Nekur neredzēdama Melisu, māte pagriezās pret Beņķi un gandrīz kliedzot vaicāja: - Kur jūs viņu esat paslēpuši? Es gribu satikt savu meitu!
-Es tiešām nezinu, kur viņa ir. Nomierinies, dieva dēļ.
Bet viņa nenomierinājās. Šie cilvēki bija paslēpuši viņas mīļo meitiņu. Sieviete metās virsū Beņķim, strauji no somiņas izrāvusi nazi. Par laimi puisim bija laba reakcija un viņš laicīgi paspēja palekt malā. Ar vienu roku viņš satvēra roku, kurā bija nazis, bet ar otru mēģināja trakojošo sievieti savaldīt. Viņa mežonīgi skrāpējās un koda. Beņķis bija tik aizņemts ar mežonīgās mātes savaldīšanu, ka pat nedzirdēja Amandas izbiedētos kliedzienus. Tos savukārt dzirdēja Kaiva ar policistu, kas bija tikko piebraucis. Viņi bija stāvu zemāk, bet izdzirdot kliedzienus, sāka skriet.
Kopā ar policistu Beņķim izdevās Melisas māti savaldīt. Ieraudzījusi policista uniformu, viņa vērsās pie viņa, mēģinot saglabāt savu iepriekšējo cieņu: - Viņi ir nolaupījuši manu mazo meitiņu. Viņi ir kaut kur viņu paslēpuši.
-Cik jūsu meitiņai ir gadu?
-Septiņpadsmit.
-Jums kaut kas par to ir zināms? – policists vērsās pie Beņķa. Beņķis pamāja.
-Patiesībā es visu jums labprāt izstāstītu.
Viņam lūdza braukt līdzi uz iecirkni, kur tika vesta arī Melisas māte. Pirms braukšanas prom viņš lūdza Amandu pazvanīt Jurim un Melisai un pateikt, kas ir noticis.
Bet kur visu šo laiku atradās Melisas tēvs?
Ieraudzījis piebraucam policijas mašīnu viņš saprata, uz kurieni virzās lietas. Viņš pārbijās un aizbrauca prom pie sevis murminādams, ka viņam vienreiz pietiek.
Policijas iecirknī viņš sīki pastāstīja pilnīgi visu notikušo. Inspektors atzina, ka lieta ir sarežģīta, bet bija diezgan pārliecināts par to, ka Melisai vairs nevajadzēs atgriezties pie mātes. Kad saruna bija beigusies ieradās arī Melisa ar Juri, kuri no savas puses stāstu papildināja.
Tas bija tikai iesākums garam un ilgstošam procesam, kas nebeidzās tajā dienā. Melisa tika sūtīta pie visādiem psihologiem un bāriņtiesas darbiniekiem, kas bija atbildīgi par aizbildniecības lietām.
Viņas māte tika atzīta par galīgi nestabilu it īpaši pēc tam, kad viņa mēģināja policistam iebarot sazāļoto sulu, un uz laiku nogādāta psihiatriskajā klīnikā. Pats Melisas tēvs vairs nelīda bez vajadzības ārā no viņu lauku mājas. Viņš apsolīja Melisai maksāt par iztiku, ja viņai vajadzēs, un ļaut dzīvot, kā pati vēlas.
Beidzot Melisa varēja atviegloti uzelpot. Tas viss bija beidzies. Viņu vairs neviens, neviens neraustīja apkārt. Nesen bija uzsnidzis sniegs un Melisa sēdēja savā istabā ieritinājusies gultā un vēroja tumšās debesis. Pavisam drīz viņa aizmiga un vairāku dienu laikā pirmo reizi redzēja mierīgus un saldus sapņus.
No rīta viņa pamodās labi izgulējusies. Bija sestdiena un viņai bija jāīsteno plāns.
Klusi izlavījusies no mājas viņa centrā satikās ar Cikādi. Abas divas līksmoja par sniegu. Jāiet gan bija pietiekami tālu, lai nedaudz nosaltu, bet neviena no viņām par to nežēlojās. Drīz viņas bija nonākušas galā. Tā bija dzīvnieku patversme. Melisa bija ievērojusi, cik ļoti Beņķim patīk rūpēties par citiem, tāpēc viņa izlēma viņam sagādāt kaķēnu, kā pateicību par to, ko puisis bija darījis viņas labā.
Viņas iegāja iekšā patversmē. Tā bija gaiša vieta. Smaržoja pēc dzīvnieku vilnas un pat kaut kā jauka. Meitenes izteica vēlmi pie uzņemšanas letes. Tūlīt tika pasaukta kāda jauna meitene, kas viņas aizved līdz izdodamajiem kaķēniem. Visi kaķēni atradās lielā telpā. Atverot durvis, viņi uzreiz metās apmeklētājiem klāt, gribot, lai tos apmīļo.
Melisa pavisam apjuka no kaķēnu pūļa. Viņi visi izskatījās pavisam mīli un jauki, bet neviens neizskatījās Beņķim piemērots. Pēkšņi Cikāde viņai piebikstīja un norādīja uz kādu kaķēnu attālāk, kurš spēlējoties kāvās ar galda kāju. Minka bija melns ar oranžiem plankumiem ap acīm un oranžu asti, kas izskatījās piesprausta klāt. Melisa viņam piegāja klāt un paņēma kaķēnu rokās. Tas sāka spēlēties ar viņas matiem un jutās pavisam omulīgi.
-Man liekas, ka mēs atradām īsto kaķēnu, - Melisa teica.
-Priecājos, - jaunā meitene teica, - vienmēr ir jauki, kad kāds mazais atrod mājas.
Drīz viss bija nokārtots un mazais radījums ielikts lielajā piknika grozā, ko Cikāde bija paņēmusi no mājām. Grozs bija ideāls, jo tā augšu varēja aiztaisīt. Un labi vien bija, jo kaķēns pa grozu visu laiku darbojās. Viņš skrāpējās, ripinājās un vispārīgi padarīja nešanu nedaudz sarežģītu. Bet beigu beigās viņi nokļuva mājās. Melisa jau pirms tam bija nopirkusi kaķu barību, trauciņus, kastītes un smiltis. Tikko kā viņa ienesa kaķi savā istabā un attaisīja vāku, tas izlēca no groza un sāka apstaigāt istabu. Bet īpaši tālu minka netika, pusceļā viņa kustības kļuva lēnākas un drīz kaķēns bija cieši aizmidzis.
Tobrīd neviena nebija mājās, jo Melisa jau ar Amandu un Šarloti bija nokārtojusi, ka viņas aizvilks Beņķi līdzi iepirkties. Mirklī, kad meitene dzirdēja Beņķi ar meitenēm atgriežamies, viņa steidzīgi ielika vēl guļošo kaķēnu kastē un iegāja virtuvē.
-Beņķī! – viņa sauca
-Jū, - vņš atsaucās un ienāca virtuvē.
-es tev gribēju pateikties par to, ka tu tā palīdzēji, gan tad, kad biju slima, gan tad, kad mani aizveda. Tāpēc es tev kaut ko sarūpēju. Nāc, atver grozu.
No durvju ailes no tiekošo vēroja aŗi Šarlote un Amandna.
Beņķis atvēra grozu un sākumā pat apstulba. Kaķēns pa to laiku no kņadas bija pamodies un, ieraudzījis Beņķi, viņš ar priekšķepām atbalstījās pret groza malu un sāka apostīt lielo cilvēku. To redzot, puiša sejā parādījās plats smaids. Viņš kaķēnu paņēma vienā plaukstā un ar otru viņu sāka glaudīt. Minka murrāja tā, it kā viņam vajadzētu samalt graudus visai Amerikai.
-Viņš ir burvīgs! – Beņķis iesaucās ar mirdzošām acīm un Melisa saprata, ka ir trāpījusi īstajā vietā.
-Kā tu viņu sauksi? – prasīja Šarlote.
-Par Suni. Ē, tikai ar ko es viņu barošu?
Tajā mirklī Cikāde aizskrēja uz Melisas istabu un ienesa virtuvē visu iegādāto. Beņķis pavisam sapriecājās.
-Klau, ja es tev kādreiz izpalīdzēšu vēl, tad es varēšu dabūt arī poniju? – viņš ķircināja Melisu.
-Nē, bet tu varēsi dabūt skudru pūzni, ja vēlēsies, - Melisa atsmēja.
Pie Suņa visi pierada ātri. Mazais mežonis bija draudzīgs un pilnībā atbilda savam saimniekam, tikai alu viņš nedzēra. Bet vienmēr, kad dzīvojamajā istabā savācās Beņķa draugi, viņš bija klāt un ložņāja starp cilvēkiem.
Tagad viņi dzīvoklī bija veseli četri.
-Klau, Melis, kāpēc tu neaicini Juri pārnākt uz šejieni dzīvot? – kādu rītu ievaicājās Šarlote. Viņš tāpat šeit pavada lielāko daļu no vakariem.
-Nekad tāda doma nebija ienākusi prātā, - Melisa atzinās. Bet Šarlotei bija taisnība, Juris pēdējā laikā gandrīz vienmēr bija Melisas tuvumā. Turklāt, ja viņš nebija Melisas tuvumā, tad viņš noteikti bija ar kādu no viņu kopīgajiem draugiem. Visbiežāk tas arī bija tajā pašā mājā.
Melisa izdomāja par to ar Juri parunāt tajā pašā vakarā. Bija sarunāts, ka Melisa nakšņos pie viņa. Par gaidāmo nakti Melisai jau tā nelielā uztraukumā drebēja sirds. Bet vēl priekšā bija skola.
Melisa bija izsitusies par vienu no labākajiem skolniekiem klasē. Viņai gan neizdevās apdzīt Mariju, kuras smadzenes visticamākais bija taisītas no platīna.
Ierastais dienas ritms skolā bija saglabājies, tikai ziemā tam pievienojās izlavīšanās skolas pagalmā un mētāšanās ar sniegu. Taisīt sniega eņģeļus, celt sniegavīrus un sniega cietokšņus, kļuva par pierastu garo starpbrīžu parādību. Pēc tam gan skolotāji nebija laimīgi, jo uz stundu puse no klases vienmēr ieradās slapja un piloša.
Arī ziemas laikā pa skolas gaiteņiem pārvietoties nebija īpaši droši. Vienmēr pagadījās kāds, kurš bija atvēris logu un paņēmis sniega piku no palodzes. Tad kādā mirklī varēja just ko aukstu aizslīdam aiz apkakles.
Protams, klases cacas turējās pa gabalu no sniega. Ja viņas tam pieskārās, tad tikai ar pašiem pirkstu galiem, lai nesaslapinātu rokas. Klases zēniem par jaukšanos sniegā viņas tikai šausminājās, bet Marijai, Melisai un pārējām meitenēm pārmeta bērnišķību.
Tajā ziemas piektdienā Marijai tas beidzot bija apnicis.
-Viņām ir jāizbauda ziemas prieki pat, ja man tas prasītu izslēgšanu no skolas, - Marija paziņoja.
Marijas plānā pieteicās piedalīties Melisa, Kristaps, Maija, Juris, sarkanmatainā meitene, Emīls un Viva.
-Tātad, - Marija izklāja uz galda pagalma plānu sāka stāstīt, kamēr viņi visi ēda pusdienas, - viņas parasti ienāk pagalmā pa šīm te durvīm. Mēs varētu izveidot sniega čupas šeit un šeit. Un te un tur varētu stāvēt tu un viņš un jūs pāris no viņām ievilksiet iekšā sniega čupā. Tikmēr mēs taisīsim sniegu no augšas. Atceramies, sniega pikas netaisām cietas, citādāk viņām kaut kas salūzīs. Pēc šīs stundas tiekamies pagalmā.
Nākamajā stundā sazvērnieki ļoti aktīvi ķērās pie darba. Cacas, kuras stāvēja turpat netālu, neko nenojauzdamas flirtēja ar zēniem. Stundas beigās viss bija sagatavots. Sniega kaudzes smejoties savāktas un sniega pikas izveidotas, un matos un drēbēs bija tik daudz sniega, ka varēja uzcelt nelielu sniegavīru. Viņus gandrīz atteicās ielaist klasē.
Nākošajā starpbrīdī bija jāizpilda plāns. Izskrējuši skolas pagalmā draugi sāka gaidīt meiteņu iznākšanu no skolas. Drīz pirmā no viņām pārkāpa pāri durvju slieksnim. Viņu aiz rokas parāva Juris un ierāva pirmajā kupenā, protams, viņš rūpējās par to, lai nosēšanās kupenā būtu nesāpīga. Meitene spiedza un lamājās. Turpat varēja dzirdēt arī citu cacu spiegšanu. Ar viņu klases zēni pamanīja notiekošo un pievienojās Marijai.
Protams, cacas gribēja atriebties. Marija bija panākusi savu. Izveidojās liela sniega kauja, kurā piedalījās visi. Turklāt tuvojoties starpbrīža beigām gandrīz visi smaidīja par spīti slapjajām drēbēm un matiem.
Melisa izvairījās no mestas sniega pikas paslēpdamās aiz Jura muguras. Puisis savukārt pagriezās, satvēra viņu aiz gurniem un nogāza turpat zemē. Pats viņš nokrita meitenei blakus. Bet ilgi viņi tā pavārtīties zemē nevarēja, jo viņiem pāri pārgāzās sniega čupa.
-Tagad jūs esat sniega balodīši, - smējās sarkanmatainā meitene un muka prom no abiem iztraucētajiem cilvēkiem. Skolas zvans viņu izglāba no ierakšanas sniegā.
Visi smejoties atgriezās uz savām klasēm. Melisai nākošā stunda bija ķīmija. Ķīmijas skolotāja tiešām līdzinājās sātana tuvai radiniecei. Kad visa klase slapja un piloša ienāca iekšā, ķīmijas skolotāja sāka kliegt uz viņiem par dubļiem un peļķēm uz grīdas. No viņas kliegšanas varēja saprast, ka tieši dubļi un netīrība ir vainīgi pie tā, ka viņi visi ir stulbi kā zābaki. Beigusi kliegt viņa izmetās ārā no klases.
-Viņa izgāja ārā, bet piebradājām taču mēs, - prātoja Kristaps.
-Manuprāt, viņai ir bail no dubļiem, - savu teoriju izteica Maija.
-Nē, viņa iespējams izgāja nomierināties.
-Paklau, veči, tas nozīmē tikai vienu. Neviens no mums vairs nekad nebūs sekmīgs ķīmijā. Samierināmies ar šo sūro patiesību, - Marija noteica un tēlotās skumjās nolieca galvu.
Bet drīz viņa atgriezās, un viņai sekoja Melisas klases audzinātāja. Frīzenbergai pietika tikai vienu reizi uz viņiem paskatīties ar savu nopietno acu skatienu, lai klase uzreiz apklustu un viņus pārņemtu kauna sajūta. Viņa tiem nolasīja nelielu lekciju, kas bija pilna rūgtuma par to, ka viņas klase var tik bērnišķīgi uzvesties. Beigās viņiem tika aizliegts atlikušās ziemas laikā pamest skolas iekštelpas.
Pēc tam, kad viņa bija aizgājusi, viss naids krita uz Mariju, Melisu, Kristapu un Maiju, kuri bija ierosinājuši pasākumu. Melisa sadrūmusi ierāvās savā solā, bet Marija mēģināja ieskaidrot, ka tas bija to vērts.
Citās klasēs nebija gājis īpaši labāk. Bet Juris vien neļāva viņiem zaudēt optimismu. Jo kā nekā tā bija bijusi episkākā ziemas kauja pa visu ziemu.
-Es tiešām nezinu, kur viņa ir. Nomierinies, dieva dēļ.
Bet viņa nenomierinājās. Šie cilvēki bija paslēpuši viņas mīļo meitiņu. Sieviete metās virsū Beņķim, strauji no somiņas izrāvusi nazi. Par laimi puisim bija laba reakcija un viņš laicīgi paspēja palekt malā. Ar vienu roku viņš satvēra roku, kurā bija nazis, bet ar otru mēģināja trakojošo sievieti savaldīt. Viņa mežonīgi skrāpējās un koda. Beņķis bija tik aizņemts ar mežonīgās mātes savaldīšanu, ka pat nedzirdēja Amandas izbiedētos kliedzienus. Tos savukārt dzirdēja Kaiva ar policistu, kas bija tikko piebraucis. Viņi bija stāvu zemāk, bet izdzirdot kliedzienus, sāka skriet.
Kopā ar policistu Beņķim izdevās Melisas māti savaldīt. Ieraudzījusi policista uniformu, viņa vērsās pie viņa, mēģinot saglabāt savu iepriekšējo cieņu: - Viņi ir nolaupījuši manu mazo meitiņu. Viņi ir kaut kur viņu paslēpuši.
-Cik jūsu meitiņai ir gadu?
-Septiņpadsmit.
-Jums kaut kas par to ir zināms? – policists vērsās pie Beņķa. Beņķis pamāja.
-Patiesībā es visu jums labprāt izstāstītu.
Viņam lūdza braukt līdzi uz iecirkni, kur tika vesta arī Melisas māte. Pirms braukšanas prom viņš lūdza Amandu pazvanīt Jurim un Melisai un pateikt, kas ir noticis.
Bet kur visu šo laiku atradās Melisas tēvs?
Ieraudzījis piebraucam policijas mašīnu viņš saprata, uz kurieni virzās lietas. Viņš pārbijās un aizbrauca prom pie sevis murminādams, ka viņam vienreiz pietiek.
Policijas iecirknī viņš sīki pastāstīja pilnīgi visu notikušo. Inspektors atzina, ka lieta ir sarežģīta, bet bija diezgan pārliecināts par to, ka Melisai vairs nevajadzēs atgriezties pie mātes. Kad saruna bija beigusies ieradās arī Melisa ar Juri, kuri no savas puses stāstu papildināja.
Tas bija tikai iesākums garam un ilgstošam procesam, kas nebeidzās tajā dienā. Melisa tika sūtīta pie visādiem psihologiem un bāriņtiesas darbiniekiem, kas bija atbildīgi par aizbildniecības lietām.
Viņas māte tika atzīta par galīgi nestabilu it īpaši pēc tam, kad viņa mēģināja policistam iebarot sazāļoto sulu, un uz laiku nogādāta psihiatriskajā klīnikā. Pats Melisas tēvs vairs nelīda bez vajadzības ārā no viņu lauku mājas. Viņš apsolīja Melisai maksāt par iztiku, ja viņai vajadzēs, un ļaut dzīvot, kā pati vēlas.
Beidzot Melisa varēja atviegloti uzelpot. Tas viss bija beidzies. Viņu vairs neviens, neviens neraustīja apkārt. Nesen bija uzsnidzis sniegs un Melisa sēdēja savā istabā ieritinājusies gultā un vēroja tumšās debesis. Pavisam drīz viņa aizmiga un vairāku dienu laikā pirmo reizi redzēja mierīgus un saldus sapņus.
No rīta viņa pamodās labi izgulējusies. Bija sestdiena un viņai bija jāīsteno plāns.
Klusi izlavījusies no mājas viņa centrā satikās ar Cikādi. Abas divas līksmoja par sniegu. Jāiet gan bija pietiekami tālu, lai nedaudz nosaltu, bet neviena no viņām par to nežēlojās. Drīz viņas bija nonākušas galā. Tā bija dzīvnieku patversme. Melisa bija ievērojusi, cik ļoti Beņķim patīk rūpēties par citiem, tāpēc viņa izlēma viņam sagādāt kaķēnu, kā pateicību par to, ko puisis bija darījis viņas labā.
Viņas iegāja iekšā patversmē. Tā bija gaiša vieta. Smaržoja pēc dzīvnieku vilnas un pat kaut kā jauka. Meitenes izteica vēlmi pie uzņemšanas letes. Tūlīt tika pasaukta kāda jauna meitene, kas viņas aizved līdz izdodamajiem kaķēniem. Visi kaķēni atradās lielā telpā. Atverot durvis, viņi uzreiz metās apmeklētājiem klāt, gribot, lai tos apmīļo.
Melisa pavisam apjuka no kaķēnu pūļa. Viņi visi izskatījās pavisam mīli un jauki, bet neviens neizskatījās Beņķim piemērots. Pēkšņi Cikāde viņai piebikstīja un norādīja uz kādu kaķēnu attālāk, kurš spēlējoties kāvās ar galda kāju. Minka bija melns ar oranžiem plankumiem ap acīm un oranžu asti, kas izskatījās piesprausta klāt. Melisa viņam piegāja klāt un paņēma kaķēnu rokās. Tas sāka spēlēties ar viņas matiem un jutās pavisam omulīgi.
-Man liekas, ka mēs atradām īsto kaķēnu, - Melisa teica.
-Priecājos, - jaunā meitene teica, - vienmēr ir jauki, kad kāds mazais atrod mājas.
Drīz viss bija nokārtots un mazais radījums ielikts lielajā piknika grozā, ko Cikāde bija paņēmusi no mājām. Grozs bija ideāls, jo tā augšu varēja aiztaisīt. Un labi vien bija, jo kaķēns pa grozu visu laiku darbojās. Viņš skrāpējās, ripinājās un vispārīgi padarīja nešanu nedaudz sarežģītu. Bet beigu beigās viņi nokļuva mājās. Melisa jau pirms tam bija nopirkusi kaķu barību, trauciņus, kastītes un smiltis. Tikko kā viņa ienesa kaķi savā istabā un attaisīja vāku, tas izlēca no groza un sāka apstaigāt istabu. Bet īpaši tālu minka netika, pusceļā viņa kustības kļuva lēnākas un drīz kaķēns bija cieši aizmidzis.
Tobrīd neviena nebija mājās, jo Melisa jau ar Amandu un Šarloti bija nokārtojusi, ka viņas aizvilks Beņķi līdzi iepirkties. Mirklī, kad meitene dzirdēja Beņķi ar meitenēm atgriežamies, viņa steidzīgi ielika vēl guļošo kaķēnu kastē un iegāja virtuvē.
-Beņķī! – viņa sauca
-Jū, - vņš atsaucās un ienāca virtuvē.
-es tev gribēju pateikties par to, ka tu tā palīdzēji, gan tad, kad biju slima, gan tad, kad mani aizveda. Tāpēc es tev kaut ko sarūpēju. Nāc, atver grozu.
No durvju ailes no tiekošo vēroja aŗi Šarlote un Amandna.
Beņķis atvēra grozu un sākumā pat apstulba. Kaķēns pa to laiku no kņadas bija pamodies un, ieraudzījis Beņķi, viņš ar priekšķepām atbalstījās pret groza malu un sāka apostīt lielo cilvēku. To redzot, puiša sejā parādījās plats smaids. Viņš kaķēnu paņēma vienā plaukstā un ar otru viņu sāka glaudīt. Minka murrāja tā, it kā viņam vajadzētu samalt graudus visai Amerikai.
-Viņš ir burvīgs! – Beņķis iesaucās ar mirdzošām acīm un Melisa saprata, ka ir trāpījusi īstajā vietā.
-Kā tu viņu sauksi? – prasīja Šarlote.
-Par Suni. Ē, tikai ar ko es viņu barošu?
Tajā mirklī Cikāde aizskrēja uz Melisas istabu un ienesa virtuvē visu iegādāto. Beņķis pavisam sapriecājās.
-Klau, ja es tev kādreiz izpalīdzēšu vēl, tad es varēšu dabūt arī poniju? – viņš ķircināja Melisu.
-Nē, bet tu varēsi dabūt skudru pūzni, ja vēlēsies, - Melisa atsmēja.
Pie Suņa visi pierada ātri. Mazais mežonis bija draudzīgs un pilnībā atbilda savam saimniekam, tikai alu viņš nedzēra. Bet vienmēr, kad dzīvojamajā istabā savācās Beņķa draugi, viņš bija klāt un ložņāja starp cilvēkiem.
Tagad viņi dzīvoklī bija veseli četri.
-Klau, Melis, kāpēc tu neaicini Juri pārnākt uz šejieni dzīvot? – kādu rītu ievaicājās Šarlote. Viņš tāpat šeit pavada lielāko daļu no vakariem.
-Nekad tāda doma nebija ienākusi prātā, - Melisa atzinās. Bet Šarlotei bija taisnība, Juris pēdējā laikā gandrīz vienmēr bija Melisas tuvumā. Turklāt, ja viņš nebija Melisas tuvumā, tad viņš noteikti bija ar kādu no viņu kopīgajiem draugiem. Visbiežāk tas arī bija tajā pašā mājā.
Melisa izdomāja par to ar Juri parunāt tajā pašā vakarā. Bija sarunāts, ka Melisa nakšņos pie viņa. Par gaidāmo nakti Melisai jau tā nelielā uztraukumā drebēja sirds. Bet vēl priekšā bija skola.
Melisa bija izsitusies par vienu no labākajiem skolniekiem klasē. Viņai gan neizdevās apdzīt Mariju, kuras smadzenes visticamākais bija taisītas no platīna.
Ierastais dienas ritms skolā bija saglabājies, tikai ziemā tam pievienojās izlavīšanās skolas pagalmā un mētāšanās ar sniegu. Taisīt sniega eņģeļus, celt sniegavīrus un sniega cietokšņus, kļuva par pierastu garo starpbrīžu parādību. Pēc tam gan skolotāji nebija laimīgi, jo uz stundu puse no klases vienmēr ieradās slapja un piloša.
Arī ziemas laikā pa skolas gaiteņiem pārvietoties nebija īpaši droši. Vienmēr pagadījās kāds, kurš bija atvēris logu un paņēmis sniega piku no palodzes. Tad kādā mirklī varēja just ko aukstu aizslīdam aiz apkakles.
Protams, klases cacas turējās pa gabalu no sniega. Ja viņas tam pieskārās, tad tikai ar pašiem pirkstu galiem, lai nesaslapinātu rokas. Klases zēniem par jaukšanos sniegā viņas tikai šausminājās, bet Marijai, Melisai un pārējām meitenēm pārmeta bērnišķību.
Tajā ziemas piektdienā Marijai tas beidzot bija apnicis.
-Viņām ir jāizbauda ziemas prieki pat, ja man tas prasītu izslēgšanu no skolas, - Marija paziņoja.
Marijas plānā pieteicās piedalīties Melisa, Kristaps, Maija, Juris, sarkanmatainā meitene, Emīls un Viva.
-Tātad, - Marija izklāja uz galda pagalma plānu sāka stāstīt, kamēr viņi visi ēda pusdienas, - viņas parasti ienāk pagalmā pa šīm te durvīm. Mēs varētu izveidot sniega čupas šeit un šeit. Un te un tur varētu stāvēt tu un viņš un jūs pāris no viņām ievilksiet iekšā sniega čupā. Tikmēr mēs taisīsim sniegu no augšas. Atceramies, sniega pikas netaisām cietas, citādāk viņām kaut kas salūzīs. Pēc šīs stundas tiekamies pagalmā.
Nākamajā stundā sazvērnieki ļoti aktīvi ķērās pie darba. Cacas, kuras stāvēja turpat netālu, neko nenojauzdamas flirtēja ar zēniem. Stundas beigās viss bija sagatavots. Sniega kaudzes smejoties savāktas un sniega pikas izveidotas, un matos un drēbēs bija tik daudz sniega, ka varēja uzcelt nelielu sniegavīru. Viņus gandrīz atteicās ielaist klasē.
Nākošajā starpbrīdī bija jāizpilda plāns. Izskrējuši skolas pagalmā draugi sāka gaidīt meiteņu iznākšanu no skolas. Drīz pirmā no viņām pārkāpa pāri durvju slieksnim. Viņu aiz rokas parāva Juris un ierāva pirmajā kupenā, protams, viņš rūpējās par to, lai nosēšanās kupenā būtu nesāpīga. Meitene spiedza un lamājās. Turpat varēja dzirdēt arī citu cacu spiegšanu. Ar viņu klases zēni pamanīja notiekošo un pievienojās Marijai.
Protams, cacas gribēja atriebties. Marija bija panākusi savu. Izveidojās liela sniega kauja, kurā piedalījās visi. Turklāt tuvojoties starpbrīža beigām gandrīz visi smaidīja par spīti slapjajām drēbēm un matiem.
Melisa izvairījās no mestas sniega pikas paslēpdamās aiz Jura muguras. Puisis savukārt pagriezās, satvēra viņu aiz gurniem un nogāza turpat zemē. Pats viņš nokrita meitenei blakus. Bet ilgi viņi tā pavārtīties zemē nevarēja, jo viņiem pāri pārgāzās sniega čupa.
-Tagad jūs esat sniega balodīši, - smējās sarkanmatainā meitene un muka prom no abiem iztraucētajiem cilvēkiem. Skolas zvans viņu izglāba no ierakšanas sniegā.
Visi smejoties atgriezās uz savām klasēm. Melisai nākošā stunda bija ķīmija. Ķīmijas skolotāja tiešām līdzinājās sātana tuvai radiniecei. Kad visa klase slapja un piloša ienāca iekšā, ķīmijas skolotāja sāka kliegt uz viņiem par dubļiem un peļķēm uz grīdas. No viņas kliegšanas varēja saprast, ka tieši dubļi un netīrība ir vainīgi pie tā, ka viņi visi ir stulbi kā zābaki. Beigusi kliegt viņa izmetās ārā no klases.
-Viņa izgāja ārā, bet piebradājām taču mēs, - prātoja Kristaps.
-Manuprāt, viņai ir bail no dubļiem, - savu teoriju izteica Maija.
-Nē, viņa iespējams izgāja nomierināties.
-Paklau, veči, tas nozīmē tikai vienu. Neviens no mums vairs nekad nebūs sekmīgs ķīmijā. Samierināmies ar šo sūro patiesību, - Marija noteica un tēlotās skumjās nolieca galvu.
Bet drīz viņa atgriezās, un viņai sekoja Melisas klases audzinātāja. Frīzenbergai pietika tikai vienu reizi uz viņiem paskatīties ar savu nopietno acu skatienu, lai klase uzreiz apklustu un viņus pārņemtu kauna sajūta. Viņa tiem nolasīja nelielu lekciju, kas bija pilna rūgtuma par to, ka viņas klase var tik bērnišķīgi uzvesties. Beigās viņiem tika aizliegts atlikušās ziemas laikā pamest skolas iekštelpas.
Pēc tam, kad viņa bija aizgājusi, viss naids krita uz Mariju, Melisu, Kristapu un Maiju, kuri bija ierosinājuši pasākumu. Melisa sadrūmusi ierāvās savā solā, bet Marija mēģināja ieskaidrot, ka tas bija to vērts.
Citās klasēs nebija gājis īpaši labāk. Bet Juris vien neļāva viņiem zaudēt optimismu. Jo kā nekā tā bija bijusi episkākā ziemas kauja pa visu ziemu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru