28. nodaļa. Bez krekliem nebraukāt.

Viņi nedaudz vēl pastaigāja pa Kuldīgas mazajām ieliņām pirms devās tālāk uz nākošo apskates objektu. Mati tur jau bija apgrozījies arī agrāk, tāpēc viņš pavisam droši veda draudzenes pareizajā virzienā. Tā nu starp vecām, mazākām un lielākām dzīvojamajām mājām skatam pavērās vecās kokapstrādes rūpnīcas teritorija. Viena lielāka māja, viena mazāka un angārs.
-Nu, kurp dodamies vispirms? – Mati vaicāja.
-Ejam uz to tur lielo ēku, - Cikāde teica pati jau aizskriedama draugiem pa priekšu. Šī vieta bija nenoliedzami interesantāka par slimnīcu, bet smirdošāka arī. Jau sperot kāju pār slieksni varēja sajust, ka tā noteikti ir arī bezpajumtnieku mītne un tualete. Bet tas jauniešus neatturēja no tās izpētes.
Māja sastāvēja no divām daļām, vienā bija lielas zāles un otrā parastās darba telpas. Zālēs mētājās dažādi koku atgriezumi un instrumenti. Vienas zāles galā bija telpa ar dažādām burkām un bezpajumtnieku dzīves piederumiem. Pašas zāles bija plašas un no to griestiem nokarājās aizdomīgi metāla mieti, kas izskatījās pēc tādiem, kas jebkurā mirklī varētu uzkrist kādam uz galvas. Melisa staigāja no viņiem izvairīdamās, bet Cikāde jau nebūtu Cikāde, ja nemēģinātu kādu no tiem aizsniegt. Sakrāmējusi koka gabalus vienu uz otra un pastiepusies uz pirkstgaliem, viņa aizķēra vienu no metāla gabaliem. Bet par laimi, tas bija pietiekami cieši piestiprināts. Ekstrēmās izklaides ar to nebeidzās, Mati uzkāpa pa aizdomīga izskata kāpnēm tornī, kurā diemžēl nekas neatradās. Melisa tikai ar drebošu sirdi skatījās drauga bīstamajā kāpienā.
Darba telpās viņi atrada vairākus bukletus, kas vēstīja par „Vulkāna” agrāko darbību, padomju laika plakātus un darba grāmatu, kurā bija sarakstīti darbinieki un viņu darba laiki. Kādā telpā bija arī vecas kolbas un ķīmiskas vielas. Tām gan viņi baidījās skarties klāt, jo negribējās netīšām noindēties. Vazājoties pa ēku, viņi izstrādāja teoriju, ka dīvainā smaka ceļas no dzelsbetona, kurš noteikti ir ļoti indīgs.
Savākušies bukletiņus un lapu no darba grāmatas ar dīvainiem cilvēku vārdiem, viņi devās pētīt tālāk. Tagad Melisa viņus aizvilka uz angāru. Tas bija vēl piecūkotāks par iepriekšējo būvi. Iekšpusē bija slapjš un nemīlīgs. Runājot ar Matiem un Cikādi, Melisa devās dziļāk iekšā angārā, pētot tā uzbūvi un meklējot interesantas lietas. Pēkšņi viņai likās, ka labajā pusē tālumā kaut kas kustas.
-Hei, jūs redzējāt? Tur kaut kas bija, - Melisa pa pusei čukstot uzsauca draugiem.
-Tev jau rādās, - Mati atbildēja, skatīdamies Melisas norādītajā virzienā. Bet tajā pašā laikā Cikāde klusu iespiedzās. Viņa tumsā arī bija ieraudzījusi cilvēku stāvus. Abas meitenes baidoties saspiedās aiz Matiem.
-Tas, ka es esmu vīrietis, nenozīmē to, ka es būtu drosmīgāks, - viņš nedaudz apvainojies teica. Tēli no tumsas nāca tuvāk. Varēja dzirdēt vīrieša balsi un maza pusēna smieklus. Tad viņus apspīdēja gaisma no kāda loga.
Draugi ieelsās no atvieglojuma. Tie bija dzīvi cilvēki ar miesu un asinīm, kas bija vienkārši izgājuši pastaigāties. Visi trīs izplūda nedaudz nervozos atvieglojuma smieklos.
-Ja es vēl kādreiz redzu baisus stāvus, iesperiet man, - teica Melisa, juzdamies nedaudz vainīga par to, ka bija uzsākusi baiļu māniju.
-Un ja es vēl kādreiz noticēšu spokiem, tad tu arī man iemet ar kādu ķieģeli, - Cikāde viņai piekrita. – Klau, taisāmies ārā no šejienes, man tomēr vēl joprojām skrien tirpas pār kauliem.
Izejot gaismā, visi trīs uzreiz sajutās labāk. Tad viņi devās uz kādu Matu norādītu māju, kura atradās tālāk. Tā jau bija aplūkošanai pateicīgāka. Tur atradās daudz lietu un uzrakstu no tā laika, kad tur vēl notika aktīva darbība. Kāda neliela istaba bija piekrāmēta pilna ar krāmiem, bet turpat blakus istabā virs darba galda bija interesantākais kalendārs, kādu Melisa bija redzējusi. Uz vienas mazas lapiņas bija sarakstīti mēneši un to datumi vienā rindā. Augšā bija tikai norādītas nedēļas dienas. Viņa to būtu paņēmusi līdzi, ja vien tas nebūtu tik apputējis un netīrs. Turklāt kalendārs pārāk piederējās savai videi.
Vienas istabas sienu rotāja pamācība, ko darīt ķīmiskas noplūdes gadījumos. Telpā aiz sienas atradās daudz krāsainu lentīšu, no kurām dažas viņi sev paņēma par piemiņu. Izejot ārā otrā mājas galā vairs nebija palicis itin nekā ko apskatīt.
-Skumji, - noteica Mati, - viss labais ātri beidzas.
-Bet tā jau nav pēdējā pamestā ēka Latvijā, - oranžmatainā draudzene viņu mierināja. – Bet pamestas ēkas vai nē, es tagad gribu ēst.
-Vispār es arī, - par spīti salīdzinoši nesen ēstajām brokastīm Melisa viņai piekrita.
Diemžēl neviens no viņiem nezināja, kur Kuldīgā īsti var paēst. Visātrākā un lētākā tikšana pie ēdiena, protams, bija lielveikals. Liela izvēle rada grūtības izšķirties. Kad viņi bija bezmērķīgi klaiņojuši garām veikalu plauktiem nevarēdami izvēlēties, Mati ierosināja pašu vienkāršāko pieeju – maizi ar majonēzi.
Sākumā Melisa ar Cikādi uz viņu paskatījās, kā uz nedaudz jukušu, bet, ja cilvēks ar kulināra talantu kaut ko tādu iesaka, tam ir jāpakļaujas. Melisa gan drošības dēļ paņēma līdzi pāris bulciņas, ja nu gadījumā gastronomiskais eksperiments nemaz neizrādīsies tik baudāms.
Ēst viņi izvēlējās vietā ar pavisam jauku skatu. Iekārtojušies pie Ventas Rumbas, draugi izkrāmēja maizi, majonēzi un kolas pudeli. Par spīti dīvainajam salikumam improvizētās pusdienas garšoja labi. Kamēr Melisa vēl apmierināja savu apetīti, Cikāde jau metās iemēģināt ūdeni. Tas bija nedaudz auksts, bet kājām ideāli piemērots. Drīz Melisa ar Matiem viņai pievienojās, pavisam aizmirsuši to, ka tagad ar slapjām kājām būs jābrauc līdz pašai Rīgai. Turklāt Mati nemaz neiedomājās novilkt nost kurpes.
-Tu esi zābaks! – Cikāde secināja.
-Bet es nevaru zināt, vai tur apakšā nemētājas stikli, - viņš taisnojās.
-Ja tu tagad noķersi plaušu karsoni un gulēsi mājās, nevaino mani.
-Tu tomēr atnāksi pie manis ar vistas zupu? – Mati jautāja, lūdzoši salicis rokas. Cikāde smiedamās atmeta viņam ar roku un no visa spēka ieleca ūdenī blakus Melisai. Viņa tagad bija pilnīgi slapja, bet atriebība vienmēr ir salda. Drīz vien abas meitenes bija izmirkušas līdz pēdējai vīlītei. Mati bija laicīgi pamucis malā, iztikdams tikai ar savām slapjajām kājām.
Pēc pusstundas ilgas plosīšanas visi trīs sēdēja noguruši zālē.
-Ziniet, mums ir viena maza problēma, - ierunājās Mati.
-Nu?
-Kurš muļķis ņems mašīnā divas slapjas žurkas un vienu pīli?
Par to viņas nebija paspējušas padomāt. Tagad nekas cits neatlika, kā kaltēties saulē un cerēt, ka līdz vakaram viņas paspēs izžūt pietiekami. Cikāde gan ieteica, ka viņi varētu iet mēģināt prasīt cilvēkiem liekas drēbes, bet plāns nelikās īpaši iespējams.
Drēgnais septembra vējš neļāva viņām īpaši pārvietoties apkārt, bet gulēšana zālē pēc pirmās pusstundas pilnīgi apnika. Cikāde turklāt bija sākuši šķaudīt un drebinājās, kā vecs ledusskapis. Kad stunda bija pagājusi meitenes vairāk neizturēja. Labāka bija saslimšana kustoties nekā sēžot uz zemes. Tā nu viņi sāka iet. Ceļš bija tukšs un kluss. Draugu labais garastāvoklis sāka lēnām slīdēt uz leju. Pēkšņi Matiem radās ļoti laba ideja.
-Klau, man mugurā ir T-krekls un krekls. Ja es T-kreklu iedotu Melisai un kreklu Cikādei, jums abām būtu silti, bet es bez krekliem nenosalšu.
Pirmās sekundes meitenes bija bez vārdiem. Viņas nespēja saprast, kā nevienam no viņiem tas neienāca prātā ātrāk. Protams, iespēja, ka mašīnā paņems puspliku čali un divas nosalušas meitenes nebija īpaši lielāka. Bet mēģināts nebija vēl zaudēts.
Matiem izģērbjoties, atklājās viņa trenētais augums, kuru meitenes paspēja novērtēt. Abas gan drīz novērsās katra sava iemesla dēļ. Matu apģērba gabali bija noderīgi un meitenes sajutās vismaz nedaudz siltāk. Mašīnas nestājās, bet labā oma viņus atkal bija atradusi. Viņi paši atrada mašīnas disku, kuru ejot ripināja sev pa priekšu. Disku viņi nosauca par Vitoldu. Tas tagad bija viņu brālis.
-Auksts ūdens, tukšs ceļš un mašīnu diski ieved cilvēkus vājprātā – secināja Cikāde.
-Es nesūdzos, - atbildēja Melisa, kura ēda neizmantoto drošības bulciņu.
-Iespējams mēs sekosim ceļam, līdz apiesim apkārt visai pasaulei un atgriezīsimies atkal šeit, - filozofēja Mati.
-Jūs variet iet, bet, kad tiksim līdz Rīgai, es došos mājās un ieritināšos zem siltas segas ar karstu tējas krūzi rokā. Un Vitoldu es ņemšu sev līdzi, jo tas būs labs draugs tam diskam, kas jau ir pie sienas. Iespējams viņi iemīlēsies un viņiem būs bērniņi.
Cikādei apcerot mašīnas disku laimīgo laulības dzīvi, pie viņiem apstājas veseli četri tādi. Vēl gan piestiprināti pie riteņiem, un riteņi bija piestiprināti pie mašīnas.
-Līdz kurienei jūs? – vaicāja vecs onkulītis, ar biezām brillēm uz acīm.
-Līdz Rīgai.
-Leciet iekšā, aizvedīšu līdz galam.
Draugi bija pavisam pateicīgi negaidītajam labvēlim. Abas meitenes ieritinājās aizmugurējā sēdeklī un mašīnas siltumā gandrīz uzreiz aizmiga. Mati sēdēja mašīnas priekšā un aktīvi runājās ar mašīnas vadītāju. Runājot viņš pamanīja, ka uz gaisa atsvaidzinātāja bija attēlots muskuļots, puskails vīrietis. Mati sevi mierināja ar to, ka vecais vecītis droši vien nemaz neredz, kas uz tā ir attēlots. Tomēr pa ceļam, tā vietā, lai satvertu ātruma pārslēgu, vecītis satvēra Matu kāju. Mati pavisam nervozs sarāvās malā un paskatījās uz vadītāju. Tas turpināja runāt tālāk tā, it kā nekas nebūtu bijis. Tālāk braucot, vadītājs izteica pāris komplimentus Matu augumam. Puisis pavisam izbijās.
Mašīna piestāja uzpildes stacijā. Kamēr vadītājs bija iegājis veikalā Mati sāka modināt abas meitenes.
-Klau, celieties, lūdzu, tiekam no šejienes prom, - viņš satrauktā balsī teica.
-Kas? Ko? – meitenes samiegojušās atbildēja.
-Viņš man uzmācās, - redzot neticīgos skatus, Mati norādīja uz gaisa atsvaidzinātāju. – Kaut kas šajā nav tīrs.
-Nu ļauj taču vecītim viņa prieciņu, - Cikāde nomurmināja un ieritinājās uz turpmāku gulēšanu.
-Paklau, paskaties, - Melisa piebikstīja draudzenei un norādīja uz uzpildes stacijas veikala logu, - viņš nupat nopirka prezervatīvu paciņu. Brr, viņa vecumā...
-Lūdzu, tiekam prom no šejienes. 
Redzot puiša skumjo sejas izteiksmi, meitenes padevās. Pavisam klusi un nemanāmi viņi izslīdēja no mašīnas un paslēpās aiz tuvējiem krūmiem. Viņi tur sēdēja, meitenes ķiķinot un Mati šausminoties līdz mašīna ar visu baiso vadītāju aizbrauca prom.
Pirms atgriešanās uz ceļa Melisa aizdeva Matiem savu vēl slapjo, bet lielo atrasto jaku. Mati tagad tāpat kā meitenes varēja cīnīties ar zosādu, bet vismaz bija cerība, ka viņu vairs nemēģinās iekarot veci vecīši.
Drīz mašīnu apturēja kāds nerunīgs biznesmenis, kurš visu ceļu pārslēdza radiostacijas, meklējot ziņas. Tagad visi trīs draugi iemiga saldā miegā līdz pašai Rīgai. Mājās nonākuši, katrs jutās apmierināts par pavadīto dienu pat, ja tās nobeigums nebija tik jauks kā plānots.
Melisa ienākot pa dzīvokļa durvīm saprata, ka tajā ir iestājusies pierastā idille. Amandas un Šarlotes kopīgais PMS bija pārgājis, bet Beņķis vienkārši bija nemainīga vērtība. Viņa uzreiz uzvilka sausas un siltas drēbes turklāt, pirms gulētiešanas meitene apēda pamatīgu bļodu ar makaroniem un izdzēra četras lielas tējas krūzes. Apguļoties gan galva likās nedaudz dīvaina, bet viņa to norakstīja uz nogurumu.