Tas bija četrpadsmit līdz piecpadsmit gadus vecs puika melni rūtainā kreklā, platmalē un ļoti platās biksēs. Ieskrienot, no pirmā acu uzmetiena puskailā meitenē, arī viņa sejas izteiksme bija neaprakstāmi smieklīga. Melisa pati izdvesa skaņu, kura ļoti līdzinājās gandrīz spiedzienam. Izdzirdot troksni gaitenī, durvis atvēra Juris.
-Oho, brāl, nu tu gan smukas meitenes ved mājās. Rarr. – sīkais brālis izsmejošā balsī teica Jurim, pamanīdams, ka tas ir atvēris istabas durvis.
-Aizveries un liec viņu mierā, - atbildēja Juris diezgan dusmīgā balsī. Brālis viņu varēja izvest no pacietības pāris minūtēs un turklāt viņš nemaz nedomāja rimties.
-Ko tad jūs labu darījāt visas dienas, kamēr biji prom? A? - viņš vaicāja izpildot diezgan divdomīgas gurnu kustības.
Neko tādu gan viņam nevajadzēja darīt. Juris izsprāga no savas istabas un, saķēris sīko brāli aiz sprandas, iegrūda viņu tā durvīs. Melsa šo īso cīņu izmantoja, lai iemuktu iekšā Jura istabā.
-Piedod, tas bija mans mazais brālis, - teica Juris atgriezdamies.
-Tagad es diezgan labi saprotu, ko tu biji domājis, teikdams, ka viņš ir galīgi neciešams.
-Un tāds viņš ir gandrīz vienmēr, - Juris atbildēja, - Es labāk ieslēgšu mūziku, citādi viņam ir iestrādājies paradums noklausīties manas sarunas.
Kādu laiku istabā valdīja klusums. Dīvaini, cik ļoti brīvā dabā klusums atšķiras no klusuma pilsētas dzīvoklī. Viņi abi to sajuta diezgan spēcīgi tāpēc steidzami vajadzēja atrast, ko darīt lietas labā. Juris devās pie sava skapja. Atverot durvis laukā izvēlās vairāki drēbju gabali un tamlīdzīgas lietas. Juris sāka aktīvi pa skapi rakāties. Tā kā viņš stāvēja priekšā skapja durvīm, Melisa nespēja apmierināt savu ziņkāri un redzēt, ko viņš mēģina atrast. No viņa puses bija sadzirdama klusa purpināšana.
Bet drīz mistērija tika atrisināta. Viņš pagriezās, vienā rokā turēdams nelielu ūdenspīpi, bet otrā tabaku un ogli. Juris pasmaidīja, redzot iemirdzamies Melisas acis. Viņi iekārtojās uz grīdas. Lai Melisai nekļūtu auksti, Juris viņai pagādāja lielu pūkainu segu un spilvenu, pret kuru atspiesties. Ūenspīpes taisīšanu viņš uzticēja meitenei, bet pats tikmēr devās uzvārīt viņiem abiem tēju. Melisa sāka klusi smieties, dzirdēdama aiz durvīm bļaustīšanos. Noteikti arī Jura brālis atradās virtuvē.
Pēc laiciņa, kuram paejot ūdenspīpe jau bija iepīpēta, atgriezās Juris, nesdams divas piparmētru tējas krūzes. Daži saka, ka piparmētru tēja uzdzenot depresiju, bet Juris bija pārliecināts, ka tā ir īstā tēja, kuru dzert mierīgos vakaros mājās. Jau tējas smarža vien vedināja ieritināties segā un atslābināt visus locekļus.
Tikai tagad abi jaunieši tā īsti apzinājās to, cik tomēr bija noguruši. Šonakt vismaz viņus abus gaidīja siltas segas un ērti matrači. Abi bija aizrunājušies par miegu un sapņiem. Neviens no viņiem nemēdza redzēt zīmīgus sapņus, bet abu sapņi bieži ieņēma seriālu formu.
-Tad kad mani sapņi tā sāk darīt, - stāstīja Juris, - es gandrīz vai gribu gulēt vairāk, lai varētu uzzināt, kas notiks tālāk. It īpaši, ja panesas kāda asa sižeta tēma.
-Tādā veidā manus sapņus varētu raksturot, kā ziepju operu. Tur ir Šekspīra traģēdiju cienīgi sacerējumi iepīti ikdienas tēmās. Dažreiz jau ir bijis tā, ka es pamostos, bet vēl visu rītu uzskatu, ka doma sapnī ir arī tāda realitātē. Piemēram, reiz es naktī redzēju sapni, kurā mana matemātikas skolotāja bija aizbraukusi atvaļinājumā. Pilnā pārliecībā, ka tā ir patiesība, es nemaz nepaņēmu uz skolu nevienu matemātikas grāmatu vai kladi.
-Un skolotāja bija?
-Protams. Stāvēja un blisinājās uz mani ar savām zebiekstes acīm.
Dažiem skolotājiem ir talants paskatīties uz skolēniem tā, ka tie kļūst melni un maziņi viņu priekšā. Par laimi, tādu nav daudz. Arī Melisas matemātikas skolotāja starp tiem neietilpa. Viņas skatiens spēja panākt tikai sarukšanu par pāris centimetriem.
-Kāpēc tu izlēmi mācīties Rīgā? – Juris viņai pavaicāja.
-Gribēju tikt no turienes projām, - Melisa atbildēja, iesviežot karotīti tējas krūzē atpakaļ nedaudz stiprāk, nekā tas bija nepieciešams. Šajā mirklī viņa ļoti cīnījās ar sevi. Varbūt Juris to nejuta, bet viņai traucēja tas, ka viņa puisim nebija izstāstījusi visu. Bieži teikumus viņai nācās pārtraukt pusvārdā, lai neizraisītu jautājumus, uz kuriem viņa laikam negribēja atbildēt. Laikam. Viņu pašu biedēja šī dīvainā vēlēšanās uzticēties cilvēkam, kuru viņa pazina nepilnu nedēļu. Protams, divatā klaiņojot viņi bija paspējuši viens otru iepazīt diezgan daudz, bet vai tas bija pietiekami?
-Labi Melisa, - viņa pie sevis domāja, - Vienkārši izdari to un miers. Viņam būs vieglāk tevi saprast, un tev būs vieglāk ar viņu runāt. Turklāt, kādreiz tas viss tāpat kādam būs jāizstāsta. Tad labāk viņš, nekā kāds cits.
Melisa ievilka dziļi elpu. Pirmie vārdi vienmēr bija paši grūtākie.
-Man pašai mans dzīvesstāsts atgādina pasakas par sērdienīti, kuras māte un tēvs bija miruši, un viņu audzināja ļaunā pamāte. Cik muļķīgi patiesībā, ņemot vērā to, ka mana māte vēl ir dzīva. Vairākus gadus es dzīvoju pie savas vecmāmiņas. Viņa par mani rūpējās un ievadīja pirmajos patstāvīgajos dzīves soļos. Vecākus es satiku tikai pāris reizes mēnesī. Viņi abi vienmēr strādāja. Un dzīvoklī, kur viņi dzīvoja, man vieta neatradās. Neilgi pēc manas 14 dzimšanas dienas vecmāmiņa nomira. Es to ilgi nevarēju pārdzīvot. Vecāki ievācās vecmāmiņas mājā un sāka pārkārtot ierasto kārtību. Viņi mēģināja pārveidot arī mani.
Pēkšņi viņu acu priekšā bija viņu bērns. Nu jau gandrīz izaudzis un viņuprāt nepareizi audzināts. Pēdējos gadus viņi visiem spēkiem mēģināja atgūt iekavēto manā audzināšanā. Drīz man nācās atskaitīties par lietām, kurās vecmāmiņa man bija uzticējusies. Parādījās daudzi nepamatoti ierobežojumi. Pie tādas audzināšanas es nebiju pieradusi, tāpēc sāku pretoties. Tas izraisīja jaunus un jaunus konfliktus. Dažreiz tas noveda tik tālu, ka es nedrīkstēju izrādīt savas emocijas, jo tā bija nepateicība. Biju vēl maza un dumja, un tad arī radās rētas uz rokām. Viss vēl būtu bijis paciešams, ja es zinātu, ka tiešām viņiem rūpu, bet skarbā realitāte rāda tikai to, ka viņi sev vēlas ideāli izaudzinātu cilvēku nevis savu bērnu. Pārējiem cilvēkiem mūsu miestā es vienmēr biju tā sliktā un nepareizā, bet vecākiem vienmēr taisnība. Lai gan vaina bija vienlīdzīgi abās pusēs. Tā teikt pagale nedeg viena
Pēdējās dienās pirms manas aizbraukšanas viss kļuva pavisam neciešami. Mana mamma bija pārliecināta par to, ka es Rīgā labu galu neņemšu un lasīja par to lekcijas no rīta līdz vakaram. Pēc kārtējā strīda es izlēmu vienkārši iet projām, - beigusi stāstīt Melisa nodūra galvu, lai Juris neredzētu asaras viņas acīs. Viņa nebija pateikusi visu, bet viņa cerēja, ka pārējo, piemēram, emocionāli pārdzīvoto, Juris sapratīs pats.
Kad Melisa beidza runāt iestājās klusums.
-Oho, brāl, nu tu gan smukas meitenes ved mājās. Rarr. – sīkais brālis izsmejošā balsī teica Jurim, pamanīdams, ka tas ir atvēris istabas durvis.
-Aizveries un liec viņu mierā, - atbildēja Juris diezgan dusmīgā balsī. Brālis viņu varēja izvest no pacietības pāris minūtēs un turklāt viņš nemaz nedomāja rimties.
-Ko tad jūs labu darījāt visas dienas, kamēr biji prom? A? - viņš vaicāja izpildot diezgan divdomīgas gurnu kustības.
Neko tādu gan viņam nevajadzēja darīt. Juris izsprāga no savas istabas un, saķēris sīko brāli aiz sprandas, iegrūda viņu tā durvīs. Melsa šo īso cīņu izmantoja, lai iemuktu iekšā Jura istabā.
-Piedod, tas bija mans mazais brālis, - teica Juris atgriezdamies.
-Tagad es diezgan labi saprotu, ko tu biji domājis, teikdams, ka viņš ir galīgi neciešams.
-Un tāds viņš ir gandrīz vienmēr, - Juris atbildēja, - Es labāk ieslēgšu mūziku, citādi viņam ir iestrādājies paradums noklausīties manas sarunas.
Kādu laiku istabā valdīja klusums. Dīvaini, cik ļoti brīvā dabā klusums atšķiras no klusuma pilsētas dzīvoklī. Viņi abi to sajuta diezgan spēcīgi tāpēc steidzami vajadzēja atrast, ko darīt lietas labā. Juris devās pie sava skapja. Atverot durvis laukā izvēlās vairāki drēbju gabali un tamlīdzīgas lietas. Juris sāka aktīvi pa skapi rakāties. Tā kā viņš stāvēja priekšā skapja durvīm, Melisa nespēja apmierināt savu ziņkāri un redzēt, ko viņš mēģina atrast. No viņa puses bija sadzirdama klusa purpināšana.
Bet drīz mistērija tika atrisināta. Viņš pagriezās, vienā rokā turēdams nelielu ūdenspīpi, bet otrā tabaku un ogli. Juris pasmaidīja, redzot iemirdzamies Melisas acis. Viņi iekārtojās uz grīdas. Lai Melisai nekļūtu auksti, Juris viņai pagādāja lielu pūkainu segu un spilvenu, pret kuru atspiesties. Ūenspīpes taisīšanu viņš uzticēja meitenei, bet pats tikmēr devās uzvārīt viņiem abiem tēju. Melisa sāka klusi smieties, dzirdēdama aiz durvīm bļaustīšanos. Noteikti arī Jura brālis atradās virtuvē.
Pēc laiciņa, kuram paejot ūdenspīpe jau bija iepīpēta, atgriezās Juris, nesdams divas piparmētru tējas krūzes. Daži saka, ka piparmētru tēja uzdzenot depresiju, bet Juris bija pārliecināts, ka tā ir īstā tēja, kuru dzert mierīgos vakaros mājās. Jau tējas smarža vien vedināja ieritināties segā un atslābināt visus locekļus.
Tikai tagad abi jaunieši tā īsti apzinājās to, cik tomēr bija noguruši. Šonakt vismaz viņus abus gaidīja siltas segas un ērti matrači. Abi bija aizrunājušies par miegu un sapņiem. Neviens no viņiem nemēdza redzēt zīmīgus sapņus, bet abu sapņi bieži ieņēma seriālu formu.
-Tad kad mani sapņi tā sāk darīt, - stāstīja Juris, - es gandrīz vai gribu gulēt vairāk, lai varētu uzzināt, kas notiks tālāk. It īpaši, ja panesas kāda asa sižeta tēma.
-Tādā veidā manus sapņus varētu raksturot, kā ziepju operu. Tur ir Šekspīra traģēdiju cienīgi sacerējumi iepīti ikdienas tēmās. Dažreiz jau ir bijis tā, ka es pamostos, bet vēl visu rītu uzskatu, ka doma sapnī ir arī tāda realitātē. Piemēram, reiz es naktī redzēju sapni, kurā mana matemātikas skolotāja bija aizbraukusi atvaļinājumā. Pilnā pārliecībā, ka tā ir patiesība, es nemaz nepaņēmu uz skolu nevienu matemātikas grāmatu vai kladi.
-Un skolotāja bija?
-Protams. Stāvēja un blisinājās uz mani ar savām zebiekstes acīm.
Dažiem skolotājiem ir talants paskatīties uz skolēniem tā, ka tie kļūst melni un maziņi viņu priekšā. Par laimi, tādu nav daudz. Arī Melisas matemātikas skolotāja starp tiem neietilpa. Viņas skatiens spēja panākt tikai sarukšanu par pāris centimetriem.
-Kāpēc tu izlēmi mācīties Rīgā? – Juris viņai pavaicāja.
-Gribēju tikt no turienes projām, - Melisa atbildēja, iesviežot karotīti tējas krūzē atpakaļ nedaudz stiprāk, nekā tas bija nepieciešams. Šajā mirklī viņa ļoti cīnījās ar sevi. Varbūt Juris to nejuta, bet viņai traucēja tas, ka viņa puisim nebija izstāstījusi visu. Bieži teikumus viņai nācās pārtraukt pusvārdā, lai neizraisītu jautājumus, uz kuriem viņa laikam negribēja atbildēt. Laikam. Viņu pašu biedēja šī dīvainā vēlēšanās uzticēties cilvēkam, kuru viņa pazina nepilnu nedēļu. Protams, divatā klaiņojot viņi bija paspējuši viens otru iepazīt diezgan daudz, bet vai tas bija pietiekami?
-Labi Melisa, - viņa pie sevis domāja, - Vienkārši izdari to un miers. Viņam būs vieglāk tevi saprast, un tev būs vieglāk ar viņu runāt. Turklāt, kādreiz tas viss tāpat kādam būs jāizstāsta. Tad labāk viņš, nekā kāds cits.
Melisa ievilka dziļi elpu. Pirmie vārdi vienmēr bija paši grūtākie.
-Man pašai mans dzīvesstāsts atgādina pasakas par sērdienīti, kuras māte un tēvs bija miruši, un viņu audzināja ļaunā pamāte. Cik muļķīgi patiesībā, ņemot vērā to, ka mana māte vēl ir dzīva. Vairākus gadus es dzīvoju pie savas vecmāmiņas. Viņa par mani rūpējās un ievadīja pirmajos patstāvīgajos dzīves soļos. Vecākus es satiku tikai pāris reizes mēnesī. Viņi abi vienmēr strādāja. Un dzīvoklī, kur viņi dzīvoja, man vieta neatradās. Neilgi pēc manas 14 dzimšanas dienas vecmāmiņa nomira. Es to ilgi nevarēju pārdzīvot. Vecāki ievācās vecmāmiņas mājā un sāka pārkārtot ierasto kārtību. Viņi mēģināja pārveidot arī mani.
Pēkšņi viņu acu priekšā bija viņu bērns. Nu jau gandrīz izaudzis un viņuprāt nepareizi audzināts. Pēdējos gadus viņi visiem spēkiem mēģināja atgūt iekavēto manā audzināšanā. Drīz man nācās atskaitīties par lietām, kurās vecmāmiņa man bija uzticējusies. Parādījās daudzi nepamatoti ierobežojumi. Pie tādas audzināšanas es nebiju pieradusi, tāpēc sāku pretoties. Tas izraisīja jaunus un jaunus konfliktus. Dažreiz tas noveda tik tālu, ka es nedrīkstēju izrādīt savas emocijas, jo tā bija nepateicība. Biju vēl maza un dumja, un tad arī radās rētas uz rokām. Viss vēl būtu bijis paciešams, ja es zinātu, ka tiešām viņiem rūpu, bet skarbā realitāte rāda tikai to, ka viņi sev vēlas ideāli izaudzinātu cilvēku nevis savu bērnu. Pārējiem cilvēkiem mūsu miestā es vienmēr biju tā sliktā un nepareizā, bet vecākiem vienmēr taisnība. Lai gan vaina bija vienlīdzīgi abās pusēs. Tā teikt pagale nedeg viena
Pēdējās dienās pirms manas aizbraukšanas viss kļuva pavisam neciešami. Mana mamma bija pārliecināta par to, ka es Rīgā labu galu neņemšu un lasīja par to lekcijas no rīta līdz vakaram. Pēc kārtējā strīda es izlēmu vienkārši iet projām, - beigusi stāstīt Melisa nodūra galvu, lai Juris neredzētu asaras viņas acīs. Viņa nebija pateikusi visu, bet viņa cerēja, ka pārējo, piemēram, emocionāli pārdzīvoto, Juris sapratīs pats.
Kad Melisa beidza runāt iestājās klusums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru