18. nodaļa. Ar šokolādes kūkas garšu.

Pirmdien pamostoties, Melisa saprata, ka ir palikusi tikai viena nedēļa un viena diena līdz skolas sākumam. Šodien viņai vajadzēja aiziet līdz skolai, nokārtot pēdējos dokumentus un saņemt norādījumus, kurp doties pirmajā septembrī.
Savā topošajā mācību iestādē meitene bija bijusi tikai vienu reizi, iesniedzot dokumentus. Visu pārējo bija iespējams nokārtot sazvanoties vai pa faksu. Un pēc tam viņa bija devusies ceļā. Šoreiz viņa bija pierunājusi Juri iet viņai līdzi. Viņš vismaz pilnīgi droši zināja ceļu uz turieni. Iepriekšējā reizē, meklējot skolu, Melisa bija maldījusies pa Rīgas centru kādas stundas divas.
Precīzi norunātajā laikā, kas bija pulksten desmitos no rīta, viņa stāvēja uz stūra netālu no Jura mājas. Pēdējās nedēļas laikā tikšanās šajā vietā, bija kļuvusi par ierastu parādību, un puisis parasti nekavēja, tāpēc, gaidot minūtes piecas, Melisa jau sāka uztraukties. Viņa sāka iet Jurim pretī uz dzīvokli, kad viņš pēkšņi parādījās aiz stūra. Viņa mati atgādināja vārnas ligzdu, un uz sejas dažviet bija kaut kas, kas atgādināja asinis.
-Čau, piedod, ka kavējos, - Juris teica, Melisu apskaujot.
-Vienalga par kavēšanos, kas tev ir noticis? Tu asiņo? – Melsa uztraukti vaicāja, norādīdama uz sarkanajiem pleķiem uz puiša sejas.
-Ā, nē, - viņš teica pārbraukdams ar pirkstiem pāri vaigam, - tas ir zemeņu ievārījums. Nedaudz sakāvos ar savu brāli.
-Par ko?
-Sīkumi, viss beidzās ar to, ka tika izniekots zemeņu ievārījums un es viņu ieslēdzu uz balkona.
-Kā viņš tiks ārā?
-Viņš vienmēr ir teicis, ka māk atmūķēt jebkuras durvis. Pārbaudīšu, vai viņam ir taisnība. Un badā viņš tur noteikti nenomirs, apkārt lidinās daudz baložu.
Ejot uz skolu, viņiem sāka raisīties sarunas par baložiem un belašiem. Kā arī populāro tirgus spēli „Pērc belašus un saliec kaķīti”.
Melisas jaunā skola bija trīsdesmit minūšu gājiena attālumā no viņas mājām, un piecpadsmit minūšu attālumā no Jura mājām. Jau pirms kāda laika viņi bija nolēmuši, ka skolas laikā viņi uz to ies kopā. Tagad viņi bija veikuši pirmo kopīgo gājienu.
Skola bija liela sarkanu ķieģeļu ēka, kas bija uzcelta gandrīz pilsētas nomalē. Tai bija pieci stāvi, dīvaina paskata jumts ar skursteņiem un daudz logu. Bet pirmais, kas dūrās acis, bija masīvas koka durvis ar metāla daļām. Apakšējiem logiem priekšā bija restes.
Topošajai skolniecei pār muguru pārskrēja tirpas. Šī vieta atgādināja cietumu, bet Juris ātri saprata viņas domas.
-Neuztraucies, tā viņa izskatās tikai no ārpuses. Iekšā ir tik silti un mājīgi, cik no skolas var sagaidīt. Protams, skolotāji jebkurā gadījumā atgādina cietumsargus.
-Tad, kad es te biju iesniegt dokumentus, tik mājīgi nemaz neizskatījās.
-Nu ko tu, tad jau te nebija cilvēku. Un sekretāres kabinets ir pašā cietumsargu midzenī, - Juris uzmundrināja meiteni.
Viņi iegāja skolas hallē. Uz trim pusēm veda gaiteņi un augšup vedināja platas kāpnes. Viņiem vajadzēja doties uz skolas kanceleju. Melisa vēl aizvien atcerējās ceļu: pa labi, pa kreisi, pa labi augšā pa kāpnēm, un pa kreisi.
Skolas kanceleja bija ieeja lauvas rīklē, ko sauc par skolotāju istabu. Tās sienas bija rozā krēma krāsā, pie visām sienām bija zemi plauktiņi ar dažādām dokumentu mapēm un tam visam pa vidu sēdēja skolas sekretāre. Kundze, kas atgādināja rozi, kura tūlīt, tūlīt taisās noziedēt.
Melisa izteica savu vajadzību, un lieta ar dokumentiem tika nokārtota diezgan ātri. Parakstīties šeit, parakstīties tur, samaksāt par identifikācijas karti, saņemt kaudzīti ar dokumentiem un tamlīdzīgas lietas. Viņai tika piešķirts arī svaigi izdrukāts stundu saraksts.
-Tava klases audzinātāja pašlaik ir skolā. Tev vajadzētu aiziet un iepazīstināt viņu ar sevi, - teica sekretāre. Frīzenbergu varēsi atrast viņas kabinetā, tas būtu 509.
Izejot no telpas Melisa pagriezās pret Juri, - Tagad tu vari mani vest!
Viņi devās uz priekšu pa gaiteni un augšā pa kāpnēm, un vēl augšā pa kāpnēm, un vēl mazlietiņ augstāk. Tad viņi gāja pa kreisi un pie palmas pagriezās pa labi. Viņi atradās pie maigi zaļas krāsas durvīm, kas izskatījās krāsotas ļoti senos laikos.
Tuk, tuk. Viņa pieklauvēja un atvēra durvis.
-Labdien, - Melisa sveicināja kundzi, ar pilnīgi baltiem matiem augšpusē, un vecas rozīnes paskatu zem tiem.
-Labdien, - rozīne atbildēja, paskatoties uz Melisu ar īstu „kojumslūdzu?” skatienu.
-Mani sūtīja pie jums iepazīties, es esmu jaunā skolniece jūsu klasē, - Melisa nedaudz satraukti atbildēja skatienam.
-Labi, labi, skaidrs.
Iepazīšanās norisinājās raiti. Runājot ar skolotāju, tās sejā varēja saskatīt pavisam jaukus un cilvēcīgus vaibstus. Viņa izjautāja Melisu par dažādām lietām. Par to, kāpēc Melisa aizgāja prom no savas iepriekšējās skolas, kādas viņai tur bija sekmes, kādas bija attiecības ar klasesbiedriem, kur viņa dzīvo un vai nav nobijusies sākt skolas gadu ar tik daudz jauniem cilvēkiem apkārt.
Pēdējais jautājums meitenei likās pavisam jauks, bet, protams, viņa pāris nedēļu laikā bija satikusi tik daudz jaunu cilvēku, ka vēl papildus cilvēku satikšana nelikās nekas īpaši baisāks par iešanu uz veikalu.
-Prieks par tevi. Un tā kā šī ir pirmā vidusskolas klase, tad nebūsi vienīgais jaunais skolnieks tajā. Pirmajā septembrī bez piecpadsmit pusdeviņos esi skolā. Nāc uzreiz uz šo kabinetu. Bet tagad ej un izbaudi pēdējo brīvlaika nedēļu, - skolotāja Frīzenberga teica un pasmaidīja.
Meklējot ceļu ārā, Melisa vaicāja Jurim, vai visi skolas skolotāji ir tik jauki.
-Nu Frīzenberga ir viena no jaukākajām. Viņa pasniedz kultūras vēsturi. Bet labāk nepatrāpies viņai ceļā sliktajās dienās.
-Kas tad notiek?
-Nu, viņa ir metusi man ar tāfeles lupatu. Slapju. Turklāt trāpīja. Viņai ir pamatīgs ķēriens uz tēmēšanu. 
Pa ceļam viņš viņai parādīja dažas vietas skolā. Piemēram, zāli ar skolas skapīšiem. Pēc Jura vārdiem, atslēgas viņi izdalīs pirmajā septembrī.
-Vidusskolā tas ir pavisam noderīgi, jo grāmatas ir ļoti smagas. Labi, ka es pusi neņemu līdzi, - viņš smējās.
Atgriežoties mājās, Melisa atklāja to, ka viņas telefons ir izlikts uz palodzes. Pēc Amandas vārdiem, viņš esot tik riebīgi visu dienu zvanījis, ka viņai vairs neesot spējusi to izturēt.
-Kāpēc, tad tu to vienkārši neizslēdzi?
-Tas būtu daudz neinteresantāk. Turklāt es vispirms pārbaudīju, vai viņš zvanot nevibrē. No trešā stāva palodzes novibrējis telefons varētu nebūt īpaši jauks.
Melisa atgriezās savā istabā. Pa šo laiku, kamēr viņa te dzīvoja, arī istaba bija nedaudz mainījusies. Viņas bija pielāgojušās viena otrai. Pie logiem bija vieglai zaļi aizkari, kas saskanēja ar zaļo paklāju un oranžajām sienām. Lampas abažūram bija pieskaņots krāsains sienas pulkstenis, kurš nopirkšanas dienā rādīja stundu agrāk. Melisai šī papildus stunda likās pavisam pozitīva, tādēļ viņa nemaz nepacentās pagriezt viņu uz priekšu. Vietu uz palodzes bija atraduši dažādi rakstāmpiederumi un klades. Pie pašas gultas uz palodzes stāvēja veclaicīgs modinātāj-pulkstenis. To viņai bija atdevis Mati, kad viņa pasūdzējās par modinātāja iztrūkumu. Uz paklāja bija uzradušies pāris spilveni, no kuriem dažus bija atdevusi cikāde, bet dažus uzšuvusi Amanda. Pat beņķis bija devis savu ieguldījumu istabā. Tīrīšanas laikā no savu mantu dziļumiem viņš izraka auduma gabalu ar izšūtu uzrakstu „Miga, mana mīļā miga” un saldā miegā saritinājušos susuru.
Apsēdusies uz viena no spilveniem un ar muguru atbalstījusies pret gultu, Melisa ievilka dziļu elpu, lai paskatītos, kas viņai bija zvanījis. Tie bija vecāki, kāds negaidīts pārsteigums. Viņai turot telefonu, tas iezvanījās vēlreiz. Caur viņas galvām izskrēja divas domas, pirmā un prātīgākā bija mest telefonu pret sienu, otrā, kas nepavisam nebija gudra, bija atbildēt. Viņa izvēlējās iespēju numur divi.
-Hallo?
--Beidzot tu pacēli. Vai tu zini, kā mēs ar tēvu uztraucāmies. Visa pilsēta runā... – no telefona turpināja skanēt kliegšana. Aptuveni otrajā minūtē Melisa nolika telefonu uz gultas un paņēma rokās grāmatu. Viņa mierīgi lasīja minūtes piecas, ik pa laikam ieklausīdamies no telefona skanošajā troksnī. Varēja izšķirt vārdus „nepateicīga”, „padibenes”, „narkotikas”, „skola”. Ceturtajā minūtē viņas māte ķērās klāt Melisas ģimenei, kura dzīvos treilerī un tajā būs septiņi bērni. Viņai nebūs arī vīra. Pēc paziņojuma, ka Melisa droši vien mirs jauna un nevienam nevajadzīga, viņas mātei beidzot aptrūkās elpas. Tajā mirklī melisa atkal uzdrošinājās pietuvināt telefonu ausij.
-Lai nu kā, mēs ar tēvu gribam tevi satikt. Aizvest tev dažas nepieciešamās mantas, jo tu droši vien salsti nost un drēbju tev arī vairāk nav, - Melisa paskatījās uz savu skapi, kurā kopš pēdējās iepirkšanās bija uzradušies arī daži siltāki apģērba gabali ziemai. – Es gribu redzēt ar kādiem cilvēkiem tu dzīvo kopā. Tu droši vien neēd vispār. Brīnos, kā tu ar savām saimniekošanas spējām vispār esi tik ilgi izvilkusi, - Melisai no mātes sūtītās naudas bija palicis pāri vēl mēneša iztika. –Varbūt man izdosies tevi vest pie prāta un aizvest atpakaļ mājās pie mīlošajiem vecākiem.
Šajā vietā Melisas nervi neizturēja un viņa sāka histēriski smieties.
-Jūs varat mierīgi nebraukt. Man naudas iztikai pietiek, man jau ir sapirktas skolas grāmatas un drēbes ziemai. Dzīvoju es kopā ar panku un meiteņu pāri. Viss ir ideālā kārtībā un man jūs nevajag. Paldies par uztraukšanos, veiksmīgu dzīvi, atā.
Jau teikuma vidū māte bija sākusi runāt pretī. Melisa īpaši tajā neklausījās un nolika klausuli. Tagad drošības dēļ viņa izslēdza telefonu. Tādu sarunu viņa nevēlējās vēlreiz piedzīvot. Drīzāk tas bija monologs ar dialoga elementiem.
Viņa izgāja ārā no istabas sameklēt kaut ko garšīgu. Tagad viņas iekšas burtiski kliedza pēc šokolādes. Virtuvē Amanda bija iemigusi uz darba zīmējumiem. Viņa strādāja reklāmas dizaina firmā un pašlaik rasēja kādas firmas logo. Precīzāk, rasēja pirms iemigšanas. Melisa uzmeta skatu rasējumiem, tie bija glīti un kārtīgi izstrādāti. Amandas galva bija tikai nedaudz tos saburzījusi.
Melisa sāka klusi rakāties pa skapjiem, bet tomēr, viņa netīšām pamodināja guļošo radību.
-Brīt, - Amanda pavisam miegaini atbildēja.
-Labs rīts, īpaši ilgi jau tu negulēji, vismaz ne ilgāk par telefona sarunu.
-Tu atbildēji tam kaitinošajam zvanītājam?
-Jā, vecāku monologs, - Melisa atbildēja. – Es spēju izlobīt tikai to, ka viņi ir neapmierināti ar to, ka nedzīvoju viņu paspārnē.
-Tā jau ar tiem vecākiem ir. Viņi negrib laist prom sevis izveidotos mazos cilvēkus.
-Piekrītu, bet pēc tās sarunas, man tagad ļoti ir nepieciešama šokolāde.
-Mēs varētu uztaisīt šokolādes kūku, - Amanda ierosināja. Vismaz ar šokolādes palīdzību es neaizmigšu atkal.
Melisai nebija ne mazākās nojausmas kā gatavo šokolādes kūku. Izrādījās, ka arī Amandai nebija, bet viņai bija pavārgrāmata, šokolāde un daudz apņēmības.
Pirmais darbs bija pārbaudīt, vai viņām ir viss nepieciešamais.
-200 g šokolādes, - Amanda lasīja.
-Ir.
-200 g margarīna vai sviesta.
-Ir, margarīns.
-3 olas.
-Ir.
-200 g cukura.
-Ir.
-200 g kviešu miltu.
-Kur mums stāv milti?
-Augšējā labajā plauktā.
-Ir gan plaukts, gan miti.
-Tā vēl glazūrai, vēl 25 g margarīna.
-Ir.
-100 g saldā krējuma.
-Ir.
-150 g šokolādes.
-Ir.
-Tad jau mēs varam sākt. Vispirms jāizkausē šokolāde, laikam tā, kas ir 200g, un margarīns.
-Ķeros pie lietas!
Kamēr Melisa kausēja šokolādi un margarīnu, Amanda Putoja olas. Kausēšana izrādījās ilgs process un pēc olu saputošanas viņas mainījās vietām. Tagad Melisai tika cukura un olas maisījuma iemaisīšana miltos. Pēc šīm abām procedūrām grīda bija nobārstīta ar cukuru un miltiem. Likās, ka ir iestājusies maza ziemiņa.
Tad Amanda pielēja masai klāt izkausētās lietas, un pa abām viņas to kārtīgi samaisīja. Radās nākošā problēma, viņām nebija iekš kā kūku cept. Par spīti tam, ka stūrī bija aizvēsturiska gāzes plīts ar visu cepeškrāsni nevienā skapī nemētājās pat vismazākā kūkas veidne. Pēc ilgām pārdomām viņas izlēma kūkas masu saliet plānā metāla katliņā.
Kamēr kūka cepās viņas sāka gatavot glazūru. Atkal notika kausēšanas procedūra, kurā šoreiz viņas pamanījās glazūru nedaudz piededzināt, bet vienmēr jau bija cerība, ka kūka kompensēs deguma piegaršu.
Minūtes līdz kūkas gatavībai vilkās pārāk ilgi. Bet tās vainagojās ar rezultātu. Kūka bija gatava. Vai vismaz kaut kas, kas noteikti neizskatījās pēc kūkas, bet, cerams, ka pēc tādas garšoja. Jaunizceptās pavāres viņu uzmanīgi izkratīja uz šķīvja. Izrādījās kūkas vidus nebija kārtīgi izcepies un nedaudz tecēja ārā pa kūkas malām, bet šo problēmu viņas novērsa uzlejot virsū glazūru.
Pēc nelielas aukstumprocedūras kūka bija oficiāli gatava.
Meitenes nolika savā priekšā bezformīgo šokolādes kluci. Melisa to pabakstīja ar dakšiņu. Kūka nekustējās un tas jau bija viens pluss. Amanda, kā vecākā pirmā saņēmās nošķelt no kūkas mazu gabaliņu. 
-Tā garšo pēc... Šokolādes... Miltiem... un kūkas! – Amanda priecīgi secināja.
Abas meitenes pusstundas laikā pamanījās apēst gandrīz visu tikko uzcepto kūku. Tomēr pretī Amandas paredzējumam tā tikai uzdzina miegu. Viņas nedaudz atlaidās uz galda un tā nogulēja līdz virtuvē ienāca Šarlote.
-Kāpēc virtuve izskatās pēc kaujaslauka? – viņa sašutusi prasīja. Bet neviena no galvām uz galda nepamodās. Tad Šarlote sāka sist ar dzelzs karoti pa jaunizveidoto kūkas formu. Beidzot viņas salēcās un pamodās. Šarlote atkārtoja savu jautājumu. Melis paskatījās uz virtuvi.
Grīdu vēl aizvien klāja virtuves sniega kārta. Plīts un galds bija nedaudz notašķīti ar karstas šokolādes un lietu maisījumiem. Visam pa vidu bija olu čaumalas un netīrie trauki.
-Mēs gatavojām, - Amanda atbildēja un mierinoši pastiepa pretī Šarlotei palikušo kūkas gabalu.
Viņas sirds atmaiga, ko tikai ar sievieti nevar izdarīt šokolādes kūka. Tikmēr Amanda ar Melsu ķērās pie virtuves sniega slaucīšanas un trauku mazgāšanas.
Šarlote diezgan atzinīgi izteicās par viņu veidojumu, tikai kārtīgi neizceptā daļa nedaudz garšoja pēc miltainām olām ar šokolādes garšu.
-Ja vien jūs neizmantojāt šokolādi ar olu garšu, tad es teiktu, ka jūs esat kaut ko izdarījušas nepareizi, - viņa konstatēja, - bet galvenais, ka tāpat garšo labi.
Kā saldo ēdienu ļoti saldajam ēdienam viņas uzvārīja karstu kakao un devās skatīties vakara ziņas. Vēlāk no savām gaitām uzpeldēja arī Beņķis, kā vienmēr gatavs dalīties ar svaigi atnestu alu.
Ir viena laba lieta šokolādes kūkām un labiem draugiem, ar kuriem var viņas uzcept un pēc tam aizmigt uz virtuves galda. Tu nevari domāt par neko nesaprotošiem vecākiem, viņu monologiem un citiem dusmīgiem zvēriem.