Pie galvenā ceļa viņi apstājās, lai nedaudz atpūstos. Melisa priecīga par izglābšanos apkrita ap kaklu vispirms Beņķim un tad atkal Jurim.
-Paldies, paldies, paldies, - viņa teica. Tad nogurusi no skrējiena viņa atspiedās pret tuvējo koku.
-Tagad uz Rīgu?
-Jā, mēs līdz rītam varētu mēģināt tikt līdz kādam citam ceļam, nevis tam pa kuru braucām šurp, - Juris diezgan prātīgi teica.
Nedaudz apdomājusies Melisa norādīja virzienu, kurā viņiem ir jādodas. Šoseja atradās kādu pāris stundu gājienu attālumā. Savā ziņā tas bija labi, jo tad būs jau iestājies rīts. Maz ticams, ka viņiem izdotos nostopēt kādu mašīnu divos no rīta.
Pirms iešanas tālāk Melisa uzvilka mugurā no istabas paņemtos džemperus un iededza kabatas lukturīti, lai viņiem nebūtu jāiet pilnīgā tumsā. Tad viņi devās uz priekšu pa tumšo lauku ceļu, garām mežiem un vecām mājām. Tumsa Melsu nebiedēja, jo viņas plaukstu bija satvērusi sargājoša roka.
Viņi gāja klusēdami. Visi bija noguruši, un miegs mācās virsū kā odu bari vasaras vakaros. Ceļš, ko iet, likās ļoti, ļoti tāls.
No rīta sešos iezvanījās Melisas mātes modinātājs. Viņa bija gulējusi saldā miegā pārliecināta par to, ka Melisa vairs nekur neaizmuks. Piecēlusies viņa uzvilka halātu un devās augšup pa kāpnēm. Paskatīties, kā viņas mazā meitiņa guļ.
Bet jau ejot pa kāpnēm, viņa sajuta neparastu drēgnumu. Pa Melisas durvju spraugām pūta viegls vējš. Māte steidzīgi atslēdza un atrāva vaļā durvis. Viņai pavērās tukša istaba, kas loga tuvumā bija pielijusi, jo tas bija plaši atvērts. Melisa māte pieskrēja pie loga un pavērās lejup. Viņa zināja, ka Melisa fiziski nevarēja izlekt ārā vai nokāpt pa sienu. Lejup skatoties, viņa ieraudzīja kāpņu konstrukciju. Nikna viņa to aizgrūda prom no loga, metās lejā un modināja savu vīru.
-Celies, viņa ir aizmukusi! - viņa gandrīz kliedza, vīrieti mežonīgi kratot. Protams, viņš pamodās gandrīz uzreiz. Dziļi ievilcis elpu viņš mēģināja nomierināt savu sievu, kura gribēja steidzami braukt Melisu meklēt.
-Varbūt mēs varam vienkārši izsaukt policiju? – viņš ierosināja.
-Nē, tas būtu tāds apkaunojums. Tas vienkārši kliegtu: „Skatieties, mēs nespējam parūpēties par savu bērnu”.
-Mēs varam arī ļaut viņai vienkārši dzīvot Rīgā. Man tomēr liekas, ka viņa tur tiek galā tīri labi, - vīrs ļoti uzmanīgi ierunājās.
-Viņai ir jādzīvo ar saviem vecākiem! – sieva atkal sāka kliegt. Tad viņa no galda atvilktnes izzvejoja pāris nomierinošās tabletes, kuras ar drebošām rokām iedzēra.
-Ej un iedarbini mašīnu, - viņa pavēlēja vīram. Steidzīgi apģērbusies, viņa iegāja virtuvē. Skapī zem izlietnes stāvēja mājsaimniecības ķīmija. No turienes viņa izvilka žurku indi. Tad no skapja viņa izņēma pudeli ar burkānu sulu. Daļu no tās izlējusi, viņa iebēra tur žurku indi. Pudele ar indīgo dziru nokļuva viņas somā. Apskatījusi visu virtuvi, viņa izlēma vēl paņemt līdzi nazi. Ja nu tie, kas paņēma viņas mīļo meitiņu izrādītos vardarbīgi.
Viņas vīrs neko no tā neredzēja, citādi viņā iespējams būtu parādījušās kādas goda jūtas un viņš negribētu līdzdarboties iespējamajā noziegumā. Patiesībā, viņam jau no visas sirds bija apnikuši visi šie uztraukumi un ņemšanās, tikai mugurkaula trūkums neļāva kaut ko darīt lietas labā.
