19. nodaļa. Kura gatavojas ballītei.

Melisa pamodās. Tā bija diena pirms pēdējās dienas. Iepriekšējā nedēļa bija pagājusi savā ziņā gatavojoties. Viņa bija iepirkusi skolai vēl pāris klades, jaunu somu skolai, kas nebija izvazāta pa pļavām un krūmiem, un šādas tādas drēbes.
Rītvakar bija jānorisinās vasaras beigu ballītei, uz kuru Melisa tika uzaicināta jau Borderrocka laikā. Tur vajadzēja būt gandrīz visiem, ar ko Melisa bija iepazinusies pēdējā mēneša laikā. Pasākums bija paredzēts pie dredainā čaļa no Borderroka, kuru, cik Melisa atcerējās, sauca par Ģirtu. Kā Cikāde Melisu bija informējusi, tad pie Ģirta parasti notiek lielās ballītes, jo viņam bija plaša māja ar plašu dārzu gandrīz ārpus pilsētas, bet pietiekami tuvu, lai tur ietu parastais sabiedriskais transports.
Šodien viņai bija paredzēts ar Cikādi un Matiem iet iepirkt ēdienus un dzērienus ballītei. Tāpēc, pakļāvusies modinātāja saucieniem, viņa piecēlās no gultas. Ārpus viņas istabas durvīm varēja jau dzirdēt parasto rīta rosību – trauku šķindoņu un Beņķa nemelodisko rūkšanu.
Aptuveni brokastu grauzdiņa vidū ieradās Mati.
-Es vairs nevarēju nosēdēt mājās, šodiena ir kā radīta, lai darbotos un darītu lietas. Turklāt man jau parīt būs jāsēž lekcijās un jāmācās no ādas ārā.
-Nabadziņš, - Melisa noteica un papliķēja viņam pa galvu, - še, ņem grauzdiņu.
-Nē, grauzdiņi atgādina rītus, kad tu sēdi mājās un vēl nekur neesi aizgājis.
-Tā kā tagad!
-Jā, - Mati apstiprināja un sāka staigāt uz riņķi. Zem viņa matiem varēja saskatīt ar dzīvi apmierināta puiša sejas aprises. Kādu laiku riņķojis, viņš atkal ierunājās: - Kur un cikos mēs satiekam Cikādi?
-Pie tā briesmīgā lielveikala apmēram pēc stundas, - Melisa atbildēja un aizvēra acis. No Matu riņķošanas viņai bija sākusi griezties galva.
-Ko tad mēs darīsim veselu stundu? – jautāja Mati atspiezdamies pret virtuves sienu.
-Es domāju paēst, - atbildēja Melisa.
-Un tad?
-Tad mēs varētu iet un pablandīties pa veikaliem.
-Tas jau izklausās labāk, - Mati pasmaidīja, apsēdās Melisai pretī un sāka stāstīt stāstus par augstskolas dzīvi, lai kavētu laiku.
Melisa bija sapīkusi pati uz sevi par to, ka izturējās diezgan īgni. Sirds dziļumos viņa ļoti labprāt būtu visu dienu sēdējusi mājās un lasījusi grāmatu, ko viņai iedeva Juris. Mati jau nebija vainīgs par to, ka viņa bija piekritusi iet ar viņiem uz veikalu, tāpēc nebija iemesla uzvesties nejauki. Savas sirdsapziņas nomierināšanai viņa uzvārīja Matiem stipru melno tēju.
-Tas tā, lai tu justos ņiprs visu dienu, - Melisa pasmaidīja.
Pēc minūtēm trīsdesmit viņi izgāja ārā no mājas. Mati jau bija pamanījis, ka Melisa neizskatās līksma kā princese, tiekot pie ponija. Tāpēc viņš centās uzlabot meitenei garastāvokli. Protams, savā veidā. Mati pievērsa Melisas uzmanību visām mazajām, jaukajām lietām apkārt. Nelielajā ceļā līdz veikalam viņš iemācīja Melisai, ka uz Rīgu ir jāskatās ar augšup pavērstu skatienu. Melisa pati nekad agrāk nebija ievērojusi to, cik interesantas ir māju fasādes, mazie tornīši un balkoni, uz kuriem visu aizmirsti aug nelieli bērzi. Tā skatoties apkārt, viņa nedaudz piemirsa savu pirmītējo vēlēšanos sēdēt mājās.
Viņiem par pārsteigumu Cikāde tos jau gaidīja. Viņas rokās bija saraksts ar lietām, kas ir jānopērk vai citādākā veidā jāsadabū rokās. Lai paskats būtu efektīgāks, viņa sarakstu bija uzrakstījusi uz paštaisīta papirusa ruļļa, un aiz vienas auss viņai stāvēja balta spalva.
-Labs rīts, cilvēki, - viņa savā parasti priecīgajā tonī viņus sveicināja. – Es nesen runāju ar Ģirtu un viņš pateica, kādas lietas būtu nepieciešams dabūt. Viņš negrib, lai šogad būtu tāda nodzeršanās kā pagājušajā gadā, tāpēc vajag pietiekami daudz lietu, ko cilvēkiem darīt. Idejas viņš ģenerē nepārtraukti, tāpēc tagad atliek tikai tās piepildīt.
Mati no Cikādes paņēma sarakstu. Tur bija tādas parastas lietas kā futbolbumba un baloni, bet starp tām bija arī mašīnas disks, ķieģelis un bārbija.
-Mašīnas disks man jau ir un bārbiju man apsolīja Mārtiņš. Ķieģeli mēs varētu savākt kādā no pamestajām mājām. Bet es nezinu, kur mēs dabūsim tādas lietas, kā vasabi, līgavas plīvuru un 7lītrīgu katlu, - Cikāde stāstīja.
Melisai radās ideja, kādam paprasīt baltu audumu un tad vienkārši to pāršūt. Cikādei ideja patika. Viņa gan teicās vēl ieskriet pie viņiem, jo viņa bija 100% pārliecināta, ka pa visu māju noteikti vajadzīgās lietas savāksies.
Bet pašlaik viņi devās iekšā veikalā pēc pārtikas un tenisa bumbiņām. Cikāde uzreiz no plaukta izvilka marinētus gurķīšus, atgādinot, ka nākamajā rītā tomēr agri būs jābūt skolā. Rati ātri pildījās ar nepieciešamo – ūdeni, džinu, alu un sidru. Un vēl ūdeni. Melisa pie sevis bija apņēmusies tik daudz nedzert, jo tā vien likās, ka ar katru rītu viņa jūtas aizvien saburzītāka. Arī pirmo dienu skolā būtu labi pavadīt, neizskatoties pēc beigtas kurpes.
Ejot pa to daļu lielveikalā, kur parasti ir izlikti dažādi krāmi, ar cerību, ka kāds tos kādreiz nopirks, Cikāde no to kaudzes izvilka dažas interesantas lietas.
-Mums noteikti noderēs šī, - viņa teica izvilkdama ārā briesmīga paskata princeses masku, kuru tūlīt piemēroja Matiem. – Es ceru, ka tu tur apakšā neizskaties tāpat, - viņa smējās. Tad cikāde izvilka arī lecamauklu un vairākas plastmasas ūdenspistoles par 20 santīmiem gabalā.
-Man liekas, ka rītvakar notiks ūdens-kaujas, - Melisa atzinīgi noteica, pie sevis nodomādama, ka derētu paņemt līdz arī rezerves drēbju kārtu.
-Uz cik deram, ka tur iekšā noteikti tiks ieliets alus, vai kas tamlīdzīgs? – smējās Mati.
-Noteikti, - atteica Cikāde, - galvenais, lai tas alus turas tālāk no maniem matiem, jo es uzreiz no Ģirta mājām braukšu uz skolu. Un skolotājai jau tā es krītu uz nerviem.
Tas Melisai lika aizdomāties par to, kā viņa paspēs uz skolu. Bet pie secinājumiem nenonākusi viņa izdomāja paņemt līdzi pirmajam septembrim vajadzīgās lietas. Gan jau, ka Juris zinās ko darīt.
Visu nopirkuši viņi devās uz māju. Pagaidām Cikāde visas mantas ienesa pie Melisas.
-Un tagad noskaidrosim, kas mums vēl ir vajadzīgs!
Pēc sarakstu pārbaudes noskaidrojās, ka viņiem vēl ir nepieciešams:
Ķieģelis
Vasabi
Līgavas plīvurs vai audums līgavas plīvuram
Katls ar septiņu litru ietilpību
Gumijas vista
Sliekas
-Tā, tagad mēs sadalīsimies, - komandēja Cikāde, iedodama katram pa sarakstam. – Es ņemu pagrabu un pirmo stāvu, Melisa, tu ņem otro, trešo un ceturto stāvu, un, Mati, tev paliek piektais stāvs un bēniņi. Uz priekšu komanda!
Tādu veidu, kā atrast nepieciešamās mantas, laikam varēja izdomāt tikai Cikāde. Vispirms Melisa devās pie Kaivas. Tur viņa cerēja tikt pie auduma.
Meitene pieklauvēja pie durvīm. Tās atvēra Lauris, atkal viscaur ģērbies batikotās drēbēs un viņam galvā bija kaut kas, kas izskatījās pēc krāsu sprādziena. Melisa izteica savu vēlmi. Lauris viņu ieaicināja iekšā un apvaicājās, vai tam tiešām ir jābūt kaut kam baltam. Kad Melisa atbildēja apstiprinoši, viņš domīgi paskatījās un tad sāka rakāties pa lupatu kaudzi. Garām Melisai palidoja vairāki batikoti apģērba gabali, ieskaitot pāris krūšturus. Melisai radās doma kādreiz iegriezties pie Laura ar delikātāku lūgumu nekā līgavas plīvurs.
-Ir! – iesaucās Lauris, turēdams rokās baltu, caurspīdīgu auduma gabalu. – Man to kaut kad atnesa, un es gribēju uztaisīt šalli, bet tā arī nesanāca. Ja viņš paliek vesels, atnes atpakaļ.
Melisa priecīga Lauri apskāva, tad paprasīja, vai viņam gadījumā nebūtu arī sliekas un saņēmusi noraidījumu devās tālāk.
Viņu kāpņu laukumā bija vēl vienas durvis. Aiz tām vientulībā dzīvoja melanholiska paskata panks. Viņš piedalījās visos pasākumos un parasti bija ļoti izpalīdzīgs, bet viņam apkārt vienmēr bija klusuma un melanholijas noskaņa. Melisa piezvanīja pie durvīm.
-Sveika, - viņš teica, atverot durvis.
-Sveiks, klau, tev neatrastos kāda no šīm lietam? Steidzami vajag.
Melanholiskā paskata panks paņēma sarakstu. Domājot saraucis pieri viņš lasīja. Melisa jau nedaudz zaudēja cerību, bet tad viņš pacēla acis un teica: - Man kaut kur vēl vajadzēja mētāties trauciņam ar sliekām. Šogad jau makšķerēt vairs nebraukšu.
Viņš pazuda dzīvokļa dziļumos un tad atgriezās ar burku, kurā sajaukušās ar zemi mudžēja sliekas. Melisa nopriecājās, ka bērnībā pati bija pieradusi makšķerēt, citādi viņai noteikti būtu bijis bail pat paskatīties uz burku. Pateikusies viņa gāja tālāk.
Otrais stāvs bija pilnīga bezcerība. Divos dzīvokļos neviena nebija mājās, bet pārējos neviena no prasītajām lietām neatradās. Ar nedaudz sadrūmusi viņa kāpa augšā uz ceturto stāvu. Viņa piezvanīja pie durvīm, kas atradās tieši virs viņas dzīvokļa. Varēja dzirdēt, ka aiz tām kāds mācās spēlēt bungas. Durvis atvēra puisis tērpies lielā melnā džemperī un melnos bokseršortos. Melisa viņu atcerējās no rudens tīrīšanas, laikam viņu sauca par Jāni. Melisa izteica savu vēlmi, cenšoties neskatīties uz puiša spalvainajām kājām. Viņš lūdza viņai uzgaidīt un drīz atgriezās kopā ar vēl vienu puisi, nesot grozu ar ķieģeļiem.
-Vari paņemt kādu pārīti, - viņš teica. – Tikai neņem to viegli iesārto, tas ir mans mīļākais. Viņu sauc par Robertu.
Melisa no tiem izvēlējās divus ķieģeļus. Pie pārējām durvīm atkal viņa saskārās ar neveiksmēm. Ejot atpakaļ uz dzīvokli, viņa satika Matus. kuram arī bija gājis salīdzinoši sekmīgi. Sagaidījuši Cikādi viņi izveidoja jaunu sarakstu. Izstaigājot visu māju viņi bija savākuši:
10 Ķieģeļus.
2 Burciņas ar vasabi.
2 Līgavas plīvurus
1 Katlu
3 Gumijas vistas
1 Burku ar sliekām
-Varam lepoties ar sevi Cikāde noteica. Tagad palika tikai viens jautājums – kā viņi to visu nogādās pie Ģirta. Ar pārējām mantām vēl varēja tikt galā, bet desmit ķieģeļi gan varēja sagādāt grūtības. Mārtiņš ar viņa mašīnu palika vienīgā cerība.
Cikāde apsolījās visu sarunāt, turklāt uzaicināja abus braukt uz turieni jau no rīta.
-Palīdzēsim viņam visu sakārtot, - skaidroja Cikāde, - un, ja izdosies sarunāt ar Mārtiņu, tad mūs visus varēs ar mašīnu aizvest. Man vēl šis tas jāpaspēj izdarīt, tiksimies rīt no rīta.
Un steidzīgi abus apskāvusi viņa pazuda ārā pa durvīm. Drīz arī Mati devās mājup, jo Melisai sāka atgriezties vēlme ieritināties pie grāmatas.
Palikusi viena viņa izlēma vispirms ieiet dušā, jo viņa zināja, ka vēlāk viņai būs slinkums to darīt. Melisai patika vannas istaba. To bija izveidojusi Amanda kā diplomdarbu, beidzot telpu dizainu. Grīda bija mirtu smilšu krāsā, tad pirmā sienu daļa bija ūdenszāļu zaļa, otrā jūras zilumā un flīzes pie griestiem bija gaiši dzeltenas, kā saule. Vienā stūrī bija stūra vanna, uz kuras sāniem bija uzgleznotas jūraszāles, otrā bija duša, ko veidoja zemas, apmales ar flīzēm ar akmeņu rakstu un zaļš dušas aizkars. Starp dušu un vannu bija pāris pakaramie, aiz kuriem bija uzgleznoti burbuļi. Pie brīvās sienas bija zaļš plauktiņš, izlietne apgleznota ar jūraszālēm un parasts spogulis – skapītis.
Melisa noģērbās un palīda zem karstā ūdens. Viņai bija paradums mazgāties gandrīz verdošā ūdenī. Pēc tam viņa juta, kā asinis riņķo pa viņas vēnām un bija spējīga ķerties atkal pie dienas darbiem. Ietinusies halātā, kas vienmēr karājās vannas istabā, viņa beidzot devās lasīt.
Pienāca ballītes diena. Melisa sēdēja mašīnā iespiesta starp ķieģeļu kasti un Matiem. Cikāde, sēžot priekšā, aktīvi pārskatīja kasetes, kas atradās Mārtiņa mašīnas cimdu nodalījumā. Mašīnas bagāžniekā atradās pārējās mantas un telts.
Cikāde beidzot bija atradusi kaseti, ko klausīties. Mašīnu piepildīja Elvisa Preslija balss. Cikāde dziedāja līdzi dziesmām. Mati un Melisa sāka kopīgi šūpoties mūzikas ritmā. Apbrīnojami, cik daudz deju kustības var izdomāt sēžot. Drīz vien viņi abi sabruka histēriskā smieklu lēkmē. Pie vainas bija jaunizveidotā kustība, kas atgādināja kaut ko starp ļoti tieva cilvēka žņaugšanu un tualetes poda tīrīšanu.
-Neapvainojiet nabaga Elvisu. Viņš sāks kapā uz riņķi griezties, - Cikāde viņus smejoties apsauca.
-Bet ja viņš vēl nav miris? – pajautāja Melisa ar pavisam nevainīgu skatienu sejā.
-Tad viņš tagad droši vien spēlē boulingu un sāk griezties uz riņķi ar boulinga bumbu rokās, - secināja Mati, sākdams smieties vēl vairāk.
-Un tad viņš nokritīs uz celiņa, aizslīdēs līdz galam un nogāzīs visus ķegļus, bet, - brīdinoši ieteicās Mārtiņš, - tas netiks ieskaitīts, jo viņš pārkāpa pāri līnijai.
-Nabaga Elviss, - Cikāde skumji nošūpoja galvu, - kā tā var neveikties.
-Man kāds reiz stāstīja, - iesāka Mati, - ka ir tāda vieta, kur dodas visas zvaigznes, kad viņām ir apnikusi publicitāte. To sauc par „Area 51”. Visi domā, ka tā ir ASV karabāze, bet īstenībā, tur mierā un klusumā dzīvo gan Elviss, gan 2pac, gan princese Diāna. Džons Lenons. Viņi tikai sazinājās ar ASV valdību, lai tiktu inscenētas viņu nāves, viņu vietā tiek ievietoti dubultnieki, bet pašas slavenības tiek aizgādātas uz „Area 51”.
-Izklausās diezgan iespējami, - piekrita Mārtiņš. - Ja es kādreiz kļūšu par slavenību, es noteikti pamēģināšu.
Apcerot to, ka „Area 51” varētu būt vesela pazemes pilsēta ar visu slavenībām nepieciešamo – kinoteātriem, bordeļiem, kafejnīcām, operām utt., viņi drīz iegriezās pie Ģirta mājas. Melisa ar Matiem izcēla no mašīnas kasti ar ķieģeļiem un devās pakaļ Cikādei uz mājas vārtiņiem. Viņa piezvanīja. Drīz no mājas iznāca ārā Ģirts, ko Melisa galvenokārt atcerējās kā „to dredaino čali”.
Pavisam līksmi viņš sveicināja atbraucējus. Melisa ar Matiem godpilni pasniedza viņam kasti ar ķieģeļiem.
-Pēc jūsu vēlēšanās – noteica Mati.
-Man jau vajadzēja tikai vienu, bet no šiem var uztaisīt nelielu grilu.
-Tad jau tieši laikā, - sauca Cikāde, pa pusei ielīdusi mašīnas bagāžniekā. – Jūs varētu man palīdzēt sanest visas mantas iekšā.
Visas mantas beidzot bija sanestas virtuvē. Dredainais čalis atzinīgi novērtēja viņu centību. Par pateicību viņš pabaroja tos ar alu. Kad alus bija izdzerts, Ģirts pastāstīja, kas viņiem būtu līdz vakaram jāizdara.
-Plīstošās lietas es jau pārsvarā novācu. Vajadzētu pārbīdīt viesistabā mēbeles un divas guļamistabas iekārtot gulēšanai vairākiem cilvēkiem. No dārza vajadzētu iznest mantas, kas varētu traucēt un uzbliezt tur pāris teltis. Vēl pagatavot rasolu, un sagatavot šašlikus. Noteikti bija vēl kaut kas, bet nevaru atcerēties.
-Nekas, sāksim darīt, atcerēsies, - viņu uzmundrināja Melisa.
-Tā, es domāju, ka mēs ar Matiem un Ģirtu iesim pārbīdīt mēbeles, bet jūs varat palikt gatavot ēst.
-Dzimumu diskriminācija! – iesaucās Cikāde. Melisa viņai piekrita, salikusi rokas sānos. Pēc neliela strīda meitenēm izdevās panākt, ka darbi tiek mainīti vietām. Bet ņemot vērā to, ka gatavojot ēst, ar trīs puišiem būs par daudz, Mati tika pieskaitīts meiteņu pulkam.
Viesistabā bija jāpārbīda grāmatplaukts uz vienu sānu un viņa vietā pie sienas bija jānoliek galds, kurš stāvēja istabas vidū. Uz sienu pusi vajadzēja pārbīdīt arī krēslus, lai istabas vidū rastos vairāk brīvas vietas.
Melisa, ar kritisku skatienu nopētīja skapi. Tas izskatījās aizdomīgi smags. Cikāde rīkojās nedaudz prātīgāk, viņa nometusies ceļos izpētīja skapja kājas un grīdas slidenumu.
-Mēs puišus pārspēsim ar smadzenēm, nevis ar spēku, vai ne? – viņa piebikstīja Matiem, kad bija piecēlusies. – Izskatās, ka zem skapja ir pasists tas materiāls, kas ļauj pārbīdīt mēbeles neskrāpējot grīdu Tātad mēs varētu viņu bīdīt neuztraucoties.
Sākot pārbīdīšanu, Melisa atgādināja, ka ir jābīda skapja apakša, nevis augša, lai tas negāztos. Tā nu vienā pusē Cikāde stūma skapi, bet otrā pusē Mati to balstīja un Melisa vilka. Tas viņiem izdevās apbrīnojami labi. Pārējo izdarīt bija salīdzinoši viegli.
Atgriezušies virtuvē, lai pajautātu Ģirtam, kas īsti ir jāizdara ar guļamistabu, viņi saskārās ar kaujaslauku.
Acīm redzot, nevienam no abiem puišiem nebija īsti skaidrības par to, kā īsti ir jāmizo kartupeļi, bet, pat ja bija, tad ar kartupeļu mizām noklātais VISS nebija izskaidrojams.
-Šeit bija kartupeļu mizu vētra? – jautāja Mati.
-Es balsoju, par jaunu virtuves dizainu, - savu versiju izteica Melisa.
-Nē, viņus apmētāja kartupeļu mizu monstrs, - Cikāde iebilda.
-Patiesībā, tās bija kartupeļu mizu kaujas, - atbildēja Mārtiņš, no matiem velkot ārā kartupeļu mizas gabalu.
-Tam ir nepieciešamas īpašas spējas, jo ir jānomizo kartupelis pēc iespējas ātrāk, lai tavs pretinieks tevi neapmētā pirmais.
-Skaidrs, - novilka Melisa, - bet tīrīsiet jūs to paši.
Puiši piekrita un deva meiteņu darbaspēkam nākošos norādījumus. Viņām vajadzēja paņemt guļammaisus un matračus un izklāt guļamistabās. Tas būtu bijis paveikts ātri, ja vien Melisai nebūtu uzbrucis guļammaiss. Tas notika pavisam negaidīti. Viņa ritināja vaļā guļammaisu un mēģināja to iztaisnot, kad tas izslīdēja viņai no rokas un uzkrita virsū. Mēģinot atsvabināties, viņa sapinās vēl nedaudz vairāk, jo guļammaisa rāvējslēdzējs bija atvērts. Tas viņu iespējams mēģināja aprīt veselu. 
Redzot, kā draudzene mokās, Cikāde viņai uzmeta palīdzību vēl viena guļammaisa veidā. Mati savukārt bija pārliecināts, ka viņai nekas nepalīdzēs labāk atgūt rīcības spējas, kā kutināšana.
-Jūs! – Melisa smejoties iesaucās, kad beidzot bija spējīga izbāzt galvu no guļammaisu čupas.
-Jā? – abi pavisam nevainīgiem skatieniem sejās atbildēja. Melisa viņiem abiem uzsvieda virsū pa guļammaisam un neveiksmīgi mēģināja izskatīties dusmīga.
Drīz viņi bija tikuši galā ar guļamvietām un devās ārā dārzā. Tur nebija īpaši daudz ko darīt. Dārza krēslus viņi aiznesa tuvāk ugunskura vietai, tāpat arī galdu. Zāliena vidū iedurto lāpstu viņi aiznesa uz šķūni. Visi kopā. Jo sākumā sastrīdējās par to, kurš uzņemsies šo svarīgo pienākumu.
Tikmēr virtuvē gatavošana ritēja pilnā sparā. Abi puiši bija apņēmušies pierādīt meitenēm, ka viņi virtuvē ir tikpat labi. Viņi saskārās ar tādām mistiskām mērvienībām, kā „naža gals” un „pēc garšas”. Pēdējais bija vistraumējošākais, jo Mārtiņš bija pārliecināts, ka nepieciešamais daudzums ir vispirms jānogaršo un tikai pēc tam jāber klāt. Par laimi, pirms Mārtiņš ķērās klāt pie piparu degustēšanas, Ģirtam izdevās viņam ieskaidrot, ka tā varbūt tomēr nav no labākajām domām.
-Bet kāpēc, lai kāds rakstītu kaut ko tik nesaprotamu? – Mārtiņš jautāja.
-Iespējams, ka tā ir kāda no dīvainajām sieviešu valodām. – Ģirts ļoti pārliecinoši noteica.
-Ja tās kaut kur var apgūt, es piesakos, - secināja Mārtiņš.
Beidzot veiksmīgi pabeiguši ar gatavošanu saistītās lietas un jūtoties lepni ar sevi, viņi sabēra uzkožamos traukos un no atvestajiem maisiem uz virtuves galda izkrāmēja dzērienu pudeles. Tad arī no ārpuses ieradās meitenes un Mati. Viss vajadzīgas bija ātri padarīts un tagad tikai vajadzēja sagaidīt ierodamies pārējos. Labi pastrādājušie cilvēki iekārtojās dārzā ar vēl vienu alus bundžu rokās, gatavi pāris stundas pasauļoties un atpūsties. Un visi jutās pierādījuši savu taisnību. Varbūt izņemot Matus, jo viņš tika piešķirts sieviešu līgai. Bet viņš neļaunojās.