Pēc stundām Melisa uzreiz devās uz darbu. Šoreiz darbā stundas vilkās īpaši lēni. Tā ir vienmēr, kad mēs kaut ko satraukti gaidām. Melisa jau vairākas reizes bija palikusi pie Jura un otrādāk, bet šai reizei vajadzēja būt īpašai. Neviens no viņiem to nebija teicis, bet abi zināja.
Darbam beidzoties, Melisa no turienes lidot izlidoja. Juris jau viņu gaidīja pie netālā kioska. Abi sadevušies rokās devās lejup pa ielu.
-Tie abi ir pavisam laimīgi radījumi, - Šarlote noteica, kad iznākusi ārā viņa redzēja tos tālumā.
Tādi viņi arī bija. Vēl joprojām viņiem neaptrūkās par ko runāt un neiestājās citiem tik pierastais apnikums. Viņi bija kā viena ābola divas pusītes un viņām bija lemts salikties kopā. Arī tagad diviem vien ejot, sajūta bija tāda, ka viņiem piederētu visa pasaule un vēl mazdrusciņ.
Oficiālajos vakara plānos viņiem ietilpa ūdens pīpe un pāris filmu noskatīšanās. Juris uz labu laimi bija izvēlējies pāris vecās šausmu filmas, bet viņi paši īsti neticēja tam, ka tās īpaši skatīsies.
Mājās, kā gandrīz vienmēr atradās Jura brālis. Viņš gan bija pie Melisas beidzot pieradis un vairs neizteica riebīgus komentārus. Bet tur iespējams nostrādāja arī tas, ka Juris viņu pāris reizes bija izlicis no dzīvokļa un vienu reizi iebāzis aukstā dušā. To sauc par mājdzīvnieku apmācīšanu.
-Čau, Juri! Čau, Melis! Es jums aktīvas divvientulības vakaru netraucēšu. Man jāskrien uz ballīti.
-Es dažreiz domāju, no kurienes tu normālā teikumā spēj ielikt tādas lietas, ka man gribas tev izbarot zeķes.
-Dzīves laikā iegūts talants, - viņš atbildēja un plaši pasmaidījis pazuda savā istabā.
Jura vecāki kā vienmēr nebija mājās un šajā naktī viņiem arī nebija paredzēts pārrasties. Tātad dzīvoklis uz visu nakti palika abiem jauniešiem. Melisa bija izlēmusi viņiem iekārtot ligzdiņu vakaram, un, kamēr Juris gatavoja vakariņas, viņa ķērās pie darba. Viņa Jura matračus aizvilka datora priekšā. Tad pa visu māju sameklējusi lielākus un mazākus spilvenus un segas, iekārtoja tur nelielu migu. Vajadzēja vēl tikai ūdenspīpi. Ievilkusi elpu viņa piegāja pie Jura skapja. Vajadzēja būt vai nu Jurim vai arī pašnāvniekam, lai tajā skapī mēģinātu ko sameklēt, un Melisa pieturējās pie otrā varianta.
Atverot durvis viņas kājas pārklāja drēbju un dažādu sīkumu čupa. Bet vismaz mantu lavīna atklāja pašā skapja aizmugurē novietoto ūdenspīpi. Sniedzoties pēc pīpes viņa pamanīja virs mantām mētājamies kādu fotogrāfiju, kas acīmredzami nebija atradusi savu vietu pie sienas. Tajā bija attēlota laimīga ģimene. Māte, tēvs un divi dēli. Vienā no tiem varēja atpazīt Juri. Viņi visi trīs sēdēja uz liela lakata meža vidū un ēda pēc skata pašceptu kūku. No bildes tā vien staroja ģimeniskums.
Melisa nemaz nepamanīja, kā Juris ienāca istabā. Viņu tikai iztraucēja divas rokas, kas apķēra viņas vidukli.
-Ko tu skaties? – viņš jautāja.
-Meklējot ūdenspīpi, es atradu vai mani atrada šitā bilde.
-Ā. Viņa ir uzņemta pavisam sen, kad mēs svinējām tēva dzimšanas dienu, - Jura balss liecināja par to, ka viņš lēnām aizceļo pagātnes bildēs. – Toreiz mēs aizbraucām piknikā uz meža malu. Man liekas, ka todien vecāki pat pamanīja, ka mēs viņiem esam. Viena no jaukākajām dienām kāda ir bijusi. Visu laiku spīdēja saule. Un tā ir manis ceptā kūka. Vispār, es viņu jau ilgi meklēju.
Juris izņēma bildi Melisai no rokām un pielika viņu pie sienas kādā brīvā vietā. Pēdējo mēnešu laikā uz Jura sienas bija palicis vēl mazāk vietas. Tur bija bildes no vasaras un pēdējiem mēnešiem. Melisa bildēs jau sen bija sameklējusi sevi.
Tagad viņai bija svarīgākas nodarbes par sienu pētīšanu. Vispirms viņa samīļoja Juri, kurš aizceļojot atmiņu pasaulē gandrīz aizmirsa par vakariņām. Kamēr vīrietis glāba vakariņas, Melis pabeidza taisīt ūdenspīpi. Viss bija ideāli iekārtots, atlika tikai aizdedzināt oglīti un ieslēgt filmu.
Drīz atgriezās Juris ar nedaudz piedegušiem kartupeļiem ar olu un gaļu. Turklāt saldajā viņš bija sarūpējis zemenes ar šokolādi. Tā nu viņi ķērās pie ēdienu baudīšanas. Juris gatavoja labi, tāpēc pat piedegušie kartupeļi pārsāpēja citu ceptos nepiededzinātos kartupeļus. Bet zemenes ar šokolādi noveda pie tā, ka abi bija pavisam nosmērējušies šokolādē. Viss sākās ar pavisam nevainīgu šokolādes piciņas uzlikšanu uz Melisas deguna. Viņa atriebās ar šokolādi nosmērējot viņa vaigu.
Melisa jau taisījās iet nomazgāt seju, bet Juris viņu satvēra aiz rokas: -Neiesi taču labu mantu mazgāt nost.
Tad viņš pievilka sev Melisu klāt un nolaizīja šokolādi no viņas deguna. Viņi turpināja laizīt un skūpstīt viens otra seju, līdz nebija vairs palikusi neviens šokolādes traips. Nevarētu teikt, ka sejas no tā būtu palikušas mazāk lipīgas, bet viņi to vairs jau nemanīja. Tagad apkārt neeksistēja arī istaba. Tikai kādā mirklī atrāvies Juris palika traukus un pīpi tālāk no matračiem, lai nekas netiktu apgāzts.
Skūpsti turpinājās. Vispirms no spilvenu un divu cilvēku kaudzes izlidoja blūze un krekls. Tiem sekoja neliela lamāšanās par neattaisāmajiem krūšturiem. Bet arī šis apģērba gabals drīz mētājās uz grīdas. Melisa vienkārši dievināja Jura augumu, tāpat kā viņš viņas. Nekad līdz šim viņi nebija bijuši tik ļoti kopā, jo katrs aiz saviem iemesliem ieturēja nelielu distanci. Tagad visas durvis bija vaļā. Aizlidoja divi bikšu pāri kopā ar apakšbiksēm. Gultā gulēja vairs tikai divi kaili cilvēki.
Melisai tā būs pirmā reize, bet viņa jutās pavisam droša Jura rokās. Un tad kad viņš prasīja, vai viņa tiešām to vēlās, visas meitenes šaubas jau bija izzudušas. Viņš viņu noskūpstīja un pavisam cieši piekļāva sev klāt. Tad tas notika. Nelielā sāpju mirklī Melisa sarāvās, bet Juris viņu neizlaida no rokām. Sāpes atkāpās un viņa spēja vairs tikai izbaudīt otra cilvēka tuvumu, kas nesa līdzi vēl neiepazītas sajūtas, kuras pacēla viņu nepieredzētos augstumos.
Pēc kādām pāris stundām viņi abi gulēja viens otram blakus nosvīduši un nedaudz elsojoši. Melisa nedaudz sāka migt ciet, nolikusi galvu Jurim uz krūtīm. Bet vakars vēl bija agrs un puisis ierosināja uztaisīt ūdenspīpi un tomēr uzlikt filmu. Kamēr Juris darbojās ap ūdenspīpi, Melisa, ietinusies segā, beidzot aizgāja noskalot seju. Atgriežoties viņa palika kādu laiku stāvam durvju ailē vērodama, kā Juris, pavisam kails dedzināja ūdenspīpes ogli.
-Neapdedzinies, - viņa nosmējās.
-Neapdedzināšos, tev jau mani vēl vajadzēs, - viņš atsmēja pretī.
Visu atlikušo nakti viņiem mijās filmas ar ūdenspīpi un tuvību. Melisa atklāja to, kā viņa var neļaut Jurim mierīgi skatīties filmu, bet puisis viņai nepalika parādā. Apmēram sešos no rīta viņi beidzot iemiga.
Ārā bija jau pavisam gaiša diena, kad Juris pamodās. Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad Melisa vēl gulēja. Viņš palūkojās uz savu meiteni, kura bija iemigusi ar vieglu smaidu uz lūpām un pasmaidīja arī pats. Juris mēģināja Melisu pamodināt ar viegliem pieskārieniem, kas viņam arī izdevās. Bet apģērbās un brokastis viņi uztaisīja tikai vēl pēc pāris stundām.
Melisai rīts likās burvīgs. Juris viņai likās vēl tuvāks nekā pirms tam, un puiša skatienā bija parādījusies vēl kāda izteiksme, kas meiteni sildīja.
-Klau, man Šarlote pameta vienu ļoti labu ideju, - Melisa ierunājās, ēdot brokastu grauzdiņu, - tu varētu pārvākties pie manis. Ko tu par to saki?
-Viņa rēķinās ar to, ka neviens vairs naktīs pagulēt nevarēs? – Juris smējās, bet Melisas nopietnais skatiens lika viņam atkal pievērsties tēmai, - Nu ko tu par to saki? Kamēr mēs nekrītam viens otram uz nerviem divdesmit četras stundas septiņas dienas nedēļā un paliek personas brīvība, es pat varētu būt ar mieru.
-Pilnīgi piekrītu. Bet es nekad neesmu mēģinājusi ar kādu dzīvot kopā, vienā telpā es iespējams pat nebūšu paciešama.
-Jums tomēr ir arī dzīvojamā istaba, dzīvošos tur tad, kad tev vajadzēs laiku vienatnē.
-Tad jau laikam sarunāts, - Melisa piekrita, bet viņai nebija ne mazākās nojausmas, kā šī ideja darbosies dzīvē.
Viņi sarunāja, ka Juris palēnām ievāksies nākošās nedēļas laikā, kad būs visu sarunājis ar vecākiem un pārvedis visas svarīgākās mantas.
Vakarpusē Melisa devās mājās, bet Juris atgriezās savā istabā. Tikai apsēžoties krēslā pie datora un pagriežot to ar skatu pret istabu, puisis saprata, ka pāris stundas atpakaļ ir izdarījis pamatīgu izvēli. No vienas puses viņš bija izlēmis dzīvot kopā ar savu sapņu meiteni, bet no otras puses taisījās pamest vietu, kur viņš bija uzaudzis. Bet kas izlemts, tas izlemts. Pie tā arī viņš izlēma palikt.
Varēja dzirdēt atslēdzamies ārdurvis, kas liecināja par to, ka mājās ir atgriezušies Jura vecāki.
-Čau, mammu, čau, tēti! – viņš sveicināja savus radītājus. – Paklau, es ar jums gribu parunāt.
-Problēmas skolā? – izklaidīgi vaicāja māte, kārtodama savus dokumentus.
-Nē, es taisos izvākties, - Juris atbildēja.
Beidzot viņš bija pateicis kaut ko tādu, kas kaut nedaudz pievērsa vecāku uzmanību.
-Uz kurieni? Ar ko? Vai tev te slikti ir?
-Mammu, nomierinies. Atceries to meiteni, ar kuru es esmu kopā jau pusgadu gandrīz? Melisu?
-Tev ir meitene?! – Jura mātes pārsteigums sejā bija patiess, par spīti tam, ka viņa Melisu bija redzējusi jau vismaz reizes piecas.
-Man liekas, ka viņam ir gan, - iebilda tēvs, kuram atmiņa varbūt bija nedaudz labāka.
-Jā, man ir. Un viņa dzīvo tajā mājā par kuru es jums s... – šeit Juris aprāvās, saprazdams, ka viņi noteikti neatcerēsies, - Nu vienā daudzdzīvokļu mājā piecpadsmit minūšu attālumā no šejienes. Mums radās doma, ka mēs gribam ievākties kopā. Īres maksa ir maza un tas vēl ir tuvu skolai.
-Bet es tiešām viņu neatceros. No kādas ģimenes viņa ir? Kur viņa mācās? Kāda pēc rakstura? – māte apbēra dēlu ar jautājumiem.
-Viņa mācās klasi zemāk manā skolā. Viņa ir jauka, centīga, mīļa un tamlīdzīgi, - viņš atbildēja, ignorējot pirmo jautājumu.
-Tik jauna un jau dzīvo viena?
-Viņa dzīvoja līdz šim dziļos laukos un pārvācās uz Rīgu mācīties. Viņa arī strādā pie meitenes, kura arī īrē to dzīvokli telpu dizaina studijā.
-Interesanti, interesanti.
Pēc šī apraksta Jura vecāki viņu visu vakaru nomocīja ar jautājumiem. Puisim likās, ka viņi tik daudz runā pirmo reizi trīs mēnešu laikā. Sarunas beigās nosvērās Jurim par labu, bet vecāki pirms tam pieteica, lai viņus vēlreiz iepazīstina ar Melisu un aizved parādīt dzīvokli. Puisis ar vieglu sirdi tam piekrita, jo zināja, ka vecāki šim jautājumam vairs īpašu uzmanību nepievērsīs.
Darbam beidzoties, Melisa no turienes lidot izlidoja. Juris jau viņu gaidīja pie netālā kioska. Abi sadevušies rokās devās lejup pa ielu.
-Tie abi ir pavisam laimīgi radījumi, - Šarlote noteica, kad iznākusi ārā viņa redzēja tos tālumā.
Tādi viņi arī bija. Vēl joprojām viņiem neaptrūkās par ko runāt un neiestājās citiem tik pierastais apnikums. Viņi bija kā viena ābola divas pusītes un viņām bija lemts salikties kopā. Arī tagad diviem vien ejot, sajūta bija tāda, ka viņiem piederētu visa pasaule un vēl mazdrusciņ.
Oficiālajos vakara plānos viņiem ietilpa ūdens pīpe un pāris filmu noskatīšanās. Juris uz labu laimi bija izvēlējies pāris vecās šausmu filmas, bet viņi paši īsti neticēja tam, ka tās īpaši skatīsies.
Mājās, kā gandrīz vienmēr atradās Jura brālis. Viņš gan bija pie Melisas beidzot pieradis un vairs neizteica riebīgus komentārus. Bet tur iespējams nostrādāja arī tas, ka Juris viņu pāris reizes bija izlicis no dzīvokļa un vienu reizi iebāzis aukstā dušā. To sauc par mājdzīvnieku apmācīšanu.
-Čau, Juri! Čau, Melis! Es jums aktīvas divvientulības vakaru netraucēšu. Man jāskrien uz ballīti.
-Es dažreiz domāju, no kurienes tu normālā teikumā spēj ielikt tādas lietas, ka man gribas tev izbarot zeķes.
-Dzīves laikā iegūts talants, - viņš atbildēja un plaši pasmaidījis pazuda savā istabā.
Jura vecāki kā vienmēr nebija mājās un šajā naktī viņiem arī nebija paredzēts pārrasties. Tātad dzīvoklis uz visu nakti palika abiem jauniešiem. Melisa bija izlēmusi viņiem iekārtot ligzdiņu vakaram, un, kamēr Juris gatavoja vakariņas, viņa ķērās pie darba. Viņa Jura matračus aizvilka datora priekšā. Tad pa visu māju sameklējusi lielākus un mazākus spilvenus un segas, iekārtoja tur nelielu migu. Vajadzēja vēl tikai ūdenspīpi. Ievilkusi elpu viņa piegāja pie Jura skapja. Vajadzēja būt vai nu Jurim vai arī pašnāvniekam, lai tajā skapī mēģinātu ko sameklēt, un Melisa pieturējās pie otrā varianta.
Atverot durvis viņas kājas pārklāja drēbju un dažādu sīkumu čupa. Bet vismaz mantu lavīna atklāja pašā skapja aizmugurē novietoto ūdenspīpi. Sniedzoties pēc pīpes viņa pamanīja virs mantām mētājamies kādu fotogrāfiju, kas acīmredzami nebija atradusi savu vietu pie sienas. Tajā bija attēlota laimīga ģimene. Māte, tēvs un divi dēli. Vienā no tiem varēja atpazīt Juri. Viņi visi trīs sēdēja uz liela lakata meža vidū un ēda pēc skata pašceptu kūku. No bildes tā vien staroja ģimeniskums.
Melisa nemaz nepamanīja, kā Juris ienāca istabā. Viņu tikai iztraucēja divas rokas, kas apķēra viņas vidukli.
-Ko tu skaties? – viņš jautāja.
-Meklējot ūdenspīpi, es atradu vai mani atrada šitā bilde.
-Ā. Viņa ir uzņemta pavisam sen, kad mēs svinējām tēva dzimšanas dienu, - Jura balss liecināja par to, ka viņš lēnām aizceļo pagātnes bildēs. – Toreiz mēs aizbraucām piknikā uz meža malu. Man liekas, ka todien vecāki pat pamanīja, ka mēs viņiem esam. Viena no jaukākajām dienām kāda ir bijusi. Visu laiku spīdēja saule. Un tā ir manis ceptā kūka. Vispār, es viņu jau ilgi meklēju.
Juris izņēma bildi Melisai no rokām un pielika viņu pie sienas kādā brīvā vietā. Pēdējo mēnešu laikā uz Jura sienas bija palicis vēl mazāk vietas. Tur bija bildes no vasaras un pēdējiem mēnešiem. Melisa bildēs jau sen bija sameklējusi sevi.
Tagad viņai bija svarīgākas nodarbes par sienu pētīšanu. Vispirms viņa samīļoja Juri, kurš aizceļojot atmiņu pasaulē gandrīz aizmirsa par vakariņām. Kamēr vīrietis glāba vakariņas, Melis pabeidza taisīt ūdenspīpi. Viss bija ideāli iekārtots, atlika tikai aizdedzināt oglīti un ieslēgt filmu.
Drīz atgriezās Juris ar nedaudz piedegušiem kartupeļiem ar olu un gaļu. Turklāt saldajā viņš bija sarūpējis zemenes ar šokolādi. Tā nu viņi ķērās pie ēdienu baudīšanas. Juris gatavoja labi, tāpēc pat piedegušie kartupeļi pārsāpēja citu ceptos nepiededzinātos kartupeļus. Bet zemenes ar šokolādi noveda pie tā, ka abi bija pavisam nosmērējušies šokolādē. Viss sākās ar pavisam nevainīgu šokolādes piciņas uzlikšanu uz Melisas deguna. Viņa atriebās ar šokolādi nosmērējot viņa vaigu.
Melisa jau taisījās iet nomazgāt seju, bet Juris viņu satvēra aiz rokas: -Neiesi taču labu mantu mazgāt nost.
Tad viņš pievilka sev Melisu klāt un nolaizīja šokolādi no viņas deguna. Viņi turpināja laizīt un skūpstīt viens otra seju, līdz nebija vairs palikusi neviens šokolādes traips. Nevarētu teikt, ka sejas no tā būtu palikušas mazāk lipīgas, bet viņi to vairs jau nemanīja. Tagad apkārt neeksistēja arī istaba. Tikai kādā mirklī atrāvies Juris palika traukus un pīpi tālāk no matračiem, lai nekas netiktu apgāzts.
Skūpsti turpinājās. Vispirms no spilvenu un divu cilvēku kaudzes izlidoja blūze un krekls. Tiem sekoja neliela lamāšanās par neattaisāmajiem krūšturiem. Bet arī šis apģērba gabals drīz mētājās uz grīdas. Melisa vienkārši dievināja Jura augumu, tāpat kā viņš viņas. Nekad līdz šim viņi nebija bijuši tik ļoti kopā, jo katrs aiz saviem iemesliem ieturēja nelielu distanci. Tagad visas durvis bija vaļā. Aizlidoja divi bikšu pāri kopā ar apakšbiksēm. Gultā gulēja vairs tikai divi kaili cilvēki.
Melisai tā būs pirmā reize, bet viņa jutās pavisam droša Jura rokās. Un tad kad viņš prasīja, vai viņa tiešām to vēlās, visas meitenes šaubas jau bija izzudušas. Viņš viņu noskūpstīja un pavisam cieši piekļāva sev klāt. Tad tas notika. Nelielā sāpju mirklī Melisa sarāvās, bet Juris viņu neizlaida no rokām. Sāpes atkāpās un viņa spēja vairs tikai izbaudīt otra cilvēka tuvumu, kas nesa līdzi vēl neiepazītas sajūtas, kuras pacēla viņu nepieredzētos augstumos.
Pēc kādām pāris stundām viņi abi gulēja viens otram blakus nosvīduši un nedaudz elsojoši. Melisa nedaudz sāka migt ciet, nolikusi galvu Jurim uz krūtīm. Bet vakars vēl bija agrs un puisis ierosināja uztaisīt ūdenspīpi un tomēr uzlikt filmu. Kamēr Juris darbojās ap ūdenspīpi, Melisa, ietinusies segā, beidzot aizgāja noskalot seju. Atgriežoties viņa palika kādu laiku stāvam durvju ailē vērodama, kā Juris, pavisam kails dedzināja ūdenspīpes ogli.
-Neapdedzinies, - viņa nosmējās.
-Neapdedzināšos, tev jau mani vēl vajadzēs, - viņš atsmēja pretī.
Visu atlikušo nakti viņiem mijās filmas ar ūdenspīpi un tuvību. Melisa atklāja to, kā viņa var neļaut Jurim mierīgi skatīties filmu, bet puisis viņai nepalika parādā. Apmēram sešos no rīta viņi beidzot iemiga.
Ārā bija jau pavisam gaiša diena, kad Juris pamodās. Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad Melisa vēl gulēja. Viņš palūkojās uz savu meiteni, kura bija iemigusi ar vieglu smaidu uz lūpām un pasmaidīja arī pats. Juris mēģināja Melisu pamodināt ar viegliem pieskārieniem, kas viņam arī izdevās. Bet apģērbās un brokastis viņi uztaisīja tikai vēl pēc pāris stundām.
Melisai rīts likās burvīgs. Juris viņai likās vēl tuvāks nekā pirms tam, un puiša skatienā bija parādījusies vēl kāda izteiksme, kas meiteni sildīja.
-Klau, man Šarlote pameta vienu ļoti labu ideju, - Melisa ierunājās, ēdot brokastu grauzdiņu, - tu varētu pārvākties pie manis. Ko tu par to saki?
-Viņa rēķinās ar to, ka neviens vairs naktīs pagulēt nevarēs? – Juris smējās, bet Melisas nopietnais skatiens lika viņam atkal pievērsties tēmai, - Nu ko tu par to saki? Kamēr mēs nekrītam viens otram uz nerviem divdesmit četras stundas septiņas dienas nedēļā un paliek personas brīvība, es pat varētu būt ar mieru.
-Pilnīgi piekrītu. Bet es nekad neesmu mēģinājusi ar kādu dzīvot kopā, vienā telpā es iespējams pat nebūšu paciešama.
-Jums tomēr ir arī dzīvojamā istaba, dzīvošos tur tad, kad tev vajadzēs laiku vienatnē.
-Tad jau laikam sarunāts, - Melisa piekrita, bet viņai nebija ne mazākās nojausmas, kā šī ideja darbosies dzīvē.
Viņi sarunāja, ka Juris palēnām ievāksies nākošās nedēļas laikā, kad būs visu sarunājis ar vecākiem un pārvedis visas svarīgākās mantas.
Vakarpusē Melisa devās mājās, bet Juris atgriezās savā istabā. Tikai apsēžoties krēslā pie datora un pagriežot to ar skatu pret istabu, puisis saprata, ka pāris stundas atpakaļ ir izdarījis pamatīgu izvēli. No vienas puses viņš bija izlēmis dzīvot kopā ar savu sapņu meiteni, bet no otras puses taisījās pamest vietu, kur viņš bija uzaudzis. Bet kas izlemts, tas izlemts. Pie tā arī viņš izlēma palikt.
Varēja dzirdēt atslēdzamies ārdurvis, kas liecināja par to, ka mājās ir atgriezušies Jura vecāki.
-Čau, mammu, čau, tēti! – viņš sveicināja savus radītājus. – Paklau, es ar jums gribu parunāt.
-Problēmas skolā? – izklaidīgi vaicāja māte, kārtodama savus dokumentus.
-Nē, es taisos izvākties, - Juris atbildēja.
Beidzot viņš bija pateicis kaut ko tādu, kas kaut nedaudz pievērsa vecāku uzmanību.
-Uz kurieni? Ar ko? Vai tev te slikti ir?
-Mammu, nomierinies. Atceries to meiteni, ar kuru es esmu kopā jau pusgadu gandrīz? Melisu?
-Tev ir meitene?! – Jura mātes pārsteigums sejā bija patiess, par spīti tam, ka viņa Melisu bija redzējusi jau vismaz reizes piecas.
-Man liekas, ka viņam ir gan, - iebilda tēvs, kuram atmiņa varbūt bija nedaudz labāka.
-Jā, man ir. Un viņa dzīvo tajā mājā par kuru es jums s... – šeit Juris aprāvās, saprazdams, ka viņi noteikti neatcerēsies, - Nu vienā daudzdzīvokļu mājā piecpadsmit minūšu attālumā no šejienes. Mums radās doma, ka mēs gribam ievākties kopā. Īres maksa ir maza un tas vēl ir tuvu skolai.
-Bet es tiešām viņu neatceros. No kādas ģimenes viņa ir? Kur viņa mācās? Kāda pēc rakstura? – māte apbēra dēlu ar jautājumiem.
-Viņa mācās klasi zemāk manā skolā. Viņa ir jauka, centīga, mīļa un tamlīdzīgi, - viņš atbildēja, ignorējot pirmo jautājumu.
-Tik jauna un jau dzīvo viena?
-Viņa dzīvoja līdz šim dziļos laukos un pārvācās uz Rīgu mācīties. Viņa arī strādā pie meitenes, kura arī īrē to dzīvokli telpu dizaina studijā.
-Interesanti, interesanti.
Pēc šī apraksta Jura vecāki viņu visu vakaru nomocīja ar jautājumiem. Puisim likās, ka viņi tik daudz runā pirmo reizi trīs mēnešu laikā. Sarunas beigās nosvērās Jurim par labu, bet vecāki pirms tam pieteica, lai viņus vēlreiz iepazīstina ar Melisu un aizved parādīt dzīvokli. Puisis ar vieglu sirdi tam piekrita, jo zināja, ka vecāki šim jautājumam vairs īpašu uzmanību nepievērsīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru