22. nodaļa. Kurā tiek iznīcināti nervi.

-Nevar būt, - Melisa pie sevis noelsās un pagriezās.
Viņa atradās aci pret aci ar nevainojama izskata sievieti. Perfekti mati, apģērbs, pieskaņotas kurpes un somiņa.. Izskatījās, ka viņa salūztu, ja viss nebūtu ideāli. Sejā viņai bija ielīmēts žurnālu smaids. Melisas māte nebija mainījusies.
-Dārgā, tu tik sen neesi redzēta, - viņa runāja glaimīgā balsī, ne uz mirkli nepazaudējot žurnālu smaidu. – Vai šie ir tavi draugi? Iepazīstināsi? Sveiki, es esmu Melisas māte.
-Ko jūs te darāt? – Melisa beidzot spēja kaut ko izdabūt pāri lūpām. Šoks bija pārāk liels.
-Es izdomāju, ka būtu tevi patīkami pārsteigt pirmajā septembrī. Turklāt es gribu pārliecināties, ka ar tevi viss ir labi, un redzēt, kur tu dzīvo.
-Tas nav patīkams pārsteigums, - Melisa klusi atbildēja. Ja acu skatiens spētu nogalināt, tad Melisas vecāku pīšļi būtu saberzti atomos. – Es jau teicu, ka ar mani viss ir labi. Tev bija pilnīgi bezjēdzīgi braukt uz šejieni. Turklāt, es tagad nemaz neeju mājās.
-Bet, Melisa, - viņas māte iebilda nedaudz brīdinošā tonī, - es esmu tava māte un man ir tiesības zināt, kur un ar ko tu dzīvo.
-Es tev to nelūdzu, - Melisa atcirta.
Melisas mātes seja noraustījās. Viņa lēnām sāka zaudēt pacietību. Ko šī nepateicīgā meitene no sevis iedomājas? Viņa bija pielikusi tik daudz pūļu viņas audzināšanā, bet Melisa tik un tā nespēja turēties rāmjos.
-Es tūlīt iešu pie tevis, un es nekādus iebildumus necietīšu. Citādi tūlīt iešu iekšā skolā un izņemšu tavus dokumentus, - mātei runājot, viņas iespīlētais smaids likās pārplēsīs viņas seju uz pusēm.
Melisa tik ļoti gribēja vienkārši pagriezties un aiziet, bet viņa arī zināja, ka viņas māte ir uz ko tādu spējīga. Pagriezusies pret Juri, ar lūdzošu acu skatienu viņa jautāja, - Tu nāksi līdzi?
-Protams, - viņš atbildēja, negribēdams atstāt draudzeni saplosīšanai.
-Mīļā, es nedomāju, ka tā ir tik laba doma. Es tevi tik sen neesmu redzējusi, varbūt laiku ar saviem draugiem tu varētu pavadīt vēlāk.
-Nē, - Melisa atbildēja un sāka iet māju virzienā.
Ar acu kaktiņu viņa pamanīja Emīlu runājam ar briļļainu puisi un norādām viņas virzienā. Jauki, tagad arī skolā sāks klīst baumas par viņas dīvaino māti. Ideāls gada iesākums. Vismaz Jura soļi viņai blakus radīja drošības sajūtu.
Visu ceļu līdz mājām viņi nogāja pilnīgā klusumā. Melisas māte mēģināja uzsākt sarunas, bet Melisa neatbildēja. Kad viņa sāka izjautāt Juri, viņa atbildes bija tik īsas un pieklājīgas, ka nebija kur piesieties.
Pēc pusstundas viņi stāvēja pie mājas durvīm. Uzmetot skatu uz spilgti zaļajām ieejas durvīm, Melisas māte izdvesa kaut ko vaidam līdzīgu.
-Tā būs pilnīga izgāšanās, - Melisa pačukstēja Jurim, ejot iekšā mājā. Bija jācer, ka dzīvojamajā istabā nesēdēs Beņķis. Viņš bija jauks cilvēks, bet Melisas vecāki, viņu ieraugot, aizvestu savu meitu uz Norvēģijas ziemeļiem.
Melisa ar drebošu sirdi atslēdza dzīvokļa durvis. Par laimi, mājās neviena nebija, jo Šarlote ar Amandu bija darbā, bet Beņķim bija sākušās studijas. Nesenā rudens tīrīšana vēl bija atstājusi savas pēdas, un alus pudeles nemētājās pa visu viesistabu.
Viņa izveda māti cauri dzīvoklim uz viņas istabu.
-Jauka vieta, bet, dārgā, tev taču nav galda.
-Man nevajag.
-Bez galda nevar, nākošreiz, kad ar tēvu būsim Rīgā, tev atvedīsim. Un es atradīšu arī jēdzīgākus aizkarus. Vispār, man šī vieta īsti nepatīk. Izskatās, ka šeit dzīvo nenopietni cilvēki. Es tevi varētu iekārtot pie savas tantes. Viņa dzīvo otrā Rīgas galā un varētu tevi pieskatīt. Es viņai šovakar piezvanīšu.
-Nē! – Melisa iebilda, tālāk runājot, viņas balss drebēja. – Es negribu galdu, un es neiešu dzīvot citur. Man šeit patīk. Jūs tagad esat redzējuši, kā man iet, varat braukt atpakaļ uz savām mājām.
-Bet tu viena netiksi galā.
-Es esmu diezgan labi tikusi galā līdz šim pati. Šaubos, vai kaut kas mainīsies.
-Ja tu tā turpināsi spītēties, man nekas cits neatliks kā tev likt tūlīt braukt ar mums mājās.
-Es nekur nebraukšu. Man ir skola.
-Mēs tevi vēl varam paspēt iekārtot tavā vecajā skolā. Tur ir tavi draudziņi.
-Nē! Vienkārši ej prom.
-Tā tu pret savu māti izturēties nevari, - viņa atbildēja, un žurnālu smaids nedaudz izzuda. – Es par tevi tik ilgi rūpējos.
-Par mani rūpējās vecmāmiņa.
-Viņa bija tevi tikai izlaidusi. Es tev iemācīju kaut kādas uzvedības normas.
-Viņa mani izaudzināja labāk par tevi, - Melisa atbildēja pavisam klusi, bet viņas balsī ieskanējās tāda nots, kas lika viņas mātei aizvērties. Viņa pagriezās un devās prom.
-Laikam nekas cits neatliks, kā izņemt tavus dokumentus. Citādi tevi nevar griezt pie prāta, - Melisas māte noteica, ejot ārā pa durvīm.
Aizcērtoties ārdurvīm, Melisa atkrita gultā. Juris, kurš visu laiku bija stāvējis Melisai aiz muguras, apsēdās viņai blakus. Meitenes akmens pelēkā seja viņu biedēja. Pēkšņi viņa sāka raudāt. Puisis spēja viņai tikai aplikt roku ap pleciem un mierināt, ka viss būs labi.
-Viņa taču nevar izņemt tavus dokumentus?
-Var. Tā ir mana māte, viņa varētu izdarīt visu. Ar to savu sasodīto iestērķelēto smaidu.
Vēl vairāk iztraucējot mirkli, Jurim iezvanījās telefons.
-Jā? Es nezinu, mēs nupat tikām vaļā no tās vistas ar kuces smaidu, - Melisa pasmaidīja, dzirdot aso salīdzinājumu. – Pag, ko tu izdarīji? Emīl, tu esi ģēnijs. Es domāju, ka mēs pēc kādas pusstundas būsim. Nosvinēsim. Labi, es tūlīt viņai pastāstīšu.
Melisa, tu neticēsi. Emīls dzirdēja jūsu sarunu, arī to daļu par dokumentu izņemšanu. Viņš aizgāja pie Uģa, kuru visas skolotājas vienkārši dievina, un palūdza aiziet aprunāties ar mācību pārzini. Viņš viņai sekmīgi iestāstīja, ka tava māte ir garīgi nestabila un mēģinās izņemt tavus dokumentus. Uģis viņai pateica, ka tu kaunies iet ar viņiem runāt, bet bez tavas atļaujas tavus dokumentus neatdot.
-Nevar būt, viņi viņam noticēja?
-Protams, tas ir Uģis. Ja viņš pateiktu, ka zeme ir plakana, tad viņam arī ticētu.
-Tas ir fantastiski, - Melisa iesaucās un apkrita Jurim ap kaklu. Viņš meiteni pacēla gaisā un sāka griezt uz riņķi. Tad viņi uzdejoja nelielu uzvaras deju.
-Ejam ēst uzvaras sušī? – Juris apjautājās. Viņš saņēma pozitīvu atbildi, un abi jaunieši devās ceļā.
Vecrīgā viņi satika Emīlu un Uģi, kurš Melisai tagad izskatījās pēc briļļaina eņģeļa ar īsiem, rudiem un čirkainiem matiem. Visi kopā viņi devās uz vienu no labākajiem sušī bāriem Vecrīgā, pie Pētera baznīcas.
Melisa atklāja to, ka sušī ir ļoti garšīga lieta. It īpaši ar vasabi, kas bija zaļa un asa ķēpa, ingvera sakni, kas sākumā garšoja pēc ziepēm, un sojas mērci, kura īstenībā satur alkoholu. Puišiem gan nācās diezgan pacensties, lai iemācītu Melisai rīkoties ar sušī kociņiem. Pašai meitenei visvienkāršākais veids likās sušī uz kociņiem uzdurt. Beigās, viņa bija iemanījusies lietas diezgan labi satvert. Kā mazs bērns viņa mēģināja ar kociņiem satvert visu, ieskaitot Emīla degunu un Jura matus.
Beigās viņi saskandināja trauciņus ar pāri palikušo soju.
-Par labu nākošo mācību gadu, mierīgiem vecākiem un labām ballītēm, - Juris teica. Tad viņi izdzēra savu soju un devās ārā ielās.
Rīga bija pilna ar cilvēkiem, kas svinēja pirmo septembri. Emīls ieteicās, par svinēšanas turpināšanu, bet Melisa beidzot atkal sajuta nogurumu. Negulētā nakts viņai mācās virsū kā liels mīksts spilvens.
Tuvojoties mājām, Melisa pamanīja pie durvīm stāvam viņas māti. Pie sevis novaidējusies viņa pagriezās citā virzienā un aizgāja līdz mājai pa otru pusi. Nometusies ceļos pie viena no pagraba logiem viņa pieklauvēja. Pie datora sēdošais, garmatainais čalis nedaudz salēcās viņu ieraugot. Par laimi viņš Melisu atpazina un ielaida iekšā. 
-Kas tad tev? Durvju kodu aizmirsi?
-Nē, ieeju mājā apsargā draudīga lauva ar modeles smaidu, - Melisa atbildēja un sāka smieties, ieraugot puiša neizpratnes pilno seju. – Mana māte, kura uzskata, ka mani vajag vest atpakaļ uz tiem pāķiem, no kuriem esmu veiksmīgi tikusi vaļā. Būtu labi, ja neviens viņu neielaistu iekšā.
-To var viegli nokārtot, - puisis noteica un sāka rakāties pa mantām. Drīz viņš bija izvilcis lielu kartona plāksni. No atvilktnes starp roltoniem viņš atrada liela izmēra marķieri. Ar lieliem burtiem viņš uzrakstīja „Nelaidiet viņu iekšā” un novilka bultu uz leju. Kartona plāksni viņš izlika otrā stāva logā.
-Šādi mēs ik pa laikam mēdzam sazināties, - viņš teica. – Ejam lejā. Atvērsim logu pie ieejas. Diezgan labi varēsim dzirdēt, kas tur ārā notiks, paliekot neredzamiem.
Melisai ideja ļoti iepatikās. Viņi nogāja lejā un apsēdās uz gultas, kas stāvēja zem ieejas loga. Puisis uzvārīja pāris roltonus un sagādāja kārtis, lai būtu interesantāka gaidīšana. Drīz varēja dzirdēt tuvojošos soļus, kas atšķīrās no Melisas mātes ritmiskās staigāšanas.
-Varat lūdzu ielaist? Es pie meitas, - atskanēja Melisas mātes glaimīgā balss.
-Lai viņa pati nāk pie jums. Svešos nelaižam iekšā, citādi mums te pa naktīm bezpajumtnieki mēdz kāpņu telpās gulēt, - skaidroja Beņķis. Melisa sāka smieties iztēlojoties savas mātes sejas izteiksmi. Viņa apņēmās Beņķim vēlāk nopirkt alu.
Pusstundas laikā garām pagāja vismaz pieci cilvēki. Neviens Melisas māti iekšā neielaida. Pat tie, kas nebija redzējuši zīmi, uzskatīja, ka viņai tur nav ko meklēt. Beidzot mājup nāca Kaiva. Viņai bija ļoti slikta diena un tagad, redzot uzbāzīgu sievieti, kas tik ļoti atgādināja viņas priekšnieci, Kaivas nervi vairs neizturēja.
-Ja jūs nevarat sazvanīt savu meitu, tad brauciet mājās, nevis stāviet te un krītiet uz nerviem iedzīvotājiem, - viņa gandrīz vai kliedza.
Melisas māte izdarīja kļūdu, viņa mēģināja iebilst, un sekas tam bija vairāk vai mazāk graujošas.
-Jūs varat paklusēt? Mani neinteresē tas, ka jums ir nogurušas kājas, salst vai ir iestājusies menopauze. Pagriezieties un ejiet mājās, kaut gan man liekas, ka līdz ellei ir pārāk tāls ceļš. Es nebrīnos, ka jūsu meita jūs negrib redzēt, ja jūs būtu mana māte es jūs nakts vidū ar lāpstu ieraktu zemē. Un ja jūs tūlīt neiesiet prom, es izsaukšu policiju uz aizdomu pamata par to, ka jūs izspiegojat mūsu māju, - viņa kliedza. – Hop, hop, hop. Jūs pat nemākat staigāt vai?
Iespējams Kaiva sāka izskatīties vardarbīga, jo Melisas māte pagriezās un aizgāja. Melisa redzēja māti no aizmugures, un viņa izskatījās sarāvusies melna un maziņa. Bet Kaiva, patīkami izlādējusies devās iekšā mājā. Uz kāpnēm Melisa viņu panāca un apskāva.
-Paldies, tu mani izglābi.
-Tā bija tava māte? – Kaiva izbrīnīta prasīja. – Kur tik normāliem cilvēkiem, var rasties tādi vecāki?
-Laikam nepareizi gēni, - Melisa atbildēja.
Kopā viņas uzkāpa līdz savam stāvam un, novēlējušas viena otra labu vakaru, devās savās durvīs. Melisa pāris vārdos izstāstīja notikušo Beņķim, kurš sāka histēriski smieties, un piekodināja viņam mēģināt Melisas māti aizbiedēt, ja viņa vēlreiz izdomātu uzrasties. Beņķis svēti apsolījās to darīt.
Sapratusi, ka viņai vairs nekas nedraud, Melisa devās gulēt. Ieritinājusies savā gultā zem savas mīkstās segas savā istabā bez galda viņa saldi iemiga.