Nākošo pāris nedēļu laikā Melisa pielāgojās jaunajam dienas ritmam. Katru rītu viņa sešos izvēlās ārā no gultas. Tad viņa aizvilkās līdz dušai. Nomazgājusies un apģērbusies viņa devās uz virtuvi, kur ar Beņķi izkāvās par piekļuvi plītij, skapjiem un ledusskapim. Piecpadsmit minūtes pāri septiņiem viņa izgāja ārā no mājas, lai pusastoņos satiktu Juri, kurš parasti pamanījās nedaudz kavēt. Bez piecpadsmit minūtēm astoņos viņi iegāja skolā un devās pie skapīšiem. Astoņos sākās stundas.
Melisas māte bija mēģinājusi izņemt meitas dokumentus, bet Emīla plāns bija nostrādājis. Tikai Melisas klases audzinātāja piegāja viņai klāt un lūdza apstiprināt stāstīto. Kad Melisa pateica, ka tas viss ir tiesa, viņai tika apsolīts, ka bez viņas klātbūtnes dokumentus nevienam neatdos.
Skola izrādījās ļoti interesanta vieta. Marija uzreiz ņēma Melisu savā paspārnē. Viņa izrādījās ļoti aktīva radība. Ja klasē kāds runāja, traucēja vai izturējās nepiemēroti pret klasesbiedriem, tā noteikti bija viņa. Par spīti tam atzīmes meitenei bija fantastiskas. Turklāt likās, ka viņa pazīst visus skolas dīvainos cilvēkus un visi skolas reperi grib no viņas pēc iespējas ātrāk tikt vaļā. Tās sauc par problēmām, kas rodas, nespējot novaldīt muti.
Skolas gaiteņos Melisa bija paspējusi pamanīt vairākus pazīstamus cilvēkus no vasaras. Viņi likās, kā mazas vasaras saulītes pelēku mākoņu gubās. Ar pārējiem Melisu ātri vien iepazīstināja Marija.
Starpbrīžus, kurus Melisa nepavadīja ar Juri vai Emīlu, viņa uzturējās kopā ar Mariju, Kristapu un Maiju, vēl vienu jauniņo meiteni viņas klasē. Runājot par krūtīm, skolotājiem un vasaru laiks paskrēja ātri.
Ceturtajā starpbrīdī viņi devās uz skolas kafejnīcu pagrabstāvā. Gandrīz visi, ko Melisa pazina, ņēma uz skolu līdzi paši savas pusdienas, jo skolas ēdnīcā cenas bija pārāk astronomiskas. Uzreiz pēc ceturtās stundas Marija izmetās no klases zibens ātrumā, lai paspētu aizņemt viņu galdu kafejnīcas stūrī. Tad palēnām, pļāpājot ar Kristapu un Maiju, arī Melisa devās lejā. Drīz viņiem pievienojās Emīls un Juris. Mēdza uzpeldēt arī meitene ar asins sarkanajiem matiem, kuras vārdu Melisa vēl aizvien nezināja.
Ap diviem vai trijiem Melisai beidzās stundas. Tad viņa mēdza sagaidīt Juri, lai kopā ietu mājās, vai devās ar Mariju un Kristapu vazāties pa centru.
Atnākusi mājās viņa uzbruka ledusskapim. Kārtīgi paēdusi, viņa iekārtojās savā istabā uz grīdas un ķērās pie mājasdarbiem, pēc kuru pildīšanas parasti palika milzīgas grāmatu kaudzes pa visu istabu. Kad mājasdarbiem bija pielikts punkts, Melisa pārvācās uz dzīvojamo istabu. Ap to laiku tur parasti jau sēdēja Beņķis un skatījās televizoru. Vēlāk viņiem pievienojās arī Amanda un Šarlote. Melisai tie atgādināja jaukus, ģimeniskus vakarus.
Bet viss nebija tik ideāli kā gribētos. Melisas māte bija pārtraukusi sūtīt Melisai naudu pārliecībā, ka palikusi bez līdzekļiem Melisa atgriezīsies mājās. Tāpēc kādu vakaru Melisa sēdēja virtuvē, pāri visam galdam izklājusi avīzes ar darba sludinājumiem.
-Labs rīts! – viņu sveicināja Šarlote, kura tikko bija atnākusi mājās. – Ko tu te ņemies?
-Mēģinu atrast vietu, kur piestrādāt pēc skolas. Negribētos sākt pārdot mantas.
-Tava jukusī māte tev vairs nesūta naudu? – Šarlote jautāja. Stāsts par Melisas māti jau bija izplatījies pa visu māju. Un visi viņai izteica patiesu līdzjūtību.
Par atbildi Melisa pamāja ar galvu.
-Vispār es tev varētu izpalīdzēt. Man darbā vajag kādu, kas pa vakariem atnāktu un sarēķinātu izdevumus, iznēsātu dokumentus un tamlīdzīgas lietas. Tev būtu tāda kā sekretāra palīga vieta. Man liekas, ka tas tev varētu derēt.
Protams, ka Melisa nekavējoties piekrita. Tas izklausījās viegli, turklāt viņa vismaz strādātu kopā ar kādu, ko viņa pazīst. Viņa ar Šarloti sarunāja, ka darbā ieradīsies nākošajā dienā pēc skolas, lai noskaidrotu, kas viņai īsti būs jādara.
Par spīti labajām cerībām nākošā diena nesākās nemaz tik labi. Vispirms Melisa aizgulējās, un, ja Juris nebūtu sācis viņai zvanīt, meitene droši vien būtu nogulējusi vēl vairākas stundas. Uzvilkusi mugurā pirmos tīros apģērba gabalus, ko varēja atrast Melisa sameta skolas somā vajadzīgās lietas un metās ārā no mājas. Sprints noteikti nebija viņas mīļākā lieta. Vismaz kādu gabalu viņai līdzi skrēja Kreisais, kurš arī tajā laikā izgāja ārā no mājas.
Melisa ieskrēja skolā desmit minūtes pēc stundu sākuma. Vēl piecas minūtes viņai prasīja īstā kabineta atrašana. Meklējot viņa paspēja nolamāt skolas arhitektu, stundu saraksta sastādītājus, kuri nejēdza norādīt pareizo kabinetu, modinātājpulksteņu veidotājus un visas pārējās dzīvās un nedzīvās radības. Jau pavisam dusmīga viņa atvēra īstā kabineta durvis.
Nelaime nenāk viena, un šoreiz viņa bija sarūpējusi līdzi veselu armiju. Pa pusei nokavētā pirmā stunda bija fizika. Melisa no fizikas saprata tikai tik daudz, ka eksistē tāda lieta kā gravitācija. Tāpēc ir skaidri saprotams, kāpēc viņa pavisam atgādināja nelaimes čupiņu tad, kad ieraudzīja, ka visa klase raksta kontroldarbu. Fizikas skolotāja ar ļaunu smīnu pasniedza Melisai kontroldarba lapu. Viņai bija palikušas divdesmit minūtes, ko rakstīt.
Visu atlikušo stundu paniski rakstījusi vienu formulu pēc otras, meitene no klases iznāca pavisam saburzīta.
-Klau, - viņai aiz muguras ierunājās Marija, - tu zināji, ka tev ir neķemmēti mati?
Melisa ievaidējās un aptaustīja savu galvu. Pēc taustes likās, ka matos ir ievācies dzīvot kāds putns.
-Lūdzu, saki, ka es vismaz visa esmu kārtīgi apģērbusies, - Melisa teica. – Man tagad ir bail paskatīties lejup.
-Ir labi, tikai bikses gan varēji uzvilkt, - Marija teica, apstājusies domīgā pozā.
Melisa satraukti paskatījās uz leju, bet, paldies dievam, ieraudzīja kājās savas mīļās džinsu bikses. Tagad atlika sameklēt ķemmi un zobu birsti. Melisa devās uz meiteņu tualeti vismaz nedaudz sakārtot izskatu.
Pa ceļam viņa ieraudzīja Juri.
-Čau, - viņš iesaucās un pavisam mīļi apskāva meiteni, kura izskatījās galīgi sadrūmusi, - nu, tu paspēji.
-Tehniski - jā, uz pēdējām divdesmit fizikas kontroldarba minūtēm pie Rācenes, - Melisa norūca.
-Nabadzīte, - Juris teica, sabužinot viņas matus.
-Klau, varbūt tev vismaz atradīsies ķemme, ja jau tu viņus tā mēģini sajaukt? – Melisa pajautāja. Viņas garastāvoklis tiešām bija zem nulles. Bet beidzot notika pirmā labā lieta dienā - Jurim bija ķemme. Melisa to paķēra un nozuda tualetē.
„Vismaz tas nesaplīst,” Melisa nodomāja, skatoties spogulī. Viņas mati tiešām izskatījās ļoti neķemmēti un meitene pati atgādināja kādu, kas tikko ir iznācis no vidusmēra festivāla. Mugurā viņai bija džinsu bikses ar caurumu celī, un, lai skrienot nenosaltu, viņa bija uzvilkusi atrasto jaku. Pēkšņi viņa nevarēja vairs atcerēties, ko viņa bija uzvilkusi zem tās. Pavelkot jaku uz sāniem, Melisa saprata, ka zem tās viņai nekā nav. Tas bija īstais izskats, kādā iet uz darba pārrunām. Lai kaut kā sevi nomierinātu, Melisa sāka ķemmēt matus. Zvans uz stundu sāka skanēt tad, kad viņa bija paspējusi izķemmēt tikai pusi.
-Klau, tu zini... – Marija ierunājās pie klases.
-Kuš! – Melisa atcirta ar tādu skatienu acīs, kas lika Marijai paslēpties aiz Kristapa. – Piedodiet, man šodien ir ļoti slikta diena. Nē, Marij, man nav sācies pirms menstruālais sindroms.
-Es tikai pajautāju, - viņa atbildēja un devās klasē.
Par laimi tā bija latviešu valoda un šīs stundas varēja vienkārši neņemt vērā, jo skolotāja runāja par visu citu iespējamo, izņemot latviešu valodu. Sēžot pēdējā solā blakus Marijai, viņa mēģināja izķemmēt otru matu pusi.
-Marij, - Melisa ierunājās.
-Nu? – Marija atjautāja, atraudamās no skolotājas karikatūras zīmēšanas.
-Tu man varētu saorganizēt pieklājīgu apģērbu līdz stundas beigām? Man ir jāiet uz darba pārrunām uzreiz pēc stundām.
-Kāpēc tu šitāda nevari iet? Vienkārši novelc jaku, - Marija ieteica.
-Zini, ar to jaku ir viena problēma. Ja es viņu novilktu, tad to darbu dabūtu tikai tādā gadījumā, ja priekšnieks būtu vīrietis.
Marija uz viņu dīvaini paskatījās, tad pieliecās tuvāk un, pavilkusi jakas apkakli uz priekšu, ieskatījās zem tās.
-Jā, šeit mums ir problēma. Turklāt tavs krūšturis nav pieskaņots tavai matu krāsai, - meitene secināja. Viņas secinājums piesaistīja arī priekšā sēdošo zēnu uzmanību.
-Krūtis? Kur krūtis? – viens no viņiem pagriezies jautāja.
-Tev, veselas divas, turklāt plakanas, - Marija atcirta.
-Nav jau tavi gaisa spilveni.
-Es ar saviem „gaisa spilveniem” tevi piekaut varētu.
Strīds turpinājās kādu laiku. Melisa nolika galvu uz rokām. Divu nedēļu laikā viņa bija pieradusi, ka šādas saķeršanās bija pavisam parasta lieta. Ja gribēja pasargāt savus nervus vienkāršāk bija notiekošo ignorēt nekā iesaistīties.
-Tātad, tev vajag drēbes? – Marija atkal pievērsās tēmai nākošajā starpbrīdī.
-Jā, diezgan, - Melisa atcirta.
-Mieru, tikai mieru.
Un Marija sāka organizēt drēbes. Pēc nelielas apspriešanās ar Maiju un Kristapu viņa sastādīja sarakstu ar meitenēm, kurām varētu būt apģērbs, kas atbilst Melisas izmēriem. Saraksts nebija pārāk garš, bet tas vismaz bija kaut kāds sākums. Visu starpbrīdi pēc trešās stundas visi četri skraidīja apkārt pa skolu, dzenājot rokās cilvēkus.
-Kurp tu skrien, - Juris uzsauca garām joņojošajai Maijai.
-Meklēju drēbes, - viņa atkliedza un aizskrēja.
-Vai man tikai liekas, vai arī mūsu jaunībā nekas tāds nenotika? – dziļdomīgi vaicāja Emīls sēdēdams turpat uz palodzes.
Kā parasts nākošajā starpbrīdī Melisa devās uz skolas kafejnīcu. Iepriekšējo brīvo divdesmit minūšu laikā viņas bija atradušas Melisai svārkus. Tos aizdeva blondā meitene Viva, kas bija Ģirta rīkotajā ballītē. Svārkus viņa bija aizmirsusi skolas skapītī, kopš skolas koncerta. Tie bija vienkārši, līdz celim gari un balti. Tagad atlika tikai atrast, ko uzvilkt mugurā.
Pēkšņi pie galda pienāca meitene ar asins sarkanajiem matiem. Viņas apģērbs nedaudz atgādināja kādu mazu tumšu princesi. Kupli svārciņi, melns topiņš, kas atgādināja korseti un zem tā tumši sarkana blūze.
-Bingo, - iesaucās Marija.
Viņa meitenei izskaidroja situāciju. Klausoties no malas, arī Juris beidzot saprata apkārt skraidīšanas iemeslu. Sarkanmatainā meitene klausījās ļoti uzmanīgi. Kad Marija bija beigusi runāt, viņa uzreiz bija gatava palīdzēt.
-Meiteņu solidaritāte, - viņa iesmējās un turpat ēdnīcā sāka raisīt vaļā korsetei līdzīgo topiņu. Kristaps kaut ko mēģināja iebilst, bet Juris ar Emīlu viņam vienlaicīgi aizspieda ciet muti.
-Nebojā skatu, - klusi noteica Emīls.
-Vīrieši, - garlaikoti novilka Maija.
-Jā, bet ko gan mēs bez viņiem iesāktu? – viņai atjautāja Melisa.
-Droši vien jau būtu izmukušas no globālās sasilšanas draudiem, būtu nemirstīgas un iekarojušas visumu, - atbildēja sarkanmatainā meitene pie reizes pasniegdama Melisai blūzi. Meitene pateicībā viņu cieši, cieši apskāva, gandrīz nogāzdama no krēsla.
-Pilnai laimei, jūs tagad drīkstat mani pabarot. Skrienot ārā no mājas es arī pusdienas nepaspēju sagādāt.
Cilvēki šajā dienā bija jauki un drīz vien Melisa tika pie tējas krūzes un pāris siermaizēm. Kristaps viņai pat piedāvāja savu rīsu putru. Diena lēnām kļuva labāka. Iespējams, ka ar tādiem cilvēkiem apkārt ilglaicīgas sliktas lietas nemaz nebija iespējamas.
Drīz stundas beidzās. Melisa, nu jau pārģērbusies, stāvēja skolas priekšā. Juris atzinīgi novērtēja to, cik labi Melisa izskatījās. Viņš bija pārliecināts, ka meitene varētu apburt jebkuru, ko vēlētos. Viņš skaidri zināja, ka pats pilnībā atrodas vienkāršās burvības varā.
Melisa ievilka elpu.
-Nu ko, vēliet man veiksmi, citādi man atnāks pakaļ ļaunā pūķu mātīte un aiznesīs mani prom.
Draugi viņai novēlēja veiksmi, un Melisa devās uz Šarlotes norādīto adresi.
Āāā, es atpalieku par veselu dienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru