15. nodaļa. Kurā norisinās rudens tīrīšana.

-Beņķi, tu esi pilnīgs zābaks, - konstatēja Juris.
-Zābaks? Pag, es esmu pilnībā pārliecināts, ka man te viens mētājās, - Beņķis atbildēja un sāka rakāties pa savu atkritumu fortu. Bet tā noteikti nebija viena no labākajām idejām, jo aktīvi rakājoties forts sāka aizdomīgi šūpoties.
-Es nevēlos piesaukt nelaimi, bet man liekas, ka tā uzparikte tūlīt gāzīsies, - ieminējās Amanda, un tieši tajā mirklī Beņķi apraka atkritumu lavīna.
-Eu, veči, palīdzēsiet tikt ārā? – no atkritumu kaudzes apakšas atskanēja diezgan traumēta balss.
-Te mums noteikti noderētu kāds no tiem sanbernāriem, kuri izglābj kalnos zem sniega apraktos cilvēkus.
-Es neesmu īsti droša, vai tie suņi ir sagatavoti glābšanai radioaktīvā vidē. Esmu ļoti pārliecināta, ka izslēdzot gaismu mēs varētu atrast te vismaz desmit tumsā spīdošas lietas.
-Ja jūs man nepalīdzēsiet tad es sākšu spīdēt. Droši varēsiet izkārt mani visu svēto dienā ārā pa logu, - no atkritumu apakšas rūca Beņķis.
Šo palīgā saucienu neatstāja bez ievērības, un drīz vien nabaga cietušais panks tika izvilkts no atkritumu kaudzes apakšas. Lai pavisam neiekavētu tīrīšanas lietas, tagad pie Beņķa istabas tīrīšanas viņi ķērās visi kopā.
Metot ārā lietas, kas noteikti vairs nevienam nebija vajadzīgas, Melisa apsvēra domu, ka teorija par spīdēšanu tumsā pat varētu būt diezgan patiesa. Un senaizmirsti ēdieni, jā, pat Beņķis mēdza aizmirst par ēdienu, nebija trakākā lieta, ko jūklī varēja atrast. Viņa uzgāja tik īpašas lietas, kā zeķi, kurā aizlaikos ir bijis ieliets jogurts, burku ar beigtām mušām, saplīsušu sintezatoru, kuram iztrūkstošo taustiņu vietās bija sabāztas sviestmaizes, un slotu ar tajā sakārtiem krūšturiem. Un, protams, daudz, daudz alus pudeļu.
-Es dažreiz nesaprotu, kā tu pusgada laikā spēj savākt tik daudz lietu. Tas ir gandrīz vai tā, it kā tu viņas pievilktu, - Teica Šarlote aplūkodama slotu. – Kāpēc tev bija vajadzīgs kaut kas tāds?
-Man liekas, ka tā ir ziemassvētku eglīte, - noteica Amanda un iesprauda slotu podā ar zemi, kuru viņa bija atradusi zem Beņķa gultas.
-Vispār es tos visus atradu festivālos mētājamies apkārt. Bet kolekcija arī sanāk tiešām laba, turklāt daudzi ir smuki pavisam. Ja es būtu meitene...
-Bet tu neesi meitene un labi vien ir, tev tāpat tie nederētu. Pārāk mazi argumenti tev ir, - smējās Juris.
Kārtojot viņi atrada arī zābaku, kas bija vainīgs pie forta sabrukšanas. Tā bija diezgan novalkāta kerza aplīmēta ar Hello Kitty uzlīmēm un alus etiķetēm. Otrs zābaks gan laikam bija neglābjami pazudis.
Beņķa pagulte atgādināja veselu paralēlo pasauli. Bez poda ar zemi tur mētājās arī mašīnas izpūtējs, ausaine un diezgan paliels propellers, kas iespējams bija nācis no ventilatora.
Pēc pāris stundām Beņķa istabā jau pilnīgi noteikti varēja redzēt to, ko parasti cilvēki sauc par grīdu. Protams, neizdevās puisi pārliecināt par to, ka viņam tuvākā pusgada laikā nevajadzēs ventilatora propelleru vai no zeķēm sasietu zaķīti. Bet pat tikai izvācot veco ēdienu un alus pudeles istaba jau izskatījās kārtīgāka.
Tīrīšanas laikā ik pa laikam varēja pamanīt gar logu lidojošus priekšmetus. Arī augšējo stāvu kaimiņi nodarbojās ar rudens tīrīšanu. Galīgi dīvaini ap sirdi gan palika tad, kad gar logu noplanēja piepūsta gumijas sieviete rozā kleitā. Plastmasas alus pudeles viņi sasēja lielā saišķī un nolidināja lejā. Pārējie atkritumi tika salikti lielos miskastes maisos, jo pēc Šarlotes vārdiem, lai to visu vēlreiz savāktu lejā, viņiem vajadzētu tam veltīt kādu gadu vai divus. Uzmanot galvu un paskatoties ārā pa logu, lejā pavērās neatkārtojams skats. Viss pagalms bija piemētāts ar dažādiem dīvainiem priekšmetiem, maisiem un pa vidu staigāja pāris bēniņu dzejnieku ķiverēs un vāca kopā izmētātās lietas. Pirms viņi paši varēja doties lejā vēl bija nepieciešams iztīrīt virtuvi un dzīvojamo istabu. Tam viņi sadalījās komandās. Pie istabas tīrīšanas bija norīkota Melisa, Juris un Beņķis, bet ar virtuvi bija lemts cīnīties Cikādei, Amandai un Šarlotei.
Dzīvojamā istaba bija haotiski mājīga telpa. Gar divām sienām bija noplukuši dīvāni ar izdedzinātiem caurumiem, bet istabas vidū bija zems galds noklāts ar žurnāliem un pelnu traukiem. Tālākajā istabas stūrī atradās televizors, pie kura hokeja sezonās parasti pulcējās daļa mājas iemītnieku. Tādā augstumā, lai nevarētu atsist galvu pie sienām atradās plaukti ar grāmatām, krūzēm un visādiem nieciņiem, ko viņi bija savākuši, dzīvojot šajā mājā.
Ložņājot pa dīvānu aizmuguri un velkot ārā tur paslēptās lietas, Melisai radās labā doma, pārbaudīt, kas ir paslēpts dīvānu iekšienē. Dīvāni ir tās lietas, kas visbiežāk apēd naudu, televīzijas pulti, auskarus un tamlīdzīgas lietas. Dažreiz pat mazus dzīvnieciņus. Ar abu puišu palīdzību viņai izdevās dīvānus attaisīt. Dīvāni izskatījās pēc tikko atvērtām katakombām, tie bija pilni ar putekļiem, no iekšpuses nāca aizdomīga smaka un skraidīja zirnekļi. Bet tāpat kā vecās kapenēs, arī tur varēja atrast zudušus dārgumus. Atrastās sīknaudas vien pietika, lai nomaksātu kādu no rēķiniem. Vēl tur izdevās atrast tādas lietas kā pildspalvas, metamos kauliņus, mazās mantiņas no kinder-olām un sen nozaudētas dzīvokļa atslēgas. Starp putekļiem mētājās arī neatvērta prezervatīvu paciņa un izbārstīta kaķu barība. Protams, kaķa viņiem nebija.
Pabeidzot tīrīt dzīvojamo istabu trijotne devās izpētīt, kādā stāvoklī ir virtuve. Tur meitenes tik tikko bija pabeigušas pēdējos piekārtojumus, tikai Cikāde vēl laimīgi mazgāja grīdu, dziedot kādu norvēģu jūrnieku dziesmiņu. Ārēji telpa nebija īpaši mainījusies, tikai izlietne mirdzēja un uz ledusskapja durvīm vairs nevarēja redzēt pirkstu nospiedumus.
-Ko jūs te tik ilgi darījāt vispār? – prasīja Juris.
Kā atbildi Amanda lepni atvēra ledusskapja durvis. Pēc veco produktu izmešanas viņš bija kļuvis pustukšs un kārtīgāks. Ēdieni pat bija sašķiroti un olas stāvēja tur kur tām ir jābūt, nevis izmētātas pa visu ledusskapi.
-Un aiz durvīm numur divi un trīs, jūs varat aplūkot sauso pārtiku un traukus, - teica Šarlote atverot virtuves skapju durvis. Viss bija sakārtots un pat ļoti atrodams. -Jāiet tagad darboties ārā. Laikam šoreiz pat ķiveri nevajadzēs, jo jau pēdējo pusstundu lietas gandrīz vairs nekrīt.
Ejot ārā, pēdējā kāpņu laukumā viņus sasniedza aizdomīga skaņa, kas nāca no pagraba. Tumšajās durvīs parādījās vairāki stāvi, kas līdzinājās zombijiem. Daudzi no viņiem nesa melnus maisus. Melisa paslēpās aiz Jura muguras, lai paglābtos no nenoskaidrotajām briesmām. Bet tad viņa pamanīja starp cilvēkiem Kreisā spilgti zaļos matus. Viņš izskatījās visdzīvākais no visiem 7 puišiem, kas izlīda no pagraba. Pārsvarā viņiem visiem bija gari mati, viņi bija kaulaini un ar maisiņiem zem acīm. Turklāt viņiem sarunājoties likās, ka viņi lieto valodu ne no šīs pasaules.
-Geimeri, - Amanda noteica iebakstot Melisai. – Es brīnos, ka viņi tik ātri ir tikuši galā ar tīrīšanu, jo parasti viņiem tur apakšā viss ir nosēts ar roltonu iepakojumiem, cigaretēm un tukšām kafijas pakām. Gandrīz vai kā tie mazie putniņi, kuri sev ligzdā savāc visas zilās lietas, tikai viņi savāc ēdamās.
-Nedomā par mums tik slikti. Man liekas, ka es nemaz neizskatos pēc putna – iesaucās Kreisais.
-Gan jau tūlīt lidosi, - Cikāde iesaucās un metās viņam pakaļ. Abi drīz vien dzenājās uz riņķi pa pagalmu, lecot pāri miskastes maisiem un citām lietām.
Pašlaik pagalmā atradās lielākā daļa mājas iemītnieku. Visiem kopā esot vislabāk varēja redzēt to, cik dažādi un tomēr vienādi cilvēki šeit dzīvo. Pārsvarā viņi bija dīvaina paskata, aktīvi un draudzīgi. Viņi dzīvoja pēc principa – ja tu mīti šeit, tad tu esi savējais. Jo tāpat cilvēki, kas neiederējās ātri aizgāja. Bet pašlaik visi pielika savus spēkus, lai atkal būtu iespējams redzēt zāli zem izmesto lietu slāņa. Turklāt vienmēr bija iespēja atrast kādu noderīgu lietu. Atkritumu aprite. Piemēram, Kreisais izmantoja iespēju tikt pie pāris jauniem svārkiem un sandalēm.
Pāri pagalmam nepārtraukti lidoja mantas un sasaucās cilvēki. Atsevišķi tika atliktas stikla pudeles nodošanai un lietas, ko varētu nodot, kā krāsaino metālu. Melisa uzzināja, ka tā viņi katru gadu šo to nopelna, lai varētu izdarīt kaut ko mājas labā.
-Vienu gadu mums tā veicās, ka varējām nokrāsot kāpņutelpas, margas ieskaitot, - stāstīja viens no metālistiem, kurš dzīvoja virs Melisas. –Nododam un pārdodam jau arī visu ko varam, turklāt varbūt kādam noderēs vairāk.
-Hei, - no otra pagalma gala Melisai kliedza Cikāde, - no šīm plastmasas pudelēm mēs varētu uztaisīt plostu, ar ko nākošgad braukt uz Amsterdamu. Man liekas, ka mēs pat visi tur varētu salīst virsū.
-Un tad mēs visi varētu dziedāt dziesmu par „Yellow Submarine”, kura īstenībā būs brūnā krāsā un peldēs pa ūdens virsu, - teica Lauris.
-Jā, un tur vēl ir tas pantiņš „All our friends are all aboard, many more of them live next door”
Izrādījās, ka šo dziesmu zina gandrīz visi un cilvēki iesaistījās kopējā dziedāšanā. Droši vien kāds, ar labāku muzikālo dzirdi būtu aizmucis atpakaļ neskatoties, bet viņiem pašiem bija labi.
“As we live a life of ease
Every one of us has all we need
The sky of blue and see of green,
In our yellow submarine.”
Tā bija īstā tīrīšanas dziesma. Kāds panks dejoja apkārt ar gumijas lelli mūzikas ritmā, un Melisa diezgan labi izmantoja vecas kartona kastes par bungām. Ik pa laikam atskanēja arī kāda dziesmas rindiņa grovlā un citas interpretācijas.
Visiem ķeroties pie darba kārtība tika ieviesta apbrīnojami ātri. Drīz pēdējā atkritumu palieka tika iemesta atkritumu konteinerā, Mati uzsvērti to aizcirta ciet un Kreisais paziņoja, - un tagad laiks ballītei!
Ballīte par godu tīrības ieviešanai ir diezgan neparasta lieta. Bet šī ballīte laikam parasti bija pati kārtīgākā, kāda vispār varētu notikt. Pēc veselas dienas smaga darba negribētos visā naktī no jauna sabojāt lietas.
Cilvēki sadalījās pa divām lielākajām telpām mājā – bēniņiem un pagrabu. Melisa ar Cikādi un Juri iekārtojās pagrabā pie Kreisā. Pat ja pirms tam pagrabā bija maz vietas, tad tagad tur pavērās plašumu, ar datoriem un gultām. Stūros stāvēja kartona kastes ar roltoniem, un pa visu istabu bija vismaz desmit elektriskās tējkannas.
Apkārtējo nemitīgā darbošanās un savstarpējā komunikācija ļoti atgādināja tādu nelielu festivālu. Tikai iekštelpās. Melisa un Juris iekārtojās vienā no gultām, kopā ar vēl pāris cilvēkiem, kuri taisīja ūdenspīpi.
Melisai dzīvojot Rīgā, viņi satikās pavisam bieži. Melisa pat mācēja tagad atrast ceļu līdz Jura mājām un viņš ļoti bieži iegriezās pie meitenes. Vairāk gan nebija gadījušies tādi mulsinošie mirkļi, kā tonakt pie Jura. Bet viņš arī ievēroja pastiprinātu uzmanību, lai neizbiedētu Melisu. Kaut kas viņam iekšā čukstēja, ka sasteigt lietas būtu sliktākais, ko viņš varētu izdarīt. Laiks ko viņi pavadīja kopā bija pilns ar labām idejām un kopības sajūtu. Pirmo reizi viņš satika cilvēku, ar ko varēja runāt tik daudz un brīvi.
Ūdenspīpe bija gatava. Cilvēki apkārt runāja par piedzīvojumiem tīrīšanas laikā. Piemēram, otrajā stāvā, kāda panka dzīvoklī, nezināmu laiku, bija mitinājies mazs kaķēns. Neviens nezināja, no kā viņš bija pārticis, bet noliesējusi tā mazā pūku bumba nebija nemaz. Melisa jau pankam piedāvāja kaķu barību, ko bija atradusi dzīvojamās istabas dīvānos.
Vakars turpinājās. Ik pa laikam līdz viņiem atpeldēja pudeles ar dzērieniem. Melisa atkal sāka izjust reibstošo sajūtu, kas viņu īsti nebija piemeklējusi jau kopš Borderrocka.
-Bet tu pankūku mērcei nedrīksti likt klāt piparus. Atsakies vai nu no pipariem vai no karamelēm, - Mati aktīvi skaidroja maza auguma puisim ar vasaras raibumiem nosētu seju.
-Eksperimentēšanas prieks ir svarīgāks. Turklāt man garšo abas lietas. Es arī spēju ieēst siļķes ar putukrējumu.
-Bet karameles ar pipariem ir zaimošana.
-Nav viss.
-Ir gan.
-Nē!
-Jā!
Vasarraibumainais puisis neizturēja un parādīja Matiem mēli.
Visa situācija tik ļoti atgādināja bērnudārzu, ka Melisa sāka histēriski smieties. Viņas smiekli pameta Jurim diezgan labu ideju.
-Klau, ejam augšā uz bēniņiem, viņiem tur noteikti būs zāle. Un tu jau smejies kā sapīpējusies, tāpēc to pamatot arī nenāktu par ļaunu.
Melisa piekrita un strauji pieleca kājās. Varbūt nedaudz par ātru, jo meitene sagrīļojās un Jurim nācās viņu pārķert.
-Uzmanīgāk, - viņš noteica. Augšup kāpjot Melisa neatlaida viņa roku.
Jau pāris stāvus zemāk varēja dzirdēt dziedāšanu, kas nāca no bēniņiem. Atverot durvis Melisu apņēma tā pati smarža, kas pirmajā reizē, tikai daudz spēcīgāka. Gaiss bija piedūmots, un tas radīja pasakainu iespaidu. Viņi atrada brīvus spilvenus pie ūdenspīpes un pavisam drīz viņus atrada arī zāle.
Melisa pīpēja un mēģināja ignorēt to, kā asie dūmi kož kaklā. Atlaidusies pret Jura plecu viņa aizvēra acis un izbaudīja to, kā visa pasaule griezās viņai apkārt. Viņas bezdomu lidojumu pārtrauca Amanda, atnesot viņai spilgti sarkanas krāsas kokteili. Melisa pavēra acis un redzēja Amandu atgriežoties pie Šarlotes un ieritinoties viņas apskāvienos.
-Zini, tajā kokteilī noteikti dzīvo laumiņas, un sarkanu to padara viņu iekšas, - Juris filozofēja.
-Mmmm, laumiņu iekšas. Tas ir tāpat kā tās sarkanās konfektes. Smaržo pēc konfektēm, - Melisa konstatēja pasmaržojot savu glāzi.
Viņa atcerējās to, kā izdzēra glāzi, bet tad pasaule uz kādu laiku pazuda.
Filma atgriezās kaut kur starp trešo un ceturto stāvu. Pārāk ilgs laiks nevarēja būt pagājis, jo ārā vēl aizvien bija tumšs. Sākumā Melisa nesaprata, kas notiek, jo viņas galva noteikti nebija skaidra. Miglaini viņa atcerējās kādu domu, ka vajag doties lejup. Tagad viņa stāvēja pa vidu kāpnēm apķērusi Jura kaklu, un viņa rokas bija apvijušās ap Melisas vidukli.
-Tev arī atgriezās filma? – Melisa pajautāja strauji atraudamās.
-Kaķēni?
Nē, Jura filma vēl noteikti atgriezusies nebija. Tas Melisu nomierināja, jo pat, ja kaut kas notika, viņš to neatcerēsies. Satvērusi nedaudz apmulsušo pusi aiz rokas, viņa novilka viņu pagrabā.
Pagrabā valdīja skaļš troksnis un tur norisinājās dzeršanas orģijas. Cikāde sacentās ar Kreiso, kurš pirmais izdzers trīs alus pudeles. Noteikta uzvarētāja nebija, bet sacensības viņus noteikti savienoja.
Melisu jau ienākot pa durvīm sagaidīja ar džina pudeli. Vēlme noskalot esošo sajūtu izrādījās pārāk spēcīga. 
Kādu čali sasēja izolācijas lentē un lika viņam izdzert divu litru alus pudeli 20 minūšu laikā. Kreisajam, kurš bija kaut kā atdalījies no Cikādes, radās labā ideja spēlēt risku vai risku. Beņķim tika piespriests uzkāpt līdz bēniņiem un atpakaļ. Nabaga puisis pazuda uz pavisam ilgu laiku. Tad par viņu kāds atcerējās un uzsūtīja kustēties spējīgāko cilvēku viņam pakaļ. Izrādījās, ka Beņķis bija aizmidzis turpat pie sava dzīvokļa durvīm, pavisam aizmirsis, ka viņam kaut kas bija jāizdara.