izžūt. Tagad Melisai mugurā bija sarkana, saņurcīta blūze un melnas bikses, kas drīzāk bija īsas nekā garas. Vēl joprojām salstot viņa apsēdās nezūdošajā aplī pie ūdenspīpes. Cilvēki šeit izrādījās atsaucīgi un ātri reaģēja uz Melisas zobu skaļo klabēšanu. Viņai tika pasniegta pudele ar diezgan sildošu dziru un pudele ar kolu. Likās, ka vienīgais nedzerošais cilvēks bija Mārtiņš, ņemto vērā to, ka viņš bija pie stūres. Bet viņam alkohols nemaz nebija nepieciešams. Lielākā daļa no cilvēkiem apkārt jau bija reibumā, kas svārstījās no nedaudz jautra garastāvokļa līdz nespējai noiet taisni vai sastādīt loģisku teikumu. Melisa pati jutās diezgan peldoša. Sildošais dzēriens iedzina ne tikai siltumu rīklē, bet arī lika galvai justies nedaudz nestabilai. Viņa mēģināja atlaisties uz labo pusi un piezemējās uz Jura sāniem. Puisis to uztvēra kā normālu parādību un ļāva Melisas galvai noslīdēt uz viņa kājām. Viņi tā sēdēja, pīpēja ūdenspīpi, kad pie tādas tika un piedalījās sarunā par rūķīšiem, kuri dzīvo katrā mežā. Sarunā par rūķīšiem Melsiai izdevās iesaistīt jautājumu Mārtiņam, par dzeltenajām zobubirstēm. Izrādījās, ka Mārtiņam dzeltenās zobubirstes nepatika tāpēc, ka reiz ar tādu viņam esot bijusi jātīra klase skolā. Vecie labie laiki, kā viņš tos raksturoja. TImēr Juris sevi izklaidēja, pinot Melisas matus daudzās sīkās bizītēs.
Mieru iztraucēja Cikāde, gandrīz kā vienmēr, - Nekādas gulšņāšanas, ejam pie skatuves. Paklausieties, kas skan!
Ne Juris, ne Melisa neatpazina grupu, bet, Cikādei lēkājot apkārt, bija neiespējami nosēdēt mierīgi, turklāt negribējās arī neko palaist garām.
Turpmākās pāris stundas Melisa pavadīja pie skatuves. Bija jau vienalga, kas spēlēja, jo visas grupas likās labas. Varbūt, ka tā arī bija. Grupu starplaikos viņa sēdējā pie skatuves dažādās cilvēku kompānijās un mēģināja atgūt līdzsvara sajūtu. Šo pāris stundu laikā viņa iepazinās ar vairāk cilvēkiem, nekā viņa iepazinās pusgada laikā. Protams, nekur nebija teikts, ka pēc laika viņa šos cilvēkus atpazīs, bet šajā mirklī iespēja runāt ar visiem tika izmantota pilnā mērā.
Pie skatuves Melisai nācās izvairīties arī no dažiem tipiem, kas mēģināja viņai uzmākties. Tāpēc viņa drīz vien atklāja, ka drošāk ir turēties Jura tuvumā, jo viņam piemita spēja tādus puišus atbaidīt tikai ar acu skatienu vien.
Kādā dziesmu starplaikā, kad ārā jau metās krēsla, Melisa sekoja gotiska izskata meitenei, lai iedzertu tēju. Tā bija nenosakāmas izcelsmes tēja, kura tika vārīta katliņā uz ugunskura. Kā tējas krūzi Melisa izmantoja tukšu plastmasas alus glāzi. Meitene, kas sēdēja Melisai blakus stāstīja par ļoti interesantu sajukumu – tēja, sarkanais LB un ābolu sula. Šo stāstu puisis papildināja ar pieredzi par moku ar pienu un Cappy Ice Fruit. Izrādījās, ka daudzi cilvēki ir naski uz šķidrumu sajaukšanu dīvainās kombinācijās, kas lika Melisas iekšām apmest pāris lokus. Bet, pirms viņas iekšas izdomāja iesākt ko vairāk par kūleņošanu, vēl kādam sāka apnikt sarunas tēma. Tas bija tas pats dredainais puisis, kas pašā sākumā viņai bija sēdējis blakus ūdenspīpes aplī. Šķebinošās domas par savādiem sajaukumiem viņš ieteica aizgaiņāt ar tekilu.
Melisa nekad nebija dzērusi tekilu, tāpēc viņai pavisam dīvainas likās izdarības ar sāli un citronu.
-Eu, - viņa piebikstīja Jurim, - tu man iemācīsi, kā īsti ir jādara?
-Tu neesi dzērusi tekilu? – viņa balsī bija manāms izbrīns.
-Jup.
-Tad skaties līdzi un atceries, - Juris atbildēja un paņēma glāzīti ar tekilu, sālstrauciņu un citrona gabaliņu, ko viņam padeva dredainais puisis. Vispirms viņš nolaizīja plaukstas daļu zem īkšķa un rādītājpirksta, tad uzbēra tur sāli. Pēc tam viņš nolaizīja no rokas sāli, ielēja mutē tekilu no glāzītes un uzkoda citronu. – Redzi, kas var būt vienkāršāk?
Melisa paskatījās uz Juri ar samāksloti nopietnu skatienu – tu tiešām domā, ka spēšu izdarīt visu bez kļūdām? – bet par spīti šaubām viņa paņēma visu nepieciešamo.
-Tātad,. – Melisa noteica, nostabilizējusi uz zemes glāzīti ar tekilu un turēdama rokās sālstrauku.
-Vispirms tev ir jānolaiza roka. Tā, lūk, - noteica Juris satverdams Melisas plaukstu un to nolaizīdams. Tad viņš uzbēra virsū sāli, -Tagad nolaizi sāli, uzdzer tekilu un apēd citrona gabaliņu.
Melisa tā arī izdarīja. Viņai gan nācās atzīt, ka pats process bija interesantāks par garšu. Viņai pat nebūtu nekas pretī, ja pie procesa piederētos viņas rokas laizīšana Jura izpildījumā. Diemžēl viņai neizdevās pārbaudīt, vai tas atkārtosies, jo Juris pēkšņi ieminējās, ka vajadzētu atgriezties pie mašīnas.
-Varbūt cilvēki tiešām sāks vākties paslēpēm mežā. Un ir jau krēsla, - viņš piemiedza ar aci Melisai un piecēlās. Meitenei gan ar piecelšanos negāja tik veiksmīgi, jo pieceļoties viņai tik ļoti sareiba galva, ka Jurim nācās viņu noķert, pirms viņa bija nokritusi. Līdzsvara atgūšanai bija nepieciešams kāds laiciņš un tāpat nelikās, ka tas būtu atgūts pilnībā.
Izrādījās, ka vēl neviens nebija atcerējies ideju par paslēpēm, tāpēc viņi abi izlēma pārējos pierunāt paši. Mārtiņu pierunāt ilgi nevajadzēja, viņš jebkurā mirklī bija gatavs gājējs. Pēc nelielas paskraidīšanas apkārt Melisai izdevās atrast arī Cikādi un Julianu. Kopā savācās kādi 15 cilvēki. Spēle bija sunīšu un paslēpju sajaukums. Mežā vajadzēja visiem iespējamajiem līdzekļiem izvairīties no noķeršanas un atrašanas. Noklīšanai mežā bija dotas tikai 20 sekundes, tāpēc nācās vien pasteigties.
-Divdesmit, - Melisa noelsa aizskriedama aiz kāda krūma. Tur viņa sāka vērot, vai apkārt neredzēs kādu, kam dzīties pakaļ, - nez, kā mēs izšķirsim, kurš no kura mūk?
Domu izdomāt līdz galam viņai neizdevās, jo no muguras viņai bija pielavījusies Silva, - Ķer! – viņa iesaucās, iebikstīdama Melisai sānos, un atkal aizskrēja. Melisa, neatpalika un metās Silvai pakaļ. Pa ceļam viņu no abām pusēm mēģināja taranēt Juliana un Cikāde, kuras acīm redzami mēģināja ķert viena otru reizē, un tām saskrieties neļāva tikai viņu vienādie magnētiskie poli. Izrādījās, ka izvairīties nācās ne tikai no ķērājiem, bet arī no kokiem un zariem, kuri, liekas, arī piedalījās spēlē. Viena šāda zara dēļ, Melisa pazaudēja skatienam Silvu. Tagad viņa klusi lavījās atpakaļ, cerēdama, kādam nemanīti uzklupt. Visur apkārt varēja dzirdēt skrienošus soļus, spiedzienus un izsaucienus. Garām Melisas slēptuvei skrēja Edgars. Lauvas cienīgā lēcienā viņa izlēca ārā un ar vieglu sitienu norādīja to, ka ir viņu noķērusi. Ilgi negaidot viņa apgriezās pretējā virzienā, dzirdot skrienošos soļus aiz sevis. Šajā skrējienā viņa pamanījās ietriekties mugurā Mārtiņam. Šo ietriekšanos viņa pati skaitīja, kā noķeršanu. Un pirms vēl Mārtiņš bija sapratis, kas viņā ieskrēja, Melisa jau bija prom.
Kad viņai vairs nebija spēka līkumot uz riņķi, viņa atkrita ar muguru pret kādu koku. Salīdzinošais klusums apkārt liecināja par to, ka vismaz viņai pakaļ neviens vairs nedzenās. Melisa pieļāva domu, ka Edgaru tagad dzenāja Mārtiņš. Aizvērusi acis viņa ieelpoja svaigo gaisu. Tas lika justies daudz labāk un svaigāk. Arī galva beidzot bija nostājusies savā vietā un domas kļuvušas nedaudz skaidrākas. Nedaudz.
Pēkšņi divas spēcīgas rokas piespieda viņu pie koka un balss pie auss nočukstēja, - Noķēru.
Meitenes spējas atpazīt balsti, vēl pirms acu attaisīšanas, deva viņai iespēju atpazīt, ka tā ir Jura balss. Pats balss īpašnieks nemaz vēl netaisījās viņu atlaist. Melisa juta viņa elpu pie savas auss un kakla. Pavisam tuvu.
Pēkšņā un neizskaidrojamā panikas lēkmē viņa sāka puisi kutināt, tādējādi atbrīvojoties no viņa tvēriena. Juris viņu sāka kutināt pretī un drīz vien viņi atkal viens otru dzenāja pa mežu. Galīgā pārgurumā un nu jau nakts vidū viņi atkal ieklīda pasākuma teritorijā. Pirmā lieta, ko viņi darīja, bija atlikušā alkohola un pārtikas krājumu revidēšana. Juris atrada dažas alus un džina pudeles, kā arī pāris paciņas ar roltoniem. Roltoni Jurim asociējās ar festivāliem. Tos varēja ņemt līdzi vienmēr un sausi viņi garšoja gandrīz tāpat, kā vārīti. Arī Melisai nekas iebilstams nebija. Paņēmusi no Jura džina pudeli un vistas roltonu paciņu viņa ķērās pie vēlām vakariņām.
Iespējams garšvielas bija par stipru, vai arī viņa džina pudeli bija izdzērusi par ātru, bet sekojošos notikumus viņa vairs neatcerējās tik skaidri, kā būtu bijis nepieciešams. Fragmentāri pavīdēja lēkāšana pie skatuves. Beņķis viņu kaut kur nesa uz pleciem. Un atkal viņa zīmēja. Tad atkal bija lēkāšana pie skatuves ar Juri, kurš viņu sargāja no nokrišanas. Tad viņa ar kādu meiteni aktīvi apsprieda mandarīnus un ziemassvētkus. Mandarīni bija ziemassvētki. Nez kāpēc viņa par to bija tik pārliecināta? Tāpat viņa bija pārliecināta, ka mazie akmentiņi zemē noteikti ir kaut kas vērtīgs, kas būtu jāpaņem par piemiņu. Nez no kurienes uzradās vēl alus.
Kāds garāks fragments, bija dejošana dīdžeju teltī. Raustīgās gaismas radīja dīvaini nereālu sajūtu. It kā viņa būtu uz lapas stūriem uzzīmēta kustīga bildīte, kuru kāds ātri šķir uz priekšu, un par spīti kustībai, tomēr bilde raustās lapu šķiršanas dēļ.
Nākošajā rītā Melisa pamodās no tā, ka viņai sala. Kaut kas arī sāpēja. Vēl neatverot acis viņa apsvēra domu, ka sāp vai nu kāja, vai arī kakls. Varbūt abi reizē. Piespiedusi sevi attaisīt acis viņa saprata to, ka viņa noteikti negulēja teltī vai jebkurā citā vietā, kam būtu jumts. Melisas acu skatienam pavērās zilas debesis, diezgan gara slapja zāle un daļa no Jura galvas. Pārējā Jura daļa bija viņai kaut kā apķērusies riņķī. Meitene saņēmās piecelties. Izķepurojusies no Jura rokām viņa pārsteigti secināja, ka zem galvas viņi abi bija palikuši savus guļammaisus. Prātošanu par iemeslu šai dīvainajai rīcībai viņa atlika uz vēlāku laiku un devās uz ūdens pusi, lai nomazgātu seju. Apkārt bija kluss un staigāja daži cilvēki, kas izskatījās visu nakti negulējuši, kāds bariņš vāca nost telti. Visa pļava, kas bija pie pieejas ūdenim bija pavisam slapja. Skatoties uz leju, lai kaut kur neiekāptu, Melisa pēkšņi ieraudzīja, kāpēc viņa nebija paspējusi pārsalt pilnībā. Mugurā viņai bija uzvilkta melna jaka, kas viņai bija daudzkārt par lielu. Doma par to, kam ir jāatdod jaka, pilnībā izkonkurēja domu par guļammaisiem.
-Kas pie velna vakar notika? – viņa sev nebeidza jautāt. Protams, cik viņa atcerējās, nebija noticis nekas ārkārtējs, bet vienmēr jau pastāvēja tā daļa, kuru viņa neatcerējās.
Nonākusi līdz ūdenim viņa ar baudu nomazgāja seju. Sajūta vairs vismaz nebija tik traģiska. Skatoties uz savu atspulgu ūdenī Melisa varēja redzēt to, ka matus izķemmēt būs neiespējami ilgu laiku. Viņa pat priecājās, ka ūdenī nevarēja saredzēt izskata kopējos sīkumus, jo tad viņai noteikti būtu sabojājies garastāvoklis.
Ejot atpakaļ viņa ievēroja to, ka viņa ar Juri bija aizmigusi pavisam netālu no mašīnas un Edgara telts. Mašīnas durvis bija atvērtas un pa tām bija izkārtas divas kājas. Ieskatoties iekšā, Melisa redzēja, ka kāju īpašnieks ir Mārtiņš. Viņš, apsedzies ar jaku izskatījās tik piemīlīgs, ka Melisa neriskēja iekļūt mašīnā pie savām mantām, jo tad viņa būtu varējusi viņu pamodināt. Nožāvājusies viņa paskatījās uz guļammaisu un izgulēto vietu zālē blakus Jurim. Nopūtusies viņa paņēma savu guļammaisu, beidzot izritināja un, ielīdusi tajā, viņa atkal aizmiga turpat, kur bija pamodusies.
Kā par brīnumu, viņa pat redzēja sapni. Nevarētu teikt, ka sapnis bija daudz sakarīgāks par pēdējām lietām, ko viņa spēja atcerēties. Tajā bija daudz visādu cilvēku. Viņi visi bija lielā vilcienā. Tas bija interesants vilciens, jo viņā bija arī ugunskurs un egles. Vēl tur bija arī kinozāle. Visi cilvēki, likās, bija tur ar kādu mērķi. Vienīgi Melisa nespēja saprast savu sūtību šajā vietā.
Kad viņa kādam prasīja, visas atbildes aprobežojās gariem stāstījumiem, kurus viņai nebija laika noklausīties līdz galam, un kuri nesniedza nekādus paskaidrojumus. Meklējot savu vietu viņa paspēja iesākt klausīties stāstus par zābakiem, svečturiem, piramīdām un cukurtraukiem. Vilciena vidū viņu sāka vajāt doma par to, ka varbūt viņa pati ir cukurtrauks. Tāds ar baltu pūderi iekšā.
Tajā mirklī viņa saprata, ka viss viņas mērķis ir censties neizbērt cukuru uz grīdas. Grīdai pret cukuru bija alerģija. Pēkšņi vilciens sāka kratīties. Aizvien vairāk un vairāk. Viņa mēģināja pieķerties roku balstiem, bet nekas nepalīdzēja.
Juris sāka smieties, kad uz viņu paskatījās viena nikna Melisas acs. Viņa vēl aizvien bija iekrampējusies viņam rokās, un Jurim nācās atzīt, ka meitenes satvēriens miegā ir diezgan spēcīgs.
-Tu izbēri cukuru, - viņa neapmierināti noburkšķēja.
-Ko tādu?
-Cukuru! Baltu, birstošu un garšīgu. Jā, man laikam ir jābeidz gulēt, vai ne? – noskurinājās Melisa, mēģinot tā arī nokratīt sapni.
-Tā kā derētu gan. Turklāt daļa no mūsējiem jau arī ir pamodušies, - Juris noteica un norādīja uz Mārtiņu, kura kājas vairs nekarājās ārā no mašīnas, bet bija izstieptas zālē un acīmredzot tika sauļotas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru