Rīta pastaiga noderēja diezgan labi, kaut vai tāpēc, ka tā uzdzina pamatīgu ēstgribu. Viņi ēda turpat kur iepriekšējā dienā, un apēda gandrīz tikpat. Gandrīz vai nepieklājīgi daudz brokastīm. Un tāpat, kā iepriekšējā reizē, viņi pēc ēšanas īsti negribēja nekur kustēties. Melisa spēja saņemties tālākam ceļa gabalam tikai pēc vēl vienas aukstas sulas glāzes izdzeršanas. Vispirms gan viņa iegāja ēdnīcas tualetē. Beidzot viņa pievērsa uzmanību spogulim. Viņai pretī vērās meitene ar diezgan sajauktiem matiem, puslīdz bālu seju, kurā bija apsārtis deguns no lielās šķaudīšanas. Ap degunu viņa saskatīja daudzas mazas pumpiņas, tāpat kā uz pieres. Mati arī sāka mesties netīri. Viņa sašķobīja seju un parādīja spogulim mēli. Tā izdarījusi viņa jutās neizskaidrojami labāk. Tik labi, lai sāktu smieties. Nu, vismaz varēja būt arī sliktāk.
Bet tomēr dīvaini, cik spoguļa redzējums var atšķirties no cilvēka redzējuma. Piemēram, Juris neredzēja mazās pumpiņas, tā vietā viņš atzinīgi novērtēja to, cik lielas izskatījās meitenes acis bālajā sejā. Arī garie mati, par spīti nelielam ķemmēšanas trūkumam, bija taisni un viņai tas piestāvēja vienkārši burvīgi.
Līdz lielceļam abi jaunieši gāja diezgan lēni. Protams, ka ar pilniem vēderiem ātri paiet bija diezgan sarežģīti. Šoreiz likteņa dievi viņus mīlēja. Viņi jau diezgan ātri tika apmēram līdz pusceļam. Viņu nostopētajai mašīnai gan vajadzēja griezties uz Smilteni, tāpēc viņi tika izsēdināti turpat pie pagrieziena. Brauciens bija bijis samērā ilgs, tāpēc viņi neķērās uzreiz pie nākošās mašīnas meklēšanas, bet nedaudz izlocīja kājas.
-Paklau, mums derētu pāris stundu čilla pauzīte, - noteica Juris, norādīdams uz kādu ērta paskata vietiņu ceļa malā. Nelielā čilla pauzīte izvērtās diezgan gara, jo Juris no somas izzvejoja pāris paņemtās lapiņas. Izmantojot visus pieejamos līdzekļus, kas, pateicoties Jurim, nemaz nebija tik mazi, drīz vien izdevās tās sagatavot patērēšanai. Melisa vienmēr bija brīnījusies par to, ka puišiem dažreiz bija līdzi vairāk mantu kā meitenēm. Šoreiz viņas pārsteigumu izraisīja tas, ka Jurim līdzi bija gan cigarešu tinamā mašīnīte, gan kaut kāda tabaka, gan sušī kociņi, kuri netika izmantoti, gan arī citi dīvaini priekšmeti.
Drīz viņi iekārtojās ar pāris kārtīgi uztītām cigaretēm. Melisa bieži nemēdza smēķēt, bet šis bija īpašs gadījums. Pēc kāda laika viņa juta, ka zālīte sāk iedarboties. Viņi abi ķiķināja, un, kādā mirklī, Juris mēģināja uzkāpt priedē. Tas, protams, viņam īsti nesanāca. Melisa mēģināja viņu pastumt uz augšu, bet tas sanāca vēl mazāk. Tad kādam no viņiem radās ideja par lidmašīnām. Juris pacēla Melisu rokās, un viņi skraidīdami starp kokiem tēloja divplākšņus. Jūs zinājāt, ka divplākšņi dzīvo kokos un pīpē baravikas? Pēc tam, kad viņi abi laimīgi bija izvairījušies no skudru pūžņa, viņi ievēlās bedrē, vai arī kalna nogāzē aiz kuras uzreiz sākās otrs kalns. Šeit viņi palika kādu laiku guļam. Varbūt viņi tur gulēja tāpēc, ka nebija nekādu cerību tuvākajā laikā atpiņķerēt kājas vienam no otra, tāpat kā savijušos pirkstus. Ar vienu brīvo roku Juris sāka piņķerēt kopā viņu matus, iepinot tur dažādus čiekurus. Meitene savukārt sāka prātot, kāpēc mākoņi nevarētu nākt dzīvot pāris stāvus zemāk un nebūt tikai daudzi sīki ūdens pilieniņi. Juris kaut kur no viņu apakšas izvilka savu somu un uztaisīja vēl vienu cigareti. Un viņi turpināja tā gulēt un pīpēt. Viņš viegli glāstīja Melisas matus, un meitene jutās tik labi, cik sen nebija jutusies. Pēkšņi pasaule sašķīda daudzos trijstūrīšos. Tie atgādināja mazus stikla gabaliņus, kuros atspoguļojās apkārtējais. Melisa vēl paspēja nodomāt, ka kāds ir saplēsis pasaules spoguli, kad sajuta pazūdam arī Juri viņai blakām un zemi zem viņas. Bet viņa par to neuztraucās. Visu viņas iekšieni bija pārņēmis neizsakāms miers, siltums. Kaut kur prātā pazibēja doma, kura kļuva aizvien lielāka. Vairs apkārt nebija nekā. Nebija drauga, nebija skudru un divplākšņu, tikai liela, liela vientulība visapkārt. Un tad nebija arī pašas Melisas.
-Tādai ir jābūt nāvei? – viņa domāja pie sevis. Jo neeksistēja vairs itin nekas.
Tad pēkšņi atgriezās sajūtas. Viegla purināšana. Un skaņas. Uztraukta balss, kas sauca viņas vārdu. Un tad viņa atkal saskatīja pasauli. Nekas patiesībā nebija mainījies. Tikai divas uztrauktas acis viņā vērās, patiesās bailēs par to, ka viņa būtu varējusi arī nepamosties. Redzot viņā dzīvības pazīmes, puiša atvieglojums pārtapa spēcīgā viņas kratīšanā. Kad Melisas izsaucieni kļuva pārāk skaļi, viņš beidza viņu kratīt, apskāva un ilgi nelaida vaļā. Meitenei nācās pielikt diezgan daudz spēka, lai piedabūtu puisi nomierināties. Beigu beigās viņš viņu atlaida, bet turpināja turēt viņas roku cieši satvertu savējā. Viņi tā sēdēja un Melisa pastāstīja Jurim, ko viņa bija piedzīvojusi. Melisas stāstītais, likās, Juri uztrauca vēl vairāk, jo, pieminot nāves sajūtu, viņa roka sakļāvās ciešāk.
Vajadzēja novirzīt domas. Bet Melisas prāts to darīja pats. Viņa nepamanīja, kurā mirklī bija beigusi runāt par novēroto un sākusi runāt par ziloņiem. Juris viņu pierāva kājās un abi devās meklēt ziloņus.
Laiks bija palicis galīgi dīvains. Dažos mirkļos tas gāja palēnināti. Dažubrīd skrēja kā sadedzis. Dažreiz viņa vienkārši nebija. Tāpat mēdza pazust arī zeme zem kājām un domas galvā. Bet laiks pagāja. Pasaule beidza būt sirreāla. Domas beidza būt sirreālas. Atgriezās mērķis.
Abi beidzot bija nomierinājušies tik tālu, lai dotos meklēt ceļu. Un pie reizes atrast arī Melisas somu. Paveikuši šo grūto uzdevumu, viņi sāka iet gar ceļa malu, vēl joprojām smejoties par visu un runājot par tik nopietnām lietām, kā rūtiņu klades un nagu lakas.
Šajā mirklī viņi iespējams izskatījās neīpaši droši līdzbraucēji, tāpēc arī neviena mašīna tik drīz nemaz neplānoja piestāt. Abiem apģērbā bija dažādas meža veltes, sākot no zariņiem un lapām un beidzot ar pāris skudrām, kurām šis bija garākais ceļojums mūžā. Līdzīgs stāvoklis bija arī matos, turklāt tie bija arī samudžināti, sapīti un ļoti atgādināja putnu ligzdas. Jāpiemin, ka abi vēl aizvien gāja sadevušies rokās. Bet diez vai kāds no viņiem to apzinājās.
Pabraucot garām kādai divdesmitajai mašīnai, Jurim radās vienkārši ģeniāla ideja.
-Palau, varbūt mums derētu sakopties un iegūt atkal cilvēku, nevis meža bērnu, cienīgu izskatu?
-Vispār laba doma, - atbildēja Melsa, piekrītoši mādama ar galvu. Lai sāktu kārtošanos, viņai vajadzēja abas rokas un šajā mirklī viņa pamanīja, ka viņas roka atradās Jura rokā. Šis bija pirmais samulsuma mirklis vairāku stundu laikā, tomēr Melisai izdevās to nomaskēt. Viņa atbrīvoja tvērienu un ķērās pie sava apģērba attīrīšanas. To pašu darīja arī Juris.
-Zini, - viņš teica, - no tā, ko mēs tagad no sevis nolasām, varētu uztaisīt diezgan labu ugunskuru. Varbūt ne tik lielu, kā Jāņos, bet pietiekami, lai uzceptu desiņas.
Melisa piekrita. Vēl palika iztīrīt matus. Šajā mirkli Juris aptvēra kādu sen zināmu patiesību: cilvēks nevar redzēt pats savu galvu. Tā nu viņš, izmantojot kucēna acu skatienu, lūdza Melisai palīdzību viņa matu atbrīvošanā no svešķermeņiem. Viņa bija jauks cilvēks un neatteica. Meitenei tāpat izpalīdzēja arī Juris.
Šī sakopšanās diezgan labi jauniešiem noderēja, jo nu pavisam drīz apstājās mašīna. Tā brauca līdz pašai Siguldai. Vadītājs bija jauns puisis, ar kuru ātri vien izdevās atrast kontaktu. Viņi visu ceļu pavadīja runādami. Melisas un Jura teikumi gan ne vienmēr bija kaut ko izsakoši, bet tas netraucēja.
Siguldā viņus izlaida pie dzelzceļa stacijas. Izrādījās, ka abi bija bijuši Siguldā diezgan bieži, tāpēc varēja labi saprast, kur kas atrodas. Bija vēl tikai nedaudz pēc pusdienlaika, tāpēc viņi izlēma doties pastaigāties pa pilsētu.
-Zini, es gribu braukt ar panorāmas ratu, - ieteicās Melisa un uzreiz paskaidroja iemeslu, - Es nekad ar tādu neesmu braukusi, jo man ir bail no augstuma. Bet tagad es jūtos tā, it kā ar mani nekas nevarētu notikt.
-Mazāk pīpēt vajag, - iesmējās Juris, bet piekrita.
Panorāmas rats, kā vienmēr bija liels un krāsains. Arī nedaudz aprūsējis, bet tas piederēja pie lietas. Protams, konstrukcija neradīja sajūtu par īpašu drošību, bet tas viņus neuztrauca. Viņi bija arī vienīgie cilvēki, kas todien vēlējās ar ratu pacelties debesīs. Samaksājuši par biļeti viņi gaidīja, kad varēs iekāpt. Gaidīšana pat sanāca nedaudz ilgāka, jo Melisa gribēja sēdēt sarkanajā veidojumā. Viņas vēlēšanās tika piepildīta, un nu abi cēlās augstu, augstu gaisā. Juris atklāja to, kā likt griezties viņu grozam. Tā nu viņš lika tam riņķot, līdz Melisa sāka spiegt. Tur augšā viņas bailes no augstuma atgriezās. Viņa piespieda sevi paskatīties lejup. Zeme bija daudz tālāk, nekā viņa bija iedomājusies. To apzinoties meitene aizspieda acis.
-Hei, nepalaid garām braucienu. – to ieraugot iesaucās Juris un, kā mēģinot pierādīt brauciena jautrību, vēlreiz apgrieza viņu sēdvietu uz riņķi.
-Tas nepalīdz, - ierunājās Melisa, atvērdama vienu aci. Nu viņi bija jau gandrīz pašā augšā. Varēja tālu redzēt uz visām debess pusēm. Jura skatienu piesaistīja Gaujas ieleja.
-Klau, kad tiksim lejā, aiziesim uz tām alām pie Gaujas? – viņš vaicāja.
-Ja mēs tiksim lejā tad jā, - Melisas balsī ieskanējās nedaudz panisks tonis. Paniskums radās tāpēc, ka viņi bija sākuši nedaudz šūpoties.
-Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa, - viņai priekšā skaitīja Juris, to papildinādams ar atbilstošām roku kustībām. Meitene nomierinājās tik tālu, ka spēja atkal pievērsties fantastiskajiem skatiem, kas pavērās. Visur apkārt varēja redzēt zaļumu, kokus. Protams, arī pilsētu. Brīvības sajūta gandrīz vai pārspēja bailes no augstuma. Šajā mirklī, pirms vēl meitene to bija pamanījusi, Juris bija paspējis viņu nobildēt. Tādu, kāda viņa tur sēdēja, mirdzošām acīm vērojot apkārtni. Šeit augšā viņa arī nešķaudīja, jo putekļi nespēja nokļūt tik augstu. Nobraucot lejā Melisa pierunāja puisi vēl vienam braucienam. Atkal viņi sagaidīja sarkano grozu, atkal Melisa pašā augšā baidījās, atkal Juris grieza viņus uz riņķi. Bet šoreiz Melisa tikai smējās.
Tālāk viņi devās uz Gūtmaņa alu. Jau netālu no tās vietas, varēja dzirdēt flautas skaņas. Melisa atcerējās, ka arī pirms gada vecais vīrs tur bija stāvējis un spēlējis.
-Jā, katram jau kaut kā iztika ir jāpelna, - piekrītoši ar galvu māja Juris.
Ala bija plaša un dziļa. Visas sienas bija noklātas ar apmeklētāju parakstiem. Melisa pat minēja, ka parakstu daudzuma dēļ, ala pat varētu būt izrakta dziļāka nekā tā bija agrāk. Viņi abi sāka pētīt sienu uzrakstus un atrada daudz ko interesantu. Tur bija uzraksti, vairākus gadus veci. Bija arī tādi, kurus bija atstājuši cilvēki no citām valstīm. Arī telefona numuri.
-Vienmēr, kad redzu tādu numuru, man gribas uz viņu piezvanīt, - puisis smējās.
-Man ir tieši tāpat. Es vienreiz arī tā izdarīju. Izrādījās, ka tam nabaga cilvēkam nebija ne mazākās nojausmas par to, ka viņa numurs ir bijis izlikts apskatei.
-Un tu viņam to pateici?
-Jā. Un reakcija bija samērā laba. Viņš sāka lamāt kaut kādus cilvēkus un tad nometa klausuli. Diezgan labs sarunu biedrs vispār bija.
Tālāk līkumu līkumiem viņi devās atpakaļ, un, nonākot atkal pie pirmajām mājām, viņi bija gatavi apēst veselu govi. Protams, govi neviens viņiem tāpat nebūtu devis, tāpēc viņi samierinājās ar iebrukšanu lielveikalā. Šoreiz viņu pusdienas sastādīja bulciņas, augļi un Melisas šokolāde. Tas saucās naudas taupīšanas režīms. Ēst viņi izvēlējās turpat pie veikala. Ēdiens arī nebūtu nemaz varējis tikt tālāk.
-Labu apetīti, - viņu pusdienas iztraucēja balss aiz muguras. Pagriežoties viņi ieraudzīja pusi havajiešu kreklā ar pusgariem lokainiem matiem.
-Čau, Jāni! - iesaucās Juris, esot acīmredzami pazīstams ar pusdienas iztraucējušo cilvēku. Viņi sasveicinoties paspieda rokas un Jānis sevi stādīja priekšā Melisai.
-Nu, Juri, stāsti, ko tu te dari? – viņš vaicāja pēc iepazīšanās ar Melisu un apsēšanās turpat uz zemes.
-Tāpat vien braukāju apkārt ar stopiem, - viņš atbildēja, un nedaudz padomādams piemetināja, - kaut kādas trīs dienas jau.
-Skaidrs, bet tu zini, ka tavs sīkais brālis tevi nesen meklēja?
-Kāpēc? Un ja jau tā, tad kādēļ viņš man nepiezvanīja?
-Šis ir pazaudējis telefonu, ja es pareizi sapratu. Vai arī iemainījis pret zābaku pāri, es īsti nesapratu. Bet tas nav svarīgākais. Viņš gribēja teikt, lai tu velcies uz mājām, jo otrdien, tas ir rīt, tavai tantei ir kāzas. Un tās nebūtu vēlams kavēt.
-Ārprāts, es pavisam aizmirsu, - Jura balsī sāka skanēt uztraukums. Viņš pagriezās pret Melisu un teica, - klau, man ir jābrauc atpakaļ. Maniem senčiem tāpat nebūs ne silts, ne auksts par to, vai es tur būšu, bet tante sacels veselu traci. Viņa mums tāda nervoza ir pagadījusies.
-Saprotu, - atbildēja Melisa. Kamēr Juris atkal iesaistījās sarunā ar Jāni, viņa apdomāja iespējamos rīcības plānus. Un pēkšņi viņa atklāja, ka vairs negrib atgriezties uz ceļa viena. Nu jau viņu nedaudz biedēja doma par daudzajām vienatnes stundām kopā tikai ar savām domām. Nebūtu vairs joku un sarunu.
-Es braukšu ar tevi, - viņa pēkšņi ieteicās.
Juris paskatījās uz viņu ar priecīgu skatienu. Viņš nebija cerējis, ka meitene tiešām brauks ar viņu uz pilsētu, nevis turpinās klaiņojumus.
-Tikai aiziešu uzlādēt telefonu un piezvanīšu Cikādei un sarunāšu satikties. Man taču vajadzēs arī kādu vietu, kur palikt pa nakti, - viņa turpināja.
-Eu, čalīt, - ierunājās Jānis, - un tu dāmai pat naktsmājas nepiedāvāsi? Es biju par tevi augstākās domās, - viņš noteica un pārspīlēta sašutuma pilns nošūpoja galvu.
-Ko tu par to saki? Cikādi satiksi rīt, turklāt tad būs arī vairāk laika, - Juris jautāja Melisai.
-Labi, - viņa piekrita.
Tika nolemts, ka ātrākais veids, kā tikt līdz pilsētai tomēr būs vilciens.
Melisa nebija ar vilcienu braukusi jau vairākus gadus, tāpēc tas viņai solīja senaizmirstas emocijas. Biļešu pirkšanu viņa gan uzticēja Jurim. Līdz stacijai viņus pavadīja Jānis, kurš izrādījās diezgan hiperaktīvs un arī runāt viņš varēja bez apstājas. Viņš paspēja pažēloties Jurim, par viņa sīko brāli.
-Nezinātu, es nemūžam neticētu, ka jūs esat radinieki. Viņš ir mazs, sīks un kaitinošs, bet tu vismaz māki izlikties normāls! – viņš gaudās.
Līdz vilcienam bija vēl pāris stundas, tāpēc viņi atkal devās nelielā klaiņojumā pa pilsētu. Jānis viņus pasolīja aizvest līdz Urlu alai. Tā izrādījās tilta apakša, kas atradās skeitparkā. Par Urlu alu to padarīja uzraksts uz tās. Šajā tilta apakšā atradās soliņš, uz kura sēdēt, un uz tilta pašu augšu veda zālains uzkalniņš. Melisa uzreiz atrada sev izklaidi, kas izpaudās, kā skraidīšana augšā un lejā pa kalnu. Ņemot vērā kalna samērā lielo slīpumu un augstumu šī nodarbošanās bija nedaudz bīstama. Kādā trešajā skriešanas reizē Melisu no kritiena atturēja tikai Juris, kurš paspēja viņu pārtvert, pirms to izdarīja zeme.
-Uzmanīgāk, tevi man mājās pārvest būtu vieglāk vienā gabalā un ar pilnībā funkcionējošiem locekļiem.
-Piedod, - noteica Melisa, matus atmezdama atpakaļ un paskatīdamies uz viņu ar pavisam mīlīgu skatienu. Tāds viņai sanāca pavisam netīšām, lai gan vēlāk viņa pati par to nebija pilnībā pārliecināta. Puslīdz romantisko mirkli izjauca Jānis, ar skaļu svilpienu.
-Balodīši, šitam jums laika vilcienā būs atliku likām.
Pie vārda balodīši viņi abi atraisījās viens no otra. Kuram gan patīk, ja viņu pielīdzina putnam, turklāt ne pārāk gudram.
Netālajā veikalā, Jāņa vadībā viņi nopirka pāris D-light pudeles un atlikušo laiku sēdēja uz skeitparka rampas. Melisa un Juris viens caur otru izstāstīja par ceļā piedzīvoto, par Borderrocku un visiem plāniem. Jānis neatturējās no komentāriem, un Melisa drīz vien saprata, ka puse no tiem nav jāņem galvā.
Pēc pēdējās pudeles iztukšošanas Juris iedomājās paskatīties pulkstenī. Redzētais viņu satrieca pietiekami, lai puisis strauji pielektu kājās gandrīz zaudēdams līdzsvaru un noripodams no rampas.
-Melisa, ir problēma. Mēs kavējam!
-Cik ļoti?
-Pietiekami. Vilciens ir pēc kādām desmit minūtēm.
-Mēs paspēsim, - viņa atbildēja un, jau kāpdama lejā, vērsās pie Jāņa, atkārtojot to pašu kā jautājumu.
-Jā, ja ļoti, ļoti, ļoti, ļoti ātri skriesiet, tad droši vien.
Protams, viņi skrēja. Jānis palīdzēja viņiem, skrienot paņemdams dažas viņu mantas, lai nesamais smagums viņiem visiem būtu vienāds. Drīz jau bija redzama vilciena stacija. Dzirdams arī bija jau pienākošais vilciens. Jānis paskriet vairs nespēja, tāpēc viņš atdeva abiem viņu mantas un vēroja viņus aizskrienam.
-Run, Forest, run! – viņi dzirdēja Jāņa kliedzienus aizmugurē.
Vilciens bija jau apstājies, kad viņi beidzot bija uzskrējuši uz perona. Par laimi vilciena vadītājs par viņiem bija apžēlojies un neaiztaisīja durvis viņiem deguna priekšā. Viņi ielēca iekšā pirmajās durvīs un aizelsušies turpat arī apsēdās. Tādus viņus atrada konduktore, kuras acīs bija lasāma vilšanās redzot, ka abiem jauniešiem, lai gan saburzītas, bet tomēr biļetes bija. Beidzot atvilkuši elpu tik tālu, ka spēja piecelties, viņi devās meklēt piemērotu sēdvietu. Tāda drīz vien tika atrasta un mantas uzmestas uz plauktiņa virs tās.
Melisa saprata, kāpēc priekšroku tomēr viņa deva mašīnām un stopēšanai. Tas bija interesantāk, nekā sēdēt vagonā ar vienādiem brūniem sēdekļiem un vienādi pelēkiem cilvēkiem. Vilciena kratīšanās uzdzina miegu. Juris drīz vien iemiga uz Melisas pleca, bet Melisa savus miega rūķīšus sastapa aizmiegot, atspiedusi savu galvu uz Jura galvas.
Viņi paši brīnījās par to, kā bija izdevies pamosties, jo pēc visām pazīmēm, viņi Centrālajā Stacija bija stāvējuši jau pāris minūtes. Arī cilvēki apkārt bija nomainījušies. Viņi izstaipījās un savāca mantas. Kaklā un mugurā bija manāms nepatīkams stīvums. Izkāpuši ārā viņi uzreiz sajuta to, ka atradās lielpilsētā. Plaušām, kuras bija pieradušas pie svaiga gaisa, nu nācās cīnīties ar pilsētas putekļiem un dūmiem. Pat Jurim, kurš šajā gaisā bija nodzīvojis gandrīz visu savu mūžu, pāreja nebija no patīkamākajām. Ieejot stacijas tuneļos, tikpat nepierastas likās lielās cilvēku masas. Ikviens no viņiem kaut kur steidzās, bet tie, kuri nekur negāja, savu uzmanību veltīja mazajiem veikaliņiem tuneļa malās.
Melisas acīm garām nepaslīdēja mazs kioskiņš Stils-M. Tā skatlogā bija izlikti dažādi spaiki, gredzeni un kuloni. Viņa pievilka Juri klāt, lai kārtīgāk visu aplūkotu. Viņš pats tam tik lielu uzmanību nepievērsa, jo šeit bija nopircis gandrīz visus savus aksesuārus. Tas vairs nebija nekas neparasts.
-Es laikam esmu atradusi perfektu vietu, - jūsmoja Melisa.
-Pagaidi, te vēl ir pāris šikākas vietas, - Juris noteica. - Kādu dienu es tevi aizvedīšu ekskursijā pa Rīgu un viņas parādīšu. Starp citu, mēs taču pie manis ejam ar kājām? Es pieļauju, ka mēs vairs sēdēt īpaši nekārojam. Vismaz es.
Melisa piekrita un viņi devās ceļā. Nevarētu teikt, ka ejamais gabaliņš būtu pārāk mazs. Juris jau tā Melisu veda pa dažādiem īsākajiem ceļiem. Viņa bija pārliecināta, ka atpakaļceļu nebūtu spējīga atrast.
-Tur, kur es līdz šim dzīvoju, ir tikai pāris ielas un tās pašas ir pilnībā pārskatāmas.
-Tu ātri vien pieradīsi, - Juris viņu mierināja. – Bet kā tu atradi skolu, kad devies pieteikties?
-Pateicoties sievietes intuīcijai un kartei. Es kartē orientējos daudz labāk nekā mutiskās norādēs.
Drīz vien viņi bija nonākuši pie kādas daudzdzīvokļu mājas. Vēl viena lieta, pie kuras Melisa vēl nebija pieradusi, bija augstās mājas. Pats Juris dzīvoja pašā pēdējā stāvā.
-Mājās neviena nav, - viņš noteica, paraustīdams durvis un saprazdams, ka tās ir aizslēgtas, - bet viņi jau tāpat mēdz pārrasties tikai ap vienpadsmitiem vakarā.
Viņš veltīja vairākas minūtes atslēgu meklēšanai somā. Tā vainagojās ar panākumiem tikai tad, kad viņš izgāza somas saturu turpat kāpņu laukumā. Un vēl tad to nācās izmētāt uz visām debess pusēm, lai atslēgu saišķis atrastos ietīts netīru zeķu pārī.
-Jā, Gordija mezglu ir vieglāk pārcirst nekā atšķetināt, - viņš izskaidroja Melisai, kura smejoties sēdēja uz pēdējā pakāpiena un pārtvēra lejup ripojošās mantas.
Juris atvēra durvis un daļēji ar roku un kāju palīdzību iestūma iekšā mantas.
-Mājas mīļās mājas, - Juris noteica. Pirmā vieta, kas pavērās Melisas skatienam, bija tumšs priekšnams, kuram visās pusēs bija durvis. Juris nospieda slēdzi, kas atradās aiz mēteļu kaudzes, un iedegās gaisma. Gaisma puisim bija nepieciešama tāpēc, lai stumjot uz priekšu mantas, nevienu nepazaudētu. Viņš tās iestūma otrajās durvīs labajā pusē. Likās, ka tā istaba ir no pilnīgi citas pasaules. Sienas bija nolīmētas ar plakātiem un bildēm. Vietās, kur paspīdēja kāds tapešu gabaliņš, tas bija aprakstīts ar marķieri. Ar griestiem situācija bija ļoti līdzīga, tikai tur vēl bija daži gaiši laukumi. Istabas stūrī atradās stāvlampa, kura bija paredzēta istabas apgaismošanai. Pretējā istabas pusē bija dators uz galda, kurš bija pilnībā nokrauts ar dažādām grāmatām, krūzēm, diskiem un lapām. Gultas funkcijas izpildīja divi lieli matrači, kuri bija nolikti uz grīdas. Pašu grīdu sedza pelēks paklājs, uz kura mētājās pat salīdzinoši maz mantu. Viss pārējais bija sabāzts sienas skapī tā, ka to pilnībā nevarēja aiztaisīt. Blakus galdam atradās durvis uz balkonu. Liela jēga gan no tā nebija, jo tas bija vērsts uz iekšpagalmu, kas neizcēlās ar pārāk lielu platību. Bet istabas kopējais iespaids bija mājīgs. Pie durvīm atradās plauktiņš kurpēm. Juris izskaidroja, ka tas ir tāpēc, lai viņa ciemiņi netiktu izlikti pārāk ilgai publiskai apskatei gaitenī.
Melisa noāva kājas un somu nosvieda turpat istabas stūrī. No tās viņa izķeksēja lādētāju un telefonu, ko tā arī nebija izdevies uzlādēt Alūksnē. Izdarījusi šo svarīgo darbu, viņa ķērās pie zvanīšanas Cikādei. Cikādes numurs viņai bija uzrakstīts uz lapiņas, kura visu laiku bija atradusies bikšu kabatā. Protams, nu jau lapiņa pēc tādas vairs neizskatījās, bet numuru tomēr vēl varēja saburtot.
Tikmēr Juris bija ieslēdzis datoru un pārskrēja ar acīm pāri e-pasta vēsturēm un ziņām draugiem.lv. Bija pienākušas vairākas vēstules, no kurām viņš izlasīja tikai dažas un tikai uz dažām no tām viņš atbildēja.
-Čau, te Melisa., – viņš dzirdēja Melisu sev aiz muguras runājam pa telefonu, - nu es tagad esmu Rīgā... Nē, es šonakt palieku pie Jura...(smiekli)... Nē... Labi, divpadsmitos es varētu... Man liekas, ka ceļu es pat varētu atrast... Labi... Tad līdz rītdienai... Čau!
-Nu tā, man rīt ir jābūt pie Origo divpadsmitos. Tu taču man parādīsi ceļu, vai ne? – viņa, beigusi sarunu, pievērsās Jurim.
-Es domāju, ka jā. Man pašam uz tām kāzām vajadzēs braukt tikai ap trijiem.
Melisa izteica vēlmi beidzot apmeklēt civilizētu dušu. Kā nekā pēdējā laikā vienīgā iespēja nomazgāties bija ezeri, upes un lielveikalu izlietnes. Puisis bija atsaucīgs un iedeva Melisai lielu, mīkstu dvieli un lielizmēra kreklu, ko uzvilkt pēc mazgāšanās. Tāpat viņš arī deva Melisai brīvu pieeju viņa veļas mašīnai, ar nosacījumu, ka meitene pie reizes izmazgās arī viņa drēbes. Jurim, kā īstam vīriešu kārtas pārstāvim, visas podziņas veļas mašīnā bija ķīniešu ābece.
Melisa dušu izbaudīja pilnībā. Beidzot bija pieejams ūdens, kura siltumu varēja regulēt, kā vien vēlējās. Līstošais ūdens patīkami masēja plecus. Vairs nevajadzēja pieskatīt to, lai šampūna un dušas želejas pudelīte neaizpeldētu projām. Kārtīgi nomazgājusies, viņa izlīda no dušas un ietinās mīkstajā dvielī. Tagad viņa varēja arī izmantot iespēju ietīt tajā matus, kā lielā baltā turbānā. Mugurā viņa uzvilka Jura iedoto kreklu un kādus pavisam īsus šortus, kuri bija palikuši, kā vienīgais tīrais viņas apģērba gabals somā.
Iespējams veļas mašīnas trokšņa dēļ viņa nebija dzirdējusi ārdurvju atvēršanos. Lai nu kā, gaitenī viņa ieskrēja pavisam negaidītā cilvēkā.
Bet tomēr dīvaini, cik spoguļa redzējums var atšķirties no cilvēka redzējuma. Piemēram, Juris neredzēja mazās pumpiņas, tā vietā viņš atzinīgi novērtēja to, cik lielas izskatījās meitenes acis bālajā sejā. Arī garie mati, par spīti nelielam ķemmēšanas trūkumam, bija taisni un viņai tas piestāvēja vienkārši burvīgi.
Līdz lielceļam abi jaunieši gāja diezgan lēni. Protams, ka ar pilniem vēderiem ātri paiet bija diezgan sarežģīti. Šoreiz likteņa dievi viņus mīlēja. Viņi jau diezgan ātri tika apmēram līdz pusceļam. Viņu nostopētajai mašīnai gan vajadzēja griezties uz Smilteni, tāpēc viņi tika izsēdināti turpat pie pagrieziena. Brauciens bija bijis samērā ilgs, tāpēc viņi neķērās uzreiz pie nākošās mašīnas meklēšanas, bet nedaudz izlocīja kājas.
-Paklau, mums derētu pāris stundu čilla pauzīte, - noteica Juris, norādīdams uz kādu ērta paskata vietiņu ceļa malā. Nelielā čilla pauzīte izvērtās diezgan gara, jo Juris no somas izzvejoja pāris paņemtās lapiņas. Izmantojot visus pieejamos līdzekļus, kas, pateicoties Jurim, nemaz nebija tik mazi, drīz vien izdevās tās sagatavot patērēšanai. Melisa vienmēr bija brīnījusies par to, ka puišiem dažreiz bija līdzi vairāk mantu kā meitenēm. Šoreiz viņas pārsteigumu izraisīja tas, ka Jurim līdzi bija gan cigarešu tinamā mašīnīte, gan kaut kāda tabaka, gan sušī kociņi, kuri netika izmantoti, gan arī citi dīvaini priekšmeti.
Drīz viņi iekārtojās ar pāris kārtīgi uztītām cigaretēm. Melisa bieži nemēdza smēķēt, bet šis bija īpašs gadījums. Pēc kāda laika viņa juta, ka zālīte sāk iedarboties. Viņi abi ķiķināja, un, kādā mirklī, Juris mēģināja uzkāpt priedē. Tas, protams, viņam īsti nesanāca. Melisa mēģināja viņu pastumt uz augšu, bet tas sanāca vēl mazāk. Tad kādam no viņiem radās ideja par lidmašīnām. Juris pacēla Melisu rokās, un viņi skraidīdami starp kokiem tēloja divplākšņus. Jūs zinājāt, ka divplākšņi dzīvo kokos un pīpē baravikas? Pēc tam, kad viņi abi laimīgi bija izvairījušies no skudru pūžņa, viņi ievēlās bedrē, vai arī kalna nogāzē aiz kuras uzreiz sākās otrs kalns. Šeit viņi palika kādu laiku guļam. Varbūt viņi tur gulēja tāpēc, ka nebija nekādu cerību tuvākajā laikā atpiņķerēt kājas vienam no otra, tāpat kā savijušos pirkstus. Ar vienu brīvo roku Juris sāka piņķerēt kopā viņu matus, iepinot tur dažādus čiekurus. Meitene savukārt sāka prātot, kāpēc mākoņi nevarētu nākt dzīvot pāris stāvus zemāk un nebūt tikai daudzi sīki ūdens pilieniņi. Juris kaut kur no viņu apakšas izvilka savu somu un uztaisīja vēl vienu cigareti. Un viņi turpināja tā gulēt un pīpēt. Viņš viegli glāstīja Melisas matus, un meitene jutās tik labi, cik sen nebija jutusies. Pēkšņi pasaule sašķīda daudzos trijstūrīšos. Tie atgādināja mazus stikla gabaliņus, kuros atspoguļojās apkārtējais. Melisa vēl paspēja nodomāt, ka kāds ir saplēsis pasaules spoguli, kad sajuta pazūdam arī Juri viņai blakām un zemi zem viņas. Bet viņa par to neuztraucās. Visu viņas iekšieni bija pārņēmis neizsakāms miers, siltums. Kaut kur prātā pazibēja doma, kura kļuva aizvien lielāka. Vairs apkārt nebija nekā. Nebija drauga, nebija skudru un divplākšņu, tikai liela, liela vientulība visapkārt. Un tad nebija arī pašas Melisas.
-Tādai ir jābūt nāvei? – viņa domāja pie sevis. Jo neeksistēja vairs itin nekas.
Tad pēkšņi atgriezās sajūtas. Viegla purināšana. Un skaņas. Uztraukta balss, kas sauca viņas vārdu. Un tad viņa atkal saskatīja pasauli. Nekas patiesībā nebija mainījies. Tikai divas uztrauktas acis viņā vērās, patiesās bailēs par to, ka viņa būtu varējusi arī nepamosties. Redzot viņā dzīvības pazīmes, puiša atvieglojums pārtapa spēcīgā viņas kratīšanā. Kad Melisas izsaucieni kļuva pārāk skaļi, viņš beidza viņu kratīt, apskāva un ilgi nelaida vaļā. Meitenei nācās pielikt diezgan daudz spēka, lai piedabūtu puisi nomierināties. Beigu beigās viņš viņu atlaida, bet turpināja turēt viņas roku cieši satvertu savējā. Viņi tā sēdēja un Melisa pastāstīja Jurim, ko viņa bija piedzīvojusi. Melisas stāstītais, likās, Juri uztrauca vēl vairāk, jo, pieminot nāves sajūtu, viņa roka sakļāvās ciešāk.
Vajadzēja novirzīt domas. Bet Melisas prāts to darīja pats. Viņa nepamanīja, kurā mirklī bija beigusi runāt par novēroto un sākusi runāt par ziloņiem. Juris viņu pierāva kājās un abi devās meklēt ziloņus.
Laiks bija palicis galīgi dīvains. Dažos mirkļos tas gāja palēnināti. Dažubrīd skrēja kā sadedzis. Dažreiz viņa vienkārši nebija. Tāpat mēdza pazust arī zeme zem kājām un domas galvā. Bet laiks pagāja. Pasaule beidza būt sirreāla. Domas beidza būt sirreālas. Atgriezās mērķis.
Abi beidzot bija nomierinājušies tik tālu, lai dotos meklēt ceļu. Un pie reizes atrast arī Melisas somu. Paveikuši šo grūto uzdevumu, viņi sāka iet gar ceļa malu, vēl joprojām smejoties par visu un runājot par tik nopietnām lietām, kā rūtiņu klades un nagu lakas.
Šajā mirklī viņi iespējams izskatījās neīpaši droši līdzbraucēji, tāpēc arī neviena mašīna tik drīz nemaz neplānoja piestāt. Abiem apģērbā bija dažādas meža veltes, sākot no zariņiem un lapām un beidzot ar pāris skudrām, kurām šis bija garākais ceļojums mūžā. Līdzīgs stāvoklis bija arī matos, turklāt tie bija arī samudžināti, sapīti un ļoti atgādināja putnu ligzdas. Jāpiemin, ka abi vēl aizvien gāja sadevušies rokās. Bet diez vai kāds no viņiem to apzinājās.
Pabraucot garām kādai divdesmitajai mašīnai, Jurim radās vienkārši ģeniāla ideja.
-Palau, varbūt mums derētu sakopties un iegūt atkal cilvēku, nevis meža bērnu, cienīgu izskatu?
-Vispār laba doma, - atbildēja Melsa, piekrītoši mādama ar galvu. Lai sāktu kārtošanos, viņai vajadzēja abas rokas un šajā mirklī viņa pamanīja, ka viņas roka atradās Jura rokā. Šis bija pirmais samulsuma mirklis vairāku stundu laikā, tomēr Melisai izdevās to nomaskēt. Viņa atbrīvoja tvērienu un ķērās pie sava apģērba attīrīšanas. To pašu darīja arī Juris.
-Zini, - viņš teica, - no tā, ko mēs tagad no sevis nolasām, varētu uztaisīt diezgan labu ugunskuru. Varbūt ne tik lielu, kā Jāņos, bet pietiekami, lai uzceptu desiņas.
Melisa piekrita. Vēl palika iztīrīt matus. Šajā mirkli Juris aptvēra kādu sen zināmu patiesību: cilvēks nevar redzēt pats savu galvu. Tā nu viņš, izmantojot kucēna acu skatienu, lūdza Melisai palīdzību viņa matu atbrīvošanā no svešķermeņiem. Viņa bija jauks cilvēks un neatteica. Meitenei tāpat izpalīdzēja arī Juris.
Šī sakopšanās diezgan labi jauniešiem noderēja, jo nu pavisam drīz apstājās mašīna. Tā brauca līdz pašai Siguldai. Vadītājs bija jauns puisis, ar kuru ātri vien izdevās atrast kontaktu. Viņi visu ceļu pavadīja runādami. Melisas un Jura teikumi gan ne vienmēr bija kaut ko izsakoši, bet tas netraucēja.
Siguldā viņus izlaida pie dzelzceļa stacijas. Izrādījās, ka abi bija bijuši Siguldā diezgan bieži, tāpēc varēja labi saprast, kur kas atrodas. Bija vēl tikai nedaudz pēc pusdienlaika, tāpēc viņi izlēma doties pastaigāties pa pilsētu.
-Zini, es gribu braukt ar panorāmas ratu, - ieteicās Melisa un uzreiz paskaidroja iemeslu, - Es nekad ar tādu neesmu braukusi, jo man ir bail no augstuma. Bet tagad es jūtos tā, it kā ar mani nekas nevarētu notikt.
-Mazāk pīpēt vajag, - iesmējās Juris, bet piekrita.
Panorāmas rats, kā vienmēr bija liels un krāsains. Arī nedaudz aprūsējis, bet tas piederēja pie lietas. Protams, konstrukcija neradīja sajūtu par īpašu drošību, bet tas viņus neuztrauca. Viņi bija arī vienīgie cilvēki, kas todien vēlējās ar ratu pacelties debesīs. Samaksājuši par biļeti viņi gaidīja, kad varēs iekāpt. Gaidīšana pat sanāca nedaudz ilgāka, jo Melisa gribēja sēdēt sarkanajā veidojumā. Viņas vēlēšanās tika piepildīta, un nu abi cēlās augstu, augstu gaisā. Juris atklāja to, kā likt griezties viņu grozam. Tā nu viņš lika tam riņķot, līdz Melisa sāka spiegt. Tur augšā viņas bailes no augstuma atgriezās. Viņa piespieda sevi paskatīties lejup. Zeme bija daudz tālāk, nekā viņa bija iedomājusies. To apzinoties meitene aizspieda acis.
-Hei, nepalaid garām braucienu. – to ieraugot iesaucās Juris un, kā mēģinot pierādīt brauciena jautrību, vēlreiz apgrieza viņu sēdvietu uz riņķi.
-Tas nepalīdz, - ierunājās Melisa, atvērdama vienu aci. Nu viņi bija jau gandrīz pašā augšā. Varēja tālu redzēt uz visām debess pusēm. Jura skatienu piesaistīja Gaujas ieleja.
-Klau, kad tiksim lejā, aiziesim uz tām alām pie Gaujas? – viņš vaicāja.
-Ja mēs tiksim lejā tad jā, - Melisas balsī ieskanējās nedaudz panisks tonis. Paniskums radās tāpēc, ka viņi bija sākuši nedaudz šūpoties.
-Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa, - viņai priekšā skaitīja Juris, to papildinādams ar atbilstošām roku kustībām. Meitene nomierinājās tik tālu, ka spēja atkal pievērsties fantastiskajiem skatiem, kas pavērās. Visur apkārt varēja redzēt zaļumu, kokus. Protams, arī pilsētu. Brīvības sajūta gandrīz vai pārspēja bailes no augstuma. Šajā mirklī, pirms vēl meitene to bija pamanījusi, Juris bija paspējis viņu nobildēt. Tādu, kāda viņa tur sēdēja, mirdzošām acīm vērojot apkārtni. Šeit augšā viņa arī nešķaudīja, jo putekļi nespēja nokļūt tik augstu. Nobraucot lejā Melisa pierunāja puisi vēl vienam braucienam. Atkal viņi sagaidīja sarkano grozu, atkal Melisa pašā augšā baidījās, atkal Juris grieza viņus uz riņķi. Bet šoreiz Melisa tikai smējās.
Tālāk viņi devās uz Gūtmaņa alu. Jau netālu no tās vietas, varēja dzirdēt flautas skaņas. Melisa atcerējās, ka arī pirms gada vecais vīrs tur bija stāvējis un spēlējis.
-Jā, katram jau kaut kā iztika ir jāpelna, - piekrītoši ar galvu māja Juris.
Ala bija plaša un dziļa. Visas sienas bija noklātas ar apmeklētāju parakstiem. Melisa pat minēja, ka parakstu daudzuma dēļ, ala pat varētu būt izrakta dziļāka nekā tā bija agrāk. Viņi abi sāka pētīt sienu uzrakstus un atrada daudz ko interesantu. Tur bija uzraksti, vairākus gadus veci. Bija arī tādi, kurus bija atstājuši cilvēki no citām valstīm. Arī telefona numuri.
-Vienmēr, kad redzu tādu numuru, man gribas uz viņu piezvanīt, - puisis smējās.
-Man ir tieši tāpat. Es vienreiz arī tā izdarīju. Izrādījās, ka tam nabaga cilvēkam nebija ne mazākās nojausmas par to, ka viņa numurs ir bijis izlikts apskatei.
-Un tu viņam to pateici?
-Jā. Un reakcija bija samērā laba. Viņš sāka lamāt kaut kādus cilvēkus un tad nometa klausuli. Diezgan labs sarunu biedrs vispār bija.
Tālāk līkumu līkumiem viņi devās atpakaļ, un, nonākot atkal pie pirmajām mājām, viņi bija gatavi apēst veselu govi. Protams, govi neviens viņiem tāpat nebūtu devis, tāpēc viņi samierinājās ar iebrukšanu lielveikalā. Šoreiz viņu pusdienas sastādīja bulciņas, augļi un Melisas šokolāde. Tas saucās naudas taupīšanas režīms. Ēst viņi izvēlējās turpat pie veikala. Ēdiens arī nebūtu nemaz varējis tikt tālāk.
-Labu apetīti, - viņu pusdienas iztraucēja balss aiz muguras. Pagriežoties viņi ieraudzīja pusi havajiešu kreklā ar pusgariem lokainiem matiem.
-Čau, Jāni! - iesaucās Juris, esot acīmredzami pazīstams ar pusdienas iztraucējušo cilvēku. Viņi sasveicinoties paspieda rokas un Jānis sevi stādīja priekšā Melisai.
-Nu, Juri, stāsti, ko tu te dari? – viņš vaicāja pēc iepazīšanās ar Melisu un apsēšanās turpat uz zemes.
-Tāpat vien braukāju apkārt ar stopiem, - viņš atbildēja, un nedaudz padomādams piemetināja, - kaut kādas trīs dienas jau.
-Skaidrs, bet tu zini, ka tavs sīkais brālis tevi nesen meklēja?
-Kāpēc? Un ja jau tā, tad kādēļ viņš man nepiezvanīja?
-Šis ir pazaudējis telefonu, ja es pareizi sapratu. Vai arī iemainījis pret zābaku pāri, es īsti nesapratu. Bet tas nav svarīgākais. Viņš gribēja teikt, lai tu velcies uz mājām, jo otrdien, tas ir rīt, tavai tantei ir kāzas. Un tās nebūtu vēlams kavēt.
-Ārprāts, es pavisam aizmirsu, - Jura balsī sāka skanēt uztraukums. Viņš pagriezās pret Melisu un teica, - klau, man ir jābrauc atpakaļ. Maniem senčiem tāpat nebūs ne silts, ne auksts par to, vai es tur būšu, bet tante sacels veselu traci. Viņa mums tāda nervoza ir pagadījusies.
-Saprotu, - atbildēja Melisa. Kamēr Juris atkal iesaistījās sarunā ar Jāni, viņa apdomāja iespējamos rīcības plānus. Un pēkšņi viņa atklāja, ka vairs negrib atgriezties uz ceļa viena. Nu jau viņu nedaudz biedēja doma par daudzajām vienatnes stundām kopā tikai ar savām domām. Nebūtu vairs joku un sarunu.
-Es braukšu ar tevi, - viņa pēkšņi ieteicās.
Juris paskatījās uz viņu ar priecīgu skatienu. Viņš nebija cerējis, ka meitene tiešām brauks ar viņu uz pilsētu, nevis turpinās klaiņojumus.
-Tikai aiziešu uzlādēt telefonu un piezvanīšu Cikādei un sarunāšu satikties. Man taču vajadzēs arī kādu vietu, kur palikt pa nakti, - viņa turpināja.
-Eu, čalīt, - ierunājās Jānis, - un tu dāmai pat naktsmājas nepiedāvāsi? Es biju par tevi augstākās domās, - viņš noteica un pārspīlēta sašutuma pilns nošūpoja galvu.
-Ko tu par to saki? Cikādi satiksi rīt, turklāt tad būs arī vairāk laika, - Juris jautāja Melisai.
-Labi, - viņa piekrita.
Tika nolemts, ka ātrākais veids, kā tikt līdz pilsētai tomēr būs vilciens.
Melisa nebija ar vilcienu braukusi jau vairākus gadus, tāpēc tas viņai solīja senaizmirstas emocijas. Biļešu pirkšanu viņa gan uzticēja Jurim. Līdz stacijai viņus pavadīja Jānis, kurš izrādījās diezgan hiperaktīvs un arī runāt viņš varēja bez apstājas. Viņš paspēja pažēloties Jurim, par viņa sīko brāli.
-Nezinātu, es nemūžam neticētu, ka jūs esat radinieki. Viņš ir mazs, sīks un kaitinošs, bet tu vismaz māki izlikties normāls! – viņš gaudās.
Līdz vilcienam bija vēl pāris stundas, tāpēc viņi atkal devās nelielā klaiņojumā pa pilsētu. Jānis viņus pasolīja aizvest līdz Urlu alai. Tā izrādījās tilta apakša, kas atradās skeitparkā. Par Urlu alu to padarīja uzraksts uz tās. Šajā tilta apakšā atradās soliņš, uz kura sēdēt, un uz tilta pašu augšu veda zālains uzkalniņš. Melisa uzreiz atrada sev izklaidi, kas izpaudās, kā skraidīšana augšā un lejā pa kalnu. Ņemot vērā kalna samērā lielo slīpumu un augstumu šī nodarbošanās bija nedaudz bīstama. Kādā trešajā skriešanas reizē Melisu no kritiena atturēja tikai Juris, kurš paspēja viņu pārtvert, pirms to izdarīja zeme.
-Uzmanīgāk, tevi man mājās pārvest būtu vieglāk vienā gabalā un ar pilnībā funkcionējošiem locekļiem.
-Piedod, - noteica Melisa, matus atmezdama atpakaļ un paskatīdamies uz viņu ar pavisam mīlīgu skatienu. Tāds viņai sanāca pavisam netīšām, lai gan vēlāk viņa pati par to nebija pilnībā pārliecināta. Puslīdz romantisko mirkli izjauca Jānis, ar skaļu svilpienu.
-Balodīši, šitam jums laika vilcienā būs atliku likām.
Pie vārda balodīši viņi abi atraisījās viens no otra. Kuram gan patīk, ja viņu pielīdzina putnam, turklāt ne pārāk gudram.
Netālajā veikalā, Jāņa vadībā viņi nopirka pāris D-light pudeles un atlikušo laiku sēdēja uz skeitparka rampas. Melisa un Juris viens caur otru izstāstīja par ceļā piedzīvoto, par Borderrocku un visiem plāniem. Jānis neatturējās no komentāriem, un Melisa drīz vien saprata, ka puse no tiem nav jāņem galvā.
Pēc pēdējās pudeles iztukšošanas Juris iedomājās paskatīties pulkstenī. Redzētais viņu satrieca pietiekami, lai puisis strauji pielektu kājās gandrīz zaudēdams līdzsvaru un noripodams no rampas.
-Melisa, ir problēma. Mēs kavējam!
-Cik ļoti?
-Pietiekami. Vilciens ir pēc kādām desmit minūtēm.
-Mēs paspēsim, - viņa atbildēja un, jau kāpdama lejā, vērsās pie Jāņa, atkārtojot to pašu kā jautājumu.
-Jā, ja ļoti, ļoti, ļoti, ļoti ātri skriesiet, tad droši vien.
Protams, viņi skrēja. Jānis palīdzēja viņiem, skrienot paņemdams dažas viņu mantas, lai nesamais smagums viņiem visiem būtu vienāds. Drīz jau bija redzama vilciena stacija. Dzirdams arī bija jau pienākošais vilciens. Jānis paskriet vairs nespēja, tāpēc viņš atdeva abiem viņu mantas un vēroja viņus aizskrienam.
-Run, Forest, run! – viņi dzirdēja Jāņa kliedzienus aizmugurē.
Vilciens bija jau apstājies, kad viņi beidzot bija uzskrējuši uz perona. Par laimi vilciena vadītājs par viņiem bija apžēlojies un neaiztaisīja durvis viņiem deguna priekšā. Viņi ielēca iekšā pirmajās durvīs un aizelsušies turpat arī apsēdās. Tādus viņus atrada konduktore, kuras acīs bija lasāma vilšanās redzot, ka abiem jauniešiem, lai gan saburzītas, bet tomēr biļetes bija. Beidzot atvilkuši elpu tik tālu, ka spēja piecelties, viņi devās meklēt piemērotu sēdvietu. Tāda drīz vien tika atrasta un mantas uzmestas uz plauktiņa virs tās.
Melisa saprata, kāpēc priekšroku tomēr viņa deva mašīnām un stopēšanai. Tas bija interesantāk, nekā sēdēt vagonā ar vienādiem brūniem sēdekļiem un vienādi pelēkiem cilvēkiem. Vilciena kratīšanās uzdzina miegu. Juris drīz vien iemiga uz Melisas pleca, bet Melisa savus miega rūķīšus sastapa aizmiegot, atspiedusi savu galvu uz Jura galvas.
Viņi paši brīnījās par to, kā bija izdevies pamosties, jo pēc visām pazīmēm, viņi Centrālajā Stacija bija stāvējuši jau pāris minūtes. Arī cilvēki apkārt bija nomainījušies. Viņi izstaipījās un savāca mantas. Kaklā un mugurā bija manāms nepatīkams stīvums. Izkāpuši ārā viņi uzreiz sajuta to, ka atradās lielpilsētā. Plaušām, kuras bija pieradušas pie svaiga gaisa, nu nācās cīnīties ar pilsētas putekļiem un dūmiem. Pat Jurim, kurš šajā gaisā bija nodzīvojis gandrīz visu savu mūžu, pāreja nebija no patīkamākajām. Ieejot stacijas tuneļos, tikpat nepierastas likās lielās cilvēku masas. Ikviens no viņiem kaut kur steidzās, bet tie, kuri nekur negāja, savu uzmanību veltīja mazajiem veikaliņiem tuneļa malās.
Melisas acīm garām nepaslīdēja mazs kioskiņš Stils-M. Tā skatlogā bija izlikti dažādi spaiki, gredzeni un kuloni. Viņa pievilka Juri klāt, lai kārtīgāk visu aplūkotu. Viņš pats tam tik lielu uzmanību nepievērsa, jo šeit bija nopircis gandrīz visus savus aksesuārus. Tas vairs nebija nekas neparasts.
-Es laikam esmu atradusi perfektu vietu, - jūsmoja Melisa.
-Pagaidi, te vēl ir pāris šikākas vietas, - Juris noteica. - Kādu dienu es tevi aizvedīšu ekskursijā pa Rīgu un viņas parādīšu. Starp citu, mēs taču pie manis ejam ar kājām? Es pieļauju, ka mēs vairs sēdēt īpaši nekārojam. Vismaz es.
Melisa piekrita un viņi devās ceļā. Nevarētu teikt, ka ejamais gabaliņš būtu pārāk mazs. Juris jau tā Melisu veda pa dažādiem īsākajiem ceļiem. Viņa bija pārliecināta, ka atpakaļceļu nebūtu spējīga atrast.
-Tur, kur es līdz šim dzīvoju, ir tikai pāris ielas un tās pašas ir pilnībā pārskatāmas.
-Tu ātri vien pieradīsi, - Juris viņu mierināja. – Bet kā tu atradi skolu, kad devies pieteikties?
-Pateicoties sievietes intuīcijai un kartei. Es kartē orientējos daudz labāk nekā mutiskās norādēs.
Drīz vien viņi bija nonākuši pie kādas daudzdzīvokļu mājas. Vēl viena lieta, pie kuras Melisa vēl nebija pieradusi, bija augstās mājas. Pats Juris dzīvoja pašā pēdējā stāvā.
-Mājās neviena nav, - viņš noteica, paraustīdams durvis un saprazdams, ka tās ir aizslēgtas, - bet viņi jau tāpat mēdz pārrasties tikai ap vienpadsmitiem vakarā.
Viņš veltīja vairākas minūtes atslēgu meklēšanai somā. Tā vainagojās ar panākumiem tikai tad, kad viņš izgāza somas saturu turpat kāpņu laukumā. Un vēl tad to nācās izmētāt uz visām debess pusēm, lai atslēgu saišķis atrastos ietīts netīru zeķu pārī.
-Jā, Gordija mezglu ir vieglāk pārcirst nekā atšķetināt, - viņš izskaidroja Melisai, kura smejoties sēdēja uz pēdējā pakāpiena un pārtvēra lejup ripojošās mantas.
Juris atvēra durvis un daļēji ar roku un kāju palīdzību iestūma iekšā mantas.
-Mājas mīļās mājas, - Juris noteica. Pirmā vieta, kas pavērās Melisas skatienam, bija tumšs priekšnams, kuram visās pusēs bija durvis. Juris nospieda slēdzi, kas atradās aiz mēteļu kaudzes, un iedegās gaisma. Gaisma puisim bija nepieciešama tāpēc, lai stumjot uz priekšu mantas, nevienu nepazaudētu. Viņš tās iestūma otrajās durvīs labajā pusē. Likās, ka tā istaba ir no pilnīgi citas pasaules. Sienas bija nolīmētas ar plakātiem un bildēm. Vietās, kur paspīdēja kāds tapešu gabaliņš, tas bija aprakstīts ar marķieri. Ar griestiem situācija bija ļoti līdzīga, tikai tur vēl bija daži gaiši laukumi. Istabas stūrī atradās stāvlampa, kura bija paredzēta istabas apgaismošanai. Pretējā istabas pusē bija dators uz galda, kurš bija pilnībā nokrauts ar dažādām grāmatām, krūzēm, diskiem un lapām. Gultas funkcijas izpildīja divi lieli matrači, kuri bija nolikti uz grīdas. Pašu grīdu sedza pelēks paklājs, uz kura mētājās pat salīdzinoši maz mantu. Viss pārējais bija sabāzts sienas skapī tā, ka to pilnībā nevarēja aiztaisīt. Blakus galdam atradās durvis uz balkonu. Liela jēga gan no tā nebija, jo tas bija vērsts uz iekšpagalmu, kas neizcēlās ar pārāk lielu platību. Bet istabas kopējais iespaids bija mājīgs. Pie durvīm atradās plauktiņš kurpēm. Juris izskaidroja, ka tas ir tāpēc, lai viņa ciemiņi netiktu izlikti pārāk ilgai publiskai apskatei gaitenī.
Melisa noāva kājas un somu nosvieda turpat istabas stūrī. No tās viņa izķeksēja lādētāju un telefonu, ko tā arī nebija izdevies uzlādēt Alūksnē. Izdarījusi šo svarīgo darbu, viņa ķērās pie zvanīšanas Cikādei. Cikādes numurs viņai bija uzrakstīts uz lapiņas, kura visu laiku bija atradusies bikšu kabatā. Protams, nu jau lapiņa pēc tādas vairs neizskatījās, bet numuru tomēr vēl varēja saburtot.
Tikmēr Juris bija ieslēdzis datoru un pārskrēja ar acīm pāri e-pasta vēsturēm un ziņām draugiem.lv. Bija pienākušas vairākas vēstules, no kurām viņš izlasīja tikai dažas un tikai uz dažām no tām viņš atbildēja.
-Čau, te Melisa., – viņš dzirdēja Melisu sev aiz muguras runājam pa telefonu, - nu es tagad esmu Rīgā... Nē, es šonakt palieku pie Jura...(smiekli)... Nē... Labi, divpadsmitos es varētu... Man liekas, ka ceļu es pat varētu atrast... Labi... Tad līdz rītdienai... Čau!
-Nu tā, man rīt ir jābūt pie Origo divpadsmitos. Tu taču man parādīsi ceļu, vai ne? – viņa, beigusi sarunu, pievērsās Jurim.
-Es domāju, ka jā. Man pašam uz tām kāzām vajadzēs braukt tikai ap trijiem.
Melisa izteica vēlmi beidzot apmeklēt civilizētu dušu. Kā nekā pēdējā laikā vienīgā iespēja nomazgāties bija ezeri, upes un lielveikalu izlietnes. Puisis bija atsaucīgs un iedeva Melisai lielu, mīkstu dvieli un lielizmēra kreklu, ko uzvilkt pēc mazgāšanās. Tāpat viņš arī deva Melisai brīvu pieeju viņa veļas mašīnai, ar nosacījumu, ka meitene pie reizes izmazgās arī viņa drēbes. Jurim, kā īstam vīriešu kārtas pārstāvim, visas podziņas veļas mašīnā bija ķīniešu ābece.
Melisa dušu izbaudīja pilnībā. Beidzot bija pieejams ūdens, kura siltumu varēja regulēt, kā vien vēlējās. Līstošais ūdens patīkami masēja plecus. Vairs nevajadzēja pieskatīt to, lai šampūna un dušas želejas pudelīte neaizpeldētu projām. Kārtīgi nomazgājusies, viņa izlīda no dušas un ietinās mīkstajā dvielī. Tagad viņa varēja arī izmantot iespēju ietīt tajā matus, kā lielā baltā turbānā. Mugurā viņa uzvilka Jura iedoto kreklu un kādus pavisam īsus šortus, kuri bija palikuši, kā vienīgais tīrais viņas apģērba gabals somā.
Iespējams veļas mašīnas trokšņa dēļ viņa nebija dzirdējusi ārdurvju atvēršanos. Lai nu kā, gaitenī viņa ieskrēja pavisam negaidītā cilvēkā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru