18. nodaļa. Ar šokolādes kūkas garšu.

Pirmdien pamostoties, Melisa saprata, ka ir palikusi tikai viena nedēļa un viena diena līdz skolas sākumam. Šodien viņai vajadzēja aiziet līdz skolai, nokārtot pēdējos dokumentus un saņemt norādījumus, kurp doties pirmajā septembrī.
Savā topošajā mācību iestādē meitene bija bijusi tikai vienu reizi, iesniedzot dokumentus. Visu pārējo bija iespējams nokārtot sazvanoties vai pa faksu. Un pēc tam viņa bija devusies ceļā. Šoreiz viņa bija pierunājusi Juri iet viņai līdzi. Viņš vismaz pilnīgi droši zināja ceļu uz turieni. Iepriekšējā reizē, meklējot skolu, Melisa bija maldījusies pa Rīgas centru kādas stundas divas.
Precīzi norunātajā laikā, kas bija pulksten desmitos no rīta, viņa stāvēja uz stūra netālu no Jura mājas. Pēdējās nedēļas laikā tikšanās šajā vietā, bija kļuvusi par ierastu parādību, un puisis parasti nekavēja, tāpēc, gaidot minūtes piecas, Melisa jau sāka uztraukties. Viņa sāka iet Jurim pretī uz dzīvokli, kad viņš pēkšņi parādījās aiz stūra. Viņa mati atgādināja vārnas ligzdu, un uz sejas dažviet bija kaut kas, kas atgādināja asinis.
-Čau, piedod, ka kavējos, - Juris teica, Melisu apskaujot.
-Vienalga par kavēšanos, kas tev ir noticis? Tu asiņo? – Melsa uztraukti vaicāja, norādīdama uz sarkanajiem pleķiem uz puiša sejas.
-Ā, nē, - viņš teica pārbraukdams ar pirkstiem pāri vaigam, - tas ir zemeņu ievārījums. Nedaudz sakāvos ar savu brāli.
-Par ko?
-Sīkumi, viss beidzās ar to, ka tika izniekots zemeņu ievārījums un es viņu ieslēdzu uz balkona.
-Kā viņš tiks ārā?
-Viņš vienmēr ir teicis, ka māk atmūķēt jebkuras durvis. Pārbaudīšu, vai viņam ir taisnība. Un badā viņš tur noteikti nenomirs, apkārt lidinās daudz baložu.
Ejot uz skolu, viņiem sāka raisīties sarunas par baložiem un belašiem. Kā arī populāro tirgus spēli „Pērc belašus un saliec kaķīti”.
Melisas jaunā skola bija trīsdesmit minūšu gājiena attālumā no viņas mājām, un piecpadsmit minūšu attālumā no Jura mājām. Jau pirms kāda laika viņi bija nolēmuši, ka skolas laikā viņi uz to ies kopā. Tagad viņi bija veikuši pirmo kopīgo gājienu.
Skola bija liela sarkanu ķieģeļu ēka, kas bija uzcelta gandrīz pilsētas nomalē. Tai bija pieci stāvi, dīvaina paskata jumts ar skursteņiem un daudz logu. Bet pirmais, kas dūrās acis, bija masīvas koka durvis ar metāla daļām. Apakšējiem logiem priekšā bija restes.
Topošajai skolniecei pār muguru pārskrēja tirpas. Šī vieta atgādināja cietumu, bet Juris ātri saprata viņas domas.
-Neuztraucies, tā viņa izskatās tikai no ārpuses. Iekšā ir tik silti un mājīgi, cik no skolas var sagaidīt. Protams, skolotāji jebkurā gadījumā atgādina cietumsargus.
-Tad, kad es te biju iesniegt dokumentus, tik mājīgi nemaz neizskatījās.
-Nu ko tu, tad jau te nebija cilvēku. Un sekretāres kabinets ir pašā cietumsargu midzenī, - Juris uzmundrināja meiteni.
Viņi iegāja skolas hallē. Uz trim pusēm veda gaiteņi un augšup vedināja platas kāpnes. Viņiem vajadzēja doties uz skolas kanceleju. Melisa vēl aizvien atcerējās ceļu: pa labi, pa kreisi, pa labi augšā pa kāpnēm, un pa kreisi.
Skolas kanceleja bija ieeja lauvas rīklē, ko sauc par skolotāju istabu. Tās sienas bija rozā krēma krāsā, pie visām sienām bija zemi plauktiņi ar dažādām dokumentu mapēm un tam visam pa vidu sēdēja skolas sekretāre. Kundze, kas atgādināja rozi, kura tūlīt, tūlīt taisās noziedēt.
Melisa izteica savu vajadzību, un lieta ar dokumentiem tika nokārtota diezgan ātri. Parakstīties šeit, parakstīties tur, samaksāt par identifikācijas karti, saņemt kaudzīti ar dokumentiem un tamlīdzīgas lietas. Viņai tika piešķirts arī svaigi izdrukāts stundu saraksts.
-Tava klases audzinātāja pašlaik ir skolā. Tev vajadzētu aiziet un iepazīstināt viņu ar sevi, - teica sekretāre. Frīzenbergu varēsi atrast viņas kabinetā, tas būtu 509.
Izejot no telpas Melisa pagriezās pret Juri, - Tagad tu vari mani vest!
Viņi devās uz priekšu pa gaiteni un augšā pa kāpnēm, un vēl augšā pa kāpnēm, un vēl mazlietiņ augstāk. Tad viņi gāja pa kreisi un pie palmas pagriezās pa labi. Viņi atradās pie maigi zaļas krāsas durvīm, kas izskatījās krāsotas ļoti senos laikos.
Tuk, tuk. Viņa pieklauvēja un atvēra durvis.
-Labdien, - Melisa sveicināja kundzi, ar pilnīgi baltiem matiem augšpusē, un vecas rozīnes paskatu zem tiem.
-Labdien, - rozīne atbildēja, paskatoties uz Melisu ar īstu „kojumslūdzu?” skatienu.
-Mani sūtīja pie jums iepazīties, es esmu jaunā skolniece jūsu klasē, - Melisa nedaudz satraukti atbildēja skatienam.
-Labi, labi, skaidrs.
Iepazīšanās norisinājās raiti. Runājot ar skolotāju, tās sejā varēja saskatīt pavisam jaukus un cilvēcīgus vaibstus. Viņa izjautāja Melisu par dažādām lietām. Par to, kāpēc Melisa aizgāja prom no savas iepriekšējās skolas, kādas viņai tur bija sekmes, kādas bija attiecības ar klasesbiedriem, kur viņa dzīvo un vai nav nobijusies sākt skolas gadu ar tik daudz jauniem cilvēkiem apkārt.
Pēdējais jautājums meitenei likās pavisam jauks, bet, protams, viņa pāris nedēļu laikā bija satikusi tik daudz jaunu cilvēku, ka vēl papildus cilvēku satikšana nelikās nekas īpaši baisāks par iešanu uz veikalu.
-Prieks par tevi. Un tā kā šī ir pirmā vidusskolas klase, tad nebūsi vienīgais jaunais skolnieks tajā. Pirmajā septembrī bez piecpadsmit pusdeviņos esi skolā. Nāc uzreiz uz šo kabinetu. Bet tagad ej un izbaudi pēdējo brīvlaika nedēļu, - skolotāja Frīzenberga teica un pasmaidīja.
Meklējot ceļu ārā, Melisa vaicāja Jurim, vai visi skolas skolotāji ir tik jauki.
-Nu Frīzenberga ir viena no jaukākajām. Viņa pasniedz kultūras vēsturi. Bet labāk nepatrāpies viņai ceļā sliktajās dienās.
-Kas tad notiek?
-Nu, viņa ir metusi man ar tāfeles lupatu. Slapju. Turklāt trāpīja. Viņai ir pamatīgs ķēriens uz tēmēšanu. 
Pa ceļam viņš viņai parādīja dažas vietas skolā. Piemēram, zāli ar skolas skapīšiem. Pēc Jura vārdiem, atslēgas viņi izdalīs pirmajā septembrī.
-Vidusskolā tas ir pavisam noderīgi, jo grāmatas ir ļoti smagas. Labi, ka es pusi neņemu līdzi, - viņš smējās.
Atgriežoties mājās, Melisa atklāja to, ka viņas telefons ir izlikts uz palodzes. Pēc Amandas vārdiem, viņš esot tik riebīgi visu dienu zvanījis, ka viņai vairs neesot spējusi to izturēt.
-Kāpēc, tad tu to vienkārši neizslēdzi?
-Tas būtu daudz neinteresantāk. Turklāt es vispirms pārbaudīju, vai viņš zvanot nevibrē. No trešā stāva palodzes novibrējis telefons varētu nebūt īpaši jauks.
Melisa atgriezās savā istabā. Pa šo laiku, kamēr viņa te dzīvoja, arī istaba bija nedaudz mainījusies. Viņas bija pielāgojušās viena otrai. Pie logiem bija vieglai zaļi aizkari, kas saskanēja ar zaļo paklāju un oranžajām sienām. Lampas abažūram bija pieskaņots krāsains sienas pulkstenis, kurš nopirkšanas dienā rādīja stundu agrāk. Melisai šī papildus stunda likās pavisam pozitīva, tādēļ viņa nemaz nepacentās pagriezt viņu uz priekšu. Vietu uz palodzes bija atraduši dažādi rakstāmpiederumi un klades. Pie pašas gultas uz palodzes stāvēja veclaicīgs modinātāj-pulkstenis. To viņai bija atdevis Mati, kad viņa pasūdzējās par modinātāja iztrūkumu. Uz paklāja bija uzradušies pāris spilveni, no kuriem dažus bija atdevusi cikāde, bet dažus uzšuvusi Amanda. Pat beņķis bija devis savu ieguldījumu istabā. Tīrīšanas laikā no savu mantu dziļumiem viņš izraka auduma gabalu ar izšūtu uzrakstu „Miga, mana mīļā miga” un saldā miegā saritinājušos susuru.
Apsēdusies uz viena no spilveniem un ar muguru atbalstījusies pret gultu, Melisa ievilka dziļu elpu, lai paskatītos, kas viņai bija zvanījis. Tie bija vecāki, kāds negaidīts pārsteigums. Viņai turot telefonu, tas iezvanījās vēlreiz. Caur viņas galvām izskrēja divas domas, pirmā un prātīgākā bija mest telefonu pret sienu, otrā, kas nepavisam nebija gudra, bija atbildēt. Viņa izvēlējās iespēju numur divi.
-Hallo?
--Beidzot tu pacēli. Vai tu zini, kā mēs ar tēvu uztraucāmies. Visa pilsēta runā... – no telefona turpināja skanēt kliegšana. Aptuveni otrajā minūtē Melisa nolika telefonu uz gultas un paņēma rokās grāmatu. Viņa mierīgi lasīja minūtes piecas, ik pa laikam ieklausīdamies no telefona skanošajā troksnī. Varēja izšķirt vārdus „nepateicīga”, „padibenes”, „narkotikas”, „skola”. Ceturtajā minūtē viņas māte ķērās klāt Melisas ģimenei, kura dzīvos treilerī un tajā būs septiņi bērni. Viņai nebūs arī vīra. Pēc paziņojuma, ka Melisa droši vien mirs jauna un nevienam nevajadzīga, viņas mātei beidzot aptrūkās elpas. Tajā mirklī melisa atkal uzdrošinājās pietuvināt telefonu ausij.
-Lai nu kā, mēs ar tēvu gribam tevi satikt. Aizvest tev dažas nepieciešamās mantas, jo tu droši vien salsti nost un drēbju tev arī vairāk nav, - Melisa paskatījās uz savu skapi, kurā kopš pēdējās iepirkšanās bija uzradušies arī daži siltāki apģērba gabali ziemai. – Es gribu redzēt ar kādiem cilvēkiem tu dzīvo kopā. Tu droši vien neēd vispār. Brīnos, kā tu ar savām saimniekošanas spējām vispār esi tik ilgi izvilkusi, - Melisai no mātes sūtītās naudas bija palicis pāri vēl mēneša iztika. –Varbūt man izdosies tevi vest pie prāta un aizvest atpakaļ mājās pie mīlošajiem vecākiem.
Šajā vietā Melisas nervi neizturēja un viņa sāka histēriski smieties.
-Jūs varat mierīgi nebraukt. Man naudas iztikai pietiek, man jau ir sapirktas skolas grāmatas un drēbes ziemai. Dzīvoju es kopā ar panku un meiteņu pāri. Viss ir ideālā kārtībā un man jūs nevajag. Paldies par uztraukšanos, veiksmīgu dzīvi, atā.
Jau teikuma vidū māte bija sākusi runāt pretī. Melisa īpaši tajā neklausījās un nolika klausuli. Tagad drošības dēļ viņa izslēdza telefonu. Tādu sarunu viņa nevēlējās vēlreiz piedzīvot. Drīzāk tas bija monologs ar dialoga elementiem.
Viņa izgāja ārā no istabas sameklēt kaut ko garšīgu. Tagad viņas iekšas burtiski kliedza pēc šokolādes. Virtuvē Amanda bija iemigusi uz darba zīmējumiem. Viņa strādāja reklāmas dizaina firmā un pašlaik rasēja kādas firmas logo. Precīzāk, rasēja pirms iemigšanas. Melisa uzmeta skatu rasējumiem, tie bija glīti un kārtīgi izstrādāti. Amandas galva bija tikai nedaudz tos saburzījusi.
Melisa sāka klusi rakāties pa skapjiem, bet tomēr, viņa netīšām pamodināja guļošo radību.
-Brīt, - Amanda pavisam miegaini atbildēja.
-Labs rīts, īpaši ilgi jau tu negulēji, vismaz ne ilgāk par telefona sarunu.
-Tu atbildēji tam kaitinošajam zvanītājam?
-Jā, vecāku monologs, - Melisa atbildēja. – Es spēju izlobīt tikai to, ka viņi ir neapmierināti ar to, ka nedzīvoju viņu paspārnē.
-Tā jau ar tiem vecākiem ir. Viņi negrib laist prom sevis izveidotos mazos cilvēkus.
-Piekrītu, bet pēc tās sarunas, man tagad ļoti ir nepieciešama šokolāde.
-Mēs varētu uztaisīt šokolādes kūku, - Amanda ierosināja. Vismaz ar šokolādes palīdzību es neaizmigšu atkal.
Melisai nebija ne mazākās nojausmas kā gatavo šokolādes kūku. Izrādījās, ka arī Amandai nebija, bet viņai bija pavārgrāmata, šokolāde un daudz apņēmības.
Pirmais darbs bija pārbaudīt, vai viņām ir viss nepieciešamais.
-200 g šokolādes, - Amanda lasīja.
-Ir.
-200 g margarīna vai sviesta.
-Ir, margarīns.
-3 olas.
-Ir.
-200 g cukura.
-Ir.
-200 g kviešu miltu.
-Kur mums stāv milti?
-Augšējā labajā plauktā.
-Ir gan plaukts, gan miti.
-Tā vēl glazūrai, vēl 25 g margarīna.
-Ir.
-100 g saldā krējuma.
-Ir.
-150 g šokolādes.
-Ir.
-Tad jau mēs varam sākt. Vispirms jāizkausē šokolāde, laikam tā, kas ir 200g, un margarīns.
-Ķeros pie lietas!
Kamēr Melisa kausēja šokolādi un margarīnu, Amanda Putoja olas. Kausēšana izrādījās ilgs process un pēc olu saputošanas viņas mainījās vietām. Tagad Melisai tika cukura un olas maisījuma iemaisīšana miltos. Pēc šīm abām procedūrām grīda bija nobārstīta ar cukuru un miltiem. Likās, ka ir iestājusies maza ziemiņa.
Tad Amanda pielēja masai klāt izkausētās lietas, un pa abām viņas to kārtīgi samaisīja. Radās nākošā problēma, viņām nebija iekš kā kūku cept. Par spīti tam, ka stūrī bija aizvēsturiska gāzes plīts ar visu cepeškrāsni nevienā skapī nemētājās pat vismazākā kūkas veidne. Pēc ilgām pārdomām viņas izlēma kūkas masu saliet plānā metāla katliņā.
Kamēr kūka cepās viņas sāka gatavot glazūru. Atkal notika kausēšanas procedūra, kurā šoreiz viņas pamanījās glazūru nedaudz piededzināt, bet vienmēr jau bija cerība, ka kūka kompensēs deguma piegaršu.
Minūtes līdz kūkas gatavībai vilkās pārāk ilgi. Bet tās vainagojās ar rezultātu. Kūka bija gatava. Vai vismaz kaut kas, kas noteikti neizskatījās pēc kūkas, bet, cerams, ka pēc tādas garšoja. Jaunizceptās pavāres viņu uzmanīgi izkratīja uz šķīvja. Izrādījās kūkas vidus nebija kārtīgi izcepies un nedaudz tecēja ārā pa kūkas malām, bet šo problēmu viņas novērsa uzlejot virsū glazūru.
Pēc nelielas aukstumprocedūras kūka bija oficiāli gatava.
Meitenes nolika savā priekšā bezformīgo šokolādes kluci. Melisa to pabakstīja ar dakšiņu. Kūka nekustējās un tas jau bija viens pluss. Amanda, kā vecākā pirmā saņēmās nošķelt no kūkas mazu gabaliņu. 
-Tā garšo pēc... Šokolādes... Miltiem... un kūkas! – Amanda priecīgi secināja.
Abas meitenes pusstundas laikā pamanījās apēst gandrīz visu tikko uzcepto kūku. Tomēr pretī Amandas paredzējumam tā tikai uzdzina miegu. Viņas nedaudz atlaidās uz galda un tā nogulēja līdz virtuvē ienāca Šarlote.
-Kāpēc virtuve izskatās pēc kaujaslauka? – viņa sašutusi prasīja. Bet neviena no galvām uz galda nepamodās. Tad Šarlote sāka sist ar dzelzs karoti pa jaunizveidoto kūkas formu. Beidzot viņas salēcās un pamodās. Šarlote atkārtoja savu jautājumu. Melis paskatījās uz virtuvi.
Grīdu vēl aizvien klāja virtuves sniega kārta. Plīts un galds bija nedaudz notašķīti ar karstas šokolādes un lietu maisījumiem. Visam pa vidu bija olu čaumalas un netīrie trauki.
-Mēs gatavojām, - Amanda atbildēja un mierinoši pastiepa pretī Šarlotei palikušo kūkas gabalu.
Viņas sirds atmaiga, ko tikai ar sievieti nevar izdarīt šokolādes kūka. Tikmēr Amanda ar Melsu ķērās pie virtuves sniega slaucīšanas un trauku mazgāšanas.
Šarlote diezgan atzinīgi izteicās par viņu veidojumu, tikai kārtīgi neizceptā daļa nedaudz garšoja pēc miltainām olām ar šokolādes garšu.
-Ja vien jūs neizmantojāt šokolādi ar olu garšu, tad es teiktu, ka jūs esat kaut ko izdarījušas nepareizi, - viņa konstatēja, - bet galvenais, ka tāpat garšo labi.
Kā saldo ēdienu ļoti saldajam ēdienam viņas uzvārīja karstu kakao un devās skatīties vakara ziņas. Vēlāk no savām gaitām uzpeldēja arī Beņķis, kā vienmēr gatavs dalīties ar svaigi atnestu alu.
Ir viena laba lieta šokolādes kūkām un labiem draugiem, ar kuriem var viņas uzcept un pēc tam aizmigt uz virtuves galda. Tu nevari domāt par neko nesaprotošiem vecākiem, viņu monologiem un citiem dusmīgiem zvēriem. 

17. nodaļa. Kurā cilvēki nodarbojas ar pikniku un policistiem.

Pāris stundu laikā visi bija savākušies tik tālu, lai atkal varētu nodoties ikdienas gaitām. Melisa bija pieteikusies apciemot Cikādi, jo viņa jau gandrīz nedēļu nebija pārbaudījusi ziņas e-pastā. Nākošajā vai aiznākošajā dienā pēc ievākšanās viņa, esot pie Jura, aizsūtīja vecākiem ziņu par to, ka ar dzīvokli viss ir nokārtots un plānotās izmaksas. Tajā vakarā viņas telefons zvanīja nepārtraukti, bet viņa nemaz neriskēja atbildēt. Drīz aparāts tāpat izlādējās. Tomēr divas dienas vēlāk viņai atnāca ziņa par to, ka uz viņas bankas kontu vecāki ir pārskaitījuši prasīto naudu.
Melisa pie Cikādes bija pirmo reizi. Viņa dzīvoja gandrīz otrā Rīgas galā mazā, jaukā un pelēki dzeltenā privātmājā. Aiz tās bija mazs dārziņš ar vecām ābelēm un siltumnīcu.
Cikādes istaba atgādināja ērtu migu. Gulta bija piekrauta ar spilveniem, kuri izskatījās kā radīti tam, lai viņos ieraktos. Uz grīdas mētājās vēl spilveni, mijoties ar grāmatu torņiem un drēbju kaudzēm. Istabā nebija neviens skapis vai grāmatu plaukts. Dažas sīkākās mantas stāvēja kartona kastēs gar sienu. Pie Cikādes sienām bija piestiprināti dažādi plakāti ar grupām, mašīnas disks un plakāti no pasākumiem. Arī daži zīmējumi, no kuriem vienā bija attēlota viņa pati, griežoties lauka vidū. Pretī logam bija neliels galds ar datoru, tēju un krūzēm. Melisa pa šo laiku bija uzzinājusi, ka Cikāde savā būtībā ir grafomāns, kas starp mūžīgo skraidīšanu apkārt ar cilvēkiem paspēj arī uzrakstīt apjomīgus stāstus.
Kamēr Cikāde virtuvē meklēja kaut ko graužamu, Melisa sāka pārskatīt pēdējā laika jaunumus. Draugiem.lv viņai bija jauni uzaicinājumi. Tie bija no cilvēkiem, ar kuriem viņa tagad dzīvoja vienā mājā. Atkal bija daudzas vēstules no vecajām draudzenēm, kuras laikam nevarēja nomierināties. Pārskatot tur rakstīto, viņa uzzināja, ka cilvēki viņas agrākajā dzīvesvietā uzskata, ka:
a)       Viņa ir palikusi stāvoklī un tāpēc aizbraukusi
b)       Viņu ir nolaupījuši bandīti
c)       Viņa strādā Anglijā, lasot zemenes
d)       Viņu ir ievietojuši trakomājā.
Melisa vēstules parādīja Cikādei.
-Klau, tev ir ļoti pozitīvi domājoši paziņas. Pēc visa spriežot tu paliki stāvoklī no svētā gara, tad tevi nolaupīja bandīti un aizveda uz Anglija, kur, lasot zemenes, tu sajuki prātā, un tevi ievietoja trakomājā. Tas ir diezgan loģiski.
-Savā ziņā es tagad dzīvoju trakomājā, bet tā ir tiešām jauka trakomāja. Turklāt visi trakie ir miermīlīgi un mani mēdz cienāt ar garšīgām lietām, - Melisa secināja. Cikādes teikto viņa pierakstīja un aizsūtīja visām savām „draudzenēm” kā atbildi par to, kas ar viņu pēdējā laikā ir noticis. Tad viņa ievilka dziļu elpu un apskatīja savu e-pastu.
No vecākiem tur rindojās kādas piecas vēstules.
Pirmā bija par to, ka viņi grib zināt mājas adresi un cilvēkus, pie kuriem viņa dzīvos. Turklāt vēlas aizbraukt iepazīties ar apstākļiem. (Pēc tam viņus vajadzētu ieslēgt istabiņā ar mīkstām baltām sienām).
Otrajā vēstulē viņi dusmojās par to, ka viņa neatbild. Viņi izteica prognozes par to, ka viņa droši vien jau lieto narkotikas, dzer, un stāv uz ielu stūriem.
Trešajā vēstulē viņi mēģināja pielabināties, apsolot viņai nopirkt datoru, ja viņa pacels telefonu.
Ceturtajā vēstulē vecāki sāka draudēt ar policiju. Tagad Melisai bija uzradies 30 gadīgs „vīrietis”, ar kuru viņa dzīvo kopā.
No piektās vēstules beidzot varēja just piespiedu samierināšanos ar sūro likteni un to, ka viņu mazā, mīļā meitiņa sāks patstāvīgu dzīvi plašajā pasaulē.
Viņa pāris vārdos atspēkoja daļu no visabsurdākajiem apgalvojumiem, bet pārējās lietas atstāja vecāku iztēles ziņā. Tagad viņa vēl vairāk cerēja uz darba atrašanu, jo tad viņu ar šiem cilvēkiem nekas vairs nesaistītu.
-Tev tagad ir nepieciešams, kaut kas uzmundrinošs, - pārliecinoši noteica Cikāde. Viņa diezgan labi spēja pamanīt izmaiņas cilvēka garastāvoklī. Lai šādas vēstules varētu pilnībā laist gar ausīm, par spīti tam, ka viņas bija absurdi smieklīgas, vajadzētu būt cilvēkam ar titāna iekšām. –Sazvanām Mārtiņu un ejam piknikā. Tas būs iepriecinoši, turklāt pikniki vienmēr ir jautra lieta. Turklāt es šeit zinu dažas labas vietas, kur var iekārtoties.
Melisa par ideju bija sajūsmā, turklāt Mārtiņu viņa nebija satikusi kopš Borderrocka. Vajadzīgais cilvēks tika ātri sazvanīts un tagad tikai atlika sagatavoties piknikam. Cikāde atrada lielu grozu, kurā tika ielikts salocīts paklājs, trīs krūzes, paštaisīta limonāde ar piparmētrām un citronu, maizītes un pāris āboli.
Mārtiņu viņas satika netālu no Cikādes mājām. Viņš izskatījās tikpat mierīga optimisma pilns, kā tad, kad Melisa viņu redzēja pirmo reizi. Tikai šoreiz, bārbijas galvas vietā, viņa tunelī bija iesiets viens no tiem trollīšiem ar garajiem violetajiem matiem.
Pa ceļam uz piknika vietu Melisa Mārtiņam sīkāk pastāstīja par braucienu uz Rīgu no Borderrocka.
-Jūs esat sasodīti veiksmīgi cilvēki, - viņš secināja, un sabužināja Melisas matus. – Manai mašīnai gan atpakaļceļā saplīsa ritenis. Iespējams viņa bija pārāk piebāzta ar cilvēkiem un zeķēm. Vajadzēja kādus pāris atstāt tur pat. Proti, cilvēkus, nevis zeķes, no tām es nekad nešķirtos.
-Varēji atstāt zobu birstītes, - Melisa piebilda, atceroties dīvaino sarunu.
Cikāde uz abiem paskatījās, - Zināt, jūs abi runājat vairāk muļķības nekā es parasti.
-Talants, - viņi vienbalsīgi atbildēja un pasmaidīja kā maija saulītes.
Beidzot viņi bija nonākuši piknika vietā. Tā atradās parkā. Zālē jau nevar sēdēt, bet pašā tālākajā parka stūrī pie upes un mazas, kājām izmītas taciņas, bija jauka ēnaina vieta. Turklāt no cilvēku skatiem viņus pasargāja garā zāle, kas pat Mārtiņam sniedzās līdz ceļiem.
Cikāde lepni izklāja uz zemes paklāju un sāka uz tā izkrāmēt labumus. Izrādījās, ka Mārtiņš bija paņēmis līdzi karstu kakao termosā.
-Labākais dzēriens karstā vasaras dienā, turklāt liek domāt par ziemu. Man vakar bija ziemassvētku noskaņojums, tāpēc es arī parūpējas par vajadzīgajām lietām. Tagad mana istaba ir izrotāta ar ziemassvētku vītnēm. Manis pēc viņas tur tagad var palikt līdz pašiem ziemassvētkiem.
Runājot viņš no paša šūtās mugursomas dziļumiem viņš izvilka pīrāgus un piparkūkas.
Domājot par ziemassvētku noskaņu, Melisa pēkšņi kaut ko atcerējās. Viņa sāka rakāties pa savu somu. Viņa no tās izmeta ārā ķemmi, kladi un šampūna pudeli līdz beidzot atrada meklēto. Paciņu ar dzimšanas dienas svecītēm. Veikalā viņai bija uznākusi dīvainā apziņa par to, ka svecīšu nekad nevar būt par daudz.
-Tā ir īstā lieta, kas mums ir vajadzīga, - iesaucās Mārtiņš.
Viņi paņēma vairākus pīrādziņus un sadūra tajos svecītes.
-Tagad jūs nogalinājāt nabaga pīrādziņus, bet ziemassvētku vārdā vienmēr kādam ir jāmirst, - konstatēja Cikāde.
Bet pīrāgi godam pildīja savu uzdevumu, un aizdedzinātās svecītes radīja ziemassvētku sajūtu. Uz svecēm sildītās piparkūkas arī garšoja, kā tikko no krāsns izvilktas. Saskandinot ar kakao pildītas krūzes viņi dziedāja zvaniņš skan.
Tajā mirklī viņiem garām nogāja kundzīte vairs ne savos labākajos gados. Pie sevis viņa murmināja kaut ko līdzīgu: „kā narkotikas sarijušies”.
-Ko jūs lūdzu teicāt? – Mārtiņš pieklājīgi pajautāja.
Atbildes vietā vecenīte pārkrustoties aizmetās projām.
-Viens labs darbs šodien padarīts, - Mārtiņš teica, atzīmēdams kaut ko blociņā. – Noteikti viņa nebija šitik aktīvi kustējusies gadiem ilgi. Pieļauju, ka iedvesu viņai otro elpu.
-Noteikti, - Melisa piekrita. – Ko tu tur atzīmēji?
-Man ir radies ieradums atzīmēt labās lietas, ko pa dienu esmu izdarījis. Tad vakarā var pārlasīt un uzreiz paliek siltāk ap sirdi. Citādāk sliktajās domās var noslīkt.
-Tāpat arī visās sliktajās lietās var atrast labo, - Cikāde piebilda. – Arī no rīta pēc dzeršanas vemjot, tev vismaz nav laika domāt, par to, ko tu pie velna darīji? kāpēc tu to darīji? un kāpēc tu to darīji ar VIŅU?
-Par to jau ir runa. Tāpēc labo lietu saraksts pildās apbrīnojami ātri.
-Ar vecām skrienošām vecenītēm it īpaši, - piebilda Melisa. Tad viņa atgūlās un apmierināti vēroja koku lapas sev virs galvas. Viņas labo lietu saraksts kopš augusta sākuma bija pildījies neaptveramos ātrumos. Īpaši daudz labu darbu nebija, bet daudz labu notikumu gan. Jauni draugi, dzīves vieta un pozitīvas atmiņas.
Pēkšņi idille tika pārtraukta.
-Tā, jaunieši, kas šeit notiek?
Viņu mazajā ziemassvētku pasaulītē bija ienācis pašvaldības policists.
-Mēs ēdam, - atbildēja Mārtiņš, paceldams gaisā maizīti.
-Man ienāca sūdzība, ka šeit norisinās dzeršana un tiek lietotas narkotikas, - viņš nopietni teica un uzmanīgi pētīja jauniešus.
-Kas šodien visiem ir ar pārspīlēšanu? – Melisa pie sevis nomurmināja, bet tad viņa vērsās pie policista. – Mēs dzeram kakao, - viņa norādīja uz vēl kūpošajām krūzēm, - un drīz plānojām dzert piparmētru dzērienu, kad paliks par karstu.
Policista aizdomas vēl nebija izklīdušas. Viņš palūdza aplūkošanai gan termosu ar kakao, gan pudeli ar piparmētru dzērienu. Pasmaržojot kakao, viņa sejā nebija tik liela vilšanās, kā pēc apziņas, ka piparmētru dzēriens tiešām arī ir piparmētru dzēriens. Laikam vienīgās caurspīdīgās lietas, ko mūsdienās jaunieši var dzert, ir alkoholiskas.
Kad policists saprata, ka viņi alkoholu nav lietojuši un kaut ko narkotisku salietojušies arī neizskatās, viņš sadrūma pavisam.
-Labāk ejiet savu pikniku taisīt mājās. Jūs traucējat sabiedrisko kārtību, - viņš noskaldīja.
Cikāde visiem spēkiem cīnījās ar sevi, lai viņam nepajautātu, kā var traucēt sabiedrisko kārtību vietā, kur cilvēki gandrīz vispār nestaigā. Tomēr strīdēties īsti negribējās, jo likās, ka policists bija tik ļoti nogarlaikojies, ka izmantotu katru mazāko iespēju viņiem vēl piesieties. Turklāt viņi tomēr sēdēja parka zālienā pat, ja tas nebija īpaši kopts.
Klusējot viņi policista uzraudzībā savāca savas mantas un gāja prom.
-Grrr, - Cikāde pie sevis rūca, - tādu cilvēku dēļ pat gribās piedzerties un iet tur sēdēt.
-Mieru tikai mieru, - atbildēja Mārtiņš un sāka masēt Cikādes plecus. – Atslābinies. Savus ziemassvētkus mēs vismaz dabūjām.
Pēkšņi Melisa viņam iebakstīja un norādīja uz netālo tiltiņu. Tur stāvēja iepriekšējā vecenīte un pašapmierināti uz viņiem skatījās.
-Klau, veči, - Melisa ierunājās, - ejam uz parka otru pusi, sēžam tur kārtīgi un klusi uz soliņiem, un turpinām pikniku. Tur viņš tāpat mums piesieties nevarēs.
Ideja tika vienbalsīgi pieņemta. Viņi iekārtojās pie bērnu šūpolēm, izvilka savas maizītes un kakao krūzes. Mārtiņš salēja krūzēs pēdējās kakao paliekas un uzsauca tostu, - Par skaistām dienām un nikniem policistiem!
Viņi bija ķērušies pie saldā ēdiena, maizītēm ar medu, kad Cikāde pamanīja vecenīti. Tā arī bija pamanījusi viņus un steidzīgi devās virzienā, no kura bija nākusi.
-Es lieku veselu maizīti uz to, ka viņa aizgāja atkal pasaukt to pretekli, - teica Cikāde.
-Nu tad negaidām, kamēr viņš atnāks, ejam uz otru parka galu, - Mārtiņš ierosināja.
Ideja bija fantastiska. Viņi paspēja nokļūt uz soliņiem otrā galā pirms vēl policists ar vecenīti bija atgriezušies.
-Iedomājieties viņas sejas izteiksmi tad, kad viņa ieraudzīs, ka mūsu tur nav, - Melisa smējās.
-Ja viņa nāks šeit, tad viņa iespējams domās, ka mēs esam teleportējušies.
-Ideja nav slikta.
Tomēr vecenīte neparādījās. Maizītes tika apēstas un ārā sāka krēslot. Paskatījusies pulkstenī Cikāde secināja, ka ir jau desmit vakarā. Nu viņi arī devās katrs uz savu pusi, diezgan apmierināti ar pavadīto dienu. 

16. nodaļa. Kas attēlo tipisku 2. dienas rītu

Ārā palēnām bija kļuvis gaišs. Pulkstenis pie sienas rādīja, ka ir septiņi no rīta. Viss, kas bija dzerams, bija izdzerts un cilvēki panīkuši. Tie, kas nebija aizgājuši uz savu dzīvokli gulēja turpat pagrabā uz grīdas. Vēl nomodā palikušie laiski pīpēja ūdenspīpi un runāja par sienas apmetumu.
-Ejam gulēt? – ieminējās Melisa.
-Domāju, ka, jā, - atbildēja Juris, kurš pats sev par sarūgtinājumu bija paspējis pāris reizes iemigt.
Klusi viņi uzlavījās uz dzīvokli. No bēniņiem vēl varēja dzirdēt vārgas ģitāras skaņas. Melisa atvēra dzīvokļa durvis. Nu tālās ģitāras skaņas apslāpēja Beņķa krākšana. Tikusi līdz gultai viņa pamatīgi ieritinājās segā, un tikai pēc tam, kad Juris viņai bija iebakstījis, viņa atcerējās ar to arī padalīties.
No rīta Melisa pamodās pavisam samīcīta. Galva nedaudz sāpēja un acis negribēja vērties vaļā. Virtuvē bija dzirdama trauku šķindoņa un priecīga dziedāšana. Nedaudz pakustējusies, Melisa saprata, ka viņa gultā ir viena. Vismaz tagad viņai bija iespēja izplesties. Apgūlusies uz vēdera un vienu roku pārkārusi pāri gultas malai, Melisa mēģināja atkārtoti iemigt. Bet pēkšņi viņas roka sataustīja kaut ko pavisam līdzīgu degunam. Zem tā, kas iespējams bija deguns, varēja sataustīt muti.
Meitene paskatījās pāri gultas malai. Tur uz zemes gulēja Juris un skatījās augšup ar puspievērtām acīm.
-Kāpēc tu esi tur augšā un baksti mani? Un, ja tur augšā ir gulta, tad uz kā guļu es? – viņš samiegojies murmināja un pārvilka ar roku pāri acīm.
-Man liekas, ka tu izkriti, - Melisa secināja un iekārtojās atpakaļ gultā kā iepriekš, tikai šoreiz ar roku nebakstot Juri.
Viņš vienu brīdi apsvēra ideju novilkt Melisu zemē, jo viņam nepatika tur gulēt vienam pašam, bet tad viņš saprata, ka tā otrās dienas rītā izturēties pret cilvēkiem nedrīkst. Tā vietā viņš pielika visus spēkus, lai pieceltos sēdus. Puisis sēdēja atspiedies pret radiatoriem un gaidīja, vai galva sāks sāpēt vai nē. Par laimi, tā neizrādīja tādas tendences un viņš saņēmās piedabūt sevi kājās.
Dzerot brīvā dabā un pasākumos Juris no rītiem sliktākajā gadījumā jutās tikai ļoti samīcīts un gatavs izdzert kādu mazāka izmēra ezeru, bet telpas gandrīz vienmēr noveda līdz paģirām. Par laimi ne šoreiz. Galvā pat domas bija spējīgas uzpeldēt un uzkavēties.
-Ok, tagad es esmu skaidrā, - viņš domā pie sevis, - vakarā vajadzēja vairāk pabūt skaidrā.
-Labs rīts, - viņu sveicināja Amanda, kura arī izskatījās izspūrusi.
-Klau, tu nezini, ko pie velna es vakar darīju?
-Tu biji neskaidrs kā Norvēģu zvejnieks, noķerot šproti. – Amanda teica, sēdēdama uz virtuves galda un vērodama tējkannu. 
-Kā tas izpaudās? Es ķēru zivis? – viņš atbildēja, iebraukdams ar roku matos. Tajā mirklī viņš saprata, ka matu ķemmēšana tiks atlikta uz diezgan ilgu laiku.
-Nē, bet Melisu gan tu mēģināji nomakšķerēt.
-Man izdevās?
-To es neredzēju. Man liekas, ka tev ēsmu vajadzēja lietot citu, - tajā mirklī noknikšķēja tējkanna un Amanda uzlēja sev kafiju.
-Man arī vienu, - salikdams rokas lūdzošā stāvoklī, Juris prasīja.
Gaidot, kamēr kafija atdzisa, Juris sēdēja turēdams galvu rokās. Kaut kā nemaz negribējās uzzināt sīkāk par to, kas bija noticis. Tagad viņam sāka likties, ka Melisas samiegojušās acis uz viņu skatījās pārmetoši.
Ietinusies halātā un ar dvieli žāvējot matus, istabā ienāca Šarlote. Pie sevis viņa dziedāja „Yellow Submarine”. Tas viņai diezgan labi piestāvēja, jo viņas halāts bija kanārijdzeltenā krāsā.
Kad ir pamodušies jau vismaz divi cilvēki, tad arī pārējiem gulēšana vairs nesokas tik labi. Melisai tā arī neizdevās atkārtoti iemigt. Attāli viņa dzirdēja, ka kāds runā virtuvē. Tagad arī Beņķa krākšana otrā dzīvokļa galā sāka krist uz nerviem. Un vannas istabas durvju aizciršanās bija pēdējais piliens. Melisa izgrūda sevi no gultas. Piecēla sevi kājās. Ietinās segā un sāka tipināt uz virtuvi.
-Labrīt, - viņa sveicināja nomodā esošos. Tad pielējusi sev pilnu krūzi ar ūdeni viņa apsēdās uz grīdas. – Tikai neuzkāpiet. 
-Man liekas, ka Šarlote te ir vienīgā, kas izskatās dzīva, - konstatēja Juris, vispirms nopētījis vēl pusaizmigušo Melisu.
-Tas tāpēc, ka es biju dušā. Ūdens aizskalo pilnīgi visas negācijas, - Šarlote skaidroja. – Bet man liekas, ka tagad mazgāties iet visa māja, jo ūdens likās, ka tecēja uz godavārda vien.
Juris dziļdomīgi pamāja, un kādu laiku iestājās otrā rīta klusums.
-Man vienīgajai liekas, ka pēkšņi ir aizdomīgi kluss? – ievaicājās Melisa.
-Vispār es tev piekrītu. Liekas, ka kaut kāda skaņa trūkst, - arī Amanda aizdomājās.
-Es zinu, Beņķis vairs nekrāc.
Bet krākšanas vietā aiz stūra atskanēja skaņa, kas izklausījās pēc aizvainota gārdziena. Aiz stūra vispirms parādījās salocīta grebene un tikai pēc tam tikpat salocīts panks. Amanda jau paredzot viņa vēlmes, sāka piepildīt katlu ar aukstu ūdeni.
-Kam man to? Galvai vai rīklei? – Beņķis vaicāja. Šoreiz pat vaicājums izklausījās pēc cilvēciskām skaņām.
-Kam vien vēlies. Vari tur arī slīcināties, - draudzīgi novēlēja Amanda.
Beņķis izgrūda vēl vienu neartikulētu skaņu un kopā ar kaltu aizvilkās atpakaļ uz savu istabu. Viņu vēl pavadīja Šarlotes brīdinājumu katlu atnest atpakaļ uz virtuvi, pat ja viņš tajā taisās noslīcināties. Nevajag jau pirmajā dienā jaukt nupat ieviesto kārtību.
Šarlote pastāstīja, ka no rīta, ejot prom no bēniņiem, tur esot izskatījies tikpat kārtīgi, kā ballīti sākot. Tikai pa grīdu esot mētājušies cilvēki un follijs un tabakas atliekas. Melisa mēģināja atsaukt atmiņā pagrabu, bet vienīgais, kas nāca prātā, bija miegainā sajūta un uz grīdas guļošie cilvēki, un apmetums. Viņa neapmierināti sapurināja galvu, bet tas atmiņām nepalīdzēja atgriezties.
Juris uzmanīgi pavērās uz Melisu. Viņas seja viņam likās saspringta un neapmierināta. Puisis sabijās vēl vairāk. Lai aizskalotu domas, viņš steidzīgi izdzēra savu kafiju. Un aizrijās.
-Hei, te visi taisās vienā vai citā atdot galus vai? – Šarlote pajautāja. – Ja mirstiet, tad, lūdzu, neatstājiet sevi tur, kur mētāsieties citiem pa kājām.
Šarlote pāris reizes uzsita Jurim pa muguru, kaut vai tāpēc vien, ka viņa nevēlējās pēc tam vākt līķus ārā no savas virtuves. Kad viņš jau spēja atkal atvilkt elpu dzīvoklī ienāca jauna dzīvība. Virtuvē iesoļoja ļoti izspūrusi Cikāde.
-Labs rīts! Es nospriedu, ka jums noteikti būs melnā tēja, jo kafiju es nedzeru, bet tur lejā tikai tādi brīnumi ir, - viņa nobēra. – Spējat noticēt, ja mēs savācam visas stikla pudeles no pagraba un bēniņiem un nododam, tad mums būs tieši tik daudz naudas, lai varētu salāpīties pagrabs, un pirmais un ceturtais stāvs, vai arī visi pārējie, izņemot tos. Klau, bet jūs izskatāties pusbeigti. Un kāpēc Jurim ir tik dīvaina sejas krāsa?
-Viņš vēl nav attapies no miršanas, - atbildēja Šarlote, pasniegdama Cikādei tēju.

Būtu bijis uzrakstīts vairāk, bet vainojam skolu un miega badu. 

15. nodaļa. Kurā norisinās rudens tīrīšana.

-Beņķi, tu esi pilnīgs zābaks, - konstatēja Juris.
-Zābaks? Pag, es esmu pilnībā pārliecināts, ka man te viens mētājās, - Beņķis atbildēja un sāka rakāties pa savu atkritumu fortu. Bet tā noteikti nebija viena no labākajām idejām, jo aktīvi rakājoties forts sāka aizdomīgi šūpoties.
-Es nevēlos piesaukt nelaimi, bet man liekas, ka tā uzparikte tūlīt gāzīsies, - ieminējās Amanda, un tieši tajā mirklī Beņķi apraka atkritumu lavīna.
-Eu, veči, palīdzēsiet tikt ārā? – no atkritumu kaudzes apakšas atskanēja diezgan traumēta balss.
-Te mums noteikti noderētu kāds no tiem sanbernāriem, kuri izglābj kalnos zem sniega apraktos cilvēkus.
-Es neesmu īsti droša, vai tie suņi ir sagatavoti glābšanai radioaktīvā vidē. Esmu ļoti pārliecināta, ka izslēdzot gaismu mēs varētu atrast te vismaz desmit tumsā spīdošas lietas.
-Ja jūs man nepalīdzēsiet tad es sākšu spīdēt. Droši varēsiet izkārt mani visu svēto dienā ārā pa logu, - no atkritumu apakšas rūca Beņķis.
Šo palīgā saucienu neatstāja bez ievērības, un drīz vien nabaga cietušais panks tika izvilkts no atkritumu kaudzes apakšas. Lai pavisam neiekavētu tīrīšanas lietas, tagad pie Beņķa istabas tīrīšanas viņi ķērās visi kopā.
Metot ārā lietas, kas noteikti vairs nevienam nebija vajadzīgas, Melisa apsvēra domu, ka teorija par spīdēšanu tumsā pat varētu būt diezgan patiesa. Un senaizmirsti ēdieni, jā, pat Beņķis mēdza aizmirst par ēdienu, nebija trakākā lieta, ko jūklī varēja atrast. Viņa uzgāja tik īpašas lietas, kā zeķi, kurā aizlaikos ir bijis ieliets jogurts, burku ar beigtām mušām, saplīsušu sintezatoru, kuram iztrūkstošo taustiņu vietās bija sabāztas sviestmaizes, un slotu ar tajā sakārtiem krūšturiem. Un, protams, daudz, daudz alus pudeļu.
-Es dažreiz nesaprotu, kā tu pusgada laikā spēj savākt tik daudz lietu. Tas ir gandrīz vai tā, it kā tu viņas pievilktu, - Teica Šarlote aplūkodama slotu. – Kāpēc tev bija vajadzīgs kaut kas tāds?
-Man liekas, ka tā ir ziemassvētku eglīte, - noteica Amanda un iesprauda slotu podā ar zemi, kuru viņa bija atradusi zem Beņķa gultas.
-Vispār es tos visus atradu festivālos mētājamies apkārt. Bet kolekcija arī sanāk tiešām laba, turklāt daudzi ir smuki pavisam. Ja es būtu meitene...
-Bet tu neesi meitene un labi vien ir, tev tāpat tie nederētu. Pārāk mazi argumenti tev ir, - smējās Juris.
Kārtojot viņi atrada arī zābaku, kas bija vainīgs pie forta sabrukšanas. Tā bija diezgan novalkāta kerza aplīmēta ar Hello Kitty uzlīmēm un alus etiķetēm. Otrs zābaks gan laikam bija neglābjami pazudis.
Beņķa pagulte atgādināja veselu paralēlo pasauli. Bez poda ar zemi tur mētājās arī mašīnas izpūtējs, ausaine un diezgan paliels propellers, kas iespējams bija nācis no ventilatora.
Pēc pāris stundām Beņķa istabā jau pilnīgi noteikti varēja redzēt to, ko parasti cilvēki sauc par grīdu. Protams, neizdevās puisi pārliecināt par to, ka viņam tuvākā pusgada laikā nevajadzēs ventilatora propelleru vai no zeķēm sasietu zaķīti. Bet pat tikai izvācot veco ēdienu un alus pudeles istaba jau izskatījās kārtīgāka.
Tīrīšanas laikā ik pa laikam varēja pamanīt gar logu lidojošus priekšmetus. Arī augšējo stāvu kaimiņi nodarbojās ar rudens tīrīšanu. Galīgi dīvaini ap sirdi gan palika tad, kad gar logu noplanēja piepūsta gumijas sieviete rozā kleitā. Plastmasas alus pudeles viņi sasēja lielā saišķī un nolidināja lejā. Pārējie atkritumi tika salikti lielos miskastes maisos, jo pēc Šarlotes vārdiem, lai to visu vēlreiz savāktu lejā, viņiem vajadzētu tam veltīt kādu gadu vai divus. Uzmanot galvu un paskatoties ārā pa logu, lejā pavērās neatkārtojams skats. Viss pagalms bija piemētāts ar dažādiem dīvainiem priekšmetiem, maisiem un pa vidu staigāja pāris bēniņu dzejnieku ķiverēs un vāca kopā izmētātās lietas. Pirms viņi paši varēja doties lejā vēl bija nepieciešams iztīrīt virtuvi un dzīvojamo istabu. Tam viņi sadalījās komandās. Pie istabas tīrīšanas bija norīkota Melisa, Juris un Beņķis, bet ar virtuvi bija lemts cīnīties Cikādei, Amandai un Šarlotei.
Dzīvojamā istaba bija haotiski mājīga telpa. Gar divām sienām bija noplukuši dīvāni ar izdedzinātiem caurumiem, bet istabas vidū bija zems galds noklāts ar žurnāliem un pelnu traukiem. Tālākajā istabas stūrī atradās televizors, pie kura hokeja sezonās parasti pulcējās daļa mājas iemītnieku. Tādā augstumā, lai nevarētu atsist galvu pie sienām atradās plaukti ar grāmatām, krūzēm un visādiem nieciņiem, ko viņi bija savākuši, dzīvojot šajā mājā.
Ložņājot pa dīvānu aizmuguri un velkot ārā tur paslēptās lietas, Melisai radās labā doma, pārbaudīt, kas ir paslēpts dīvānu iekšienē. Dīvāni ir tās lietas, kas visbiežāk apēd naudu, televīzijas pulti, auskarus un tamlīdzīgas lietas. Dažreiz pat mazus dzīvnieciņus. Ar abu puišu palīdzību viņai izdevās dīvānus attaisīt. Dīvāni izskatījās pēc tikko atvērtām katakombām, tie bija pilni ar putekļiem, no iekšpuses nāca aizdomīga smaka un skraidīja zirnekļi. Bet tāpat kā vecās kapenēs, arī tur varēja atrast zudušus dārgumus. Atrastās sīknaudas vien pietika, lai nomaksātu kādu no rēķiniem. Vēl tur izdevās atrast tādas lietas kā pildspalvas, metamos kauliņus, mazās mantiņas no kinder-olām un sen nozaudētas dzīvokļa atslēgas. Starp putekļiem mētājās arī neatvērta prezervatīvu paciņa un izbārstīta kaķu barība. Protams, kaķa viņiem nebija.
Pabeidzot tīrīt dzīvojamo istabu trijotne devās izpētīt, kādā stāvoklī ir virtuve. Tur meitenes tik tikko bija pabeigušas pēdējos piekārtojumus, tikai Cikāde vēl laimīgi mazgāja grīdu, dziedot kādu norvēģu jūrnieku dziesmiņu. Ārēji telpa nebija īpaši mainījusies, tikai izlietne mirdzēja un uz ledusskapja durvīm vairs nevarēja redzēt pirkstu nospiedumus.
-Ko jūs te tik ilgi darījāt vispār? – prasīja Juris.
Kā atbildi Amanda lepni atvēra ledusskapja durvis. Pēc veco produktu izmešanas viņš bija kļuvis pustukšs un kārtīgāks. Ēdieni pat bija sašķiroti un olas stāvēja tur kur tām ir jābūt, nevis izmētātas pa visu ledusskapi.
-Un aiz durvīm numur divi un trīs, jūs varat aplūkot sauso pārtiku un traukus, - teica Šarlote atverot virtuves skapju durvis. Viss bija sakārtots un pat ļoti atrodams. -Jāiet tagad darboties ārā. Laikam šoreiz pat ķiveri nevajadzēs, jo jau pēdējo pusstundu lietas gandrīz vairs nekrīt.
Ejot ārā, pēdējā kāpņu laukumā viņus sasniedza aizdomīga skaņa, kas nāca no pagraba. Tumšajās durvīs parādījās vairāki stāvi, kas līdzinājās zombijiem. Daudzi no viņiem nesa melnus maisus. Melisa paslēpās aiz Jura muguras, lai paglābtos no nenoskaidrotajām briesmām. Bet tad viņa pamanīja starp cilvēkiem Kreisā spilgti zaļos matus. Viņš izskatījās visdzīvākais no visiem 7 puišiem, kas izlīda no pagraba. Pārsvarā viņiem visiem bija gari mati, viņi bija kaulaini un ar maisiņiem zem acīm. Turklāt viņiem sarunājoties likās, ka viņi lieto valodu ne no šīs pasaules.
-Geimeri, - Amanda noteica iebakstot Melisai. – Es brīnos, ka viņi tik ātri ir tikuši galā ar tīrīšanu, jo parasti viņiem tur apakšā viss ir nosēts ar roltonu iepakojumiem, cigaretēm un tukšām kafijas pakām. Gandrīz vai kā tie mazie putniņi, kuri sev ligzdā savāc visas zilās lietas, tikai viņi savāc ēdamās.
-Nedomā par mums tik slikti. Man liekas, ka es nemaz neizskatos pēc putna – iesaucās Kreisais.
-Gan jau tūlīt lidosi, - Cikāde iesaucās un metās viņam pakaļ. Abi drīz vien dzenājās uz riņķi pa pagalmu, lecot pāri miskastes maisiem un citām lietām.
Pašlaik pagalmā atradās lielākā daļa mājas iemītnieku. Visiem kopā esot vislabāk varēja redzēt to, cik dažādi un tomēr vienādi cilvēki šeit dzīvo. Pārsvarā viņi bija dīvaina paskata, aktīvi un draudzīgi. Viņi dzīvoja pēc principa – ja tu mīti šeit, tad tu esi savējais. Jo tāpat cilvēki, kas neiederējās ātri aizgāja. Bet pašlaik visi pielika savus spēkus, lai atkal būtu iespējams redzēt zāli zem izmesto lietu slāņa. Turklāt vienmēr bija iespēja atrast kādu noderīgu lietu. Atkritumu aprite. Piemēram, Kreisais izmantoja iespēju tikt pie pāris jauniem svārkiem un sandalēm.
Pāri pagalmam nepārtraukti lidoja mantas un sasaucās cilvēki. Atsevišķi tika atliktas stikla pudeles nodošanai un lietas, ko varētu nodot, kā krāsaino metālu. Melisa uzzināja, ka tā viņi katru gadu šo to nopelna, lai varētu izdarīt kaut ko mājas labā.
-Vienu gadu mums tā veicās, ka varējām nokrāsot kāpņutelpas, margas ieskaitot, - stāstīja viens no metālistiem, kurš dzīvoja virs Melisas. –Nododam un pārdodam jau arī visu ko varam, turklāt varbūt kādam noderēs vairāk.
-Hei, - no otra pagalma gala Melisai kliedza Cikāde, - no šīm plastmasas pudelēm mēs varētu uztaisīt plostu, ar ko nākošgad braukt uz Amsterdamu. Man liekas, ka mēs pat visi tur varētu salīst virsū.
-Un tad mēs visi varētu dziedāt dziesmu par „Yellow Submarine”, kura īstenībā būs brūnā krāsā un peldēs pa ūdens virsu, - teica Lauris.
-Jā, un tur vēl ir tas pantiņš „All our friends are all aboard, many more of them live next door”
Izrādījās, ka šo dziesmu zina gandrīz visi un cilvēki iesaistījās kopējā dziedāšanā. Droši vien kāds, ar labāku muzikālo dzirdi būtu aizmucis atpakaļ neskatoties, bet viņiem pašiem bija labi.
“As we live a life of ease
Every one of us has all we need
The sky of blue and see of green,
In our yellow submarine.”
Tā bija īstā tīrīšanas dziesma. Kāds panks dejoja apkārt ar gumijas lelli mūzikas ritmā, un Melisa diezgan labi izmantoja vecas kartona kastes par bungām. Ik pa laikam atskanēja arī kāda dziesmas rindiņa grovlā un citas interpretācijas.
Visiem ķeroties pie darba kārtība tika ieviesta apbrīnojami ātri. Drīz pēdējā atkritumu palieka tika iemesta atkritumu konteinerā, Mati uzsvērti to aizcirta ciet un Kreisais paziņoja, - un tagad laiks ballītei!
Ballīte par godu tīrības ieviešanai ir diezgan neparasta lieta. Bet šī ballīte laikam parasti bija pati kārtīgākā, kāda vispār varētu notikt. Pēc veselas dienas smaga darba negribētos visā naktī no jauna sabojāt lietas.
Cilvēki sadalījās pa divām lielākajām telpām mājā – bēniņiem un pagrabu. Melisa ar Cikādi un Juri iekārtojās pagrabā pie Kreisā. Pat ja pirms tam pagrabā bija maz vietas, tad tagad tur pavērās plašumu, ar datoriem un gultām. Stūros stāvēja kartona kastes ar roltoniem, un pa visu istabu bija vismaz desmit elektriskās tējkannas.
Apkārtējo nemitīgā darbošanās un savstarpējā komunikācija ļoti atgādināja tādu nelielu festivālu. Tikai iekštelpās. Melisa un Juris iekārtojās vienā no gultām, kopā ar vēl pāris cilvēkiem, kuri taisīja ūdenspīpi.
Melisai dzīvojot Rīgā, viņi satikās pavisam bieži. Melisa pat mācēja tagad atrast ceļu līdz Jura mājām un viņš ļoti bieži iegriezās pie meitenes. Vairāk gan nebija gadījušies tādi mulsinošie mirkļi, kā tonakt pie Jura. Bet viņš arī ievēroja pastiprinātu uzmanību, lai neizbiedētu Melisu. Kaut kas viņam iekšā čukstēja, ka sasteigt lietas būtu sliktākais, ko viņš varētu izdarīt. Laiks ko viņi pavadīja kopā bija pilns ar labām idejām un kopības sajūtu. Pirmo reizi viņš satika cilvēku, ar ko varēja runāt tik daudz un brīvi.
Ūdenspīpe bija gatava. Cilvēki apkārt runāja par piedzīvojumiem tīrīšanas laikā. Piemēram, otrajā stāvā, kāda panka dzīvoklī, nezināmu laiku, bija mitinājies mazs kaķēns. Neviens nezināja, no kā viņš bija pārticis, bet noliesējusi tā mazā pūku bumba nebija nemaz. Melisa jau pankam piedāvāja kaķu barību, ko bija atradusi dzīvojamās istabas dīvānos.
Vakars turpinājās. Ik pa laikam līdz viņiem atpeldēja pudeles ar dzērieniem. Melisa atkal sāka izjust reibstošo sajūtu, kas viņu īsti nebija piemeklējusi jau kopš Borderrocka.
-Bet tu pankūku mērcei nedrīksti likt klāt piparus. Atsakies vai nu no pipariem vai no karamelēm, - Mati aktīvi skaidroja maza auguma puisim ar vasaras raibumiem nosētu seju.
-Eksperimentēšanas prieks ir svarīgāks. Turklāt man garšo abas lietas. Es arī spēju ieēst siļķes ar putukrējumu.
-Bet karameles ar pipariem ir zaimošana.
-Nav viss.
-Ir gan.
-Nē!
-Jā!
Vasarraibumainais puisis neizturēja un parādīja Matiem mēli.
Visa situācija tik ļoti atgādināja bērnudārzu, ka Melisa sāka histēriski smieties. Viņas smiekli pameta Jurim diezgan labu ideju.
-Klau, ejam augšā uz bēniņiem, viņiem tur noteikti būs zāle. Un tu jau smejies kā sapīpējusies, tāpēc to pamatot arī nenāktu par ļaunu.
Melisa piekrita un strauji pieleca kājās. Varbūt nedaudz par ātru, jo meitene sagrīļojās un Jurim nācās viņu pārķert.
-Uzmanīgāk, - viņš noteica. Augšup kāpjot Melisa neatlaida viņa roku.
Jau pāris stāvus zemāk varēja dzirdēt dziedāšanu, kas nāca no bēniņiem. Atverot durvis Melisu apņēma tā pati smarža, kas pirmajā reizē, tikai daudz spēcīgāka. Gaiss bija piedūmots, un tas radīja pasakainu iespaidu. Viņi atrada brīvus spilvenus pie ūdenspīpes un pavisam drīz viņus atrada arī zāle.
Melisa pīpēja un mēģināja ignorēt to, kā asie dūmi kož kaklā. Atlaidusies pret Jura plecu viņa aizvēra acis un izbaudīja to, kā visa pasaule griezās viņai apkārt. Viņas bezdomu lidojumu pārtrauca Amanda, atnesot viņai spilgti sarkanas krāsas kokteili. Melisa pavēra acis un redzēja Amandu atgriežoties pie Šarlotes un ieritinoties viņas apskāvienos.
-Zini, tajā kokteilī noteikti dzīvo laumiņas, un sarkanu to padara viņu iekšas, - Juris filozofēja.
-Mmmm, laumiņu iekšas. Tas ir tāpat kā tās sarkanās konfektes. Smaržo pēc konfektēm, - Melisa konstatēja pasmaržojot savu glāzi.
Viņa atcerējās to, kā izdzēra glāzi, bet tad pasaule uz kādu laiku pazuda.
Filma atgriezās kaut kur starp trešo un ceturto stāvu. Pārāk ilgs laiks nevarēja būt pagājis, jo ārā vēl aizvien bija tumšs. Sākumā Melisa nesaprata, kas notiek, jo viņas galva noteikti nebija skaidra. Miglaini viņa atcerējās kādu domu, ka vajag doties lejup. Tagad viņa stāvēja pa vidu kāpnēm apķērusi Jura kaklu, un viņa rokas bija apvijušās ap Melisas vidukli.
-Tev arī atgriezās filma? – Melisa pajautāja strauji atraudamās.
-Kaķēni?
Nē, Jura filma vēl noteikti atgriezusies nebija. Tas Melisu nomierināja, jo pat, ja kaut kas notika, viņš to neatcerēsies. Satvērusi nedaudz apmulsušo pusi aiz rokas, viņa novilka viņu pagrabā.
Pagrabā valdīja skaļš troksnis un tur norisinājās dzeršanas orģijas. Cikāde sacentās ar Kreiso, kurš pirmais izdzers trīs alus pudeles. Noteikta uzvarētāja nebija, bet sacensības viņus noteikti savienoja.
Melisu jau ienākot pa durvīm sagaidīja ar džina pudeli. Vēlme noskalot esošo sajūtu izrādījās pārāk spēcīga. 
Kādu čali sasēja izolācijas lentē un lika viņam izdzert divu litru alus pudeli 20 minūšu laikā. Kreisajam, kurš bija kaut kā atdalījies no Cikādes, radās labā ideja spēlēt risku vai risku. Beņķim tika piespriests uzkāpt līdz bēniņiem un atpakaļ. Nabaga puisis pazuda uz pavisam ilgu laiku. Tad par viņu kāds atcerējās un uzsūtīja kustēties spējīgāko cilvēku viņam pakaļ. Izrādījās, ka Beņķis bija aizmidzis turpat pie sava dzīvokļa durvīm, pavisam aizmirsis, ka viņam kaut kas bija jāizdara.

14. nodaļa. Kurā notiek iepazīstināšana ar cilvēkiem.

Turpmākās dienas Melisa pavadīja, mēģinot iedzīvoties jaunajā platībā. Pēc ilgās dzīvošanas vienatnē viņai tagad nācās pierast pie televizora trokšņiem vēlu vakaros un rindām pie dušas agri no rīta. Par laimi viņas dzīvokļa biedri bija no cilvēkiem ar kuriem ir viegli sadzīvot.
Beņķis bija viens no slinkākajiem cilvēkiem, ko Melisa pazina. Kaut gan ļoti iespējams, ka visu viņa enerģiju paņēma ēdiena apstrādāšana, jo ēda viņš gandrīz nepārtraukti. Viņš arī pievilka cilvēkus. Nepagāja gandrīz ne diena, kad pie viņa neiegrieztos kāds draugs vai paziņa. Melisa kārtējo reizi brīnījās, cik vienkārši šajās kompānijās pieņem viņu, gandrīz nepazīstamu cilvēku.
Savukārt Šarlote bija mājas kārtības gars. Viņa pārzināja visu par īri un maksājumiem, turklāt nemitīgi atradās notikumu centrā. Melisa ātri vien pierada pie Šarlotes nemitīgās rosīšanās, vienmēr kaut ko kārtojot, veidojot un darot, kā arī iesaistot savās darbībās apkārtējos. Meitene bija īsts enerģijas kamols, kas mācēja brokastīs pagatavot kaut ko vairāk par brokastu pārslām.
Amanda bija gandrīz vai pilnīgs pretstats. Viņa visu vienmēr darīja ar rāmu apdomu, bet bija arī ieinteresēta apkārt notiekošajā. Amandas izskaidrojami lietām bija tikpat īpatnēji cik viņa pati. Jā, kāpēc gan āboli nevarētu būt kubi, ja vien tajos būtu sēklas?
Pakāpeniski Melisa labāk iepazina arī citus mājas iemītniekus. Piemēram, geimierus, kuri dzīvoja pagrabā, un iznāca ārā tikai tāpēc, lai nopirktu pārtiku un alu. No viņiem vispamanāmākais laikam bija Kreisais. Melisa viņu pirmo reizi satika kādā parastā „mierīgā” vakarā, kad pie Beņķa notika kārtējā pasēdēšana. Viņa bija tikko iznākusi no istabas, kad pēkšņi kāds viņu apķēra un griežoties pats ap savu asi aiznesa uz dzīvojamo istabu.
-Čau, es esmu Kreisais, - viņš teica nolikdams Melisu zemē.
Meitene taisījās paskatīties ar iznīcinošu skatienu, bet, ieraugot puisi visā pilnībā, tas bija pat vairāk kā neiespējami.
Kreisā vārds noteikti attaisnoja viņa izskatu. Viena puse matu viņam bija noskūta, bet otra puse nokrāsota spilgti zaļa. Starp zaļajām matu šķipsnām rēgojās krāsainiem diegiem sasietas bizītes, spēļu kārts un kaut kas, kas varētu būt dreds. Lai pieskaņotos matiem, viņš vienu uzaci bija noskuvis, bet otru nokrāsojis spilgti zaļu. Kreisā apģērbs tā vien lika domāt, ka viņš ir pārdzīvojis sprādzienu drēbju veikalā. Ap kaklu Kreisais bija apsējis kādus trīs lakatus. Mugurā viņam bija oranžs krekls ar Donaldu Daku, virs tā tīkliņkrekls un dzeltena jaka ar sarkaniem punktiņiem. Un kājās viņam bija svārki. Gari, plīvojoši, puķaini svārki. Turklāt pilnīgi izjaucot izveidoto kompozīciju, Kreisais beidzās ar visparastākajām čībām, kādas vien var atrast.
-Svēiks, - Melisa novilka, - zini, tu arī pēc tāda izskaties. Bet man liekas, ka tev to arī saka visu laiku. 
-Nu ko tu, es sarkstu, - viņš atbildēja, aizlikdams roku priekšā sejai, lai noslēptu iedomāto sārtumu.
Vakara gaitā Melisa saprata, ka Kreisā vārds attiecas pilnībā arī uz viņa uzvedību. Pat Cikāde nevarēja ar viņu mēroties skraidīšanā apkārt, ideju izveidošanā un lietu darīšanā. Kreisā dzīvīgums padarīja aktīvākus arī apkārtējos, pat ja aktīvums izpaudās metot viņam ar kurpi.
-Zini, ja es kādā smagā otrās dienas rītā pamostoties dzirdēšu tevi sev tuvumā, tad droši vien izsviedīšu ārā pa logu, - Beņķis izteica savu atklāsmi, pēc tam, kad Kreisais ar pāris cilvēkiem, bija izdomājuši tēlot putekļusūcējus.
Vēl viena interesanta iepazīšanās bija cilvēkiem, kas dzīvoja bēniņos. Uz mājas bēniņiem viņu aizvilka Amanda, kādā vakarā, kad ārā lija un Beņķim sāpēja zobs, un viņš lamāja visus, kas viņam tuvojās.
Bēniņu durvīm atveroties vien, galva jau apreiba no zāles un vīraka smaržas. Skatam pavērās liela telpa ar vairākiem matračiem uz grīdas, krāsainiem paklājiem, pāris galdiem un kādiem trīs molbertiem telpas otrā galā. Tur mītošie cilvēki mierīgi sēdēja, dzēra tēju, lasīja, kāda meitene savā nodabā strinkšķināja cītaru, un divi puiši vienā istabas stūrī pīpēja zāli.
-Topi sveicināta mūžīgajā čillouta zonā, - noteica Amanda.
Kā Melisa uzzināja, tad šajā telpā dzīvoja apmēram 10 cilvēki, bet viņu skaits nepārtraukti mainījās. Viņi visi bija dzejnieki, mākslinieki, tēlnieki un dažu brīdi pat kāds rakstnieks.
Visu vakaru Melisa pavadīja pīpējot zāli un klausoties dzejas lasījumus. Kad viņas ar Amandu atgriezās savā dzīvoklī, sajūta bija tāda, it kā viņas būtu pametušas debesis un devušās uz elli, kurā bļaustās nelaimīgs panks ar sāpošu zobu.
Bet arī viņu kāpņu telpā dzīvojošie cilvēki bija uzmanības vērti.
Tieši blakus viņiem dzīvoja Kaiva, māksliniece. Vienmēr viņa skraidīja apkārt ar padusē pasistiem audekliem, papīra ruļļiem un tamlīdzīgām jaukām lietām. Mati viņai parasti bija sataisīti čupā galvas aizmugurē, un tos kopā saturēja cauri izsprausta ota. Aiz labās auss Kaiva parasti turēja zīmuli darba gatavībā. Viņa bija radoši nemierīga un haotiska, bet gleznoja fantastiski.
Pie Kaivas Melisa bija uz oficiālās iepazīšanās tēju. Viņas sēdēja uz augstiem sarkaniem krēsliem, kas kā torņi pacēlās virs tukšām krāsu kastēm, ar krāsu pieslaucītām lupatām un citiem mākslas radīšanas blakus produktiem. Bet visu nekārtību noteikti atsvēra tās pāris pabeigtās gleznas, kas bija atslietas pret sienu. Vienā bija attēlots mazs puisītis uz dzelzceļa sliedēm, un aiz viņa pacēlās dzērvju bars. Otra glezna bija abstrakts zīmējums, kurā labi ieskatoties varēja saskatīt puiša seju.
Dzerot tēju ik pa laikam uzpeldēja Kaivas dzīvesbiedrs Lauris. Viņš izskatījās visnotaļ kā izkāpis no Vudstokas. Laurim bija gari gaiši brūni mati ar drediem. Mugurā viņam bija krāsaini nobatikotas linu drēbes. Nokrāsotas bija pat viņa zeķes. Arī tajā dienā viņš krāsoja drēbes un ik pa laikam no viņa istabas izlidoja kāds slapjš krekls.
-Viņš nepavisam nemāk strādāt mierīgi, - nopūtās Kaiva, pasperot ar kāju sāņus uz grīdas nokritušu, tukšu krāsu kasti. – Tev vajadzētu redzēt kā viņš uzvedās tad, kad viņam kaut kas nesanāk, piemēram, sarkanas krāsas vietā ir violeta. Tādās reizēs viņš ir mēģinājis kauties ar drēbēm. Tu nevari teikt, ka esi dzīvojusi, kamēr neesi redzējusi to, kā visnotaļ pieaudzis vīrietis kaujas ar slapju kreklu... Turklāt zaudē.
-Kā izpaužas zaudēšana slapjam kreklam?
-Viņš tev piezogas klāt no aizmugures, apkrīt ap kaklu un žņaudz. Turklāt viss ir slapjš, un tu neko neredzi, un tad krekls tevi iegrūž skapja durvīs, - izskaidroja Lauris, kurš bija ienācis istabā.
Melisas lūgumu nodemonstrēt šāda veida cīņu viņš gan noraidīja, jo Laurim tajā mirklī nebija neviens agresīvs krekls.
Runājot par viņas kāpņutelpas cilvēkiem, noteikti nedrīkst aizmirst Matus.
Kādu vakaru, sēžot savā istabā un skatoties ārā pa logu, Melisa saprata, ka koki ir īstajā zaļumā un putni dzied īstajā toņkārtā, lai ietu apciemot Matus. Un tā kā šajā mājā apmeklējuma iepriekšēja pieteikšana tika uzskatīta par lieku greznību, tad Melisa vienkārši izvilka tēju ārā no skapja un gāja apciemot Matus.
Mati bija mājās, un viņš izskatījās diezgan priecīgs, redzot Melisu uz sava durvju sliekšņa.
-Es jau biju sagatavojies uz vientuļu vakaru pie grāmatām un plīts. Bet laikam man mana veiksme stāv klāt.
Melisa secināja, ka šī ir kārtīgākā vieta, ko viņa šajā mājā ir redzējusi. Priekšnamā pie sienas bija pakaramie mazu dzelzs pīlīšu veidā un pīts sols uz kā sēdēt. Dzīvojamā istaba bija šaura, bet ar savu plašumu. Tajā atradās zems galdiņš, pie kura bija pielikti spilveni, uz kuriem sēdēt, stūra dīvāns, grāmatplaukts ar grāmatām un mūzikas centru. Pie loga bija niedru paklājiņš un akustiskā ģitāra.
Mati Melisu veda uz virtuvi. Viņš atgādināja meitenei to, ka bija viņu aicinājis pie sevis uz pankūkām.
Virtuvē bija pītie krēsli, liels brūns galds, gāzes plītiņa un neliels ledusskapis. Visur apkārt bija dažādi virtuves piederumi, kuriem daļai Melisa nemaz nezināja pielietojumu. Pēc Matu norādījuma Melisa apsēdās krēslā un vēroja Matu darbošanos.
Viena no Matu labākajām īpašībām ir tas, ka viņš pavisam viegli var iesaistīt cilvēkus sarunā. Drīz vien viņi abi runāja jau tā it kā būtu bijuši pazīstami vienmēr. Melisa uzzināja daudz ko interesantu, par to cilvēku, kurš viņas priekšā ļoti aktīvi maisīja pankūku mīklu.
Matu dzīves mērķis ir kļūt par privātdetektīvu. Tas bija viņa sapnis no bērnības, turklāt arī dzīve viņam jau bija paspējusi piespēlēt iespējas izmēģināt šo profesiju.
-Bet tomēr, no mājām aizmukušus bērnus meklēt ir viens, bet atrisināt slepkavību un laupīšanu pavisam kas cits, - Mati noteica liekot pannu uz plīts. – Bet lai atrisinātu abus ir nepieciešams ļoti labi pazīt cilvēkus. Tāpēc arī tagad apmeklēju psiholoģijas kursus paralēli augstskolai. Un zini, ir vēl viena lieta, kas man labi palīdzēs detektīva darbā. Es varu izsekot cilvēkus tā, ka viņi mani neatpazīs un nepamanīs.
-Kā tad?
-Saņemšu matus astē, - viņš iesmējās un sāka liet pankūku mīklu uz pannas. – Es noteikti nekad neatteikšos no ēdienu taisīšanas. Tas ir radīšanas process. Turklāt ļoti garšīgas radīšanas.
Drīz vien pankūkas bija gatavas un sarunas turpinājās dzīvojamajā istabā, sēžot uz grīdas. Melisai nācās atzīt, ka Matu gatavošanas spējas ir vienkārši satriecošas. Ne tikai mēli varēja norīt, bet tā vien gribējās arī šķīvi apēst. Tika pagatavota arī Melisas atnestā tēja. Un tīri nemanot sarunas turpinājās līdz vēlam vakaram.
Atgriezusies savā istabā un ieritinājusies uz gulēšanu, Melisa juta, ka šīs nakts sapņi būs pavisam saldi. Turklāt bija atrasts topošs ļoti labs draugs.
Sapņi tiešām bija saldi un cukuroti, bet pamošanās bija nežēlīga.
Sešos no rīta kaut kas spilgti oranžs iebrāzās iekšā pa durvīm un slaidā lēcienā uzlidoja uz Melisas gultas.
-Labrīt, - iesaucās Cikāde, starodama kā maija saulīte.
-Au, - tā bija vienīgā skaņa, ko Melisa varēja no sevis izdabūt ārā, - vienkārši au. Cik vispār ir pulkstenis? Un labrīt tev arī.
-Ir seši un mums ir jāsāk kustēties!
-Kāpēc un kur?
-Paklau, nesaki, ka tu esi aizmirsusi tik svarīgu lietu. Šodien ir lielā rudens tīrīšana. Lidojošas lietas ārā pa logu, haoss un viss ar attaisnojumu, ka tas notiek cēla mērķa vārdā.
-Tas jau pat sāk attaisnot to, ka tu mani traumēji, - Melisa atbildēja, bet tik un tā, atriebības vārdā izgrūda Cikādi ārā no gultas.
Diena solījās būt interesanta, tāpēc Melisa nemaz nemēģināja izcīnīt iespēju pagulēt vēl kādas pāris minūtes. Un pāris pulksteņa tikšķu laikā viņa jau bija apģērbusies un meklēja ledusskapī brokastis.
Apkārt jau aktīvi pārvietojās Amanda ar Šarloti. Viņas mēģināja sastādīt darāmo darbu sarakstu, un no tā, ko Melisa dzirdēja, varēja spriest, ka cilvēkiem zem logiem labāk nestāvēt. Un pat Beņķis bija pamodies. Melisai jau bija radies priekšstats, ka viņam tāda opcija, kā mošanās ātrāk par deviņiem vai desmitiem vispār nepastāv.
Bet visā mājā bija jūtama rosība. No augšējā stāva jau skanēja apbrīnojami skaļa mūzika. Cilvēki sasaucās izkārušies pa logiem. Un ieradās jauni cilvēki, kas bija gatavi palīdzēt. Viņu starpā bija arī Juris un beidzot bija Melisas kārta skriet, lekt un traumēt kāda cilvēka zarnas.
-Jā, es arī priecājos tevi redzēt, - noteica Juris, Melisu paceļot un uzliekot uz ledusskapja. – Atcerieties, viņu ārā pa logu nemest.
-Atzīmē sarakstā, Amanda. Nemest ārā pa logu Melisu. Un vispār ledusskapi arī nē, - diktēja Šarlote. – Mēs sastādījām sarakstu, ar to kādas lietas jādara un ko katram vajadzētu mēģināt izdarīt. Katram ir jāizmazgā savas istabas logi, jāizmazgā grīda un visu saplīsušo ir jāmet ārā. Un tad mēs ķersimies pie kopējām telpām.
Ar savu istabu Melisa tika pavisam ātri galā. Askētiskam dzīvesveidam ir vismaz viens labums, nerodas haoss. Arī Šarlote ar Amandu diezgan ātri tika galā. Visi sapulcējās virtuvē, tikai Beņķa vēl pietrūka, un no viņa istabas nāca aizdomīgas skaņas.
-Juri, aizej tu pārbaudi, kas tur notiek, - nokomandēja Šarlote.
Juris paklausīja pavēlei, un drīz vien no Beņķa istabas puses atskanēja skaļi smiekli. Aizskrienot līdz durvīm, pavērās ļoti īpašs skats. Beņķis bija sācis būvēt fortu no atkritumiem istabas vidū. Nevarētu teikt, ka tā nebūtu kārtošana, jo tagad atkritumi veidoja sienu, nevis bija izbārstīti pa visu istabu. 

13. nodaļa. Kurā figurē Mati un lampas abažūrs.

Cikāde Melisu veda uz tuvāko lielveikalu, kurš pilnībā attaisnoja savu nosaukumu. Vismaz Melisa domāja, ka tā aizņemtajā platībā varētu ierīkot nelielu valsti. Par laimi Cikāde tur neatradās pirmo reizi, citādāk viņas abas būtu neglābjami apmaldījušās.

Pateicoties tam, ka vismaz viena no viņām orientējās lielveikalu labirintos drīz vien Melisas iepirkumu saraksts bija izpildīts.

Tika iegādātas:

1 puķaina, bieza sega

1 puķains, biezs spilvens

1 pūkains zaļš halāts, kas Cikādei asociējās ar salāt lapām

1 naktskrekls ar lācīšiem, kuru radītāju noteikti bija iedvesmojusi laba zāle

2 čības, kuras iespējams bija normālākais pirkums dienā

1 šķīvis, 1 bļodiņa, 2 dakšas, 1 nazis un 1 krūze govs formā

1 paklājam pieskaņota galda lampa

1 lielizmēra plecu soma skolai

Grāmatas un klades skolai. Melisa bija pat pacentusies no savas ceļasomas dziļumiem izmakšķerēt ļoti samīcīto grāmatu sarakstu.

Dažādi pārtikas produkti, piemēram, brokastu pārslas, ūdens, āboli un daudz, daudz šokolādes.

Un visbeidzot

1 lampas abažūrs. Cikādei tomēr izdevās pārliecināt Melisu par to, ka tas padarīs istabu daudz mājīgāku, nekā vientuļa spuldze, kas vadā karātos no griestiem. Bet, pat piekrītot šim apgalvojumam, Melisa vēlējās atrast vispiemērotāko savai jaunajai istabai. Protams, Cikāde viņai piedāvāja visa veida lampas. Sākot no kristāla lustrām, beidzot ar kupolu, apgleznotu ar Vinnija Pūka motīviem. Bet visbeidzot viņa to atada. Lampas kupols, kurš viņu uzrunāja, atradās pašā veikala stūrī. Tā apaļie, nedaudz grubuļainie stikla sāni bija pamīšus sarkanā un zaļā krāsā, trūka tikai uzraksta „Ņem Mani”, bet pat bez tā kupola liktenis bija izlemts.

Kopumā iepirkšanās ilga vairākas stundas, un tā bija Melisu pilnībā nokausējusi. Viņai nekad nebija domājusi, ka dažu lietu nopirkšanai ir nepieciešams tik ilgs laiks un tik daudz enerģijas. Protams, bija sajūta, par labi padarītu darbu un daudz, daudz maisu, ko nest.

Atpakaļ ceļā no veikala Melisa jutās pārāk nogurusi, lai iesaistītos sarunā. Tā vietā viņa klausījās Cikādes stāstītajā par pamestas rūpnīcas apmeklējumu, kura izrādījās apsargāta. Bet drīz vien viņas domas aizmaldījās pavisam kur citur. Lai cik nepatīkami nebūtu, viņai drīzumā vajadzēja aizsūtīt vēstuli vecākiem, lai paziņotu par to, ka ir atradusi dzīvokli un to, ka viņai drīz beigsies nauda iztikai. Melisa gan bija apņēmusies drīzumā atrast darbu, lai nevajadzētu justies vecākiem parādā, bet, kamēr tas nebija izdarīts, no gaisa viņa pārtikt nevarēja.

No domām viņu rupji iztraucēja skaļa kliegšana, kas nāca no Cikādes somas. Tā izrādījās viņas telefona zvana melodija, kura apklusa tikko kā Cikāde atrada telefonu. No sarunas Melisa noprata, ka Cikādei tūlīt būs kaut kur jāsteidzas. Kā arī bija.

-Klau, nežēlīgs piedod, bet man Tevi tagad būs jāpamet. Ceļu tu taču atradīsi, un nav nemaz tik tālu vairs jāiet. Man steidzīgi ir jādodas palīdzēt salāpīt morālās pohas. Tā teikt – ārkārtas gadījums, - Cikāde nobēra, atdodama Melisai iepirkumu maisus un steidzīgi viņu apskaudama.

Melisa palika stāvam ielas vidū, nokrauta ar maisiem un skatoties uz Cikādes muguru, kas attālinājās skriešanas ātrumā. Viņa pie sevis nolamājās, bet nekas cits neatlika, kā mēģināt pacelt visus iepirkumu maisus reizē un doties uz māju pusi.

Vismaz vienā lietā viņas jaunajai draudzenei bija taisnība, mājas patiešām bija tuvu. Melisa gandrīz atvieglota nometa maisus pie durvīm, protams, ka viņa bija aizmirsusi durvju kodu. Patiesībā Melisai pat sava telefona numura atcerēšanās prasīja lielu piepūli. Tagad viņai neatlika atkrist uz iepirkumu maisiem un ar bezcerīgu skatienu pētīt metāla podziņas un cerēt, ka durvju slēdzene par viņu apžēlosies un maģiski atvērsies, vai arī kāds nāks ārā vai iekšā un atvērs viņai durvis.

Durvju metāla slēdzene palika auksta un nekustīga, bet daudzdzīvokļu mājai tuvojās kāds pavisam dzīvs stāvs, kurš jau kādu laiku bija vērojis pie durvīm sēdošo meiteni. Šis tēls bija vidēji garš puisis kedās, melnās biksēs ar vairākām ķēdēm, melni rūtainā kreklā un ar matiem, kuri pilnībā aizsedza viņa seju.

-Sveika, - viņš pienāca klāt Melisai. Varēja noprast, ka zem matiem viņš draudzīgi smaida.

-Sveiks, ē. Es aizmirsu kodu durvīm un netieku iekšā, - Melisa paskaidroja savas sēdēšanas iemeslu. Kad puisis nedaudz jautājoši piešķieba galvu, viņa turpināja, - Es šodien ievācos.

-Hei, tad jau Tu esi tā meitene, kas turpmāk dzīvos man pretī. Tad jau vajadzētu iepazīties. Es esmu Mati, - viņš teica, un pasniedza viņai roku.

Tā kā iepazīšanās sēžot Melisai nelikās īsti pieņemama, viņa mēģināja strauji piecelties kājās. Tomēr piebāztajam celofāna iepirkuma maisam, uz kura viņa sēdēja, bija pavisam citi ieskati par viņas mērķiem. Meitenes centieni piecelties beidzās ar to, ka viņa gandrīz atkal sasniedza zemi. No sāpīgā kritiena viņu aizkavēja tikai pieķeršanās pie Matu pasniegtās rokas. Par laimi puisim izdevās Melisu noturēt.

-Spēcīgs rokasspiediens, - viņš iesmējās, - tas noteikti ir uz labu draudzību. Kaimiņiem jau ir jābūt labās attiecībās, lai viņi nesāktu zagt viens otra pastu un kājslauķus.

Runādams Mati bija atslēdzis durvis. Viņš izrādījās Melisas glābējs ne tikai durvju atvēršanas jomā. Bez viņa palīdzības meitene droši vien, ka nebūtu dabūjusi augšā pa kāpnēm visus iepirkuma maisus ar pirmo reizi. Kad viņi bija veiksmīgi tikuši līdz savu dzīvokļu durvīm, Mati pēkšņi kaut ko iedomājās. No savas somas dziļumiem viņš izmakšķerēja melnu pildspalvu.

-Klau, iedod roku, - viņš teica Melisai, - es pierakstīšu mājas durvju numuru. Tas pagaidām ir vislabākais man zināmais veids, kā atcerēties lietas. Un tad tev arī nākošreiz nevajadzēs nīkt pie mājas durvīm.

Melisa zināja, cik apšaubāmas ir viņas spējas atcerēties lietas, bet doma pat nelikās nemaz tik peļama. Viņa priecīgi pateicās Matiem par vispārējo palīdzību un saņēma uzaicinājumu kādreiz ierasties pie viņa uz pankūkām. Iepazīšanās ar Matiem viņai bija ļoti uzlabojusi garastāvokli.

-Esmu mājās! – viņa iesaucās ienākdama pa durvīm.

No istabas parādījās Šarlotes galva, kas viņu sveicināja, un arī telpu dziļumos bija dzirdami Beņķa rūcieni. Melisa priecīga aizvilka maisus līdz savai istabai un apmierināta atkrita gultā. Dīvaini, bet šajā mirklī viņa pat neko nedomāja, bet izbaudīja siltuma sajūtu iekšienē. Iespējams viņa tā būtu gulējusi ilgi, bet netīšs skatiens uz grīdu viņai atgādināja par neizkrautajām mantām, un viņas iekšienē pamodās pedante.

Laiks līdz vakaram tika pavadīts, lai iekārtotos. Sega un spilvens atrada vietu uz gultas. Pidžama tikai kārtīgi novietota zem spilvena, halāts iekārts skapī un čības uzvilktas kājās.

-Nu tik daudz ar apģērbu, - Melisa nodomāja.

Ņemot vērā galda iztrūkumu mājā, Melisas jaunā galda lampa tikai pieskrūvēta pie palodzes. Meitene sāka apsvērt ideju, dzīvot vispār bez galda, jo tad arī nevajadzētu krēslu. Sēdēšanai viņa varētu iztikt arī tikai ar gultu un grīdu. Grīdai varētu pagādāt pāris spilvenus un vieta būtu ideāla.

Tomēr drīz Melisa secināja, ka arī krēsliem ir savas labās īpašības. Uz krēsliem uzkāpjot var aizsniegt lietas, kas ir augstākas par tevi pašu. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem aizsniegt vietu, kur bija iekārta spuldze, stāvot uz gultas, Melisa atmeta tam ar roku. Viņa tomēr deva priekšroku drošākiem akrobātiskiem vingrojumiem. Tā vietā viņa devās krēsla medībās un to viņa atrada virtuvē.

-Čāū, es te uz piecām minūtēm aizņemšos krēslu, - Melisa paziņoja Amandai, kas dziļdomīgi ēda jogurtu.

-Ko tu darīsi ar krēslu piecas minūtes? – Amanda pavaicāja vēl joprojām dziļdomīgi.

-Es mēģināšu pielikt lampas abažūru.

-Drīkstu iet skatīties?

-Protams, - Melisa atbildēja. Tā nu uz viņas istabu devās Melsa, virtuves krēsls un dziļdomīgā Amanda ar jogurtu, zemeņu, starp citu.

Ir vairāki joki par to, cik cilvēku ir nepieciešams spuldzītes ieskrūvēšanai, bet lampas abažūrs paver daudzas jaunas iespējas. Sākumā tas likās pavisam vienkārši, bet uzkāpjot uz krēsla ar abažūru rokās viss pēkšņi sarežģījās.

-Klau, kā tas ir jādara? – viņa vaicāja Amandai, kas viņu vēroja no lejas.

-Es nezinu, man liekas, ka vispirms tev tas ir jādabū aiz spuldzītes, - viņa sprieda.

Tagad abažūrs nokļuva uz gultas, kamēr Melisa mēģināja noskrūvēt spuldzīti. Kā par brīnumu tas izdevās bez lieliem sarežģījumiem. Bet Melisai nekā neizdevās pierunāt raibo stikla abažūru turēties un nekrist nost.

-Varbūt pamēģini no otras puses, - ieteica Amanda. Vispirms Melisa centās izdomāt, kādu pusi Amanda domā. Bet nevarēdama atrast racionālu izskaidrojumu, viņa padevās.

-Šeit ir nepieciešama vīrieša roka, - Melisa noteica.

Tā nu nabaga Beņķis tika izrauts no televizora skatīšanās. Viņš gan nebija īpašā sajūsmā par kāpšanu kaut kur, lai darītu kaut ko, bet ko tikai neizdarīs abažūru dēļ. Beņķim veicās daudz labāk.

-Tam metāla štruntiņam, uz kura bija jāturas tam stikla štruntam, ir aizlocītas malas, - viņš paziņoja. Pavisam drīz problēma bija atrisināta. Uz Melisas pateicību Beņķis atbildēja tikai to, ka viņam ir prieks kādreiz kaut ko izdarīt cilvēces labā. Ejot ārā no istabas viņš nospieda gaismas slēdzi, un telpu piepildīja skaista sarkanzaļa gaisma.

-Skaisti, - noteica Amanda, nolaizīdama jogurta karoti. Melisa pasmaidīja. Cikādei tiešām bija taisnība par to, ka lampas kupols ir nepieciešams.

Pārējās mantas sakārtot bija diezgan ātri. Skolas lietas viņa salika skapja atvilktnēs un skolai paredzēto somu iemet skapja dziļumos. Līdz tam vēl laika bija diezgan.

Pudeli ar ūdeni un krūzi govs formā viņa atstāja savā istabā blakus šokolādes kaudzei, bet pārējos produktus un traukus viņa pārvietoja uz virtuvi. Šoreiz virtuve bija tukša, tāpēc pagāja kāds laiks, kamēr viņa atrada, kur kas atrodas. Lai gan vispārēja kārtība tur tāpat nevaldīja.

Atgriezusies savā istabā viņa pavērās apkārt. Tagad skatu bojāja tikai celofāna maisu kaudze. Tos viņa ātri salocīja un noglabāja skapī, jo tādas lietas vienmēr noder. Bet lampas kupola kaste atrada savu vietu uz palodzes.

Melisa savai istabai bija sevi pieteikusi.

-Es Te Dzīvošu.