27. nodaļa. Mazās lidojošās lietiņas.

Pārmaiņas starp Melisu un Juri nebija ietekmējušas apkārt notiekošo. Un pat viņu savstarpējās attiecības nebija īpaši mainījušās, tikai tagad viņi mēdza skūpstīties, staigāt sadevušies rokās un teikt viens otram sirdi sildošus vārdus.
Melisas jukusī māte vēl joprojām turējās pienācīgā attālumā un neuzbāzās savai meitai. Skola bija diezgan interesanta nodarbe, it īpaši, ja bija tāda draudzene kā Marija. Turklāt Melisa bez īpašas piepūles mācībās turējās savas klases priekšgalā. Arī darbā gāja gandrīz ideāli. Viņa bija piemērojusies slodzei un vakaros vairs nejutās tik ļoti pārgurusi.
Tomēr, kādu dienu pēc skolas ienākot Šarlotes kabinetā, uzreiz varēja just, ka kaut kas nav kārtībā. Šarlote izskatījās tāda, ka varētu sākt mētāties ar lietām. Viņas kustības bija saspringtas un saraustītas. Melisai bija pat bail jautāt, kas ar draudzeni ir noticis. Visu dienu viņa pavadīja pēc iespējas tālāk no Šarlotes, jo viņas kabinetā gaiss bija smags kā akmens un potenciālās enerģijas pilns. Mājās gan viņas kā parasts gāja kopā, bet sarunas kaut kā nevedās.
Melisai tā arī neizdevās saprast, kas īsti ir noticis, līdz viņas tika līdz mājām. Ieejot pa durvīm, pirmais skats, kas pavērās bija Amanda, kas ar saraudātām acīm un kakao krūzi rokās skatījās kādu romantisku filmu. Melisu viņa pat nepamanīja, bet ieraudzījusi Šarloti meitene sāka pavisam skaļi raudāt.
Sapratusi, ka viņas klātbūtne šeit ir galīgi nevēlama, Melisa pēc iespējas ātrāk manījās prom uz savu istabu. Pildot mājasdarbus, viņa varēja izsekot nelielai skaņu etīdei. No sākuma aiz durvīm varēja dzirdēt balsu murdoņu. Tad tā pārauga skaļākos izsaucienos. Tiem sekoja plīstošu trauku troksnis (saplīsa kakao krūze) un pēdu dipoņa. Kā fināls aizcirtās istabas durvis.
Pēc kāda laika pie Melisas durvīm kāds pieklauvēja.
-Nāksi ar mani uztaisīt vakariņas? – vaicāja Amanda, stāvot puspavērtajās durvīs.
-Ē... Labi, - Melisa atbildēja pēc nelielas vilcināšanās.
Taisot vakariņas Amanda sev neraksturīgi daudz runāja. Turklāt par kādām lietām! Viņas monologa tēmās ietilpa laika apstākļi un flīžu krāsa. Vēl skaļāk un interesantāk meitene sāka runāt tad, kad virtuvē ienāca Šarlote. Viņa tikai uzmeta Amandai vienu ledainu skatienu un, paņēmusi pienu no ledusskapja atgriezās savā istabā. Melisa pavisam samulsusi sēdēja ierāvusies virtuves stūrī un cerēja netikt iesaistīta.
Pēc vakariņām viņa atgriezās savā istabā, lai pabeigtu mācības. Kā meklējot iespēju izvairīties no savām problēmām, viņai pievienojās Amanda, kura, iekārtojusies uz Melisas gultas, lasīja grāmatu. Melisai par laimi vismaz lasot viņa klusēja. Dzirdot ierodamies Beņķi, Melisa atviegloti uzelpoja un aizcirta vēstures grāmatu.
-Ejam skatīties ziņas? – viņa ierosināja meitenei ar melnajiem drediem, kura sēdēja viņas gultā.
-Labi, - Amanda atbildēja.
Tā nu viņas pārvācās uz dzīvojamo istabu, kur jau sēdēja Beņķis, atvēris alus bundžu. Melisa apsēdās viņam blakām un nopriecājās redzot, ka Amanda apsēdās uz otra dīvāna. Viņa bija uzvedusies tik dīvaini, ka Melisai skrēja tirpas pār mugurkaulu.
Pēc kāda laika Amanda tomēr bija izdomājusi vai saņēmusies kaut ko darīt. Ievilkusi elpu viņa devās uz savu istabu, kurā atradās Šarlote. Minūtes desmit valdīja klusums. Tad viņu istabas durvis atsprāga vaļā un varēja dzirdēt Šarloti kliedzam: - Ārā!
-Es zināju! Tu tāpat mani uzskati par resnu un neglītu. Būtu to vismaz pateikusi acīs!
-Ja es to tagad pateiktu tev labāk paliktu? Liec mani mierā un guli kaut vai gaitenī!
-Tā ir arī mana gulta, kaut gan, protams, tu to gribētu dalīt ar to puisi no veikala.
-Viņam ar to nav pilnīgi nekāda sakara!
-Neliedzies, ir! Tu tā vien gribētu viņu iemainīt pret mani!
-Kādu vēl iemainīšanu?!
-Tev vispār nerūp, kas ar mūsu attiecībām notiek!
-Kurš runātu? Tu pat saviem vecākiem vēl neesi pateikusi. Cik gadi ir pagājuši?
-Aizveries, tā ir pavisam cita situācija!
Strīds vēl kādu laiku turpinājās. Viņas laikam izvilka visas nesaskaņas, kas ir notikušas pagātnē. Viss beidzās ar to, ka Amanda raudādama izskrēja ārā no dzīvokļa Šarlotes lamu pavadīta. Turklāt kā laba vēlējumu viņa tai aizsvieda pakaļ rozā vibratoru.
Beņķis dziļdomīgi noskatījās garām skrienošajās meitenēs. Un iedzēra alu.
-Kas te tikko notika? – Melisa pavisam apjukusi vaicāja.
-Tā ik pa laikam gadās, - Beņķis atbildēja un turpināja skatīties televizora ekrānā, - gan jau pieradīsi. Man liekas, ka tas ir tajās dienās, kad viņām sakrīt PMS. Vismaz šoreiz neviena neizšķaidīja stiklu ar kādu no tām lietām, - viņš teica norādot uz rozā priekšmetu, kurš mētājās uz grīdas.
Melisa saprata, ka labāk ir ieturēt neitrālu attieksmi pret visu. Turklāt Beņķis tam bija ideāls paraugs. Pēc pāris stundām pavisam klusu atgriezās Amanda un paņēmusi segu ieritinājās uz brīvā dīvāna. Tā kā viņas šņukstēšana traucēja saklausīt televizoru Beņķis un Melisa devās gulēt.
Šonakt viņai sapnī rādījās lidojoši vibratori, kas cīnījās par karaļvalsti. Karaļvalsts atradās uz Beņķa alus bundžas un uz tās atradās pats Beņķis. Kaut kur tālumā kliedza kaijas, kuras atgādināja Amandu un Šarloti.
No rīta Melisa pamodās pavisam neizgulējusies.
-Ko rādi tik skābu ģīmi? – vaicāja Juris, viņu satikdams parastajā vietā.
-Vaino lidojošus vibratorus, - viņa atbildēja.
-Pag, ko?
Melisa pāris vārdos atstāstīja vakar notikušo.
-Turklāt man liekas, ka šodien darbā varētu būt tikpat „interesanti” kā vakar, - viņa noelsās. – Žēl, ka es nepajautāju Beņķim, cik ilgi viņām parasti šie strīdi velkas.
-Gan jau būs labi, - Juris viņu mierinot apskāva.
Sliktas lietas parasti nemēdza notikt ilgi, bet tas netraucēja Melisa aizmigt vairākās stundās pēc kārtas saldā bez sapņu miegā. Kad skola beidzās viņa gāja uz darbu pilnīgi bez entuziasma. Bet kā par brīnumu tur viņu sagaidīja pavisam cita Šarlote. Šī nebija drūma un saīgusi, bet pavisam gaiša un smaidīga.
-Labrīt, - viņa uzčivināja Melisai.
-Brīt, - viņa atbildēja. Un no šoka pat izberzēja acis. – Es drīkstu kaut ko pajautāt?
-Nu?
-Kas tevi vakar bija nolaupījis, izskalojis tavas smadzenes un salaidis tās īssavienojumā?
-Mazie rūķīši un Sniegbaltīte.
-Skāidrs, - tagad bija kārta sajukt prātā otrai.
Bet smaidoša Šarlote bija labāka par saīgušu Šarloti. Un viņas jautrība pielipa arī Melisai, kura tik un tā vēl gribēja gulēt.
Šoreiz Melisa dabūja mājās iet viena, jo Šarlote ar Amandu gāja uz kino. Kā vienmēr piektdienas vakaros pie Beņķa bija sapulcējies draugu bars, kas spēlēja kārtis, dzēra alu un citādi labi pavadīja laiku. Nedaudz pasēdējusi pie viņiem Melisa devās gulēt. Šoreiz sapņi neatstāja traumatisku iespaidu.
No rīta neviens viņai gulēt neļāva. Septiņos no rīta viņas gultā ielēca Cikāde. Tas viņai jau bija kļuvis par paradumu, bet Melisa vēl aizvien nespēja saprast, kā draudzenei vienmēr izdevās tik agri pamosties.
-Es nācu garām un izdomāju tev pajautāt, vai tu gribi ar mani un Matiem braukt uz Kuldīgu?
-Septiņos no rīta?
-Jā, ar stopiem.
Dzirdot par stopēšanu, Melisa pamodās uzreiz. Ar stopiem viņa nebija braukājusi apkārt, kopš ieradās Rīgā. Viņai šī padarīšana bija sākusi pietrūkt. No Cikādes viņa uzzināja, ka meitene kopā ar Matiem taisās braukt uz Kuldīgu, lai nodotos bradājumiem. Pēc Matu vārdiem tur vajadzēja būt dažām labām, pamestām ēkām.
-Turklāt trijatā stopēšana veicas tīri labi, - Cikāde smaidot noteica
Jau pēc pusstundas visi trīs bija ceļošanas gatavībā. Iesēdušies autobusā viņi aizbrauca gandrīz līdz Jūrmalas šosejai. Kad viņi stāvēja un drebinājās, gaidot kādu, kas par viņiem apžēlosies, bija jau pulksten deviņi no rīta.
Pēc desmit minūšu gaidīšanas viņus beidzot paņēma kāda laipna kundze pusmūža gados. Viņa apsolīja jaukos jauniešus aizvest līdz Kandavai.
-Man pašai ir bērni jūsu vecumā, - viņa čaloja. – Viņi arī šādā veidā braukā apkārt. Tagad jau par biļetēm samaksāt ir neiespējami. Es gan saku, lai viņi dodas pāris dienas agrāk un brauc ar riteni, bet viņi tikai „nē, nē”. \
Cikāde, kas sēdēja priekšā tikai apstiprinoši māja ar galvu, jo kaut ko pateikt bija gandrīz neiespējami. Tiekot līdz Kandavai viņi bija uzzinājuši, ka vecajai kundzei ir četri bērni, viņa strādā izdevniecībā, vasarās brauc uz Ēģipti atpūsties un viņai ir bail no zirnekļiem. Turklāt viņa ceļotājus pacienāja ar konfektēm.
Kandava izskatījās pēc Mirušās pilsētas. Cilvēku apkārt bija pavisam maz. Protams, to arī varēja norakstīt uz to, ka vēl bija sestdienas rīts un tādos cilvēki nav īpaši aktīvi. Bet vienalga par cilvēkiem, arī mašīnas šajā agrajā rīta stundā vēl nebrauca. Melisa ar Cikādi sēdēja ceļa malā, un Cikāde mācīja Melisai grovlot. Tikmēr Mati stāvēja un centās panākt kādas mašīnas apstāšanos.
-Man liekas, ka viņas apstāsies tikai tad, kad es nokritīšu uz ceļa.
-Nē, viņas droši vien pārbrauks tev pāri, - mierīgi atteica Cikāde, - kaut gan, tu neizskaties pēc guļošā policista.
-Ak, stopēšanas dievs, es apsolu tev aizsūtīt geju porno, ja piecu minūšu laikā kāda mašīna apstāsies, - salikusi kopā plaukstas, Melisa lūdzās stopēšanas dievam.
Cikāde sāka smieties, bet, lai cik tas dīvaini nebūtu, Melisas lūgšanas beigās pie viņiem apstājās sarkana mašīna. Vadītājs brauca līdz pašai Kuldīgai. Šajā mašīnā bez viņa brauca arī mazs kaķēns, ko mašīnas īpašnieks bija tikko paņēmis no kādām lauku mājām. Mazais ķipars bija melnbalts ar brūniem plankumiņiem uz vaigiem un ķepām. Mašīnas vadītājs stāstīja viņiem par to, ka kaķi ir vislabākie palīgi rakstot. Arī Hemingvejam esot bijuši neskaitāmi kaķi.
-Šodien mums ir literāti, - Mati noteica, izkāpjot no mašīnas. – Bet man ir viens jautājums. Uz kurieni tu sūtīsi to geju porno?
-Ja stopēšanas dievam viņu vajadzēs, tad viņš droši vien man atsūtīs e-pasta adresi, - Melisa iesmējās.
Viņi atradās pie kāda lielveikala Kuldīgas centrā. Kā pirmā plāna punktā bija paredzēta vecā slimnīca pašā Kuldīgas centrā. Kurš būtu domājis, ka pašā pilsētas centrā, māju ielenkumā var atrasties pamesta ēka?
Vecā slimnīca bija liela un dzeltena ēka. Lai tajā iekļūtu, jauniešiem bija jālien cauri nelielam nātru laukam. Bet tas bija vienīgais šķērslis, kas bija jāpārvar. Viņi nonāca gaišā tukšā telpā. Tālāk ejot, viņi nonāca kāpņu telpā, kura bija piepildīta ar mistiski zilu gaismu.
-Skaisti, - Melisa noelsās.
Staigājot, pa telpām vienīgie vārdi bija saucieni iet un aplūkot ko jaunatrastu. Telpas bija tukšas. Krāsa no sienām bija nolupusi un dažas istabas bija pilnībā noklātas ar sūnām. Melisa nekad nebūtu domājusi, ka slimnīcā sajūta var būt tik romantiska un jauka. Viena istaba gan bija nedaudz baisa, jo tās grīda bija gandrīz pilnībā iebrukusi. Tā bija telpa, kurā agrāk gulēja visi jaundzimušie.
Pēdējā stāvā bija istabas ar stikla sienām. Aplūkošanai bija palikuši tikai bēniņi. Pateicoties zilajai plēvei, ar ko bija pārklāts jumts, tur izskatījās pēc zilas siltumnīcas. Grīda bija noklāta ar sūnām un nelieliem augiem. Viņi tur uzkavējās, sēžot uz ielūzt draudošās grīdas un ēdot brokastis.
Tad viņi neveiksmīgi mēģināja iekļūt morgā. Un sapratuši, ka tas neizdosies, devās tālāk. Melisa pat priecājās, jo viņa īsti nevēlējās staigāt pa vietām, kurās agrāk bija gulējuši miruši cilvēki.