20. nodaļa. Kurā ir ballītes pirmā daļa.

Tuvojoties vakaram, ballīte sāka uzņemt apgriezienus. Cilvēki bija tiešām daudz. Ap kādiem četriem ieradās Juris. Tad bija arī drūmā paskata dzīvespriecīgais Edgars. Juliana ar savām čirkām un Silva, kurai vēl joprojām mati bija sapīti daudz, daudz bizītēs. Bet visus cilvēkus uzskaitīt būtu bijis gandrīz neiespējami. Galds ar uzkožamajiem un dzērieniem pildījās. Pie ugunskura, izmantojot atnestos ķieģeļus, tika uzbūvēts neliels grils, uz kura cepās šašliki.
Izmantojot visu savākto, Ģirts ieviesa tādas lietas, kā lidojošo šķīvīti ar mašīnas disku, vasabi ēšanas sacensības un maza izmēra kāzas. Notika arī dueļi ar gumijas vistām.
-Kā tu to visu izdomāji? - vaicāja Melisa, sūkdama Silvas sajaukto kokteili.
-Patiesībā es vienkārši sarakstīju neloģiskākās lietas, ko varēja iedomāties. Un jo dīvaināka lieta, jo lielāka iespēja, ka kāds izdomās, ko ar viņu iesākt, - Ģirts skaidroja. – Vienīgā lieta, ko prasīju apzināti bija 7l katls.
To viņš bija izmantojis, lai vienuviet sabērtu visas graužamās lietas. Protams, tam bija savi mīnusi. Lai tiktu pie siera bumbiņām, vajadzēja izrakties cauri gumijas lācīšu un domino cepumu slānim.
Dzīvojamā istabā uz grīdas tika spēlētas kārtis. Melisa ar Ģirtu sēdēja istabas stūrī un vēroja spēli. Viņa izbaudīja pēdējo atpūtas dienu, jo jau no rīta, viņai vajadzēja doties uz skolu. Ar Juri viņi bija izlēmuši, ka no rīta brauks uzreiz ar autobusu. Namatēvs viņai bija arī apsolījis iespēju pirms tam ieiet dušā un sakopties.
Pēkšņi istabā ieskrēja Cikāde, kurai pa pēdām sekoja Kreisais.
-Nu tā, kurš no šejienes ir par ūdens kaujām? – viņa prasīja.
Melisa uzreiz pietrūkās kājās, kaut ko tik jautru nedrīkstēja laist garām. Viņiem pievienojās vēl pāris cilvēki. Cikāde vēl apvaicājās Ģirtam, vai viņi var apbruņoties ar neplīstošajiem traukiem no viņa virtuves. Pēc apstiprinošas atbildes saņemšanas Cikāde nokliedzās – Uzpriekšu! un viņi visi devās ārā.
Mājas stūros stāvēja lielas mucas ar lietus ūdeni. Kreisais bija izvilcis un piepildījis ar ūdeni arī vairākus spaiņus no šķūņa. Tika norīkoti cilvēki, kam vajadzēja rūpēties par ūdens pietiekamību. Topošie kaujinieki apbruņojās ar traukiem vai ūdens pistolēm. Katram bija savs pluss. Trauki bija ietilpīgāki, bet ūdens pistoles bija ideālas tāliem šāvieniem. Juris gan šīs abas lietas apvienoja, paņemdams izdzertu sidra pudeli, ieliedams tajā ūdeni un izdurdams caurumu korķī. Melisa pati turēja rokās dekorējamo aparātu, kas izskatījās pēc milzīgas šļirces. Parasti pa to ārā tika stumts krēms, bet šoreiz tas tika piepildīts ar ūdeni.
Tika dota komanda izklīst. Paslēpusies aiz koka, Melisa sajutās, kā īstā kaujas laukā. Tika dots starts. Pāri visam zālienam lidoja ūdens strūklas. Uzvarētāja parametri nemaz nebija noteikti, vajadzēja vienkārši saslapināt visus, ko redzēja. Melisa izmantoja savu verķi, lai padarītu slapjus Julianas matus. Vēl viņa pamanījās izvairīties no kāda panka mestā ūdens tā, ka tas trāpīja Jurim. Ūdens drīz beidzās, un viņa devās pakaļ papildinājumam. Pēkšņi viņas priekšā kaut kas noplaukšķēja. Sāka uzbrukt gaisa spēki, no otrā stāva vannas istabas loga, ar ūdeni pildītiem baloniem. No pirmā Melisai bija izdevies izvairīties, bet otrais viņai trāpīja tieši uz galvas. Sajūta bija, kā tikko izpeldoties. Par atriebību viņa steidzīgi piepildīja savu verķi un no visa spēka uzbruka tuvākajam cilvēkam ko redzēja. Tas izrādījās Beņķis, kura grebene bija pilnībā izmirkusi un atgādināja beigtu papagaili.  
Visur atskanēja smiekli un spiedzieni. Divi puiši bija paņēmuši Silvu un iesēdināja viņu iekšā ūdens mucā. Bombardēšana no augšas turpinājās. Kreisais bija paslēpies aiz stūra ar bļodu un uzgāza to uz galvas katram, kas lavījās garām. Beidzot gandrīz viss ūdens bija beidzies. Slapjie un ar dzīvi nu jau ļoti apmierinātie cilvēki atkrita tikpat slapjajā zālē. Īpaši netīrāki vai slapjāki viņi tāpat vairs nevarēja kļūt.
Pa mājas durvīm izliecās ārā Ģirts.
-Klau, veči, vai nu jūs tur ārā izžūstiet, vai arī nāciet mājā iekšā bez drēbēm, - viņš paziņoja.
Daži iekārtojās pie ugunskura, kurš par laimi atradās mājas otrā pusē, tāpēc no ūdens plūdiem necieta, un siltumam apbruņojās ar grādīgajām vielām. Citi mēģināja izspiest drēbes sausas. Daļa izdarīja visvienkāršāko lietu – noģērbās. Protams, ne jau pilnībā. Juliana apsēdās blakus Melisai un viņai iebakstīja, - Ievērtē čaļus. Vēl viens iemesls viņiem saslapināt drēbes, - viņa smējās.
Melisa palūdza Jurim iznest viņai ārā viņas siltās drēbes. Starp tām bija arī atrastā jaka, kuru viņa bija izmazgājusi.
Par spīti tam, ka viņa bija apģērbusies, Melisa viegli drebēja. To redzot, Juris viņu sildot apskāva.
-Klau, tev noteikti ir jāiet iekšā, jo noslimot pirmo skolas nedēļu nav prātīgi. It īpaši jaunā skolā, - viņš teica un ieveda meiteni iekšā.
Viesistabā cilvēki vēl aizvien spēlēja kārtis. Melisa sēdēja satinusies jakā un gaidīja atgriežamies Juri, kurš viņai bija apsolījis kaut ko sirdi sildošu. Turpat blakus sēdēja Edgars.
-Man sāk likties, ka viņš drīz bez tevis vairs dzīvot nevarēs, - Edgars ierunājās, draudzīgi viņai uzsizdams pa plecu.
-Oh, tiešām? – Melisa nedaudz apjuka.
-Nesaki, ka tu neesi pamanījusi, - viņš smējās, - jūs esiet kā radīti viens otram.
-Nu nezinu, - viņa izvairīgi atbildēja. Protams, Melisa bija pamanījusi Jura attieksmi. Tomēr viņa bija pateicīga puisim, ka viņš to viņai neuzspieda. Šī doma viņu nedaudz biedēja.
Par laimi, no tālākajiem jautājumiem viņu izglāba Jura ierašanās. Rokā viņš turēja kūpošas tējas krūzi, tomēr, pasmaržojot vien, varēja pateikt, ka tā noteikti nav tikai tējiņa.
-Tam vajadzētu sasildīt un izēst visus baciļus, - viņš teica.
-Kas tur ir iekšā? – Melisa aizdomīgi vaicāja. Tēja smaržoja labi, bet drošība pirmajā vietā.
-Sena ģimenes recepte, pagaršo.
Šī noteikti bija viena no tām receptēm, kuru aizmirst nedrīkst, jo garšoja satriecoši. Melisai palika silti. Galva sāka viegli griezties un pasaule nedaudz atkāpās. Izbaudot peldošo sajūtu viņa aplūkoja istabu.
Vidū bija kāris spēlējošie cilvēki, vienā no stūriem sēdēja un klusi runāja Cikāde ar Kreiso, netālu no Melisas Juliana ar Edgaru spēlēja plaukstiņ polku. Juris runāja, ar kādu savu paziņu, ko Melisa nepazina. Viņa bija gara, blonda un ļoti atgādinātu parastu cacu, ja vien nebūtu izskūto sānu un melni rozā platformas kerzu.
Melisas domas iztraucēja Silva.
-Neguli, vakars vēl tikai ir sācies. Nāc, ejam ēst šašlikus ar alu, - viņa saķēra Melisu aiz rokas, un izvilka ārā. Viņa tikai paspēja uzmest pēdējo skatu cacveidīgajai radībai.
Ārā bija izvilkts mūzikas centrs un pilnā skaļumā skanēja Inokentijs Mārpls. Daži gan sūdzējās, bet Beņķis bija draudīgi ieņēmis savu vietu pie skaņošanas.
-Ēst? Nu, lūdzu, - ieraudzījis meitenes Mārtiņš katrai iedeva pa šašlika gabalam. Mati viņām pameta alus bundžas. Turpat ugunskura siltumā apsēdušās viņas sāka ēst. Kā vienmēr ap Mārtiņu un Matiem risinājās interesantas sarunas. Izrādījās, ka viņi ir gājuši vienā skolā līdz divpadsmitajai klasei.
-Es atceros tos laikus, kad Mati gāja cauri tai stadijai, kad visi mēģina pīpēt. Kā mēs varam redzēt, viņš vēl ir cigarešu brīvs, - kā televīzijas reklāmās Mārtiņš norādīja uz Matiem. – Un tam mums ir jāpateicas viņa galvas rotai, jo viņš pīpējot gandrīz nodedzināja matus.
-Nevar taču atļauties pīpēšanas dēļ graut savu tēlu, - Mati piekrita. – Vismaz no alus man mati neaizdegas.
Melisa smējās citiem līdzi. Tagad viņa bija paēdusi un alus bija izdzerts. Radās nepārvarama vēlme darīt lietas.
-Ejam darīt lietas, - viņa pabakstīja Silvu.
-Kādas lietas?
-Lietas! Neņem mani galvā, es plivinos, - Melisa smējās.
-Tad plivināmies kopā, - Silva ierosināja, un viņas abas aizplivinājās.
Skraidīt un lidināties bija jautri. Viņas vēl pamanījās iekļūt gumijas vistu kauju čempionātā. Silva pat viņā uzvarēja, uzveicot Edgaru, Julianu un Cikādi.
-Es esmu visvarenākā gumijas vista – viņa sauca.
Ap to laiku, kad čempionāts tuvojās finālam un Melisa jau bija izkritusi, viņai atkal sāka nākt miegs. Iegājusi virtuvē viņa sastapa veselu baru ar cilvēkiem, kuri runāja par politiku. Nedaudz paklausījusies, viņa saprata, ka politika nav priekš viņas. Vajadzēja atrast Juri.
Viesistabā viņa vairs nebija. Melisa izskraidīja visu dārzu. Neviens Juri nebija redzējis. Viņa sadrūma un paņēma vēl vienu alus pudeli. Iekārtojusies kādā brīvā dārza krēslā, Melisa skatījās apbrīnojami zvaigžņotajās debesīs un sajutās melna un maziņa.
-Neesi tik drūma pēdējā vasaras dienā, - viņu uzmundrināja Mati, apsēzdamies turpat blakus pie ugunskura.
-Es neesmu drūma, tikai mazliet skumīga, - Melisa atbildēja.
-Kāpēc?
-Tāpēc, ka pasaule ir tik ļoti liela, bet es esmu tik ļoti maziņa.
-Pasaulei jau ir jābūt lielai, un mums jābūt maziņiem. Citādi mēs uz viņas nesatilptu.
-Zini, tev ir taisnība, - Melisa paceldamies sēdus piekrita. Pēkšņi viņas pasaules skumjais noskaņojums pārvērtās līksmākā. Viņa mīlēja visu pasauli. Priecādamās viņa apskāva Matus un tad aizgāja paprasīt Mārtiņam vēl vienu šašliku.
No mājas otras puses atskanēja ritmiski saucieni. Ieinteresēta Melisa ar Matiem aizgāja apskatīties, kas tur īsti notiek. Divi puiši, ar kuriem Melisa bija paspējusi iepazīties nedaudz agrāk, stāvēja zāliena vidū un kliedza – Ballīte! Ballīte! – pieskaņojot tam astoņdesmito gadu deju kustības.
Piebikstījusi Matiem, Melisa viņiem pievienojās. Drīz vien jau kādi desmit cilvēki izpildīja šo maģisko rituālu. Otrā stāva guļamistabas logā parādījās izspūrusi galva bez krekla.
-Jums nu gan ir apgriezieni, - uz leju sauca puisis, kurā Melisa ar nedaudz satrauktu sirdi atpazina Juri. Kāpēc viņa atkal sāka domāt par blondo meiteni? Logs atkal aizvērās, bet lejā notiekošais tagad atgādināja šamaņu deju – Ballīte! Uga-Čaka! Ballīte! Uga-Čaka!
Drīz parādījās arī Juris. Vēl aizvien bez krekla. Ieraugot Melisu, viņš pasmaidīja, pacēla viņu gaisā un apgrieza uz riņķi. Melisa pamanīja, ka viņa mati ir slapji un viņš smaržo pēc ziepēm.
-Kur ir tavs krekls? - viņa vaicāja, ar pirkstu norādīdama uz viņa kailo krūškurvi.
-Palika uz gultas, - viņš atbildēja. – Un nemaz neskaties ar tik aizdomīgu skatienu. Man uz galvas uzlēja alus un rasola maisījumu un es aizgāju nomazgāties.
-Skaidrs, - Melisa atbildēja un sāka smieties pati par savu muļķību un par to, ka vispār uztraucās. Kas gan viņš tai bija, lai neļautu viņam iet ar visādām blondām meitenēm.
Tagad viņi abi pievienojās rituālu dejai. Iespējams otrajā stāvā kāds bija mēģinājis aizmigt, jo no turienes sāka atkal lejup lidot ar ūdeni pildītie baloni.
Smiedamies un spiegdams pūlis metās uz visām pusēm. Lai atriebtos viņi metās augšup uz otro stāvu. Kā vainīgie izrādījās Cikāde un Kreisais, kuriem troksnis ārā neļāva pilnībā nodoties cilvēka izpētei tuvplānā, jo tas bija dziļi zinātnisks process, kam nederēja traucēšana.
-Mūsdienās vairs cilvēkam nav iespējama divvientulība, - Cikāde skumji nopūtās un pirmajam istabā ienākušajam cilvēkam iemeta ar spilvenu.
Pēc neilgas spilvenu un guļammaisu kaujas, pār kādu beidzot nāca līdzjūtība pret Cikādi un Kreiso. Viņi beidzot tika atstāti vieni.
Tikmēr Melisa ar Juri virtuvē cepa pankūkas. Melisas galva bija beigusi griezties un kā laimes rats izvēlējās laimestu labas idejas veidā.