Neviens no viņiem nebija iedomājies, ka tikt mazā pilsētiņā ir iespējams apmaldīties. Tomēr, tad, kad viņi jau kādu laiku bija riņķojuši apkārt, bija jāatzīst sava sakāve. Šajā laikā Mārtiņš bija paspējis mazās ieliņas nolamāt visādos vārdos, piemēram, par dzeltenām zobu birstēm. Melisa nolēma, ka vēlāk vajadzēs pajautāt, kas viņam ir pret dzeltenām zobu birstēm, jo viņai pašai viena tāda bija līdzi somā.
Pēc kāda laika viņi izlēma pieturēt pie kāda maza tehnikas veikaliņa un paprasīt ceļu. Šim mērķim viņi deleģēja Melisu un Silvu. Izrādījās, ka viņas tam bija kā radītas. Melisai pietika drosmes prasīt ceļu, bet Silva bija spējīga atcerēties norādījumus, kas nemaz nebija tik sarežģīti. Pie reizes viņas uzzināja, kur atradās pārtikas veikals.
Tagad nokļūšana galā prasīja mazāk par 5 minūtēm. Vēl neredzot vietu bija iespējams sadzirdēt vilinošu mūziku. Pirms griešanās uz pasākuma teritoriju, Mārtiņš apstādināja mašīnu un pagriezies vaicāja pārējiem – Klau, mēs braucam uz veikalu tagad, vai arī nebraucam vispār? Jūsu zināšanai pārtikas un šmigas šajā mašīnā pietiktu trīsdienniekam, tāpēc mēs droši vien tāpat barosim arī citus cilvēkus, ieskaitot šitos divus pieklīdenīšus.
-Jū-hū, - apmierināts iesaucās Juris – man nekas dzīvē vairs nav nepieciešams.
-Pārējie ir tikpat apmierināti?
-Jup, - noteica Edgars.
-Tātad, braucam baudīt dzīvi!
Tam sekoja daudzbalsīgas urravas.
Drīz viņi bija tikuši pie aprocēm un novietojuši mašīnu kādā laukuma stūrī. Puiši sāka izkraut telti un mantas.
-Pat, ja neviens šonakt netaisās gulēt, tomēr ir patīkamāk, ja zināms, ka ir kāda ērtāka vieta, par auto, kur atlaisties, - tādas vismaz bija Edgara domas.
Melisa izkāpusi mēģināja izstaipīties, bet to pārtrauca Cikāde.
-Tur spēlē KGDJ! – viņa iesaucās un paķērusi aiz rokas Melisu un Silvu, viņa tās aizrāva līdzi pie skatuves. Tur nebija pārāk daudz cilvēku, bet pietiekami daudz, lai varētu kārtīgi izlēkāties un izgrūstīties.
Es skatos tavos matos
Cik vatos šodien kratos,
Jēzus ir tur tevī,
Tik paturi to sevī.
Melisa atpazina vārdus, jo šo pašu dziesmu mašīnā bija dziedājusi Cikāde. Viņa kauca līdzi dziesmai un, saķērusies rokās ar Silvu, lēkāja uz riņķi. Melisa jau gandrīz bija aizmirsusi patīkamo sajūtu, kas radās matiem plīvojot apkārt galvai. Pie skatuves viņa uzskrēja (burtiskā nozīmē) virsū dažiem sen neredzētiem draugiem un dabūja daudzus jaukus apskāvienus. Tas viņas garastāvokli uzlaboja vēl vairāk. Dziesmu starplaikos viņa apsēdās zemē turpat pie skatuves un mēģināja nodabūt matus nost no sejas, bet tam viņai nepietika laika, nācās atgriezties pie lēkāšanas.
Grupai beidzot spēlēt viņai sāpēja nomītās kājas un mati bija pilnībā sajaukti, un pozitīvā sajūta plūda pāri malām. Meitenes izlēma atgriezties pie pamestajiem puišiem. Viņu prombūtnes laikā Edgars, Juris un Mārtiņš bija paspējuši iekārtoties un uztaisīt ūdenspīpi. Bariņam bija pievienojušies daži jauni cilvēki, un apkārt tika laista piena paka ar moku. Melisa atkrita blakus Jurim, kurš viņai tieši pasniedza ūdenspīpi.
-Satriecoši, tas bija vienkārši satriecoši!
- Good for you. Tu taču apzinies, ka tas ir tikai sākums, vai ne?
-Ak jel, - ūdenspīpes pauze, - ja šitā turpināsies, es rīt pakustēties nevarēšu vispār.
-Tik traki jau noteikti nebūs, ber vispār šitādām lietām vajag treniņu, - nosmēja Juris.
Melisa turpināja vērot dūmus, kas vēlās viņas acu priekšā, aizsedzot skatu uz pārējiem, un pamāja ar galvu. Sarunas kompānijā risinājās par stulbo skolu, kurai tūlīt bija jāsākas.
-Eu, eu, eu, - melisa iesaucās, padodot ūdenspīpi dredainajam puisim pa labi, - kādam ir ideja, kur es varētu dzīvot Rīgā skolas laikā?
-Hmm, tu varētu paprasīt Beņķim, viņam tagad dzīvoklī ir brīva vieta. Cik es zinu, - Cikāde noteica.
-Beņķim?
-Nu vienam pankam, viņam kaut kur šeit vajadzētu būt. Gan jau es jūs pa dienu sapazīstināšu.
-Es tur pats gribētu dzīvot, - ierunājās Edgars, - tā māja ir fantastiska.
-Kāpēc? – ievaicājās emo paskata meitene.
-Vienkārši visi cilvēki, kas tur īrē dzīvokļus un dzīvo, ir pavisam kreisi.
-Jup. Tur dzīvo arī Kreisais, - iesmējās Mārtiņš.
Ūdenspīpe pīpējās, un mokai pievienojās arī zaļā džina pudele. Viņi sarunāja tumsas iestāšanās laikā iet mežā spēlēt paslēpes. Visi, ja vien kāds nebūs pamanījies atlūzt. Sākot spēlēt nākošajai grupai, viņi sēžot izveidoja galvas kratītāju apli. Melisa konstatēja, ka tā darot, arī alkohols viņas organismā aktivizējās, un parādījās patīkama reibuma sajūta. Šajā mirklī viņai piebikstīja Juris, - Nāc, ejam pie skatuves.
Un viņi gāja.
Ir cilvēki, kas nesaprot, kāda ir jēga no lēkāšanas, grūstīšanās un galvas kratīšanas pie skatuves. Bet tas viss rada fantastisku eiforijas un līksmības sajūtu. Brīvību. Rodas tāda enerģija, ka tajā mirklī varētu izdarīt visu.
Kādas dziesmas vidū Juris Melisu pievilka pie pašas skatuves, kur bija atbrīvojusies vieta. Viņš bija izlaidis matus un, lai gan tie bija jau galīgi sapinkojušies, Melisa atzina, ka izskatās skaisti. Atspiedusies ar rokām pret skatuves malu, viņa klausījās dziesmā, kuru pat zināja, un mēģināja atvilkt elpu.
Pēkšņi viņu kāds aiz gurniem ievilka atpakaļ lēkājošajā barā aiz muguras. Tas izrādījās kāds, ko viņa nepazina – puisis ar varavīkšņotu grebeni un ādas jaku. Viņš meiteni apķēra ap vidu un ievilka improvizētā valsī. Par laimi viņam piemita spēja vadīt, tāpēc deja bija tīri baudāma. Diemžēl tā bija pēdējā dziesma, tāpēc dejošana neturpinājās pārāk ilgi. Tā kā Melisa Juri vairs nekur neredzēja, viņa gāja līdzi tikko sastaptajam čalim. Izrādījās, ka iešana līdzi vainagojās ar panākumiem, Melisa tika pie alus bundžas.
Viņa ar panku stāvēja pie telts un runāja par pasākumiem vispār. Meitene uzzināja cik daudz viņa bija vasarā palaidusi garām.
-Hei, man jūs bija jāiepazīstina, - pēkšņi iesaucās Cikāde, kura bija pamanījusi abus jau draudzīgi runājam, - Beņķi, iepazīsties, šī ir tava nākošā dzīvokļa biedrene. Melisa, šis ir Beņķis.
Pateicoties Cikādei abi smejoties beidzot kārtīgi iepazinās.
-Forši vispār. Nu ja Tev nav pretī dzīvot dzīvoklī, kur jau ir pilns ar cilvēkiem, tad esi laipni gaidīta.
-Domāju, ka man pretenziju īsti nebūs. Vienmēr jau var būt arī sliktāk.
-Eū, Beņķi! Tu nāksi uz veikalu? – kliedza kāds puisis netālu no izejas.
-Tūlīt, - viņš atkliedza. – Klau, Cikāde tev iedos manu numuru, piezvani, kad uzkulsies Rīgā, - un prom arī viņš bija.
-Nu, ko saki? – Cikāde pievērsās Melisai.
-Interesanti, ko lai citu saka. Liekas, ka dzīvei vairs nespīd būt garlaicīgai.
Cikāde ierosināja aiziet līdz mašīnai pēc kaut kā dzerama, jo Melisas alus bundža bija jau bīstami tukša. Pie mašīnas vēl sēdēja cilvēki. Tikai kompānija tagad bija daļēji nomainījusies. Tur vairs nevarēja manīt Edgaru un Silvu, bet klāt bija nākuši daži cilvēki, kurus Melisa bija pamanījusi jau iepriekš pie skatuves. Bet daudz laika viņai nebija, jo Cikāde jau bija izlīdusi no mašīnas ar divām sidra pudelēm rokās, no kurām vienu viņa pasvieda Melisai.
-Ejam zīmēt, - Cikāde ierosināja, norādot uz netālu no skatuves uzslieto radošo darbnīcu.
Radošā darbnīca tiešām veidoja radošu vidi. Apkārt bija saliktas kastes ar baltām lapām uz kurām zīmēt. Uz galdiem valdīja māksliniecisks haoss, kas mijās ar dažu labu zīmētāju. Melisa apbruņojās ar zīmuli un kartona gabalu, gatava mākslas radīšanai. Savukārt Cikāde viņai blakus aktīvi nodarbojās ar origami locīšanu. Pēc laika viņām pievienojās, kā par brīnumu, kopīga paziņa – Juliana. Melisa viņu pazina no nometnes, kurā sen atpakaļ viņas bija sadziedājušās. Abas vēl atcerējās faktu, ka nometnes vadītāja vairs nekādā gadījumā nevēlējās viņas atkal redzēt. Bet Cikāde viņai dzīvoja gandrīz kaimiņos. Nabaga viņu kaimiņi. Aktivitātes ziņā šī nežēlīgi čirkainā, melnmatainā meitene noteikti varēja sacensties ar Cikādi. Jau pēc pāris minūtēm Melisa pārvācās sēdēt zem galda, lai izvairītos no lidojošiem krāsas gabaliņiem, ar kuriem abas meitenes viena otru apmētāja. Jā, origami māk arī lidot, un ir diezgan labas kaujas lidmašīnas, ja pacenšas. Tā kā ilgi trakot viņām neļāva, tad Cikāde un Juliana devās dzenāt viena otru ārā. Melisu mēģināja pierunāt izlīst no galda apakšas, bet viņa šo vietu bija atradusi par tik iedvesmojošu, ka attiecās izkustēties.
Tur viņu tādu atrada Juris. Patiesībā viņš bija nedaudz apvainojies par meitenes pēkšņo pazušanu pie skatuves, bet sīka balstiņa viņam iekšā teica, ka labāk to neizrādīt. Un viņš arī paklausīja. Juris palīda zem galda blakus Melisai un ieskatījās viņas zīmējumā, lai ieraudzītu telti ar sešām kājām, kurai pakaļ skrēja bruņurupucis ar četriem spārniem.
-Paklau, tev pie sidra nekas nav piejaukts, - smejoties pusaizdomīgi noprasīja Juris, pētot Melisas sidra pudeli.
-Cik zinu nē. Bet šitik kreisa iedvesmas mūza mani sen nebija piemeklējusi. Un vispār tu nāc tieši laikā. Es pabeidzu zīmēt, - Melisa noteica, parakstījās uz bildes un, izlīdusi no galdapakšas, atdeva to meitenēm, kuras atbildēja par radošo darbnīcu.
-Tu nāksi? – viņa apvaicājās Jurim, kurš aizvien sēdēja zem galda.
-Tūlīt, es pētu šī galda vēsturi. Es esmu puslīdz pārliecināts, ka, ja pacenstos, es varētu saskaitīt koka gadu apļus.
To izdzirdot Melisu skāra smieklu lēkme, kas tika apspiesta un izpaudās kā neartikulēti spurdzieni. Kaut gan smiekli jau laikam nekad nemēdz būt artikulēti. Nosaukti pa burtiem.
-Septiņpadsmit. Es esmu puslīdz drošs, ka tam galdam ir apmēram septiņpadsmit gadu. – teica Juris, beidzot pieceldamies. Melisa bija sevi kaut cik jau savākusi, bet izdzirdot šo paziņojumu viņa izplūda jaunā neartikulētu smieklu lēkmē. Skanīgie smiekli aizrāva arī Juri un vēl pāris cilvēkus, kas ķēpājās netālu. Un tā viņi stāvēja un smējās praktiski ne par ko.
Kādā atelpas mirklī Juris ierosināja aiziet izpētīt apkārtni. Savos klaiņojumos viņi atrada estrādes priekšpusi, kur atradās daudz solu un dīdžeju telts. Tur bija arī tiltiņš, no kura varēja nokļūt līdz citiem soliem, kas bija novietoti kalna nogāzē, kas atradās augstāk par estrādi. Tie bija paredzēti koncertu skatītājiem, bet tagad tos aizņēma dažādi bariņi, kam vienkārši vajadzēja ērtu vietu kur sēdēt un atpūsties.
Bet tā nebija īstā vieta, kur abi jaunieši vēlējās doties. Viņi apmeta vēl pāris bezjēdzīgus apļus pa teritoriju meklējot interesantu vietu, kur palikt uz ilgāku laiku. Pa ceļam viņi satika diezgan daudz jau pazīstamus cilvēkus. Vismaz Juris, bet Melisai bija iespēja iepazīties ar Jura draugiem. Uz laiku viņu uzmanību atkal saistīja skatuve. Vēlāk viņi atkal piesēda aplī, kas atradās pie mašīnas. Vēl aizvien cilvēki pīpēja ūdenspīpi un uz riņki tika laisti alkoholiskie dzērieni. Melisa sāka apsvērt domu, ka šajā ūdenspīpē deg mūžīgā uguns, jo viņa to vēl nebija redzējusi nelietotu.
Sēžot aplī viņa sāka ar kādu meiteni runāt par mākslu un atklāja, ka tomēr nav vienīgais cilvēks, kas zina vēl kādu Davinči darbu, neskaitot Monu Lizu, bez Dena Brauna grāmatas izlasīšanas. Melisa ieguva arī uzaicinājumu uz tēju un maizītēm ar ievārījumu gadījumā, ja viņa ieklīstu Siguldā. Tas bija patīkami. Pēkšņi viņa pa ausu galam sadzirdēja kaut ko, kas Jura balsī pieminēja peldēšanos. Te un tagad. Palūgusi sarunu biedrenei uzgaidīt viņa pievērsās Jurim.
-Tu taisies iet peldēties?
-Varbūt, - viņš atbildēja, mēģinādams izskatīties pēc iespējas nevainīgāks, bet tā vietā viņa sejas izteiksme izskatījās diezgan viltīga. Viņš nebija pārliecināts, vai Melisa šo ideju atbalstītu, tāpēc viņu pārsteidza draudzenes atbilde.
-Ejam.
-Ko?!
-To ko tu dzirdēji. Ejam, - Melisa noteica un pierāva kājās Juri. Kopā ar viņiem izlēma iet vēl pāris puiši un dažas meitenes, kas gan cerēja ieņemt tikai skatītāju lomu.
Ūdens izskatījās aizdomīgi slapjš un auksts. Melisa jau sāka klusībā apsvērt domu nelīst ūdenī, bet pirms viņa paspēja padomāt, Juris viņu pacēla gaisā un sāka nest iekšā ūdenī. Spiegšana un spirināšanās nelīdzēja. Puisis jau bija paspējis iebrist ūdenī līdz ceļiem un nemaz netaisījās apstāties. Pretošanās jau nozīmēja netīšu iekrišanu ūdenī un priekšlaicīgu izmirkšanu. To Melisa nevēlējās. Tomēr izbaudīt ūdeni viņai nācās tāpat, jo Juris viņu tajā pēkšņi iesvieda. Matiem un drēbēm pilot viņa piecēlās kājās ūdenī un metās virsū Jurim ar noteiktu mērķi, viņu tāpat iesviest ūdenī, kā viņš pats tikko bija izdarījis. Bet Juris negaidīja, kamēr niknā Melisa viņam tiks klāt. Smejoties viņš sāka mukt no viņas prom. Tā izvērtās par sunīšu spēli ūdenī.
Beidzot dzenāt Juri un atzīstot savu sakāvi, Melisa izlīda krastā un atkrita zālē.
-Tu man vēl skriesi pakaļ? – jautāja arī tikko krastā iznākušais Juris.
-Es izskatos spējīga vēl paskriet?
-Nu, tu izskaties slapja.
-Jā, tā arī ir taisnība. Un tā iemesla dēļ es tagad gribu uzvilkt sausas drēbes.
Bet līdz mašīnai Melisa tik ātri netika, jo uz skatuves spēlēja grupa, kura patika Jurim, un viņš pierunāja Melisu iet pie skatuves sasildīties. Šāda veida sildīšanās arī palīdzēja, jo grupa bija laba, un kustēšanās neļāva nosalt. Lai gan bija jāatzīst, ka slapjo matu sišanās pret seju nebija īsti patīkama nedz viņai, nedz arī apkārtējiem cilvēkiem. Grupai beidzot spēlēt Melisa gandrīz bija aizmirsusi, kurp viņa taisījās iet, kad Juris viņai to atgādināja, pievēršot uzmanību viņas, no aukstuma jau zilganajām, lūpām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru