30. nodaļa. Operācija: "Psihā māte"

Skolā nekas pa šīm divām nedēļām nebija mainījies. Tikai cilvēki bija sākuši vairāk slimot. Melisas klasē vien puse no klasesbiedriem nebija ieradušies. Apkārt klejoja gripa un A – hepatīts. Bet labāk bija sēdēt pustukšā klasē ar Mariju, Kristapu un Maiju, nekā mājās skatoties sienā, mazgājot traukus un paciešot Beņķa mātes instinktu.
Kādam tur augšā, tomēr nepatika tas, cik Melisai labi gāja. Pār viņas dzīvi pārvilkās pāri tumšs mākonis, kas ieradās, braucot melnā Opel markas automašīnā.
Melisa jau nedēļu bija atkal kārtīgi gājusi uz skolu un darbu. Bija burvīgs pirmdienas rīts. Ārā bija nu jau nepierasti silta diena, skaidras debesis un ausa pirmie saules stari. Melisa izliekusies pa logu ieelpoja rīta gaisu, kurā gan jaucās mašīnu izplūdes gāzes un lietas, par kurām viņa pat nevēlējās zināt.
Rīts bija tik burvīgs, ka viņa pat centās izvairīties no parastajiem strīdiem virtuvē, kas norisinājās par spīti tam, ka Beņķis bija palicis par neierasti kārtīgu un rūpīgu panku. Cik nu panki tādi var būt.
Kad brokastis tika paēstas viņi gandrīz reizē devās ārā pa durvīm. Tikai Beņķis pāris minūtes aizkavējās, jo viņš aizmirsa dzīvoklī kursa biedrenes kladi. Tikmēr Melisa mierīgi kāpa lejā, cerēdama viņu sagaidīt ārpusē. Tomēr pirmā lieta, ko viņa ieraudzīja, iziedama ārā, bija pazīstama izskata mašīna. Melisa nojauzdama ko nelāgu mēģināja ieskriet kāpņu telpā, bet uztraukumā viņa nevarēja nospiest durvju kodu pareizi.
Mašīna piebrauca viņai klāt un bremzēm kaucot apstājās. No tās izlēca Melisas tēvs un ar varu viņu ievilka iekšā. Meitene gan visiem spēkiem pretojās, bet neveiksmīgi. Kad mašīnas durvis aizcirtās, no mājas ārā iznāca Beņķis, kurš aiz durvīm vēl bija dzirdējis aizdomīgu cīņas troksni. Tagad viņš tikai redzēja to, kā Melisa tiek aizvesta melnā mašīnā. Viņa pirmā reakcija bija skriet tai pakaļ, bet viņš automobili ātri vien pazaudēja no redzesloka.
Viņš steidzīgi atgriezās mājās. Lekcijas vairs nebija ne prātā. Beņķis pamodināja Šarloti un Amandu un pastāstīja viņām, kas ir noticis. Neviena no viņām nezināja, kas varētu būt šie mistiskie nolaupītāji. Pēkšņi dzīvoklī iebrāzās Juris.
-Melisa šeit ir?
-Nē, viņu tikko aizveda...
-Jā, melns Opelis. Man jau likās, ka tā bija viņa, ko aizveda garām, - Juris pārtrauca Beņķi. – Pie stūres bija viņas māte. Bet kā viņa īsti tika Melisai klāt?
Beņķis pāris vārdos pastāstīja viņam to, ko pats bija redzējis. Viņi visi pilnīgi noraizējušies sēdēja virtuvē. Šarlote pat no uztraukuma sāka pīpēt, ko viņa darīja pavisam reti.
Tikmēr Melisa sēdējā iespiesta vecāku automašīnā. Viņas māte brauca tik ātri, lai meitai neienāktu prātā izlekt ārā no mašīnas. Bet pie sarkanajām gaismām viņas rokas tika turētas. Braucot garām parastajai satikšanās vietai, Melisa Juri ieraudzīja, bet nebija īsti droša par to, vai viņš viņu ir pamanījis.
Vecāki atteicās atbildēt uz viņas jautājumiem. Melisas māte pie sevis smaidīja un bija uzlikusi līksmu radio staciju. Saprazdama, ka māte atsakās runāt, viņa nemaz nemēģināja piekļūt savam tēvam. Viņš nebija vīrieša paraugs un pilnībā atradās zem sievas tupeles. Vienmēr tas, ko viņa teica bija pareizi. Ja viņa paziņotu, ka Melisa ir koka klucis, šis radījums bez mugurkaula aizietu pakaļ cirvim. Arī pēc izskata viņš neatgādināja Herkulesu. Nedaudz apvēlies, paīss vīrs, kura mati galvas vidū jau bija sākuši atkāpties.
Melisa bezpalīdzīgi noskatījās, kā viņi izbrauc no Rīgas. Viens bija skaidrs, viņu vedīs atpakaļ uz „mājām”. Meitene iespieda galvu rokās. No turienes prom tikt viņai varētu būt grūti. Pārāk ilgi kavējot skolu viņu varēja izmest. Arī darbā viņa nedrīkstēja vairāk kavēt. Turklāt dabūt slimības lapu ar diagnozi „nolaupīšana” būtu pagrūti.
Nododoties šīm sīkajām lietām, meitene centās nedomāt par to, ko ir ieplānojuši viņas vecāki. Par laimi, līdz viņu pāķiem bija jābrauc ļoti tālu un pat viņas māte nespēja visu ceļu nepārtraukti sēdēt pie stūres. Tādēļ pēc vairāku stundu brauciena viņi iegriezās kādā ceļmalas krodziņā.
Šeit virs meitenes bija savilkušies arī īsti mākoņi, kas izbojāja silto rudens dienu. Krodziņā viņa sēdēja iespiesta vecākiem pa vidu tik cieši, ka viņai pat nebūtu iespēja paspēt kaut kur aizlaisties. Viņas māte pasūtīja visiem trīs kartupeļus ar gaļu. Tad viņa pagriezās pret Melisu un sāka runāt.
-Melisiņ, es ceru, ka tu saproti, kāpēc mēs tā rīkojāmies.
-Nē!
-Tevi jau savādāk pie prāta nevar vest, - Melisas māte saldā balsī dudināja. – Tu tur Rīgā būtu pilnīgi pazudusi. Aizbrauksi tagad mājās un redzēsi cik tur jauki.
-Man Rīgā bija labi. Tur ir skola un darbs un es nevienu no tiem negribu kavēt. Ja tu tagad mani vedīsi atpakaļ, es tur skolā neiešu.
-Labi Melisiņ, - viņas māte teica galīgi neticīgā balsī. – Ko tad tu tur strādā tādu? Traukus par maksu mazgā?
-Nē. Bet tātad jūs mani taisāties ieslēgt tajos pāķos tāpēc, ka es esmu uzsākusi patstāvīgu dzīvi, bet jūs gribat, lai es tur sapūstu un nomirstu.
-Mīļumiņ, neviens nav kārtīgi izaudzis bez vecāku gādības.
-Man izdodas.
-Tas ir ļoti subjektīvs viedoklis, - viņa atbildēja ar sulīgi jauku smaidu. – Tagad mēs to neapspriedīsim, aizbrauksim vispirms līdz mājām.
-Manas mājas ir Rīgā.
-Nekas meitiņ, gan jau pieradīsi. Ēd savus kartupeļus, - viņa visbeidzot noteica un sāka pilnīgā klusumā ēst.
Melisa, pavisam sadrūmusi, pievērsās savām pusdienām. Apetīte bija pilnībā pazudusi. Turklāt viņas kabatā atkal gandrīz nemanām vibrēja telefons. Viņa tik ļoti gribēja kādam pateikt, kas ar viņu ir noticis.
-Uz tualeti es vismaz varu aiziet? – viņa pēkšņi jautāja.
Māte viņu noskatīja no galvas līdz kājām ar domīgu skatienu. Tad viņa piecēlās un lika saprast, ka viena Melisa neies nekur. Viņas abas iegāja ceļmalas krodziņa sieviešu tualetē. Melisas māte pievērsās spogulim, tikmēr Melisa pati iemuka kabīnē. Vispirms viņa no kabatas izvilka telefonu. Zvanītājs bija Juris. No viņa bija arī vairākas īsziņas. Melisa atbildēja uz viņām visām ar diviem vārdiem. Nosūtījusi ziņu, viņa grasījās ielikt telefonu kabatā, bet tad apdomājusies aizbāza to aiz krūštura. Zem lielās jakas to nevarēja manīt un tā būtu pēdējā vieta, kur vecāki meklētu.
Melisa nolaida ūdeni un atgriezās pie mātes.
Ēšanas laikā ārā bija sākusies pamatīga lietusgāze. Tāpēc tā arī noslēdza Melisai jebkādu iespēju aizskriet un paslēpties mežā. Viņa bija pietiekami gudra, lai uzreiz pēc gripas ar savu veselību tā neriskētu. Labāk dzīva un ieslēgta ar izbēgšanas iespējām, nekā mirusi un bez iespējām.
Tikmēr Rīgā, mums zināmajā daudzdzīvokļu namā sākās operācija: „Psihā māte”.
Drīz vien draugi bija izdomājuši, ka Melisa visticamākais tika aizvesta atpakaļ uz viņas sākotnējo dzīves vietu. Diemžēl neviens nespēja atcerēties īsto adresi. Turklāt līdz tam laikam Juris jau bija mēģinājis sazvanīt meiteni reizes 10.
-Klau, viņa taču paņēma līdzi no mājām dažādus dokumentus vai ne? – pēkšņi ierunājās Šarlote, kurai jau bija jāsāk taisīties uz darbu.
-Jā. Tu domā, ka tur tā vieta varētu būt pieminēta?
-Noteikti.
Pēc aktīvas istabas izrakāšanas, viņi atrada mapi ar visādiem svarīgiem un mazāk svarīgiem dokumentiem. Starp tiem bija ieklīdusi veca ārsta zīme. Uz tās bija rakstīta mājas adrese un Juris beidzot atcerējās Melisas dzimtās pilsētas nosaukumu. Viens solis uz priekšu tika sperts.
„Neuztraucies, mes tevi izpestīsim ;)*” Juris rakstīja, sēžot virtuvē un domājot tālāko rīcības plānu.
-Ko mēs reāli varam darīt? Mēs zinām tikai to, uz kurieni viņa ir aizvesta, - žēlojās Amanda.
-Viss ir pavisam vienkārši, - pēc neilga klusuma brīža ierunājās Beņķis, - mēs vienkārši tagad stopēsim uz turieni. Atradīsim adresi, noskaidrosim, kurā istabā viņa ir, un nolaupīsim mūsu Melisu atpakaļ. Nedrīkst viņu atstāt lauvām saplosīšanai.
Pārējie viņam piekrita. Tika izlemts, ka brauks Juris ar Beņķi. Juris arī baidījās ņemt līdzi kādu no meitenēm. Viņš arī baidījās par Melisu pašu, jo likās, ka viņas māte tiešām sāk zaudēt pēdējās saprāta paliekas.
Ātri izpētījuši karti viņi devās ceļā.
„Atradam tavu adresi. Brauksim uz turieni.” Juris rakstīja otro īsziņu, braucot tramvajā uz pilsētas nomali.
Par laimi stopošana veicās ātri. „Esam jau uz šosejas. Gaidi mus pec paris stundam. *hug*”. Viņi jau bija ceļā pusotru stundu, kad Jura telefons pēkšņi iezvanījās. No uztraukuma viņš gandrīz aparātu izmeta ārā no rokām.
„paldies, gaidu.” vēstīja Melisas ziņa. Tā vismaz nozīmēja, ka viņai ir radusies iespēja dot kādu ziņu. Automašīnas vadītājs ieinteresējās par to, kur tad skolas un studiju vecuma puiši dodas pirmdienas rītā. Cilvēks izskatījās uzticams un viņi pāris vārdos pastāstīja viņam notikušo. Viņš bija šokā, par tādu rīcību, kā meitas nolaupīšana. Šoks bija tik liels, ka viņš sāka ātrāk braukt, lai puiši galā nokļūtu pēc iespējas ātrāk. 
Un kamēr viņi šāvās pa šoseju un lietu nenormālā ātrumā, Melisas māte savukārt izbaudīja to, ka meitene vairs nekur nevar aizmukt, un brauca absolūti lēni. Pašiem to nezinot, viņi apmainījās vietām. Juris ar Beņķi bija apsteiguši Melisu un viņas māti par vairākiem kilometriem, kad novēlējis viņiem daudz veiksmes autovadītājs viņus izlaida pie pagrieziena.
Lietus bija nedaudz pierimis, bet tikpat nepatīkams. Viņi stāvēja ceļa malā, galvu ierāvuši plecos un izstiepuši rokas.
-Pie visiem elles velniem, - ierunājās Beņķis. Viņa asā redze pat lietus laikā pamanījās izšķirt melnu Opel, kas lēnām tuvojās viņiem.
-Nevar būt, - pie sevis nočukstēja Melisa, ieraugot pa gabalu divus tik ļoti pazīstamos stāvus.
Bet viņus redzēja arī Melisas māte. Tuvojoties stopētājiem, viņa tos atpazina. Tie divi cilvēki, kas viņai bija nozaguši mīļo meitiņu. Sieviete strauji sagrieza stūri tā, ka mašīna brauca viņiem tieši virsū. Melisa iekliedzās un aizsedza ar rokām acis. Viņa dzirdēja būkšķi pa mašīnas sānu. Pagriezusi galvu atpakaļ viņa gan nevienu vairs uz ceļa neredzēja. Tajā mirklī viņa sāka trakot. Viņas māte to iespējams atkal izdarīja. Asaras jaucās ar kliedzieniem, bet atbrīvoties viņa nevarēja, jo tēva satvēriens tomēr bija pārāk spēcīgs. Pēc kāda laika viņa nomierinājās un atlikušo ceļu sēdēja pilnīgā klusumā. Tikai asaras tecēja pār viņas vaigiem.
Arī Juris bija pamanījis melno mašīnu, kas strauji tuvojās. Viņam jau bija nelāga nojausma, bet neviens no viņiem nebija paredzējis, ka mašīna strauji griezīsies uz viņu pusi. Kad mašīna pagriezās viņu virzienā, abi pilnīgi sastinga. Par laimi Beņķis pirmais atguva kustību spējas. Viņš pagrūta Juri uz grāvja pusi un pats ar lēcienu viņam sekoja. Viņu nedaudz aizķēra mašīnas sāns, kad tā griezās atpakaļ uz ceļa.
Juris pacēlās no slapjās zāles un paskatījās tur, kur bija dzirdējis nokrītam Beņķi. Vispirms viņš ieraudzīja galīgi saņurcītu grebeni, kas lēnām kustējās. Aiz tās izlīda arī pats Beņķis.
-Tev nekas nekaiš? – Juris uztraukti prasīja.
-Nē, man liekas, ka es spēcīgāk pie PND esmu dabūjis pa sāniem, - Beņķis atbildēja un iesmējās, bet tad turpināja jau nopietnāk, - bet man liekas, ka tev bija taisnība par to, ka tā māte ir jukusi. Viņa mūs gandrīz nobrauca. Mums Melisa no turienes ir jādabū prom pēc iespējas ātrāk.
-Jā, pirms viņas trakā māte nav viņu iebalzamējusi vai izbāzusi, - Juris piekrita.
Viņi turpināja ceļu.