Piecas minūtes vēlāk melnā mašīna jau traucās uz tuvākās šosejas pusi.
Jaunieši ap to laiku jau kādu stundu bija gājuši gar tālākās šosejas malu. Garām bija pabraukušas tikai trīs mašīnas, no kurām neviena nevēlējās viņus paņemt. Varēja spriest, ka viņiem šādi nāksies iet vēl vismaz kādu stundu. Ārā bija atkal sācis smidzināt lietus, kas nepatīkami sitās acīs. Drēbes lēnām samirka un par spīti veiksmīgajai tikšanai prom viņu garastāvoklis bija noslīdējis zem nulles.
-Kad es nonākšu mājās es izdzeršu divas pudeles alus un uzreiz iešu gulēt. Zem daudz, daudz segām, - sapņoja Beņķis.
-Bet es apēdīšu karstas vakariņas ar karstu tēju un iespējams aizmigšu turpat uz galda, - prātoja Juris.
-Es noteikti vienkārši uzreiz aizmigšu. Kaut ātrāk viss būtu cauri, - Melisa vēlējās, cerēdama, ka viņas māte nesekos viņai atpakaļ uz Rīgu. Kad viņa par to ieminējās Jurim, viņš piedāvāja meitenei kādas pāris dienas padzīvot pie viņa, jo puiša vecāki tāpat visticamākais to pat neievērotu. Melisa priecīgi pasmaidīja, bet apziņa par to, ka viņa būs blakus Jurim drošībā, nepadarīja iešanu fiziski vieglāku.
Pēkšņi viņi sadzirdēja mašīnas troksni tālumā. Pagriezušies viņi ieraudzīja, ka tālumā tuvojas sarkana mašīna. Visi trīs izstiepa rokas. Laikam viņu kopējais skats bija pietiekami nožēlojams, lai vadītājs par viņiem apžēlotos un paņemtu salijušos un nogurušos radījumus līdzi. Izrādījās, ka viņš brauc līdz pašai Rīgai. Priecīgi par šo pavērsienu jaunieši iekārtojās aizmugurējā sēdeklī un jau pāris minūšu laikā bija saldi iemiguši un nekustīgi nogulēja līdz pašai Rīgai.
Juzdamies jau neaudz spirgtāk viņi devās mājup. Melisa pie Jura, bet Beņķis uz dzīvokli. Pilsētas centrā jau bija sākusies pamatīga rosība. Skolā stundas ritēja pilnā sparā un centrā cilvēki skraidīja savās darīšanās. Melisa tos vēroja no Jura virtuves loga, kamēr puisis vārīja tēju un gatavoja pusdienas.
Sāka zvanīt Jura telefons.
-Čau, jā, viņa ir pie manis... Nopietni?... Mēģiniet viņu no turienes dabūt prom... Viņai neizdevās?...Galvenais, lai viņa netiek mājā, par to jau jūs varēsiet parūpēties?
Beidzis runāt, viņš aizlidināja telefonu uz otru istabas galu.
-Es tavu māti varētu kailām rokām nožņaugt, - Juris lamājās. Melisa pirmo reizi redzēja savu draugu tik niknu. – Kāpēc viņa vienkārši nevar likt tevi mierā?
-Kas ir noticis?
-Zvanīja Amanda. Tās kuces mašīna atkal stāv pie jūsu mājas. Turklāt viņa pati kursē visu laiku apkārt un mēģina tikt iekšā. Pēteris atkal ir izlicis to pašu zīmi, kuru iepriekšējo reizi.
Melisa nopūtās un iegrima pārdomās. Juris lamādamies turpināja cept kartupeļus.
Kad viņi bija sākuši ēst, Melisa ierunājās.
-Paklau, - viņa teica klusi, bet noteikti, - es jums sagādāju pārāk lielas problēmas. Tu jau visa šitā dēļ divas dienas neesi bijis skolā, bet Beņķis nav bijis uz lekcijām. Varbūt man vienkārši braukt atpakaļ un miers? Es atgrieztos tad, kad būtu pabeigusi divpadsmito klasi.
Runājot viņa visu laiku skatījās uz savu šķīvi, bet pacēlusi acis viņa ieraudzīja Jura skatienu, kurš izteica tikai vienu: „tu esi galīga muļķe vai kā?”
Līdzīgi viņš izteicās arī vārdo: - Paklau tev visi ir mājās? Mēs te izlīdām ārā no ādas, lai tev palīdzētu un ne jau tāpēc, ka mūs kāds būtu spiedis. Un tagad tu vienkārši gribi visam atmest ar roku. Tu vēl vismaz varētu saņemties un pacīnīties, lai nekas tāds vairs neatkārtotos, nevis padarīt mūsu darbu par bezjēdzīgu.
-Es vienkārši vairs nezinu ko darīt, - Melisa atbildēja un sāka raudāt.
-Mēs izdomāsim, - atbildēja Juris, nezinādams, cik atrisinājums bija tuvu.
Tad viņi aizgāja gulēt, lai atslēgtos no pēdējā laika pārdzīvojumiem.
Bet Beņķim gulēšana tik drīz nespīdēja. Tāpat kā lielākajai daļai no tās mājas iedzīvotājiem.
Melisas māte bija izspriedusi, ka viņas meita noteikti ir atgriezusies „tajā šausmīgajā dzīvoklī”. Tāpēc viņa izlēma rīkoties tāpat kā pirmajā reizē, sēdēt tur un viņu gaidīt. Bet gaidīšana bija pārāk ilga. Turklāt viņa redzēja ieejam mājā vienu no tiem cilvēkiem, ko viņa bija notriekusi uz šosejas. Klusi pie sevis nolamājusies, māte izkāpa no mašīnas un staigājot ap māju gaidīja, kad kāds ies iekšā.
Viņai par nelaimi, pirmais nācējs bija Pēteris, kurš atgriezās no nenormālas pirmdienas nakts ballītes un vēlējās tikai atpūsties. Viņš galīgi nebija priecīgs ieraugot apnicīgo sievieti. Vēl pirms viņa paspēja pavērt muti, Pēteris viņai skaļi uzkliedza: - Nē! – un aiz sevis uzkrītoši aizcirta durvis. Nokāpjot pagrabā viņš sameklēja iepriekš izmantoto uzrakstu un novietoja vecajā vietā. Tad viņš uzkāpa līdz Melisas dzīvoklim un noinformēja par notiekošo Beņķi. Pēc tam Pēteris devās uz savu pagrabu un sāka izgulēt paģiras.
Melisas māte pamanīja uzrakstu. Viņa kļuva pavisam nikna, un niknumu vairoja bezspēcība. Tomēr viņa neatmeta ar roku un turpināja piesieties katram, kurš gāja iekšā. Vairākas stundas cilvēki vispār nestaigāja. Bet tad mājai tuvojās Kaiva. Jau pa gabalu viņa atpazina kaitinošo sievieti.
-Lūdzu, ielaidiet mani. Man steidzami ir jātiek pie meitas, - teica Melisas māte, sākumā neatpazīdama meiteni, kas uz viņu bija sakliegusi.
-Es jau vienreiz jums teicu, ka nekāda iekšā laišana nebūs. Ja jums tik ļoti vajag satikt meitu, tad gaidiet ārā. Nesākšu laist iekšā mājā katru lupatlasi, kas stāv pie durvīm. Tagad jūs varētu pagriezties un maršēt prom, jo es gribu tikt mājās, - Kaiva lamājās nemaz nelaizdama sievieti pie vārda.
Melisas māte atkāpās, bet viņas galvā bija radusies doma. Kad Kaiva atvēra durvis, Melisas māte rupji viņu parāva aiz matiem malā, iespēra pa celi un ieskrēja iekšā pa durvīm, kamēr Kaiva paklupusi gulēja zemē.
No trokšņa bija pamodies Pēteris.
-Paklau, zvani policijai, tūlīt, - viņš teica Kaivai, izbāzis galvu pa logu. – Tā sieviete viennozīmīgi ir vardarbīga.
Kaiva pamāja ar galvu un sēžot turpat uz zemes piezvanīja attiecīgajām iestādēm un paziņoja par ielaušanos un miesas bojājumu nodarīšanu. Pēteris, atmetis domu izgulēties, pievienojās viņai pie mājas. Kaut vai tāpēc, lai neizlaistu Melisas māti ārā.
Māte savukārt devās augšup pa kāpnēm uz Melisas dzīvokli.
Viņa vairākas reizes uzstājīgi pieklauvēja. Durvis atvēra Amanda, kura iesnu dēļ bija palikusi mājā. Ieraudzījusi nepazīstamo seju, viņa uzreiz saprata, kam šī seja pieder. Melisas māte jau bija pagājusi uz priekšu, tāpēc Amanda vairs nevarēja vienkārši aizcirst durvis.
-Vai Melisiņa ir mājās, es viņu gribu satikt? – viņa vaicāja pavisam piemīlīgā balsī.
-Nē, viņa nav bijusi mājās kopš vakardienas, - Amanda atbildēja
-Vecākiem cilvēkiem melot nedrīkst, - Melisas māte runāja, saglabājot savu žurnālu smaidu.
-Es nemeloju. Jūs tagad varat iet prom, es nezinu, kur ir jūsu meita, -Amanda atbildēja, un sāka vērt ciet durvis.
-Tu melo, es zinu, ka viņa šeit ir, - jau uzstājīgāk teica Melisas māte un satvēra durvis neļaudama tām aizvērties.
-Beņķi! – iesaucās Amanda, sajuzdama, ka nekas labs nav gaidāms. Un viņas nojausmai bija taisnība. Melisas māte no visa spēja pagrūda durvis, likdama Amandai nedaudz atsisties pret durvīm. Taisnā ceļā viņa devās cauri gaitenim uz Melisas istabu. Pēkšņi viņai priekšā iznāca Beņķis, kurš bija no Amandas sauciena pamodies.
-Laid mani garām. Man ir jāsatiek Melisa.
-Es negribu jūs sarūgtināt, bet viņas šeit nav un man nav nemazākā nojausma par to, kur viņa atrodas, - Beņķis pēc iespējas savaldīgi teica.
-Viņa šeit ir, jūs viņu vakar nolaupījāt un atvedāt atpakaļ.
-Jums ir viss labi? Varat paskatīties viņas istabā, tā ir tikpat tukša, cik jūsu smadzenes.
Beņķis aizgāja un atvēra Melisas istabas durvis. Viņas māte iemetās istabā. Uzreiz meitu neieraudzījusi viņa metās pie skapja, paskatījās zem gultas. Tad viņa izgāja no Melisas istabas un iemetās blakus istabā, kas bija vannas istaba. Beņķis ļāva viņai pārmeklēt dzīvokli cerībā, ka sieviete nomierināsies un viņš no viņas tiks vaļā.
-Paldies, paldies, paldies, - viņa teica. Tad nogurusi no skrējiena viņa atspiedās pret tuvējo koku.
-Tagad uz Rīgu?
-Jā, mēs līdz rītam varētu mēģināt tikt līdz kādam citam ceļam, nevis tam pa kuru braucām šurp, - Juris diezgan prātīgi teica.
Nedaudz apdomājusies Melisa norādīja virzienu, kurā viņiem ir jādodas. Šoseja atradās kādu pāris stundu gājienu attālumā. Savā ziņā tas bija labi, jo tad būs jau iestājies rīts. Maz ticams, ka viņiem izdotos nostopēt kādu mašīnu divos no rīta.
Pirms iešanas tālāk Melisa uzvilka mugurā no istabas paņemtos džemperus un iededza kabatas lukturīti, lai viņiem nebūtu jāiet pilnīgā tumsā. Tad viņi devās uz priekšu pa tumšo lauku ceļu, garām mežiem un vecām mājām. Tumsa Melsu nebiedēja, jo viņas plaukstu bija satvērusi sargājoša roka.
Viņi gāja klusēdami. Visi bija noguruši, un miegs mācās virsū kā odu bari vasaras vakaros. Ceļš, ko iet, likās ļoti, ļoti tāls.
No rīta sešos iezvanījās Melisas mātes modinātājs. Viņa bija gulējusi saldā miegā pārliecināta par to, ka Melisa vairs nekur neaizmuks. Piecēlusies viņa uzvilka halātu un devās augšup pa kāpnēm. Paskatīties, kā viņas mazā meitiņa guļ.
Bet jau ejot pa kāpnēm, viņa sajuta neparastu drēgnumu. Pa Melisas durvju spraugām pūta viegls vējš. Māte steidzīgi atslēdza un atrāva vaļā durvis. Viņai pavērās tukša istaba, kas loga tuvumā bija pielijusi, jo tas bija plaši atvērts. Melisa māte pieskrēja pie loga un pavērās lejup. Viņa zināja, ka Melisa fiziski nevarēja izlekt ārā vai nokāpt pa sienu. Lejup skatoties, viņa ieraudzīja kāpņu konstrukciju. Nikna viņa to aizgrūda prom no loga, metās lejā un modināja savu vīru.
-Celies, viņa ir aizmukusi! - viņa gandrīz kliedza, vīrieti mežonīgi kratot. Protams, viņš pamodās gandrīz uzreiz. Dziļi ievilcis elpu viņš mēģināja nomierināt savu sievu, kura gribēja steidzami braukt Melisu meklēt.
-Varbūt mēs varam vienkārši izsaukt policiju? – viņš ierosināja.
-Nē, tas būtu tāds apkaunojums. Tas vienkārši kliegtu: „Skatieties, mēs nespējam parūpēties par savu bērnu”.
-Mēs varam arī ļaut viņai vienkārši dzīvot Rīgā. Man tomēr liekas, ka viņa tur tiek galā tīri labi, - vīrs ļoti uzmanīgi ierunājās.
-Viņai ir jādzīvo ar saviem vecākiem! – sieva atkal sāka kliegt. Tad viņa no galda atvilktnes izzvejoja pāris nomierinošās tabletes, kuras ar drebošām rokām iedzēra.
-Ej un iedarbini mašīnu, - viņa pavēlēja vīram. Steidzīgi apģērbusies, viņa iegāja virtuvē. Skapī zem izlietnes stāvēja mājsaimniecības ķīmija. No turienes viņa izvilka žurku indi. Tad no skapja viņa izņēma pudeli ar burkānu sulu. Daļu no tās izlējusi, viņa iebēra tur žurku indi. Pudele ar indīgo dziru nokļuva viņas somā. Apskatījusi visu virtuvi, viņa izlēma vēl paņemt līdzi nazi. Ja nu tie, kas paņēma viņas mīļo meitiņu izrādītos vardarbīgi.
Viņas vīrs neko no tā neredzēja, citādi viņā iespējams būtu parādījušās kādas goda jūtas un viņš negribētu līdzdarboties iespējamajā noziegumā. Patiesībā, viņam jau no visas sirds bija apnikuši visi šie uztraukumi un ņemšanās, tikai mugurkaula trūkums neļāva kaut ko darīt lietas labā.
Piecas minūtes vēlāk melnā mašīna jau traucās uz tuvākās šosejas pusi.
Jaunieši ap to laiku jau kādu stundu bija gājuši gar tālākās šosejas malu. Garām bija pabraukušas tikai trīs mašīnas, no kurām neviena nevēlējās viņus paņemt. Varēja spriest, ka viņiem šādi nāksies iet vēl vismaz kādu stundu. Ārā bija atkal sācis smidzināt lietus, kas nepatīkami sitās acīs. Drēbes lēnām samirka un par spīti veiksmīgajai tikšanai prom viņu garastāvoklis bija noslīdējis zem nulles.
-Kad es nonākšu mājās es izdzeršu divas pudeles alus un uzreiz iešu gulēt. Zem daudz, daudz segām, - sapņoja Beņķis.
-Bet es apēdīšu karstas vakariņas ar karstu tēju un iespējams aizmigšu turpat uz galda, - prātoja Juris.
-Es noteikti vienkārši uzreiz aizmigšu. Kaut ātrāk viss būtu cauri, - Melisa vēlējās, cerēdama, ka viņas māte nesekos viņai atpakaļ uz Rīgu. Kad viņa par to ieminējās Jurim, viņš piedāvāja meitenei kādas pāris dienas padzīvot pie viņa, jo puiša vecāki tāpat visticamākais to pat neievērotu. Melisa priecīgi pasmaidīja, bet apziņa par to, ka viņa būs blakus Jurim drošībā, nepadarīja iešanu fiziski vieglāku.
Pēkšņi viņi sadzirdēja mašīnas troksni tālumā. Pagriezušies viņi ieraudzīja, ka tālumā tuvojas sarkana mašīna. Visi trīs izstiepa rokas. Laikam viņu kopējais skats bija pietiekami nožēlojams, lai vadītājs par viņiem apžēlotos un paņemtu salijušos un nogurušos radījumus līdzi. Izrādījās, ka viņš brauc līdz pašai Rīgai. Priecīgi par šo pavērsienu jaunieši iekārtojās aizmugurējā sēdeklī un jau pāris minūšu laikā bija saldi iemiguši un nekustīgi nogulēja līdz pašai Rīgai.
Juzdamies jau neaudz spirgtāk viņi devās mājup. Melisa pie Jura, bet Beņķis uz dzīvokli. Pilsētas centrā jau bija sākusies pamatīga rosība. Skolā stundas ritēja pilnā sparā un centrā cilvēki skraidīja savās darīšanās. Melisa tos vēroja no Jura virtuves loga, kamēr puisis vārīja tēju un gatavoja pusdienas.
Sāka zvanīt Jura telefons.
-Čau, jā, viņa ir pie manis... Nopietni?... Mēģiniet viņu no turienes dabūt prom... Viņai neizdevās?...Galvenais, lai viņa netiek mājā, par to jau jūs varēsiet parūpēties?
Beidzis runāt, viņš aizlidināja telefonu uz otru istabas galu.
-Es tavu māti varētu kailām rokām nožņaugt, - Juris lamājās. Melisa pirmo reizi redzēja savu draugu tik niknu. – Kāpēc viņa vienkārši nevar likt tevi mierā?
-Kas ir noticis?
-Zvanīja Amanda. Tās kuces mašīna atkal stāv pie jūsu mājas. Turklāt viņa pati kursē visu laiku apkārt un mēģina tikt iekšā. Pēteris atkal ir izlicis to pašu zīmi, kuru iepriekšējo reizi.
Melisa nopūtās un iegrima pārdomās. Juris lamādamies turpināja cept kartupeļus.
Kad viņi bija sākuši ēst, Melisa ierunājās.
-Paklau, - viņa teica klusi, bet noteikti, - es jums sagādāju pārāk lielas problēmas. Tu jau visa šitā dēļ divas dienas neesi bijis skolā, bet Beņķis nav bijis uz lekcijām. Varbūt man vienkārši braukt atpakaļ un miers? Es atgrieztos tad, kad būtu pabeigusi divpadsmito klasi.
Runājot viņa visu laiku skatījās uz savu šķīvi, bet pacēlusi acis viņa ieraudzīja Jura skatienu, kurš izteica tikai vienu: „tu esi galīga muļķe vai kā?”
Līdzīgi viņš izteicās arī vārdo: - Paklau tev visi ir mājās? Mēs te izlīdām ārā no ādas, lai tev palīdzētu un ne jau tāpēc, ka mūs kāds būtu spiedis. Un tagad tu vienkārši gribi visam atmest ar roku. Tu vēl vismaz varētu saņemties un pacīnīties, lai nekas tāds vairs neatkārtotos, nevis padarīt mūsu darbu par bezjēdzīgu.
-Es vienkārši vairs nezinu ko darīt, - Melisa atbildēja un sāka raudāt.
-Mēs izdomāsim, - atbildēja Juris, nezinādams, cik atrisinājums bija tuvu.
Tad viņi aizgāja gulēt, lai atslēgtos no pēdējā laika pārdzīvojumiem.
Bet Beņķim gulēšana tik drīz nespīdēja. Tāpat kā lielākajai daļai no tās mājas iedzīvotājiem.
Melisas māte bija izspriedusi, ka viņas meita noteikti ir atgriezusies „tajā šausmīgajā dzīvoklī”. Tāpēc viņa izlēma rīkoties tāpat kā pirmajā reizē, sēdēt tur un viņu gaidīt. Bet gaidīšana bija pārāk ilga. Turklāt viņa redzēja ieejam mājā vienu no tiem cilvēkiem, ko viņa bija notriekusi uz šosejas. Klusi pie sevis nolamājusies, māte izkāpa no mašīnas un staigājot ap māju gaidīja, kad kāds ies iekšā.
Viņai par nelaimi, pirmais nācējs bija Pēteris, kurš atgriezās no nenormālas pirmdienas nakts ballītes un vēlējās tikai atpūsties. Viņš galīgi nebija priecīgs ieraugot apnicīgo sievieti. Vēl pirms viņa paspēja pavērt muti, Pēteris viņai skaļi uzkliedza: - Nē! – un aiz sevis uzkrītoši aizcirta durvis. Nokāpjot pagrabā viņš sameklēja iepriekš izmantoto uzrakstu un novietoja vecajā vietā. Tad viņš uzkāpa līdz Melisas dzīvoklim un noinformēja par notiekošo Beņķi. Pēc tam Pēteris devās uz savu pagrabu un sāka izgulēt paģiras.
Melisas māte pamanīja uzrakstu. Viņa kļuva pavisam nikna, un niknumu vairoja bezspēcība. Tomēr viņa neatmeta ar roku un turpināja piesieties katram, kurš gāja iekšā. Vairākas stundas cilvēki vispār nestaigāja. Bet tad mājai tuvojās Kaiva. Jau pa gabalu viņa atpazina kaitinošo sievieti.
-Lūdzu, ielaidiet mani. Man steidzami ir jātiek pie meitas, - teica Melisas māte, sākumā neatpazīdama meiteni, kas uz viņu bija sakliegusi.
-Es jau vienreiz jums teicu, ka nekāda iekšā laišana nebūs. Ja jums tik ļoti vajag satikt meitu, tad gaidiet ārā. Nesākšu laist iekšā mājā katru lupatlasi, kas stāv pie durvīm. Tagad jūs varētu pagriezties un maršēt prom, jo es gribu tikt mājās, - Kaiva lamājās nemaz nelaizdama sievieti pie vārda.
Melisas māte atkāpās, bet viņas galvā bija radusies doma. Kad Kaiva atvēra durvis, Melisas māte rupji viņu parāva aiz matiem malā, iespēra pa celi un ieskrēja iekšā pa durvīm, kamēr Kaiva paklupusi gulēja zemē.
No trokšņa bija pamodies Pēteris.
-Paklau, zvani policijai, tūlīt, - viņš teica Kaivai, izbāzis galvu pa logu. – Tā sieviete viennozīmīgi ir vardarbīga.
Kaiva pamāja ar galvu un sēžot turpat uz zemes piezvanīja attiecīgajām iestādēm un paziņoja par ielaušanos un miesas bojājumu nodarīšanu. Pēteris, atmetis domu izgulēties, pievienojās viņai pie mājas. Kaut vai tāpēc, lai neizlaistu Melisas māti ārā.
Māte savukārt devās augšup pa kāpnēm uz Melisas dzīvokli.
Viņa vairākas reizes uzstājīgi pieklauvēja. Durvis atvēra Amanda, kura iesnu dēļ bija palikusi mājā. Ieraudzījusi nepazīstamo seju, viņa uzreiz saprata, kam šī seja pieder. Melisas māte jau bija pagājusi uz priekšu, tāpēc Amanda vairs nevarēja vienkārši aizcirst durvis.
-Vai Melisiņa ir mājās, es viņu gribu satikt? – viņa vaicāja pavisam piemīlīgā balsī.
-Nē, viņa nav bijusi mājās kopš vakardienas, - Amanda atbildēja
-Vecākiem cilvēkiem melot nedrīkst, - Melisas māte runāja, saglabājot savu žurnālu smaidu.
-Es nemeloju. Jūs tagad varat iet prom, es nezinu, kur ir jūsu meita, -Amanda atbildēja, un sāka vērt ciet durvis.
-Tu melo, es zinu, ka viņa šeit ir, - jau uzstājīgāk teica Melisas māte un satvēra durvis neļaudama tām aizvērties.
-Beņķi! – iesaucās Amanda, sajuzdama, ka nekas labs nav gaidāms. Un viņas nojausmai bija taisnība. Melisas māte no visa spēja pagrūda durvis, likdama Amandai nedaudz atsisties pret durvīm. Taisnā ceļā viņa devās cauri gaitenim uz Melisas istabu. Pēkšņi viņai priekšā iznāca Beņķis, kurš bija no Amandas sauciena pamodies.
-Laid mani garām. Man ir jāsatiek Melisa.
-Es negribu jūs sarūgtināt, bet viņas šeit nav un man nav nemazākā nojausma par to, kur viņa atrodas, - Beņķis pēc iespējas savaldīgi teica.
-Viņa šeit ir, jūs viņu vakar nolaupījāt un atvedāt atpakaļ.
-Jums ir viss labi? Varat paskatīties viņas istabā, tā ir tikpat tukša, cik jūsu smadzenes.
Beņķis aizgāja un atvēra Melisas istabas durvis. Viņas māte iemetās istabā. Uzreiz meitu neieraudzījusi viņa metās pie skapja, paskatījās zem gultas. Tad viņa izgāja no Melisas istabas un iemetās blakus istabā, kas bija vannas istaba. Beņķis ļāva viņai pārmeklēt dzīvokli cerībā, ka sieviete nomierināsies un viņš no viņas tiks vaļā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru