26. nodaļa. Kurā tika atrastas traģiskas atmiņas.

Kārtīgi apģērbusies un izdzērusi vismaz pāris litrus ūdens, Melisa devās atmiņu medībās. Lai varētu visu salikt pa plauktiņiem, viņa izlēma pierakstīt uzzināto kladē. Tikai izrādījās, ka neviens īpaši daudz neatceras. Juris atcerējās varbūt par vienu stundu ilgāk. Viņi bija risinājuši dziļi filozofiskas sarunas par dzīvi un cilvēku attiecībām, bet viņš pats sīkāk neatcerējās. Tad bija atnākusi Cikāde ar svaigi uzjauktiem kokteiļiem, kuri tika uzreiz izķerti.
Melisa nokāpa pagrabā, lai kaut ko uzzinātu no tur esošajiem cilvēkiem. Skats nedaudz atgādināja šausmu filmu. Grīda bija noklāta ar guļošiem cilvēkiem, bet tie, kuri jau staigāja atgādināja zombijus, kas grīļīgi pārvietojās. No vannas istabas iznāca vienīgā mūžīgi gaišā persona – Cikāde.
-Labs rīts!
-Brīt, ballīte bija fantastiska. 
-Noteikti, ja tikai es varētu atcerēties pēdējās stundas, - Cikāde smējās.
-Es cerēju, ka tu man palīdzēsi atcerēties.
-Var jau mēģināt, nav jau tā, ka neatceros vispār neko, - draudzene Melisu mierināja.
No Cikādes viņa uzzināja, ka bija spēlējusi alias un mēmo šovu. Turklāt diezgan draņķīgi. Tad viņa esot kaut kur pazudusi ar Matiem, pēc pāris stundām parādījusies un tad viņas esot ietinušas Kreiso līmlentē. Tad arī Cikādei esot pazudusi filma.
Neredzējusi Matus guļam pagrabā, Melisa devās augšup uz viņa dzīvokli. Durvis atvēra pavisam samīcīts cilvēks.
-Labs rīts, filmas meklēšana, man liekas, ka pie tevis ir manējā, - Melisa smaidot vēlēja viņam labrītu.
-Jā, nāc iekšā, - Mati atbildēja un tikpat samīcīts devās atpakaļ dzīvoklī.
-Man Cikāde teica, ka mēs uz divām stundām esot pazuduši, ko mēs tajā laikā darījām? – viņa jautāja iekārtojusies dīvānā.
-Pag, tu neko neatceries? – viņš jautāja pavisam aizdomīgā balsī.
-Nē... – Melisa atbildēja un uztraukti sarosījās. – Notika kaut kas tāds, ko man labāk būtu atcerēties?
-Nē, nē! – Mati ļoti aktīvi sāka protestēt. Ieraugot Melisas sejas izteiksmi, viņš piebilda, - Noteikti ne tas, ko tu nupat iedomājies. Mēs tikai ļoti daudz runājām. Un zīmējām.
Viņš paņēma no nelielā galda vairākas papīra lapas ar zīmējumiem. Pēc viņa vārdiem tos visus viņi bija zīmējuši kopā. Bildes bija satriecošas. Tajās pārsvarā bija attēlotas nereālas vietas – pilis, salas, mākoņu pilsētas. Uz galda bija vēl viena papīra lapa. Melisa to gribēja paņemt, bet Mati viņu apstādināja.
-Tā lapa ir tukša, - bet viņa balss skanēja aizdomīgi.
Melisa vairāk neprasīja. Pateikusies par atgriezto filmu viņa devās tālāk. Dzīvoklī Beņķis jau bija pamodies, bet viņš nespēja sniegt nekādu noderīgu informāciju. Arī no Šarlotes un Amandas atmiņām vairs nebija nekāda labuma.
No pāris geimeriem pagrabā Melisa uzzināja, ka bija mēģinājusi cilvēkus pierunāt sacensties lidošanā uz slotas. Emīls vēl mācēja pastāstīt to, ka viņa bija ļoti aktīvi mēģinājusi sazvanīt kādu, bet viņai tas neesot izdevies. Beigās viņš viņai atņēma telefonu, jo ar katru zvanīšanas reizi Melisa esot jutusies aizvien draņķīgāk. Pie reizes viņš atdeva meitenei telefonu.
Melisa paskatījās zvanītajos numuros un apstulba. Pirms pāris gadiem neilgi pēc vecmāmiņas nāves meiteni bija piemeklējis kāds notikums. Viņa to jau bija paspējusi aizmirst, bet iepriekšējā naktī viņa bija mēģinājusi sazvanīt cilvēku, kurš bija miris pirms diviem gadiem. Viņa sadrūma. Nez kāpēc vairs nemaz negribējās turpināt meklēt iepriekšējo nakti. Tāpat tas būtu bijis diezgan neiespējami, jo neviens nespēja atcerēties lietas, kuras bija notikušas pēc diviem vai trijiem naktī.
Ballīte iegāja vēsturē ar nosaukumu „Laika mašīna”. Jo tā visus cilvēkus pārnesa no vienas dienas otrā.
Viņa atgriezās atpakaļ dzīvoklī un uzreiz devās uz savu istabu. Juris, redzot Melisu pametamies garām, par pavisam skumju sejas izteiksmi pavisam satraucās. Viņš devās meitenei pakaļ, bet atklāja, ka viņas istabas durvis ir aizslēgtas. Juris sāka satraukties vēl vairāk. Domās viņš devās lejā, lai noskaidrotu, ko Melisa ir uzzinājusi.
No Emīla viņš uzzināja to pašu ko Melisa.
-Kā tu domā, kam viņa mēģināja zvanīt? – viņš vaicāja.
-Es nezinu. Bijušajam puisim iespējams. Meitenes dzērumā tā parasti dara, - Emīls pārliecināti teica.
-Viņa neizskatās pēc tādas, kas ļoti mocītos ar sirdssāpēm.
-Ar sievietēm ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt.
-Laikam jau, - Juris novilka. Bet kaut kas tik un tā nelikās tā, kā tam vajadzētu būt.
Viņš uzkāpa atkal augšā uz dzīvokli. Tu valdīja klusums. Beņķis bija aizgājis gulēt, bet Šarlote ar Amandu devās apciemot Šarlotes māti. Šoreiz pie durvīm viņš pieklauvēja.
-Melisa? – viņš klusi iesaucās, nedaudz pagaidījis. Aiz durvīm bija kapa klusums.
Pēc kāda laiciņa Melisa tās beidzot atvēra. Viņa bija pavisam bāla, un acīs varēja redzēt biedējošu stingumu. Ieraugot Juri, meitene it kā sabruka un izrāvās no sastinguma. Iekritusi puiša rokās, viņa sāka histēriski raudāt. Puisis viņai ļāva izraudāties.
Kad asaras sāka pierimt, viņš aizveda viņu līdz gultai un sāka taisīt tēju. Melisas istabā stāvēja elektriskā tējkanna un vairākas tējas paciņas. Gaidot, kamēr tēja uzvārīsies Juris apsēdās draudzenei blakus un mierinoši aplika viņai roku apkārt.
-Kas ir noticis? – viņš beidzot klusu jautāja, kā baidīdamies no jauna izsaukt asaru plūdus.
-Nekas tāds, - meitene šņukstot atbildēja.
-Ja nekas tāds nebūtu noticis, tu tagad nemēģinātu sev izraudāt acis.
-Arī tiesa, - Melisa izšņukstēja, - bet es tikai atcerējos kaut ko ļoti sen notikušu.
-Ko tieši?
-Kādu cilvēku.
-Puisi?
Par atbildi Melisa pamāja ar galvu.
-Kas tad tāds notika, ka tu tagad tik ļoti pārdzīvo? – Juris turpināja vaicāt, redzot, ka kaut kur sirds dziļumos Melisa vēlējās uz jautājumiem atbildēt.
-Viņš nomira.
Atbilde Juri satrieca. Viņš bija gaidījis kaut ko līdzīgu: „viņš mani pameta” vai „viņam bija cita, bet kas tāds, jau bija nopietni.
-Kāpēc viņš nomira? – pēc neilgas pauzes Juris vaicāja.
-Viņu noindēja.
-Kas un kāpēc?
-Es neesmu droša. Man liekas, - Melisa sāka runāt ātrāk un plašāk, mēģinādama ātrāk no visa, visa tikt vaļā, - ka to izdarīja mana māte. Mēs bijām draugi jau no bērnudārza. Es viņam varēju uzticēties. Pēc vecmāmiņas nāves man likās, ka viņš tagad bija visa mana pasaule. Bet māte to nesaprata. Es vairāk klausījos viņā nevis mātē. Viņa par to bija nikna. Un tad. Tad vienu dienu viņa bija pavisam jauka. Viņa uzaicināja viņu pusdienās. Tajā vakarā viņam palika pavisam slikti un viņš nomira. Ārsts teica, ka viņš kaut ko ir nelāgu ieēdis. Bet man pat neļāva iet uz bērēm. Un atvadīties.
Viņas stāsts beidzās ar jaunām asarām. Juris vairs nezināja, ko teikt. Viņas māte bija izskatījusies psihopātiska, bet ne jau pēc maniakālas slepkavas.
-Tu viņam biji mēģinājusi zvanīt?
Melisa par atbildi atkal pamāja ar galvu. Izslēdzās tējkanna. Ar vienu roku Juris ielēja tēju krūzē un pasniedza krūzi Melisai. Meitene paņēma karsto tēju, bet karstumu viņa nejuta. Asaras vēl aizvien tecēja pār viņas vaigiem. Līdz šim viņa nevienam pašam nebija stāstījusi par seno notikumu. Tur atpakaļ viņai nebija neviena, kam pastāstīt, jo jaunus draugus, kuriem uzticēties, iegūt viņai bija bail. Un visu šo vasaru tas bija licies tik tālu pagātnē. Bet arī tagad viņai bija bail pielaist sev cilvēkus pavisam tuvu klāt. It īpaši Juri, kurš viņai tik ļoti patika.
Arī Juris tagad saprata meitenes izvairīšanos no viņa. Bet pāri visam bija vēlme draudzeni pasargāt. Ja viņas māte bija tik maniakāla, lai novāktu meitas draugu, tad viņa noteikti nepacietīs to, ka viņai tagad ir daudz draugu, kas par viņu rūpējas mātes vietā.
-Neuztraucies, viņa nevienam šeit netiks klāt. Es apsolu, - viņš teica Melisu pavisam cieši apskaudams.
-Apsoli? – viņa jautāja, skatīdamās puisim acīs.
-Apsolu, - Juris atbildēja. Viņu acis saistīja solījums, kuru pilnībā izteica skatiens. Juris paliecās nedaudz uz priekšu, un viņu acis reizē aizvērās.
Viņu pirmais skūpsts garšoja pēc asarām, bet tam klāt jaucās kāda netverama, salda piegarša. Abiem likās, ka viņi ir pacēlušies virs zemes un atrodas kaut kur tālu, tālu izplatījumā prom no visiem.
Skūpstam beidzoties daļa burvības pagaisa, un Melisa nosarkusi sāka vērot tējas krūzi. Viņas lūpas rotāja samulsis smaids. Juris nolika savu galvu uz meitenes pleca. Viena viņa roka vēl aizvien bija aplikta ap viņas vidukli.
Neviens no viņiem nevēlējās runāt.
Pēc kāda laika no Beņķa istabas sāka skanēt skaļa mūzika, kas drīzāk atgādināja neartikulētu troksni.
-Romantiskiem mirkļiem neder pankroks, - Melisa secināja.
-Piekrītu, - puisis nosmējās un izstaipījās.
-Paldies tev, - viņa teica un kautrīgi viņu noskūpstīja uz lūpām. Jura sirds vēlreiz salecās. Bet Melisa jau bija piecēlusies un devās uz virtuvi. Tagad Juris nedaudz apmulsa. Viņš nesaprata, kas tagad bija izmainījies viņu attiecībās, jo kaut kas noteikti vairs nebija tā kā agrāk.
Puisis iegāja virtuvē. Tur Melisa turēja seju zem krāna ar aukstu ūdeni, mēģinot noskalot nost visas negatīvās emocijas. Sajutusies jau labāk viņa iztaisnojās un aizgrieza ūdens plūsmu. Tikmēr Juris viņai bija pienācis klāt un no aizmugures meiteni apskāva. Pēkšņi viņa sajutās tik droša.
-Un nemaz neiedomājies laist mani vaļā, - viņa nočukstēja.
Tas bija kā apstiprinājums tam, ko Juris tik ilgi jau bija gaidījis. Vienmēr sliktās lietas beidzas ar kaut ko labu. Dažreiz pat tiek piepildīti sapņi un iegūts iekšējs miers.
Bet nekāda divu cilvēku atklātā romantika nevar stāties ceļā pankam, kurš ir izsalcis un vēlas tikt pie ledusskapja. Pilnīgi noignorējis jaunos mīlniekus Beņķis sāka rakāties pa virtuvi, meklējot pusdienas.
-Pagaidi, es kaut ko mums visiem trim tūlīt pagatavošu, - ierunājās Melisa, kura jutās tā, ka varētu pabarot visu pasauli. Tā nu viņa ķērās pie īpaši garšīgu makaronu vārīšanas, kamēr Juris ar Beņķi apsprieda „Laika Mašīnas” spilgtākos momentus, ko viņi vēl bija spējīgi atsaukt atmiņā.
Tieši laikā uz vakariņām ieradās arī Šarlote ar Amandu
Vakaru viņi pavadīja ģimeniskā lokā. Amanda izvilka senaizmirstu monopola dēli un viņi nodevās spēlēšanai līdz vēlam vakaram. Meiteņu acīm nepaslīdēja garām tie nejaušie pieskārieni, acu skatieni un pārējie sīkumi, kas liecināja par izmaiņām abu jauniešu attiecībās. Šarlote ar Amandu saskatījās un pasmaidīja. Viņas atcerējās tos laikus, kad pašas bija tik tikko iemīlējušās viena otrā.
Juris devās prom ap pusnakti. Melisa jau žāvājās un viņas acīs varēja nolasīt to, ka meitenei no rīta būs pavisam grūti pamosties. Viņa pavadīja Juri līdz kāpņu beigām.
-Tad jau līdz rītdienai?
-Aha. Gaidīšu tevi kā parasti, - puisis atbildēja un uz viņas lūpām uzspieda atvadu skūpstu.
Kad Juris bija pazudis ārā tumšajā naktī, Melisa laimīgi atslīga pret durvīm. Dzīvē bija pienācis tas mirklis, kad viss notika tā, kā tam vajadzēja notikt jau sen. Rūgtums un bailes, kas viņu pārņēma atceroties notikušo traģēdiju, bija izgaisušas un to vietā stājās laimes un drošības sajūta. Par spīti nogurumam viņa tovakar ilgi nevarēja aizmigt. Viņa domāja reizē par visu un par neko.
Atgriežoties mājās Jurim tās vairs nelikās tik tukšas kā parasti. Puisim vēl turējās siltuma sajūta sirdī. Iegājis virtuvē pakaļ ūdenim, viņš ieraudzīja savu mazo brāli.
-Čau sīkais, - viņš iesaucās un apskāva brāli. Vienīgais iemesls, kāpēc viņš nesaņēma sitienu pretī bija tas, ka viņa brālis nepaspēja aptvert, kas notiek.
-Galīgi jucis? – viņš sev vaicāja, vērodams, kā viņa vecākais brālis dungodams atgriežas savā istabā, žonglēdams ar ūdens pudeli.