29. nodaļa. Kurā Beņķim parādās mātes instinkts.

No rīta pamostoties, meitenes galva likās kā piebāzta ar vati. Acis asaroja, un visu ķermeni bija pārklājusi zosāda. Melisa pavisam sanīkusi izlīda ārā no gultas. Par laimi, bija svētdiena un uz skolu iet nevajadzēja. Tā vietā viņa varēja sēdēt mājās un ārstēties.
Aizvilkusies uz virtuvi viņa bezcerīgi pavērās ledusskapī. Nelikās, ka tur atrastos kaut kas tāds, ko viņa gribētu. Neapmierināta ar dzīvi Melisa uztaisīja pāris siermaizes un karstu tēju. Ēdot viņa ieklausījās apkārtējās skaņās. Dzīvoklis likās pilnīgi tukšs un kluss. Augšējā stāvā kaimiņi spēlēja bungas un ārā aiz loga brauca mašīnas. Paēdusi Melisa devās atpakaļ uz gultu. Ieritinājusies zem segas viņa mēģināja mācīties, bet burtiņi lēkāja acu priekšā. Atmetusi visam ar roku slimniece izlēma pagulēt, bet arī tas viņai neizdevās. Viņas iekšas sāka mētāt kūleņus. Aizlikusi roku mutei priekšā viņa pēdējā mirklī paspēja aizskriet līdz tualetei un izvemties. Kādu laiku viņa pasēdēja turpat uz grīdas, lai piecelšanās neizraisītu jaunu vemšanas māniju.
-Ja šādi jūtas cilvēki ar bulīmiju, tad es nesaprotu, kā viņi spēj to izturēt, - viņa pie sevis murmināja.
Nedaudz savākusies viņa devās atpakaļ uz istabu, pirms tam pamājusi ardievas savām brokastīm. Kādas pusstundas laikā viņai izdevās iemigt. Bet miegs bija ļoti saraustīts, sapnis jaucās ar realitāti. Meitenei likās, ka viņa ir atpakaļ Kuldīgā vecajā slimnīcā. Bet tā vairs vai arī vēl nebija pamesta. Viņa kāpa augšup pa kāpnēm. Un tad viņa atrada morgu, kurš tagad atradās otrajā stāvā. Viņa staigāja pa sterili tīrajām telpām. Uz kāda galda gulēja cilvēks. Viņa tam piegāja klāt un šokā sastinga. Tur gulēja viņas bērnības draugs, auksts un miris. Melisa sāka raudāt. No kādas aizmugures telpas iznāca viņas māte. Sievietei rokās bija skalpelis. Viņa piegāja klāt pie mirušā puiša un sāka griezt vaļā viņa vēderu. Bet puisis nemaz nebija miris, viņa acis bija plaši vaļā un viņš bezpalīdzīgi skatījās Melisā. Tajā mirklī Melisa sāka kliegt.
Istabā pavisam uztraukts ieskrēja Beņķis. Viņš mēģināja Melisu nomierināt. Kliedzieni pamazām pieklusa, bet viņa vēl nespēja saprast, kas notiek apkārt. Ieraugot Beņķi, viņa nedaudz nomierinājās.
-Kas notika? – viņš prasīja, un viņa balss skanēja pavisam noraizējusies.
-Slikts sapnis. Ļoti slikts, - Melisa klusā balsī atbildēja.
-Klau, tu drebi.
-Man salst.
Beņķis neticīgi uz viņu paskatījās. Mājā bija pavisam silts. Pielicis roku pie Melisas pieres, viņš to gandrīz uzreiz atrāva.
-Tev ir drudzis. Tā apgulies, un es tūlīt atnesīšu tēju. Kaut kur bija jābūt kaut kādām zālēm, - viņš noinstruēja un metās meklēt vajadzīgās lietas.
Kamēr tēja vārījās, viņš atnesa meitenei vēl pāris segas. Tad viņš atnesa karstu tēju ar upeņu ievārījumu. Un termometru.
-Es zāles nekādas nevaru atrast. Bet temperatūru izmēri tāpat, lai es zinu cik ļoti man ir jāuztraucas.
Visu šo laiku Melisa neko neteica. Viņa vēl atradās sapņa varā. Vismaz Beņķis negāja prom un iekārtojās turpat uz grīdas. Par to Melisa viņam bija pateicīga.
Termometra dzīvsudraba stabiņš rādīja precīzi 38.7 grādus. Beņķis sāka pavisam uztraukties.
-Tu. Mēģini pagulēt, bet es eju meklēt zāles. Gan jau kādam šajā mājā ir paraceptamols, aspirīns vai kaut kas tamlīdzīgs.
Melisa vārgi pamāja. Bet acis aizvērt viņai bija bail. Tā vietā viņa vēroja lustru, kas viegli šūpojās augšējā stāvā cilvēkiem aktīvi staigājot. Viņai likās, ka Beņķis ir prom jau kādu pusstundu. Pulkstenim, kurš bija saskaitījis vēl tikai desmit minūtes, negribējās ticēt. Iedzērusi tēju viņa turpināja pētīt sienas un griestus. Un tad par atvieglojumu beidzot Beņķis atgriezās. Viņam līdzi nāca Kaiva, apbruņojusies ar dažādām zālēm un tējām.
-Izskatās pēc ļoti smagas saaukstēšanās, - viņa konstatēja. Nedaudz parakājusies pa zāļu paciņām viņa izvilka baltu tableti: - Iedzer, tev paliks labāk.
Melisa paklausīgi iedzēra zāles. Beņķis stāvēja turpat un izskatījās bāls no uztraukuma. Kurš būtu domājis, ka cilvēks, kurš pārtiek no alus un ir pilnīgi vienaldzīgs pret visu izņemot ballītes, var būt tik gādīgs?
Kaiva bija pilnīgi pārliecināta, ka ir jāizsauc ārsts, jo zāles varēja tikai uz pāris stundām aizgaiņāt temperatūru. Melisa ideja nepatika, jo ārsts varēja gribēt sazināties ar viņas māti, bet viņas vārgie protesti netika uzklausīti.
Zāles lēnām iedarbojās. Meitene sāka justies nedaudz labāk un, izmantojot šo brīdi, viņa iekrita dziļā miegā.
Meitene pamodās no tā, ka viņas istabā bija visi dzīvokļa biedri. Amanda sēdēja uz gultas, bet Beņķis ar Šarloti turpat uz grīdas. Visi klusi runāja.
-Jūs te kā uz bērēm esat savākušies, - Melisa konstatēja.
-Guļošā skaistule pamodās, – Šarlote smējās. – Pēc Beņķa vārdiem tu jau tiešām guli uz nāves gultas.
-Baumas par manu nāvi ir pārspīlētas, - Melisa citēja slaveno rakstnieku. – Es tagad jūtos daudz labāk.
Draugi tomēr viņai tāpat vien neticēja. Arī termometra stabiņš rādīja 37.8. Viņi visi bija diezgan norūpējušies. Šarlote pat bija izsaukusi ārstu, kuram bija jāiebrauc vizītē nākošās dienas pusdienlaikā.
-Par darbu tu neuztraucies, visu sarunāsim.
-Par skolu arī ne, tur tu neko svarīgu tāpat nenokavēsi, - smējās Amanda.
Beņķis turpināja tēlot gādīgo māti, un pagatavoja Melisai vakariņās mannā biezputru, kas pēc viņa vārdiem bija slimošanai piemērotākā barība. Puiša vārdos laikam bija pietiekami daudz taisnības, jo šis ēdiens vismaz nemēģināja atkārtoti izpētīt ārpasauli.
Beigu beigās cilvēki Melisu pameta un viņa beidzot paēdusi aizmiga līdz nākošajam rītam. No rīta viņu pamodināja Jura zvans, kurš viņu gaidīja pirms skolas. Meitene viņam pāris vārdos pateica, ka ir saslimusi un ka skolā viņu var negaidīt. Nolikusi telefonu viņa aizmiga, bet ne uz ilgu laiku. Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm pie viņas ienāca Juris, protams, pamodinot.
-Labrīt slimniece, - viņš teica. 
Slimniece paskatījās uz viņu, no segas apakšas un norūca kaut ko neartikulētu. Iespējams tas bija domāts „Es gribu gulēt”, bet izklausījās pēc „ņuranaf”. Lai meiteni iekārdinātu pamosties, Juris uztaisīja tēju un no somas izvilka viņas mīļāko šokolādi, kuru bija paķēris pa ceļam. Karstās tējas un šokolādes smarža pamudināja meiteni tomēr izbāzt galvu no segas apakšas.
-Brīt, - viņa beidzot atbildēja. – Piedod, bet šorīt sveicinoties es tevi neskūpstīšu, man jau pietiek ar to, ka pati esmu slima. Bet vispār, tev nebija jābūt skolā?
-Teorētiski, bet es taču nevaru ļaut, lai tu viena mājās slimo.
Melisa pasmaidīja. Turklāt viņai bija sajūta, ka pēc skolas pie viņas piekāps arī Marija un Kristaps. Laikam pat slimot bez cilvēkiem šeit nebija iespējams.
-Ja man būtu buboņu mēris, tur arī nāktu?
-Jā, tikai pirms tam ietītos aizsargtērpā, - Juris apstiprināja un piemiedza viņai ar aci.
Dienu viņi pavadīja mierīgi. Melisa jau īpaši daudz neko nevarēja darīt. Viņi klusi spēlēja kārtis un gaidīja ārsta ierašanos.
Tieši divos atskanēja zvans pie durvīm. Juris aizskrēja atvērt. Tur stāvēja vīrietis gados, pelēkā mētelī un lielu, melnu čemodānu. Izskatījās viņš pēc tāda, kas brīvdienās varētu piestrādāt par Džeku Uzšķērdēju.
-Labdien, kur ir slimā persona? – viņš vaicāja pārsteidzoši patīkamā balsī, kas lika domāt par maizes ceptuvi.
Juris viņu aizveda pie Melisas, kur nesen bija atkal iemigusi. Viņš maigi meiteni pamodināja un iepazīstināja ar ārstu. Viņas iespaids par šo kungu īpaši neatšķīrās no Jura. Bet ārsts tomēr tagad bija nepieciešams.
Izmeklējis un iztaujājis meiteni, dakteris paziņoja, ka viņai pilnīgi noteikti ir gripa. Tika noteikts mājas režīms uz divām nedēļām, parakstītas zāles un piekodināts dzert ļoti daudz.
Kad ārsts bija aizgājis, Melisa ievaidējās: - Ko es darīšu mājās divas nedēļas? Katru dienu jau tu pie manis nenāksi ciemos.
-Es jau varētu...
-Nemaz nedomā, tev ir skola.
-Bet tev ir gripa.
-Tās nav salīdzināmas lietas.
-Beidz strīdēties, bet es vismaz pie tevis iešu pēc stundām, - viņš uzmundrinoši teica.
-Līdz tam laikam es iespējams sajukšu prātā, - Melisa atbildēja.
Slimošanai ir viens liels pluss – visi par tevi rūpējas. Juris viņai gatavoja pusdienas un lasīja priekšā. Beņķis, esot mājās, neizlaida viņu no acīm un uzvedās, kā gādīgais tēvs. Marija ar Kristapu tiešām piekāpa gan tajā gan arī pārējos vakaros. Turklāt vienmēr viņiem bija līdzi kaut kas garšīgs un interesanti stāsti par skolu. Pāris reizes piekāpa arī Cikāde un Mati. Viņi jutās nedaudz vainīgi par Melisas slimošanu.
Kamēr viņa bija viena pati mājās, Melisa iekārtojās dzīvojamajā istabā pie televizora. Gulēja, dzēra daudz tējas un skatījās vācu ziepju operas, kuras noteikti pārspēja meksikāņu gabalus. Turklāt viņa atcerējās adīšanu un aizņēmusies no Amandas adatas un dziju, viņa adīja lielizmēra cepuri, kas atgādināja prezervatīvu. Vismaz ziemai pienākot nesals galva.
Dienām ejot viņa sāka justies nedaudz labāk un temperatūra vairs nekāpa virs 37.5 grādiem. Pēdējās nedēļas otrajā pusē meitene jau jutās spējīga iet un darīt lietas. No garlaicības viņa bija gatava staigāt pa sienām. Beņķim gandrīz vai nācās viņu ieslēgt istabā, lai viņa neaizietu uz skolu un nesaslimtu atkal.
Bet pateicoties šai piespiedu sēdēšanai mājās Melisa sev atrada jaunu hobiju, kas bija kārtības ieviešana. Esot viena mājās viņa sakārtoja savu istabu, izmazgāja visu virtuvi un dzīvojamo istabu. Lēnā garā darbojoties tas viņai aizņēma visu dienu. Un tad, kad viss bija sakārtots, viņa atgriezās pie pirmās istabas un sāka no gala. Pie reizes viņa arī izmazgāja visu dzīvokļa iemītnieku netīrās drēbes.
Tikai priekšpēdējā dienā pār viņu nāca atklāsme, viņa nedrīkstēja iziet no mājām, bet pa visu māju varēja atrast daudz cilvēkus, kas to pa dienu nepameta. To apjēgusi Melisa uzreiz devās lejā pie geimeriem. Tur sēdēja tikai Kreisais slims un ietinies segā un tas puisis, kurš izdomāja veidu, kā novērst viņas mātes ieiešanu mājā.
-Labs rīts slimajiem, - viņa iesaucās, jo Kreisais acīmredzami nebija vesels.
-Brīt, - viņš atrūca vēl vairāk ierušinoties segā.
-Gripa?
-Jup.
-Sit pieci, - Melisa iesmējās. Nedaudz parunājot, viņa uzzināja, ka Kreisais no mājas jau nav izgājis kādas dienas četras, tāpēc viņa būtu pilnīgi mierīgi varējusi sastādīt viņam kompāniju. Protams, lielākā daļa labo ideju nāk nedaudz par vēlu. Bet šo pēdējo dienu viņi pavadīja trijatā lejā pagrabā. Otrs puisis, kuru sauca Pēteris, iemācīja meitenei spēlēt „Need For Speed”, un viņa laimīgi pavadīja pāris stundas braukājot apkārt ar smukām, digitālām mašīnām.
Tikmēr Kreisais, pārvarējis savas galvassāpes, turpat blakus trenējās spēlēt basģitāru. Līdz šim Melisa basu bija redzējusi tikai skatuves attālumā, tāpēc tagad viņa nopētīja instrumentu, kurš no pirmā acu uzmetiena atgādināja elektrisko ģitāru. Tomēr ieskatoties viegli bija pamanīt atšķirības. Basa stīgas bija biezākas un arī uzbūve nedaudz savādāka. Turklāt nedaudz dimdošā skaņa gāja cauri kauliem. Kā jau varēja paredzēt, Kreisā bass bija koši zaļš, turklāt viņš to spēlēja ļoti labi. Dažubrīd ritms bija tik ātrs, ka nevarēja izšķirt viņa pirkstu kustības. Pēteris mēģināja pat braukt ar digitālo mašīnu basa mūzikas ritmā, bet tas beidzās ar to, ka viņš ieskrēja iekšā digitālā kokā, un pāris digitāli policisti ietriecās digitālajā viņā.
Tā trijatā darbojoties pienāca vakars. Kad meitene atgriezās dzīvoklī, viņa atklāja, ka Beņķis bija gandrīz apgriezis pus dzīvokli kājām gaisā viņu meklējot. Pēc viņa vārdiem, viņš uztraucās par to, ka viņai ir palicis slikti, viņa ir nokritusi un paripojusi zem dīvāna. Jāpiezīmē, ka dīvāns atradās 5 centimetrus virs zemes.
Melisa pasmējās un ķērās pie vakariņu gatavošanas. Viņa jutās spirgta un vesela un gatava doties uz skolu.