5. Nodaļa. Kurā viņi pārvietojas.

Bet nonākuši ceļa malā, viņi saprata, ka liktenis ir uz viņiem sazvērējies. Bet varbūt tā bija diennakts stunda, kurā nebrauca neviena mašīna, un pat, ja brauca, tā netaisījās apstāties, lai uzņemtu abus ceļotājus.
-Man apnika, - nopūtās Melisa, pabraucot garām kārtējai mašīnai.
-Tu pilnībā lasi manas domas. Varbūt pamēģinām citu variantu?
-Kādu?
-Griežamies riņķī, aizčāpojam uz citu ceļu un dodamies uz Alūksni. Es tur pietiekami sen neesmu bijis, lai gribētu turieni apciemot, turklāt tas būtu piemērots sākums mūsu „mazajam” līkumiņam.
Domāts – darīts. Par laimi, vajadzīgais pagrieziens nebija nemaz tik tālu, un viņiem nevajadzēja maldīties cauri Valkai. Pa ceļam viņi satika dažus cilvēkus, kuri devās uz vilcienu. Starp viņiem bija arī dredainais puisis. Melisas galvā šis apzīmējums viņam piestāvēja labāk, nekā viņa paša vārds – Ģirts. Tā kā viņiem tāpat nebija, kur steigties, abi izlēma pavadīt Ģirtu līdz vilcienam. Kamēr abi bija neveiksmīgi mēģinājuši tikt līdz Valmierai, Ģirts bija palīdzējis piekopt teritoriju un aizčāpojis līdz savai tantei, kura viņu kārtīgi pabaroja. Melisa izmantoja iespēju pavaicāt, vai viņš gadījumā nezina, kurš viņai bija iedevis jaku. Puisis teicās, to kaut kur redzējis, bet precīzāk viņš nemācēja teikt.
-Lai nu kā, bet darīt tur vairs nav ko. Priecājies vismaz, ka tev ir jaka. Dīvainākā lieta, kas pie manis ir nonākusi šādā veidā, bija sieviešu augstpapēžu sandale, ko es atradu nākošajā rītā savā kabatā. Īpašniece, protams, nepieteicās. Un es pat to kurpi nevaru valkāt! – Ģirts novaimanājās par tādu neveiksmi.
Stacijā viņi satika vēl dažus cilvēkus, kuri arī bija aizkavējušies Valkā. Daži no viņiem spēlēja kārtis un citi turpināja iesākto dzeršanu, bet visi izskatījās diezgan noguruši un klusi.
Pēc vilciena atiešanas Melisa un Juris atgriezās pie sava sākotnējā ceļa. Diena jau sāka iet uz beigām un viņiem bija jātiek kaut vai nedaudz uz priekšu. Nokļūšana uz lielā ceļa prasīja aptuveni stundu.
Ceļa malā Melisa sāka pārkrāmēt somu, lai atrastu vietu jakai. Viņai krāmējoties, Juris pirmo reizi ieraudzīja uz gaišās ādas tikko manāmas rētas, kas stiepās visapkārt viņas rokām.
-Kāpēc tu īsti aizlaidies no mājām?
Melsa iztraucēta pacēla acis. Jura nopietnais balss tonis liecināja, ka tas nebija tāpat vien vaicāts jautājums.
-Tā sanāca, - Melisa atbildēja tonī, kurš varēja nozīmēt tikai ļoti īsās sarunas beigas. Viņa strauji piecēlās, uzmeta somu plecos un sāka doties uz priekšu.
Diezgan ilgu laiku viņi gāja klusēdami. Klusums nebija no tiem klusumiem, kuros ir patīkami pavadīt laiku, šis klusums nospieda sirdi un padarīja gaisu smagu. Melisa atcerējās vēl vienu iemeslu, kāpēc viņa izvēlējās ceļot apkārt vienatnē. Nebija jautājumu. Nebija jāskaidro cēloņi un jāatskaitās par sekām. Pametot skatienu uz Juri, viņa tomēr sāka apsvērt domu, ka varbūt nevajadzēja reaģēt tik asi. Puša sejas izteiksme skaidri liecināja par to, ka viņš vairs tamlīdzīgus jautājumus tik drīz neatkārtos. Turklāt tā iet un klusēt bija kļuvis pārāk apgrūtinoši, un, ja viņi taisījās ceļot kopā vēl ilgi, šāds klusums ātri vien sabojātu jebkādu prieku.
-Varbūt vēlies kādu cepumu? – piedāvāja Melisa, izzvejojot paciņu no somas, pati brīnīdamās par traģisko sarunas atsākšanu. Bet, neskatoties uz veidu, mērķis bija panākts. Jura sejas izteiksmē atkal iemirdzējās dzīvība. Cepumi ar šokolādes gabaliņiem tiešām spēja uzlabot garastāvokli. Varbūt tieši tāpēc viņi tika radīti. Vismaz Melisa par to bija pārliecināta.
Ēšanu pārtrauca tālumā dzirdama mašīnas motora rūkoņa. Drīz varēja redzēt arī pašu auto. Abi jaunieši pacēla rokas cerībā, ka mašīna apstāsies. Šoreiz gan, liktenis bija viņu pusē. Vadītājs gan viņus varēja aizvest tikai gandrīz līdz Zvārtavai, bet arī tas derēja. Brauciena laikā viņi uzzināja, ka vecais vīrs, abiem jaukajiem bērniņiem, būtu arī naktsmājas piedāvājis, tikai sievai taisot 60 gadu dzimšanas dienas svinības un visas gultas vietas, jau esot izdotas. Viņš pats sievai vedot smalku žurnālgaldiņu, kas izjaukts atradās mašīnas bagāžniekā.
Gan Melisa, gan Juris tika izjautāti par to, no kurienes viņi brauca un kas tieši bija viņu galamērķis. Protams, bija arī tādi gādīgie jautājumi par to, vai viņu vecāki zina, kur viņi atrodas. Liels bija abu pārsteigums uzzinot, ka mašīnas vadītājs uzskatīja viņus par brāli un māsu. Izdzirdot šo faktu, jaunizveidotie radinieki centās viens uz otru neskatīties, lai neizplūstu smieklu lēkmē. Melisa šādu secinājumu norakstīja uz to, vīrs nepieļāva iespēju diviem pretēja dzimuma jauniešiem ceļot kopā neesot precētiem vai asinsradiniekiem.
Viņus izlaida no mašīnas kādu kilometru pirms Zvārtavas ezera. Vecais vīrs bija arī pietiekami laipns, lai aprakstītu, kā tur nokļūt. Mašīnai izzūdot skatienam, Melisa un Juris sāka nevaldāmi smieties.
-Sveika, mās! – Juris caur smiekliem izgrūda.
-Čau, mans dārgais brāli! – atbildēja Melisa, - es priecājos, ka matu lokošanās gēni skāra tikai tevi.
-Īsta sievietes domāšana, tā par laimi nav skārusi mani, - Juris atsmēja.
Viņi sāka iet uz priekšu un ik pa laikam iesmējās. Taisnību sakot, ne tikai palaikam, bet gandrīz visu laiku viņi ķiķināja un ķiķināja. Likās, ka gaiss saturētu smieklu gāzi, jo viss apkārt pēkšņi likās neizsakāmi smieklīgs. Smieklus mēģinot aizturēt, tie laužas uz āru vēl vairāk, jo cilvēka griba nav pār tiem pavēlniece.
Smiekliem nedaudz pierimstot, Melisa pastāstīja Jurim kādu gadījumu, kad smieklu lēkmes dēļ, viņu izsūtīja no klases kontroldarba laikā. Bet, kā viņa būtu varējusi nesmieties? Viņai aiz muguras sēdēja divi klasesbiedri, kuri pilnā nopietnībā apsprieda to, vai smadzenes ir vienšūnas vai daudzšūnu orgāns. „Tas attiecas uz to, kādam cilvēkam šīs smadzenes ir. Viņiem droši vien tas būtu vienšūnas orgāns”, ar šo domu pilnīgi pietika, lai izlauztos smieklu šalts.
-Tas man lika atcerēties vienu teoriju, - ieminējās Juris. – Ir pierādīts, ka vienmēr izdzīvo stiprākais. Un dzerot tiek iznīcinātas smadzeņu šūnas. Pirmās tiek iznīcinātas vājākās smadzeņu šūnas un paliek tikai stiprākās. Tādējādi cilvēks paliek gudrāks. Un ja tiešām pacenšas tad paliek viena superstipra smadzeņu šūna.
-Un ko tad, ja to arī iznīcina?
-Tad jau ir vienalga, - atsmēja Juris.
-Ģeniāli, vienkārši ģeniāli.
Un tad jau viņi arī bija nonākuši līdz ezeram. Vieta izskatījās daudzsološa, un, ņemot vērā to, ka viņiem nebija kur steigties, tika nolemts palikt šeit pa nakti. Piemērotas naktsvietas atrašana prasīja kādu laiku, jo ezera krastos atradās mājas un arī pils parks. Tomēr, kas meklē, tas arī atrod. Drīz viņi bija iekārtojušies, kādā jaukā vietiņā netālu no ūdens. Iekārtošanās izpaudās, kā somu nolikšana zem koka un izlaišanās zālē ar cepumu un šokolādes paciņu blakus.
Bet Melisa ilgi tā nevarēja nogulēt, jo viņa zināja, ka citādāk aizmigs. Un gulēt viņa vēl negribēja. Precīzāk sakot, viņas ķermenis būtu laimīgs par atslēgšanos, bet viņas prāts bija pārāk ieinteresēts dienas gaismā. Atstājusi Juri graužam cepumus viņa devās pārbaudīt pašu ezeru. Piegājusi pie krasta Melisa iemērca ūdenī savus pirkstu galus, tas izrādījās tieši tajā silumā, ar kuru viņai saistījās peldēšana. Viņa ar plaukstu nobrauca pa ūdens virsmu, saviļņojot ūdeni un savu atspulgu tajā.
Spēlējoties ar ūdeni Melisa nenojauta, ka Juris viņu klusībā vēroja. Viņa nezināja arī to, ka savā prātā viņš viņu pielīdzināja nimfai. Viņaprāt skaistāks skats vairs nebija iedomājams. Zaļā zāle, koki un meldri fonā. Ezers, kas sevī atspoguļoja debesis un krastu. Un Melisa, kura sēdēja pie paša ūdens un ļāva saviem pirkstiem slīdēt pa tā virsmu.
-Ei, sapņotāj, - Melisa iztraucēja viņa domu pavedienu, - ejam peldēties?
-Tev jau nepietika ar vienām slapjām drēbēm? – nosmēja Juris, bet Melisa, nopietni uz viņu paskatījusies, paskaidroja, ka viņai somā ir arī tāda lieta, kā peldkostīms.
-Bet kāpēc tad tu neuzvilki to Borderrockā?
-Es par viņu aizmirsu, - tik vienkārša bija Melisas atbilde. – Tad mēs ejam?
-Nu ja jau tu tā vēlies, - Juris piekrita. Pats viņš klusībā arī ilgojās pēc tādas ekstras, kā peldbikses, bet viņš apzinājās to, ka nāksies iztikt ar šortiem. Tas viņam atgādināja to, ka būtu vērts iegriezties arī kādā apģērbu veikalā, ja viņi taisās tā ceļot apkārt ilgi.
Paņēmusi savu peldkostīmu, Melisa pazuda aiz krūmiem, lai pēc kāda laika parādītos, nesot rokās savas sausās drēbes. Juris pie sevis atzinīgi novērtēja to, kā Melisa izskatījās sarkanajā peldkostīmā. Viņa paša pārģērbšanās bija sastāvējusi tikai no krekla, bikšu un kurpju novilkšanas. Tagad stāvot savos šortos ar zvaigznīšu apdruku, viņš vēlējās, kaut Melisa neizskatītos tik labi.
Tikmēr Melisa izbaudīja iespēju beidzot atkal kārtīgi izpeldēties, jo dzenāšanos pa ūdeni Borderrokā viņa par tādu neuzskatīja. Ūdens bija siltāks nekā viņa bija gaidījusi. Iepeldējusi pietiekami dziļi, viņa ienira zem ūdens. Tā bija patīkama sajūta just visapkārt tikai ūdens, ūdens un vēlreiz ūdens.
Melisas piemēram sekoja Juris. Viņš gan nebija īsti peldēšanās garastāvoklī, tomēr arī viņš nespēja pretoties ūdenim. Kādu laiku mierīgi peldējis viņš sāka domāt, kā padarīt mirkli interesantāku. Juris atcerējās, kādu sen izmantotu paņēmienu. Pēc ieniršanas izniris blakus draudzenei, viņš izpurināja savus garos matus kā suns. Tas izraisīja gaidīto spiegšanu. Nevienai meitenei, ko viņš pazina, nepatika šļakstīšanās. Pat ja patika, to tik un tā pavadīja spiedzieni.
Melisa panira zem ūdens, lai izvairītos no lidojošajām, slapjajām ūdens lāsēm. Paniršanu viņa izmantoja arī, lai aizlavītos Jurim aiz muguras un uzšļakstītu viņam pāris litrus ūdens. Par to savukārt Juris viņai atriebās raidot nepārtrauktas ūdens šaltis viņas virzienā. Viņš nepamanīja, kurā mirklī Melisa pazuda no vietas, kur viņa bija stāvējusi, bet nākošajā brīdī viņa iznira no ūdens viņam tieši priekšā, mēģinot viņu nogāzt uz muguras. Puisis tik tikko spēja noturēt līdzsvaru. Melisa tā vien mēģināja viņam palīdzēt... iekrist ūdeni. Lai viņu apturētu, Juris satvēra abas meitenes rokas. Viņai sākot pretoties, puisis pievilka viņu sev vēl tuvāk klāt un satvēra rokas vēl ciešāk.

Un te randa man lika iet gulēt.