Paziņojums!

Uz neilgu laiku metu šito nost. Slodze sanāk liela, tomēr apsolu drīzumā turpināt. 

35. nodaļa. Vecāku būšana.

Nākošā nedēļa bija darbu pilna. Tuvojoties semestra beigām skolā gāja vaļā īsta elle. Skolotāji uzskatīja, ka mācoties vidusskolā, visiem nāk klāt vēl pāris stundas dienā un miegs nav nepieciešama parādība. Melisa apvienojot skolu ar darbu bija pilnīgi nodzīta. Tāpēc arī pilnīga pārvākšanās tika pārcelta pāris nedēļas vēlāk, bet sīkāka gatavošanās notika nepārtraukti.
Sestdien no rīta Melisu pamodināja telefona zvans deviņos no rīta.
-Hallo? – viņa pusaizmigusi atbildēja gatava nolamāt zvanītāju, jo tikai trijos bija varējusi aiziet gulēt.
-Labrīt, - no telefona atskanēja Jura balss, - klau, mani vecāki grib ar tevi oficiāli iepazīties un apskatīt dzīvokli? Mēs varēsim piekāpt uz pusdienām ap divpadsmitiem?
-Tu... – Melisa norija dažus rupjus vārdus, to vietā atstājot zīmīgu klusumu, - es esmu pārgurusi.
-Es zinu, bet šī ir vienīgā diena, kad viņi tiek.
-Nu labi, bet tu par to man būsi ilgi parādā, - Melisa atbildēja un nometa klausuli. Paskatījusies pulkstenī, viņa izdomāja, ka vēl vismaz stundu var pagulēt. Uzlikusi modinātāju viņa apgriezās uz otriem sāniem un iemiga pavisam dziļā miegā.
Juris tikmēr satraukts staigāja pa māju. Viņš nedaudz uztraucās par to, ka vecākiem tomēr varētu rasties pēkšņas aizbildnieciskas vēlmes. Vecāki arī parasti mēdz pateikt tādas lietas, ka no kauna ir zemē jāielien un jāaizrokas līdz Ķīnai.
Pienākot pulksten pus divpadsmitiem, Juris ievilcis gaisu kopā ar vecākiem izgāja no mājas.
Desmitos sāka zvanīt Melisas modinātājs. Viņa pavisam samiegojusies piecēlās un mēģināja atcerēties, kāpēc viņa bija uzlikusi modinātāju. Miglaini viņa atcerējās par telefona sarunu. Paskatījusies telefonā, viņa ieraudzīja zvanu no Jura. Nedaudz padomājusi viņa atsauca atmiņā sarunas galveno ideju – divpadsmit un viņa vecāki.
Neapmierināta viņa izgrūda sevi ārā no gultas. Tik ļoti patīkami būtu atgriezties gultā un nogulēt vēl pāris stundas apmēram līdz sešiem vakarā. Tā vietā viņa devās uz vannas istabu. Paskatījusies spogulī viņa ievaidējās. Zem acīm bija redzami tumši loki, mati veidoja ko neizdibināmu un seja izskatījās samīcīta. Īstais izskats ar kādu radīt labu iespaidu puiša vecākos.
Pēc iznākšanas no dušas viņa gan izskatījās nedaudz labāk. Seja vairs neizskatījās samīcīta un mati kārtīgi un slapji nokarājās galvas abās pusēs. Pret tumšajiem lokiem gan varētu palīdzēt tikai miegs. Mazgājoties viņa mēģināja izdomāt, ko varētu pagatavot gaidāmajiem apmeklētājiem. Viņa nespēja atsaukt atmiņā neko tādu no esošās pārtikas, kas varētu radīt iespaidu par normāliem dzīves apstākļiem. Visu nedēļu nevienam nebija bijis laika aiziet uz veikalu un pa skapjiem mētājās vien pāris roltoni un ledusskapī vietu aizņēma veca majonēze, siers un tamlīdzīgas lietas.
Mājās visi vēl gulēja. Vēlreiz pārbaudījusi skapju saturu Meitene nonāca pie secinājuma, ka nekas cits neatliks, kā aiziet uz veikalu. Saņēmusi vēl slapjos matus astē, viņa apģērbās un devās ārā. Izejot pa durvīm, viņai pretī sitās stindzinošs aukstums. Viss apkārt bija balts un tīrs. Šajā sestdienas rītā pat normāli cilvēki vēl pa ielu nestaigāja, bet Melisa aukstāka mērķa vārdā jau devās veikalu reidā.
Mūkot no aukstuma, viņa ieskrēja pirmajā mazajā pārtikas veikalā, kas patrāpījās pa ceļam. Pārtikas pirkšana nebija viņas stiprā puse, un arī tagad Melisa stāvēja un ar tukšu skatienu skatījās veikala plauktos. Kad viņa tur jau bija pavadījusi kādas desmit minūtes, zaudējot jau tā dārgo laiku, viņai palīgā nāca pārdevēja.
Sākumā sieviete gan domāja, ka viņa ir kaut ko salietojusies, jo parasti cilvēki ar tukšu skatienu neblenž pārtikas plauktos, bet, kad meitene viņai īsi visu paskaidroja, pārdevēja kļuva ļoti atsaucīga.
Pēc pailgas domāšanas un citu pircēju paralēlas apkalpošanas viņas izlēma par labu pelmeņiem. Tie bija pieklājīgi, ātri uztaisāmi un garšīgi. Klāt tika piepirkts krējums un pārdevēja vēl uz veikala rēķina piemeta klāt pāris lokus un dilles.
Kad Melisa pārnāca mājās, bija jau vienpadsmit. Palikusi tikai stunda, ko gatavoties. Pa virtuvi jau maisījās Beņķis un Šarlote. Melisa jau taisījās likt pelmeņus ledusskapī, bet tad pārdomāja un iegriezās savā istabā. Nākošajā reizē, kad Beņķis atvēra ledusskapja saldētavu, viņam pretī pavērās pelmeņu paka ar milzīgiem melniem burtiem: „NĒ!”. Noraustījis plecus viņš paņēma pāris maizes šķēles un veco majonēzi.
Melisa izlēma gatavošanu sākt pusē divpadsmitos, par cik ātrāk virtuve neattīrītos no cilvēkiem. Tikmēr viņa mēģināja istabā izvēlēties, ko vilkt mugurā. Pirmo reizi mūžā viņa jutās atbilstoša teicienam – pilns skapis ar drēbēm, bet mugurā nav ko vilkt. Viens apģērbs bija par kliedzošu, otrs par prastu, trešais nepatika viņai, bet ceturtais Jurim. Beigās viņa izlēma vilkt parastas džinsu bikses, bet kreklu izvēlēties ar aizvērtām acīm.
Pirmie pāris mēģinājumi bija pilnīgi norakstāmi, jo tops ar psihopātiskām aitām vai gaļas cirvi tomēr nebija īpaši piemērots. Trešais mēģinājums par laimi bija veiksmīgs. Tā nu viņa bija mazā jaukā meitenīte cāļu dzeltenā kreklā un gaiši zilās biksēs.
Ieradās viņa virtuvē sevi pārliecinājusi, ka viss izdosies ideāli. Vispirms gan vajadzēja izdzīt cilvēkus no virtuves, lai varētu koncentrēties, un likt Beņķim novākt alus pudeles no viesistabas galda, jo tā noteikti nebija pirmā lieta, ko redzēt vecākiem.
Ūdens vārījās neciešami lēni un arī pulkstenis nepārvietojās uz priekšu īpaši ātrāk. Bet tikko kā viņa bija iebērusi ūdenī pelmeņus, pie durvīm kāds pieklauvēja. Drebošām rokām viņa steidzās pie durvīm, bet Amanda jau bija pasteigusies.
-Čau, Juri! Labdien, jūs droši vien pie Melisas. Nāciet iekšā, - viņa čaloja.
-Sveiki, - Melisa sveicināja viņai aiz muguras, juzdamās tā, it kā viņa būtu pēkšņi izpletusies pa visu istabu. Bet Juris pamanīja, ka Melisa jūtas pavisam nedroši, un piegāja viņai klāt, aplika roku ap pleciem, un iepazīstināja: - Šī ir mana meitene, Melisa. Melisa, šie ir mani vecāki.
-Priecājos iepazīties, - Jura māte, smaidot paspieda Melisai roku. Tāpat darīja viņa tēvs. Melisa juta viņu pētošos skatienus un jutās kā staigājošs valis izlikts aplūkošanai.
-Lūdzu, sēdieties. Man pašlaik gatavojas vakariņas, tas ir brokastis, tas ir pusdienas, - Melisa samulsusi teica un norādīja uz dīvāniem. Tajā mirklī viņa šausmās pamanīja alus pudeli, kas stāvēja aiz viena no roku balstiem. Uzmetusi steidzīgu skatienu Jura vecākiem, viņa redzēja, ka viņi to nav pamanījuši vai vismaz par to neuztraucas.
Atstājusi viņus vienus, Melisa devās uz virtuvi. Tur nonākot viņas garastāvoklis paslīdēja zem nulles atzīmes. Viņai prom esot, ūdens bija pārgājis pāri un kaut kādā veidā nodzēsis uguni. Pelmeņi skumji peldēja pa katla apakšu. Steidzīgi Melisa glāba, kas glābjams. Pēc kāda laika pelmeņi atkal vārījās, un, lai novērstu domas, Melisa ķērās pie loku un diļļu sagriešanas.
Pēkšņi viņu izbiedēja troksnis no aizmugures, un viņa gandrīz sev iegrieza pirkstā. Pagriezusies viņa ieraudzīja Juri.
-Atnācu paskatīties, kur tu tik ilgi esi palikusi.
-Tie tur, - viņa teica ar pirkstu bakstīdama katla virzienā, - nevārījās. Ūdens pārgāja pāri. Tā būs izgāšanās. Oficiāli.
-Nav tik traki, - Juris teica, apskaudams meiteni. – Ja tu taisītu ceptu tītaru un viņš nevārītos, tas būtu traki.
-Zini, tu esi zābaks, - viņa jau smejoties teica.
Galu galā pelmeņi uzvārījās, tika salikti šķīvjos, pārlieti ar krējumu, pārbērti ar zaļumiem un likti galdā.
Pusdienu laikā sākās pieklājīga Melisas izjautāšana. Viņi vaicāja par viņas ģimenes stāvokli, par to, kāpēc viņa dzīvo viena, kādas sekmes viņai ir skolā un kur viņa strādā. Melisa uz visiem jautājumiem pacietīgi atbildēja. Tikai uz jautājumiem, kas bija saistīti ar ģimeni viņa atbildēja izvairīgi, nepieminot to, ka viņas māte dotajā mirklī uzturējās iestādē ar baltajām, polsterētajām sienām. Jura vecāki likās apmierināti ar dotajām atbildēm. Melisa viņu acīs bija jauka, centīga un kārtīga meitene ar ne īpaši labām kulinārijas dotībām. Sarunas sāka ritēt neitrālākā gultnē un Melisa atkal sāka justies droša par sevi.
Tad atkal pienāca dīvaino momentu sērija. Vispirms viesistabu šķērsoja Beņķis savā parastajā izskatā ar kaķēnu rokās.
-Es eju Sunim parādīt sniegu, - viņš teica, pirms tam sasveicinājies ar Jura vecākiem, un devās ārā pa durvīm.
-Viņš arī šeit dzīvo? – Jura tēvs vaicāja, vēl mēģinot saprast tikko redzēto.
-Jā, caur viņu es šo vietu atradu, - Melisa atbildēja.
Jura vecāki dīvaini saskatījās un Melisas garastāvoklis atkal noleca par vienu pakāpienu uz leju.
Nākošais trieciens vecākiem bija no pavisam negaidītas puses. Savās darīšanās devās Amanda ar Šarloti. Šarlote Amandu bija apķērusi ap vidu un ejot ārā neatlaidās pilnībā, bet satvēra viņas roku. Kad durvis aiz viņām bija aizvērušās, atskanēja jautājums:
-Vai viņas...
-Jā, mammu, - Juris atbildēja, zinot kā jautājums beigsies. – Tā ir viņu izvēle.
-Bet vai...
-Tas neko neietekmē, māt, - Juris viņu pārtrauca, zinādams, ka nekas labs nesekos.
Vakariņas turpinājās nedaudz klusākā gaisotnē, bet neviens nenojauta, ka trakākais vēl tikai seko. Pelmeņi jau gāja uz beigām, un Melisa savu pēdējo bija tikko ielikusi mutē, kad Jura tēvs pilnā nopietnībā teica:
-Bet es nedošu laulību atļauju, pirms Juris nebūs beidzis vidusskolu.
Melisa aizrijās, bet Juris izskatījās tā, it kā kāds viņam būtu iemetis ar slapju suni pa seju.
-Mēs par to neesam domājuši, - atbildēja Melisa, kad bija atguvusi spēju elpot.
-Kā tev kaut kas tāds varēja ienākt prātā? – vaicāja Juris, kura sejas krāsa bija kļuvusi par pāris toņiem tumšāka.
-Es tikai domāju, ja divi cilvēki izlemj dzīvot kopā, tad viņiem ir tālejoši plāni.
-Bet ne jau tik tālejoši.
Melisa atstāja Juri argumentējot ar tēvu un aiznesa netīros traukus uz virtuvi. Aizverot aiz sevis virtuves durvis viņa ļāvās klusai histērisku smieklu lēkmei. Kāzas noteikti bija pēdējā lieta, par ko viņa bija domājusi. Tikai izdzērusi glāzi auksta ūdens viņa bija spējīga mierīgi atgriezties istabā. Saruna pa to laiku, paldies dievam, bija pieklususi.
-Es varētu jums parādīt kurā istabā viņš tieši dzīvos, kā arī virtuvi un vannas istabu. Lai jums ir priekšstats par to, kādi šeit ir apstākļi, - viņa teica, lai kaut kā salauztu aizdomīgo klusumu.
Tūre pa dzīvokli bija diezgan īsa. Jura vecāki bija stāvā sajūsmā par vannas istabu, un iespējams tās izveidošana attaisnoja Šarloti viņu acīs. Turklāt ieraugot Melisas istabā veco skapi, Jura tēvs nevarēja vien beigt par to jūsmot. Izrādījās, ka viņa jaunības hobijs bija restaurēt vecas mēbeles, un skapis viņam atsauca to atmiņā. Viņš sēdēja uz Melisas gultas un pastāstīja vairākus interesantus stāstus par restaurēšanu. Izrādījās, ka tas nav tik garlaicīgi, kā izklausījās. Viņš bija atjaunojis skapi, kuram kopā varēja atrast 20 slepenus nodalījumus, kuri bija paslēpti ornamentos, kājās un dubultajos dibenos. Kādā krēslā viņš esot atradis sievietes ģīmetni, bet zem kāda pretīgi zaļa galda krāsojuma ir pavēries burvīgs ornaments.
Juris pats gandrīz vai bija aizmirsis cik interesanti tēvs mācēja runāt. Tagad viņš sēdēja uz grīdas blakus Melisai, skatījās viņas mirdzošajās acīs un domāja par to, ka varbūt viņa tēva agrāk teiktajā tomēr bija kāda drusciņa patiesības.

Pēdējās rakstīšanai atvēlētās dienas. stress. Atpalieku par divām dienām. 

34. nodaļa. Ļoti emocionāla un skaisti banāla.

Pēc stundām Melisa uzreiz devās uz darbu. Šoreiz darbā stundas vilkās īpaši lēni. Tā ir vienmēr, kad mēs kaut ko satraukti gaidām. Melisa jau vairākas reizes bija palikusi pie Jura un otrādāk, bet šai reizei vajadzēja būt īpašai. Neviens no viņiem to nebija teicis, bet abi zināja.
Darbam beidzoties, Melisa no turienes lidot izlidoja. Juris jau viņu gaidīja pie netālā kioska. Abi sadevušies rokās devās lejup pa ielu.
-Tie abi ir pavisam laimīgi radījumi, - Šarlote noteica, kad iznākusi ārā viņa redzēja tos tālumā.
Tādi viņi arī bija. Vēl joprojām viņiem neaptrūkās par ko runāt un neiestājās citiem tik pierastais apnikums. Viņi bija kā viena ābola divas pusītes un viņām bija lemts salikties kopā. Arī tagad diviem vien ejot, sajūta bija tāda, ka viņiem piederētu visa pasaule un vēl mazdrusciņ.
Oficiālajos vakara plānos viņiem ietilpa ūdens pīpe un pāris filmu noskatīšanās. Juris uz labu laimi bija izvēlējies pāris vecās šausmu filmas, bet viņi paši īsti neticēja tam, ka tās īpaši skatīsies.
Mājās, kā gandrīz vienmēr atradās Jura brālis. Viņš gan bija pie Melisas beidzot pieradis un vairs neizteica riebīgus komentārus. Bet tur iespējams nostrādāja arī tas, ka Juris viņu pāris reizes bija izlicis no dzīvokļa un vienu reizi iebāzis aukstā dušā. To sauc par mājdzīvnieku apmācīšanu.
-Čau, Juri! Čau, Melis! Es jums aktīvas divvientulības vakaru netraucēšu. Man jāskrien uz ballīti.
-Es dažreiz domāju, no kurienes tu normālā teikumā spēj ielikt tādas lietas, ka man gribas tev izbarot zeķes.
-Dzīves laikā iegūts talants, - viņš atbildēja un plaši pasmaidījis pazuda savā istabā.
Jura vecāki kā vienmēr nebija mājās un šajā naktī viņiem arī nebija paredzēts pārrasties. Tātad dzīvoklis uz visu nakti palika abiem jauniešiem. Melisa bija izlēmusi viņiem iekārtot ligzdiņu vakaram, un, kamēr Juris gatavoja vakariņas, viņa ķērās pie darba. Viņa Jura matračus aizvilka datora priekšā. Tad pa visu māju sameklējusi lielākus un mazākus spilvenus un segas, iekārtoja tur nelielu migu. Vajadzēja vēl tikai ūdenspīpi. Ievilkusi elpu viņa piegāja pie Jura skapja. Vajadzēja būt vai nu Jurim vai arī pašnāvniekam, lai tajā skapī mēģinātu ko sameklēt, un Melisa pieturējās pie otrā varianta.
Atverot durvis viņas kājas pārklāja drēbju un dažādu sīkumu čupa. Bet vismaz mantu lavīna atklāja pašā skapja aizmugurē novietoto ūdenspīpi. Sniedzoties pēc pīpes viņa pamanīja virs mantām mētājamies kādu fotogrāfiju, kas acīmredzami nebija atradusi savu vietu pie sienas. Tajā bija attēlota laimīga ģimene. Māte, tēvs un divi dēli. Vienā no tiem varēja atpazīt Juri. Viņi visi trīs sēdēja uz liela lakata meža vidū un ēda pēc skata pašceptu kūku. No bildes tā vien staroja ģimeniskums.
Melisa nemaz nepamanīja, kā Juris ienāca istabā. Viņu tikai iztraucēja divas rokas, kas apķēra viņas vidukli.
-Ko tu skaties? – viņš jautāja.
-Meklējot ūdenspīpi, es atradu vai mani atrada šitā bilde.
-Ā. Viņa ir uzņemta pavisam sen, kad mēs svinējām tēva dzimšanas dienu, - Jura balss liecināja par to, ka viņš lēnām aizceļo pagātnes bildēs. – Toreiz mēs aizbraucām piknikā uz meža malu. Man liekas, ka todien vecāki pat pamanīja, ka mēs viņiem esam. Viena no jaukākajām dienām kāda ir bijusi. Visu laiku spīdēja saule. Un tā ir manis ceptā kūka. Vispār, es viņu jau ilgi meklēju.
Juris izņēma bildi Melisai no rokām un pielika viņu pie sienas kādā brīvā vietā. Pēdējo mēnešu laikā uz Jura sienas bija palicis vēl mazāk vietas. Tur bija bildes no vasaras un pēdējiem mēnešiem. Melisa bildēs jau sen bija sameklējusi sevi.
Tagad viņai bija svarīgākas nodarbes par sienu pētīšanu. Vispirms viņa samīļoja Juri, kurš aizceļojot atmiņu pasaulē gandrīz aizmirsa par vakariņām. Kamēr vīrietis glāba vakariņas, Melis pabeidza taisīt ūdenspīpi. Viss bija ideāli iekārtots, atlika tikai aizdedzināt oglīti un ieslēgt filmu.
Drīz atgriezās Juris ar nedaudz piedegušiem kartupeļiem ar olu un gaļu. Turklāt saldajā viņš bija sarūpējis zemenes ar šokolādi. Tā nu viņi ķērās pie ēdienu baudīšanas. Juris gatavoja labi, tāpēc pat piedegušie kartupeļi pārsāpēja citu ceptos nepiededzinātos kartupeļus. Bet zemenes ar šokolādi noveda pie tā, ka abi bija pavisam nosmērējušies šokolādē. Viss sākās ar pavisam nevainīgu šokolādes piciņas uzlikšanu uz Melisas deguna. Viņa atriebās ar šokolādi nosmērējot viņa vaigu.
Melisa jau taisījās iet nomazgāt seju, bet Juris viņu satvēra aiz rokas: -Neiesi taču labu mantu mazgāt nost.
Tad viņš pievilka sev Melisu klāt un nolaizīja šokolādi no viņas deguna. Viņi turpināja laizīt un skūpstīt viens otra seju, līdz nebija vairs palikusi neviens šokolādes traips. Nevarētu teikt, ka sejas no tā būtu palikušas mazāk lipīgas, bet viņi to vairs jau nemanīja. Tagad apkārt neeksistēja arī istaba. Tikai kādā mirklī atrāvies Juris palika traukus un pīpi tālāk no matračiem, lai nekas netiktu apgāzts.
Skūpsti turpinājās. Vispirms no spilvenu un divu cilvēku kaudzes izlidoja blūze un krekls. Tiem sekoja neliela lamāšanās par neattaisāmajiem krūšturiem. Bet arī šis apģērba gabals drīz mētājās uz grīdas. Melisa vienkārši dievināja Jura augumu, tāpat kā viņš viņas. Nekad līdz šim viņi nebija bijuši tik ļoti kopā, jo katrs aiz saviem iemesliem ieturēja nelielu distanci. Tagad visas durvis bija vaļā. Aizlidoja divi bikšu pāri kopā ar apakšbiksēm. Gultā gulēja vairs tikai divi kaili cilvēki.
Melisai tā būs pirmā reize, bet viņa jutās pavisam droša Jura rokās. Un tad kad viņš prasīja, vai viņa tiešām to vēlās, visas meitenes šaubas jau bija izzudušas. Viņš viņu noskūpstīja un pavisam cieši piekļāva sev klāt. Tad tas notika. Nelielā sāpju mirklī Melisa sarāvās, bet Juris viņu neizlaida no rokām. Sāpes atkāpās un viņa spēja vairs tikai izbaudīt otra cilvēka tuvumu, kas nesa līdzi vēl neiepazītas sajūtas, kuras pacēla viņu nepieredzētos augstumos.
Pēc kādām pāris stundām viņi abi gulēja viens otram blakus nosvīduši un nedaudz elsojoši. Melisa nedaudz sāka migt ciet, nolikusi galvu Jurim uz krūtīm. Bet vakars vēl bija agrs un puisis ierosināja uztaisīt ūdenspīpi un tomēr uzlikt filmu. Kamēr Juris darbojās ap ūdenspīpi, Melisa, ietinusies segā, beidzot aizgāja noskalot seju. Atgriežoties viņa palika kādu laiku stāvam durvju ailē vērodama, kā Juris, pavisam kails dedzināja ūdenspīpes ogli.
-Neapdedzinies, - viņa nosmējās.
-Neapdedzināšos, tev jau mani vēl vajadzēs, - viņš atsmēja pretī.
Visu atlikušo nakti viņiem mijās filmas ar ūdenspīpi un tuvību. Melisa atklāja to, kā viņa var neļaut Jurim mierīgi skatīties filmu, bet puisis viņai nepalika parādā. Apmēram sešos no rīta viņi beidzot iemiga.
Ārā bija jau pavisam gaiša diena, kad Juris pamodās. Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad Melisa vēl gulēja. Viņš palūkojās uz savu meiteni, kura bija iemigusi ar vieglu smaidu uz lūpām un pasmaidīja arī pats. Juris mēģināja Melisu pamodināt ar viegliem pieskārieniem, kas viņam arī izdevās. Bet apģērbās un brokastis viņi uztaisīja tikai vēl pēc pāris stundām.
Melisai rīts likās burvīgs. Juris viņai likās vēl tuvāks nekā pirms tam, un puiša skatienā bija parādījusies vēl kāda izteiksme, kas meiteni sildīja.
-Klau, man Šarlote pameta vienu ļoti labu ideju, - Melisa ierunājās, ēdot brokastu grauzdiņu, - tu varētu pārvākties pie manis. Ko tu par to saki?
-Viņa rēķinās ar to, ka neviens vairs naktīs pagulēt nevarēs? – Juris smējās, bet Melisas nopietnais skatiens lika viņam atkal pievērsties tēmai, - Nu ko tu par to saki? Kamēr mēs nekrītam viens otram uz nerviem divdesmit četras stundas septiņas dienas nedēļā un paliek personas brīvība, es pat varētu būt ar mieru.
-Pilnīgi piekrītu. Bet es nekad neesmu mēģinājusi ar kādu dzīvot kopā, vienā telpā es iespējams pat nebūšu paciešama.
-Jums tomēr ir arī dzīvojamā istaba, dzīvošos tur tad, kad tev vajadzēs laiku vienatnē.
-Tad jau laikam sarunāts, - Melisa piekrita, bet viņai nebija ne mazākās nojausmas, kā šī ideja darbosies dzīvē.
Viņi sarunāja, ka Juris palēnām ievāksies nākošās nedēļas laikā, kad būs visu sarunājis ar vecākiem un pārvedis visas svarīgākās mantas.
Vakarpusē Melisa devās mājās, bet Juris atgriezās savā istabā. Tikai apsēžoties krēslā pie datora un pagriežot to ar skatu pret istabu, puisis saprata, ka pāris stundas atpakaļ ir izdarījis pamatīgu izvēli. No vienas puses viņš bija izlēmis dzīvot kopā ar savu sapņu meiteni, bet no otras puses taisījās pamest vietu, kur viņš bija uzaudzis. Bet kas izlemts, tas izlemts. Pie tā arī viņš izlēma palikt.
Varēja dzirdēt atslēdzamies ārdurvis, kas liecināja par to, ka mājās ir atgriezušies Jura vecāki.
-Čau, mammu, čau, tēti! – viņš sveicināja savus radītājus. – Paklau, es ar jums gribu parunāt.
-Problēmas skolā? – izklaidīgi vaicāja māte, kārtodama savus dokumentus.
-Nē, es taisos izvākties, - Juris atbildēja.
Beidzot viņš bija pateicis kaut ko tādu, kas kaut nedaudz pievērsa vecāku uzmanību.
-Uz kurieni? Ar ko? Vai tev te slikti ir?
-Mammu, nomierinies. Atceries to meiteni, ar kuru es esmu kopā jau pusgadu gandrīz? Melisu?
-Tev ir meitene?! – Jura mātes pārsteigums sejā bija patiess, par spīti tam, ka viņa Melisu bija redzējusi jau vismaz reizes piecas.
-Man liekas, ka viņam ir gan, - iebilda tēvs, kuram atmiņa varbūt bija nedaudz labāka.
-Jā, man ir. Un viņa dzīvo tajā mājā par kuru es jums s... – šeit Juris aprāvās, saprazdams, ka viņi noteikti neatcerēsies, - Nu vienā daudzdzīvokļu mājā piecpadsmit minūšu attālumā no šejienes. Mums radās doma, ka mēs gribam ievākties kopā. Īres maksa ir maza un tas vēl ir tuvu skolai.
-Bet es tiešām viņu neatceros. No kādas ģimenes viņa ir? Kur viņa mācās? Kāda pēc rakstura? – māte apbēra dēlu ar jautājumiem.
-Viņa mācās klasi zemāk manā skolā. Viņa ir jauka, centīga, mīļa un tamlīdzīgi, - viņš atbildēja, ignorējot pirmo jautājumu.
-Tik jauna un jau dzīvo viena?
-Viņa dzīvoja līdz šim dziļos laukos un pārvācās uz Rīgu mācīties. Viņa arī strādā pie meitenes, kura arī īrē to dzīvokli telpu dizaina studijā.
-Interesanti, interesanti.
Pēc šī apraksta Jura vecāki viņu visu vakaru nomocīja ar jautājumiem. Puisim likās, ka viņi tik daudz runā pirmo reizi trīs mēnešu laikā. Sarunas beigās nosvērās Jurim par labu, bet vecāki pirms tam pieteica, lai viņus vēlreiz iepazīstina ar Melisu un aizved parādīt dzīvokli. Puisis ar vieglu sirdi tam piekrita, jo zināja, ka vecāki šim jautājumam vairs īpašu uzmanību nepievērsīs.

33. nodaļa. Kurā ir sniega kauja.

Nekur neredzēdama Melisu, māte pagriezās pret Beņķi un gandrīz kliedzot vaicāja: - Kur jūs viņu esat paslēpuši? Es gribu satikt savu meitu!
-Es tiešām nezinu, kur viņa ir. Nomierinies, dieva dēļ.
Bet viņa nenomierinājās. Šie cilvēki bija paslēpuši viņas mīļo meitiņu. Sieviete metās virsū Beņķim, strauji no somiņas izrāvusi nazi. Par laimi puisim bija laba reakcija un viņš laicīgi paspēja palekt malā. Ar vienu roku viņš satvēra roku, kurā bija nazis, bet ar otru mēģināja trakojošo sievieti savaldīt. Viņa mežonīgi skrāpējās un koda. Beņķis bija tik aizņemts ar mežonīgās mātes savaldīšanu, ka pat nedzirdēja Amandas izbiedētos kliedzienus. Tos savukārt dzirdēja Kaiva ar policistu, kas bija tikko piebraucis. Viņi bija stāvu zemāk, bet izdzirdot kliedzienus, sāka skriet.
Kopā ar policistu Beņķim izdevās Melisas māti savaldīt. Ieraudzījusi policista uniformu, viņa vērsās pie viņa, mēģinot saglabāt savu iepriekšējo cieņu: - Viņi ir nolaupījuši manu mazo meitiņu. Viņi ir kaut kur viņu paslēpuši.
-Cik jūsu meitiņai ir gadu?
-Septiņpadsmit.
-Jums kaut kas par to ir zināms? – policists vērsās pie Beņķa. Beņķis pamāja.
-Patiesībā es visu jums labprāt izstāstītu.
Viņam lūdza braukt līdzi uz iecirkni, kur tika vesta arī Melisas māte. Pirms braukšanas prom viņš lūdza Amandu pazvanīt Jurim un Melisai un pateikt, kas ir noticis.
Bet kur visu šo laiku atradās Melisas tēvs?
Ieraudzījis piebraucam policijas mašīnu viņš saprata, uz kurieni virzās lietas. Viņš pārbijās un aizbrauca prom pie sevis murminādams, ka viņam vienreiz pietiek.
Policijas iecirknī viņš sīki pastāstīja pilnīgi visu notikušo. Inspektors atzina, ka lieta ir sarežģīta, bet bija diezgan pārliecināts par to, ka Melisai vairs nevajadzēs atgriezties pie mātes. Kad saruna bija beigusies ieradās arī Melisa ar Juri, kuri no savas puses stāstu papildināja.
Tas bija tikai iesākums garam un ilgstošam procesam, kas nebeidzās tajā dienā. Melisa tika sūtīta pie visādiem psihologiem un bāriņtiesas darbiniekiem, kas bija atbildīgi par aizbildniecības lietām.
Viņas māte tika atzīta par galīgi nestabilu it īpaši pēc tam, kad viņa mēģināja policistam iebarot sazāļoto sulu, un uz laiku nogādāta psihiatriskajā klīnikā. Pats Melisas tēvs vairs nelīda bez vajadzības ārā no viņu lauku mājas. Viņš apsolīja Melisai maksāt par iztiku, ja viņai vajadzēs, un ļaut dzīvot, kā pati vēlas.
Beidzot Melisa varēja atviegloti uzelpot. Tas viss bija beidzies. Viņu vairs neviens, neviens neraustīja apkārt. Nesen bija uzsnidzis sniegs un Melisa sēdēja savā istabā ieritinājusies gultā un vēroja tumšās debesis. Pavisam drīz viņa aizmiga un vairāku dienu laikā pirmo reizi redzēja mierīgus un saldus sapņus.
No rīta viņa pamodās labi izgulējusies. Bija sestdiena un viņai bija jāīsteno plāns.
Klusi izlavījusies no mājas viņa centrā satikās ar Cikādi. Abas divas līksmoja par sniegu. Jāiet gan bija pietiekami tālu, lai nedaudz nosaltu, bet neviena no viņām par to nežēlojās. Drīz viņas bija nonākušas galā. Tā bija dzīvnieku patversme. Melisa bija ievērojusi, cik ļoti Beņķim patīk rūpēties par citiem, tāpēc viņa izlēma viņam sagādāt kaķēnu, kā pateicību par to, ko puisis bija darījis viņas labā.
Viņas iegāja iekšā patversmē. Tā bija gaiša vieta. Smaržoja pēc dzīvnieku vilnas un pat kaut kā jauka. Meitenes izteica vēlmi pie uzņemšanas letes. Tūlīt tika pasaukta kāda jauna meitene, kas viņas aizved līdz izdodamajiem kaķēniem. Visi kaķēni atradās lielā telpā. Atverot durvis, viņi uzreiz metās apmeklētājiem klāt, gribot, lai tos apmīļo.
Melisa pavisam apjuka no kaķēnu pūļa. Viņi visi izskatījās pavisam mīli un jauki, bet neviens neizskatījās Beņķim piemērots. Pēkšņi Cikāde viņai piebikstīja un norādīja uz kādu kaķēnu attālāk, kurš spēlējoties kāvās ar galda kāju. Minka bija melns ar oranžiem plankumiem ap acīm un oranžu asti, kas izskatījās piesprausta klāt. Melisa viņam piegāja klāt un paņēma kaķēnu rokās. Tas sāka spēlēties ar viņas matiem un jutās pavisam omulīgi.
-Man liekas, ka mēs atradām īsto kaķēnu, - Melisa teica.
-Priecājos, - jaunā meitene teica, - vienmēr ir jauki, kad kāds mazais atrod mājas.
Drīz viss bija nokārtots un mazais radījums ielikts lielajā piknika grozā, ko Cikāde bija paņēmusi no mājām. Grozs bija ideāls, jo tā augšu varēja aiztaisīt. Un labi vien bija, jo kaķēns pa grozu visu laiku darbojās. Viņš skrāpējās, ripinājās un vispārīgi padarīja nešanu nedaudz sarežģītu. Bet beigu beigās viņi nokļuva mājās. Melisa jau pirms tam bija nopirkusi kaķu barību, trauciņus, kastītes un smiltis. Tikko kā viņa ienesa kaķi savā istabā un attaisīja vāku, tas izlēca no groza un sāka apstaigāt istabu. Bet īpaši tālu minka netika, pusceļā viņa kustības kļuva lēnākas un drīz kaķēns bija cieši aizmidzis.
Tobrīd neviena nebija mājās, jo Melisa jau ar Amandu un Šarloti bija nokārtojusi, ka viņas aizvilks Beņķi līdzi iepirkties. Mirklī, kad meitene dzirdēja Beņķi ar meitenēm atgriežamies, viņa steidzīgi ielika vēl guļošo kaķēnu kastē un iegāja virtuvē.
-Beņķī! – viņa sauca
-Jū, - vņš atsaucās un ienāca virtuvē.
-es tev gribēju pateikties par to, ka tu tā palīdzēji, gan tad, kad biju slima, gan tad, kad mani aizveda. Tāpēc es tev kaut ko sarūpēju. Nāc, atver grozu.
No durvju ailes no tiekošo vēroja aŗi Šarlote un Amandna.
Beņķis atvēra grozu un sākumā pat apstulba. Kaķēns pa to laiku no kņadas bija pamodies un, ieraudzījis Beņķi, viņš ar priekšķepām atbalstījās pret groza malu un sāka apostīt lielo cilvēku. To redzot, puiša sejā parādījās plats smaids. Viņš kaķēnu paņēma vienā plaukstā un ar otru viņu sāka glaudīt. Minka murrāja tā, it kā viņam vajadzētu samalt graudus visai Amerikai.
-Viņš ir burvīgs! – Beņķis iesaucās ar mirdzošām acīm un Melisa saprata, ka ir trāpījusi īstajā vietā.
-Kā tu viņu sauksi? – prasīja Šarlote.
-Par Suni. Ē, tikai ar ko es viņu barošu?
Tajā mirklī Cikāde aizskrēja uz Melisas istabu un ienesa virtuvē visu iegādāto. Beņķis pavisam sapriecājās.
-Klau, ja es tev kādreiz izpalīdzēšu vēl, tad es varēšu dabūt arī poniju? – viņš ķircināja Melisu.
-Nē, bet tu varēsi dabūt skudru pūzni, ja vēlēsies, - Melisa atsmēja.
Pie Suņa visi pierada ātri. Mazais mežonis bija draudzīgs un pilnībā atbilda savam saimniekam, tikai alu viņš nedzēra. Bet vienmēr, kad dzīvojamajā istabā savācās Beņķa draugi, viņš bija klāt un ložņāja starp cilvēkiem.
Tagad viņi dzīvoklī bija veseli četri.
-Klau, Melis, kāpēc tu neaicini Juri pārnākt uz šejieni dzīvot? – kādu rītu ievaicājās Šarlote. Viņš tāpat šeit pavada lielāko daļu no vakariem.
-Nekad tāda doma nebija ienākusi prātā, - Melisa atzinās. Bet Šarlotei bija taisnība, Juris pēdējā laikā gandrīz vienmēr bija Melisas tuvumā. Turklāt, ja viņš nebija Melisas tuvumā, tad viņš noteikti bija ar kādu no viņu kopīgajiem draugiem. Visbiežāk tas arī bija tajā pašā mājā.
Melisa izdomāja par to ar Juri parunāt tajā pašā vakarā. Bija sarunāts, ka Melisa nakšņos pie viņa. Par gaidāmo nakti Melisai jau tā nelielā uztraukumā drebēja sirds. Bet vēl priekšā bija skola.
Melisa bija izsitusies par vienu no labākajiem skolniekiem klasē. Viņai gan neizdevās apdzīt Mariju, kuras smadzenes visticamākais bija taisītas no platīna.
Ierastais dienas ritms skolā bija saglabājies, tikai ziemā tam pievienojās izlavīšanās skolas pagalmā un mētāšanās ar sniegu. Taisīt sniega eņģeļus, celt sniegavīrus un sniega cietokšņus, kļuva par pierastu garo starpbrīžu parādību. Pēc tam gan skolotāji nebija laimīgi, jo uz stundu puse no klases vienmēr ieradās slapja un piloša.
Arī ziemas laikā pa skolas gaiteņiem pārvietoties nebija īpaši droši. Vienmēr pagadījās kāds, kurš bija atvēris logu un paņēmis sniega piku no palodzes. Tad kādā mirklī varēja just ko aukstu aizslīdam aiz apkakles.
Protams, klases cacas turējās pa gabalu no sniega. Ja viņas tam pieskārās, tad tikai ar pašiem pirkstu galiem, lai nesaslapinātu rokas. Klases zēniem par jaukšanos sniegā viņas tikai šausminājās, bet Marijai, Melisai un pārējām meitenēm pārmeta bērnišķību.
Tajā ziemas piektdienā Marijai tas beidzot bija apnicis.
-Viņām ir jāizbauda ziemas prieki pat, ja man tas prasītu izslēgšanu no skolas, - Marija paziņoja.
Marijas plānā pieteicās piedalīties Melisa, Kristaps, Maija, Juris, sarkanmatainā meitene, Emīls un Viva.
-Tātad, - Marija izklāja uz galda pagalma plānu sāka stāstīt, kamēr viņi visi ēda pusdienas, - viņas parasti ienāk pagalmā pa šīm te durvīm. Mēs varētu izveidot sniega čupas šeit un šeit. Un te un tur varētu stāvēt tu un viņš un jūs pāris no viņām ievilksiet iekšā sniega čupā. Tikmēr mēs taisīsim sniegu no augšas. Atceramies, sniega pikas netaisām cietas, citādāk viņām kaut kas salūzīs. Pēc šīs stundas tiekamies pagalmā.
Nākamajā stundā sazvērnieki ļoti aktīvi ķērās pie darba. Cacas, kuras stāvēja turpat netālu, neko nenojauzdamas flirtēja ar zēniem. Stundas beigās viss bija sagatavots. Sniega kaudzes smejoties savāktas un sniega pikas izveidotas, un matos un drēbēs bija tik daudz sniega, ka varēja uzcelt nelielu sniegavīru. Viņus gandrīz atteicās ielaist klasē.
Nākošajā starpbrīdī bija jāizpilda plāns. Izskrējuši skolas pagalmā draugi sāka gaidīt meiteņu iznākšanu no skolas. Drīz pirmā no viņām pārkāpa pāri durvju slieksnim. Viņu aiz rokas parāva Juris un ierāva pirmajā kupenā, protams, viņš rūpējās par to, lai nosēšanās kupenā būtu nesāpīga. Meitene spiedza un lamājās. Turpat varēja dzirdēt arī citu cacu spiegšanu. Ar viņu klases zēni pamanīja notiekošo un pievienojās Marijai.
Protams, cacas gribēja atriebties. Marija bija panākusi savu. Izveidojās liela sniega kauja, kurā piedalījās visi. Turklāt tuvojoties starpbrīža beigām gandrīz visi smaidīja par spīti slapjajām drēbēm un matiem.
Melisa izvairījās no mestas sniega pikas paslēpdamās aiz Jura muguras. Puisis savukārt pagriezās, satvēra viņu aiz gurniem un nogāza turpat zemē. Pats viņš nokrita meitenei blakus. Bet ilgi viņi tā pavārtīties zemē nevarēja, jo viņiem pāri pārgāzās sniega čupa.
-Tagad jūs esat sniega balodīši, - smējās sarkanmatainā meitene un muka prom no abiem iztraucētajiem cilvēkiem. Skolas zvans viņu izglāba no ierakšanas sniegā.
Visi smejoties atgriezās uz savām klasēm. Melisai nākošā stunda bija ķīmija. Ķīmijas skolotāja tiešām līdzinājās sātana tuvai radiniecei. Kad visa klase slapja un piloša ienāca iekšā, ķīmijas skolotāja sāka kliegt uz viņiem par dubļiem un peļķēm uz grīdas. No viņas kliegšanas varēja saprast, ka tieši dubļi un netīrība ir vainīgi pie tā, ka viņi visi ir stulbi kā zābaki. Beigusi kliegt viņa izmetās ārā no klases.
-Viņa izgāja ārā, bet piebradājām taču mēs, - prātoja Kristaps.
-Manuprāt, viņai ir bail no dubļiem, - savu teoriju izteica Maija.
-Nē, viņa iespējams izgāja nomierināties.
-Paklau, veči, tas nozīmē tikai vienu. Neviens no mums vairs nekad nebūs sekmīgs ķīmijā. Samierināmies ar šo sūro patiesību, - Marija noteica un tēlotās skumjās nolieca galvu.
Bet drīz viņa atgriezās, un viņai sekoja Melisas klases audzinātāja. Frīzenbergai pietika tikai vienu reizi uz viņiem paskatīties ar savu nopietno acu skatienu, lai klase uzreiz apklustu un viņus pārņemtu kauna sajūta. Viņa tiem nolasīja nelielu lekciju, kas bija pilna rūgtuma par to, ka viņas klase var tik bērnišķīgi uzvesties. Beigās viņiem tika aizliegts atlikušās ziemas laikā pamest skolas iekštelpas.
Pēc tam, kad viņa bija aizgājusi, viss naids krita uz Mariju, Melisu, Kristapu un Maiju, kuri bija ierosinājuši pasākumu. Melisa sadrūmusi ierāvās savā solā, bet Marija mēģināja ieskaidrot, ka tas bija to vērts.
Citās klasēs nebija gājis īpaši labāk. Bet Juris vien neļāva viņiem zaudēt optimismu. Jo kā nekā tā bija bijusi episkākā ziemas kauja pa visu ziemu.

32. nodaļa. Kurā viņi mūk.

Pie galvenā ceļa viņi apstājās, lai nedaudz atpūstos. Melisa priecīga par izglābšanos apkrita ap kaklu vispirms Beņķim un tad atkal Jurim.
-Paldies, paldies, paldies, - viņa teica. Tad nogurusi no skrējiena viņa atspiedās pret tuvējo koku.
-Tagad uz Rīgu?
-Jā, mēs līdz rītam varētu mēģināt tikt līdz kādam citam ceļam, nevis tam pa kuru braucām šurp, - Juris diezgan prātīgi teica.
Nedaudz apdomājusies Melisa norādīja virzienu, kurā viņiem ir jādodas. Šoseja atradās kādu pāris stundu gājienu attālumā. Savā ziņā tas bija labi, jo tad būs jau iestājies rīts. Maz ticams, ka viņiem izdotos nostopēt kādu mašīnu divos no rīta.
Pirms iešanas tālāk Melisa uzvilka mugurā no istabas paņemtos džemperus un iededza kabatas lukturīti, lai viņiem nebūtu jāiet pilnīgā tumsā. Tad viņi devās uz priekšu pa tumšo lauku ceļu, garām mežiem un vecām mājām. Tumsa Melsu nebiedēja, jo viņas plaukstu bija satvērusi sargājoša roka.
Viņi gāja klusēdami. Visi bija noguruši, un miegs mācās virsū kā odu bari vasaras vakaros. Ceļš, ko iet, likās ļoti, ļoti tāls.
No rīta sešos iezvanījās Melisas mātes modinātājs. Viņa bija gulējusi saldā miegā pārliecināta par to, ka Melisa vairs nekur neaizmuks. Piecēlusies viņa uzvilka halātu un devās augšup pa kāpnēm. Paskatīties, kā viņas mazā meitiņa guļ.
Bet jau ejot pa kāpnēm, viņa sajuta neparastu drēgnumu. Pa Melisas durvju spraugām pūta viegls vējš. Māte steidzīgi atslēdza un atrāva vaļā durvis. Viņai pavērās tukša istaba, kas loga tuvumā bija pielijusi, jo tas bija plaši atvērts. Melisa māte pieskrēja pie loga un pavērās lejup. Viņa zināja, ka Melisa fiziski nevarēja izlekt ārā vai nokāpt pa sienu. Lejup skatoties, viņa ieraudzīja kāpņu konstrukciju. Nikna viņa to aizgrūda prom no loga, metās lejā un modināja savu vīru.
-Celies, viņa ir aizmukusi! - viņa gandrīz kliedza, vīrieti mežonīgi kratot. Protams, viņš pamodās gandrīz uzreiz. Dziļi ievilcis elpu viņš mēģināja nomierināt savu sievu, kura gribēja steidzami braukt Melisu meklēt.
-Varbūt mēs varam vienkārši izsaukt policiju? – viņš ierosināja.
-Nē, tas būtu tāds apkaunojums. Tas vienkārši kliegtu: „Skatieties, mēs nespējam parūpēties par savu bērnu”.
-Mēs varam arī ļaut viņai vienkārši dzīvot Rīgā. Man tomēr liekas, ka viņa tur tiek galā tīri labi, - vīrs ļoti uzmanīgi ierunājās.
-Viņai ir jādzīvo ar saviem vecākiem! – sieva atkal sāka kliegt. Tad viņa no galda atvilktnes izzvejoja pāris nomierinošās tabletes, kuras ar drebošām rokām iedzēra.
-Ej un iedarbini mašīnu, - viņa pavēlēja vīram. Steidzīgi apģērbusies, viņa iegāja virtuvē. Skapī zem izlietnes stāvēja mājsaimniecības ķīmija. No turienes viņa izvilka žurku indi. Tad no skapja viņa izņēma pudeli ar burkānu sulu. Daļu no tās izlējusi, viņa iebēra tur žurku indi. Pudele ar indīgo dziru nokļuva viņas somā. Apskatījusi visu virtuvi, viņa izlēma vēl paņemt līdzi nazi. Ja nu tie, kas paņēma viņas mīļo meitiņu izrādītos vardarbīgi.
Viņas vīrs neko no tā neredzēja, citādi viņā iespējams būtu parādījušās kādas goda jūtas un viņš negribētu līdzdarboties iespējamajā noziegumā. Patiesībā, viņam jau no visas sirds bija apnikuši visi šie uztraukumi un ņemšanās, tikai mugurkaula trūkums neļāva kaut ko darīt lietas labā.
Piecas minūtes vēlāk melnā mašīna jau traucās uz tuvākās šosejas pusi.
Jaunieši ap to laiku jau kādu stundu bija gājuši gar tālākās šosejas malu. Garām bija pabraukušas tikai trīs mašīnas, no kurām neviena nevēlējās viņus paņemt. Varēja spriest, ka viņiem šādi nāksies iet vēl vismaz kādu stundu. Ārā bija atkal sācis smidzināt lietus, kas nepatīkami sitās acīs. Drēbes lēnām samirka un par spīti veiksmīgajai tikšanai prom viņu garastāvoklis bija noslīdējis zem nulles.
-Kad es nonākšu mājās es izdzeršu divas pudeles alus un uzreiz iešu gulēt. Zem daudz, daudz segām, - sapņoja Beņķis.
-Bet es apēdīšu karstas vakariņas ar karstu tēju un iespējams aizmigšu turpat uz galda, - prātoja Juris.
-Es noteikti vienkārši uzreiz aizmigšu. Kaut ātrāk viss būtu cauri, - Melisa vēlējās, cerēdama, ka viņas māte nesekos viņai atpakaļ uz Rīgu. Kad viņa par to ieminējās Jurim, viņš piedāvāja meitenei kādas pāris dienas padzīvot pie viņa, jo puiša vecāki tāpat visticamākais to pat neievērotu. Melisa priecīgi pasmaidīja, bet apziņa par to, ka viņa būs blakus Jurim drošībā, nepadarīja iešanu fiziski vieglāku.
Pēkšņi viņi sadzirdēja mašīnas troksni tālumā. Pagriezušies viņi ieraudzīja, ka tālumā tuvojas sarkana mašīna. Visi trīs izstiepa rokas. Laikam viņu kopējais skats bija pietiekami nožēlojams, lai vadītājs par viņiem apžēlotos un paņemtu salijušos un nogurušos radījumus līdzi. Izrādījās, ka viņš brauc līdz pašai Rīgai. Priecīgi par šo pavērsienu jaunieši iekārtojās aizmugurējā sēdeklī un jau pāris minūšu laikā bija saldi iemiguši un nekustīgi nogulēja līdz pašai Rīgai.
Juzdamies jau neaudz spirgtāk viņi devās mājup. Melisa pie Jura, bet Beņķis uz dzīvokli. Pilsētas centrā jau bija sākusies pamatīga rosība. Skolā stundas ritēja pilnā sparā un centrā cilvēki skraidīja savās darīšanās. Melisa tos vēroja no Jura virtuves loga, kamēr puisis vārīja tēju un gatavoja pusdienas.
Sāka zvanīt Jura telefons.
-Čau, jā, viņa ir pie manis... Nopietni?... Mēģiniet viņu no turienes dabūt prom... Viņai neizdevās?...Galvenais, lai viņa netiek mājā, par to jau jūs varēsiet parūpēties?
Beidzis runāt, viņš aizlidināja telefonu uz otru istabas galu.
-Es tavu māti varētu kailām rokām nožņaugt, - Juris lamājās. Melisa pirmo reizi redzēja savu draugu tik niknu. – Kāpēc viņa vienkārši nevar likt tevi mierā?
-Kas ir noticis?
-Zvanīja Amanda. Tās kuces mašīna atkal stāv pie jūsu mājas. Turklāt viņa pati kursē visu laiku apkārt un mēģina tikt iekšā. Pēteris atkal ir izlicis to pašu zīmi, kuru iepriekšējo reizi.
Melisa nopūtās un iegrima pārdomās. Juris lamādamies turpināja cept kartupeļus.
Kad viņi bija sākuši ēst, Melisa ierunājās.
-Paklau, - viņa teica klusi, bet noteikti, - es jums sagādāju pārāk lielas problēmas. Tu jau visa šitā dēļ divas dienas neesi bijis skolā, bet Beņķis nav bijis uz lekcijām. Varbūt man vienkārši braukt atpakaļ un miers? Es atgrieztos tad, kad būtu pabeigusi divpadsmito klasi.
Runājot viņa visu laiku skatījās uz savu šķīvi, bet pacēlusi acis viņa ieraudzīja Jura skatienu, kurš izteica tikai vienu: „tu esi galīga muļķe vai kā?”
Līdzīgi viņš izteicās arī vārdo: - Paklau tev visi ir mājās? Mēs te izlīdām ārā no ādas, lai tev palīdzētu un ne jau tāpēc, ka mūs kāds būtu spiedis. Un tagad tu vienkārši gribi visam atmest ar roku. Tu vēl vismaz varētu saņemties un pacīnīties, lai nekas tāds vairs neatkārtotos, nevis padarīt mūsu darbu par bezjēdzīgu.
-Es vienkārši vairs nezinu ko darīt, - Melisa atbildēja un sāka raudāt.
-Mēs izdomāsim, - atbildēja Juris, nezinādams, cik atrisinājums bija tuvu.
Tad viņi aizgāja gulēt, lai atslēgtos no pēdējā laika pārdzīvojumiem.
Bet Beņķim gulēšana tik drīz nespīdēja. Tāpat kā lielākajai daļai no tās mājas iedzīvotājiem.
Melisas māte bija izspriedusi, ka viņas meita noteikti ir atgriezusies „tajā šausmīgajā dzīvoklī”. Tāpēc viņa izlēma rīkoties tāpat kā pirmajā reizē, sēdēt tur un viņu gaidīt. Bet gaidīšana bija pārāk ilga. Turklāt viņa redzēja ieejam mājā vienu no tiem cilvēkiem, ko viņa bija notriekusi uz šosejas. Klusi pie sevis nolamājusies, māte izkāpa no mašīnas un staigājot ap māju gaidīja, kad kāds ies iekšā.
Viņai par nelaimi, pirmais nācējs bija Pēteris, kurš atgriezās no nenormālas pirmdienas nakts ballītes un vēlējās tikai atpūsties. Viņš galīgi nebija priecīgs ieraugot apnicīgo sievieti. Vēl pirms viņa paspēja pavērt muti, Pēteris viņai skaļi uzkliedza: - Nē! – un aiz sevis uzkrītoši aizcirta durvis. Nokāpjot pagrabā viņš sameklēja iepriekš izmantoto uzrakstu un novietoja vecajā vietā. Tad viņš uzkāpa līdz Melisas dzīvoklim un noinformēja par notiekošo Beņķi. Pēc tam Pēteris devās uz savu pagrabu un sāka izgulēt paģiras.
Melisas māte pamanīja uzrakstu. Viņa kļuva pavisam nikna, un niknumu vairoja bezspēcība. Tomēr viņa neatmeta ar roku un turpināja piesieties katram, kurš gāja iekšā. Vairākas stundas cilvēki vispār nestaigāja. Bet tad mājai tuvojās Kaiva. Jau pa gabalu viņa atpazina kaitinošo sievieti.
-Lūdzu, ielaidiet mani. Man steidzami ir jātiek pie meitas, - teica Melisas māte, sākumā neatpazīdama meiteni, kas uz viņu bija sakliegusi.
-Es jau vienreiz jums teicu, ka nekāda iekšā laišana nebūs. Ja jums tik ļoti vajag satikt meitu, tad gaidiet ārā. Nesākšu laist iekšā mājā katru lupatlasi, kas stāv pie durvīm. Tagad jūs varētu pagriezties un maršēt prom, jo es gribu tikt mājās, - Kaiva lamājās nemaz nelaizdama sievieti pie vārda.
Melisas māte atkāpās, bet viņas galvā bija radusies doma. Kad Kaiva atvēra durvis, Melisas māte rupji viņu parāva aiz matiem malā, iespēra pa celi un ieskrēja iekšā pa durvīm, kamēr Kaiva paklupusi gulēja zemē.
No trokšņa bija pamodies Pēteris.
-Paklau, zvani policijai, tūlīt, - viņš teica Kaivai, izbāzis galvu pa logu. – Tā sieviete viennozīmīgi ir vardarbīga.
Kaiva pamāja ar galvu un sēžot turpat uz zemes piezvanīja attiecīgajām iestādēm un paziņoja par ielaušanos un miesas bojājumu nodarīšanu. Pēteris, atmetis domu izgulēties, pievienojās viņai pie mājas. Kaut vai tāpēc, lai neizlaistu Melisas māti ārā.
Māte savukārt devās augšup pa kāpnēm uz Melisas dzīvokli.
Viņa vairākas reizes uzstājīgi pieklauvēja. Durvis atvēra Amanda, kura iesnu dēļ bija palikusi mājā. Ieraudzījusi nepazīstamo seju, viņa uzreiz saprata, kam šī seja pieder. Melisas māte jau bija pagājusi uz priekšu, tāpēc Amanda vairs nevarēja vienkārši aizcirst durvis.
-Vai Melisiņa ir mājās, es viņu gribu satikt? – viņa vaicāja pavisam piemīlīgā balsī.
-Nē, viņa nav bijusi mājās kopš vakardienas, - Amanda atbildēja
-Vecākiem cilvēkiem melot nedrīkst, - Melisas māte runāja, saglabājot savu žurnālu smaidu.
-Es nemeloju. Jūs tagad varat iet prom, es nezinu, kur ir jūsu meita, -Amanda atbildēja, un sāka vērt ciet durvis.
-Tu melo, es zinu, ka viņa šeit ir, - jau uzstājīgāk teica Melisas māte un satvēra durvis neļaudama tām aizvērties.
-Beņķi! – iesaucās Amanda, sajuzdama, ka nekas labs nav gaidāms. Un viņas nojausmai bija taisnība. Melisas māte no visa spēja pagrūda durvis, likdama Amandai nedaudz atsisties pret durvīm. Taisnā ceļā viņa devās cauri gaitenim uz Melisas istabu. Pēkšņi viņai priekšā iznāca Beņķis, kurš bija no Amandas sauciena pamodies.
-Laid mani garām. Man ir jāsatiek Melisa.
-Es negribu jūs sarūgtināt, bet viņas šeit nav un man nav nemazākā nojausma par to, kur viņa atrodas, - Beņķis pēc iespējas savaldīgi teica.
-Viņa šeit ir, jūs viņu vakar nolaupījāt un atvedāt atpakaļ.
-Jums ir viss labi? Varat paskatīties viņas istabā, tā ir tikpat tukša, cik jūsu smadzenes.
Beņķis aizgāja un atvēra Melisas istabas durvis. Viņas māte iemetās istabā. Uzreiz meitu neieraudzījusi viņa metās pie skapja, paskatījās zem gultas. Tad viņa izgāja no Melisas istabas un iemetās blakus istabā, kas bija vannas istaba. Beņķis ļāva viņai pārmeklēt dzīvokli cerībā, ka sieviete nomierināsies un viņš no viņas tiks vaļā.

31. nodaļa. Kāpnes.

Kad puiši nonāca īstajā ciemā, bija jau vēla pēcpusdiena. Visu laiku lija, un pēdējos septiņus kilometrus viņi bija gājuši kājām. Juris gan smējās, ka tagad viņiem vismaz duša vairs nebija vajadzīga, bet tas bija mazs mierinājums.
Viņi iegāja iekšā pirmajā veikalā, kuru ieraudzīja. Abi izbaudīja siltumu, kas viņus apņēma, un, tikai tad, kad viņi atkal sajuta savas kājas, puiši pievērsās veikalam. Tas bija klasiskais mazo ciematiņu veikals. Tāds, kurā var nopirkt visu, sākot no žurku indes un beidzot ar bērnu barību. Pārdevēja aizdomīgi skatījās uz viņiem jau no ienākšanas mirkļa. Tā bija pusmūža sieviete parastā baltā blūzē un ar diezgan tramīgu skatienu. Ja Juris to pamanīja, tad Beņķis pārdevēju pilnībā ignorēja, viņš uzreiz devās pie skapja ar alu un izvilka pāris pudeles. Tikmēr Juris pats paņēma maizi un majonēzi. Neizskatījās, ka viņi šeit varētu dabūt ko īpaši siltu.
Pie kases norēķinoties Juris pasniedza pārdevējai lapiņu ar Melisas adresi: - Starp citu. Vai jūs nevarētu pateikt, kur īsti atrodas šī māja?
Pārdevēja uz viņu aizdomīgi paskatījās.
-Mēs braukājam apkārt fotografēdami nomaļas mājas. Un man stāstīja, ka māja un tās apkārtne ir fotografēšanas vērta, - Juris meloja, cerēdams, ka nav īpaši tālu no patiesības.
Viņa meli iedarbojās. Pārdevējas seja nedaudz nomierinājās, un viņa izstāstīja tiem ceļu. Kā izrādījās, draugiem vajadzēja iet cauri visam miestam un vēl nelielu gabaliņu aiz tā. Drūmi saskatījušies, viņi ievilka elpu un devās ceļā. Pa ceļam gan abi iedzēra pa alum, lai kaut vai nedaudz sevi uzmundrinātu. Juri uztrauca tas, ka viņš vairāk nebija saņēmis nekādas ziņas no Melisas.
Izrādījās, ka ciematam var iziet cauri desmit minūtēs, paejot garām pāris senlaicīgām, noplukušām mājām un jaunākai celtnei - skolai. Atstājot aiz muguras pēdējo māju, viņi ar skatienu sāka meklēt balto ēku, par kuru stāstīja pārdevēja.
-Skaties pa kreisi, - Beņķis iesaucās un norādīja pa kreisi.
Kreisajā ceļa pusē bija plašs lauks, kurš tagad izskatījās kails un nemīlīgs. Tā attālākajā stūrī bija balta ēka ar sarkanu dakstiņu jumtu. Sētas pagalmā varēja sazīmēt melno mašīnu. Juris ar Beņķi nogriezās uz zemes ceļa, kas veda uz balto māju. Viņi gandrīz jau bija nonākuši galā, kad Juris Beņķi apturēja.
-Paklau, bet ko mēs tagad darīsim? Mēs nevaram vienkārši ieiet iekšā un pieprasīt Melisu. Viņa mums varētu mesties virsū ar nazi vai krēslu.
-Tev ir taisnība, - Beņķis piekrita. – Lai nu kā, bet mums ir jāizpēta, kur viņi ir iespundējuši Melisu, un jāizdomā, kā viņu dabūt ārā.
-Labāk tad esam uzmanīgi. Citādāk tā kuce vēl sanervozēsies un izsauks policiju vai ko tādu.
-Zemessargus.
-Gaisa spēkus.
-Nu jā, ideju sapratu.
Un viņi sāka uzmanīgi virzīties uz priekšu pa atlikušo ceļa daļu. Pēc uzmanīgas mājas apstaigāšanas atklājās, ka gaisma deg vienā no otrā stāva logiem un gandrīz visā apakšējā stāvā.
Pēkšņi pie otrā stāva loga parādījās Melisa. Viņus ieraudzījusi meitene sāka lēkāt, bet tad atjēgusies piespieda pirkstu pie lūpām par zīmi klusēt. Tad viņa pazuda nost no loga. Pēc mirkļa Jura telefons iezvanījās. Viņš no skaņas salēcās un steidzīgi to izslēdza. Tomēr drošības dēļ puiši aizsteidzās tālāk prom no mājas.
„atnāciet velak. vini pec paris stundam ies gulet”, rakstīja Melisa.
Kad vecāki viņu atveda mājās, viņa bija pilnīgi kā mēnessērdzīga. Neko neredzošām acīm Melisa izkāpa no mašīnas un iegāja iekšā pa durvīm.
-Sveicu mājās mīļā, - māte ierunājās jaukā balsī.
Melisa pagriezās un paskatījās uz viņu ar pavisam melnām acīm.
-Tu esi jukusi, - viņa teica klusā, bet skaidrā balsī.
Viņas māte strauji paliecās uz priekšu un iecirta meitai pliķi: - Pievaldi muti! – viņa gandrīz kliedza. Tad viņa pagriezās un demonstratīvi aizgāja uz virtuvi, kur sāka gatavot vakariņas. Melisas tēvs tikmēr uzveda savu meitu augšā uz viņas veco istabu.
-Pamēģini taču būt jaukāka. Mēs tevi mīlam, - viņš teica un aizvēra durvis. Tās tagad bija slēdzamas, bet tikai no ārpuses. Melisa pagriezās.
Nekas cits istabā nebija mainījies. Istabas vienā malā stāvēja rakstāmgalds, otrā skapji. Turpat bija viņas vecā gulta. Melisa iekrita gultā un pamatīgi izraudājās.
Kad asaru plūdi pierima, viņa piecēlās, sapurinājās un sāka domāt, ko darīt tālāk. Viņa noteikti nevarēja palikt šeit, jo māte acīmredzot bija pateikusi savām pelēkajām šūniņām ardievas. Pirmā doma bija paņemt līdzi lietas, kas šeit bija palikušas pēc pirmās aiziešanas. Tomēr, apskatoties apkārt, viņa saprata, ka visas tās lietas piederas šai vietai. No skapja gan viņa izvilka pāris siltos džemperus, kas noteikti varēja noderēt, vecmāmiņas adītās vilnas zeķes un kabatas lukturīti. Rakājoties pa skapi, viņa pēkšņi pamanīja kartona gabalu, kas aizsedza apakšējā plaukta tālāko stūri. Aiz pirkstu galiem to aizķērusi viņa atklāja veco slēptuvi.
Tur viņa bija salikusi visas lietas, par kurām nevēlējās, lai viņas māte tās atrod. Lielāko daļu no tām viņa bija paņēmusi līdzi, bet vēl no tumsas uz viņu draudzīgi skatījās vecais lācis. To viņai bija uzšuvusi vecmāmiņa, kad Melisa bija pavisam vēl maziņa. Tagad brūnā velveta radība bija pavisam noplukusi, tās „kažoks” dažās vietās noberzts pavisam spīdīgs, bet brūnās pogu acis un deguns vēl turējās savās vietās.
Viņa samīļoja lāci. Tas viņai bija pietrūcis tumšos vakaros, jo tā bija vienīgā lieta, kas ļāva viņai sajust vecmāmiņas tuvumu. Melisas māte bija atņēmusi viņai gandrīz visas lietas, kas tai bija mīļas, tāpēc lācis tika slepeni noglabāts un izvilkts ārā tikai nakts vidū.
-Tu nāksi man līdzi, - Melisa teica un devās atpakaļ uz gultu, cieši sev piespiedusi lāci klāt.
Tajā mirklī viņa sadzirdēja soļus uz kāpnēm. Steidzīgi viņa vēl paspēja pabāzt savāktās mantas zem gultas. Durvis atslēdzās, un istabā ienāca Melisas māte.
-Nāc lejā vakariņās.
-Es negribu ēst, - viņa atbildēja, skatoties uz otru istabas pusi.
-Nē, tu nāksi..
-Citādi?
-Citādi tu no šīs istabas neiziesi visu nedēļu.
-Es šaubos, ka jūs mani tāpat no viņas izlaidīsiet ātrāk par tuvāko gadu, - Melisa atcirta, vārīdamās dusmās.
-Ja tu, jaunkundz, tā turpināsi uzvesties, tad tā arī notiks. Vai nu tu tagad nāksi ēst, vai arī vispār ēst nedabūsi.
-Tas jau izklausās patiesāk, - viņa nicīgi atzīmēja, - bet nē, es nekur netaisos iet.
Viņas māte jau sāka kustēties meitenes virzienā, bet tad, sapratusi savu bezspēcību, viņa pagriezās un uzkrītoši aizcirta un aizslēdza durvis. Pat viņas soļi lejup pa kāpnēm likās nikni. Palikusi viena, Melisa no pagultes izvilka vecmāmiņas šūto lācīti un piespieda sev cieši klāt šo mazo draugu. Tad viņa devās pie loga, lai izpētītu iespējas tikt ārā.
Pēkšņi viņa ieraudzīja pa ceļu tuvojamies divus pazīstamus stāvus. Viņa nebija viena. Viņi bija dzīvi un nebija cietuši. Melisa no priekiem sāka lēkāt. Viss būs labi. Bet tad nāca atklāsme, ja viņas māte tagad viņus ieraudzīs, tad jebkura iespēja tikt prom būs pazaudēta. Atcerējusies savu paslēpto telefonu viņa iemetās atpakaļ istabā un aizrakstīja Jurim īsziņu. No loga stūra viņa noskatījās, kā puiši steidzīgi pazūd.
Tajā mirklī viņa atkal dzirdēja pazīstamos soļus. Vai viņas mātei bija kādas aizdomas? Melis mēģināja pēc iespējas brīvāk apsēsties uz palodzes, lai neradītu aizdomas.
-Tu lēkāji?
-Nē, dejoju valsi. Protams, ka lēkāju.
-Kāpēc?
-Tāpēc, ka man tā gribējās. Ja gribi, varu palēkāt vēl, - Melisa atcirta, zinādama, ka tāda atbilde māti vislabāk izsitīs no sliedēm. Tas nostrādāja, viņa atkal aizgāja prom. Tagad Melisai atlika tikai gaidīt.
Tikmēr ārā Juris ar Beņķi risināja kādu nopietnu problēmu.
-Kā mēs viņu no turienes dabūsim ārā?
-Pa durvīm?
-Ja viņa visu laiku sēž tajā nolāpītajā istabā, tad droši vien viņa nemaz nevar tikt ārā.
-Tev vispār ir taisnība. Bet pie loga mēs nevaram tikt, - Beņķis teica, norūpējies aplūkodams mājas sienu. Tā bija pavisam gluda un otrais stāvs bija nedaudz augstāk kā parasti otrie stāvi mēdz būt. Turklāt zem tā nebija zāliens, bet nobetonēts laukums, kuram vienā stūrī atradās pretīgi zaļas metāla šūpoles. Ja viņa uz tā nolektu, tad vismaz pāris kauli tiktu salauzti.
-Mēs varētu uztaisīt vai atrast kāpnes, - ierosināja Juris. Dziļāk mežā viņš bija redzējis vecu šķūni, un tādā jau noteikti vajadzēja būt kaut kam noderīgam. Arī Beņķim ideja likās pieņemama.
Šķūnis tiešām bija vecs un satrūdējis, bet tā durvīm priekšā bija pamatīga un sarūsējusi piekaramā atslēga. Neizskatījās, ka to kāds būtu taisījis vaļā pēdējo gadu laikā. Bet puišiem tā nebija problēma. Apgājuši pāris reizes būdai apkārt viņi atrada vietu, kurā dēļi bija visvairāk satrunējuši. Lai nesaceltu pārāk lielu troksni, viņi tos nevis atdauzīja vaļā, bet ļoti uzmanīgi atlauza.
Kad caurums bija pietiekami liels, viņi ielīda iekšā. Vajadzēja pāris minūtes, lai acis pierastu pie krēslas. Lēnām no tumsas iznira lietu aprises. Vienā šķūņa galā mētājās pagari dēļi, visa grīda bija nosēta ar lielākām un mazākām pagalēm. Gar sienu bija sakārti nu jau sarūsējuši darbarīki. Jurim pat izdevās atrast bundžu ar sarūsējušām naglām.
-Kā tev šķiet, vai mums no visa šitā izdotos uztaisīt kaut ko tādu, kas nesabruktu no pirmā pieskāriena? – Juris jautāja.
-Es domāju, ka jā, ja vien mēs ļoti pacenstos. Laika mums pietiek, jo domāju, ka ātrāk par kādiem trijiem tur parādīties nav vērts.
Tad viņi ķērās pie darba. Tika atlasīti garākie un mazāk satrūdējušie dēļi. Juris no grīdas salasīja piemērotākās pagales. Lai izveidotu parasta izskata kāpnes, viņiem pietrūka materiālu tāpēc nācās improvizēt. Beigās tās izskatījās apmēram šādi: Centrā bija kopā sanagloti divi gari dēļi tā, lai viņi sniegtos līdz Melisas logam. Apakšā un augšā tika piesisti divi slīpi dēļi kam vajadzēja balstīt konstrukciju pret zemi un mājas sienu. Pie vidējiem dēļiem bija kārtīgi pienaglotas pagales, uz kurām atspiest kājas. Labās puses slīpos dēļus savienoja kopā vēl viens dēlis, pie kura pieturēties, Tāpat tika izdarīts arī ar kreiso pusi. Lai pārbaudītu kāpņu izturību, puiši pat mēģināja uzkāpt uz šķūņa jumta, kas veiksmīgi izdevās.
Kāpņu izdomāšana un pagatavošana viņiem prasīja pāris stundas, tagad atlika vēl tikai kādu stundu nogaidīt un doties pie Melisas
Visu atlikušo vakaru Melisa pavisam satraukta sēdēja uz palodzes. Dažubrīd viņai jau likās, ka puiši ir atmetuši visam ar roku un devušies mājās. Lejā jau pāris stundas vairs nevarēja dzirdēt vecāku rosību. Drīz vajadzēja ierasties glābējiem, bet minūtes ritēja kā stundas.
Pēkšņi viņa ieraudzīja puišus tuvojamies. Rokās viņi nesa kaut ko pavisam garu un dīvainu. Melisa pavisam klusu atvēra logu. Viņa jau gribēja kaut ko teikt, bet Juris ar skatienu vien lika viņai būt pavisam klusai. Melisa aizsteidzās pakaļ savām mantām, kuras bija satīstījusi vienā paunā. Tikmēr puiši novietoja kāpnes pie sienas. Tās sniedzās tieši līdz logam.
Pa logu atkal izliecās Melisa. Viņa nometa lejā mīkstu mantu paunu. Tad parādījās arī pārējais viņas ķermenis. Sēžot uz palodzes, viņa aizdomīgi nopētīja kāpņu konstrukciju, bet sapratusi, ka citas izejas nav, sāka lēnām pa to virzīties lejup. Kājas nedaudz drebēja, bet jau pavisam drīz viņu no aizmugures aptvēra Jura stiprās rokas. Kad viņa nostājās stingri uz zemes viņa apmetās puisim ap kaklu un iespējams viņa vēl ilgi nebūtu atlaidusies, ja Juris viņai klusi nebūtu atgādinājis, ka ir jātiek pēc iespējas tālāk prom.
Nonākuši pietiekamā attālumā no mājas, viņi sāka skriet un neapstājās līdz pat galvenajam ceļam.

30. nodaļa. Operācija: "Psihā māte"

Skolā nekas pa šīm divām nedēļām nebija mainījies. Tikai cilvēki bija sākuši vairāk slimot. Melisas klasē vien puse no klasesbiedriem nebija ieradušies. Apkārt klejoja gripa un A – hepatīts. Bet labāk bija sēdēt pustukšā klasē ar Mariju, Kristapu un Maiju, nekā mājās skatoties sienā, mazgājot traukus un paciešot Beņķa mātes instinktu.
Kādam tur augšā, tomēr nepatika tas, cik Melisai labi gāja. Pār viņas dzīvi pārvilkās pāri tumšs mākonis, kas ieradās, braucot melnā Opel markas automašīnā.
Melisa jau nedēļu bija atkal kārtīgi gājusi uz skolu un darbu. Bija burvīgs pirmdienas rīts. Ārā bija nu jau nepierasti silta diena, skaidras debesis un ausa pirmie saules stari. Melisa izliekusies pa logu ieelpoja rīta gaisu, kurā gan jaucās mašīnu izplūdes gāzes un lietas, par kurām viņa pat nevēlējās zināt.
Rīts bija tik burvīgs, ka viņa pat centās izvairīties no parastajiem strīdiem virtuvē, kas norisinājās par spīti tam, ka Beņķis bija palicis par neierasti kārtīgu un rūpīgu panku. Cik nu panki tādi var būt.
Kad brokastis tika paēstas viņi gandrīz reizē devās ārā pa durvīm. Tikai Beņķis pāris minūtes aizkavējās, jo viņš aizmirsa dzīvoklī kursa biedrenes kladi. Tikmēr Melisa mierīgi kāpa lejā, cerēdama viņu sagaidīt ārpusē. Tomēr pirmā lieta, ko viņa ieraudzīja, iziedama ārā, bija pazīstama izskata mašīna. Melisa nojauzdama ko nelāgu mēģināja ieskriet kāpņu telpā, bet uztraukumā viņa nevarēja nospiest durvju kodu pareizi.
Mašīna piebrauca viņai klāt un bremzēm kaucot apstājās. No tās izlēca Melisas tēvs un ar varu viņu ievilka iekšā. Meitene gan visiem spēkiem pretojās, bet neveiksmīgi. Kad mašīnas durvis aizcirtās, no mājas ārā iznāca Beņķis, kurš aiz durvīm vēl bija dzirdējis aizdomīgu cīņas troksni. Tagad viņš tikai redzēja to, kā Melisa tiek aizvesta melnā mašīnā. Viņa pirmā reakcija bija skriet tai pakaļ, bet viņš automobili ātri vien pazaudēja no redzesloka.
Viņš steidzīgi atgriezās mājās. Lekcijas vairs nebija ne prātā. Beņķis pamodināja Šarloti un Amandu un pastāstīja viņām, kas ir noticis. Neviena no viņām nezināja, kas varētu būt šie mistiskie nolaupītāji. Pēkšņi dzīvoklī iebrāzās Juris.
-Melisa šeit ir?
-Nē, viņu tikko aizveda...
-Jā, melns Opelis. Man jau likās, ka tā bija viņa, ko aizveda garām, - Juris pārtrauca Beņķi. – Pie stūres bija viņas māte. Bet kā viņa īsti tika Melisai klāt?
Beņķis pāris vārdos pastāstīja viņam to, ko pats bija redzējis. Viņi visi pilnīgi noraizējušies sēdēja virtuvē. Šarlote pat no uztraukuma sāka pīpēt, ko viņa darīja pavisam reti.
Tikmēr Melisa sēdējā iespiesta vecāku automašīnā. Viņas māte brauca tik ātri, lai meitai neienāktu prātā izlekt ārā no mašīnas. Bet pie sarkanajām gaismām viņas rokas tika turētas. Braucot garām parastajai satikšanās vietai, Melisa Juri ieraudzīja, bet nebija īsti droša par to, vai viņš viņu ir pamanījis.
Vecāki atteicās atbildēt uz viņas jautājumiem. Melisas māte pie sevis smaidīja un bija uzlikusi līksmu radio staciju. Saprazdama, ka māte atsakās runāt, viņa nemaz nemēģināja piekļūt savam tēvam. Viņš nebija vīrieša paraugs un pilnībā atradās zem sievas tupeles. Vienmēr tas, ko viņa teica bija pareizi. Ja viņa paziņotu, ka Melisa ir koka klucis, šis radījums bez mugurkaula aizietu pakaļ cirvim. Arī pēc izskata viņš neatgādināja Herkulesu. Nedaudz apvēlies, paīss vīrs, kura mati galvas vidū jau bija sākuši atkāpties.
Melisa bezpalīdzīgi noskatījās, kā viņi izbrauc no Rīgas. Viens bija skaidrs, viņu vedīs atpakaļ uz „mājām”. Meitene iespieda galvu rokās. No turienes prom tikt viņai varētu būt grūti. Pārāk ilgi kavējot skolu viņu varēja izmest. Arī darbā viņa nedrīkstēja vairāk kavēt. Turklāt dabūt slimības lapu ar diagnozi „nolaupīšana” būtu pagrūti.
Nododoties šīm sīkajām lietām, meitene centās nedomāt par to, ko ir ieplānojuši viņas vecāki. Par laimi, līdz viņu pāķiem bija jābrauc ļoti tālu un pat viņas māte nespēja visu ceļu nepārtraukti sēdēt pie stūres. Tādēļ pēc vairāku stundu brauciena viņi iegriezās kādā ceļmalas krodziņā.
Šeit virs meitenes bija savilkušies arī īsti mākoņi, kas izbojāja silto rudens dienu. Krodziņā viņa sēdēja iespiesta vecākiem pa vidu tik cieši, ka viņai pat nebūtu iespēja paspēt kaut kur aizlaisties. Viņas māte pasūtīja visiem trīs kartupeļus ar gaļu. Tad viņa pagriezās pret Melisu un sāka runāt.
-Melisiņ, es ceru, ka tu saproti, kāpēc mēs tā rīkojāmies.
-Nē!
-Tevi jau savādāk pie prāta nevar vest, - Melisas māte saldā balsī dudināja. – Tu tur Rīgā būtu pilnīgi pazudusi. Aizbrauksi tagad mājās un redzēsi cik tur jauki.
-Man Rīgā bija labi. Tur ir skola un darbs un es nevienu no tiem negribu kavēt. Ja tu tagad mani vedīsi atpakaļ, es tur skolā neiešu.
-Labi Melisiņ, - viņas māte teica galīgi neticīgā balsī. – Ko tad tu tur strādā tādu? Traukus par maksu mazgā?
-Nē. Bet tātad jūs mani taisāties ieslēgt tajos pāķos tāpēc, ka es esmu uzsākusi patstāvīgu dzīvi, bet jūs gribat, lai es tur sapūstu un nomirstu.
-Mīļumiņ, neviens nav kārtīgi izaudzis bez vecāku gādības.
-Man izdodas.
-Tas ir ļoti subjektīvs viedoklis, - viņa atbildēja ar sulīgi jauku smaidu. – Tagad mēs to neapspriedīsim, aizbrauksim vispirms līdz mājām.
-Manas mājas ir Rīgā.
-Nekas meitiņ, gan jau pieradīsi. Ēd savus kartupeļus, - viņa visbeidzot noteica un sāka pilnīgā klusumā ēst.
Melisa, pavisam sadrūmusi, pievērsās savām pusdienām. Apetīte bija pilnībā pazudusi. Turklāt viņas kabatā atkal gandrīz nemanām vibrēja telefons. Viņa tik ļoti gribēja kādam pateikt, kas ar viņu ir noticis.
-Uz tualeti es vismaz varu aiziet? – viņa pēkšņi jautāja.
Māte viņu noskatīja no galvas līdz kājām ar domīgu skatienu. Tad viņa piecēlās un lika saprast, ka viena Melisa neies nekur. Viņas abas iegāja ceļmalas krodziņa sieviešu tualetē. Melisas māte pievērsās spogulim, tikmēr Melisa pati iemuka kabīnē. Vispirms viņa no kabatas izvilka telefonu. Zvanītājs bija Juris. No viņa bija arī vairākas īsziņas. Melisa atbildēja uz viņām visām ar diviem vārdiem. Nosūtījusi ziņu, viņa grasījās ielikt telefonu kabatā, bet tad apdomājusies aizbāza to aiz krūštura. Zem lielās jakas to nevarēja manīt un tā būtu pēdējā vieta, kur vecāki meklētu.
Melisa nolaida ūdeni un atgriezās pie mātes.
Ēšanas laikā ārā bija sākusies pamatīga lietusgāze. Tāpēc tā arī noslēdza Melisai jebkādu iespēju aizskriet un paslēpties mežā. Viņa bija pietiekami gudra, lai uzreiz pēc gripas ar savu veselību tā neriskētu. Labāk dzīva un ieslēgta ar izbēgšanas iespējām, nekā mirusi un bez iespējām.
Tikmēr Rīgā, mums zināmajā daudzdzīvokļu namā sākās operācija: „Psihā māte”.
Drīz vien draugi bija izdomājuši, ka Melisa visticamākais tika aizvesta atpakaļ uz viņas sākotnējo dzīves vietu. Diemžēl neviens nespēja atcerēties īsto adresi. Turklāt līdz tam laikam Juris jau bija mēģinājis sazvanīt meiteni reizes 10.
-Klau, viņa taču paņēma līdzi no mājām dažādus dokumentus vai ne? – pēkšņi ierunājās Šarlote, kurai jau bija jāsāk taisīties uz darbu.
-Jā. Tu domā, ka tur tā vieta varētu būt pieminēta?
-Noteikti.
Pēc aktīvas istabas izrakāšanas, viņi atrada mapi ar visādiem svarīgiem un mazāk svarīgiem dokumentiem. Starp tiem bija ieklīdusi veca ārsta zīme. Uz tās bija rakstīta mājas adrese un Juris beidzot atcerējās Melisas dzimtās pilsētas nosaukumu. Viens solis uz priekšu tika sperts.
„Neuztraucies, mes tevi izpestīsim ;)*” Juris rakstīja, sēžot virtuvē un domājot tālāko rīcības plānu.
-Ko mēs reāli varam darīt? Mēs zinām tikai to, uz kurieni viņa ir aizvesta, - žēlojās Amanda.
-Viss ir pavisam vienkārši, - pēc neilga klusuma brīža ierunājās Beņķis, - mēs vienkārši tagad stopēsim uz turieni. Atradīsim adresi, noskaidrosim, kurā istabā viņa ir, un nolaupīsim mūsu Melisu atpakaļ. Nedrīkst viņu atstāt lauvām saplosīšanai.
Pārējie viņam piekrita. Tika izlemts, ka brauks Juris ar Beņķi. Juris arī baidījās ņemt līdzi kādu no meitenēm. Viņš arī baidījās par Melisu pašu, jo likās, ka viņas māte tiešām sāk zaudēt pēdējās saprāta paliekas.
Ātri izpētījuši karti viņi devās ceļā.
„Atradam tavu adresi. Brauksim uz turieni.” Juris rakstīja otro īsziņu, braucot tramvajā uz pilsētas nomali.
Par laimi stopošana veicās ātri. „Esam jau uz šosejas. Gaidi mus pec paris stundam. *hug*”. Viņi jau bija ceļā pusotru stundu, kad Jura telefons pēkšņi iezvanījās. No uztraukuma viņš gandrīz aparātu izmeta ārā no rokām.
„paldies, gaidu.” vēstīja Melisas ziņa. Tā vismaz nozīmēja, ka viņai ir radusies iespēja dot kādu ziņu. Automašīnas vadītājs ieinteresējās par to, kur tad skolas un studiju vecuma puiši dodas pirmdienas rītā. Cilvēks izskatījās uzticams un viņi pāris vārdos pastāstīja viņam notikušo. Viņš bija šokā, par tādu rīcību, kā meitas nolaupīšana. Šoks bija tik liels, ka viņš sāka ātrāk braukt, lai puiši galā nokļūtu pēc iespējas ātrāk. 
Un kamēr viņi šāvās pa šoseju un lietu nenormālā ātrumā, Melisas māte savukārt izbaudīja to, ka meitene vairs nekur nevar aizmukt, un brauca absolūti lēni. Pašiem to nezinot, viņi apmainījās vietām. Juris ar Beņķi bija apsteiguši Melisu un viņas māti par vairākiem kilometriem, kad novēlējis viņiem daudz veiksmes autovadītājs viņus izlaida pie pagrieziena.
Lietus bija nedaudz pierimis, bet tikpat nepatīkams. Viņi stāvēja ceļa malā, galvu ierāvuši plecos un izstiepuši rokas.
-Pie visiem elles velniem, - ierunājās Beņķis. Viņa asā redze pat lietus laikā pamanījās izšķirt melnu Opel, kas lēnām tuvojās viņiem.
-Nevar būt, - pie sevis nočukstēja Melisa, ieraugot pa gabalu divus tik ļoti pazīstamos stāvus.
Bet viņus redzēja arī Melisas māte. Tuvojoties stopētājiem, viņa tos atpazina. Tie divi cilvēki, kas viņai bija nozaguši mīļo meitiņu. Sieviete strauji sagrieza stūri tā, ka mašīna brauca viņiem tieši virsū. Melisa iekliedzās un aizsedza ar rokām acis. Viņa dzirdēja būkšķi pa mašīnas sānu. Pagriezusi galvu atpakaļ viņa gan nevienu vairs uz ceļa neredzēja. Tajā mirklī viņa sāka trakot. Viņas māte to iespējams atkal izdarīja. Asaras jaucās ar kliedzieniem, bet atbrīvoties viņa nevarēja, jo tēva satvēriens tomēr bija pārāk spēcīgs. Pēc kāda laika viņa nomierinājās un atlikušo ceļu sēdēja pilnīgā klusumā. Tikai asaras tecēja pār viņas vaigiem.
Arī Juris bija pamanījis melno mašīnu, kas strauji tuvojās. Viņam jau bija nelāga nojausma, bet neviens no viņiem nebija paredzējis, ka mašīna strauji griezīsies uz viņu pusi. Kad mašīna pagriezās viņu virzienā, abi pilnīgi sastinga. Par laimi Beņķis pirmais atguva kustību spējas. Viņš pagrūta Juri uz grāvja pusi un pats ar lēcienu viņam sekoja. Viņu nedaudz aizķēra mašīnas sāns, kad tā griezās atpakaļ uz ceļa.
Juris pacēlās no slapjās zāles un paskatījās tur, kur bija dzirdējis nokrītam Beņķi. Vispirms viņš ieraudzīja galīgi saņurcītu grebeni, kas lēnām kustējās. Aiz tās izlīda arī pats Beņķis.
-Tev nekas nekaiš? – Juris uztraukti prasīja.
-Nē, man liekas, ka es spēcīgāk pie PND esmu dabūjis pa sāniem, - Beņķis atbildēja un iesmējās, bet tad turpināja jau nopietnāk, - bet man liekas, ka tev bija taisnība par to, ka tā māte ir jukusi. Viņa mūs gandrīz nobrauca. Mums Melisa no turienes ir jādabū prom pēc iespējas ātrāk.
-Jā, pirms viņas trakā māte nav viņu iebalzamējusi vai izbāzusi, - Juris piekrita.
Viņi turpināja ceļu.