24. nodaļa. Kurā Melisa sāk strādāt un nopērk kāzu kleitu.

Tā bija viena no daudzajām tāda veida mājām Rīgas centrā. Daudz stāvu un burvīga fasāde, izrotāta ar dažādām māla puķēm, vīriešu sejām un sieviešu augumiem. Arī kāpņu telpa bija raksturīgi īpatnēja. Kāpnes augšup vijās spirālē. To margas bija izlocītas ornamentos. Grīdas flīzes veidoja savdabīgu rakstu.
Melisa ieskatījās lapiņā. Viņai bija jākāpj uz trešo stāvu. Pilnīgi runājot pretī senatnīgajām paskatam, trešajā stāvā atradās modernas stikla durvis. Aiz tām varēja redzēt pieņemšanas galdu un gaiteņus, kas devās divos virzienos. Ievilkusi elpu, viņa devās iekšā.
Pēc sekretāres norādījumiem viņai vajadzēja iet pa labi līdz kabinetam ar numuru 154. Visas durvis šeit bija vienādi brūnas un neizteiksmīgas, bet, ieejot iekšā pie Šarlotes, Melisa nokļuva pilnīgi citā pasaulē.
154. telpa bija plaša un gaiša. Sienas bija noklātas ar dažādiem attēliem un skicēm. Telpas vidū atradās liels gads noklāts ar dažādiem rasēšanas rīkiem un vēl skicēm. Gar sienām bija vairāki plaukt piekrauti ar mapēm un grāmatām. Vienā istabas stūrī bija neliels galds ar datoru. Pie tā pašlaik sēdēja Šarlote un kaut ko aktīvi rakstīja. Melisai ienākot, viņa brīdinoši pacēla roku, liekot Melisai sastingt. Tad pāris minūtēs viņa pabeidza rakstīt un pievērsās draudzenei.
-Ū, labi izskaties, - viņa atzinīgi novērtēja, uzmezdama skatienu Melisai. Meitene par atbildi iesmējās un īsumā pastāstīja, kā viņa līdz šādam izskatam bija nonākusi. Šarlotei klausoties sākās pamatīga smieklu lēkme.
-Lūk, šis ir iemesls, kāpēc sieviešu solidaritāte ir jāciena, - Šarlote beidzot pateica, kad bija beigusi smieties. – Bet tagad ejam pie priekšnieces. Jānokārto viss ar dokumentiem. Domāju, ka mēs tāpat neko labāku par tevi neatradīsim, - Šarlote smējās.
-Paldies, - Melisa tēlotā apvainojumā norūca.
Viņas atkal izgāja brūnajā gaitenī. Pa ceļam Šarlote stāstīja, ka viņa no rīta jau bija brīnījusies par to, ka nevarēja dzirdēt Melisas ik rīta kautiņus ar Beņķi.
-Es jau cerēju, ka jūs esat saraduši no rītiem dalīt virtuvi un es varēšu mierīgi gulēt, - viņa nopūtās. Pirms Melisa paspēja atbildēt Šarlote jau atvēra kādas durvis.
Pretēji Šarlotes darba telpai, kas izstaroja radošu nekārtību, šī telpa bija visparastākais ofiss. Kārtīgs galds, skapji gar sienām un oficiāla izskata krēsli galda priekšā. Sieviete, kura sēdēja aiz galda, ļoti piestāvēja biroja videi. Viņa bija dāma pusmūžā gaišā kostīmā, ar kārtīgi ieveidotiem blondiem matiem un atturīgu grimu. Tieši tāda, pie kuras varētu vēlēties pasūtīt savas ģimenes ligzdiņas izdaiļošanu.
-Sveika atkal, - Šarlote uzrunāja savu priekšnieci, - es atvedu jauno palīdzi.
Viņas sasveicinājās. Melisa jau varēja just, ka topošā priekšniece jau ir viņu pieņēmusi kolektīvā. Protams, viņa uzdeva dažādus jautājumus par to, ko Melisa jau ir darījusi, vai viņai ir bijusi kāda saskare ar grāmatvedību un tamlīdzīgas lietas. Meitenei tika pastāstīts tas, ka viņai vajadzēs palīdzēt Šarlotei sarēķināt izmaksas, iznēsāt pa nodaļām dokumentus un aizpildīt vienkāršās veidlapas.
-Principā, tev būs jādara tie sīkie darbi, kurus šeit neviena no radošajām personām negrib īsti darīt, - Šarlote teica. – Tu būsi kā labais gariņš.
-Man liekas, ka man tas pat varētu patikt, - Melisa secināja. Arī alga viņu apmierināja, ja viņa būs taupīga, tad vajadzētu pietikt gan ēdienam, gan īrei.
Atlika tikai nokārtot dokumentus. Par laimi Melisa bija no mājām paņēmusi arī savu nodokļu grāmatiņu, jau iepriekš paredzot, ka Rīgā nekas cits viņai neatliks, kā vien atrast darbu. Pārējie vajadzīgie dokumenti bija sagatavoti jau no rīta.
-Sveicu komandā, - Melisu apsveica viņas jaunā priekšniece. – Es ceru, ka tev darāmās lietas ierādīs Šarlote. Pavisam nesen viņai pašai ar tām vajadzēja nodarboties.
-Jā, kad te sāku strādāt sāku gandrīz no pašas apakšas. Studentu centieni izsisties.
Melisa sāka strādāt tajā pašā dienā. Nolikusi mantas Šarlotes kabinetā, viņa iekārtojās vienā lielā galda stūrī ar kalkulatoru, čeku un papīra lapu čupu. Viņai tika parādīts, kuras lietas ir jāsaskaita un jāieraksta tabulā.
-Urā, lai top svētīts rutīnas darbs, - smējās Melisa.
Sākumā rēķināšana padevās viegli, turklāt visur, kur viņa nesaprata Šarlote bija klāt, lai palīdzētu. Tikai uz beigām acis jau sāka griezties un visur, kur viņa paskatījās, varēja redzēt lidojošus skaitļus. Dodot iespēju Melisai izvēdināt galvu Šarlote viņai iedeva aiznest mapi ar dokumentiem uz ceturtā stāva 215. kabinetu. Par spīti tam, ka telpās Melisa orientējās slikti, šo telpu viņa atrada pavisam viegli. Tā izrādījās pavisam liela telpa ar cilvēkiem un galdiem. Tur valdīja pamatīga kņada. Cilvēki runāja pa telefoniem, zīmēja, apspriedās un apmētāja viens otru ar auduma gabaliem. Vienā telpas stūrī kāds pat apzeltīja bilžu rāmi.
Tā kā Melisas ienākšanu neviens nebija pamanījis, viņa vērsās pie tuvākā cilvēka, kas izrādījās aktīva meitene ar astē saņemtiem matiem.
-Sveiki, vari, lūdzu, pateikt, kur šeit varu atrast Alisi? – Melisa jautāja un par atbildi saņēma rokas mājienu uz kādas sievietes pusi, kura aktīvi kaut ko mēģināja uzzīmēt uz planšetes.
Melisa devās pie viņas un pasniedza dokumentus. Par atbildi uz nedaudz neizprotošo skatienu viņa izskaidroja to, ka tagad šeit strādās. Sievietes skatiens uzreiz noskaidrojās.
-Ū, jauna gaļa, - viņa nosmējās.
-Svaiga un neēdama, - Melisa atteica.
Sieviete parādīja viņai augšup pavērstus īkšķus un pievērsās atpakaļ savam darbam.
Dienas beigās Melisa kopā ar Šarloti devās mājup. Viņa bija jaunu iespaidu pilna. Nostrādājusi četras stundas un izskraidījusi pa visiem iestādes galiem, meitene jau jutās piederīga jaunajam darbam.
Ieejot pa durvīm viņa taisnā ceļā devās uz virtuvi. Izlaistās pusdienas jau pēdējās divas stundas lika sevi manīt. Par laimi virtuvē bija pietiekami daudz ēdiena. Un Amanda. Kuru Melisa pamanīja tikai pēc tām, kad bija jau iekodusies ābolā un uzlikusi vārīties ūdeni.
-Labs rīts, - viņa sveicināja. – Kā gāja pirmajā dienā?
-Diezgan labi, - Melisa atbildēja. Tas gan drīzāk izklausījās pēc „dieuan abi”, jo Melisa ļoti aktīvi vēl ēda ābolu.
-No viņas sanāktu labs mājas gariņš, jo strādā viņa nenogurstoši, - Šarlote teica, ienākdama virtuvē.
-Viss ir labi, kamēr es nekļūstu caurspīdīga, - Melisa atbildēja, bakstīdama katlu ar makaroniem cerībā, ka tas vārīsies ātrāk.
Beigu beigās viņa tos sagaidīja. Pēc ēšanas viņai palika tikai viena vēlme – gulēt. Bet šī iespēja viņai vēl bija ļoti tāla. To pa gabalu turēja ceļš. kuru sauc par mājasdarbiem un kontroldarbiem nākošajā dienā. Melisa ievaidējās, paskatoties plānotājā.
Pulksten vienos viņa laimīgi atkrita gultā. Iepriekš gan viņa brīdināja Beņķi, lai viņš viņu pamodina, ja viņa nestāv virtuvē un neaizņem ceļu pie ledusskapja.
Nedēļas beigās Melisa nedaudz atgādināja dzīvespriecīgu, staigājošu dzīvo mironi.
-Es esmu pieradusi dzīvot askētiski, bet tagad tas uzņem jaunus apgriezienus. Man pilnai laimei pietiktu ar horizontālu virsmu un miegu, - viņa stāstīja Vivai. Kā izrādījās, viņa bija ļoti jauka meitene. Un pirmais iespaids Melisai par viņu bija izrādījies maldinošs.
Darbā viņa jau bija iepazinusies ar lielāko daļu cilvēku. Cilvēki bija pieraduši pie viņas staigāšanas un dokumentu iznēsāšanas. Viņa izrādījās pavisam noderīga, jo bieži vien meitene tika sūtīta no viena kabineta uz otru ar dažādiem dokumentiem, mapēm, papīra ruļļiem un ziņojumiem.
Par spīti tam, ka tas bija nogurdinoši, Melisai sāka šis darbs tiešām iepatikties. Turklāt vienmēr bija aizraujoši pētīt istabu plānus. Dažas telpas bija pilnas ar audumu paraugiem un dažādiem interjera sīkumiem. Nodaļā, kurā cilvēki veidoja dārzu plānojumu, vienmēr atradās dažādi dīvaini augi. Melisai pašai reiz vajadzēja uz turieni nest atsūtītu palmu.
Melisa bieži varēja vērot Šarlotei strādājam. Ik pa laikam novērsdamies no rēķiniem, viņa varēja sekot tam, kā tapa telpas uzmetums, tika ieskicēti dažādi sīkumi un izvēlēti īstie materiāli. Meitenei sāka rasties ideja par to, ko viņa vēlas darīt pēc tam, kad būs izcīnījusi cīņu ar vidusskolu.
Esošajā mirklī cīņa bija smaga. Visu bija grūti apvienot. Mājasdarbus viņa bija sākusi pildīt starpbrīžos, jo vakaros galvenokārt nāca miegs. Marija gan bija pilnīgi pārliecināta, ka Melisa tā sevi tikai nobeigs. Pati pārgurusī radība gan bija pārliecināta, ka viņai vajag brīvdienās tikai kārtīgi izgulēties un viņa būs spējīga atkal ķerties pie visa klāt.
Bet šīs brīvdienas nebija paredzētas tam, lai gulētu. Sestdien Kreisais taisījās svinēt savu dzimšanas dienu. Kā Melisa bija dzirdējusi, viņa ballītes bija paredzētas tam, lai norautu pagrabam grīdu.
Piektdien pēc darba Melisa ar Cikādi devās meklēt Kreisajam dzimšanas dienas dāvanu. Cikāde jau likās diezgan pārliecināta par to, ko grib viņam dāvināt. Viņas iegāja Origo Rimi veikalā. Viņa uzreiz devās pie burkānu stenda.
-Zināji, ka viņš pārtiek principā tikai no burkāniem un roltoniem? – Cikāde jautāja, piekrāmēdama ar burkāniem vienu maisiņu pēc otra. Piepildījusi kādus trīs, viņa kritiski uz tiem paskatījās. – Domā, ka viņam ar to kādu mēnesi pietiks?
-Vajadzētu pietikt, - Melisa atbildēja, - bet tu domā, ka viņam pietiks tikai ar burkāniem?
-Nē, - Cikāde atbildēja, un tā kā viņas jau atradās pie kasēm, viņa pie pirkuma piemeta pāris prezervatīvu paciņas. – Man liekas, ka šī ir dīvainākā lietu kombinācija, ko es jebkad esmu iegādājusies.
To apstiprināja arī pārdevējas skatiens. Viņa vairākas reizes paskatījās uz Cikādi un viņas pirkumiem, turklāt pārjautāja, vai tie ir kopā. Melisa vairs nevarēja izturēt. Viņa izmetās no rindas un apsēdās ārpusē uz grīdas histēriski smejoties. Drīz viņai pievienojās Cikāde.
-Es nekad nebūtu domājusi, ka tieši gados vecāki cilvēki ir tik samaitāti.
-Melis, nebrīnies. Viņiem padomju laikā seksa nebija, vajadzēja taču kaut kā citādi izklaidēties. Varbūt tie burkāni viņai atnesa labas atmiņas.
Viņas vēl kādu laiku smējās un vāļājās pa grīdu, traucējot gājēju kustībai. To gan drīz pārtrauca apsargs, ļoti pieklājīgi lūdzot viņām tīt makšķeres. Nedaudz sapīkušas viņas devās tālāk. Arī Melisai vajadzēja atrast Kreisajam dāvanu. Viņas kādu stundu bezmērķīgi klejoja pa Origo plašumiem. Tad Cikādei radās laba doma: – Ejam uz tirgu. Tur noteikti būs vismaz kaut kas viņam piemērots.
Tirgus Melisai bija kaut kas pavisam jauns. Skatam pavērās daudz brūnu tirdzniecības būtu, no kurām jau daudzas taisījās ciet. Starp tām slējās augstas ķieģeļu ēkas, kurās atradās veikali, dzīvokļi un pat kāda viesnīca. Otrā pusē bija plaši angāri, kuri agrāk bija paredzēti cepelīniem. Cikāde šeit pazina katru stūrīti, jo agrāk viņai un Julianai piektdienas vakaros bieži nebija ko darīt. Viņas zināja pa kurām kāpnēm jākāpj, lai ieskatītos dīvainās telpās un starp kurām tirdzniecības būdām ir vislabāk paslēpties.
Līkumojot cauri tirgus būdām, Melisas skatiens pēkšņi pievērsās baltai, kuplai kleitai ar spīgulīšiem. Tā nedaudz atgādināja apēstu un izvemtu kūku, bet pat tam bija savs šarms.
-Redzi, kāzu kleita, - Melisa piebikstīja Cikādei.
-Ideāli, - viņa tikai spēja noelsties.
Kleitas izmērs bija pietiekami liels, lai viņā varētu ielīst vismaz divas Melisas. Tikai Melisa šaubījās vai par šādu kleitu ir vērts maksāt divdesmit latus.
-Jūs nevarat būt nopietna. Izskatās, ka kāds būtu uz viņas visu mūžu sēdējis, - viņa sāka strīdēties ar pārdevēju.
-Ko jūs, tā ir jaunākā kolekcija. Uzreiz no fabrikas.
-Par šādu summu, tā ir pircēju krāpšana. Es par šo galdautu dotu kādus piecus latus ne vairāk.
-Jūs esat traka. Paskatieties kāds audums, kādas šuves.
Strīds turpinājās kādas minūtes desmit. Kleitai tika atrastas vismaz desmit labas īpašības un tik pat daudz sliktas. Melisa bija pieradusi kaulēties ar savu māti par parastām lietām, tādēļ šāda kaulēšanās likās pavisam viegla. Beigās viņa kleitu dabūja par sešiem latiem, un pārdevēja izskatījās laimīga par to, ka viņa beidzot dodas prom ar visu nolāpīto kleitu.
-Iespaidīgi, - Cikāde atzinīgi novērtēja Melisas spējas. – Tu tagad noteikti iekļuvi manā ievērojamāko cilvēku top desmit.
-Paldies, paldies, - Melisa pateicās zemu paklanoties, - nevajag jau. Tas ir dabisks talants. Bet tagad gan dodamies pie manis. Mums vēl ir jāuzcep kūka, un es vēl joprojām gribu gulēt.
Cikāde bija plānojusi nakšņot pie Melisas, lai jau no paša rīta varētu pārsteigt Kreiso ar kūku, svecītēm un burkāniem. Līdzi viņa pat bija paņēmusi neliela izmēra šķīvjus, lai varētu radīt dzimšanas dienas troksni.
Mājās jau bija iestājies vakara nogurums. Melisas dzīvokļa biedri un pāris Beņķa draugi sēdēja iekārtojušies pie televizora un skatījās vakara filmu. Meitenes savukārt devās uz virtuvi. Melisa bija izlēmusi izmantot iegūtās zināšanas par šokolādes kūkas gatavošanu. Turklāt bezveidīga kūka vislabāk Kreisajam piederētos.
Šoreiz gatavošana neizvērtās tik lielā haosā kā iepriekšējā reizē. Kaut gan grīda tika pie svaigas olu maskas. Drīz kūka bija gatava. Melisa drošības dēļ viņu neatstāja ledusskapī, jo zinot Beņķi, tā noteikti līdz nākošajam rītam neizturētu. Ielikusi kūku istabas skapī, Melisa pievienojās Cikādei dāvanu saiņošanā.
Tad viņas beidzot uzlika modinātājus uz četriem no rīta un devās pagulēt pāris stundas.