17. nodaļa. Kurā cilvēki nodarbojas ar pikniku un policistiem.

Pāris stundu laikā visi bija savākušies tik tālu, lai atkal varētu nodoties ikdienas gaitām. Melisa bija pieteikusies apciemot Cikādi, jo viņa jau gandrīz nedēļu nebija pārbaudījusi ziņas e-pastā. Nākošajā vai aiznākošajā dienā pēc ievākšanās viņa, esot pie Jura, aizsūtīja vecākiem ziņu par to, ka ar dzīvokli viss ir nokārtots un plānotās izmaksas. Tajā vakarā viņas telefons zvanīja nepārtraukti, bet viņa nemaz neriskēja atbildēt. Drīz aparāts tāpat izlādējās. Tomēr divas dienas vēlāk viņai atnāca ziņa par to, ka uz viņas bankas kontu vecāki ir pārskaitījuši prasīto naudu.
Melisa pie Cikādes bija pirmo reizi. Viņa dzīvoja gandrīz otrā Rīgas galā mazā, jaukā un pelēki dzeltenā privātmājā. Aiz tās bija mazs dārziņš ar vecām ābelēm un siltumnīcu.
Cikādes istaba atgādināja ērtu migu. Gulta bija piekrauta ar spilveniem, kuri izskatījās kā radīti tam, lai viņos ieraktos. Uz grīdas mētājās vēl spilveni, mijoties ar grāmatu torņiem un drēbju kaudzēm. Istabā nebija neviens skapis vai grāmatu plaukts. Dažas sīkākās mantas stāvēja kartona kastēs gar sienu. Pie Cikādes sienām bija piestiprināti dažādi plakāti ar grupām, mašīnas disks un plakāti no pasākumiem. Arī daži zīmējumi, no kuriem vienā bija attēlota viņa pati, griežoties lauka vidū. Pretī logam bija neliels galds ar datoru, tēju un krūzēm. Melisa pa šo laiku bija uzzinājusi, ka Cikāde savā būtībā ir grafomāns, kas starp mūžīgo skraidīšanu apkārt ar cilvēkiem paspēj arī uzrakstīt apjomīgus stāstus.
Kamēr Cikāde virtuvē meklēja kaut ko graužamu, Melisa sāka pārskatīt pēdējā laika jaunumus. Draugiem.lv viņai bija jauni uzaicinājumi. Tie bija no cilvēkiem, ar kuriem viņa tagad dzīvoja vienā mājā. Atkal bija daudzas vēstules no vecajām draudzenēm, kuras laikam nevarēja nomierināties. Pārskatot tur rakstīto, viņa uzzināja, ka cilvēki viņas agrākajā dzīvesvietā uzskata, ka:
a)       Viņa ir palikusi stāvoklī un tāpēc aizbraukusi
b)       Viņu ir nolaupījuši bandīti
c)       Viņa strādā Anglijā, lasot zemenes
d)       Viņu ir ievietojuši trakomājā.
Melisa vēstules parādīja Cikādei.
-Klau, tev ir ļoti pozitīvi domājoši paziņas. Pēc visa spriežot tu paliki stāvoklī no svētā gara, tad tevi nolaupīja bandīti un aizveda uz Anglija, kur, lasot zemenes, tu sajuki prātā, un tevi ievietoja trakomājā. Tas ir diezgan loģiski.
-Savā ziņā es tagad dzīvoju trakomājā, bet tā ir tiešām jauka trakomāja. Turklāt visi trakie ir miermīlīgi un mani mēdz cienāt ar garšīgām lietām, - Melisa secināja. Cikādes teikto viņa pierakstīja un aizsūtīja visām savām „draudzenēm” kā atbildi par to, kas ar viņu pēdējā laikā ir noticis. Tad viņa ievilka dziļu elpu un apskatīja savu e-pastu.
No vecākiem tur rindojās kādas piecas vēstules.
Pirmā bija par to, ka viņi grib zināt mājas adresi un cilvēkus, pie kuriem viņa dzīvos. Turklāt vēlas aizbraukt iepazīties ar apstākļiem. (Pēc tam viņus vajadzētu ieslēgt istabiņā ar mīkstām baltām sienām).
Otrajā vēstulē viņi dusmojās par to, ka viņa neatbild. Viņi izteica prognozes par to, ka viņa droši vien jau lieto narkotikas, dzer, un stāv uz ielu stūriem.
Trešajā vēstulē viņi mēģināja pielabināties, apsolot viņai nopirkt datoru, ja viņa pacels telefonu.
Ceturtajā vēstulē vecāki sāka draudēt ar policiju. Tagad Melisai bija uzradies 30 gadīgs „vīrietis”, ar kuru viņa dzīvo kopā.
No piektās vēstules beidzot varēja just piespiedu samierināšanos ar sūro likteni un to, ka viņu mazā, mīļā meitiņa sāks patstāvīgu dzīvi plašajā pasaulē.
Viņa pāris vārdos atspēkoja daļu no visabsurdākajiem apgalvojumiem, bet pārējās lietas atstāja vecāku iztēles ziņā. Tagad viņa vēl vairāk cerēja uz darba atrašanu, jo tad viņu ar šiem cilvēkiem nekas vairs nesaistītu.
-Tev tagad ir nepieciešams, kaut kas uzmundrinošs, - pārliecinoši noteica Cikāde. Viņa diezgan labi spēja pamanīt izmaiņas cilvēka garastāvoklī. Lai šādas vēstules varētu pilnībā laist gar ausīm, par spīti tam, ka viņas bija absurdi smieklīgas, vajadzētu būt cilvēkam ar titāna iekšām. –Sazvanām Mārtiņu un ejam piknikā. Tas būs iepriecinoši, turklāt pikniki vienmēr ir jautra lieta. Turklāt es šeit zinu dažas labas vietas, kur var iekārtoties.
Melisa par ideju bija sajūsmā, turklāt Mārtiņu viņa nebija satikusi kopš Borderrocka. Vajadzīgais cilvēks tika ātri sazvanīts un tagad tikai atlika sagatavoties piknikam. Cikāde atrada lielu grozu, kurā tika ielikts salocīts paklājs, trīs krūzes, paštaisīta limonāde ar piparmētrām un citronu, maizītes un pāris āboli.
Mārtiņu viņas satika netālu no Cikādes mājām. Viņš izskatījās tikpat mierīga optimisma pilns, kā tad, kad Melisa viņu redzēja pirmo reizi. Tikai šoreiz, bārbijas galvas vietā, viņa tunelī bija iesiets viens no tiem trollīšiem ar garajiem violetajiem matiem.
Pa ceļam uz piknika vietu Melisa Mārtiņam sīkāk pastāstīja par braucienu uz Rīgu no Borderrocka.
-Jūs esat sasodīti veiksmīgi cilvēki, - viņš secināja, un sabužināja Melisas matus. – Manai mašīnai gan atpakaļceļā saplīsa ritenis. Iespējams viņa bija pārāk piebāzta ar cilvēkiem un zeķēm. Vajadzēja kādus pāris atstāt tur pat. Proti, cilvēkus, nevis zeķes, no tām es nekad nešķirtos.
-Varēji atstāt zobu birstītes, - Melisa piebilda, atceroties dīvaino sarunu.
Cikāde uz abiem paskatījās, - Zināt, jūs abi runājat vairāk muļķības nekā es parasti.
-Talants, - viņi vienbalsīgi atbildēja un pasmaidīja kā maija saulītes.
Beidzot viņi bija nonākuši piknika vietā. Tā atradās parkā. Zālē jau nevar sēdēt, bet pašā tālākajā parka stūrī pie upes un mazas, kājām izmītas taciņas, bija jauka ēnaina vieta. Turklāt no cilvēku skatiem viņus pasargāja garā zāle, kas pat Mārtiņam sniedzās līdz ceļiem.
Cikāde lepni izklāja uz zemes paklāju un sāka uz tā izkrāmēt labumus. Izrādījās, ka Mārtiņš bija paņēmis līdzi karstu kakao termosā.
-Labākais dzēriens karstā vasaras dienā, turklāt liek domāt par ziemu. Man vakar bija ziemassvētku noskaņojums, tāpēc es arī parūpējas par vajadzīgajām lietām. Tagad mana istaba ir izrotāta ar ziemassvētku vītnēm. Manis pēc viņas tur tagad var palikt līdz pašiem ziemassvētkiem.
Runājot viņš no paša šūtās mugursomas dziļumiem viņš izvilka pīrāgus un piparkūkas.
Domājot par ziemassvētku noskaņu, Melisa pēkšņi kaut ko atcerējās. Viņa sāka rakāties pa savu somu. Viņa no tās izmeta ārā ķemmi, kladi un šampūna pudeli līdz beidzot atrada meklēto. Paciņu ar dzimšanas dienas svecītēm. Veikalā viņai bija uznākusi dīvainā apziņa par to, ka svecīšu nekad nevar būt par daudz.
-Tā ir īstā lieta, kas mums ir vajadzīga, - iesaucās Mārtiņš.
Viņi paņēma vairākus pīrādziņus un sadūra tajos svecītes.
-Tagad jūs nogalinājāt nabaga pīrādziņus, bet ziemassvētku vārdā vienmēr kādam ir jāmirst, - konstatēja Cikāde.
Bet pīrāgi godam pildīja savu uzdevumu, un aizdedzinātās svecītes radīja ziemassvētku sajūtu. Uz svecēm sildītās piparkūkas arī garšoja, kā tikko no krāsns izvilktas. Saskandinot ar kakao pildītas krūzes viņi dziedāja zvaniņš skan.
Tajā mirklī viņiem garām nogāja kundzīte vairs ne savos labākajos gados. Pie sevis viņa murmināja kaut ko līdzīgu: „kā narkotikas sarijušies”.
-Ko jūs lūdzu teicāt? – Mārtiņš pieklājīgi pajautāja.
Atbildes vietā vecenīte pārkrustoties aizmetās projām.
-Viens labs darbs šodien padarīts, - Mārtiņš teica, atzīmēdams kaut ko blociņā. – Noteikti viņa nebija šitik aktīvi kustējusies gadiem ilgi. Pieļauju, ka iedvesu viņai otro elpu.
-Noteikti, - Melisa piekrita. – Ko tu tur atzīmēji?
-Man ir radies ieradums atzīmēt labās lietas, ko pa dienu esmu izdarījis. Tad vakarā var pārlasīt un uzreiz paliek siltāk ap sirdi. Citādāk sliktajās domās var noslīkt.
-Tāpat arī visās sliktajās lietās var atrast labo, - Cikāde piebilda. – Arī no rīta pēc dzeršanas vemjot, tev vismaz nav laika domāt, par to, ko tu pie velna darīji? kāpēc tu to darīji? un kāpēc tu to darīji ar VIŅU?
-Par to jau ir runa. Tāpēc labo lietu saraksts pildās apbrīnojami ātri.
-Ar vecām skrienošām vecenītēm it īpaši, - piebilda Melisa. Tad viņa atgūlās un apmierināti vēroja koku lapas sev virs galvas. Viņas labo lietu saraksts kopš augusta sākuma bija pildījies neaptveramos ātrumos. Īpaši daudz labu darbu nebija, bet daudz labu notikumu gan. Jauni draugi, dzīves vieta un pozitīvas atmiņas.
Pēkšņi idille tika pārtraukta.
-Tā, jaunieši, kas šeit notiek?
Viņu mazajā ziemassvētku pasaulītē bija ienācis pašvaldības policists.
-Mēs ēdam, - atbildēja Mārtiņš, paceldams gaisā maizīti.
-Man ienāca sūdzība, ka šeit norisinās dzeršana un tiek lietotas narkotikas, - viņš nopietni teica un uzmanīgi pētīja jauniešus.
-Kas šodien visiem ir ar pārspīlēšanu? – Melisa pie sevis nomurmināja, bet tad viņa vērsās pie policista. – Mēs dzeram kakao, - viņa norādīja uz vēl kūpošajām krūzēm, - un drīz plānojām dzert piparmētru dzērienu, kad paliks par karstu.
Policista aizdomas vēl nebija izklīdušas. Viņš palūdza aplūkošanai gan termosu ar kakao, gan pudeli ar piparmētru dzērienu. Pasmaržojot kakao, viņa sejā nebija tik liela vilšanās, kā pēc apziņas, ka piparmētru dzēriens tiešām arī ir piparmētru dzēriens. Laikam vienīgās caurspīdīgās lietas, ko mūsdienās jaunieši var dzert, ir alkoholiskas.
Kad policists saprata, ka viņi alkoholu nav lietojuši un kaut ko narkotisku salietojušies arī neizskatās, viņš sadrūma pavisam.
-Labāk ejiet savu pikniku taisīt mājās. Jūs traucējat sabiedrisko kārtību, - viņš noskaldīja.
Cikāde visiem spēkiem cīnījās ar sevi, lai viņam nepajautātu, kā var traucēt sabiedrisko kārtību vietā, kur cilvēki gandrīz vispār nestaigā. Tomēr strīdēties īsti negribējās, jo likās, ka policists bija tik ļoti nogarlaikojies, ka izmantotu katru mazāko iespēju viņiem vēl piesieties. Turklāt viņi tomēr sēdēja parka zālienā pat, ja tas nebija īpaši kopts.
Klusējot viņi policista uzraudzībā savāca savas mantas un gāja prom.
-Grrr, - Cikāde pie sevis rūca, - tādu cilvēku dēļ pat gribās piedzerties un iet tur sēdēt.
-Mieru tikai mieru, - atbildēja Mārtiņš un sāka masēt Cikādes plecus. – Atslābinies. Savus ziemassvētkus mēs vismaz dabūjām.
Pēkšņi Melisa viņam iebakstīja un norādīja uz netālo tiltiņu. Tur stāvēja iepriekšējā vecenīte un pašapmierināti uz viņiem skatījās.
-Klau, veči, - Melisa ierunājās, - ejam uz parka otru pusi, sēžam tur kārtīgi un klusi uz soliņiem, un turpinām pikniku. Tur viņš tāpat mums piesieties nevarēs.
Ideja tika vienbalsīgi pieņemta. Viņi iekārtojās pie bērnu šūpolēm, izvilka savas maizītes un kakao krūzes. Mārtiņš salēja krūzēs pēdējās kakao paliekas un uzsauca tostu, - Par skaistām dienām un nikniem policistiem!
Viņi bija ķērušies pie saldā ēdiena, maizītēm ar medu, kad Cikāde pamanīja vecenīti. Tā arī bija pamanījusi viņus un steidzīgi devās virzienā, no kura bija nākusi.
-Es lieku veselu maizīti uz to, ka viņa aizgāja atkal pasaukt to pretekli, - teica Cikāde.
-Nu tad negaidām, kamēr viņš atnāks, ejam uz otru parka galu, - Mārtiņš ierosināja.
Ideja bija fantastiska. Viņi paspēja nokļūt uz soliņiem otrā galā pirms vēl policists ar vecenīti bija atgriezušies.
-Iedomājieties viņas sejas izteiksmi tad, kad viņa ieraudzīs, ka mūsu tur nav, - Melisa smējās.
-Ja viņa nāks šeit, tad viņa iespējams domās, ka mēs esam teleportējušies.
-Ideja nav slikta.
Tomēr vecenīte neparādījās. Maizītes tika apēstas un ārā sāka krēslot. Paskatījusies pulkstenī Cikāde secināja, ka ir jau desmit vakarā. Nu viņi arī devās katrs uz savu pusi, diezgan apmierināti ar pavadīto dienu.