14. nodaļa. Kurā notiek iepazīstināšana ar cilvēkiem.

Turpmākās dienas Melisa pavadīja, mēģinot iedzīvoties jaunajā platībā. Pēc ilgās dzīvošanas vienatnē viņai tagad nācās pierast pie televizora trokšņiem vēlu vakaros un rindām pie dušas agri no rīta. Par laimi viņas dzīvokļa biedri bija no cilvēkiem ar kuriem ir viegli sadzīvot.
Beņķis bija viens no slinkākajiem cilvēkiem, ko Melisa pazina. Kaut gan ļoti iespējams, ka visu viņa enerģiju paņēma ēdiena apstrādāšana, jo ēda viņš gandrīz nepārtraukti. Viņš arī pievilka cilvēkus. Nepagāja gandrīz ne diena, kad pie viņa neiegrieztos kāds draugs vai paziņa. Melisa kārtējo reizi brīnījās, cik vienkārši šajās kompānijās pieņem viņu, gandrīz nepazīstamu cilvēku.
Savukārt Šarlote bija mājas kārtības gars. Viņa pārzināja visu par īri un maksājumiem, turklāt nemitīgi atradās notikumu centrā. Melisa ātri vien pierada pie Šarlotes nemitīgās rosīšanās, vienmēr kaut ko kārtojot, veidojot un darot, kā arī iesaistot savās darbībās apkārtējos. Meitene bija īsts enerģijas kamols, kas mācēja brokastīs pagatavot kaut ko vairāk par brokastu pārslām.
Amanda bija gandrīz vai pilnīgs pretstats. Viņa visu vienmēr darīja ar rāmu apdomu, bet bija arī ieinteresēta apkārt notiekošajā. Amandas izskaidrojami lietām bija tikpat īpatnēji cik viņa pati. Jā, kāpēc gan āboli nevarētu būt kubi, ja vien tajos būtu sēklas?
Pakāpeniski Melisa labāk iepazina arī citus mājas iemītniekus. Piemēram, geimierus, kuri dzīvoja pagrabā, un iznāca ārā tikai tāpēc, lai nopirktu pārtiku un alu. No viņiem vispamanāmākais laikam bija Kreisais. Melisa viņu pirmo reizi satika kādā parastā „mierīgā” vakarā, kad pie Beņķa notika kārtējā pasēdēšana. Viņa bija tikko iznākusi no istabas, kad pēkšņi kāds viņu apķēra un griežoties pats ap savu asi aiznesa uz dzīvojamo istabu.
-Čau, es esmu Kreisais, - viņš teica nolikdams Melisu zemē.
Meitene taisījās paskatīties ar iznīcinošu skatienu, bet, ieraugot puisi visā pilnībā, tas bija pat vairāk kā neiespējami.
Kreisā vārds noteikti attaisnoja viņa izskatu. Viena puse matu viņam bija noskūta, bet otra puse nokrāsota spilgti zaļa. Starp zaļajām matu šķipsnām rēgojās krāsainiem diegiem sasietas bizītes, spēļu kārts un kaut kas, kas varētu būt dreds. Lai pieskaņotos matiem, viņš vienu uzaci bija noskuvis, bet otru nokrāsojis spilgti zaļu. Kreisā apģērbs tā vien lika domāt, ka viņš ir pārdzīvojis sprādzienu drēbju veikalā. Ap kaklu Kreisais bija apsējis kādus trīs lakatus. Mugurā viņam bija oranžs krekls ar Donaldu Daku, virs tā tīkliņkrekls un dzeltena jaka ar sarkaniem punktiņiem. Un kājās viņam bija svārki. Gari, plīvojoši, puķaini svārki. Turklāt pilnīgi izjaucot izveidoto kompozīciju, Kreisais beidzās ar visparastākajām čībām, kādas vien var atrast.
-Svēiks, - Melisa novilka, - zini, tu arī pēc tāda izskaties. Bet man liekas, ka tev to arī saka visu laiku. 
-Nu ko tu, es sarkstu, - viņš atbildēja, aizlikdams roku priekšā sejai, lai noslēptu iedomāto sārtumu.
Vakara gaitā Melisa saprata, ka Kreisā vārds attiecas pilnībā arī uz viņa uzvedību. Pat Cikāde nevarēja ar viņu mēroties skraidīšanā apkārt, ideju izveidošanā un lietu darīšanā. Kreisā dzīvīgums padarīja aktīvākus arī apkārtējos, pat ja aktīvums izpaudās metot viņam ar kurpi.
-Zini, ja es kādā smagā otrās dienas rītā pamostoties dzirdēšu tevi sev tuvumā, tad droši vien izsviedīšu ārā pa logu, - Beņķis izteica savu atklāsmi, pēc tam, kad Kreisais ar pāris cilvēkiem, bija izdomājuši tēlot putekļusūcējus.
Vēl viena interesanta iepazīšanās bija cilvēkiem, kas dzīvoja bēniņos. Uz mājas bēniņiem viņu aizvilka Amanda, kādā vakarā, kad ārā lija un Beņķim sāpēja zobs, un viņš lamāja visus, kas viņam tuvojās.
Bēniņu durvīm atveroties vien, galva jau apreiba no zāles un vīraka smaržas. Skatam pavērās liela telpa ar vairākiem matračiem uz grīdas, krāsainiem paklājiem, pāris galdiem un kādiem trīs molbertiem telpas otrā galā. Tur mītošie cilvēki mierīgi sēdēja, dzēra tēju, lasīja, kāda meitene savā nodabā strinkšķināja cītaru, un divi puiši vienā istabas stūrī pīpēja zāli.
-Topi sveicināta mūžīgajā čillouta zonā, - noteica Amanda.
Kā Melisa uzzināja, tad šajā telpā dzīvoja apmēram 10 cilvēki, bet viņu skaits nepārtraukti mainījās. Viņi visi bija dzejnieki, mākslinieki, tēlnieki un dažu brīdi pat kāds rakstnieks.
Visu vakaru Melisa pavadīja pīpējot zāli un klausoties dzejas lasījumus. Kad viņas ar Amandu atgriezās savā dzīvoklī, sajūta bija tāda, it kā viņas būtu pametušas debesis un devušās uz elli, kurā bļaustās nelaimīgs panks ar sāpošu zobu.
Bet arī viņu kāpņu telpā dzīvojošie cilvēki bija uzmanības vērti.
Tieši blakus viņiem dzīvoja Kaiva, māksliniece. Vienmēr viņa skraidīja apkārt ar padusē pasistiem audekliem, papīra ruļļiem un tamlīdzīgām jaukām lietām. Mati viņai parasti bija sataisīti čupā galvas aizmugurē, un tos kopā saturēja cauri izsprausta ota. Aiz labās auss Kaiva parasti turēja zīmuli darba gatavībā. Viņa bija radoši nemierīga un haotiska, bet gleznoja fantastiski.
Pie Kaivas Melisa bija uz oficiālās iepazīšanās tēju. Viņas sēdēja uz augstiem sarkaniem krēsliem, kas kā torņi pacēlās virs tukšām krāsu kastēm, ar krāsu pieslaucītām lupatām un citiem mākslas radīšanas blakus produktiem. Bet visu nekārtību noteikti atsvēra tās pāris pabeigtās gleznas, kas bija atslietas pret sienu. Vienā bija attēlots mazs puisītis uz dzelzceļa sliedēm, un aiz viņa pacēlās dzērvju bars. Otra glezna bija abstrakts zīmējums, kurā labi ieskatoties varēja saskatīt puiša seju.
Dzerot tēju ik pa laikam uzpeldēja Kaivas dzīvesbiedrs Lauris. Viņš izskatījās visnotaļ kā izkāpis no Vudstokas. Laurim bija gari gaiši brūni mati ar drediem. Mugurā viņam bija krāsaini nobatikotas linu drēbes. Nokrāsotas bija pat viņa zeķes. Arī tajā dienā viņš krāsoja drēbes un ik pa laikam no viņa istabas izlidoja kāds slapjš krekls.
-Viņš nepavisam nemāk strādāt mierīgi, - nopūtās Kaiva, pasperot ar kāju sāņus uz grīdas nokritušu, tukšu krāsu kasti. – Tev vajadzētu redzēt kā viņš uzvedās tad, kad viņam kaut kas nesanāk, piemēram, sarkanas krāsas vietā ir violeta. Tādās reizēs viņš ir mēģinājis kauties ar drēbēm. Tu nevari teikt, ka esi dzīvojusi, kamēr neesi redzējusi to, kā visnotaļ pieaudzis vīrietis kaujas ar slapju kreklu... Turklāt zaudē.
-Kā izpaužas zaudēšana slapjam kreklam?
-Viņš tev piezogas klāt no aizmugures, apkrīt ap kaklu un žņaudz. Turklāt viss ir slapjš, un tu neko neredzi, un tad krekls tevi iegrūž skapja durvīs, - izskaidroja Lauris, kurš bija ienācis istabā.
Melisas lūgumu nodemonstrēt šāda veida cīņu viņš gan noraidīja, jo Laurim tajā mirklī nebija neviens agresīvs krekls.
Runājot par viņas kāpņutelpas cilvēkiem, noteikti nedrīkst aizmirst Matus.
Kādu vakaru, sēžot savā istabā un skatoties ārā pa logu, Melisa saprata, ka koki ir īstajā zaļumā un putni dzied īstajā toņkārtā, lai ietu apciemot Matus. Un tā kā šajā mājā apmeklējuma iepriekšēja pieteikšana tika uzskatīta par lieku greznību, tad Melisa vienkārši izvilka tēju ārā no skapja un gāja apciemot Matus.
Mati bija mājās, un viņš izskatījās diezgan priecīgs, redzot Melisu uz sava durvju sliekšņa.
-Es jau biju sagatavojies uz vientuļu vakaru pie grāmatām un plīts. Bet laikam man mana veiksme stāv klāt.
Melisa secināja, ka šī ir kārtīgākā vieta, ko viņa šajā mājā ir redzējusi. Priekšnamā pie sienas bija pakaramie mazu dzelzs pīlīšu veidā un pīts sols uz kā sēdēt. Dzīvojamā istaba bija šaura, bet ar savu plašumu. Tajā atradās zems galdiņš, pie kura bija pielikti spilveni, uz kuriem sēdēt, stūra dīvāns, grāmatplaukts ar grāmatām un mūzikas centru. Pie loga bija niedru paklājiņš un akustiskā ģitāra.
Mati Melisu veda uz virtuvi. Viņš atgādināja meitenei to, ka bija viņu aicinājis pie sevis uz pankūkām.
Virtuvē bija pītie krēsli, liels brūns galds, gāzes plītiņa un neliels ledusskapis. Visur apkārt bija dažādi virtuves piederumi, kuriem daļai Melisa nemaz nezināja pielietojumu. Pēc Matu norādījuma Melisa apsēdās krēslā un vēroja Matu darbošanos.
Viena no Matu labākajām īpašībām ir tas, ka viņš pavisam viegli var iesaistīt cilvēkus sarunā. Drīz vien viņi abi runāja jau tā it kā būtu bijuši pazīstami vienmēr. Melisa uzzināja daudz ko interesantu, par to cilvēku, kurš viņas priekšā ļoti aktīvi maisīja pankūku mīklu.
Matu dzīves mērķis ir kļūt par privātdetektīvu. Tas bija viņa sapnis no bērnības, turklāt arī dzīve viņam jau bija paspējusi piespēlēt iespējas izmēģināt šo profesiju.
-Bet tomēr, no mājām aizmukušus bērnus meklēt ir viens, bet atrisināt slepkavību un laupīšanu pavisam kas cits, - Mati noteica liekot pannu uz plīts. – Bet lai atrisinātu abus ir nepieciešams ļoti labi pazīt cilvēkus. Tāpēc arī tagad apmeklēju psiholoģijas kursus paralēli augstskolai. Un zini, ir vēl viena lieta, kas man labi palīdzēs detektīva darbā. Es varu izsekot cilvēkus tā, ka viņi mani neatpazīs un nepamanīs.
-Kā tad?
-Saņemšu matus astē, - viņš iesmējās un sāka liet pankūku mīklu uz pannas. – Es noteikti nekad neatteikšos no ēdienu taisīšanas. Tas ir radīšanas process. Turklāt ļoti garšīgas radīšanas.
Drīz vien pankūkas bija gatavas un sarunas turpinājās dzīvojamajā istabā, sēžot uz grīdas. Melisai nācās atzīt, ka Matu gatavošanas spējas ir vienkārši satriecošas. Ne tikai mēli varēja norīt, bet tā vien gribējās arī šķīvi apēst. Tika pagatavota arī Melisas atnestā tēja. Un tīri nemanot sarunas turpinājās līdz vēlam vakaram.
Atgriezusies savā istabā un ieritinājusies uz gulēšanu, Melisa juta, ka šīs nakts sapņi būs pavisam saldi. Turklāt bija atrasts topošs ļoti labs draugs.
Sapņi tiešām bija saldi un cukuroti, bet pamošanās bija nežēlīga.
Sešos no rīta kaut kas spilgti oranžs iebrāzās iekšā pa durvīm un slaidā lēcienā uzlidoja uz Melisas gultas.
-Labrīt, - iesaucās Cikāde, starodama kā maija saulīte.
-Au, - tā bija vienīgā skaņa, ko Melisa varēja no sevis izdabūt ārā, - vienkārši au. Cik vispār ir pulkstenis? Un labrīt tev arī.
-Ir seši un mums ir jāsāk kustēties!
-Kāpēc un kur?
-Paklau, nesaki, ka tu esi aizmirsusi tik svarīgu lietu. Šodien ir lielā rudens tīrīšana. Lidojošas lietas ārā pa logu, haoss un viss ar attaisnojumu, ka tas notiek cēla mērķa vārdā.
-Tas jau pat sāk attaisnot to, ka tu mani traumēji, - Melisa atbildēja, bet tik un tā, atriebības vārdā izgrūda Cikādi ārā no gultas.
Diena solījās būt interesanta, tāpēc Melisa nemaz nemēģināja izcīnīt iespēju pagulēt vēl kādas pāris minūtes. Un pāris pulksteņa tikšķu laikā viņa jau bija apģērbusies un meklēja ledusskapī brokastis.
Apkārt jau aktīvi pārvietojās Amanda ar Šarloti. Viņas mēģināja sastādīt darāmo darbu sarakstu, un no tā, ko Melisa dzirdēja, varēja spriest, ka cilvēkiem zem logiem labāk nestāvēt. Un pat Beņķis bija pamodies. Melisai jau bija radies priekšstats, ka viņam tāda opcija, kā mošanās ātrāk par deviņiem vai desmitiem vispār nepastāv.
Bet visā mājā bija jūtama rosība. No augšējā stāva jau skanēja apbrīnojami skaļa mūzika. Cilvēki sasaucās izkārušies pa logiem. Un ieradās jauni cilvēki, kas bija gatavi palīdzēt. Viņu starpā bija arī Juris un beidzot bija Melisas kārta skriet, lekt un traumēt kāda cilvēka zarnas.
-Jā, es arī priecājos tevi redzēt, - noteica Juris, Melisu paceļot un uzliekot uz ledusskapja. – Atcerieties, viņu ārā pa logu nemest.
-Atzīmē sarakstā, Amanda. Nemest ārā pa logu Melisu. Un vispār ledusskapi arī nē, - diktēja Šarlote. – Mēs sastādījām sarakstu, ar to kādas lietas jādara un ko katram vajadzētu mēģināt izdarīt. Katram ir jāizmazgā savas istabas logi, jāizmazgā grīda un visu saplīsušo ir jāmet ārā. Un tad mēs ķersimies pie kopējām telpām.
Ar savu istabu Melisa tika pavisam ātri galā. Askētiskam dzīvesveidam ir vismaz viens labums, nerodas haoss. Arī Šarlote ar Amandu diezgan ātri tika galā. Visi sapulcējās virtuvē, tikai Beņķa vēl pietrūka, un no viņa istabas nāca aizdomīgas skaņas.
-Juri, aizej tu pārbaudi, kas tur notiek, - nokomandēja Šarlote.
Juris paklausīja pavēlei, un drīz vien no Beņķa istabas puses atskanēja skaļi smiekli. Aizskrienot līdz durvīm, pavērās ļoti īpašs skats. Beņķis bija sācis būvēt fortu no atkritumiem istabas vidū. Nevarētu teikt, ka tā nebūtu kārtošana, jo tagad atkritumi veidoja sienu, nevis bija izbārstīti pa visu istabu.