21. nodaļa. Ballīte, saullēkts un skola.

Trijos no rīta viņi savāca kopā vēl nomodā esošos uz pankūku ēšanu. Nomodā bija vēl salīdzinoši daudz cilvēku, bet par laimi pankūku pietika visiem. Sēžot pie pankūkām viņi sāka runāt par skolu. Melisa varēja aplūkot vēl pāris topošos skolas biedrus. Izrādījās, ka bez Jura, tur mācās arī blondā meitene, hipija paskata puisis, kurš bija viens no tiem, kurš uzsāka šamaņu deju, un kāda klusa meitene ar gariem asins sarkaniem matiem.
-Man galvenais ir atkal nesastrīdēties ar savu ķīmijas skolotāju, - teica hipija paskata puisis Emīls. – Viņa vienmēr skatās uz mani ar tādām acīm, ka liekas – viņa grib mani noskalpēt un manas iekšas izlaist pa visu skolu.
-Nevar būt tik traki, - iebilda Ģirts. – Skolotāji parasti izskatās ļaunāki nekā viņi patiesībā ir. Tā ir daļa no profesijas.
-Tu viņu nezini. Iespējams, viņa ir izlīdusi no elles, - Emīls strīdējās.
-Bet tas izklausās pēc skaista ļaunuma. Jebkas, kur ir iesaistītas izlaistas zarnas, ir savā veidā burvīgs, - pēkšņi ierunājās sarkanmatainā meitene.
-Vampīru bērns mazais, - teica Juris un sabužināja viņai matus. – Pankūku?
-Labāk bļodu ar mazu bērnu asinīm, bet no pankūkas es arī neatteikšos, - viņa atbildēja. – Bet par ķīmijas skolotāju runājot, viņa nav izlīdusi no elles, viņa ir piedzemdējusi sātanu.
-Un viņš droši vien ir no viņas pārbijies, - piebalsoja Emīls.
-Lūdzu, nepārbiedējiet mani, - Melisa lūdza – Citādi man pirms ķīmijas stundām drebēs kājas.
-Tās tev drebēs tāpat, - blondā meitene viņu uzmundrināja.
-Neuztraucies, es tevi pasargāšu, - meiteni mierināja Juris, aplikdams viņai apkārt roku un piedāvādams pankūku.
Laikam pankūkas rosina cilvēkus uz sarunām. Daļa cilvēku pankūkām beidzoties izklīda, bet uz vietas palikušie runāja gandrīz vai līdz rītausmai.
-Klau, cilvēki, - istabā pēkšņi ienāca Ģirts, kurš otrā istabā pēdējo stundu bija mēģinājis Julianai iemācīt spēlēt ģitāru, - kāpjam uz jumta skatīties saullēktu.
Ģirta mājai bija vēl viena laba īpašība. Uz tās jumta varēja viegli uzkāpt. Uz paša jumta atradās pāris krēsli un daudz puķupodu. Melisa iekārtojās uz vienas no lielo puķupodu apmalēm. No šīs vietas varēja redzēt pāri visām privātmājām līdz pat mežam gabaliņu tālāk. No meža puses debesis kļuva aizvien gaišākas. Likās, ka mežu no aizmugures izgaismo ar prožektoriem. Drīz vien, pie koku galotnēm varēja saskatīt pirmos saules starus.
Uz jumta visi mēmi apbrīnoja dabas vienkāršo skaistumu. Juris, kurš stāvēja blakus Melisai, satvēra meitenes roku. Viņa atbildēja rokasspiedienam, un tā turot viens otra roku viņi vēroja sauli paceļoties pāri koku galotnēm. Sāka dziedāt pirmie putni.
Meitene Melisai pa labi nožāvājās. Žāvas lēnām pielipa arī apkārtējiem. 
-Ejam gulēt? – pagriezusies pret Juri, Melisa vaicāja.
-Ejam, mums gan jau pēc stundas ir jāceļas, bet, guļot ilgāk, piecelties būtu grūtāk.
Viņi abi nokāpa lejā un atrada kādu brīvu guļammaisu un neaizņemtu vietiņu pie grīdas. Melisa aizmiga gandrīz tajā pašā mirklī, kad nolika galvu uz Jura pleca.
Jurim gan aizmigt tik drīz neizdevās. Pa galvu jaucās dažādas domas. Vai tiešām lietas bija sākušas virzīties uz priekšu? Vai tiešām Melisa vairāk viņu neatstumj? Jau no šādām domām vien viņam iekšā kaut kas priecīgi salecās. Viņš paskatījās uz aizmigušo meiteni, noskūpstīja viņas matus un aizmiga ar vieglu smaidu uz lūpām.
Pēc nepilnas pusstundas sāka zvanīt viņa modinātājs. Vēl pusaizmidzis viņš izstaipīja savu brīvo roku un kāju. Tad viņš sāka bakstīt Melisu. Ilgi gan viņam nenācās to darīt, jo meitene gandrīz uzreiz pamodās.
-Man sāp labā kāja un dibens, - viņa konstatēja pieceldamās kājās.
Līdz skolas sākumam bija vēl divarpus stundas. Šo laiku Melisa cerēja izmantot lietderīgi. Kāpjot pāri aizmigušiem cilvēkiem viņa aizlavījās līdz vannas istabai. Nekas neatsvaidzināja labāk, kā karsta ūdens strūkla. Pārskatot pagājušās nakts notikumus, viņa nopriecājās par to, ka nekas no viņas atmiņas nebija pazudis.
Slapjos matus Melisa saņēma astē un no somas izvilka pirmajai skolas dienai paredzētās drēbes. Kad viņa bija apģērbusies, pie durvīm sāka klauvēt nākošais nomodā esošais cilvēks. Tas izrādījās Mati. Viņš izskatījās diezgan nelaimīgs.
-Man pēc stundas būs jāsāk sēdēšana lekcijās līdz vakaram, - viņš novaidējās. – Bet man liekas, ka es vismaz nebūšu vienīgais pusdzīvais, zinot manu kursu.
-Tu turies. Vakarā vari ienākt, pēc nomierinošas tējas, - Melisa viņu uzmundrināja.
-Uzmanies, es pat atnākšu, - Mati teica brīdinošā balsī un tad pazuda aiz vannas istabas durvīm.
Melisa tikmēr nokāpa lejā uz pirmo stāvu. Juris tur jau stāvēja un vārīja tēju.
-Juri, tu zini, ko meitene vēlas, - viņa apmierināti noteica.
-Paldies, - viņš pasmaidīja. – Šorīt brokastīs auksti šašliki un vakardienas pīrādziņi.
-Tieši tas, kas bija vajadzīgs!
Ar mērķi viņus pavadīt virtuvē bija iznācis Ģirts. Puiša dredi nedaudz atgādināja baobabu mežu pēc vētras. Kopskats nedaudz atgādināja palmu. Viņš izteica cerību, ka paliks vismaz kāds, kas palīdzēs savākt visu radušos haosu. Salīdzinot ar pagājušo gadu, šajā reizē vismaz nekas nebija pievemts un visas lietas vēl bija vienā gabalā.
Paēduši brokastis viņi devās uz autobusu. Ģirts viņus pavadīja līdz mājas vārtiņiem un līdz ielas stūrim Juris ar Melisu gāja atmuguriski, mājot viņam ardievas.
Autobusā Melisa atkal aizmiga. Juris visiem spēkiem turējās nomodā, lai nepalaistu garām viņu pieturu.
Bez desmit minūtēm pusdeviņos Melisa ar Juri ienāca skolā. Viņš atgādināja draudzenei, kā nokļūt līdz viņas klasei, un novēlējis veiksmi pazuda skolnieku pūlī, jo zinot viņa pedantisko klases audzinātāju, kavēt nebija gudri.
Palikusi viena Melisa dziļi ievilka elpu un devās ceļā. Salīdzinot ar viņas nelielo lauku skolu, šeit cilvēki mudžēja kā skudru pūznī un troksnis līdzinājās vilciena dunoņai. Atradusi klasi, viņa konstatēja, ka tās durvis ir vaļā. Skolotāju neredzēja, bet iekšā jau bija vairāki jaunieši. Daļa no viņiem sarunājās savā starpā, bet citi vienkārši sēdēja savā nodabā. Ienākot klasē, Melisa juta pievērstos acu skatienus.
-Labs rīts topošajiem klasesbiedriem, - viņa sveicināja klasē esošos, lai kaut kā izkliedētu nedrošības sajūtu.
-Brīt, - daži cilvēki viņas sveicienam atbildēja.
„Tātad, pasīvā klase” viņa pie sevis nodomāja un apsēdās brīvā solā pie loga. Ārpusē varēja redzēt skolas pagalmu. Pāris koki, metāla šūpoles un skrejceļš. Cilvēki turpināja nākt. Noskanēja skolas zvans, kas aizdomīgi atgādināja pūt vējiņu melodiju. Pa šo laiku klasē bija paspējuši ienākt vēl trīs cilvēki, kas izskatījās pēc jauniņajiem. To varēja spriest pēc tā, ka viņi gandrīz nemanāmi ieslīdēja klasē un pēc tam pirmajā brīvajā solā.
Zvanam noskanot, klasē ienāca Melisas jaunā klases audzinātāja. Viņa pateica pāris ievadvārdus, pastāstīja to, cik ļoti vidusskola ir nozīmīga turpmākajā dzīvē. Izrādījās, ka lielāko daļu no klases veido cilvēki, kuri bija pabeiguši šajā skolā devīto klasi. Skolotāja Frīzenberga iepazīstināja viņus ar jauniņajiem. Melisas novērojumi par pārējiem jaunajiem cilvēkiem, bija bijuši pareizi. Tad skolotāja izdalīja skapīšu atslēgas un sekmju grāmatiņas ar skolas attēlu virsū un pastāstīja par šī gada plāniem – iesvētībām, Ziemassvētku pasākumiem un tamlīdzīgi.
-Veiksmi mācībās, - viņa visbeidzot novēlēja. Tagad visiem vajadzēja doties uz skolas zāli un klausīties skolotāja uzrunā.
Skolas zāle bija milzīga telpa ar skatuvi vienā galā. Pie griestiem karājās milzīga lustra un pie logiem bija piekārti sarkani aizkari. Cilvēki tika sasēdināti pa klasēm. Ejot uz savu vietu, Melisa paspēja pūlī pamanīt Juri, kurš aktīvi strīdējās ar briļļainu puisi, un meiteni ar asins sarkanajiem matiem, kura uzlikusi milzīgas austiņas klausījās mūziku.
Kā visi skolu pasākumi, arī šis kavējās. Gaidot Melisa sāka prātot, par savu jauno klasi. Viņas jaunie klasesbiedri neizskatījās īpaši saprātīgi. Lielākā daļa puišu bija skūti un lielās biksēs, kurās noteiktie pietiktu vietas vēl pāris cilvēkiem. Meitenes arī pārsvarā atgādināja klīrīgas cacas. Tomēr klasē vēl Melisa bija pamanījusi meiteni kerzās, melnā mētelī un izskūtiem matu sāniem. Viņa atskrēja pēdējā minūtē. Vēl viņas klasē mācījās puisis ar gariem blondiem matiem, brūnās kedās un zaļi rūtainā kreklā. Viņš nedaudz atgādināja hipiju – mežcirtēju. Jauniņie arī izskatījās diezgan saprātīgi.
Beidzot uz skatuves uzkāpa skolas direktors. Tas bija apbrīnojami kaulains vīrs bez bārdas un matiem. Kailā galva spīdēja kā prožektors. Mugurā viņam bija solīds melns uzvalks. Viņš sāka runāt par to, ka tā ir viņu izvēle mācīties vidusskolā un neviens viņus nespiež to darīt. Bet no viņa teiktā varēja saprast, ka izvēloties nemācīties vidusskolā varēja uzreiz ķerties pie slotas un sākt slaucīt ielas. Pēc viņa runāja mācību pārzine, kas stāstīja par to, kā iepriekšējā gada divpadsmitā klase absolvēja skolu. Apmēram pēc piecpadsmitās runas minūtes Melisa pārstāja klausīties. Viņa sāka pīt matus bizē. Neizskatījās arī, ka citiem būtu īpaši interesanti. Meitene ar kerzām no viņas klases ar blondo čali spēlēja desas uz papīra lapas. Puiši ķircināja meitenes un apsprieda vasaras piedzīvojumus.
Pēc pusstundas runai pienāca beigas. Cilvēki aplaudēja drīzāk par godu tam, ka viss ir beidzies, nekā par godu runātājiem. Vidusskolnieku masas sāka plūst ārā no zāles. Vienubrīd Melisai likās, ka viņas aknas viņu taisās pamest. Viņa drīzāk tika iznesta nekā gāja pati. Pie durvīm viņu pārtvēra Juris, kurš stāvēja kopā ar Emīlu.
-Nu, kā gāja?
-Mana klase izskatās diezgan nožēlojami. Daudz reperu un cacu. Tirpas skrien pār kauliem, bet vēl jau neko īsti nevar pateikt, jāiedzīvojas.
-Gan jau nebūs tik traki, - Juris viņu uzmundrināja.
Pa ceļam ārā Juris ar Emīlu izrādīja Melisai skolu. Viņi aizveda meiteni līdz stundu sarakstam otrajā stāvā un pēc tam uz skolas kafejnīcu, kas jau pirmajā skolas dienā bija pārbāzta.
-Mazajiem bērniem, kas spiežas virsū drīkst spert, - Emīls Melisu pamācīja un uz minūtēm desmit pazuda pūlī.
Gaidot Emīlu, pie Melisas pienāca meitene kerzās.
-Čau, es esmu Marija. Mēs klasē nepaspējām iepazīties, - viņa sasveicinājās un līksmi pasmaidīja. – Izskatās, ka man būs vēl viens cilvēks, ar kuru cīnīties pret cacu baru. Ar Kristapu vien nepietiek, jo viņš ir pārāk nevardarbīgs. Labi, man jāskrien, mums abiem ir sarunāts iet uz kino. Līdz rītdienai.
Uz atvadām viņa Melisu tik pamatīga apskāva, ka likās – ir pazudušas dažas ribas. Drīz vien no kafejnīcas izlīda Emīls. 
-Savas kājas es sajutīšu atkal iespējams tikai rīt, - viņš konstatēja. – Šeit sanāktu labs fizikas uzdevums Uģim: „Ja nabaga Emīlam uz kājas uzkāpj 5 reizes cilvēki, kuru masa pārsniedz 60kg. Ar cik lielu spēku ir spiests uz nabaga Emīla kājas un pēc cik ilga laika viņš beigs vaidēt?”.
-Precīzi, - smējās Juris un paskaidroja Melisai – Uģis mācās mūsu klasē. Viņš ir tik gudrs, ka es sajūtos gudrs tikai tad, kad viņš klusē. Bet ko mēs darīsim tagad. Man likās, ka es gribēšu iet gulēt, bet tagad tādas domas ir pazudušas.
-Mēs varētu iet kaut kur uzēst, - ierosināja Melsa, kura pēdējās dienas bija pārtikusi no šašlikiem, pankūkām un saldumiem.
-Sušī! – uzreiz iesaucās Emīls. Viņa priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts. Melisa pati gan nekad nebija ēdusi sušī, bet kārdinājums pamēģināt bija liels. It īpaši pēc Cikādes paziņojuma, ka tas ir garšīgākais ēdiens uz pasaules.
Viņi devās ārā no skolas, ka Melisai aiz muguras atskanēja sen nedzirdēta balss.
-Melisiņ, kurp tad tu dodies?