35. nodaļa. Vecāku būšana.

Nākošā nedēļa bija darbu pilna. Tuvojoties semestra beigām skolā gāja vaļā īsta elle. Skolotāji uzskatīja, ka mācoties vidusskolā, visiem nāk klāt vēl pāris stundas dienā un miegs nav nepieciešama parādība. Melisa apvienojot skolu ar darbu bija pilnīgi nodzīta. Tāpēc arī pilnīga pārvākšanās tika pārcelta pāris nedēļas vēlāk, bet sīkāka gatavošanās notika nepārtraukti.
Sestdien no rīta Melisu pamodināja telefona zvans deviņos no rīta.
-Hallo? – viņa pusaizmigusi atbildēja gatava nolamāt zvanītāju, jo tikai trijos bija varējusi aiziet gulēt.
-Labrīt, - no telefona atskanēja Jura balss, - klau, mani vecāki grib ar tevi oficiāli iepazīties un apskatīt dzīvokli? Mēs varēsim piekāpt uz pusdienām ap divpadsmitiem?
-Tu... – Melisa norija dažus rupjus vārdus, to vietā atstājot zīmīgu klusumu, - es esmu pārgurusi.
-Es zinu, bet šī ir vienīgā diena, kad viņi tiek.
-Nu labi, bet tu par to man būsi ilgi parādā, - Melisa atbildēja un nometa klausuli. Paskatījusies pulkstenī, viņa izdomāja, ka vēl vismaz stundu var pagulēt. Uzlikusi modinātāju viņa apgriezās uz otriem sāniem un iemiga pavisam dziļā miegā.
Juris tikmēr satraukts staigāja pa māju. Viņš nedaudz uztraucās par to, ka vecākiem tomēr varētu rasties pēkšņas aizbildnieciskas vēlmes. Vecāki arī parasti mēdz pateikt tādas lietas, ka no kauna ir zemē jāielien un jāaizrokas līdz Ķīnai.
Pienākot pulksten pus divpadsmitiem, Juris ievilcis gaisu kopā ar vecākiem izgāja no mājas.
Desmitos sāka zvanīt Melisas modinātājs. Viņa pavisam samiegojusies piecēlās un mēģināja atcerēties, kāpēc viņa bija uzlikusi modinātāju. Miglaini viņa atcerējās par telefona sarunu. Paskatījusies telefonā, viņa ieraudzīja zvanu no Jura. Nedaudz padomājusi viņa atsauca atmiņā sarunas galveno ideju – divpadsmit un viņa vecāki.
Neapmierināta viņa izgrūda sevi ārā no gultas. Tik ļoti patīkami būtu atgriezties gultā un nogulēt vēl pāris stundas apmēram līdz sešiem vakarā. Tā vietā viņa devās uz vannas istabu. Paskatījusies spogulī viņa ievaidējās. Zem acīm bija redzami tumši loki, mati veidoja ko neizdibināmu un seja izskatījās samīcīta. Īstais izskats ar kādu radīt labu iespaidu puiša vecākos.
Pēc iznākšanas no dušas viņa gan izskatījās nedaudz labāk. Seja vairs neizskatījās samīcīta un mati kārtīgi un slapji nokarājās galvas abās pusēs. Pret tumšajiem lokiem gan varētu palīdzēt tikai miegs. Mazgājoties viņa mēģināja izdomāt, ko varētu pagatavot gaidāmajiem apmeklētājiem. Viņa nespēja atsaukt atmiņā neko tādu no esošās pārtikas, kas varētu radīt iespaidu par normāliem dzīves apstākļiem. Visu nedēļu nevienam nebija bijis laika aiziet uz veikalu un pa skapjiem mētājās vien pāris roltoni un ledusskapī vietu aizņēma veca majonēze, siers un tamlīdzīgas lietas.
Mājās visi vēl gulēja. Vēlreiz pārbaudījusi skapju saturu Meitene nonāca pie secinājuma, ka nekas cits neatliks, kā aiziet uz veikalu. Saņēmusi vēl slapjos matus astē, viņa apģērbās un devās ārā. Izejot pa durvīm, viņai pretī sitās stindzinošs aukstums. Viss apkārt bija balts un tīrs. Šajā sestdienas rītā pat normāli cilvēki vēl pa ielu nestaigāja, bet Melisa aukstāka mērķa vārdā jau devās veikalu reidā.
Mūkot no aukstuma, viņa ieskrēja pirmajā mazajā pārtikas veikalā, kas patrāpījās pa ceļam. Pārtikas pirkšana nebija viņas stiprā puse, un arī tagad Melisa stāvēja un ar tukšu skatienu skatījās veikala plauktos. Kad viņa tur jau bija pavadījusi kādas desmit minūtes, zaudējot jau tā dārgo laiku, viņai palīgā nāca pārdevēja.
Sākumā sieviete gan domāja, ka viņa ir kaut ko salietojusies, jo parasti cilvēki ar tukšu skatienu neblenž pārtikas plauktos, bet, kad meitene viņai īsi visu paskaidroja, pārdevēja kļuva ļoti atsaucīga.
Pēc pailgas domāšanas un citu pircēju paralēlas apkalpošanas viņas izlēma par labu pelmeņiem. Tie bija pieklājīgi, ātri uztaisāmi un garšīgi. Klāt tika piepirkts krējums un pārdevēja vēl uz veikala rēķina piemeta klāt pāris lokus un dilles.
Kad Melisa pārnāca mājās, bija jau vienpadsmit. Palikusi tikai stunda, ko gatavoties. Pa virtuvi jau maisījās Beņķis un Šarlote. Melisa jau taisījās likt pelmeņus ledusskapī, bet tad pārdomāja un iegriezās savā istabā. Nākošajā reizē, kad Beņķis atvēra ledusskapja saldētavu, viņam pretī pavērās pelmeņu paka ar milzīgiem melniem burtiem: „NĒ!”. Noraustījis plecus viņš paņēma pāris maizes šķēles un veco majonēzi.
Melisa izlēma gatavošanu sākt pusē divpadsmitos, par cik ātrāk virtuve neattīrītos no cilvēkiem. Tikmēr viņa mēģināja istabā izvēlēties, ko vilkt mugurā. Pirmo reizi mūžā viņa jutās atbilstoša teicienam – pilns skapis ar drēbēm, bet mugurā nav ko vilkt. Viens apģērbs bija par kliedzošu, otrs par prastu, trešais nepatika viņai, bet ceturtais Jurim. Beigās viņa izlēma vilkt parastas džinsu bikses, bet kreklu izvēlēties ar aizvērtām acīm.
Pirmie pāris mēģinājumi bija pilnīgi norakstāmi, jo tops ar psihopātiskām aitām vai gaļas cirvi tomēr nebija īpaši piemērots. Trešais mēģinājums par laimi bija veiksmīgs. Tā nu viņa bija mazā jaukā meitenīte cāļu dzeltenā kreklā un gaiši zilās biksēs.
Ieradās viņa virtuvē sevi pārliecinājusi, ka viss izdosies ideāli. Vispirms gan vajadzēja izdzīt cilvēkus no virtuves, lai varētu koncentrēties, un likt Beņķim novākt alus pudeles no viesistabas galda, jo tā noteikti nebija pirmā lieta, ko redzēt vecākiem.
Ūdens vārījās neciešami lēni un arī pulkstenis nepārvietojās uz priekšu īpaši ātrāk. Bet tikko kā viņa bija iebērusi ūdenī pelmeņus, pie durvīm kāds pieklauvēja. Drebošām rokām viņa steidzās pie durvīm, bet Amanda jau bija pasteigusies.
-Čau, Juri! Labdien, jūs droši vien pie Melisas. Nāciet iekšā, - viņa čaloja.
-Sveiki, - Melisa sveicināja viņai aiz muguras, juzdamās tā, it kā viņa būtu pēkšņi izpletusies pa visu istabu. Bet Juris pamanīja, ka Melisa jūtas pavisam nedroši, un piegāja viņai klāt, aplika roku ap pleciem, un iepazīstināja: - Šī ir mana meitene, Melisa. Melisa, šie ir mani vecāki.
-Priecājos iepazīties, - Jura māte, smaidot paspieda Melisai roku. Tāpat darīja viņa tēvs. Melisa juta viņu pētošos skatienus un jutās kā staigājošs valis izlikts aplūkošanai.
-Lūdzu, sēdieties. Man pašlaik gatavojas vakariņas, tas ir brokastis, tas ir pusdienas, - Melisa samulsusi teica un norādīja uz dīvāniem. Tajā mirklī viņa šausmās pamanīja alus pudeli, kas stāvēja aiz viena no roku balstiem. Uzmetusi steidzīgu skatienu Jura vecākiem, viņa redzēja, ka viņi to nav pamanījuši vai vismaz par to neuztraucas.
Atstājusi viņus vienus, Melisa devās uz virtuvi. Tur nonākot viņas garastāvoklis paslīdēja zem nulles atzīmes. Viņai prom esot, ūdens bija pārgājis pāri un kaut kādā veidā nodzēsis uguni. Pelmeņi skumji peldēja pa katla apakšu. Steidzīgi Melisa glāba, kas glābjams. Pēc kāda laika pelmeņi atkal vārījās, un, lai novērstu domas, Melisa ķērās pie loku un diļļu sagriešanas.
Pēkšņi viņu izbiedēja troksnis no aizmugures, un viņa gandrīz sev iegrieza pirkstā. Pagriezusies viņa ieraudzīja Juri.
-Atnācu paskatīties, kur tu tik ilgi esi palikusi.
-Tie tur, - viņa teica ar pirkstu bakstīdama katla virzienā, - nevārījās. Ūdens pārgāja pāri. Tā būs izgāšanās. Oficiāli.
-Nav tik traki, - Juris teica, apskaudams meiteni. – Ja tu taisītu ceptu tītaru un viņš nevārītos, tas būtu traki.
-Zini, tu esi zābaks, - viņa jau smejoties teica.
Galu galā pelmeņi uzvārījās, tika salikti šķīvjos, pārlieti ar krējumu, pārbērti ar zaļumiem un likti galdā.
Pusdienu laikā sākās pieklājīga Melisas izjautāšana. Viņi vaicāja par viņas ģimenes stāvokli, par to, kāpēc viņa dzīvo viena, kādas sekmes viņai ir skolā un kur viņa strādā. Melisa uz visiem jautājumiem pacietīgi atbildēja. Tikai uz jautājumiem, kas bija saistīti ar ģimeni viņa atbildēja izvairīgi, nepieminot to, ka viņas māte dotajā mirklī uzturējās iestādē ar baltajām, polsterētajām sienām. Jura vecāki likās apmierināti ar dotajām atbildēm. Melisa viņu acīs bija jauka, centīga un kārtīga meitene ar ne īpaši labām kulinārijas dotībām. Sarunas sāka ritēt neitrālākā gultnē un Melisa atkal sāka justies droša par sevi.
Tad atkal pienāca dīvaino momentu sērija. Vispirms viesistabu šķērsoja Beņķis savā parastajā izskatā ar kaķēnu rokās.
-Es eju Sunim parādīt sniegu, - viņš teica, pirms tam sasveicinājies ar Jura vecākiem, un devās ārā pa durvīm.
-Viņš arī šeit dzīvo? – Jura tēvs vaicāja, vēl mēģinot saprast tikko redzēto.
-Jā, caur viņu es šo vietu atradu, - Melisa atbildēja.
Jura vecāki dīvaini saskatījās un Melisas garastāvoklis atkal noleca par vienu pakāpienu uz leju.
Nākošais trieciens vecākiem bija no pavisam negaidītas puses. Savās darīšanās devās Amanda ar Šarloti. Šarlote Amandu bija apķērusi ap vidu un ejot ārā neatlaidās pilnībā, bet satvēra viņas roku. Kad durvis aiz viņām bija aizvērušās, atskanēja jautājums:
-Vai viņas...
-Jā, mammu, - Juris atbildēja, zinot kā jautājums beigsies. – Tā ir viņu izvēle.
-Bet vai...
-Tas neko neietekmē, māt, - Juris viņu pārtrauca, zinādams, ka nekas labs nesekos.
Vakariņas turpinājās nedaudz klusākā gaisotnē, bet neviens nenojauta, ka trakākais vēl tikai seko. Pelmeņi jau gāja uz beigām, un Melisa savu pēdējo bija tikko ielikusi mutē, kad Jura tēvs pilnā nopietnībā teica:
-Bet es nedošu laulību atļauju, pirms Juris nebūs beidzis vidusskolu.
Melisa aizrijās, bet Juris izskatījās tā, it kā kāds viņam būtu iemetis ar slapju suni pa seju.
-Mēs par to neesam domājuši, - atbildēja Melisa, kad bija atguvusi spēju elpot.
-Kā tev kaut kas tāds varēja ienākt prātā? – vaicāja Juris, kura sejas krāsa bija kļuvusi par pāris toņiem tumšāka.
-Es tikai domāju, ja divi cilvēki izlemj dzīvot kopā, tad viņiem ir tālejoši plāni.
-Bet ne jau tik tālejoši.
Melisa atstāja Juri argumentējot ar tēvu un aiznesa netīros traukus uz virtuvi. Aizverot aiz sevis virtuves durvis viņa ļāvās klusai histērisku smieklu lēkmei. Kāzas noteikti bija pēdējā lieta, par ko viņa bija domājusi. Tikai izdzērusi glāzi auksta ūdens viņa bija spējīga mierīgi atgriezties istabā. Saruna pa to laiku, paldies dievam, bija pieklususi.
-Es varētu jums parādīt kurā istabā viņš tieši dzīvos, kā arī virtuvi un vannas istabu. Lai jums ir priekšstats par to, kādi šeit ir apstākļi, - viņa teica, lai kaut kā salauztu aizdomīgo klusumu.
Tūre pa dzīvokli bija diezgan īsa. Jura vecāki bija stāvā sajūsmā par vannas istabu, un iespējams tās izveidošana attaisnoja Šarloti viņu acīs. Turklāt ieraugot Melisas istabā veco skapi, Jura tēvs nevarēja vien beigt par to jūsmot. Izrādījās, ka viņa jaunības hobijs bija restaurēt vecas mēbeles, un skapis viņam atsauca to atmiņā. Viņš sēdēja uz Melisas gultas un pastāstīja vairākus interesantus stāstus par restaurēšanu. Izrādījās, ka tas nav tik garlaicīgi, kā izklausījās. Viņš bija atjaunojis skapi, kuram kopā varēja atrast 20 slepenus nodalījumus, kuri bija paslēpti ornamentos, kājās un dubultajos dibenos. Kādā krēslā viņš esot atradis sievietes ģīmetni, bet zem kāda pretīgi zaļa galda krāsojuma ir pavēries burvīgs ornaments.
Juris pats gandrīz vai bija aizmirsis cik interesanti tēvs mācēja runāt. Tagad viņš sēdēja uz grīdas blakus Melisai, skatījās viņas mirdzošajās acīs un domāja par to, ka varbūt viņa tēva agrāk teiktajā tomēr bija kāda drusciņa patiesības.

Pēdējās rakstīšanai atvēlētās dienas. stress. Atpalieku par divām dienām.