-Ir viens iemesls, kāpēc es priecājos dzīvot civilizētā pasaulē. Te ir pieejamas garšvielas un silts ēdiens. Vispār uguni un ceptu gaļu var dabūt arī tad, ja kādā kokā nav iespēris zibens, - Melisa noteica.
-Nu tādas ekstras bija jau arī viduslaikos, - piebilda Juris.
-Es šaubos vai viņi tad pazina frī kartupeļus, - un, kā apstiprinādama kartupeļu nepieciešamību, viņa vienu tādu iesvieda mutē. – Burvīgi. Vispār, mēs esam pilsētā, tāpēc rodas jautājums, ko mēs darīsim tālāk?
Jura ierosinājums bija drēbju veikali, kas atradās otrajā stāvā. Melisa gan mēģināja iebilst, bet Juris pietiekami pamatoti uzstāja. Kā nekā viņš tomēr nebija pietiekami sagatavojies vairāku dienu pārbraucienam. Trūka kaut vai tādu apģērba gabalu, kā svaigu zeķu un ne tikai.
Tikai tik drīz viņi nesāka savu pārgājienu pa veikaliem. Viņus pie krēsliem turēja apēstā ēdiena svars. Kuņģis lēnām sagremoja pārtiku, un tas savukārt paņēma visu pārējo enerģiju. Melisa pat izstrādāja domu par guļamēdnīcas izstrādāšanu.
-Tur būtu lielas, lielas porcijas un krēslus viegli varētu pārveidot par gultām un pēc ēšanas pagulēt, - pati meitene jau bija nolikusi galvu uz galda. Tomēr Juris neļāva viņai aizmigt, kaut vai tāpēc, ka tad arī viņš pats iemigtu.
Kad abi jutās pietiekami spējīgi pakustēties nedaudz ātrāk par gliemežiem, viņi saņēmās veikt kāpienu līdz otrajam stāvam. Tur tiešām bija vairāki apģērbu veikali. Sākotnējais Jura mēģinājums nopirkt zeķes un citus nepieciešamos apģērba gabalus, beidzās ar traku vandīšanos pa veikaliem. Melisa viņam piedāvāja visneiedomājamākos apģērba gabalus, sākot no garām sieviešu zeķēm, līdz pat rozā stringiem. Juris atriebjoties par piedāvājumiem pierunāja Melisu uzvilkt pieguļošas lateksa bikses. Un ar šīm, vēl nevainīgajām lateksa biksēm sākās nekontrolēta pārģērbšanās tūre. Starp daudzajiem parastajiem apģērba gabaliem viņi spēja atrast visdīvainākos. Pēc ilgas pierunāšanas Juris pat piekrita uzvilkt rozā kleitiņu ar daudzām rišiņām, kas viņam diezgan labi piestāvēja. Savukārt Melisa iemēģināja to, kā viņa izskatītos, ja būtu rokere. Juris centās arī iejusties saldā puiša ādā, liekot spogulim gandrīz vai pārcukuroties. Melisa viņam piespēlēja, ieģērbjoties apspīlētās gaišās džinsu biksēs, ar spīdīgu jostu un baltu krekliņu, uz kura bija uzzīmēts playboy zaķis.
-Zini, ja mani kāds tagad redzētu, tad noteikti nosmietu mani no zemes virsas, - Juris pārliecināti apgalvoja.
-Tu smagi maldies, tevi vienkārši neatpazītu, - smējās Melisa.
-Kurš nu runātu, tu neesi domājusi par saldās meitenes karjeru? Tu tam izskaties kā radīta.
Un to pasakot Jurim nācās izvairīties no viņa virzienā mestām zeķēm. Nākošais fantastiskais apģērba gabals, ko viņiem izdevās atrast, bija pieguļošas, spilgti rozā bikses. Ieraudzīdama tajās Juri, Melisa gandrīz nespēja paelpot no smiekliem. Lieki teikt, ka bikses viņam derēja kā uzlietas. Mugurā viņš vēl uzvilka ādas jaku. Šis skats tika arī iemūžināts Jura telefonā ar nosacījumu, ka to nekad un nekādos apstākļos neviens neredzēs.
Veikalu „ķemmēšanai” beidzoties Melisa pati bija nopirkusi sev jaunu jostu un lielu salmu cepuri ar ļoti platām malām. Juris pats bija apbruņojies ar vairākiem zeķu pāriem un dažām svaigām apakšbiksēm. Vismaz tagad viņš jutās nodrošinājies ar higiēnu atlikušajām ceļojuma dienām.
Tā kā līdz krēslai vēl bija pamatīgs laiks viņi nolēma aiziet līdz tuvējam ezeram. Tuvu, šajā gadījumā nozīmēja vairāku kilometru attālumā.
-Galvenais ir virzīties uz lielo metāla štruntiņu, - teica Juris norādīdams uz augstu torni viņiem priekšā. Ceļš bija samērā paugurains. Vismaz viņiem abiem iestrādājās paradums lejā no kalna skriet un, beidzot skriet, atkrist zemē un mēģināt atvilkt elpu. To varēja uzskatīt arī par metodi, kā sadedzināt iepriekš uzkrātās kalorijas. It kā kādam no viņiem tas būtu vajadzīgs. Beigu beigās viņi nogriezās pa labi, no viena smilšaina ceļa uz otru. Jāpiebilst, ka Melisas šķavas bija mazinājušās tikai veikalā, bet ejot tās bija atsākušās ar jaunu spēku. Pēc pāris minūšu gājiena skatienam pavērās ezers. Krasts bija smilšains un lēzens. Pie paša krasta no ūdens rēgojās ārā pāris akmeņi. Tos Melisa izmantoja, lai tiktu pie dziļāka ūdens sejas un roku nomazgāšanai.
-Šī vieta ir samērā piemīlīga – meitene atzina, - bet citur pie krasta arī ir iespējams piekļūt?
-Es īsti nezinu, - aizdomājās Juris, - toreiz, kad es te biju, daži cilvēki gāja iekšā mežā dzert. Kaut kur tajā virzienā.
Melisa paskatījās tur, kur norādīja Juris. Piegājusi pie vietas, kur sākās zāle un krūmi, viņa ieraudzīja nelielu taciņu.
-Nāc ejam!
Vēl pirms puisis bija paspējis iebilst, viņa jau bija tikusi krietnu gabaliņu uz priekšu. Iešana nebija pārāk viegla, jo taciņa bija nelīdzena un krūmu zari sitās sejā. Turklāt zem kājām čirkstēja gliemeži, lai kā censtos uz viņiem neuzkāpt.
-Ļaunā meitene, nemin uz nabaga gliemežiem, - iesmējās Juris, - citādāk tevi iesūdzēs gliemežu tiesā.
Tikai tajā pašā mirklī arī pats Juris uzkāpa uz gliemeža. Un nu gliemežu skarbās tiesas priekšā nāktos stāties viņiem abiem. Pēc pamatīga gājiena viņi ezera malā atrada nelielu laukumu. Tur bija pāris nokrituši koki, kā paredzēti sēdēšanai, un sen izdzisis ugunskurs. Netālu mētājās arī šņabja pudele un sulas paka. Tiem starp vidu bija iedurts iesms.
-Un te mēs atpūtīsimies! – paziņoja Melisa. Viņi iekārtojās uz nokritušajiem kokiem. Kādu laiku abi sēdēja klusumā. Melisa bakstīja ar iesmu smiltis un zīmēja tajā dažādas zīmes. Tad viņa pēkšņi ierunājās, - Šī vieta man atgādina mājas. Arī tur bija pie ūdens tāda aizaugusi vieta, kur es mēdzu aizklīst, kad viss pārāk sakrita uz nerviem.
-Tas bija bieži?
- Pēdējos gados tā bija lielākajā daļā no vakariem. Tā vieta vismaz mani pieņēma un nenieka neteica. Nebija pat paša mazākā pārmetuma par nepiemērotu skatienu vai vārdu. Dabai ir tāds patīkams paradums, nepievērst man uzmanību.
-Laikam pārāk daudz uzmanības ir tikpat slikti, kā tad, ja tās ir par maz.
-Kāpēc tev tā šķiet?
-Grūta pieredze, - Juris atbildēja, bet pēc īsa klusuma brīža viņš Melisai pastāstīja par saviem vecākiem. Tā stāstot viņš sajutās diezgan muļķīgi un likās, ka tūlīt Melisa, tāpat kā visi citi, pateiks to, lai viņš neuztraucas un izmanto brīvību.
-Tu gribi teikt, ka tu neesi bijis mājās trīs dienas un viņi nav likušies, ne zinis?
-Nu jā, un es neesmu pārliecināts, vai viņi vispār zina kur es atrodos.
-Tas ir briesmīgi, - Melisa iesaucās un apkrita puisim ap kaklu ciešā apskāvienā. – Kā viņi var neapzināties, ka viņiem ir tik foršs dēls, kuram ir nepieciešama uzmanība?
-Es jau esmu pie tā pieradis, - atbildēja Juris. Tomēr nemēģināja atbrīvoties no Melisas apskāviena. Viņam likās nepierasti, ka viņš ir spējis tā uzticēties, pavisam nesen satiktai meitenei, turklāt saņemt no viņas puses patiesu līdzjūtību. Pasaule bija izlēmusi runāt pretī pati sev. Kad Melisa atlaida apskāvienu, Juris uz mirkli jutās tā, it kā viņam pietrūktu kaut kas ļoti svarīgs.
-Bet kā ir ar Tevi? – viņš klusā balsī pajautāja Melsiai, - Vai kāds uztraucas tev esot tik ilgi prom?
Uz mirkli Jurim likās, ka viņa neatbildēs, tāpat kā toreiz pie Valkas. Bet viņa pēc neilga klusuma brīža ierunājās.
-Viņi droši vien, ka uztraucās. Bet viņu uztraukums nav gādīgs. Drīzāk pienākuma uztraukums par kādu, par ko ir jārūpējas. Diezgan nomācoši patiesībā.
-Tu viņiem vismaz atstāji kādu zīmīti par to, ka aizgāji?
-Jā, un pirmajās dienās vakaros aizsūtīju īsziņu par to, ka man vēl visi kauliņi ir klāt. Bet tad man arī izslēdzās telefons, un es varu vismaz atpūsties. Zini, visas atbildes īsziņas bija par to, ka es esmu nepateicīga maita tā aizmukdama un man ir jāatgriežas mājās.
-Bet kādreiz, taču tev tas būs jāizdara, - atgādināja Juris.
-Ne tik drīz. Tūlīt sāksies skola un es iekārtošos dzīvot Rīgā. Skolas lietām un īres viņi, ka gādīgie vecāki, man pārskaitīs naudu, un droši vien pati arī sākšu kaut kur piestrādāt. Turklāt, viss dzīvei nepieciešamais man atrodas somā tajā šķūnī. Esmu minimālisma piekritēja, - viņa iesmējās.
Atbildes vietā Juris viņai mierinoši aplika rokas ap pleciem. Sīkāk viņš vairs neko nejautāja, jo juta, ka Melisa pati pastāstīs to, ko vēlēsies, lai viņš uzzina. Viņš piespieda savu galvu klāt Melisas matiem un ieelpoja to smaržu. Nedaudz šampūna un daudz dabas.
Pati meitene sen nebija jutusies tik droša. Viņa beidzot kādam uzticēja kaut vai nedaudz no tā, kas viņu iekšienē mocīja. Turklāt Juris mācēja labi klausīties un neko neteikt tad, kad tas nebija nepieciešams.
Pēc laika sarunas atsākās. Tikai šoreiz par mazāk nopietnām tēmām, kā, piemēram, gliemežu tiesu un šņabja pudeles stāstu. Viņi izdomāja stāstu par to, ka šņabja pudele uzkrita uz galvas gliemežu galvenajam kurpniekam, tāpēc viņš pudeli iesūdzēja gliemežtiesā. Tur šņabja pudele mēģināja sevi attaisnot ar to, ka viņai galvā bija šņabis, kurš tai lika darīt lietas. Bet gliemežu tiesa to nepieņēma, kā vainu mīkstinošu faktoru, un notiesāja šņabja pudeli uz mūža ieslodzījumu aiz vienas restes - iesma.
Nākošā loģiskā doma bija par iešanu atpakaļ uz naktsmītnes pusi. Pa ceļam gan viņi paspēja pavārtīties pļavā. Melisa izteicās, ka pļava ir vienīgā vieta, kur var tā tiešām no visas sirds izvārtīties un uztaisīt zāles eņģelīšus.
Atpakaļceļš kā vienmēr likās īsāks. Ejot cauri pilsētai viņi iegriezās veikalā un nopirka katrs pa saldējumam. Juris, gan uztraucoties par Melisas šķavām, šo domu neatbalstīja, bet meitenei piemita apbrīnojamas pierunāšanas spējas. Savās naktsmājās viņi atgriezās ap vienpadsmitiem vakarā. Viss jau bija pilnīgi kluss un tumšs. Neviens no viņiem neizjuta īpašu vēlmi pārbaudīt, vai mājas saimnieki jau guļ, tāpēc viņi tik klusu, cik vien varēja ieslīdēja iekšā šķūnī. Uz siena uzklātas, bija uzradušās pāris vilnas segas. Šis fakts jauniešus tiešām iepriecināja. Uzlīduši sienaugšā viņi izritināja guļammaisus, apsedzās ar siltajām segām un ierušinājās sienā. Visapkārt patīkami smaržoja siens, un šķūņa iekšienē valdīja patīkami miegaina krēsla.
Kādu laiku mēģinot iemigt Juris sajuta pieskārienu pie savas sejas, kas viņam lika salēkties. Tā izrādījās Melisa. Viņu pēkšņi tumsā bija pārņēmusi baisa vienatnes sajūta. Galvā nāca domas par to, ka Juris varētu nogrimt sienā un viņa paliktu viena pati. Juris mierinot saņēma viņas roku. Tā vismaz viņa varēja būt droša, ka turpat blakus ir cilvēks ar miesu, asinīm un nedaudz raupjām plaukstām. Tā sadevušies rokās viņi arī iemiga.
Nākošajā rītā Juri pamodināja vairākas šķavas. Melisa sēdēja iespiedusi seju rokās un mēģināja apturēt jaunus šķaudienus. Tas sanāca ne pārāk veiksmīgi. Arī viņas acis bija galīgi sasārtušas.
-Labrīt, - viņa teica, pamanīdama, ka Juris ir pamodies, - liekas, ka pa nakti man degunā kāds būtu sabāzis vati.
-Labrīt, un nabadzīte, - Juris atbildēja un padeva viņai no somas izvilktu papīra kabatas lakatiņu paciņu.
-Paldies.
Viņai neizdevās apspiest šķavas līdz izkļūšanai no šķūņa. Izejot tās, kā uz burvju mājiena pierima. Ārā bija vēss vasaras rīts. Lai nenosaltu, Melisai nācās ieiet atpakaļ, pakaļ jakai. Ieejot šķūnī no tā atkal sāka skanēt šķaudīšana.
-Interesanti, - Juris pie sevis noteica. – Melisa, paklau, ieej vēlreiz šķūnī.
Viņa iegāja iekšā un atkal sāka šķaudīt.
-Tagad iznāc ārā.
Viņa iznāca ārā un šķavas pierimās.
-Tagad atkārto eksperimentu vēlreiz.
Un rezultāti bija tieši tādi paši.
-Zini, mana dārgā, man liekas, ka tev ir nevis iesnas, bet alerģija, - Juris viszinīgi noteica.
-Pret ko?!
-Nezinu, bet pret kaut ko, kas bija šķūnī, uz ceļiem un daļā no mašīnām.
-Tad varētu būt putekļi, bet agrāk nekas tāds nebija noticis, - Melisa vēl šaubījās.
-Bet agrāk, tu droši vien ar viņiem tik daudz nesaskāries, - Juris argumentēja.
-Un ko man tagad darīt? Tas nozīmē, ka pret šķavām īsti nav iespējams cīnīties, ja tas, no kā es šķaudu ir visapkārt.
-Man ir ideja, - Juris atbildēja un sāka rakāties pa somu. Drīz viņš no turienes izvilka sarkanu lakatu.
-Nedaudz izskatīsies pēc mežonīgo rietumu filmas, it īpaši ar to cepuri, bet vajadzētu nostrādāt, - viņš teica apsienot lakatu ap Melisas degunu un muti. Pēc šīs apstrādes Melisa vēlreiz iegāja siena šķūnī. Šaudīšana atsākās, bet ne tik intensīvi un vēl bija kontrolējama. Meitene uzkāpa sienaugšā lai savāktu mantas, kad pamanīja tālākajā šķūņa galā interesantus augus, karājamies no griestiem.
-Zini, man liekas, ka es sapratu, kāpēc mūs tik daudzas reizes brīdināja nenosvilināt šķūni, - Melisa uzsauca Jurim, - šeit tā jauki zālīte kaltējās.
Pāris sekunžu laikā puisis bija augšā blakus meitenei un apstiprināja viņas vārdus. Pēc neilga apspriedes brīža viņi izlēma, ka dažu lapiņu iztrūkums, nevienam īpaši nekaitēs. Turklāt viņiem priekšā vēl bija gaidāms ilgs ceļš, kurā laiku kaut kā vajadzēs aizpildīt. Ierunājoties par ceļu, Melis ierunājās par to, ka varētu doties uz Siguldu.
Viņi savāca mantas, salocīja segas un jau sāka apsvērt iespēju atstāt pateicības pilnu zīmīti, kad Melisa izdzirda suņa riešanu ārā. Protams, suns bija pamodies kopā ar saimnieku un nu abi devās mašīnas virzienā. Tagad labrīta vēlējumi un pateicības izskanēja mutiski. Juris arī pastāstīja, kā viņi bija atraduši šķavu cēloni, bet nelikās, ka onkuli, tas īpaši interesētu.
-Tik un tā labi, ka meitēns negulēja uz zemes, - viņš atbildēja, pamāja ardievas ar roku un pagriezies devās savās gaitās. Bet Melisa ar Juri gāja uz Alūksni paēst brokastis pirms tālā ceļa.
-Nu tādas ekstras bija jau arī viduslaikos, - piebilda Juris.
-Es šaubos vai viņi tad pazina frī kartupeļus, - un, kā apstiprinādama kartupeļu nepieciešamību, viņa vienu tādu iesvieda mutē. – Burvīgi. Vispār, mēs esam pilsētā, tāpēc rodas jautājums, ko mēs darīsim tālāk?
Jura ierosinājums bija drēbju veikali, kas atradās otrajā stāvā. Melisa gan mēģināja iebilst, bet Juris pietiekami pamatoti uzstāja. Kā nekā viņš tomēr nebija pietiekami sagatavojies vairāku dienu pārbraucienam. Trūka kaut vai tādu apģērba gabalu, kā svaigu zeķu un ne tikai.
Tikai tik drīz viņi nesāka savu pārgājienu pa veikaliem. Viņus pie krēsliem turēja apēstā ēdiena svars. Kuņģis lēnām sagremoja pārtiku, un tas savukārt paņēma visu pārējo enerģiju. Melisa pat izstrādāja domu par guļamēdnīcas izstrādāšanu.
-Tur būtu lielas, lielas porcijas un krēslus viegli varētu pārveidot par gultām un pēc ēšanas pagulēt, - pati meitene jau bija nolikusi galvu uz galda. Tomēr Juris neļāva viņai aizmigt, kaut vai tāpēc, ka tad arī viņš pats iemigtu.
Kad abi jutās pietiekami spējīgi pakustēties nedaudz ātrāk par gliemežiem, viņi saņēmās veikt kāpienu līdz otrajam stāvam. Tur tiešām bija vairāki apģērbu veikali. Sākotnējais Jura mēģinājums nopirkt zeķes un citus nepieciešamos apģērba gabalus, beidzās ar traku vandīšanos pa veikaliem. Melisa viņam piedāvāja visneiedomājamākos apģērba gabalus, sākot no garām sieviešu zeķēm, līdz pat rozā stringiem. Juris atriebjoties par piedāvājumiem pierunāja Melisu uzvilkt pieguļošas lateksa bikses. Un ar šīm, vēl nevainīgajām lateksa biksēm sākās nekontrolēta pārģērbšanās tūre. Starp daudzajiem parastajiem apģērba gabaliem viņi spēja atrast visdīvainākos. Pēc ilgas pierunāšanas Juris pat piekrita uzvilkt rozā kleitiņu ar daudzām rišiņām, kas viņam diezgan labi piestāvēja. Savukārt Melisa iemēģināja to, kā viņa izskatītos, ja būtu rokere. Juris centās arī iejusties saldā puiša ādā, liekot spogulim gandrīz vai pārcukuroties. Melisa viņam piespēlēja, ieģērbjoties apspīlētās gaišās džinsu biksēs, ar spīdīgu jostu un baltu krekliņu, uz kura bija uzzīmēts playboy zaķis.
-Zini, ja mani kāds tagad redzētu, tad noteikti nosmietu mani no zemes virsas, - Juris pārliecināti apgalvoja.
-Tu smagi maldies, tevi vienkārši neatpazītu, - smējās Melisa.
-Kurš nu runātu, tu neesi domājusi par saldās meitenes karjeru? Tu tam izskaties kā radīta.
Un to pasakot Jurim nācās izvairīties no viņa virzienā mestām zeķēm. Nākošais fantastiskais apģērba gabals, ko viņiem izdevās atrast, bija pieguļošas, spilgti rozā bikses. Ieraudzīdama tajās Juri, Melisa gandrīz nespēja paelpot no smiekliem. Lieki teikt, ka bikses viņam derēja kā uzlietas. Mugurā viņš vēl uzvilka ādas jaku. Šis skats tika arī iemūžināts Jura telefonā ar nosacījumu, ka to nekad un nekādos apstākļos neviens neredzēs.
Veikalu „ķemmēšanai” beidzoties Melisa pati bija nopirkusi sev jaunu jostu un lielu salmu cepuri ar ļoti platām malām. Juris pats bija apbruņojies ar vairākiem zeķu pāriem un dažām svaigām apakšbiksēm. Vismaz tagad viņš jutās nodrošinājies ar higiēnu atlikušajām ceļojuma dienām.
Tā kā līdz krēslai vēl bija pamatīgs laiks viņi nolēma aiziet līdz tuvējam ezeram. Tuvu, šajā gadījumā nozīmēja vairāku kilometru attālumā.
-Galvenais ir virzīties uz lielo metāla štruntiņu, - teica Juris norādīdams uz augstu torni viņiem priekšā. Ceļš bija samērā paugurains. Vismaz viņiem abiem iestrādājās paradums lejā no kalna skriet un, beidzot skriet, atkrist zemē un mēģināt atvilkt elpu. To varēja uzskatīt arī par metodi, kā sadedzināt iepriekš uzkrātās kalorijas. It kā kādam no viņiem tas būtu vajadzīgs. Beigu beigās viņi nogriezās pa labi, no viena smilšaina ceļa uz otru. Jāpiebilst, ka Melisas šķavas bija mazinājušās tikai veikalā, bet ejot tās bija atsākušās ar jaunu spēku. Pēc pāris minūšu gājiena skatienam pavērās ezers. Krasts bija smilšains un lēzens. Pie paša krasta no ūdens rēgojās ārā pāris akmeņi. Tos Melisa izmantoja, lai tiktu pie dziļāka ūdens sejas un roku nomazgāšanai.
-Šī vieta ir samērā piemīlīga – meitene atzina, - bet citur pie krasta arī ir iespējams piekļūt?
-Es īsti nezinu, - aizdomājās Juris, - toreiz, kad es te biju, daži cilvēki gāja iekšā mežā dzert. Kaut kur tajā virzienā.
Melisa paskatījās tur, kur norādīja Juris. Piegājusi pie vietas, kur sākās zāle un krūmi, viņa ieraudzīja nelielu taciņu.
-Nāc ejam!
Vēl pirms puisis bija paspējis iebilst, viņa jau bija tikusi krietnu gabaliņu uz priekšu. Iešana nebija pārāk viegla, jo taciņa bija nelīdzena un krūmu zari sitās sejā. Turklāt zem kājām čirkstēja gliemeži, lai kā censtos uz viņiem neuzkāpt.
-Ļaunā meitene, nemin uz nabaga gliemežiem, - iesmējās Juris, - citādāk tevi iesūdzēs gliemežu tiesā.
Tikai tajā pašā mirklī arī pats Juris uzkāpa uz gliemeža. Un nu gliemežu skarbās tiesas priekšā nāktos stāties viņiem abiem. Pēc pamatīga gājiena viņi ezera malā atrada nelielu laukumu. Tur bija pāris nokrituši koki, kā paredzēti sēdēšanai, un sen izdzisis ugunskurs. Netālu mētājās arī šņabja pudele un sulas paka. Tiem starp vidu bija iedurts iesms.
-Un te mēs atpūtīsimies! – paziņoja Melisa. Viņi iekārtojās uz nokritušajiem kokiem. Kādu laiku abi sēdēja klusumā. Melisa bakstīja ar iesmu smiltis un zīmēja tajā dažādas zīmes. Tad viņa pēkšņi ierunājās, - Šī vieta man atgādina mājas. Arī tur bija pie ūdens tāda aizaugusi vieta, kur es mēdzu aizklīst, kad viss pārāk sakrita uz nerviem.
-Tas bija bieži?
- Pēdējos gados tā bija lielākajā daļā no vakariem. Tā vieta vismaz mani pieņēma un nenieka neteica. Nebija pat paša mazākā pārmetuma par nepiemērotu skatienu vai vārdu. Dabai ir tāds patīkams paradums, nepievērst man uzmanību.
-Laikam pārāk daudz uzmanības ir tikpat slikti, kā tad, ja tās ir par maz.
-Kāpēc tev tā šķiet?
-Grūta pieredze, - Juris atbildēja, bet pēc īsa klusuma brīža viņš Melisai pastāstīja par saviem vecākiem. Tā stāstot viņš sajutās diezgan muļķīgi un likās, ka tūlīt Melisa, tāpat kā visi citi, pateiks to, lai viņš neuztraucas un izmanto brīvību.
-Tu gribi teikt, ka tu neesi bijis mājās trīs dienas un viņi nav likušies, ne zinis?
-Nu jā, un es neesmu pārliecināts, vai viņi vispār zina kur es atrodos.
-Tas ir briesmīgi, - Melisa iesaucās un apkrita puisim ap kaklu ciešā apskāvienā. – Kā viņi var neapzināties, ka viņiem ir tik foršs dēls, kuram ir nepieciešama uzmanība?
-Es jau esmu pie tā pieradis, - atbildēja Juris. Tomēr nemēģināja atbrīvoties no Melisas apskāviena. Viņam likās nepierasti, ka viņš ir spējis tā uzticēties, pavisam nesen satiktai meitenei, turklāt saņemt no viņas puses patiesu līdzjūtību. Pasaule bija izlēmusi runāt pretī pati sev. Kad Melisa atlaida apskāvienu, Juris uz mirkli jutās tā, it kā viņam pietrūktu kaut kas ļoti svarīgs.
-Bet kā ir ar Tevi? – viņš klusā balsī pajautāja Melsiai, - Vai kāds uztraucas tev esot tik ilgi prom?
Uz mirkli Jurim likās, ka viņa neatbildēs, tāpat kā toreiz pie Valkas. Bet viņa pēc neilga klusuma brīža ierunājās.
-Viņi droši vien, ka uztraucās. Bet viņu uztraukums nav gādīgs. Drīzāk pienākuma uztraukums par kādu, par ko ir jārūpējas. Diezgan nomācoši patiesībā.
-Tu viņiem vismaz atstāji kādu zīmīti par to, ka aizgāji?
-Jā, un pirmajās dienās vakaros aizsūtīju īsziņu par to, ka man vēl visi kauliņi ir klāt. Bet tad man arī izslēdzās telefons, un es varu vismaz atpūsties. Zini, visas atbildes īsziņas bija par to, ka es esmu nepateicīga maita tā aizmukdama un man ir jāatgriežas mājās.
-Bet kādreiz, taču tev tas būs jāizdara, - atgādināja Juris.
-Ne tik drīz. Tūlīt sāksies skola un es iekārtošos dzīvot Rīgā. Skolas lietām un īres viņi, ka gādīgie vecāki, man pārskaitīs naudu, un droši vien pati arī sākšu kaut kur piestrādāt. Turklāt, viss dzīvei nepieciešamais man atrodas somā tajā šķūnī. Esmu minimālisma piekritēja, - viņa iesmējās.
Atbildes vietā Juris viņai mierinoši aplika rokas ap pleciem. Sīkāk viņš vairs neko nejautāja, jo juta, ka Melisa pati pastāstīs to, ko vēlēsies, lai viņš uzzina. Viņš piespieda savu galvu klāt Melisas matiem un ieelpoja to smaržu. Nedaudz šampūna un daudz dabas.
Pati meitene sen nebija jutusies tik droša. Viņa beidzot kādam uzticēja kaut vai nedaudz no tā, kas viņu iekšienē mocīja. Turklāt Juris mācēja labi klausīties un neko neteikt tad, kad tas nebija nepieciešams.
Pēc laika sarunas atsākās. Tikai šoreiz par mazāk nopietnām tēmām, kā, piemēram, gliemežu tiesu un šņabja pudeles stāstu. Viņi izdomāja stāstu par to, ka šņabja pudele uzkrita uz galvas gliemežu galvenajam kurpniekam, tāpēc viņš pudeli iesūdzēja gliemežtiesā. Tur šņabja pudele mēģināja sevi attaisnot ar to, ka viņai galvā bija šņabis, kurš tai lika darīt lietas. Bet gliemežu tiesa to nepieņēma, kā vainu mīkstinošu faktoru, un notiesāja šņabja pudeli uz mūža ieslodzījumu aiz vienas restes - iesma.
Nākošā loģiskā doma bija par iešanu atpakaļ uz naktsmītnes pusi. Pa ceļam gan viņi paspēja pavārtīties pļavā. Melisa izteicās, ka pļava ir vienīgā vieta, kur var tā tiešām no visas sirds izvārtīties un uztaisīt zāles eņģelīšus.
Atpakaļceļš kā vienmēr likās īsāks. Ejot cauri pilsētai viņi iegriezās veikalā un nopirka katrs pa saldējumam. Juris, gan uztraucoties par Melisas šķavām, šo domu neatbalstīja, bet meitenei piemita apbrīnojamas pierunāšanas spējas. Savās naktsmājās viņi atgriezās ap vienpadsmitiem vakarā. Viss jau bija pilnīgi kluss un tumšs. Neviens no viņiem neizjuta īpašu vēlmi pārbaudīt, vai mājas saimnieki jau guļ, tāpēc viņi tik klusu, cik vien varēja ieslīdēja iekšā šķūnī. Uz siena uzklātas, bija uzradušās pāris vilnas segas. Šis fakts jauniešus tiešām iepriecināja. Uzlīduši sienaugšā viņi izritināja guļammaisus, apsedzās ar siltajām segām un ierušinājās sienā. Visapkārt patīkami smaržoja siens, un šķūņa iekšienē valdīja patīkami miegaina krēsla.
Kādu laiku mēģinot iemigt Juris sajuta pieskārienu pie savas sejas, kas viņam lika salēkties. Tā izrādījās Melisa. Viņu pēkšņi tumsā bija pārņēmusi baisa vienatnes sajūta. Galvā nāca domas par to, ka Juris varētu nogrimt sienā un viņa paliktu viena pati. Juris mierinot saņēma viņas roku. Tā vismaz viņa varēja būt droša, ka turpat blakus ir cilvēks ar miesu, asinīm un nedaudz raupjām plaukstām. Tā sadevušies rokās viņi arī iemiga.
Nākošajā rītā Juri pamodināja vairākas šķavas. Melisa sēdēja iespiedusi seju rokās un mēģināja apturēt jaunus šķaudienus. Tas sanāca ne pārāk veiksmīgi. Arī viņas acis bija galīgi sasārtušas.
-Labrīt, - viņa teica, pamanīdama, ka Juris ir pamodies, - liekas, ka pa nakti man degunā kāds būtu sabāzis vati.
-Labrīt, un nabadzīte, - Juris atbildēja un padeva viņai no somas izvilktu papīra kabatas lakatiņu paciņu.
-Paldies.
Viņai neizdevās apspiest šķavas līdz izkļūšanai no šķūņa. Izejot tās, kā uz burvju mājiena pierima. Ārā bija vēss vasaras rīts. Lai nenosaltu, Melisai nācās ieiet atpakaļ, pakaļ jakai. Ieejot šķūnī no tā atkal sāka skanēt šķaudīšana.
-Interesanti, - Juris pie sevis noteica. – Melisa, paklau, ieej vēlreiz šķūnī.
Viņa iegāja iekšā un atkal sāka šķaudīt.
-Tagad iznāc ārā.
Viņa iznāca ārā un šķavas pierimās.
-Tagad atkārto eksperimentu vēlreiz.
Un rezultāti bija tieši tādi paši.
-Zini, mana dārgā, man liekas, ka tev ir nevis iesnas, bet alerģija, - Juris viszinīgi noteica.
-Pret ko?!
-Nezinu, bet pret kaut ko, kas bija šķūnī, uz ceļiem un daļā no mašīnām.
-Tad varētu būt putekļi, bet agrāk nekas tāds nebija noticis, - Melisa vēl šaubījās.
-Bet agrāk, tu droši vien ar viņiem tik daudz nesaskāries, - Juris argumentēja.
-Un ko man tagad darīt? Tas nozīmē, ka pret šķavām īsti nav iespējams cīnīties, ja tas, no kā es šķaudu ir visapkārt.
-Man ir ideja, - Juris atbildēja un sāka rakāties pa somu. Drīz viņš no turienes izvilka sarkanu lakatu.
-Nedaudz izskatīsies pēc mežonīgo rietumu filmas, it īpaši ar to cepuri, bet vajadzētu nostrādāt, - viņš teica apsienot lakatu ap Melisas degunu un muti. Pēc šīs apstrādes Melisa vēlreiz iegāja siena šķūnī. Šaudīšana atsākās, bet ne tik intensīvi un vēl bija kontrolējama. Meitene uzkāpa sienaugšā lai savāktu mantas, kad pamanīja tālākajā šķūņa galā interesantus augus, karājamies no griestiem.
-Zini, man liekas, ka es sapratu, kāpēc mūs tik daudzas reizes brīdināja nenosvilināt šķūni, - Melisa uzsauca Jurim, - šeit tā jauki zālīte kaltējās.
Pāris sekunžu laikā puisis bija augšā blakus meitenei un apstiprināja viņas vārdus. Pēc neilga apspriedes brīža viņi izlēma, ka dažu lapiņu iztrūkums, nevienam īpaši nekaitēs. Turklāt viņiem priekšā vēl bija gaidāms ilgs ceļš, kurā laiku kaut kā vajadzēs aizpildīt. Ierunājoties par ceļu, Melis ierunājās par to, ka varētu doties uz Siguldu.
Viņi savāca mantas, salocīja segas un jau sāka apsvērt iespēju atstāt pateicības pilnu zīmīti, kad Melisa izdzirda suņa riešanu ārā. Protams, suns bija pamodies kopā ar saimnieku un nu abi devās mašīnas virzienā. Tagad labrīta vēlējumi un pateicības izskanēja mutiski. Juris arī pastāstīja, kā viņi bija atraduši šķavu cēloni, bet nelikās, ka onkuli, tas īpaši interesētu.
-Tik un tā labi, ka meitēns negulēja uz zemes, - viņš atbildēja, pamāja ardievas ar roku un pagriezies devās savās gaitās. Bet Melisa ar Juri gāja uz Alūksni paēst brokastis pirms tālā ceļa.
akdievs. Tu gulēji, šito rakstot, vai ne.? :D
AtbildētDzēstbet man patika... ^^ un yay, tu mani paklausīji. tizlās alerģijas. :D
starp citu. Tu zināji, ka Tev ir 7. un 9. nodaļa, bet nav 8.? :D