Kad puiši nonāca īstajā ciemā, bija jau vēla pēcpusdiena. Visu laiku lija, un pēdējos septiņus kilometrus viņi bija gājuši kājām. Juris gan smējās, ka tagad viņiem vismaz duša vairs nebija vajadzīga, bet tas bija mazs mierinājums.
Viņi iegāja iekšā pirmajā veikalā, kuru ieraudzīja. Abi izbaudīja siltumu, kas viņus apņēma, un, tikai tad, kad viņi atkal sajuta savas kājas, puiši pievērsās veikalam. Tas bija klasiskais mazo ciematiņu veikals. Tāds, kurā var nopirkt visu, sākot no žurku indes un beidzot ar bērnu barību. Pārdevēja aizdomīgi skatījās uz viņiem jau no ienākšanas mirkļa. Tā bija pusmūža sieviete parastā baltā blūzē un ar diezgan tramīgu skatienu. Ja Juris to pamanīja, tad Beņķis pārdevēju pilnībā ignorēja, viņš uzreiz devās pie skapja ar alu un izvilka pāris pudeles. Tikmēr Juris pats paņēma maizi un majonēzi. Neizskatījās, ka viņi šeit varētu dabūt ko īpaši siltu.
Pie kases norēķinoties Juris pasniedza pārdevējai lapiņu ar Melisas adresi: - Starp citu. Vai jūs nevarētu pateikt, kur īsti atrodas šī māja?
Pārdevēja uz viņu aizdomīgi paskatījās.
-Mēs braukājam apkārt fotografēdami nomaļas mājas. Un man stāstīja, ka māja un tās apkārtne ir fotografēšanas vērta, - Juris meloja, cerēdams, ka nav īpaši tālu no patiesības.
Viņa meli iedarbojās. Pārdevējas seja nedaudz nomierinājās, un viņa izstāstīja tiem ceļu. Kā izrādījās, draugiem vajadzēja iet cauri visam miestam un vēl nelielu gabaliņu aiz tā. Drūmi saskatījušies, viņi ievilka elpu un devās ceļā. Pa ceļam gan abi iedzēra pa alum, lai kaut vai nedaudz sevi uzmundrinātu. Juri uztrauca tas, ka viņš vairāk nebija saņēmis nekādas ziņas no Melisas.
Izrādījās, ka ciematam var iziet cauri desmit minūtēs, paejot garām pāris senlaicīgām, noplukušām mājām un jaunākai celtnei - skolai. Atstājot aiz muguras pēdējo māju, viņi ar skatienu sāka meklēt balto ēku, par kuru stāstīja pārdevēja.
-Skaties pa kreisi, - Beņķis iesaucās un norādīja pa kreisi.
Kreisajā ceļa pusē bija plašs lauks, kurš tagad izskatījās kails un nemīlīgs. Tā attālākajā stūrī bija balta ēka ar sarkanu dakstiņu jumtu. Sētas pagalmā varēja sazīmēt melno mašīnu. Juris ar Beņķi nogriezās uz zemes ceļa, kas veda uz balto māju. Viņi gandrīz jau bija nonākuši galā, kad Juris Beņķi apturēja.
-Paklau, bet ko mēs tagad darīsim? Mēs nevaram vienkārši ieiet iekšā un pieprasīt Melisu. Viņa mums varētu mesties virsū ar nazi vai krēslu.
-Tev ir taisnība, - Beņķis piekrita. – Lai nu kā, bet mums ir jāizpēta, kur viņi ir iespundējuši Melisu, un jāizdomā, kā viņu dabūt ārā.
-Labāk tad esam uzmanīgi. Citādāk tā kuce vēl sanervozēsies un izsauks policiju vai ko tādu.
-Zemessargus.
-Gaisa spēkus.
-Nu jā, ideju sapratu.
Un viņi sāka uzmanīgi virzīties uz priekšu pa atlikušo ceļa daļu. Pēc uzmanīgas mājas apstaigāšanas atklājās, ka gaisma deg vienā no otrā stāva logiem un gandrīz visā apakšējā stāvā.
Pēkšņi pie otrā stāva loga parādījās Melisa. Viņus ieraudzījusi meitene sāka lēkāt, bet tad atjēgusies piespieda pirkstu pie lūpām par zīmi klusēt. Tad viņa pazuda nost no loga. Pēc mirkļa Jura telefons iezvanījās. Viņš no skaņas salēcās un steidzīgi to izslēdza. Tomēr drošības dēļ puiši aizsteidzās tālāk prom no mājas.
„atnāciet velak. vini pec paris stundam ies gulet”, rakstīja Melisa.
Kad vecāki viņu atveda mājās, viņa bija pilnīgi kā mēnessērdzīga. Neko neredzošām acīm Melisa izkāpa no mašīnas un iegāja iekšā pa durvīm.
-Sveicu mājās mīļā, - māte ierunājās jaukā balsī.
Melisa pagriezās un paskatījās uz viņu ar pavisam melnām acīm.
-Tu esi jukusi, - viņa teica klusā, bet skaidrā balsī.
Viņas māte strauji paliecās uz priekšu un iecirta meitai pliķi: - Pievaldi muti! – viņa gandrīz kliedza. Tad viņa pagriezās un demonstratīvi aizgāja uz virtuvi, kur sāka gatavot vakariņas. Melisas tēvs tikmēr uzveda savu meitu augšā uz viņas veco istabu.
-Pamēģini taču būt jaukāka. Mēs tevi mīlam, - viņš teica un aizvēra durvis. Tās tagad bija slēdzamas, bet tikai no ārpuses. Melisa pagriezās.
Nekas cits istabā nebija mainījies. Istabas vienā malā stāvēja rakstāmgalds, otrā skapji. Turpat bija viņas vecā gulta. Melisa iekrita gultā un pamatīgi izraudājās.
Kad asaru plūdi pierima, viņa piecēlās, sapurinājās un sāka domāt, ko darīt tālāk. Viņa noteikti nevarēja palikt šeit, jo māte acīmredzot bija pateikusi savām pelēkajām šūniņām ardievas. Pirmā doma bija paņemt līdzi lietas, kas šeit bija palikušas pēc pirmās aiziešanas. Tomēr, apskatoties apkārt, viņa saprata, ka visas tās lietas piederas šai vietai. No skapja gan viņa izvilka pāris siltos džemperus, kas noteikti varēja noderēt, vecmāmiņas adītās vilnas zeķes un kabatas lukturīti. Rakājoties pa skapi, viņa pēkšņi pamanīja kartona gabalu, kas aizsedza apakšējā plaukta tālāko stūri. Aiz pirkstu galiem to aizķērusi viņa atklāja veco slēptuvi.
Tur viņa bija salikusi visas lietas, par kurām nevēlējās, lai viņas māte tās atrod. Lielāko daļu no tām viņa bija paņēmusi līdzi, bet vēl no tumsas uz viņu draudzīgi skatījās vecais lācis. To viņai bija uzšuvusi vecmāmiņa, kad Melisa bija pavisam vēl maziņa. Tagad brūnā velveta radība bija pavisam noplukusi, tās „kažoks” dažās vietās noberzts pavisam spīdīgs, bet brūnās pogu acis un deguns vēl turējās savās vietās.
Viņa samīļoja lāci. Tas viņai bija pietrūcis tumšos vakaros, jo tā bija vienīgā lieta, kas ļāva viņai sajust vecmāmiņas tuvumu. Melisas māte bija atņēmusi viņai gandrīz visas lietas, kas tai bija mīļas, tāpēc lācis tika slepeni noglabāts un izvilkts ārā tikai nakts vidū.
-Tu nāksi man līdzi, - Melisa teica un devās atpakaļ uz gultu, cieši sev piespiedusi lāci klāt.
Tajā mirklī viņa sadzirdēja soļus uz kāpnēm. Steidzīgi viņa vēl paspēja pabāzt savāktās mantas zem gultas. Durvis atslēdzās, un istabā ienāca Melisas māte.
-Nāc lejā vakariņās.
-Es negribu ēst, - viņa atbildēja, skatoties uz otru istabas pusi.
-Nē, tu nāksi..
-Citādi?
-Citādi tu no šīs istabas neiziesi visu nedēļu.
-Es šaubos, ka jūs mani tāpat no viņas izlaidīsiet ātrāk par tuvāko gadu, - Melisa atcirta, vārīdamās dusmās.
-Ja tu, jaunkundz, tā turpināsi uzvesties, tad tā arī notiks. Vai nu tu tagad nāksi ēst, vai arī vispār ēst nedabūsi.
-Tas jau izklausās patiesāk, - viņa nicīgi atzīmēja, - bet nē, es nekur netaisos iet.
Viņas māte jau sāka kustēties meitenes virzienā, bet tad, sapratusi savu bezspēcību, viņa pagriezās un uzkrītoši aizcirta un aizslēdza durvis. Pat viņas soļi lejup pa kāpnēm likās nikni. Palikusi viena, Melisa no pagultes izvilka vecmāmiņas šūto lācīti un piespieda sev cieši klāt šo mazo draugu. Tad viņa devās pie loga, lai izpētītu iespējas tikt ārā.
Pēkšņi viņa ieraudzīja pa ceļu tuvojamies divus pazīstamus stāvus. Viņa nebija viena. Viņi bija dzīvi un nebija cietuši. Melisa no priekiem sāka lēkāt. Viss būs labi. Bet tad nāca atklāsme, ja viņas māte tagad viņus ieraudzīs, tad jebkura iespēja tikt prom būs pazaudēta. Atcerējusies savu paslēpto telefonu viņa iemetās atpakaļ istabā un aizrakstīja Jurim īsziņu. No loga stūra viņa noskatījās, kā puiši steidzīgi pazūd.
Tajā mirklī viņa atkal dzirdēja pazīstamos soļus. Vai viņas mātei bija kādas aizdomas? Melis mēģināja pēc iespējas brīvāk apsēsties uz palodzes, lai neradītu aizdomas.
-Tu lēkāji?
-Nē, dejoju valsi. Protams, ka lēkāju.
-Kāpēc?
-Tāpēc, ka man tā gribējās. Ja gribi, varu palēkāt vēl, - Melisa atcirta, zinādama, ka tāda atbilde māti vislabāk izsitīs no sliedēm. Tas nostrādāja, viņa atkal aizgāja prom. Tagad Melisai atlika tikai gaidīt.
Tikmēr ārā Juris ar Beņķi risināja kādu nopietnu problēmu.
-Kā mēs viņu no turienes dabūsim ārā?
-Pa durvīm?
-Ja viņa visu laiku sēž tajā nolāpītajā istabā, tad droši vien viņa nemaz nevar tikt ārā.
-Tev vispār ir taisnība. Bet pie loga mēs nevaram tikt, - Beņķis teica, norūpējies aplūkodams mājas sienu. Tā bija pavisam gluda un otrais stāvs bija nedaudz augstāk kā parasti otrie stāvi mēdz būt. Turklāt zem tā nebija zāliens, bet nobetonēts laukums, kuram vienā stūrī atradās pretīgi zaļas metāla šūpoles. Ja viņa uz tā nolektu, tad vismaz pāris kauli tiktu salauzti.
-Mēs varētu uztaisīt vai atrast kāpnes, - ierosināja Juris. Dziļāk mežā viņš bija redzējis vecu šķūni, un tādā jau noteikti vajadzēja būt kaut kam noderīgam. Arī Beņķim ideja likās pieņemama.
Šķūnis tiešām bija vecs un satrūdējis, bet tā durvīm priekšā bija pamatīga un sarūsējusi piekaramā atslēga. Neizskatījās, ka to kāds būtu taisījis vaļā pēdējo gadu laikā. Bet puišiem tā nebija problēma. Apgājuši pāris reizes būdai apkārt viņi atrada vietu, kurā dēļi bija visvairāk satrunējuši. Lai nesaceltu pārāk lielu troksni, viņi tos nevis atdauzīja vaļā, bet ļoti uzmanīgi atlauza.
Kad caurums bija pietiekami liels, viņi ielīda iekšā. Vajadzēja pāris minūtes, lai acis pierastu pie krēslas. Lēnām no tumsas iznira lietu aprises. Vienā šķūņa galā mētājās pagari dēļi, visa grīda bija nosēta ar lielākām un mazākām pagalēm. Gar sienu bija sakārti nu jau sarūsējuši darbarīki. Jurim pat izdevās atrast bundžu ar sarūsējušām naglām.
-Kā tev šķiet, vai mums no visa šitā izdotos uztaisīt kaut ko tādu, kas nesabruktu no pirmā pieskāriena? – Juris jautāja.
-Es domāju, ka jā, ja vien mēs ļoti pacenstos. Laika mums pietiek, jo domāju, ka ātrāk par kādiem trijiem tur parādīties nav vērts.
Tad viņi ķērās pie darba. Tika atlasīti garākie un mazāk satrūdējušie dēļi. Juris no grīdas salasīja piemērotākās pagales. Lai izveidotu parasta izskata kāpnes, viņiem pietrūka materiālu tāpēc nācās improvizēt. Beigās tās izskatījās apmēram šādi: Centrā bija kopā sanagloti divi gari dēļi tā, lai viņi sniegtos līdz Melisas logam. Apakšā un augšā tika piesisti divi slīpi dēļi kam vajadzēja balstīt konstrukciju pret zemi un mājas sienu. Pie vidējiem dēļiem bija kārtīgi pienaglotas pagales, uz kurām atspiest kājas. Labās puses slīpos dēļus savienoja kopā vēl viens dēlis, pie kura pieturēties, Tāpat tika izdarīts arī ar kreiso pusi. Lai pārbaudītu kāpņu izturību, puiši pat mēģināja uzkāpt uz šķūņa jumta, kas veiksmīgi izdevās.
Kāpņu izdomāšana un pagatavošana viņiem prasīja pāris stundas, tagad atlika vēl tikai kādu stundu nogaidīt un doties pie Melisas
Visu atlikušo vakaru Melisa pavisam satraukta sēdēja uz palodzes. Dažubrīd viņai jau likās, ka puiši ir atmetuši visam ar roku un devušies mājās. Lejā jau pāris stundas vairs nevarēja dzirdēt vecāku rosību. Drīz vajadzēja ierasties glābējiem, bet minūtes ritēja kā stundas.
Pēkšņi viņa ieraudzīja puišus tuvojamies. Rokās viņi nesa kaut ko pavisam garu un dīvainu. Melisa pavisam klusu atvēra logu. Viņa jau gribēja kaut ko teikt, bet Juris ar skatienu vien lika viņai būt pavisam klusai. Melisa aizsteidzās pakaļ savām mantām, kuras bija satīstījusi vienā paunā. Tikmēr puiši novietoja kāpnes pie sienas. Tās sniedzās tieši līdz logam.
Pa logu atkal izliecās Melisa. Viņa nometa lejā mīkstu mantu paunu. Tad parādījās arī pārējais viņas ķermenis. Sēžot uz palodzes, viņa aizdomīgi nopētīja kāpņu konstrukciju, bet sapratusi, ka citas izejas nav, sāka lēnām pa to virzīties lejup. Kājas nedaudz drebēja, bet jau pavisam drīz viņu no aizmugures aptvēra Jura stiprās rokas. Kad viņa nostājās stingri uz zemes viņa apmetās puisim ap kaklu un iespējams viņa vēl ilgi nebūtu atlaidusies, ja Juris viņai klusi nebūtu atgādinājis, ka ir jātiek pēc iespējas tālāk prom.
Nonākuši pietiekamā attālumā no mājas, viņi sāka skriet un neapstājās līdz pat galvenajam ceļam.
Viņi iegāja iekšā pirmajā veikalā, kuru ieraudzīja. Abi izbaudīja siltumu, kas viņus apņēma, un, tikai tad, kad viņi atkal sajuta savas kājas, puiši pievērsās veikalam. Tas bija klasiskais mazo ciematiņu veikals. Tāds, kurā var nopirkt visu, sākot no žurku indes un beidzot ar bērnu barību. Pārdevēja aizdomīgi skatījās uz viņiem jau no ienākšanas mirkļa. Tā bija pusmūža sieviete parastā baltā blūzē un ar diezgan tramīgu skatienu. Ja Juris to pamanīja, tad Beņķis pārdevēju pilnībā ignorēja, viņš uzreiz devās pie skapja ar alu un izvilka pāris pudeles. Tikmēr Juris pats paņēma maizi un majonēzi. Neizskatījās, ka viņi šeit varētu dabūt ko īpaši siltu.
Pie kases norēķinoties Juris pasniedza pārdevējai lapiņu ar Melisas adresi: - Starp citu. Vai jūs nevarētu pateikt, kur īsti atrodas šī māja?
Pārdevēja uz viņu aizdomīgi paskatījās.
-Mēs braukājam apkārt fotografēdami nomaļas mājas. Un man stāstīja, ka māja un tās apkārtne ir fotografēšanas vērta, - Juris meloja, cerēdams, ka nav īpaši tālu no patiesības.
Viņa meli iedarbojās. Pārdevējas seja nedaudz nomierinājās, un viņa izstāstīja tiem ceļu. Kā izrādījās, draugiem vajadzēja iet cauri visam miestam un vēl nelielu gabaliņu aiz tā. Drūmi saskatījušies, viņi ievilka elpu un devās ceļā. Pa ceļam gan abi iedzēra pa alum, lai kaut vai nedaudz sevi uzmundrinātu. Juri uztrauca tas, ka viņš vairāk nebija saņēmis nekādas ziņas no Melisas.
Izrādījās, ka ciematam var iziet cauri desmit minūtēs, paejot garām pāris senlaicīgām, noplukušām mājām un jaunākai celtnei - skolai. Atstājot aiz muguras pēdējo māju, viņi ar skatienu sāka meklēt balto ēku, par kuru stāstīja pārdevēja.
-Skaties pa kreisi, - Beņķis iesaucās un norādīja pa kreisi.
Kreisajā ceļa pusē bija plašs lauks, kurš tagad izskatījās kails un nemīlīgs. Tā attālākajā stūrī bija balta ēka ar sarkanu dakstiņu jumtu. Sētas pagalmā varēja sazīmēt melno mašīnu. Juris ar Beņķi nogriezās uz zemes ceļa, kas veda uz balto māju. Viņi gandrīz jau bija nonākuši galā, kad Juris Beņķi apturēja.
-Paklau, bet ko mēs tagad darīsim? Mēs nevaram vienkārši ieiet iekšā un pieprasīt Melisu. Viņa mums varētu mesties virsū ar nazi vai krēslu.
-Tev ir taisnība, - Beņķis piekrita. – Lai nu kā, bet mums ir jāizpēta, kur viņi ir iespundējuši Melisu, un jāizdomā, kā viņu dabūt ārā.
-Labāk tad esam uzmanīgi. Citādāk tā kuce vēl sanervozēsies un izsauks policiju vai ko tādu.
-Zemessargus.
-Gaisa spēkus.
-Nu jā, ideju sapratu.
Un viņi sāka uzmanīgi virzīties uz priekšu pa atlikušo ceļa daļu. Pēc uzmanīgas mājas apstaigāšanas atklājās, ka gaisma deg vienā no otrā stāva logiem un gandrīz visā apakšējā stāvā.
Pēkšņi pie otrā stāva loga parādījās Melisa. Viņus ieraudzījusi meitene sāka lēkāt, bet tad atjēgusies piespieda pirkstu pie lūpām par zīmi klusēt. Tad viņa pazuda nost no loga. Pēc mirkļa Jura telefons iezvanījās. Viņš no skaņas salēcās un steidzīgi to izslēdza. Tomēr drošības dēļ puiši aizsteidzās tālāk prom no mājas.
„atnāciet velak. vini pec paris stundam ies gulet”, rakstīja Melisa.
Kad vecāki viņu atveda mājās, viņa bija pilnīgi kā mēnessērdzīga. Neko neredzošām acīm Melisa izkāpa no mašīnas un iegāja iekšā pa durvīm.
-Sveicu mājās mīļā, - māte ierunājās jaukā balsī.
Melisa pagriezās un paskatījās uz viņu ar pavisam melnām acīm.
-Tu esi jukusi, - viņa teica klusā, bet skaidrā balsī.
Viņas māte strauji paliecās uz priekšu un iecirta meitai pliķi: - Pievaldi muti! – viņa gandrīz kliedza. Tad viņa pagriezās un demonstratīvi aizgāja uz virtuvi, kur sāka gatavot vakariņas. Melisas tēvs tikmēr uzveda savu meitu augšā uz viņas veco istabu.
-Pamēģini taču būt jaukāka. Mēs tevi mīlam, - viņš teica un aizvēra durvis. Tās tagad bija slēdzamas, bet tikai no ārpuses. Melisa pagriezās.
Nekas cits istabā nebija mainījies. Istabas vienā malā stāvēja rakstāmgalds, otrā skapji. Turpat bija viņas vecā gulta. Melisa iekrita gultā un pamatīgi izraudājās.
Kad asaru plūdi pierima, viņa piecēlās, sapurinājās un sāka domāt, ko darīt tālāk. Viņa noteikti nevarēja palikt šeit, jo māte acīmredzot bija pateikusi savām pelēkajām šūniņām ardievas. Pirmā doma bija paņemt līdzi lietas, kas šeit bija palikušas pēc pirmās aiziešanas. Tomēr, apskatoties apkārt, viņa saprata, ka visas tās lietas piederas šai vietai. No skapja gan viņa izvilka pāris siltos džemperus, kas noteikti varēja noderēt, vecmāmiņas adītās vilnas zeķes un kabatas lukturīti. Rakājoties pa skapi, viņa pēkšņi pamanīja kartona gabalu, kas aizsedza apakšējā plaukta tālāko stūri. Aiz pirkstu galiem to aizķērusi viņa atklāja veco slēptuvi.
Tur viņa bija salikusi visas lietas, par kurām nevēlējās, lai viņas māte tās atrod. Lielāko daļu no tām viņa bija paņēmusi līdzi, bet vēl no tumsas uz viņu draudzīgi skatījās vecais lācis. To viņai bija uzšuvusi vecmāmiņa, kad Melisa bija pavisam vēl maziņa. Tagad brūnā velveta radība bija pavisam noplukusi, tās „kažoks” dažās vietās noberzts pavisam spīdīgs, bet brūnās pogu acis un deguns vēl turējās savās vietās.
Viņa samīļoja lāci. Tas viņai bija pietrūcis tumšos vakaros, jo tā bija vienīgā lieta, kas ļāva viņai sajust vecmāmiņas tuvumu. Melisas māte bija atņēmusi viņai gandrīz visas lietas, kas tai bija mīļas, tāpēc lācis tika slepeni noglabāts un izvilkts ārā tikai nakts vidū.
-Tu nāksi man līdzi, - Melisa teica un devās atpakaļ uz gultu, cieši sev piespiedusi lāci klāt.
Tajā mirklī viņa sadzirdēja soļus uz kāpnēm. Steidzīgi viņa vēl paspēja pabāzt savāktās mantas zem gultas. Durvis atslēdzās, un istabā ienāca Melisas māte.
-Nāc lejā vakariņās.
-Es negribu ēst, - viņa atbildēja, skatoties uz otru istabas pusi.
-Nē, tu nāksi..
-Citādi?
-Citādi tu no šīs istabas neiziesi visu nedēļu.
-Es šaubos, ka jūs mani tāpat no viņas izlaidīsiet ātrāk par tuvāko gadu, - Melisa atcirta, vārīdamās dusmās.
-Ja tu, jaunkundz, tā turpināsi uzvesties, tad tā arī notiks. Vai nu tu tagad nāksi ēst, vai arī vispār ēst nedabūsi.
-Tas jau izklausās patiesāk, - viņa nicīgi atzīmēja, - bet nē, es nekur netaisos iet.
Viņas māte jau sāka kustēties meitenes virzienā, bet tad, sapratusi savu bezspēcību, viņa pagriezās un uzkrītoši aizcirta un aizslēdza durvis. Pat viņas soļi lejup pa kāpnēm likās nikni. Palikusi viena, Melisa no pagultes izvilka vecmāmiņas šūto lācīti un piespieda sev cieši klāt šo mazo draugu. Tad viņa devās pie loga, lai izpētītu iespējas tikt ārā.
Pēkšņi viņa ieraudzīja pa ceļu tuvojamies divus pazīstamus stāvus. Viņa nebija viena. Viņi bija dzīvi un nebija cietuši. Melisa no priekiem sāka lēkāt. Viss būs labi. Bet tad nāca atklāsme, ja viņas māte tagad viņus ieraudzīs, tad jebkura iespēja tikt prom būs pazaudēta. Atcerējusies savu paslēpto telefonu viņa iemetās atpakaļ istabā un aizrakstīja Jurim īsziņu. No loga stūra viņa noskatījās, kā puiši steidzīgi pazūd.
Tajā mirklī viņa atkal dzirdēja pazīstamos soļus. Vai viņas mātei bija kādas aizdomas? Melis mēģināja pēc iespējas brīvāk apsēsties uz palodzes, lai neradītu aizdomas.
-Tu lēkāji?
-Nē, dejoju valsi. Protams, ka lēkāju.
-Kāpēc?
-Tāpēc, ka man tā gribējās. Ja gribi, varu palēkāt vēl, - Melisa atcirta, zinādama, ka tāda atbilde māti vislabāk izsitīs no sliedēm. Tas nostrādāja, viņa atkal aizgāja prom. Tagad Melisai atlika tikai gaidīt.
Tikmēr ārā Juris ar Beņķi risināja kādu nopietnu problēmu.
-Kā mēs viņu no turienes dabūsim ārā?
-Pa durvīm?
-Ja viņa visu laiku sēž tajā nolāpītajā istabā, tad droši vien viņa nemaz nevar tikt ārā.
-Tev vispār ir taisnība. Bet pie loga mēs nevaram tikt, - Beņķis teica, norūpējies aplūkodams mājas sienu. Tā bija pavisam gluda un otrais stāvs bija nedaudz augstāk kā parasti otrie stāvi mēdz būt. Turklāt zem tā nebija zāliens, bet nobetonēts laukums, kuram vienā stūrī atradās pretīgi zaļas metāla šūpoles. Ja viņa uz tā nolektu, tad vismaz pāris kauli tiktu salauzti.
-Mēs varētu uztaisīt vai atrast kāpnes, - ierosināja Juris. Dziļāk mežā viņš bija redzējis vecu šķūni, un tādā jau noteikti vajadzēja būt kaut kam noderīgam. Arī Beņķim ideja likās pieņemama.
Šķūnis tiešām bija vecs un satrūdējis, bet tā durvīm priekšā bija pamatīga un sarūsējusi piekaramā atslēga. Neizskatījās, ka to kāds būtu taisījis vaļā pēdējo gadu laikā. Bet puišiem tā nebija problēma. Apgājuši pāris reizes būdai apkārt viņi atrada vietu, kurā dēļi bija visvairāk satrunējuši. Lai nesaceltu pārāk lielu troksni, viņi tos nevis atdauzīja vaļā, bet ļoti uzmanīgi atlauza.
