4. Nodaļa. Kurā cilvēki pamostas.

Pateicoties visu mīļotajai fizikai, man šodien nebija nekādas iespējas uzrakstīt kaut ko vairāk. Tas nozīmē, ka esmu pazaudējusi savu iegūto handikapu.

Pamodusies bija arī Cikāde, kura uz ugunskura mēģināja uzvārīt ūdeni, lai brokastīs varētu ieēst uzvārītus makaronus.

Melisa juta, ka labprāt pagulētu vēl drusku, jo viņa jutās samīcītāka, nekā pirmajā pamošanās reizē, bet tāda iespēja vairs netika dota. Viņa mēģināja kārtīgi izstaipīties un atcerējās, par svešās jakas eksistenci viņas mugurā.

-Paklau, - Melisa uzrunāja Juri, kurš jau cēlās kājās, - tu nezini, no kā es dabūju jaku?

-Nav ne mazākās nojausmas. Vismaz neatceros nevienam tādu redzējis.

Melisa nopūtās, ja nepieteiksies neviens no cilvēkiem, kas vēl bija uzkavējušies pasākuma teritorijā, tad viņai laikam būs jauna jaka. Viņa pielika pie sejas piedurknes un ieelpoja jakas smaržu. Tā bija patīkami silta cilvēka smarža un nedaudz vēdīja dezodoranta aromāts. Protams, Melisa necerēja atrast jakas īpašnieku ar ožas palīdzību, bet bija patīkami par šo cilvēku iegūt vismaz kaut kādu nojausmu. Un arī tikai tagad viņa pievērsa uzmanību jakas apdrukai, kurā bija attēlots pūķis. Klusa balstiņa Melisā sāka izteikt vēlēšanos, kaut jakas saimnieks neatrastos.

Pēc staipīšanās Melisa devās pie Cikādes, savu guļammaisu vilkdama sev aiz muguras.

-Labrīt!

-Brīt!

-Jēziņ, tu atceries visu, kas vakar notika?

-Puslīdz. Man pastāstīt, ko tu darīji? – Cikāde vaicāja, ierosinādama Melisā panikas lēkmi.

-Es izdarīju kaut ko traģisku? – viņas balsī skanēja uztraukums.

-Vispār nē, - meitene atbildēja un uz mirkli viņa apklusa, mēģinot atcerēties visu notikušo. – Tu visu laiku skraidīji apkārt un vispār biji ļoti līksma. Vazājies apkārt, runāji ar cilvēkiem un vispār darbojies. Daudz gāji pie skatuves un vienā mirklī būtu izpeldējusies, ja Ģirts nebūtu Tevi atturējis, - Cikāde teica norādīdama uz dredaino puisi, kurš rosījās pie skatuves. – Vēl tu nāci man un Julianai līdzi meklēt diennakts veikalu. Mēs viņu neatradām starp citu. Tad tu staigāji apkārt ar Jurim un, kad es gāju gulēt, redzēju jūs jau saldi čučam, ieritinājušos zālē.

-Interesanti. Tagad man ataust atmiņā tas, kā es sēdēju autobusa pieturā, - patiesībā atmiņā Melisai atausa daudzas lietas, bet viņai būtu bijis pārāk gari tās visas atstāstīt. Piemēram, to, kā viņa sēdēja estrādes augšā un mēģināja iemācīties spēlēt zoli. – Paklau, bet tu gadījumā nezini, no kā es dabūju jaku?

-Hmm, neviens tāds nenāk prātā. Vismaz mugurā tādu nevienam neredzēju. Nu, ja kāds ņaudēs par pazaudētu jaku, es zināšu, kur viņu sūtīt, - Cikāde iesmējās. – Makaronus?

Abas meitenes, ēdot makaronus, sagaidīja pēdējo guļošo cilvēku, Edgara un Julianas, pamošanos. Pēc pirmajām brokastīm Melisa devās rīta skaistumkopšanas tūrē, kura saturēja zobu mazgāšanu, neveiksmīgu mēģināšanu izķemmēt matus, aizlauzto nagu novīlēšanu un acu atkārtotu uzkrāsošanu. Pēc tam Cikāde iedeva Melisai savu un Beņķa un arī pārējo telefonu numurus un piekodināja viņai noteikti piezvanīt, kad gadīsies nokļūt pilsētā. Melisa noteikti vēl negribēja sevi ieslēgt pilsētas džungļos, bet atkal nokļūt pilnīgā vienatnē viņa vairs īsti nevēlējās. Šīs situācijas atrisinājums nāca pilnīgi negaidīti ar matos iesprūdušu ķemmi. Atrisinājums apsēdās pie ugunskura un sāka lamāt savus sapinkājušos matus, un nemaz vēl nenojauta, ka ir atrisinājums.

-Melisa, - beidzis komentēt savu matu uzvedību, meiteni uzrunāja Juris, - mums vajadzētu atrast citu veidu, kā tikt mājās, jo mašīna jau tā būs pilnīgi piebāzta. Tur vietu ir aizrunājusi arī Juliana.

-Es gan vēl īsti netaisījos atgriezties civilizācijā, - Melisa pilnīgi godīgi atbildēja, jau sagatavojoties atbildei, kas piedāvātu pabraukt kopā kādu gabaliņu un tad atkal atstāt viņu vienu nekurienes vidū. Tāpēc vēl jo lielāks pārsteigums bija Jura atbilde.

-Man arī ne īsti gribās. Mēs varētu izmest kādu pāris dienu līkumiņu pirms braukšanas uz Rīgu. Par to jau vakar runāju ar Mārtiņu, bet viņš netiek tāpēc, ka ir piesaistīts pie tās četru riteņu kastes. Bet ko tu par to teiktu?

Tas bija pārāk labi, lai būtu patiesība. Melisa vilcinājās ar atbildi, gaidīdama mirkli, kad kaut kas noies greizi. Bet, kad pēc pauzes izturēšanas nekas nebija mainījies viņa atbildēja apstiprinoši.

-Tikai ar vienu noteikumu, - Melisa teica brīdinošā balsī.

-Kādu?

-Mēs gulēsim guļammaisos nevis uz tiem.!

-Sarunāts, - iesmējās Juris.

Atlikušais laiks pagāja diezgan ātri. Tika sapakotas mantas, izdzerts viss pieejamais tīrais ūdens, un apēsta atlikusī pārtika. Ar patiesu prieku Melisa atklāja, ka viņas drēbes uz Mārtiņ mašīnas ir paguvušas gandrīz pilnībā izžūt. Vismaz tik daudz, lai nepadarītu somā slapjas visas pārējās lietas. Improvizēto brokastu laikā Melisa beidzot kārtīgi iepazinās ar dredaino puisi, kuru sauca Ģirts. Tieši no Ģirta Juris saņēma norādījumus, kā vislabāk izkļūt uz lielceļa, kurš nebūtu pilnībā izmiris.

Atvadīšanās no pārējiem izvērtās pavisam sirsnīga. Daudz mīļu apskāvienu. No Julianas viņa pat saņēma īstu lāča apskāvienu, pēc kura gan Melisa nebija pārliecināta, vai visi orgāni ir savās vietās. Viņai vajadzēja arī apsolīties noteikti būt klāt vasaras aizvadīšanas pasākumā augusta pēdējā dienā. Cikāda draudēja, ka ja Melisa nebūšot, tad viņa ar Julianu metieni sasiešot un pašrocīgi aizstiepšot uz pasākuma vietu.

Diemžēl arī atvadām pienāk beigas, un, mašīnai izzūdot skatienam, Melisai jau sāka pietrūkt jauniegūto draugu. Par laimi, maza daļiņa no viņiem bija palikusi tepat – Jura personā. Pats Juris jau bija aizgājis pakaļ somai, kura visu rītu bija nomētājusies zālē.

-Ejam?

-Ejam!

Pirmais viņu galamērķis bija lielveikals, par kura eksistenci viņi paši brīnījās. Likās, ka šādā pilsētiņā nedrīkstētu būt nekas lielāks, par mazu veikaliņu, kurā pat nevar norēķināties ar karti. Galvenais viņu mērķis bija nodrošināties ar dzeramā ūdens un nelieliem ēdiena krājumiem, lai nenāktos līdz nākamajam veikalam cīnīties ar badu un slāpēm. Papildus tam Melisa apbruņojās ar šokolādes krājumiem, kā Juris izteicās, visām atlikušajām augusta nedēļām.

Nākošā viņu iecerētā pietura bija Valmiera.