1. Nodaļa. Kur cilvēki tiek iesaistīti.

Nekurienes vidū apstājās sarkans Audi. Tā durvis atvērās un no tām ātrā gaitā vispirms parādījās divas melnas, nostaigātas kedas, melnas bikses un sarkans T-krekls, kas bija nedaudz par lielu tā valkātājai. Skats beidzās ar pleciem, uz kuriem bija meitenes galva ar melniem gariem matiem, kuros dažviet pavīdēja spilgti sarkanas šķipsnas. Viņai plecā karājās soma, uz kuras bija uzsiets guļammaiss.

-Paldies! – viņa uzsauca mašīnā sēdošajiem un aizcirta durvis. Mašīnai pazūdot no redzesloka viņa nepatikā noskurinājās. Melisa būtu bijusi laimīgāka, ja šis nebūtu nekurienes vidus, bet viņa vairs nevēlējās atrasties tajā mašīnā vai pat tuvu tai. Puiši, kas bija viņu paņēmuši, kaut kur pie Siguldas, visu laiku smēķēja, dzēra alu, pat puisis pie stūres, un izteica viņai kaitinošus divdomīgus komentārus. Ātri vien, viņa saprata, ka jātiek no turienes prom, tāpēc ieraugot lauku mājas, viņa izdomāja pastāstu par vecmāmiņas māju, kurā viņai noteikti ir jāiegriežas, un laimīgi tika ārā.

Protams, Melisu neiepriecināja fakts, ka viņa atrodas vietā, kur nav īpaši bieža mašīnu satiksme. Viņa pat pieļāva iespēju, ka šī ceļa mašīnu dienas limitu, jau izsmēla sarkanais Audi. Un vēl vairāk viņas garastāvoklis sadrūma ieraugot vēl vienu stopētāju krietnu gabaliņu atpakaļ.

- Nu, protams. Viņu Noteikti paņems pirmo un es te varēšu iet, kamēr nosirmošu. – Melisa klusi pie sevis lamājās un sāka doties uz priekšu. Drīz vien strauji tuvojošies soļi viņai lika atskatīties. Puisim, līdz meitenei vēl bija gabaliņš, ko iet, tāpēc viņiem abiem bija laiks vienam otru kārtīgi nopētīt. Jau no pirmā kārtīgā acu uzmetiena meitene saprata, ka puisis viņai neko ļaunu nenodarīs, tāpēc Melisa apstājās viņu sagaidīt.

Puisis bija ģērbies melnā kreklā un biksēs. Bikses bija iestūķētas divās kerzās, kas varbūt kādreiz bija spīdējušas, bet tagad ceļa putekļu dēļ bija skaisti pelēkas. Melnie mati aizmugurē bija saņemti astē, bet priekšā sejai nokarājās dažas viegli čirkainas šķipsnas.

Kad Juris beidzot sasniedza, meiteni viņš pārguris nometa zemē somu, kurai arī bija klāt guļammaiss, un nosēdās viņai pie kājām.

-Paldies, ka pagaidīji, - viņš noteica pasmaidot. – Man ir galīgi garlaicīgi, jau vairākus kilometrus vienam velkoties pa šito ceļu.

-Tas bija piedāvājums vilkties kopā? – Melisa smejoties vaicāja.

-Ja Tu tā vēlies, esmu izmisis.

-Nu pirms šitādiem uzaicinājumiem parasti vismaz vārdu pasaka.

-Ā, jā, - nopriecājies, ka meitenei ir arī humora izjūta, ne tikai skaistas kājas, Juris piecēlās un sniedza roku iepazīstoties – priecājos iepazīties, mani sauc Juris.

-Melisa, - meitene pasniedza roku, bet tad viņa pielieca galvu un ieskatījās acīs puisim, kurš bija nedaudz garāks par viņu, - klau, tu zini, ka tavs vārds izklausās pēc Japāņu lesbian anime porn?

Pusotru sekundi Juris izskatījās galīgi apjucis, bet tad sāka nevaldāmi smieties.

-Parasti cilvēki, kas vispār zina, kas ir anime, šādas lietas izdomā ilgākā laikā, nekā pirmajā iepazīšanās minūtē. Nu, bet lai būtu kā būdams, Tu arī mēģini nokļūt uz to pasākumu Valkā?

-Em, tur notiek kāds pasākums? – Melisa izbrīnījusies atbildēja. Viņai nemaz pat nebija nojausmas, ka tādos nostūros arī kaut kas mēdz notikt.

-Nu, jā. Borderrock. Es tikai, manuprāt, esmu noklīdis no ceļa, turklāt ļoti pamatīgi. Bet ja jau tu nedodies turp, kur tad?

-Em, - šoreiz apjukums viņas balsī bija vēl lielāks, - ja godīgi, tad man īsti galamērķa nav. Pastāsti labāk par to pasākumu.

-Zini, ja jau man ir jāstāsta, tad ejam apsēsties tā koka ēnā un pie reizes kaut ko uzēdīsim. Ātrsoļošana, mēģinot tevi panākt, paņēma visus manus atlikušos spēkus, - Juris atteica un devās koka virzienā. Drīz vien viņi abi iekārtojās uz lielās kļavas saknēm un gatavoja maizītes. Kā izrādījās abiem līdzi bija gan maize, gan siers, gan desa. Īsts ceļotāju ēdiens.

-Tātad, Borderrock ir pasākums, kas katru gadu notiek Valkā. Tas ir latviešu un Igaunijas grupu sadraudzības pasākums. Tur spēlē daudzas latviešu un igauņu alternatīvās grupas, cilvēki paliek pa nakti teltīs vai arī visu nakti neguļ. Borderrock vēl ir arī dīdžeju telts un radošā darbnīca. Protams, arī ļoti uzcenots alus un free kartupeļi. Ieeja maksā 3Ls.

-Tu jau izklausies, kā uzziņu birojs, - Melisa smējās. Bet tad viņa nedaudz iegrima domās. Vairākas dienas viņa jau bija klīdusi apkārt viena un varbūt satikt jaunus cilvēkus nekaitēja. Turklāt iespēja dzirdēt grupas dzīvajā arī izklausījās pozitīvi.

-Nu?

-Zini, man liekas, ka es pat būtu ar mieru braukt. Tikai līdz Valkai vēl ir diezgan pamatīgs gabals. Mēs paspēsim?

-Pirmās grupas mēs nokavēsim droši, bet gan jau izdzīvosim. Galvenais ir kārtīgi iestiprināties pirms došanās uz priekšu, - Juris noteica un, kā apstiprinādams savus vārdus, nokoda pamatīgu gabalu no siermaizes.

-Bet ko tu tā viena ceļo apkārt?

-Tu ļoti gribi zināt? – Melisa pajautāja ar to balss toni, kas jau norāda, kādai vajadzētu būt atbildei. Respektīvi – Nē.

-Ja tu ļoti gribi stāstīt, - Juris atbildēja arī jau zinādams atbildi. Vismaz šķietami zinādams. Bet laikam pat sekundes simtdaļas laikā Melisa apjauta to, ka viņai beidzot vajag kādam to izstāstīt. Varbūt ne gluži izkratīt sirdi, bet vismaz lielos vilcienos izstāstīt. Turklāt Juris izskatījās tāds, kam var uzticēties. Vienkārši dažreiz, visvieglāk var uzticēties cilvēkiem, ko satiec pirmo reizi mūžā, un, kuri nepazīst Tevi.

-Es varētu izstāstīt, - puisim par pārsteigumu Melisa atbildēja, - Es aizmuku no mājām. Vismaz uz kādu mēnesi. Tāpat tuvākajā laikā man tur nevajadzēs atgriezties uz pārāk ilgu laiku, jo es iekārtojos jaunā skolā Rīgā un tas ir pietiekami tālu no mājām. Lai nu kā, man tur apnika strīdēties ar visiem, es iekrāju naudu un tagad vienkārši jau vairākas dienas ceļoju apkārt, kur vien acis rāda.

-Intriģējoši. Man gan gribētu ierunāties par muļķību, bet es nezinu situāciju Meitenei, vienai braukājot apkārt, ir jābūt diezgan drosmīgai un vēlams arī saprātīgai.

-Es jau tomēr arī nekāpju iekšā katrā mašīnā, ko redzu, - Melisa piebilda.

-Bet cik ļoti no pacietības tev bija jābūt izvestai, lai tu spētu aizmukt?

-Ļoti. – viņa īsi atbildēja, sākot ar koku zemē zīmēt ornamentus, - Bet zini, šādi ceļot apkārt nemaz nav tik traki. Tikai dažreiz paliek nedaudz vientulīgi.

-Tad jau Borderrock tev būs patīkama atelpa, - Juris atbildēja, nemaz nenojauzdams, ka ir devis Melisai gaidīto iespēju mainīt tēmu.

Turpmākās desmit minūtes viņi veltīja ēšanai un runāšanai par Borderrock. Melisa noskaidroja, kādas grupas spēlēs. Lielāko daļu viņa nezināja, bet galīgi traģiski arī nebija. Tad viņi sāka runāt par mūziku vispār un meitene konstatēja, ka viņai ar Juri ir diezgan līdzīga mūzikas gaume.

-Klau, šitajā čuhņā tomēr pārvietojas transporta līdzekļi. Celies, varbūt tur tajā mašīnā būs vieta, -Juris pēkšņi iesaucās norādīdams uz tālumā redzamo spīdīgo punktu, kas strauji tuvojās. Nežēlīgā ātrumā savākuši mantas viņi abi aizskrēja līdz ceļam un izstiepuši rokas gaidīja. Aiz viņiem palika zīmējums smiltīs, kurā varēja redzēt visu apkārtējo ainavu.

Mašīna tuvojās. Tas bija balts Opel. Mašīna bija tik tuvu, ka puslīdz jau varēja pateikt to, ka tajā atrodas tikai vadītājs. Tas izskatījās pat pārāk cerīgi, lai būtu patiesība. Un tā arī bija. Protams, mašīna nebija mirāža, bet tas netraucēja viņai, ignorējot abus jauniešus, aizbraukt tālāk pa vientuļo ceļu.

-Velns! – Juris nolamājās, nomezdams zemē somu.

-Mieru, tikai mieru. Vadītāja bija sieviete gados, varbūt viņa baidījās, ka mēs esam necivilizēti mežoņi, kuri ēd vecas dāmas.

-Hei, vecas dāmas varētu būt kaitīgas manai gremošanas sistēmai, - Juris atbildēja tēlotā aizvainojumā.

-Vecā dāma noteikti to dzirdēja un tagad uz tevi apvainojās.

-Lai, - Juris noteica un parādīja pakaļ mašīnai mēli.

-Bet ko tad mēs darām?

-Ejam.

Tā arī laikam bija vienīgā iespēja, ja viņi negribēja atlikušo dienas daļu pavadīt sēžot zem koka. Ejot viņi vismaz varēja nonākt pie kāda cita ceļa, pa kuru varētu braukt vairāk nekā viena mašīna četrās stundās. Drīz vien Melisa saprata, ka Jura kompānija tiešām bija patīkama pārmaiņa. Vēlāk viņa nespēja pateikt, par ko viņi abi bija runājuši ceļā, bet runāja viņi visu laiku. Runājot viņi pat uzņēma ievērojamu ātrumu cilvēkiem, kuri nesa karstā dienas laikā diezgan smagas somas.

Apmēram pēc stundas gājiena viņi, ne pārāk lielā attālumā, ieraudzīja ceļu, kurš acīm redzami bija apdzīvotāks, par viņu pašreizējo atrašanās vietu. Pa to liecināja salīdzinoši daudzās mašīnas, kuras devās abos virzienos.

-Beidzot! – Melisa iekliedzās un priecīga sāka lēkāt apkārt Jurim. Viņš pats, izrādot sajūsmu, pameta gaisā savu guļammaisu, kuram gan nācās skriet pakaļ grāvī, - Urrā!

Tomēr, līdz viņi nonāca pie ceļa pagāja vēl kādas piecpadsmit minūtes, bet tas jau vairs viņus īsti neuztrauca. Likās, ja pusceļš uz Borderrocku jau ir paveikts.

-Klau, - ievaicājās Melisa, kad viņi jau taisījās turpināt ceļojumu motorizētā veidā, - tu zini uz kuru pusi mums ir jābrauc?

- Nu, protams! Em. Emm, - pēc neliela apjukuma brīža Juris norādīja uz labo pusi – Turp... Laikam, - un ar katru mirkli viņš izskatījās aiz vien nepārliecinātāks par saviem vārdiem.

-Oh, un ko mēs darīsim tagad?

-Manuprāt, mēģināsim uz labu laimi, - Juris noteica nezinādams cik ļoti laime viņiem stāvēs klāt.

Pirms vēl viņu izvēlētajā pusē izdomāja pieturēt kāda mašīna, otrā ceļa pusē apstājās violets auto. No tā izliecās puisis ar īsiem melniem matiem.

-Ei, Juri, kurp tad tu? Virzienus neesi sajaucis?

-Čau, tu trāpīji tieši desmitniekā. Mums ir zudusi jebkura orientācija.

-Traki ir ar tevi, - puisis nogrozīja galvu, - varbūt jūs abus aizvest, ja jums nav nekas pretī nedaudz saspiesties.

Protams, ka pretenziju viņiem nebija. Mašīnas aizmugurē jau sēdēja trīs cilvēki, bet, gan Melisai, gan Jurim vieta atradās. Melisa iekārtojās klēpī jauka paskata meitenei, kuras mati bija sapīti daudzās garās, krāsainās bizītēs.

-Čau, mani sauc Silva.

-Čau, un es esmu Melisa.

Paspiedušas rokas viņas pamanījās iekārtoties ērtāk. Vienu kāju ērtības dēļ Melisai nācās pārlikt pāri drūma paskata puiša kājai. Drūmuma iespaidu radīja viņa seja, kura izstaroja kapu atmosfēru, gan bālā āda, gan tumšās acis un tumšie riņķi zem tām. Tomēr brauciena laikā izrādījās, ka drūmā paskata čalītim, Edgaram, tāda seja ir no dabas un viņš tur neko nespēj mainīt, lai gan viņa raksturs bija pilnīgi pretējs drūmam.

Jurim klēpī sēdēja īsa auguma meitene ar spilgti oranžiem matiem. Melisai sevi viņa iepazīstināja, kā Cikādi. Cikāde bija tā, kura iesāka kopējo dziedāšanu mašīnā, lai īsinātu laiku braucot. Melisa bija pārsteigta pati par sevi, jo viņa zināja vārdus dažām dziesmām, kuras, pēc Cikādes vārdiem, būs dzirdamas arī Borderrockā.

Vadītāja vārds bija Mārtiņš. Tuvāk ieskatoties Melisai viņš izskatījās pēc tāda tipa, kurš varētu izdomāt nakts vidū iet ārā sauļoties, vai doties rīta pastaigā pa Rīgu halātā. Uz šādām domām viņu rosināja fakts, ka vienā Mārtiņa tunelī bija iesieta bārbijas galva, bet uz viņa kakla aizmugures bija uztetovēts vārds – CEPELĪNS.

Blakus Mārtiņam neviens nesēdēja. Tajā krēslā atradās liela soma, kurai, pēc Mārtiņa vārdiem, citur vieta neatrastos. Par šādu, nelietderīgu vietu izmantošanu viņš gan tika pāris reizes nolamāts, bet laikam cilvēki jau bija pieraduši pie viņa dīvainībām.

-Bet kas tev vispār ir tajā somā, kura izkonkurē tavu vidusmēra draugu? – Juris beidzot pajautāja.

-Zeķes, - viņš pilnā nopietnībā atbildēja.

-Mārtiņ, tu mani iemainīji pret somu ar zeķēm, - pasaules skumju piepildītā balsī novilka Edgars, - tās vismaz varēja būt apakšbikses nevis zeķes. Es esmu vīlies.

-Vai ausu bakstāmie kociņi, - piemetināja Cikāde.

-Nu labi jau labi. Es atzīšos. Tur ir iestūķēta lielā ūdenspīpe un tabaka, un piens, un moka. Jā un arī zeķes. Bet viņas diemžēl neaizņem lielāko daļu.

-Ahh, Mārtiņ, es tevi mīlu, - iesaucās Silva, - Tas ir ģeniāli. Pat vairāk, tas ir perfekti.

Melisa, klausoties sarunā sāka lēnām apjaust, ka šis pasākums tiešām būs kaut kas jautrs. Pēc pāris minūtēm viņa jau aktīvi iesaistījās sarunās par gaidāmo. Vēl pēc pāris minūtēm viņai jau likās, ka šī kompānija ir bijusi pazīstama jau ilgu laiku.

Šo pārmaiņu diezgan atzinīgi novērtēja Juris, kurš sākumā bija baidījies par iespēju, ka Melisa varētu neiejusties. „Forši cilvēki starp foršiem cilvēkiem ir un paliek forši cilvēki,” viņš apmierināts nodomāja. Bet tad arī viņa domu pavedienu iztraucēja Cikāde, kura visiem spēkiem mēģināja aizsniegt Silvas bizes, lai varētu tās sapīt ar Edgara matiem. Viņai nācās saskarties ar protestiem no Silvas un Edgara puses un no Jura skaļām vaimanām, viņai pāris reizes netīšām viņam sāpīgi iesperot vai iebakstot ar elkoni. Palielinot vispārējo apjukumu un traucējot Cikādei izpildīt viņas ļauno plānu, Melisa mēģināja sakasīt viņas matus putna cienīgā ligzdā.

Kad haoss mašīnas aizmugurē bija kļuvis pārāk liels, Mārtiņš sāka protestēt.

-Tauta! – viņš tika ignorēts

-TAUTA!! – viņš vēl aizvien tika ignorēts.

-NLĀPĪTĀS ČĪBAS JŪS TĀDAS! – un aizmugurē visi sastinga un baidījās pakustēties. Stingums gan ilga tikai pussekundi pirms histēriskas smieklu vētras.

-Ew, čaļi, paklau, ja jūs tā turpināsit, tad es izjutīšu pārāk spēcīgu vēlmi pievienoties. Bet tas nozīmētu, ka mašīna paliktu brīvgaitā līdz tuvākajam kokam.

-Ui, - Melisa noteica.

Visi savācās. Tas bija arī pēdējais mirklis, jo nu viņiem vajadzēja likt prātus kopā, lai izdomātu, kā pareizi aizbraukt līdz vajadzīgajai vietai.