6. nodaļa. Kurā ir daudz pārdomu

Nu viņi bija pavisam tuvu viens otram. Melisa uz viņu skatījās ar pavisam spītīgu skatienu, bet viņas acīs Juris spēja saskatīt savu atspulgu. Bet pietika viņam nedaudz atbrīvot tvērienu, kad Melisa atsvabināja rokas un beidzot puisi kārtīgi iegrūda ūdenī.

-Grrr, - viņš ierūcās, lai gan, par spīti dubultajam zaudējumam, jutās diezgan priecīgi noskaņots. Un viņš īstenoja savu atriebības plānu, paceļot Melisu un iesviežot viņu ūdenī. Atriebība gan nebija īsti izdevusies, jo iznirusi Melisa prasīja, lai viņu iesviež vēl vienu reizi.

Tā viņi darbojās pa ūdeni, līdz Melisas lūpas atkal ieguva viegli zilganu nokrāsu, un Juris viņai lika iet ārā un saģērbties pavisam silti.

Uz sausajām drēbēm Melisa pa virsu uzvilka arī mistiskās izcelsmes jaku, jo tā noteikti bija viens no viņas siltākajiem apģērba gabaliem. Viņai paveicās, ka naktis vismaz vēl nebija bijušas pārāk aukstas. Tikmēr Juris bija ķēries pie vakariņu pagatavošanas. Pa abiem viņi uztaisīja čupu ar maizītēm, kuras sastāvēja no siera, desas, precīzāk – diviem desu veidiem, kečupa un sinepēm. To nevarēja saukt, par īpaši veselīgu ēdienu, bet paēst varēja. Turklāt Melisa izvilka vienu no savām šokolādes tāfelītēm.

Noskaņa bija tieši piemērota runāšanai, un viņi arī runāja. Melisa uzzināja, ka Juris mācās tajā pašā skolā, kur viņa, tikai klasi augstāk. Šī ziņa meiteni patiesi iepriecināja, jo vismaz skolā vairs nebūs pilna tikai ar nepazīstamiem cilvēkiem. Juris vēl stāstīja daudz, Viņš pastāstīja Melsai par skolu un skolotājiem. Par skolas emo bērnu, kurš nogrieza grebeni un turpināja izskatīties pēc emo bērna, par skolotājiem, kuri katrs savā ziņā bija neatkārtojami, par skolas smēķētavu, par savu istabu un mazo brāli, kurš darīja visu, lai izbojātu viņam dzīvi.

Melisai patika klausīties viņa nebeidzamajā runāšanā. Sākumā viņa uzdeva pāris jautājumus vai cīnījās ar smieklu lēkmēm, bet tad nemanot viņa bija iesaistīta sarunā. Un nemanot viņa bija pastāstījusi daudz vairāk nekā viņa gribēja. Viņa stāstīja par piedzīvotām lietām ar pagātnē atstātiem draugiem, un stāstot viņa visu izdzīvoja vēlreiz. Gan skolotājas tējā ielietās caurejas zāles piektajā klasē, gan slepeno aģentu spēles septītajā, gan pazudušas govs vešana pie saimniekiem, viss tas atausa atmiņā un tika pastāstīts.

Arī Juris bija aizrāvies sarunā. Melisas balss bija patīkama viņa ausīm, turklāt, pati to nemanot, viņa mācēja visu pastāstīt ar pamatīgu humora piedevu. Un puisis centās pārspēt viņu piedzīvojumu stāstīšanā.

Iestājoties nelielai pauzei, viņi pamanīja, ka apkārt jau ir sācis krēslot. Juris beidzot atkal sajutu pārgurumu un vēlmi izgulēt iepriekšējās nakts miegu. Viņš paskatījās uz tumšajām debesīm, tad uz Melisu, bet viņš paspēja tikai atvērt muti, kad meitene jau atbildēja – Tev ir pilnīga taisnība, ejam gulēt. Viņu somas tika noliktas par ērtiem pagalvjiem uz koka saknēm, un viņi paši ielīda guļammaisos. Melisa jau bija pieradusi gulēt uz nelīdzenas zemes, tāpēc viņa sāka ķiķināt, skatoties Jura centienus iekārtoties starp visiem zemes nelīdzenumiem.

-Žēl, ka nepaķērām pāris pudeles kaut kā grādīga, lai tev jau būtu vienalga, kur tu aizmiedz, - viņa smējās.

-Jā, es tiešām neatteiktos, - Juris ievaidējās izvilkdams no apakšas kādu koka zaru. Ar laiku viņš meta mieru centieniem un, novēlējis Melisai arlabunakti, ieslīga miegā. Viņa miegs bija no tiem, kad ir neiespējami saprast vai tu guli vai nē. Tu apzinies to, ka guli uz aukstas zemes, bet apkārt visu laiku rādās lietas. Pāris reizes naktī viņam nācās atvērt acis, lai pārliecinātos, ka turpat acu priekšā guļ Melisa un nekas nav mainījies. Vienā no šādām reizēm par acu atvēršanas iemeslu bija dīvaina skaņa. Sapnī viņam tā saistījās ar daudziem maziem skavotājiem, kas viņam dzinās pakaļ, tikai atverot acis viņš ieraudzīja īsto cēloni. Tie bija Melisas klabošie zobi. Pati meitene bija sarāvusies mazā čokuriņā, mēģinot saglabāt siltumu. Puisis apgūlās tuvāk un apskāva viņu, lai sasildītu. Melisa pat nepamodās, bet piespiedusies pie siltuma avota, viņa beidza klabināt zobus.

Nākošajā dienā Juris pamodās pirmais. Uz rīta pusi, viņam bija izdevies ieslīgt dziļā bezsapņu miegā, tāpēc pamostoties viņš jutās izgulējies. Viņš uzmanīgi piecēlās, cenšoties nepamodināt vēl guļošo Melisu.

Ūdens nebija pārāk auksts, tāpēc Juris izmakšķerēja no somas pudelīti ar šampūnu un ziepes. Puisim bija iemesls priecāties par to, ka viņš šīs divas lietas bija paņēmis līdzi, jo viņa melnie mati jau bija sākuši taukoties un pretēji daļai citu puišu viņš to necieta.

Rezultātā, pirmais skats, ko Melisa redzēja pamostoties, bija līdz viduklim ūdenī stāvošs Juris ar saputota šampūna pilniem matiem. Iekārtojusies uz vēdera viņa ar smaidu vēroja puiša darbošanos. Viņš izskaloja matus, kā labu skalojamo paņēmienu viņš izmantoja ieniršanu ūdenī. Iznirstot Juris atmeta matus atpakaļ tieši tā, kā to darot Melisa atminējās nāriņu no multfilmām. Tālāk viņš ķērās pie sevis mazgāšanas. Lai cik graciozi no malas izskatījās roku un torsa mazgāšana, visa grācija izzuda mēģinot nomazgāt pēdas. Stāvot līdz viduklim ūdenī tā bija doma, kas beidzās ar līdzsvara zaudēšanu un iekrišanu ūdenī. Melisa nespēja noturēt smieklus, un tā bija pirmā skaņa, ko Juris izdzirdēja iznirstot no ūdens.

-Labrīt tev arī, - Juris uzsauca tēlotā aizvainojumā un mēģināja atlipināt matus nost no sejas.

-Labrīt, - atbildēja Melisa vēl joprojām smejoties.Bet tad viņa aizdomājās, ka Jura ideja nemaz tik slikta nav. Ezers tik tiešām nedaudz līdzinājās lielai vannai, kas tā vien gaidīja, kad viņā kāds nomazgāsies.

Juris jau bija apģērbies, kad Melisa bija pārģērbusies peldkostīmā un devās ūdenī. Tagad bija viņa reize iekārtoties uz vērošanu. Tikai diemžēl Melisa nesagādāja viņam iespēju pasmieties uzvedoties kārtīgi u neiekrītot ūdenī. Bet Juris tāpat nesūdzējās.

Ūdens bija aukstāks, nekā Melisa bija gaidījusi. Bet tas netraucēja. Izmazgājusi matus viņa jau jutās divreiz svaigāka un tīrāka. Maģiski. Ūdens likās noskalojot ne tikai visus netīrumus, bet arī raizes, kas viņu atkal bija sākušas lēnām pārņemt. Tagad atlika tikai, izmantojot dzeramo ūdeni izmazgāt zobus, lai laime būtu pilnīga. Noķērusi, prom peldēt sākušās, šampūna un dušas želejas pudelītes viņa gāja ārā no ūdens.

Pirmā lieta, ko Melisa pamanīja, bija Jura apgarotā sejas izteiksme, kas izzuda ieraugot meitenes skatienu. Meitenei šis skatiens īsti nepatika, bet pirms puisis bija paspējis kaut ko pateikt, viņa jau bija paķērusi sausās drēbes un pazudusi pārģērbties. Pateicoties steigai, viņa nebija ievērojusi puiša vieglo sārtumu vaigos. Lai vismaz kaut cik novērstu domas, Juris izvilka no somas roltonu un sāka grauzt savas brokastis. Ēšanas laikā viņš tik un tā sevi lamāja, gan par to, ka nebija spējis novērsties, gan par savu nespēju kontrolēt sejas krāsu. „Un ko gan tagad viņa vispār par mani domās?” bija galvenā doma, kas bija pamats visām, pārējā, puiša galvā.

Bet Melisas attieksme, viņai atnākot atpakaļ bija tāda, it kā nekas nebūtu noticis. Tikai, tur, ārpus Jura skatiena, viņa bija pāris minūtes stāvējusi, atspiedusi galvu pret koka stumbru. Tagad Melisa pievienojās Jurim roltonu ēšanā.

Pēc brokastīm viņi savāca savu apmetnes vietu un devās atpakaļ uz ceļu. Juris, paskatoties beidzot pulkstenī, konstatēja, ka bija vēl tikai vienpadsmit un septiņpadsmit minūtes. Tātad laika viņiem bija vēl daudz. Viņi pat sākumā īapši necentās nevienu mašīnu nostopēt, jo rīts bija kā radīts pastaigai. To varēja pat raksturot kā sentimentālu. Saule spīdēja, putniņi čivināja un divi ceļotāji devās pa vientuļu ceļu. Bet cilvēki pašos pamatos ir slinkas būtnes. Pēc stundas gājiena arī abiem jauniešiem sentimentālais rīts bija pazaudējis savu nokrāsu. Un nu, mašīnas, kā iespītējušās vairs nestājās.

-Apčī! Zini, ja kāda mašīna tūlīt neapstāsies, apčī, tad es vienkārši apgulšos ceļa vidū, apčī, nošķaudīja Melisa.

-Uz veselību. Jā, tu apgulsies mašīnai priekšā un tad tu viņu nošķaudīsi līdz nāvei, - iesmējās Juris, veiksmīgi izvairīdamies no guļammaisa, kas lidoja viņa virzienā. Un metienam sekoja vēl divi šķaudieni. – Paklau, man liekas, ka tu esi saaukstējusies.

-Muļķības. Apčī!

-Tad kāpēc tu šķaudi?

-Kā es to varētu zināt?

-Tāpēc, ka tās ir Tavas šķavas. Nu jebkurā gadījumā, kas nonāksim Alūksnē es tev uzsaukšu tasi karstas tējas. Vai vispār – siltu ēdienu un siltu tēju.

-Kā vēlies, - Melisa atbildēja, klusībā tomēr atzīdama, ka silta tēja varētu arī noderēt. Patiesībā viņai pietrūka tāds kārtīgs silts ēdiens. Braukājot apkārt viņa bija pārtikusi no pusfabrikātiem, maizes un šokolādes. Nevēlēšanās redzēt cilvēkus bija viņu atturējusi no iegriešanās ēdnīcās.

Pāris minūšu intervālā viņa paspēja nošķaudīties vēl pāris reizes. Bet, pirms Juris atkal to paspēja nokomentēt, apstājās garām braucošā mašīna. Tajā brauca jauna sieviete un mazs bērniņš, cieši aizmidzis bērnu sēdeklītī.

-Kurp jūs aizvest? – viņa vaicāja, pavērusi vaļā logu jauniešu pusē.

-Mēs esam ceļā uz Alūksni, - atbildēja Juris,

-Es dodos uz Rīgu, bet pie šosejas es jūs varētu izmest ārā. Vismaz gabaliņu būsit tikuši uz priekšu, - viņa atbildēja un pasmaidīja.

Juris un Melisa pieņēma piedāvājumu. Jaunā sieviete izrādījās tik pat runātīga, kā vecais vīrs, kurš viņus bija vedis līdz ezeram.

-Jūsu vecumā es arī tā braukāju apkārt. Ar draudzeni visu Latviju izbraukājām. Bija pat ideja uz ārzemēm aizšaut, bet nedaudz pajuka, jo skola sākās. Un tad jau vairāk laika nebija. Tad kad bija laiks, tad mazā peciņa uzradās, - viņa stāstīja un ar mīļu skatienu noraudzījās uz mazo guļošo meitenīti. – Stopētājus es vienmēr mēģinu paņemt. Labāk, lai es paņemu, nevis kaut kādi sliktie onkuļi.

Dažubrīd viņa abiem uzdeva jautājumus, bet pārējā laikā nerimtīgi runāja. Sākumā bija interesanti klausīties, bet tik un tā jaunieši bija priecīgi par to, ka jābrauc nebija pārāk ilgi. Izkāpjot no mašīnas viņi atvadījās un pateicās par ceļojumu, pretī saņemot veiksmes vēlējumus un norādījumus nekāpt sliktu onkuļu mašīnās.

-Tev arī vēl džinkst ausīs? – Melisa jautāja, purinot galvu.

-Nedaudz, - atsmēja Juris, - es pat nebrīnos, kāpēc tas bērniņš bija tik saldi iemidzis. Viņa ir tīrākās miega zāles. Diemžēl ar ausīs džinkstošiem blakus efektiem.

Gar šoseju iet nevajadzēja pārāk ilgi. Viņus ātri vien paņēma mašīnā pāris pusmūža onkuļu, kuriem radio skanēja kasete ar Elvisu Presliju. Rokenrola karaļa attēls atradās arī uz gaisa atsvaidzinātāja pie priekšējā spoguļa. Viņi paziņoja, ka izmetīs abus ārā pie pagrieziena uz Alūksni un pievērsās paši savām sarunām. Sarunas risinājās par karburatoriem, ceļamkrāniem, javu un kartupeļiem. Pa vidu pāris reizes tika iesaistīts Elviss. Bet neņemot vērā Elvisu, brauciens bija diezgan garlaicīgs. Melisa to pavadīja pa logu vērojot garām slīdošās ainavas, bet Juris, vērojot Melisas labo kāju, un domāja. Viņa domas gan nekā nebija saistītas ar Melisas labo kāju vai kurpi. Tās bija saistītas ar visu šo kreiso piedzīvojumu. Kopš viņš bija izgājis no mājām piektdienas rītā, nekas nebija noticis tā kā pierasts. Un viņš pat nesūdzējās. Nebija jau arī par ko. Viņš bija pavadījis labu nakti Borderrockā un tagad braukāja apkārt kopā ar jauniegūtu draudzeni. Nedaudz urdīja domas par to, kāpēc vēl neviens no mājām nav piezvanījis, lai uzzinātu kur viņš vazājas. Bet varbūt viņi vienkārši domāja, ka viņš kā parasti būs atpakaļ svētdien. Jura māte bija darbaholiķe tāpat kā viņa tēvs. Viņa vienīgais pienākums pret vecākiem bija atrādīt atzīmju izrakstu nedēļas beigās un nesaņemt vai saņemt kabatas naudu vai mājas arestu, atkarībā no atzīmēm. Un kopš 16 gadu vecuma sasniegšanas, no šāda vecuma cilvēks var atrasties uz ielas pēc vienpadsmitiem vakarā, vecāki atcēla arī aizliegumu būt mājās ap desmitiem. Juris šo atļauju vienmēr bija izmantojis, tomēr dažos mirkļos, kā, piemēram, šoreiz, viņš būtu atdevis visas atļaujas, lai vecāki vismaz reizi viņam piezvanītu un paprasītu, vai viss ir kārtībā.