Kad caurums bija pietiekami liels, viņi ielīda iekšā. Vajadzēja pāris minūtes, lai acis pierastu pie krēslas. Lēnām no tumsas iznira lietu aprises. Vienā šķūņa galā mētājās pagari dēļi, visa grīda bija nosēta ar lielākām un mazākām pagalēm. Gar sienu bija sakārti nu jau sarūsējuši darbarīki. Jurim pat izdevās atrast bundžu ar sarūsējušām naglām.
-Kā tev šķiet, vai mums no visa šitā izdotos uztaisīt kaut ko tādu, kas nesabruktu no pirmā pieskāriena? – Juris jautāja.
-Es domāju, ka jā, ja vien mēs ļoti pacenstos. Laika mums pietiek, jo domāju, ka ātrāk par kādiem trijiem tur parādīties nav vērts.
Tad viņi ķērās pie darba. Tika atlasīti garākie un mazāk satrūdējušie dēļi. Juris no grīdas salasīja piemērotākās pagales. Lai izveidotu parasta izskata kāpnes, viņiem pietrūka materiālu tāpēc nācās improvizēt. Beigās tās izskatījās apmēram šādi: Centrā bija kopā sanagloti divi gari dēļi tā, lai viņi sniegtos līdz Melisas logam. Apakšā un augšā tika piesisti divi slīpi dēļi kam vajadzēja balstīt konstrukciju pret zemi un mājas sienu. Pie vidējiem dēļiem bija kārtīgi pienaglotas pagales, uz kurām atspiest kājas. Labās puses slīpos dēļus savienoja kopā vēl viens dēlis, pie kura pieturēties, Tāpat tika izdarīts arī ar kreiso pusi. Lai pārbaudītu kāpņu izturību, puiši pat mēģināja uzkāpt uz šķūņa jumta, kas veiksmīgi izdevās.
Kāpņu izdomāšana un pagatavošana viņiem prasīja pāris stundas, tagad atlika vēl tikai kādu stundu nogaidīt un doties pie Melisas
Visu atlikušo vakaru Melisa pavisam satraukta sēdēja uz palodzes. Dažubrīd viņai jau likās, ka puiši ir atmetuši visam ar roku un devušies mājās. Lejā jau pāris stundas vairs nevarēja dzirdēt vecāku rosību. Drīz vajadzēja ierasties glābējiem, bet minūtes ritēja kā stundas.
Pēkšņi viņa ieraudzīja puišus tuvojamies. Rokās viņi nesa kaut ko pavisam garu un dīvainu. Melisa pavisam klusu atvēra logu. Viņa jau gribēja kaut ko teikt, bet Juris ar skatienu vien lika viņai būt pavisam klusai. Melisa aizsteidzās pakaļ savām mantām, kuras bija satīstījusi vienā paunā. Tikmēr puiši novietoja kāpnes pie sienas. Tās sniedzās tieši līdz logam.
Pa logu atkal izliecās Melisa. Viņa nometa lejā mīkstu mantu paunu. Tad parādījās arī pārējais viņas ķermenis. Sēžot uz palodzes, viņa aizdomīgi nopētīja kāpņu konstrukciju, bet sapratusi, ka citas izejas nav, sāka lēnām pa to virzīties lejup. Kājas nedaudz drebēja, bet jau pavisam drīz viņu no aizmugures aptvēra Jura stiprās rokas. Kad viņa nostājās stingri uz zemes viņa apmetās puisim ap kaklu un iespējams viņa vēl ilgi nebūtu atlaidusies, ja Juris viņai klusi nebūtu atgādinājis, ka ir jātiek pēc iespējas tālāk prom.
Nonākuši pietiekamā attālumā no mājas, viņi sāka skriet un neapstājās līdz pat galvenajam ceļam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru