Ārā palēnām bija kļuvis gaišs. Pulkstenis pie sienas rādīja, ka ir septiņi no rīta. Viss, kas bija dzerams, bija izdzerts un cilvēki panīkuši. Tie, kas nebija aizgājuši uz savu dzīvokli gulēja turpat pagrabā uz grīdas. Vēl nomodā palikušie laiski pīpēja ūdenspīpi un runāja par sienas apmetumu.
-Ejam gulēt? – ieminējās Melisa.
-Domāju, ka, jā, - atbildēja Juris, kurš pats sev par sarūgtinājumu bija paspējis pāris reizes iemigt.
Klusi viņi uzlavījās uz dzīvokli. No bēniņiem vēl varēja dzirdēt vārgas ģitāras skaņas. Melisa atvēra dzīvokļa durvis. Nu tālās ģitāras skaņas apslāpēja Beņķa krākšana. Tikusi līdz gultai viņa pamatīgi ieritinājās segā, un tikai pēc tam, kad Juris viņai bija iebakstījis, viņa atcerējās ar to arī padalīties.
No rīta Melisa pamodās pavisam samīcīta. Galva nedaudz sāpēja un acis negribēja vērties vaļā. Virtuvē bija dzirdama trauku šķindoņa un priecīga dziedāšana. Nedaudz pakustējusies, Melisa saprata, ka viņa gultā ir viena. Vismaz tagad viņai bija iespēja izplesties. Apgūlusies uz vēdera un vienu roku pārkārusi pāri gultas malai, Melisa mēģināja atkārtoti iemigt. Bet pēkšņi viņas roka sataustīja kaut ko pavisam līdzīgu degunam. Zem tā, kas iespējams bija deguns, varēja sataustīt muti.
Meitene paskatījās pāri gultas malai. Tur uz zemes gulēja Juris un skatījās augšup ar puspievērtām acīm.
-Kāpēc tu esi tur augšā un baksti mani? Un, ja tur augšā ir gulta, tad uz kā guļu es? – viņš samiegojies murmināja un pārvilka ar roku pāri acīm.
-Man liekas, ka tu izkriti, - Melisa secināja un iekārtojās atpakaļ gultā kā iepriekš, tikai šoreiz ar roku nebakstot Juri.
Viņš vienu brīdi apsvēra ideju novilkt Melisu zemē, jo viņam nepatika tur gulēt vienam pašam, bet tad viņš saprata, ka tā otrās dienas rītā izturēties pret cilvēkiem nedrīkst. Tā vietā viņš pielika visus spēkus, lai pieceltos sēdus. Puisis sēdēja atspiedies pret radiatoriem un gaidīja, vai galva sāks sāpēt vai nē. Par laimi, tā neizrādīja tādas tendences un viņš saņēmās piedabūt sevi kājās.
Dzerot brīvā dabā un pasākumos Juris no rītiem sliktākajā gadījumā jutās tikai ļoti samīcīts un gatavs izdzert kādu mazāka izmēra ezeru, bet telpas gandrīz vienmēr noveda līdz paģirām. Par laimi ne šoreiz. Galvā pat domas bija spējīgas uzpeldēt un uzkavēties.
-Ok, tagad es esmu skaidrā, - viņš domā pie sevis, - vakarā vajadzēja vairāk pabūt skaidrā.
-Labs rīts, - viņu sveicināja Amanda, kura arī izskatījās izspūrusi.
-Klau, tu nezini, ko pie velna es vakar darīju?
-Tu biji neskaidrs kā Norvēģu zvejnieks, noķerot šproti. – Amanda teica, sēdēdama uz virtuves galda un vērodama tējkannu.
-Kā tas izpaudās? Es ķēru zivis? – viņš atbildēja, iebraukdams ar roku matos. Tajā mirklī viņš saprata, ka matu ķemmēšana tiks atlikta uz diezgan ilgu laiku.
-Nē, bet Melisu gan tu mēģināji nomakšķerēt.
-Man izdevās?
-To es neredzēju. Man liekas, ka tev ēsmu vajadzēja lietot citu, - tajā mirklī noknikšķēja tējkanna un Amanda uzlēja sev kafiju.
-Man arī vienu, - salikdams rokas lūdzošā stāvoklī, Juris prasīja.
Gaidot, kamēr kafija atdzisa, Juris sēdēja turēdams galvu rokās. Kaut kā nemaz negribējās uzzināt sīkāk par to, kas bija noticis. Tagad viņam sāka likties, ka Melisas samiegojušās acis uz viņu skatījās pārmetoši.
Ietinusies halātā un ar dvieli žāvējot matus, istabā ienāca Šarlote. Pie sevis viņa dziedāja „Yellow Submarine”. Tas viņai diezgan labi piestāvēja, jo viņas halāts bija kanārijdzeltenā krāsā.
Kad ir pamodušies jau vismaz divi cilvēki, tad arī pārējiem gulēšana vairs nesokas tik labi. Melisai tā arī neizdevās atkārtoti iemigt. Attāli viņa dzirdēja, ka kāds runā virtuvē. Tagad arī Beņķa krākšana otrā dzīvokļa galā sāka krist uz nerviem. Un vannas istabas durvju aizciršanās bija pēdējais piliens. Melisa izgrūda sevi no gultas. Piecēla sevi kājās. Ietinās segā un sāka tipināt uz virtuvi.
-Labrīt, - viņa sveicināja nomodā esošos. Tad pielējusi sev pilnu krūzi ar ūdeni viņa apsēdās uz grīdas. – Tikai neuzkāpiet.
-Man liekas, ka Šarlote te ir vienīgā, kas izskatās dzīva, - konstatēja Juris, vispirms nopētījis vēl pusaizmigušo Melisu.
-Tas tāpēc, ka es biju dušā. Ūdens aizskalo pilnīgi visas negācijas, - Šarlote skaidroja. – Bet man liekas, ka tagad mazgāties iet visa māja, jo ūdens likās, ka tecēja uz godavārda vien.
Juris dziļdomīgi pamāja, un kādu laiku iestājās otrā rīta klusums.
-Man vienīgajai liekas, ka pēkšņi ir aizdomīgi kluss? – ievaicājās Melisa.
-Vispār es tev piekrītu. Liekas, ka kaut kāda skaņa trūkst, - arī Amanda aizdomājās.
-Es zinu, Beņķis vairs nekrāc.
Bet krākšanas vietā aiz stūra atskanēja skaņa, kas izklausījās pēc aizvainota gārdziena. Aiz stūra vispirms parādījās salocīta grebene un tikai pēc tam tikpat salocīts panks. Amanda jau paredzot viņa vēlmes, sāka piepildīt katlu ar aukstu ūdeni.
-Kam man to? Galvai vai rīklei? – Beņķis vaicāja. Šoreiz pat vaicājums izklausījās pēc cilvēciskām skaņām.
-Kam vien vēlies. Vari tur arī slīcināties, - draudzīgi novēlēja Amanda.
Beņķis izgrūda vēl vienu neartikulētu skaņu un kopā ar kaltu aizvilkās atpakaļ uz savu istabu. Viņu vēl pavadīja Šarlotes brīdinājumu katlu atnest atpakaļ uz virtuvi, pat ja viņš tajā taisās noslīcināties. Nevajag jau pirmajā dienā jaukt nupat ieviesto kārtību.
Šarlote pastāstīja, ka no rīta, ejot prom no bēniņiem, tur esot izskatījies tikpat kārtīgi, kā ballīti sākot. Tikai pa grīdu esot mētājušies cilvēki un follijs un tabakas atliekas. Melisa mēģināja atsaukt atmiņā pagrabu, bet vienīgais, kas nāca prātā, bija miegainā sajūta un uz grīdas guļošie cilvēki, un apmetums. Viņa neapmierināti sapurināja galvu, bet tas atmiņām nepalīdzēja atgriezties.
Juris uzmanīgi pavērās uz Melisu. Viņas seja viņam likās saspringta un neapmierināta. Puisis sabijās vēl vairāk. Lai aizskalotu domas, viņš steidzīgi izdzēra savu kafiju. Un aizrijās.
-Hei, te visi taisās vienā vai citā atdot galus vai? – Šarlote pajautāja. – Ja mirstiet, tad, lūdzu, neatstājiet sevi tur, kur mētāsieties citiem pa kājām.
Šarlote pāris reizes uzsita Jurim pa muguru, kaut vai tāpēc vien, ka viņa nevēlējās pēc tam vākt līķus ārā no savas virtuves. Kad viņš jau spēja atkal atvilkt elpu dzīvoklī ienāca jauna dzīvība. Virtuvē iesoļoja ļoti izspūrusi Cikāde.
-Labs rīts! Es nospriedu, ka jums noteikti būs melnā tēja, jo kafiju es nedzeru, bet tur lejā tikai tādi brīnumi ir, - viņa nobēra. – Spējat noticēt, ja mēs savācam visas stikla pudeles no pagraba un bēniņiem un nododam, tad mums būs tieši tik daudz naudas, lai varētu salāpīties pagrabs, un pirmais un ceturtais stāvs, vai arī visi pārējie, izņemot tos. Klau, bet jūs izskatāties pusbeigti. Un kāpēc Jurim ir tik dīvaina sejas krāsa?
-Viņš vēl nav attapies no miršanas, - atbildēja Šarlote, pasniegdama Cikādei tēju.
Būtu bijis uzrakstīts vairāk, bet vainojam skolu un miega badu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru